Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Tukli bērni un ar hormoniem audzēta lopu gaļa – mūsu nākotne?

Lasīt TVNet.

Zaļie un belēvičsTāpat kā simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, arī es nesen savā pastkastītē saņēmu Latvijas Zaļo partijas (LZP) valdes locekļa, miljonāra (kurš savu mantību vairo, pateicoties mūsu slimošanai, jo pērkam zāles viņa ģimenes aptiekās) un briežu gaļas audzētāja Gunta Belēviča propagandas izdevumu «Dr. Belēviča avīze».

Izdevumā mums antiamerikāniskas propagandas garā draud ar bērnu tuklumu, pamestiem laukiem, ar augšanas hormoniem audzētu gaļu un Latvijas ekonomikas bojāeju, ja Eiropas Savienība parakstīšot tirdzniecības un investīciju līgumu ar ASV.

Gan šis izdevums, gan doktora Belēviča maskēšanās aiz zaļās ideoloģijas maskas domājošos cilvēkos var radīt virkni jautājumu, uz kuriem LZP valdes loceklis ne savā mājas lapā, ne savā avīzē atbildes nesniedz.

Iepriecina tas, ka Gunti Belēviču vismaz vārdos satrauc mūsu veselība un pārtika, ko mēs lietojam. Taču cenšanās par visu veselības un ekonomikas nelaimju vaininieku padarīt vēl spēkā neesošu ES un ASV tirdzniecības līgumu atgādina lasītāju maldināšanu un visas patiesības nepateikšanu.

Belēviča avīze seko senajai liekulības formulai – klausieties manos vārdos, bet neskatieties uz maniem darbiem.

Ko slēpj «veselīgas pārtikas aizstāvis» Belēvičs?

Ja Belēviča kungs un viņa pārstāvētā partija tiešām būtu norūpējušies par mūsu veselību un veselīgu pārtiku mūsu lielveikalos, tad bija jādzird viņa un visu «zaļo» balss, lai pievienotos Latvijas mediķiem, kas bija gandrīz vai vienīgie, kas aicina uz kancerogēno vielu (benzopirēns u.c.) līmeņa samazināšanu Latvijā ražotos kūpinājumos.

Kā zināms, Latvijas gaļas ražotāji, kuriem rūp pamatā tikai nauda, nevis patērētāju veselība, izmisīgi ar sava lobista, bēdīgi slavenā Didža Šmita palīdzību turpina cīnīties Briselē, lai Latvijā mēs varētu ēst kūpinātu gaļu ar lielāku veselībai kaitīgā benzopirēna līmeni. Absurds.

Belēvičs savā avīzē ne ar pušplēstu vārdu nepiemin arī galvenos bērnu un pieaugušo tukluma un asinsvadu slimību iemeslus: rafinētos miltus, cukuru, sāli, transtaukus, ar kuriem pilni ir produkti, kurus ražo Latvijas pārtikas rūpniecība.

Nevajag baidīt mūs ar tirgū vēl neesošiem ASV pārtikas produktiem, ja neveselīgi ir lielākā daļa Latvijā ražoto produktu. Ja ietekmēt ASV masu pārtikas ražošanu no Latvijas būs grūtāk (mēs to varēsim vienkārši nepirkt), tad Belēviča kungs to var darīt ar Latvijas ražotājiem un varbūt pats rādīt piemēru savā gaļas ražotnē?

Taču tas būtu pret Belēviča kunga maka interesēm. Jo viņš pats acīmredzot labprātāk ražo un pārdod kancerogēnos kūpinājums un tāpēc pret tiem neiebilst, jo reklāmas rakstos «cīnītājs par veselīgu pārtiku» pats zīmējas uz neveselīgo kūpinātu gaļas gabalu fona un ar tādu pašu gaļas gabalu rokās, kas ir no ekoloģiski audzēta un «ētiski nošauta» dzīvnieka, bet kūpināts, tātad kancerogēns.

Kā «zaļais» Belēvičs piesārņo vidi

Kliedzošā pretrunā ar zaļo ideoloģiju un rūpēm par vidi ir Belēviča saimniecības «Zemitāni» bizness. Tas ir vērsts uz sarkanās gaļas (brieži un citi dzīvnieki) ražošanu un briežu audzēšanu nošaušanai tā saucamajā «briežu dārzā», rīkojot izklaides medniekiem.

.

Kā zināms, liellopu audzēšana (īpaši, ja tas notiek masveidā) tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem cēloņiem siltumnīcas efektu radošajām gāzēm. Gaļas ražošanas process rada milzīgu kaitējumu videi, aiz sevis atstājot ievērojamus apjomus CO2 izmešu. Tos izmetot atkritumu poligonos kopā ar sadzīves atkritumiem, pūšanas procesa laikā gaļas pārpalikumi turpina nodarīt kaitējumu videi, izdalot metāna gāzi.

Briežu audzēšana gaļas ražošanas vajadzībām nav lieta, ar ko lepoties «zaļajam politiķim», jo šāds bizness dod pienesumu lopkopības sektora izraisītām mūsdienu nopietnākajām ekoloģijas problēmām. Gaļas ražošana ir atbildīga par 18% no visas pasaules gāzu izmešiem, izsakot CO2 ekvivalentos. Salīdzinoši pasažieru transports ir atbildīgs tikai par 12% šo gāzu.

Lopkopības dēļ rodas 65% cilvēku darbības dēļ radītā slāpekļa oksīda, kas globālās sasilšanas procesu veicina 296 reizes vairāk, salīdzinot ar CO2, un 37% no visa cilvēku dēļ radītā metāna, kas globālo sasilšanu veicina 23 reizes vairāk. Šos datus 2007. gadā apstiprina medicīnas žurnāls «The Lancet», kurā secināts, ka dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņa samazināšanai būtu jābūt galvenajai prioritātei – īpaši attīstītajās valstīs, kur šādas pārmaiņas būtiski nāktu par labu arī veselības uzlabošanai.

Kopā ar Šleseru un Savicki

Belēviča vārdiem un nodomiem grūti ticēt arī tāpēc, ka viņš ir bijis saistīts ar vairākām politiķus kompromitējošām personām. Vispirms jau ar Krievijas impēriskās ekonomiskās un maigās (ideoloģiskās) varas redzamāko pārstāvi Latvijā Juri Savicki, ar kuru kopā viņš pirms dažiem gadiem bija izveidojis pat kādu uzņēmumu, kas nodarbojas «ar velns vien zina ko».

Belēvičs sevi sakompromitēja, arī kādu brīdi vadot bēdīgi slaveno biezo naudas maku īpašnieku politisko organizāciju «Par Labu Latviju», kurā darbojās tādas odiozas politisko spēku kārojošas ekonomiskās varas personas kā Ainārs Šlesers, Andris Šķēle, Atis Sausnītis, Aleksejs Šeiņins, Gints Šķenders, Gunārs Ķirsons, Guntis Rāvis, Ieva Plaude- Rēlingere, Ēriks Stendzenieks, Andrejs Ēķis, Edvīns Bartkevičs, Valērijs Igaunis, Juris Savickis, Kirovs Lipmans, Aleksandrs Milovs, Jānis Naglis, Antonijs Samburs, Valērijs Maligins, Jānis Vilnītis, Jurijs Dovoreckis un citi.

Organizācija izrādījās homofobiska, bet pats Belēvičs tāds nebija, un viņu Latvijas galvenais homofobs Šlesers palūdzis aiziet par to, ka Belēvičs esot gatavs spiest roku visiem cilvēkiem (arī gejiem).

Zaļā ideoloģija

Latvijas Zaļo partija ir parodija par zaļo ideoloģiju. Ne tikai tāpēc, ka tā darbojas tandēmā ar antagonisko Zemnieku partiju (kas pārstāv intensīvas lauksaimniecības un tāpēc vidi postošas grupas intereses) un kuras abas kopā ir labi pazīstamas kā Latvijas oligarha un Kremļa līdzskrējēja Aivara Lemberga kabatas partijas, bet galvenokārt tāpēc, ka tā savās rindās sapulcējusi tos pašus konservatīvos un pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados joprojām dzīvojošos «zemniekus», kas ļoti labi prot lamāties no Saeimas tribīnes un audzēt kazaku stila ūsas (Līdaka).

Zaļā ideoloģija pasaulē radās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kā revolucionāra protesta ideoloģija. Tā atrodas savrup no klasiskajām konservatīvisma, liberālisma un sociālisma idejām. Tā ir cieši un intīmi saistīta ar vides un pretkara, dzīvnieku tiesību un feminisma kustībām. Reizēm zaļo ideoloģiju dēvē arī par ekoloģismu.

Zaļā ideoloģija vēlas nevardarbīgu revolūciju (prāta revolūciju), lai radītu jaunu sabiedrību, kas dzīvotu, taupot izzūdošos dabas resursus, lai apstādinātu pašreizējo zemes ekspluatāciju. Zaļie ir pret neregulētu tirgus ekonomiku un globalizāciju, pret atomenerģiju un fosilo enerģiju, par solidaritāti ar cilvēkiem, kas cieš no bada, par visu cilvēku tiesībām, pret centralizāciju un plāna ekonomiku, par sociālo aizsardzību un par visu veidu ģimenēm, gan tradicionālām, gan vientuļajām mātēm, gan viendzimuma ģimenēm un to tiesībām adoptēt bērnus.

Zaļo ideoloģija ir pret neierobežotu mežu izciršanu un visu citu dabas resursu izšķērdēšanu. Tā vēlas ierobežot alkohola un tabakas patēriņu, taču ir liberālākos uzskatos par marihuānas lietošanu. Katrā ziņā konservatīvismu un tā saucamo tradicionālo vērtību ideoloģiju zaļie nekad nepārstāv. Toties to dara Latvijas Zaļo partija.

Zaļie ir revolucionārs spēks, ko, starp citu, liecina arī Latvijas vēsture. Arvīda Ulmes vadītais Vides aizsardzības klubs – VAK bija Latvijas atbrīvošanās cīņas avangardā, kad vēl neviena tautas fronte nebija nodibināta.

Ne Latvijas Zaļo partijas programma, ne tās redzamākie cilvēki, kā Viesturs Silenieks, Raimonds Vējonis, Edgars Tavars, Mārtiņš Martinsons, Jānis Trupovnieks, Ingmārs Līdaka, Kārlis Seržants, Rihards Eigims, Inese Aizstrauta, vai Juris Vectirāns neliecina, ka mums ir darīšana ar revolucionāru un principiālu zaļo ideoloģijas iemiesojumu mūsdienu Latvijā.

Latvijā nav īstas zaļo ideoloģiju pārstāvošas partijas. Tā, kas lieto šo vārdu, ir liekule un blefotāja.

Lielais blefotājs

Liels blefs ir arī Belēviča avīzē solītās «šausmas», kas iestāšoties, kad lielākais pasaules tirgus – ES noslēgšot Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu ar ASV, kopā izveidojot pasaulē lielāko brīvo tirgu. Nolīgums paredzēs preču un pakalpojumu tirdzniecības un ieguldījumu liberalizāciju, kas pārsniegs pušu esošās PTO saistības. Līdz ar netarifu barjeru atcelšanu savstarpējā tirdzniecībā nolīgums veicinās abu pušu konkurētspēju pasaulē, tostarp maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī sekmēs ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi visās skartajās valstīs. Arī Latvijā.

Pretēji Belēviča apgalvojumiem Eiropas Komisijas dokumentos un publiski pieejamās mājas lapās var izlasīt, ka tas neapdraud ES augstos pārtikas produktu drošības standartus. TTIP automātiski neprevalēs pār ES tiesību aktiem un noteikumiem, tos neatcels un negrozīs. Izmaiņas ES normatīvajos un administratīvajos aktos ar mērķi liberalizēt tirdzniecību būs jāapstiprina ES dalībvalstīm Padomē un Eiropas Parlamentam.

EK sola, ka līgums neapdraud arī augstos ES standartus patērētāju vides un veselības aizsardzības jomā. Augstais aizsardzības līmenis, ko esam noteikuši šeit, Eiropā, nebūšot apspriežams. Pretēji Belēviča apgalvojumiem mums nedraud arī, ka Eiropas veikalu plauktus pārpildīs ar hormoniem baroto ASV dzīvnieku gaļa. Stingrie ES tiesību akti, kuri, piemēram, attiecas uz hormoniem vai aizsargā cilvēku dzīvību un veselību, dzīvnieku veselību un labturību vai vidi un patērētāju intereses, sarunās netikšot apspriesti. Tāpat netikšot revidēti ES tiesību akti par ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO). Kāds te blefo? Eiropas Komisija vai Belēvičs?

Resursi:LASI CITUR: Eiropas Komisija: tirdzniecība

Ja Latvijas pseidozaļo pārstāvis Belēvičs vēlas pievērst sev un savai partijai uzmanību ar antiamerikānisku un blefojošu retoriku, tad to vajag darīt korekti, neradot ne mazākās šaubas par paša labajiem un cēlajiem nodomiem.

Bet visvairāk pārliecinās tādi zaļie, kas arī paši savā dzīvē vadīsies pēc zaļo ideoloģijas principiem. Tādu Latvijā vairs/vēl nav. Tā ir tukša politikas niša. Vajadzīgs vēl viens mūsdienu «flower power» paaudzes puķu bērns Arvīds Ulme.

Vai tāds te kaut kur ir? Principiāls un loģisks zaļais, kas nevis krāsojas zaļā krāsā, bet ir zaļš?

 

LASI TVNET: Kūpinājumi, kas kaitīgi veselībai, bet pilda gaļas un zivju rūpnieku makus

LASI TVNET: Gaļas ražotāji noklusē būtiskas nianses

LASI TVNET: Benzopirēna pilnie kūpinājumi izraisa vēzi

LASI TVNET: Kā pārtikas ražotāji cenšas saīsināt mūsu mūžu

LASI TVNET: Latvijas pārtikas rūpniecība kā mūsu kaprači. III


Komentēt

Oligarhs Lembergs, prezidents Bērziņš un viņu kucītes

2014.gada 11. aprīlis TVNet Spogulis

Oligarhu vara Berzins Lembergs

Pirms trim gadiem Latvijas oligarhs Aivars Lembergs ar savas kabatas partijas ZZS un sabiedroto no Saskaņas Centra palīdzību un laikam piedaloties arī VL-TB/LNNK* nokārtoja, ka par Latvijas prezidentu kļuva viņa «senais paziņa» Andris Bērziņš. Abi kungi – gan Lembergs, gan Bērziņš – padomju laikā piederēja PSKP nomenklatūras (uzticamākie un drošākie padomju režīma kalpotāji, kas baudīja īpašas padomju režīma privilēģijas) darbinieku pulkam.

Kā intereses aizstāv Lemberga prezidents Bērziņš?

Ar šo Latvijas mūsdienu vēsture apliecināja, ka kopīga PSKP nomenklatūras brālība darbojas arī ES un NATO valstī Latvijā, kur svarīgākās valsts personas izvēlas nevis valsts un sabiedrības interešu, bet gan šauras politiku ietekmējošu naudas maisu interešu grupas vārdā. Andrim Bērziņam kā potenciālajam valsts prezidentam tolaik bija tikai 8% sabiedrības atbalsts**, jo šis cilvēks plašākai sabiedrībai nebija pazīstams.

Ja prezidentu ievēlētu tauta vai oligarhiem vairs nebūtu ietekmes uz Saeimas deputātu izvēli, šāda nepiemērota kandidatūra prezidenta postenim nezin vai ietu cauri. Taču postpadomju Latvijas «iekšējos lokos» savējie turpināja bīdīt savējos arī visaugstākajam valsts amatam, cerot, ka brīvajā Latvijā sabiedrībai būs tikpat maza teikšana par augstu amatpersonu rīcību kā Padomju Savienībā. Galvenais, ka prezidents ir no savējo loka, vadāms un nav neparedzams kā rietumnieciskā V.Vīķe-Freiberga vai «aplokšņu» dakteris V. Zatlers, kas nepateicībā sacēlās pret oligarhiem.

Oligarhu cerības arī šoreiz neattaisnojās. Publika ātri ieraudzīja padomiskā slinkuma neizdarības «āža kāju» Andra Bērziņa darbos, jo abi «draugi» Bērziņš un Lembergs pagājušajā nedēļā sabiedrībai atgādināja, ka abu šo kungu patiesās ģeopolitiskās simpātijas un orientācija vairāk tomēr ir un paliek austrumu kaimiņa virzienā. To var saprast un viegli izskaidrot, ja atceramies viņu pagātni padomju režīma laikos. Toreiz, kad lielākā daļa tautas ienīda padomju režīmu un tā paspārnē veikto rusifikāciju un citus sabiedrības deģenerācijas aktus, viņi noteikti nebija totalitārā režīma kritiķu skaitā, jo šis padomju režīms viņiem garantēja karjeras iespējas.

Turpretī rietumu dzīves stils ar tā brīvības auru un iniciatīvas iespēju vērtībām viņiem droši vien vislabāk patiktu Ķīnas versijā, kad kompartijas bosi vienlaikus ir arī vietējās tirgus ekonomikas galvenie noteicēji. Padomju Savienības kompartijas nomenklatūras sile abiem bija pareizā kūts, kur baroties. Ja viņi būtu visa rietumnieciskā, brīvības piekritēji, tad tik augstu Padomju Savienībā nebūtu uzkalpojušies.

NATO kā mūsu brīvības un rietumu vērtību garants

Atbrīvojoties no padomju okupācijas režīma, Latvija izvēlējas ne tikai brīvību valstij un tās pilsoņiem, bet arī atgriešanos rietumu civilizācijā, kuras starptautiskās savienības un drošības garantiju organizācijas saucas Eiropas Savienība un NATO. Līdz ar to mēs kopā ar savu valsti esam uzņēmušies pienākumus, kas veicami sadarbībā ar mūsu rietumu sabiedrotajiem, pamatojoties uz demokrātijas, personas brīvības un likumības principiem, visiem kopā aizstāvēt mūsu brīvību, kopīgo mūsu tautu mantojumu un mūsu rietumu civilizāciju***. Lemberga un Bērziņa intereses šeit «nolūst» un nesinhronizējas ar valsts un modernās Latvijas sabiedrības vēlmēm un vajadzībām. Kāpēc tā notiek?

Lembergs un Bērziņš kā Latvijas interešu nodevēji

Tas notiek tāpēc, ka gan Bērziņš, gan Lembergs, šķiet, to ir aizmirsuši vai arī nekad nav gribējuši saprast, ka Latvija vairs nav padomju (Krievijas) impērijas province un nav arī nedz Šveice, nedz arī neitrālā Zviedrija, kas var atļauties būt piederīgas rietumu civilizācijai, demonstrējot formālu neitralitāti.

Ģeopolitiski Latvija un pārējā Baltija ir uz rietumu un pareizticīgās Krievijas ģeopolitisko civilizāciju cīņas priekšējās robežas, un tāpēc šo valstu vadītājiem un arī oligarhiem, kas šos līderus izvēlas un saliek amatos, būtu nepārprotami un skaidri jāapzinās un jāpauž viedoklis, ka mūsu valsts pieder rietumu civilizācijai ar tās vērtībām. Pie šīs robežas ir jānolaiž jaunais dzelzs priekškars, ja Krievija uz to mūs spiež. Tieši tāpēc arī tagad sabiedrība skaļi un kategoriski nosoda Krievijas režīmu ar tās vadītājiem, kas šīs – mums tik svarīgās vērtības un brīvību apdraud.

Demonstratīvi uzgriežot muguru referendumam par latviešu valodu, pastāvīgi ciemojoties Krievijas impērijas vasaļvalstīs pie to diktatoriem un metoties Krievijas imperatora Putina apskāvienos Soču olimpiādē, koķetējot ar Krievijas maigās varas spēkiem Latvijā (Dinamo Rīga, Savickis utt.), paužot viedokli, ka diktators Putins ir laipni lūgts vizītē Latvijā, neskatoties uz to, ka šāds uzaicinājums pat bez ārlietu ministra Rinkēviča apsauciena liecina par Latvijas prezidenta rīcības rupju neatbilstību ES un NATO politikai, prezidents Andris Bērziņš apstiprina, ka viņš ir Krievijas ģeopolitiskām interesēm simpatizējošs cilvēks.

Vēstuli parakstot tikai sorosisti, liberasti un pederasti

Labi, ka Latvijas sabiedrībā ir cilvēki, kuru mērs beidzot ir pilns un viņi ir apvienojušies, lai apstādinātu apkaunojošo Latvijas prezidenta rīcību un liktu viņam atkāpties no augstākā valsts amata. Tā marta beigās ir tapusi atklāta vēstule, kuru jau parakstījuši apmēram tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, kas adresēta valsts prezidentam, valdībai un Saeimas deputātiem, kurā aicina Andri Bērziņu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt Valsts prezidenta amatu, jo vēstules autori neuzskata, ka šāds prezidents patiešām pārstāv visas Latvijas tautas intereses****.

Vienlaikus sarosījušies ir arī Andra Bērziņa sargsuņi, kas sociālajos tīklos un interneta rakstu komentāros prezidenta rīcības kritiķiem uzkar «liberastu», «pederastu», «sorosistu» un citas Krievijas propagandas klišeju uzlīmes, ko plaši lieto, apkarojot opozīciju Krievijā. Tās pašas pazemojošās birkas, kuras karā pret Ukrainu, ES un NATO plaši izmanto oficiālā Maskava. Izmantojot Kremlī izstrādātas propagandas klišejas, arī Latvijā tiek mēģināts kompromitēt mūsu sabiedrības daļas labos nodomus, lai Latvijas valsti vadītu cilvēks, par kura vērtību rietumniecisko orientāciju un principiālo nostāju nebūtu nekādu šaubu. Kuri ir tie, kas ar Kremļa argumentiem belž pa mūsu centieniem atbrīvoties no nevarīgā prezidenta?

Bērziņa un Lemberga kucītes

Demokrātiskā sabiedrībā presi mēdz dēvēt par sargsuni, kas «rej un kož» sabiedrības un demokrātijas interesēs. Ja medijs pieder oligarham, tad nav izslēgts, ka tas ir nevis sabiedrības, bet gan paša oligarha interešu sargsuns.

Formāli Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) nepieder oligarham Aivaram Lembergam, taču tās lasītāji nekļūdīgi saprot, ka šis izdevums veic Lemberga un viņa interešu sargsuņa funkciju, jo šajā avīzē nekad neizlasīsiet neko kritisku ne par Lembergu, ne par prezidentu Bērziņu. Šajā avīzē grūti būs pat atrast konstruktīvus rakstus par Eiropas un NATO demokrātiskām vērtībām, par toleranci pret minoritātēm, dzimumu līdztiesību un citām demokrātiskām vērtībām, kuru sardzē stāv ES un NATO. Toties daudz būs rakstu par prezidenta ārzemju vizītēm pie postpadomju diktoriem un rietumu, ES demokrātisko vērtību izsmiešana.

Rodas iespaids, ka NRA garīgā telpa ir izolēta no reālā Latvijas procesu konteksta un līdzīgi reliģisko sektantu grupējumam pauž vienīgi sava ideoloģiskā līdera uzskatus un viedokli. Šī specifika sasaucas ar pašreizējo Kremļa ideologu uzskatiem, bet ir pretrunā rietumu demokrātiju viedoklim par mediju lomu attīstītā sabiedrībā.

Protams, prezidentam Bērziņam ir arī cits formālais sargsuns. Tā ir preses sekretāre Līga Krapāne, kuras nepateicīgais pienākums ir visos gadījumos pierādīt mums, ka karalis (prezidents) nav kails kā Andersena pasakā.

Šajās dienās, lai palīdzētu prezidenta preses sekretārei, palīgā steidz NRA, kurā šobrīd gandrīz vai nevar atrast nevienu štata komentētāju, kurš nebūtu Bērziņu aizstāvējis un nosodījis prezidenta atkāpšanās aicinājuma autorus. Taču grūti pārspējami ir NRA galvenās redaktores Anitas Daukštes un viņas vietnieces Elitas Veidemanes uzbrukumi Bērziņa kritiķiem. Šīs «sargsunes» vai saukšu maigāk – kucītes***** vaiga sviedros pūlas mums iestāstīt, ka, kritizējot Bērziņu, «latvieši paši sevi iznīcinās» (Veidemane, NRA, 02.04.) un prezidenta kritika «nāk par labu mūsu ienaidniekiem, jo parāda mūsu vājumu» (Daukšte, LR, Krustpunktā 03.04.).

Ko lai atbild uz «Lemberga kucītes» A. Daukštes «sirds kliedzienu»: «Es nezinu, kāpēc daži cilvēki izvirza pret Andri Bērziņu prasības, kas netiek izvirzītas pret Obamu, Merkeli vai vēl kādu citu?»

Savādi, ka uzcītīgā Bērziņa un Lemberga sargātāja un fanātiskā aizstāve neredz atšķirību starp pašas piesauktajiem pasaules līderiem un mūsu prezidentu. Acīmredzot Anita Daukšte nezina, ka Obama un Merkele pie saviem amatiem nokļuva daudz atvērtākā, demokrātiskākā un skarbākā konkurencē nekā Lemberga ieceltais Bērziņš un viņu ikdienas darbu Vācijā, ASV un citur vērtē nesalīdzināmi nesaudzīgāk un profesionāli kritiskāk nekā Andri Bērziņu Latvijas mediju telpā.

 

 

 

Lembergs apdraud Latvijas drošību

Oligarhs A. Lembergs arī metas palīgā, jo negrib savējo prezidentu Bērziņu atstāt vienu, skaidrojoties ar sabiedrību. Tāpēc viņš ar lielu pompu paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu.

Latvijas reputāciju sabiedroto acīs paspēja saglābt paša Lemberga kabatas partijas ZZS biedrs – aizsardzības ministrs Vējonis, kas steigšus medijos mēģināja nepiekrist savas partijas naudas makam, jo citādi ministram draudētu skaidrošanās ar NATO kolēģiem, cik nopietni ir vērtējams šis Lemberga paziņojums un vai tas ir oficiālās Latvijas viedoklis.

Lai nu kādas būtu partijas sponsora un ZZS atsevišķu ministru attiecības, Ventspils galvas Aivara Lemberga publiskais paziņojums liecina ne tikai par šā kunga provokāciju pret Latvijas drošību, bet arī par reālās situācijas neizpratni.

NATO karaspēks ir arī pašas Latvijas karaspēks, kas te jau ir, un citu NATO dalībvalstu karaspēka ievešana pašreizējo acīmredzamo Krievijas draudu apstākļos nav salīdzināma ar PSRS karaspēka ievešanu Latvijā 1939., 1940. gadā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūšot par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses. Taču Lemberga kungs gan piemirsa vai negribēja piebilst, ka vairāk nekā 50 gadus Latvijas teritorija pret latviešu gribu jau ir bijusi potenciāls kaujas lauks starp NATO un Varšavas paktu, jo te bija jau izvietots ne tikai ārzemju, t.i., PSRS karaspēks, bet arī tā kodolieroči (starp citu, arī Ventspils tuvumā), kas mūs pakļāva vēl drausmīgākam kara konflikta riskam.

Turklāt šajā padomju armijā līdz virsnieka pakāpei uzkalpojās arī pats Lembergs un nezin vai uzskatīja, ka PSRS karaspēks tad apdraudēja «Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses». Arī par PSKP nomenklatūras biedra Lemberga protestiem pret padomju kodolieročiem Latvijas teritorijā padomju gados nekas nav dzirdēts.

NATO aizsardzība un rietumu vērtības mūsu sabiedrībā ir devušas iespēju Lembergam baudīt brīvību un sapelnīt lielu naudu, iegūstot lielu ietekmi, un tajā pašā laikā netraucē viņam nākt klajā ar bezatbildīgiem paziņojumiem, kas apstrīd Latvijas drošību NATO ietvaros.

Tāpēc, domājot, par kuru politisko spēku balsot Eiropas Parlamenta un rudens Saeimas vēlēšanās, jāatceras, ka šis kungs, tāpat kā viņa atbalstītais prezidents Bērziņš un partijas (ZZS un laikam arī Nacionālā Apvienība) nezin vai būs tie, kas garantēs mūsu vēsturisko izvēli būt brīviem un dzīvot rietumu civilizācijas pusē Eiropā.

Diemžēl Lembergs, Bērziņš un citi Krievijas vērtību apjūsmotāji Latvijā nav labāki par kreisajiem un labējiem Kremļa pielūdzējiem, kas faktiski mūs vilina Putina Eirāzijas impērijas vērtību apskāvienos.

Neviens NATO mums nepalīdzēs nosargāt mūsu brīvību, ja paši nodosim šīs organizācijas pamatprincipus un vērtības, klausoties savādo Latvijas amatpersonu un viņu kucīšu retorikā.

Atsauces:

* A. Bērziņa frāze kolēģim pēc ievēlēšanas: «Kā tie Saskaņas puikas?”, kā arī – “Un kā tad Rasnačs?” radīja aizdomas par netīru un korumpētu vienošanos partiju starpā, ievēlot A. Bērziņu.

** LASI CITUR: 8% atbalstījuši Bērziņa ievēlēšanu

 

*** LASI CITUR: NATO

 

**** LASI TVNET: Aicina Bērziņu izvērtēt savas spējas turpināt prezidenta amatu

***** Šis jēdziens šajā rakstā tiek lietots metaforas nozīmē un ir autora viedoklis.

Autora piebilde:

P.S. Rakstā lietotie epiteti un metaforas attiecībā uz žurnālistēm un preses sekretāri nav vērstas pret viņām personīgi, bet kritizē viņu profesionālo darbību. Tāpēc tos nevajag uztvert personīgi. Visas trīs minētās sievietes ir simpātiskas un jaukas un autoram personīgi nav nekas pret viņām kā privātpersonām.

Taču viņas ir publiskas personas un tāpēc arī spiestas paciest vērtējumu par savu politisko, profesionālo darbību. Vārds «kucīte» ir patapināts no klasiskā romāna par Šveiku un lietots sargsuņa nozīmē. Man nav «Nekā personīga» (kā saka kolēģi no TV3) pret rakstā minētajām personām.

Ja kāds grib šo vārdu tulkot citā nozīmē (nevis tajā kā šajā rakstā) tad nevainojiet viedokļa autoru.