Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Latvijas TV par Operas un «Tvnet» strīdu: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus

“Pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro”  – šādi Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) reaģējusi uz Rīgas apgabaltiesas lēmumu portāla “Tvnet” un Latvijas nacionālās operas un baleta lietā. Kamēr nozares pārstāvji šādu sodu sauc par nesamērīgu, vadošā lietas tiesnese skaidro – tik liela kompensācija piespriesta, lai atturētu mediju turpmāk publicēt pārmēru aizskarošus rakstus.

Anonīmā autora ar pseidonīmu Olivets Everts viedokļa rakstu “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu” portāls “Tvnet” publicēja 2014. gada 4. augustā. Tajā asi kritizēta un izsmieta operas vadība, kas operas telpas par 129 000 eiro izīrēja krievu komponista Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

Opera vērsās tiesā, kas pirmajā instancē lēma piedzīt no “Tvnet” tādu pašu summu – teju 130 000 eiro – par goda un cieņas aizskaršanu. Pēc pārsūdzības kompensācija samazināta līdz 50 000 eiro.

Portāls “Tvnet” sola spriedumu pārsūdzēt vēlreiz un nepieciešamības gadījumā arī vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT).

“Medijam ir pienākums paust dažādus viedokļus, pat, ja tie kādam nepatīk,” tā portāla galvenā redaktore Zita Lunde, uzsverot – rakstā lietotā valoda ir izteiksmes veids, lai spilgti paustu viedokli.

“Šis precedents rada, manuprāt, ļoti nopietnas bažas visā Latvijā par mediju tiesībām, uzdevumiem, mediju vārda brīvību.

Un, manuprāt, šis spriedums jau tā nokaitētajā Latvijas mediju vidē rada nopietnas bažas par Rīgas apgabaltiesas kompetenci medijpratībā, pieņemot šādus lēmumus,” piebilda Lunde.

Uz tiesas nekompetenci norāda arī LŽA, savā paziņojumā uzsverot, ka arī strīdi, kuros iesaistīti preses pārstāvji, tiek izskatīti kā strīdi starp civilpersonām, kas risina savus privātos jautājumus, ignorējot mediju uzdevumus un tiesības.

Asociācija norādīja, ka Rīgas apgabaltiesa izlēmusi, ka pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro. Šāds sods ir nesamērīgs mediju finansiālajam stāvoklim. Uzliekot par pienākumu maksāt 50 000 eiro, tiesa praktiski apdraud medija tālāko pastāvēšanu.

Bet lietas vadošā Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare norāda – šī raksta autors pārkāpis būtisku robežu. “Paudiet negatīvus, kritiskus viedokļus, tāds ir jūsu darbs, izvairieties no rupjībām.”

Trīs tiesnešu sastāvam pēc raksta izlasīšanas neesot bijis ne mazāko šaubu par lēmumu.

“Tajā bija lietoti gan rupji žargoni, pat no krievu valodas atvasināti lamuvārdi, un jebkurai saprātīgai personai, izlasot šādu rakstu, nevar rasties šaubas, ka tas ir personu aizskarošs. Par to nav šaubu, ka tas ir viedokļa raksts, bet judikatūrā ir nostiprinājies gan Latvijas, gan Eiropas, ka arī aizskarošs viedoklis var būt personas godu un cieņu aizskarošs,” teica Rīgas apgabaltiesas tiesnese.

Tam nepiekrīt Baltijas mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša. Viņa atzīst – kamēr ASV vārda brīvībai ierobežojumu nav, Eiropas tiesu praksē ir nosprausta kāda sarkanā līnija, bet – ne tiesas iezīmētā.

“Pašmērķīga kritika, pašmērķīga lamāšanās ir ētiska problēma, nevis juridiska. Eiropā pieņemtie vārda brīvības principi pieļauj lamāšanos, pieļauj kritisku, asu viedokli, pat vulgāru viedokli.

Tas, kurā brīdī iestājas robeža, kad ir jādomā par atbildību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību,” teica Ruduša.

Visvairāk pārmetumu tiesa izpelnījusies par sodu apmēru. Tas tiek salīdzināts ar daudz mazākiem naudas sodiem smagās krimināllietās par kukuļošanu un nodokļu nemaksāšanu. Tiesa skaidro – šāds kompensācijas apjoms izvēlēts prevencijas nolūkā.

“Tiesa neierobežo preses vārda brīvību. Taču nevajag jaukt vārda brīvību ar tiesībām rakstīt rupjības. Un, līdz ar to, lai atturētu presi no šādām, lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt un arī samērojot abas lietā iesaistītās puses, tiesa uzskatīja, ka šāda summa ir samērīga,” teica tiesnese.

“Viens no argumentiem arī, kāpēc tā summa tika noteikta tik liela, bija atbildētāja attieksme – nebija ne mirklis, kad atbildētājs nožēlotu un atzītu, ka ir bijis neliels pārspīlējums. Bija tā visatļautības attieksme, ka man ir pilnīga taisnība.

Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,” sacīja tiesnese.

Līdzšinējā tiesu prakse mediju lietās Latvijā ir nevienmērīga. Kā skaidro Rita Ruduša, tas norāda uz atšķirīgo tiesnešu medijpratības līmeni. Viņasprāt, ja “Tvnet” vērsīsies ECT, tad Latvijas valsts tajā zaudēs.

Par to liecina arī ECT spriedums tā sauktajā Ozoliņa lietā, kad tika nolemts – lai arī laikraksta “Diena” komentētāja Aivara Ozoliņa toreizējam ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam veltītās publikācijas pēc satura bija aizskarošas un apsūdzošas, tās nepārkāpa žurnālistiem atvēlētās vārda brīvības robežas.

 

Avots: LSM.LV, LTV Panorāma

 

Vairāk par šo tēmu:

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu

 


Komentēt

LŽA: Tiesas spriedums operas un Tvnet strīdā ir juridiski absurds un apdraud vārda brīvību

Avots: TVNet 

opera1940 Ostrovskis

Latvijas nacionālā Opera 1940. gada 7. novembrī, PSRS okupācijas pirmajā gadā;  Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET

Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) par juridiski absurdu un bīstamu uzskata Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam (LNOB) no portāla «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto viedokļu rakstu par telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka Igora Krutoja ballei.

LŽA izplatītajā paziņojumā atzīmē, ka 129 873 eiro sods par tiesas ieskatā pārāk «sulīgiem» izteikumiem komentārā ir bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.

LŽA uztrauc, ka tiesa ar nesamērīgi bargu sodu sodījusi portālu «Tvnet» par viedokļu sadaļā publicētā komentāra «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kurā autors ar sulīgiem apzīmējumiem paudis savu attieksmi pret operas nama izīrēšanu Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

«Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,» teikts LŽA paziņojumā.

Taisot juridiski absurdo spriedumu, tiesa ignorējusi samērīgumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi kompensācijas apmēra noteikšanā. Proti, gandrīz 130 000 eiro sods ir neadekvāts un faktiski iznīcinošs, jo var novest pie medija slēgšanas un tātad dramatiski ierobežot vārda brīvību. Līdzšinējā tiesu prakse par daudz smagākiem pārkāpumiem pret personu privāto dzīvi, veselību un dzīvību līdz šim noteikusi daudzkārt mazākas kompensācijas. Tāpēc tiesas piespriestais sods «Tvnet» portālam vērtējams kā nepamatots un aizspriedumu vadīts, norāda LŽA.

Par īpaši bīstamu LŽA uzskata to, ka tiesa pamato kompensācijas apmēru ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Tas ir nesamērīgi ar Satversmē garantētajām tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, norāda LŽA.

Tiesa arī atzinusi, ka portālā publicētais raksts nav ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, bet nekonkretizē, kas tas tiesas ieskatā ir. Līdz ar to tiesa paver pārāk plašas interpretācijas iespējas par jebkuru tekstu, kas tiek publicēts, un padara tiesisko lauku neskaidru, norāda LŽA.

Asociācija uzskata, ka šis spriedums grauj tiesu varas reputāciju Latvijā

Spriedums ir absurds un apdraud izteiksmes un vārda brīvību, kas ir viena no valsts pamatvērtībām, uzsvērts LŽA paziņojumā.

Kā vēstīts, pirmā instance – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēmusi par labu LNOB no «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto rakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.

Kā aģentūru LETA informēja tiesas pārstāve Oksana Hvostova, prasība tika apmierināta un pilns spriedums bija pieejams 26.aprīlī. Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma noformēšanas.

Tiesa arī uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB, Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu.

LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile aģentūrai LETA norādīja, ka LNOB ir gandarīta par tiesas spriedumu, bet, tā kā 20 dienu laikā spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt, patlaban citus komentārus LNOB nesniegs.

Savukārt TVNET galvenā redaktore Zita Lunde aģentūrai LETA komentēja, ka portāls spriedumam nepiekrīt un to uzskata par pilnīgi nepamatotu, tādēļ to pārsūdzēs.

«Pārlasot argumentāciju, rodas jautājums, vai tiesai ir izpratne par mediju un žurnālistu pienākumiem, tas ir, skaidri nodalīt viedokli no ziņām, kas šajā gadījumā tika ievērots pilnībā. Žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus. Gribētu uzsvērt, ka viedokļi ir subjektīvu uzskatu žurnālistikas žanrs. Tā nav ziņa,» uzsvēra Lunde.

Saistītie raksti

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

ECT liek valstij maksāt Naglai 20 000 eiro par viņas mājā veikto kratīšanu

ECT piespriež Latvijai samaksāt 3000 eiro morālo kaitējumu saistībā ar neobjektīvu tiesas lēmumu

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

Kad 11. janvārī Parīzē nacionālās vienotības gājienā par vārda brīvību un pret terorismu pirmajās rindās gāja arī Latvijas premjere Laimdota Straujuma, viņa aizstāvēja ne tikai franču satīriskā žurnāla Charlie Hebdo tiesības uz asu politisku satīru un vērsās pret tiem, ka šo brīvību apdraud, bet apliecināja arī Latvijas uzticību Eiropas demokrātijas un preses brīvības ideāliem.

Latvijas premjere, ejot zem lozungiem „Je suis Charlie” (Es esmu Čārlijs) un „Preses brīvībai nav cenas” demonstrēja, ka arī savā valstī viņa ir rūpējusies un rūpēsies, lai likums būtu demokrātijas un brīvības sargsuņa – neatkarīgas preses pusē.

Jo draudi brīviem medijiem pastāv arī Latvijā. Gan izdevēju un žurnālistu vajāšanas, ekonomiskas sagraušanas, mediju uzpirkšanas, uz bailēm pamatotas pašcenzūras un citās formās. Atcerēsimies kaut vai pagājušas vasaras gadījumu ar žurnālu Ir, kad kāds par sava goda un cieņas aizskaršanu aizvainots rakstu varonis apķīlāja medija izdevēja aktīvus, draudot paralizēt medija darbu, uzskatot, ka viņa gods maksājot 23 tūkstošus eiro (1). L. Straujumas kolēģe saeimā Ilma Čepāne darīja visu, lai ar novembri prese, radio, TV un interneta portāli Latvijā varētu uzelpot. Jo tagad goda un cieņas lietās vairs tiesas nedrīkst pieļaut Satversmei neatbilstošu tiesu praksi, kad prasību nodrošinājuma instruments tiesās tiek pārvērsts par atbildētāju sodīšanu. Sevišķi bīstami tas ir gadījumos, kad šādas prasības tiek vērstas pret medijiem, kas pilda savus pienākumus, informējot sabiedrību par būtiskiem procesiem, paziņoja V. Čepāne (2).

TVNet kā Latvijas Charlie Hebdo

Taču ne Saeimas vienprātīgais balsojums par brīvā vārda aizsardzību, ne premjeres  Straujumas dalība Charlie Hebdo aizstāvju demonstrācijas pirmajās rindās, netraucēja trim citām Latvijas valsts amatpersonām  no Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Nacionālā opera” (LNO) ignorēt likumdevēja un valsts vadītāju nepārprotamos signālus un šogad divas reizes mēģināt pieprasīt tiesām, lai tās nodrošina, ka tiek apķīlāti interneta portāla TVNet aktīvi 129 873 eiro apmērā. Faktiski, lai ne tikai sodītu vienu kritisku mediju, preventīvi iebaidot ne tikai šo, bet arī citus mediju, lai tādā veidā panāktu mērķi – ierobežot vārda brīvību un aizbāztu Latvijas Charlie Hebdo stila publicistiem muti.

TVNet ir spiests dārgi maksāt par savu aso publicistiku, jo goda un cieņas lietas regulāri pret portālu rosina arī starptautiski par prokremlisku dēvētā Ušakova partija Saskaņa (pēdējā aktuālākā lieta pret Sandras Veinbergas rakstu „Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!”, kurā tiek kritizēta partijas rīcība, kas ved uz Latvijas iekļaušanu Krievijas impērijā (3). Putina draugs franču aktieris Ž. Depardjē arī ar sava Krievijas advokāta palīdzību mēģināja izdarīt spiedienu uz TVNet par O. Everta rakstu, kurā franču aktieris tika kritizēts par to, ka uzvedas kā Putinam „noderīgs idiots” (ar Ļeņina vārdu saistīts pasaulē plaši pazīstams politiska žargona termins). (4).

TVNet ir pamats justies gandrīz vai tikpat apdraudētiem kā franču kolēģiem Charlie Hebdo, jo ne jau nejauši portāls vienīgais no Latvijas ziņu portāliem un medijiem janvārī solidarizējās ar Charlie Hebdo, improvizētā akcijā ‘”Es esmu Čārlijs”. Mūs neapdraud islāma fundamentālisti, bet gan spēki, kuru skaitā arī valsts amatpersonas, kas apzināti vai neapzināti īsteno Krievijai pakļāvīgu politiku. Lielākoties savtīgu iemeslu un savas muļķības dēļ, kļūstot par Kremlim „noderīgiem idiotiem” .

Pret TVNet vēl atklāti nevēršas ar ieročiem, taču draud fiziski izrēķināties ar tās autoriem (par to raksta turpinājumā) un izmanto valsts līdzekļus, lai ar tiesu spriedumu palīdzību  šo portālu sagrautu ekonomiski (5).

Vai Opera kā juridiska persona var izjust spīdzināšanas ciešanas?

Valsts uzņēmums LNO un tās valde ir devusies uz tiesu pret  TVNet par to, ka portāls esot „nepieļaujami rupji un aizskaroši’ vērsies pret LNO un tās valdes locekļiem Zigmaru Liepiņu, Inesi Eglīti un Dainu Markovu, pagājuša gada 4. augustā nopublicējot rakstu Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu un tāpēc Opera (ar zvērinātas advokātes Inetas Kroderes palīdzību)  aicina tiesu ierobežot vārda brīvību.

Kas tad rakstā ir satriecis Operā strādājošas trīs valsts amatpersonas, ka tās ar tik smagām pretenzijām un atsaucoties uz Satversmes pantu par spīdzināšanu, vēršas pret manām un TVNet tiesībām un pienākumu satīriski asā formā kritizēt trīs valsts amatpersonas, ja mēs uzskatām, ka tās ir rīkojušas amorāli un nodevīgi pret valsti un saviem amatpersonu pienākumiem?

Turklāt prasītāji apgalvo, ka mana/TVNet kritika esot nodarījusi ciešanas arī pašai Operai kā juridiskai figūrai.

Pieteikumā tiesai Operas valde citē šos „nepieļaujami rupjos un aizskarošos” raksta teikumus:

  1. Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.
  2. Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri.
  3. Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

2014.gada 19. septembri es jau sniedzu savā blogā atbildi uz Operas pretenzijām rakstā Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa, kur vērsu lasītāju uzmanību jautājuma, vai Kremļa emisāri var būt ētiski Operas sponsori?

Savā prasības pieteikumā tiesai autori uzskata, ka TVNet, publicējot rakstu, ir aizskāris Satversmes 95. pantā garantētās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību (95. pants: Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.). Raksts esot pārkāpis arī Likuma par presi un masu informācijas līdzekļiem (Preses likums) 7. panta piekto daļu, kas aizliedz publicēt informāciju, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu. (Preses likuma 7. pants. Nepublicējamā informācija: Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.)

Atriebības mēģinājums?

Vispirms par prasītāju, manuprāt, nekompetento referenci uz Likumu par presi un masu informācijas līdzekļiem. Atsaukšanās uz Preses likuma 7. pantu neiztur kritiku, jo tajā tiek runāts par informāciju ziņas nozīmē nevis par publicistiku vai satīrisku viedokli. Mana publikācija ir ievietota TVNet publicistisko viedokļu rubrikā, kas ir skaidri tekstuāli un grafiski nodalīta no informācijas ( ziņu) un reklāmas materiāliem. Tāpēc Operai un tās valdei „ciešanas” izsaukušais raksts uz šo likuma normu neattiecas.

Jēdziens „informācija” Preses likumā ir lietos ziņas nozīmē, ko apstiprina šā paša likuma 24. pants, kas žurnālistam aizliedz publicēt ziņas (nevis viedokļus) saskaņā ar šā likuma 7. pantu, uz ko atsaucas Operas valde. Turklāt interneta portāls TVNet nav reģistrēts kā masu medijs un lai arī tas savā darbībā pēc burta un gara respektē šo likumu, tas portāla darbību neregulē. Tāpēc arī prasība pēc atvainošanās, atsaucoties uz šā likuma 21. pantu, nav saistoša TVNet.

Arī atsauce uz Satversmes 95. pantu neiztur kritiku. Satversmes garantija, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu ir lietota kontekstā ar to, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta un, ka nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēku cieņu pazemojošam sodam. Opera kā juridiska persona, kas ir galvenā prasītāja tiesā, nevar izjust ne goda, ne cieņas aizskārumu, ne spīdzināšanu, ne nežēlīgu sodu.

Taču arī fizisko valdes locekļu norādes uz spīdzināšanai un cilvēku cieņu pazemojošam sodam analogu pārdzīvojumu, lasot manu rakstu, ir pārspīlētas. Jo Latvijas likumdošana neklasificē prostitūciju ne kā noziegumu, ne kā rupju un cilvēka cieņu aizskarošu nodarbību, arī neviens seksa veids ne vaginālais, ne orālais, ne anālais ja tie veikti bez vardarbības, netiek klasificēti par nepieļaujami rupjiem un aizskarošiem vai salīdzināmi ar spīdzināšanu. Turklāt ne prostitūcija, ne kāds no seksa veidiem, kas kā metaforas minētas rakstā, nav nekas tāds, kas neatbilstu sabiedrības morāles normām. Tad gan prostitūcija, gan sekss Latvijā būtu uzskatīti par amorāliem un būtu ar likumu aizliegti.

Tāpēc Operas valdes prasība drīzāk liecina par atriebības mēģinājumu TVNet par aso un satīrisko kritiku, pašiem izliekoties svētākiem par pašu Romas pāvestu.

Kā piliens jūrā

Protams, ka neviena kritika nevienam nav patīkama, turklāt, ja tā ir pamatota un ja kritikas objekti jūt, ka paši ir rīkojušies pret savu darba vietu un valsti atbilstoši tam vērtējumam, kā viņi raksturo žurnālista rīcību, t.i., aizskarot Latvijas valsts pilsoņu godu un cieņu „nepieļaujami rupji un aizskaroši”. Jo Opera nav parasta privāta bufete vai kabarē teātris, bet vēsturiski izveidojusies par vienu no nācijas kultūras simboliem. Tāpēc valsts amatpersonām, kas vada Operu , bija ar lielāku atbildību un kompetenci jāizvēlas, ar kādiem līdzekļiem ļaut sponsorēt šo nācijas kultūras simbolu. Z. Liepiņš medijos uzsvēra, ka Opera izīrēta uz sponsorēšanas līguma pamata parastai privātpersonas ballītei. Šis viedoklis un vērtējums dominēja lielākajā daļā Latvijas mediju publikāciju un TVNet raksts bija vienīgais, kas gāja pret straumi un pauda citu viedokli. Tāpēc, lai arī tas publicēts vienā no lielākajiem Latvijas portāliem, tas nebija vienīgais viedoklis par Operas valdes rīcību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) rekomendācijās tiesām norāda, ka izsverot, vai vajadzētu ierobežot tiesības uz vārda brīvību (ko dara Opera ar pieteikumu tiesai), tiesām ir jāanalizē ne tikai konkrēta publikācija, bet plašākais konteksts, kādā medijs apskatījis diskutablo jautājumu un jautājuma sabiedriskais nozīmīgums. (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

ECT nepārprotami norāda, ja apstrīdētie raksti veidojuši daļu no acīmredzami sabiedrībai nozīmīgas diskusijas, kurā tika atspoguļoti dažādu iesaistīto pušu viedokļi, tad tiesām nav pamata ierobežot viena viedokļa izteikšanu, ja tas veicina sabiedrisko diskusiju.

TVNet kopumā sniedza līdzsvarotu informāciju par šo sabiedriskās diskusijas objektu, jo bez apstrīdētās publikācijas portālā tika publicētas vairākas citas, kas pauda tikai Operas valdes un Kultūras ministrijas viedokli (6).

Turklāt, sadarbojoties ar mediju partneri Neatkarīgā Rīta Avīze, TVNet savā pirmajā lapā deva saiti uz tās publikācijām, kas demonstratīvi aizstāvēja Operas valdes rīcību un oponēja manam viedoklim (manai publikācijai bija veltīts E. Veidemanes raksts, kurā jūtu karstumā tika paustas gan nepārbaudītas un nepatiesas baumas par raksta autoru, gan aicināts viņam uzsūtīt Drošības policiju, bet kopumā slavēta un atbalstīta Operas valdes rīcība kā liels patriotisma un cildenuma paraugs (7). Uzsveru, ka saiti uz Operu slavinošo un mani kritizējošo NRA rakstu TVNet nodrošināja savā pirmajā lapā.

Šos faktus es minu tāpēc, ka Operas valdes prasība par vārda brīvības ierobežošanu nav samērīga arī konteksta dēļ, jo kopējā diskusijā mans raksts bija kā piliens jūrā un tāpēc pārspīlēti ir Operas valdes apgalvojumi, ka viena satīriska raksta rezultātā vislielākais goda un cieņas aizskārums ticis nodarīts tieši Operai, kaut gan ne ar kādiem ticamiem faktiem šo apgalvojumu prasītāji nepierāda.

Prasībā ir vienīgi apgalvojumi, ka Opera bauda augstu prestižu sabiedrībā, ka Operas valdes locekļiem esot laba reputācija, jo citādi viņi nebūtu iecelti amatos un Z. Liepiņam pat ordenis esot piešķirts. Bet kādas ciešanas un reputācijas zaudējumus  mans raksts radīja vai kā tie izpaudās Operai kā juridiskai būtnei vai valdes locekļiem, prasībā pierādījumu nav.

Taču Operas valde kategoriskā formā apgalvo, ka raksts saturot rupju personisku apvainojumu, kas esot klaji aizskarošs un neesot balstīts uz faktiem un esot pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām un tāpēc viņiem esot pamats uzskatīt, ka tiesības uz vārda brīvību šajā gadījumā esot jāierobežo. Prasītāji uzsver, ka rakstā  neesot nekādas faktiskās bāzes apgalvojumiem par to, ka Operas telpu izīrēšana Igora Krutoja privāta pasākuma rīkošanai neesot no Kremļa ietekmes brīvs pasākums, bet esot Kremļa politiska provokācija.

Paskaidrošu, kāpēc arī šie apgalvojumi neiztur kritiku.

Par metaforām un hiperbolām

Raksta mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Tajā es lietoju ironiska un satīrisku stilu. Tiem, starp citu, raksturīga negatīva attieksme, slēpts un dzēlīgs izsmiekls, daudz pārnestas nozīmes vārdu, pārspīlētas metaforas un salīdzinājumi, nesaudzīgi tiek atklāta tēlotās personas vai parādības būtība. Šie stili izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus ar nicinošu nokrāsu.

Mans raksts nav ziņa, bet publicistisks viedoklis, kurā lietotie jēdzieni „publiskais nams” un „atdošanās” nav jāsaprot tiešā un burtiskā, bet gan pārnestā nozīmē. Visi šie jēdzieni ir metaforas un hiperbolas. Skolā mums visiem mācīja, ka metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu, nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

Operas valdei kā mākslām tuvām personām būtu jāzina, kas ir publicistiskās satīras izteiksmes līdzekļi. Literatūras, žurnālistikas un publicistikas žanrus un stilus un to izteiksmes līdzekļus māca skolā. Taču izskatās, ka prasītāji tajās dienās, kad to mācīja, nav bijuši klasē.

Prasītāji savā iesniegumā tiesai nenorāda nevienu faktu, kas liecinātu, ka kāds lasītājs būtu šos jēdzienus rakstā sapratis tiešā nozīmē un iedomājies, ka Z. Liepiņš, D. Markova un I. Eglīte „atdevušies” (hiperbola) „Kremļa galmam” (metafora) vārda vienā no pamatnozīmēm, t.i., veicot fizisku dzimumaktu ar „Kremļa galma” pārstāvjiem? Vai tiešām prasītāji var atvest uz tiesu kādu, kas izlasot manu rakstu noticēja, ka valde to tur zem galdiem darīja tiešā nozīmē? Ja tas tā būtu tad jebkura ziņu aģentūra to būtu pasniegusi kā ziņu, jo Latvijas likumi neatļauj veikt dzimumaktu publiskās vietās. Tātad, nevienam lasītājam nebija šaubu, ka raksts ir politiskas satīras precedents un nekas cits un ar jēdzieniem „publiskais nams”, „atdošanās” satīriskā formā tiek vērtēta Operas valdes  rīcība.

 ECT uzsver, ka šādos gadījumos būtiskākā ir nevis izteikuma gramatiskā interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet publikācijas vai izteikumu kopējais konteksts. „Piemēram, ja kāda persona nosaukta par “blēdi”, tad, atkarībā no konteksta, tas var būt gan vērtējums šīs personas rīcībai kādā sadzīviskā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums. Otrkārt, būtiska nozīme piešķirama tam, kā šādu izteikumu vai sižetu uztvertu neitrāls lasītājs. Vai viņš, to, piemēram, vērtētu kā neizdevušos joku, vai asu kādas personas kritiku, vai arī uztvertu kā konkrētu faktu. Treškārt, svarīga var būt arī paša izteikuma autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem.” (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

Ja Latvijā būtu savs politisko karikatūru žurnāls Charlie Hebdo, tad tajā mēs šo manu hiperbolu par Operu kā publisko namu un tās valdes locekļus kā tā darbiniekus noteikti redzētu karikatūras formā, ja mums būtu politiskās satīras teātris, tad to pašu ainu uz skatuves uzburtu aktieri. Vai arī tad Operas valde vērstos tiesā par Operas goda un cieņas aizskārumu? Izskatās, ka – jā. Un tas liecina, ka Operas valdei izpratne par vārda brīvību ir tuva autoritatīvu režīmu praksei. Pat autoritārajā Krievijā, kuras likumos ir arhaisks krimināllikuma pants par reliģisku jūtu zaimošanu pavisam nesen tiesa attaisnoja kāda teātra režisora par Jēzus tēla kariķēšanu, jo režisora aizstāvībai sacēlās gandrīz vai visi progresīvie un Kremļa režīmu neatbalstošie kultūras darbinieki (8). Taču pirms dažiem gadiem mākslinieces Pussy Riot tika ieslodzītas aiz restēm, jo tās bija atļāvušās izsmiet pašu Putina režīmu un tā saikni ar baznīcu. Vai šādu totalitāras varas rīcību atbalsta un tam vēlas sekot demokrātiskās Latvijas valsts amatpersonas, kas vada Operu? Kas jūs tādā gadījumā esat par māksliniekiem vai mākslas tempļa vadītājiem, kas atriebības kāres vadīti apkarojat radošos cilvēkus tikai tāpēc, ka jums nepatīk viņu satīriskais viedoklis? Vai nav nožēlojami?

Informācijas kara leksika internetā

Par jēdzienu putinososi”” (Putina sūkātāj), kura atrašanās rakstā arī esot aizskārusi Operas un valdes godu. Lai gan ne uz Operu, ne tās valdi tas netika attiecināts. Tā arī ir metafora vai hiperbola, kas tāpat kā interneta vides jēdzieni „vatņiki”, „ukropi” un daudzi citi radušies Krievijas un Ukrainas konflikta rezultātā. Vārds „putinososi” kļuva populārs Maidana demonstrāciju laikā, kad Krievija izvērsa neredzētu informatīvu un propagandas agresiju pret Ukrainu. Tā autors ir viens no redzamākajiem Maidana un Ukrainas eirointegrācijas aktīvistiem, uzņēmējs miljonārs, rakstnieks un blogeris Genādijs Balašovs, kas to lietoja savos publicistiskajos videoblogos, par putinasosiem saucot Krievijas propagandas ruporus Dorenko, Kiseļovu,  Ļeontjevu, Solovjovu, kas ir pazīstamākie autoritatīvā Kremļa vadītāja Putina politikas slavinātāji. Vēlāk šo jēdzienu Krievijas un Ukrainas mediju un interneta telpā sāka lietot arī plašākā nozīmē par „putina sūkātajiem” saucot arī citus Putina politikas pielūdzējus un atbalstītājus, tajā skaitā arī daļu no tiem, kas pulcējās LNO liktenīgajā ballītē.

TVnet dienu pirms Krievijas iebrukuma Krimā 27. februārī TvNet publicēja satīrisko rakstu par Putina sūkātājiem Latvijā, kur skaidri un nepārprotami tika norādīts, ka „putinososs” ir metafora un tas nav jāsaprot burtiskā nozīmē, ka šie cilvēki nav snieguši orālo seksu Putinam tiešā nozīmē (9).

Starp citu, TVNet ziņu un autoru komentāru slejās, tāpat kā manos rakstos nekad netiek lietots neviens rupjš, necenzēts vārds vai izteikums, kam filmās parasti liek virsū skaņas signālus. Lai gan latviešu dainas liecina, ka mūsu kultūrā ir sava nozīmīga vieta arī vārdiem, kurus var uzskatīt par rupjiem un necenzētiem. Taču neesmu lasījis, ka kāds būtu mēģinājis K. Baronu vai Nacionālo Bibliotēku iesūdzēt tiesā, ka tie vākuši un joprojām uzglabā rupju un necenzētu vārdu un teikumu krājumu, kas „ar rupjiem un aizskarošiem izteikumiem” pēc Operas valdes loģikas faktiski aizskar visas latviešu tautas tajā skaitā Operas valdes godu un cieņu un ir „pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām”? Vai neesat jau iesūdzējuši? Tur to rupjo un visus mūs aizskarošo izteikumu ir riktīgi daudz.

 Jebkura mākslinieciskas izteiksmes forma ir uzskatāma kā autora viedoklis. Jebkurš dzejolis, daina, romāns, dziesma, operas izrāde, karikatūra, mākslinieciska fotogrāfija ir viedoklis. Arī publicistisks raksts. To nevar interpretēt kā ziņu vai informāciju, pat ja tajā tiek izmantoti dokumentāli varoņi un dokumentāli fakti.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiesā tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā. Tātad, cenšoties ierobežot manas tiesības uz savu viedokli, Operas amatpersonas faktiski vēlas ierobežot vārda brīvību.

Kritika ir samērīga un pamatota, kā arī atbilst ECT ieteikumiem

TVNet un man ir pilnīgi skaidrs, lai sniegtu asu un negatīvu personu, notikumu vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam. Arī ECT ir norādījusi, ka “viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes.” (ECT 1997. gada 24. februāra spriedums lietā De Haes and Gijsels v. Belgium, 37. punkts ). Tiesai ir jāvērtē, vai pastāv kaut kādi notikumi vai arī paša prasītāja darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu.

TVNet (mana) kritika par to, ka Opera ļāvās rīkot šo pasākumu Operas telpās un pieņemt naudu kā sponsorēšanu, ir samērīga un pamatota. Jo:

  1. Kritizētais pasākums notika laikā, kad Krievija bija anektējusi Krimu, bija iebrukusi Ukrainā, notriekusi Nīderlandes pasažieru lidmašīnu, atklāti apdraudēja Baltijas un tajā skaitā Latvijas drošību. Bija sākusies pati draudošākā konfrontācija starp Krieviju un Rietumiem kopš Aukstā kara beigām. Latvijā bija aizliegts iebraukt trim aktīvākajiem Kremļa kara atbalstītājiem, kuriem bija jāpiedalās I. Krutoja rīkotajā pasākumā Jaunais Vilnis un jāpiedalās Operā rīkotajā pasākumā.
  2. Krievija jau ilgstoši veic informācijas agresiju pret Baltijas valstīm un tajā skaitā pret Latviju. Tā pastiprinājās līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā.
  3. Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis, kura producents ir I. Krutojs, nav privāts pasākums, bet pasākuma pasūtītājs, noteicējs un finansētājs ir Krievijas Valsts televīzijas un radioraidījumu kompānija (VGTRK – Всероссийская государственная телевизионная и радиовещательная компания), kas ir centrālais arī pret Latviju vērstā informācijas uzbrukuma ierocis. VGTRK kanālu skaitā ir arī oficiālais Jaunā Viļņa kanāls Rossija 1, un konkursu translē arī VGTRK kanāls Rossija RTR, par kuru Latvijas Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pieņēma lēmumu, uz trim mēnešiem ierobežojot tā retranslāciju Latvijā, jo programmas ziņu un citos raidījumos bija konstatēta kara propaganda. Jaunā Viļņa rīkotāja lepnums un populārākās propagandas preču zīmes ir informatīvās programmas Vesti un Vesti Ņedeļi, kuru vada Kremļa galvenais propagandists Kiseļovs, kurš ir iekļauts ASV un ES sankciju melnajā sarakstā par agresīvu dezinformāciju Krievijas informācijas karā pret Ukrainu, ES, NATO (tātad arī pret Latviju).
  4. I.Krutojs ar savu producentu kompāniju ir VGTRK un Kremlim uzticams un lojāls producents, kurš īsteno Krievijas kultūras imperiālisma pazīstamāko simbolu Jaunais Vilnis. Par kultūras imperiālismu mediju zinātnē dēvē lielākas valsts ideoloģisko, politisko, reliģisko un citu vērtību, kā arī valodas uzspiešanu mazākām nācijām un valstīm, kas vājina to spēju tām pretoties un pašreizējos apstākļos, ja mēs to attiecinām uz Krieviju, kultūras imperiālisms tiek uzskatīts par informācijas uzbrukuma sastāvdaļu Eiropai, ieskaitot Latviju. Jo Krievija kultūru aktīvi izmanto propagandā un informācijas karā, kas ir tā saucamā hibrīdkara viens no etapiem.
  5. I.Krutojs tiek uzskatīts par vienu no redzamākajiem Kremļa režīma (metafora) kultūras simboliem, lai arī atklāti nekad pret Putinu un Kremļa režīmu nav nostājies taču viņš Kremļa pozīciju aktīvi un agresīvi pauda, kad nepamatoti kritizēja Latviju, tās politiķus un politiku par to, ka tika aizliegts valstī iebraukt redzamākajiem Kremļa politikas atbalstītājiem no kultūras sfēras Kobzonam, Valērijai un Gazmanovam.
  6. Pamatojoties uz šiem vispārzināmajiem faktiem, es secināju, ka LNO, ļaujot Kremļa tā saucamajam „lakstīgalām”( metafora) pulcēties uz sava patrona I. Krutoja dzimšanas dienas ballīti, pazemo ne tikai latviešu nacionālās kultūras simbolu Operu, bet diskreditē arī mūsu valsti. Tāpēc es šo rīcību salīdzināju ar prostitūciju, jo LNO valde uzsvēra, ka operu viņi Kremlim lojālajām lakstīgalām izīrēja nevis sava prieka pēc, bet gan finansiāli spiedīgu apstākļu dēļ, lai nopelnītu naudu. Jo arī ar prostitūciju (kas Latvijā ir likumīgi atļauta un nav nosodāma vai rupji aizskaroša nodarbošanās) nodarbojas nevis sava prieka pēc, bet gan lai nopelnītu iztikas līdzekļus. Tāpēc arī radās salīdzinājums ar publisko, namu un atdošanos zem grezni klātajiem ballītes galdiem. Uz tādu salīdzinājumu mani izprovocēja Operas valdes rīcība.
  7. Kā zināms no preses arī Kultūras ministre Dace Melbārde bija pat gatava lauzt Latviju un Operu pazemojošo noslēgto sponsorēšanas līgumu ar Krustoju, taču laikam bija spiesta atteikties no šā nodoma, jo acīmredzot bija jāņem vērā, ka Z. Liepiņš bija viens no Melbārdes partiju apvienības NA dāsnajiem sponsoriem. Kultūras ministre Dace Melbārde (NA) Latvijas sabiedrisko mediju portālam sacīja: „Jebkurai nacionālajai institūcijai ir jākalpo kā simbolam. Un tas ir nožēlojami, ka notiek šādi pasākumi, ka opera spiesta izīrēt telpas ar apšaubāmiem līgumiem.” (10).

Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks Z. Liepiņš

Prasībā tiesai Operas valde kā aizskāruma smaguma pastiprinošu apstākli piesauc faktu, ka TVNet jau agrāk esot izplatījis Liepiņa “godu un cieņu aizskarošu” informāciju, jo 2014. gada 18. marta publikācijā „Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas”, autors esot atļāvies kritizēt Krievijas kultūras darbiniekus, kas atbalsta Putina režīmu un nosaucis viņus par „režīma kalpiem” un „putinososiem.”  Rakstā mūsdienu Krievijas kultūras sistēma tika salīdzināta ar padomju režīmu šādā kontekstā:

„Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš Māra Zālīte, Zigmars LiepiņšRaimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».”

Mans secinājums, ka šodien Kremļa režīms izmanto padomju metodes kultūras darbinieku „pieradināšanā” nav paticis Liepiņa kungam, jo pie padomju kultūras darbiniekiem es esot nosaucis arī viņu, un tādā veidā esot aizskāris Zigmara Liepiņa „godu un cieņu”. Te gan Liepiņa kungs nonāk pretrunā ar sevi un prasību tiesai, jo manis kritizētajā Operas ballītē mudžēja no Krievijas režīma kultūras frontes „bļodlaižām”, kurām „durvis laipni atvēra” pats Operas valdes vadītājs. Turklāt izskatās, ka viņš ir aizmirsis arī to, ka no padomju režīma rokām Z. Liepiņš ir saņēmis Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (11), kuru piešķīra tikai tiem padomju režīma māksliniekiem, kurus šim apbalvojumam akceptēja Komunistiskās partijas komiteju biroji un Valsts drošības komiteja (KGB). Padomju režīma kritiķi Vizma Beļševica, Knuts Skujenieks un citi, protams, nebija šo cilvēku skaitā. Taču tas nenozīmē, ka es rakstā būtu nosodījis tos padomju māksliniekus, kas saņēma režīma goda nosaukumus un apbalvojumus un baudīja visas ar to saistītās privilēģijas. Es nenosodu arī Z. Liepiņu par to, ka viņš saņēma LPSR mākslinieku „pieradināšanai” paredzēto goda nosaukumu, jo raksts nebija par to. Taču nezin, vai kāds var noliegt, ka gan padomju, gan mūsdienu Krievijā kultūra tika un tiek izmantota politikā un režīmu atbalstam. Tas, protams, var graut bijušo padomju kultūras darbinieku godu un cieņu, taču par šiem faktiem Z. Liepiņam jāsūdz tiesā nevis TVNet vai O. Everts, bet gan padomju un Krievijas režīmi.

ECT: amatpersonām jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem

Operas valdes locekļi ir valsts amatpersonas. Viņi ietilpst vienā politiskās atbildības grupā, kurā atrodas gan valsts prezidents, gan Saeimas deputāti, gan premjerministrs, gan visi ministri, valsts uzņēmumu valdes locekļi un citas valsts amatpersonas. Tātad no viņiem, kuriem tauta ir deleģējusi pārstāvēt un īstenot tās varu, mēs prasām vislielāko atbildību un pakļaujam visnesaudzīgākai kritikai.

Ne tikai tāpēc, ka viņi tiek uzturēti ar mūsu kā nodokļu maksātāju naudu. Demokrātiskās valstīs šo personu darbību uzrauga, kontrolē un kritizē no šīm amatpersonām neatkarīgi mediji, kas ir vieni no pašiem svarīgākajiem demokrātiskās iekārtas garantiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē noteiktie standarti vārda brīvības un goda un cieņas aizsardzībā uzsver, ka, vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, ir jāņem vērā, ka politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem. (ECT 1986. gada 8. jūlija spriedums lietā Lingens v. Austria, 42. punkts). Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa ir apkopojusi tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Šajā dokumentā tiek precizēts, ka vēl plašākas kritikas robežas kā kritizējot privātpersonu vai pat politiķi, ir pieļaujamas attiecībā uz valdību, tātad valsts amatpersonām. Pie tam šis princips attiecas ne tikai uz žurnālistu veidotajām publikācijām, bet arī uz politisko runu, kad viens politiķis vaino otru goda un cieņas aizskārumā.

Kurš grib pienaglot Oliveru Evertu pie Operas durvīm?

Iebaidīt var ar naudas prasībām un tiesām, iebaidīt var arī ar kalašņikoviem kā Charlie Hebdo gadījumā. Abiem veidiem ir viens mērķis – mediju un žurnālistu pašcenzūra. Eiroparlamenta deputāts, profesors Artis Pabriks uzskata, ka ļoti bīstama šķiet tendence, ka daudzi mediji nepārpublicēja karikatūru, kura bija par pamatu traģiskajiem notikumiem Parīzē, nevis saturisku iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka redakciju darbiniekiem bija cilvēciskas bailes saņemt tikpat agresīvu reakciju arī pret sevi. „Baiļu ieviešana ir viens no galvenajiem teroristu ieročiem, jo ar baiļu izraisīšanu viņi panāk sev vēlamu rīcību. Šajā gadījumā teroristi piespiež redakcijas veikt pašcenzūru.” (12).

Nevar nepamanīt, ka mediju vadītāji arī Latvijā jūtas iebaidīti un atkarīgi. Spiediens nāk no politiķiem, amatpersonām, baznīcām. Nāk no tiem, kam ir nauda. Tajā skaitā no Krievijas. Ar šo naudu Kremlim tuvas personas var nopirkt uz nakti ne tikai visu Operu savai ballītei, bet arī īpašumus un uzturēšanās atļaujas mūsu valstī, viņi var nopirkt mūsu ekonomiku, mūsu medijus un pat mūsu prezidentu, ja mēs būsim tik naivi un gribēsim to ievēlēt visas tautas vēlēšanās. Tāpēc šajā kontekstā Operas valdes solis pieņemot naudu no Kremļa emisāriem signalizē par mūsu politisko tuvredzību vai smalki pārdomātu taktiku Kremļa politiskās un kultūras agresijas attaisnošanā.

Viegla dzīve nav arī kritiskiem un neatkarīgiem žurnālistiem, jo tiek draudēts arī viņiem. Tajā skaitā arī šo rindu autoram. Divos interneta portālos nra.lv (13) un puaro.lv (14) pie rakstiem par Operas tiesvedību pret TVNet var atrast šādu aicinājumu fiziski izrēķināties: „To pretīgo izdzimteni, kurš regulāri vemj tvnetā ar palamu Olivers Everts, vislabprātāk redzētu pie Operas ozolkoka durvīm pienaglotu ar senlaicīgām, Rīgas amatnieku cunftes kaldinātām naglām!”

Daudzu mūsu sabiedroto valstu žurnālistiem ir paredzētas speciālas aizsardzības programmas, kas neļauj identificēt žurnālistu un publicistu personas datus, adreses un citu informāciju, kas varētu apdraudēt viņu drošību. Taču Latvijā ne reti pati vara apdraud žurnālistu brīvību, par ko liecina TV3 žurnālistes Ilzes Jaunalksnes un LTV Ilzes Naglas nesenie precedenti (15, 16). Turklāt Latvija ir maza valsts un neatkarīgu publicistiku ierobežo tas, ka liela daļa intelektuāļu ir savstarpēji pazīstami, kas traucē neatkarīgas un bezkaislīgas kritikas īstenošanu. Drošība, kuru nevar garantēt valsts un radošā neatkarība ir galvenie iemesli, kāpēc ar pseidonīmu raksta šo rindu autors.

Kas maksās par šo tiesāšanās ballīti?

Operas valde prasībā tiesai norāda, ka prasot mantisko kompensāciju 129 873 eiro apmērā par Operas goda un cieņas aizskārumu, tā vēlas pret TVNet īstenot prevencijas funkciju. Tas nepārprotami nozīmē iebaidīt šo portālu, lai tas neuzdrošinās vairs kritizēt ne Operas valdi, ne citas valsts amatpersonas.

No TVNet Opera prasa arī piedzīt līdz šim jau iztērētos tiesāšanās izdevumus 2824 eiro apmērā, kas visticamāk nāk no Operas kases. Lai nebūtu jātērējas pašiem valdes locekļiem ar obligātās valsts nodevas iemaksu (10% no prasības summas) no saviem maciņiem, Z. Liepiņš un kompānija izskatās, ka ir viltīgi izdomājuši, ka galvenais cietējs no mana raksta ir juridiskā persona Opera, tāpēc lai Opera arī maksā. Paši valdes locekļi bija gatavi par savām ciešanām raksta ietekmē pieprasīt no TVNet tikai 1 eiro katrs.

Paradoksāli, ka valsts uzņēmums, kas sūdzas par naudas trūkumu izrādēm, ir gatavs riskēt ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, iztērējot kultūrai noderīgo naudu, lai apmierinātu valdes locekļu atriebības ambīcijas.

Analoģisku tiesas prāvu precedentu analīze Latvijā un Eiropas Savienībā liecina, ka Operas valdei praktiski nav nekādu cerību uzvarēt šajā lietā. Pat ja Latvijas tiesas visās instancēs lems par labu prasītājiem, ECT līdzšinējie argumenti analoģiskās lietās liecina, ka tā pateiks galīgo vārdu, liekot par visu Operas trīs valsts amatpersonu tiesāšanās ballīti samaksāt no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām.

ECT ir vairāk kārt uzsvērusi vārda brīvības nozīmīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā, atzīstot, ka tā “..veido vienu no svarīgākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, vienu no pamatnosacījumiem tās progresam un katra cilvēka attīstībai.”

ECT uzskata, ka tiesām, izskatot goda un cieņas lietas, ir jāņem vērā, ka “vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. Tādas prasības izvirza plurālisms, tolerance un iecietība, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība.” (ECT 1976. gada 7. decembra spriedums lietā Handyside v. The United Kingdom, 48. punkts).

Franču apgaismības laikmeta filozofs Voltērs ir teicis šādus vārdus: “Es nevaru piekrist tam, ko jūs sakāt, bet es esmu gatavs atdot dzīvību par jūsu tiesībām paust savu viedokli .” Ja Operas valde tiešām būtu atbildīgas valsts amatpersonas un tām būtu svēti demokrātijas, vārda un radošas izteiksmes brīvības ideāli, viņi teiktu: „TVNet un Oliver Evert, mēs nepiekrītam tam, kā un ko jūs rakstiet, taču esam gatavi atdot savas dzīvības par jūsu tiesībām paust savu viedokli”

Tas būtu mūsu Rietumu demokrātijas vērtībām atbilstošs, patriotisks Latvijas valsts amatpersonas cienīgs solījums, par ko Liepiņa kungs varētu godam nopelnīt pat otru ordeni.

  1. Straujuma:  žurnāla Ir izdevēja apķīlāšana skar tiesīabs uz vārda brīvību
  2. Saeima goda un cieņas lietās aizliedz mediju aktīvu apķīlāšanu 
  3. Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija,  kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā 
  4. Putinam noderīgais idiots Depardjē un viņa sekotāji Latvijā  .
  5. TVNet par vārda brīvību  
  6. Krutojs ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam Melbārde bija apsvērusi lauzt līgumu ar Krutoju Rinkēvičs uzliek liegumu JV māksliniekeim, kamēr Krutojs svinēs dzimšanas dienu LNO  Operas ēkā šodien notiek Igora krutoja dzimšanas dienas svinības  Zibakcija aicina nepieļaut Krutoja dzimšanas dienas svinības Krutoja jubileju apmeklē krievu estrādes zvaigznes  
  7. NRA: Balodītis, kas atņem gaisu 
  8. Izbeigta lieta pret režisoru par Tanheizera iestudējumu
  9. Putina sūkātāji Latvijā 
  10. Melbārde sašutusi par LNO izīrēšanu 
  11. Zigmars Liepiņš  
  12. A. Pabriks: Vārds siprāks par vardarbību
  13. Rupeklis nepelna žurnālista anonimitāti 
  14. Par Olivera Everta ķengāšanos Opera no TVNet vēlas piedzīt 129873 eiro 
  15. Ilze Nagla
  16. Ilze Jaunalksne  

Raksta TVNet versija


Komentēt

Šūnu ķekars kā vārda brīvības robeža

 

TVNet Charlie akcijaSvētdien, 25. janvārī interneta portālā TVNet komentāru un viedokļu rubrikā „Spogulis” tika ievietos kārtējais analītiskais komentārs par aktuālu tēmu, kura autors pēc grafika biju es. Iedvesmojos par pagājušas nedēļas skandālu ap abortu ierobežošanu nolēmu pievērst uzmanību ziņās ignorētajam aspektam par abortu pretinieku reliģisko aizmuguri. Tā tapa šis raksts “Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms” , kuram Toms Ostrovskis radīja, manuprāt, trāpīgu un asprātīgu karikatūru.

Raksta necenzētā versija ar “šūnu ķekaru”. 

Tā darbojas cenzūra

Raksts noturējās pirmajā lapā pāris stundas, kad to izņēma no pirmās lapas un pārcēla uz vecāko rakstu sadaļu un pirmajā lapā aizvietojot to ar citu, vecāku rakstu. Manā rakstā tika cenzēts teikums, no kura tika izņemts jēdziens „šūnu ķekari”, ar ko pasaulslavenais biologs un reliģijas kritiķis Ričards Dokinss (Richard Dawkins) darbā Dieva delūzija (The God Delusion) apzīmē embrijus. No redakcijas (ne administrācijas) vadības paskaidrojuma sapratu, ka raksta cenzēšana neesot bijis tās lēmums, bet administrācijas prasība un rezultāts esot kompromiss.

Redakcionālās neatkarības problēma

Lielākā daļa manu analītisko un satīrisko publicistisko komentāru bijuši asi, strīdīgi un provocējoši un aicinoši uz domāšanu, diskusiju un viedokļu apmaiņu. Liela daļa par tabu tēmām. Jo mediju misiju un uzdevumu  saprotu līdzīgi citiem Rietumu demokrātijās skolotiem un augušiem publicistiem, ka žurnālistika ir tikai tas, ko kāds negrib, lai tas tiktu publicēts, viss pārējais ir reklāma.

Tāpat kā to saprot Charlie Hebdo franču kolēģi. Taču mana vēršanās pie reliģijas kritikas, pat izmantojot zinātnes argumentus, laikam bija pēdējais piliens, ar ko TVNet administrācija acīmredzot nav varējusi samierināties un ieslēgusi cenzora sviru. Laikam tiešām baidījās, ka TVNet redakcijā kādu rītu  pēc mana raksta publicēšanas ar kalašņikoviem apbruņoti iebruks katoļu arhibīskaps Stankevičs un luterāņu arhibīskapsVanags.

Es gan neesmu pārliecināts, ka baznīcas ir vērsušās ar kādiem oficiāliem protestiem pie TVNet, kā to parasti dara politiķi, neesmu arī pārliecināts, ka to pāris stundu laikā paspēja izdarīt Parādnieka un  Belēviča kungi, satraukti par jēdzienu „šūnu ķekari” lietošanu, jo ceru, ka viņi saprot, ka darbojas jomā, kas ir pakļauta asai publicistu kritikai, taču nevar izslēgt, ka pie vainas var būt arī kādas atbildīgas administrācijas personas ticība vai  reliģiozā pārliecība, kas ir šī cenzūras gadījuma pamatā. Ja tas tā ir, tad atliek secināt, ka reliģiskā pārliecība nosaka arī medija publikāciju saturu.

Līdz šim domāju, ka rakstu politiski un reliģiski neitrālam medijam, kas ir gatavs būt Latvijas mediju avangardā, kritizējot un apšaubot visu (protams, Satversmes un likumu robežās) un tam nekas nav tabu. Maldījos un tāpēc ilgi domājot un apspriežoties ar kolēģi Sandru Veinbergu (kas arī raksta TVnet un kura mani pirms pusotra gada pierunāja mani to darīt) pieņēmu lēmumu vairs nerakstīt portāliem, kas cenzē viedokļus, lai arī man paliek vislabākais iespaids par sadarbību ar TVnet kolēģiem.

Negribu plaši izvērsties par to, kas civilizētā brīvā pasaulē ir redakcionālā neatkarība no mediju īpašnieka un administratora (izpilddirektora un citiem) un atgādināt, ka mediju īpašnieku un administratoru spiedienu vislabāk mēs redzam mūsdienu autoritārajā Krievijā, kur brīvus un neatkarīgus medijus varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Man rodas jautājums, vai Latvijā to būs pat tik daudz? Tādu, kas ir neatkarīgi no sava izdevēja, politikas un ekonomiskās, reliģiskās varas spiediena un neīsteno šo spēku cenzūru?

TVNet grib būt Čarlijs

Laba lieta ir tā, ka mans klients – TVnet nav slikts ziņu portāls. Un es neesmu ne aizvainojies, ne pikts uz TVnet un tā čaklajiem darbiniekiem.  Katram ir tiesības uz savu viedokli.

Nākošajā dienā pēc uzbrukuma «Charlie Hebdo»  TVNet galvenā redaktora vietnieks Toms Ostrovskis noorganizēja solidaritātes akciju ar franču kolēģiem, kurā lielākā daļa TVNet un Apollo portālu darbinieku nofotografējās ar lozungu „Es esmu Čarlijs” rokās, kļūstot par vienīgo mediju Latvijā, kas tik spilgti demonstrēja savu darbinieku uzticību vārda brīvības ideāliem. Tas aizkustināja un uzrunāja, ka Latvija nav Eiropas province un tajā dzīvo cilvēki, kas ir gatavi ar žurnālistikas līdzekļiem cīnīties par vārda un mākslinieciskās domas brīvību. Nejutos vientuļš.

Toms Ostrovsks zem redakcijas fotogrāfijas rakstīja „Ne jau Muhameda karikatūru dēļ slepkavas nogalināja cilvēkus franču žurnāla «Charlie Hebdo» redakcijā. Slepkavu mērķis ir iebiedēt un apdraudēt demokrātijas fundamentus – likt mums apšaubīt un baidīties par vārda brīvības ārstniecisko nozīmi veselīgas valsts pastāvēšanā.

Bailes ir labākais ierocis, lai iedarbinātu neveselīgu pašcenzūru; arī medijos – bailes par savu, kolēģu un tuvinieku drošību bieži ir ļoti iedarbīgs līdzeklis diskusijas, kritikas un satīras apklusināšanai. Tāpat kā bailes par darba zaudēšanu vai pazemināšanu amatā.

Bet par brīvību ir jācīnās. Tās nav garantētas vērtības, par tām jācīnās katru dienu, citādi neesam demokrātijas un brīvības cienīgi. Mums viedokļi var būt dažādi, pat atšķirīgi, bet mēs vienmēr aizstāvēsim tavas tiesības savu viedokli izteikt.”

Piekrītu kolēģim Tomam un novēlu, lai TVNet un arī citiem Latvijas medijiem izdodas kļūt par patiesi brīviem, neatkarīgiem drosminiekiem, kuri prot par savām demokrātijas un vārda brīvības idejām pastāvēt un tāpēc nebaidās, ka to redakcijās ar kalašņikoviem iebruks reliģijas, politikas un ekonomiskās varas sūtīti killeri (tiešā un cenzūras nozīmē).


Komentēt

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.

Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

Raksts TVNet: Kā Latvijas nacionālā Opera kļuva par Putina galma publisko namu.

Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.

Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?

Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?

Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.

Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.

Neētiska un amorāla sponsorēšana

Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.

Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.

Raksts TVNet: Putinam noderīgais idiots Depardjē un vina sekotāji Latvijā.

Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.

Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.

Draudi preses brīvībai

Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.

Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.

Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**

Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?

Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.

Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?

Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.

Rupjības, kuru nav

Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.

Valdes gods tiks atjaunots

Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek  Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.

Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?

Kur tagad atrodas Operas gods?

Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).

Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.

TVNet  godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.

Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?

Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).

Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.

Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.

Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?

„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.

Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***

Vai tas pats sagaida arī  Zigmara Liepiņa kritiķus?

*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

  • ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts

**Apkopojums_Gods_un_ciena

***R. A. Vilsons. Kvantu psiholoģija.  Jumava. 2012. 85.lpp.


Komentēt

Vai Latvija tiešām grib un spēj asimilēt krievus?

2014.gada 7. aprīlī TVNet Spogulis 

jazik TVnet foto

Krievijas Ārlietu ministrija šajās dienās uzbrauca Latvijas valdībai par tās plāniem no 2018.gada pilnībā pāriet uz mācībām skolās tikai latviešu valodā. Tādēļ Krievijas puse aicināja Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Savienības (ES) tiesībsargājošās struktūras ietekmēt Latviju, lai tā izbeigtu krievvalodīgās daļas diskrimināciju.

Krievija: tā ir piespiedu asimilācija

«Iniciatīvas izglītības sfērā ir kārtējais fakts par to, ka Latvijas varas iestādes turpina diskriminējošu politiku, kuras mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija un monoetniskas sabiedrības izveide Latvijā,» teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Jēdzienu «asimilācija», raksturojot Latvijas politiku pret krieviem Latvijā, lietoja arī Pirmā Baltijas Kanāla (PBK) komentētājs, kad viņš intervēja ASV vēstnieku Marku Pekalu. Pēdējais gan tikai mirkšķināja acis un šo konstatāciju nekomentēja, taču jēdziens «asimilācija» ir kļuvis par terminu, ko Krievijas medijos lasām un dzirdam ļoti bieži Latvijas kontekstā. Vai tam ir kāds pamats Latvijas īstenotajā politikā, vai tā lietošana ir tikai kārtējā Kremļa propagandas retorika, kad apzināti tiek kavēta krievu integrācija vienā no Eiropas valstīm?

Zinātnē par asimilāciju dēvē procesu, kura rezultātā mazākumtautības grupas un indivīdi, iekļaujoties un darbojoties jau eksistējošā valsts majoritātes/vairākuma sabiedrības sociālajā un kultūras struktūrā uz tiem pašiem noteikumiem kā vairākums sabiedrības locekļu, privātajā sfērā (mājās, ģimenēs utt.) atsakās no savas dzimtās kultūras, valodas, pārņemot majoritātes kultūru, tajā skaitā valodu*.

Vārdu sakot, Kremlis uzskata, kad Latvijas krievu skolās 80% no mācību priekšmetiem ar 2018. gadu mācīs valsts valodā, tas veicinās krievu asimilāciju, jo tad viņi vairs savā privātajā sfērā nerunās krieviski un atteiksies no krievu kultūras saknēm, pārtopot par etniskiem latviešiem. Vai tiešām ir kāds Latvijas krievvalodīgais, kas tam tic?

Putina un Lavrova klēpja sunīši Urbanovičs un Ušakovs

Vai tam tic arī Latvijas krievu skolu aizstāvji un Saskaņas Centrs, neskatoties uz to, ka šo paziņojumu ir publicējuši viņu Kremļa draugi no Vienotās Krievijas?

Vai šis nav īstais brīdis, kad Urbanoviča un Ušakova kungs varētu nodemonstrēt, ka viņi nav nekādi Putina un Lavrova klēpja sunīši, un palūgt savus partnerus Kremlī lietot vismaz korektu un nepropagandas terminoloģiju attiecībā uz Latvijas vēlmi integrēt krievvalodīgos Latvijā un Eiropā?

Jēdzienu asimilācija attiecībā uz cittautiešiem nelieto neviena pašlaik Saeimā esošā partija. Vienīgi no Nacionālās Apvienības rakstu darbiem (partiju programmām utt.) internetā var noprast, ka šie politiķi ar jēdzienu integrācija varbūt gribētu saprast asimilāciju.

Vārdu integrācija lieto gan Saskaņas Centrs, gan Vienotība, gan Reformu partija, taču, manuprāt, katra no šīm partijām ar to saprot dažādas lietas. Par integrāciju parasti uzskata procesu, kurā mazākumtautības ar vienlīdzīgiem noteikumiem kopā ar sabiedrības vairākumu piedalās dažādās sabiedriskās sfēras sociālajās, ekonomiskajās un politiskajās attiecībās, tajā paša laikā privātajā sfērā saglabājot savu kultūras, valodas un tautības identitāti.

Integrācija paredz, ka visiem sabiedrības locekļiem ir vienādas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē un sabiedrībai ir jānodrošina šiem indivīdiem arī līdzīgas iespējas un tiesības, starp citu, apgūt arī valsts valodu. Pāreja krievu skolās ar 2018. gadu uz apmācību 80% valsts valodā ir pareizs, lai arī ļoti nokavēts solis šajā virzienā.

Vai krievu skolas nav atavisms?

Nesen kādā intervijā Saskaņas Centra politiķis Boriss Cilēvičs atzina, ka vislabāk integrācija notiktu, ja gan latviešu, gan krievu bērni mācītos kopā. Laba doma, bet vai to varēs panākt, ja par katru cenu Latvijā mēģināsim saglabāt padomju laika atavismu – krievu skolas un krievu mācību valodu?

Vai mums nevajadzētu kopīgas valsts finansētas skolas, kur bērnus nedalītu pēc dzimtās valodas?

Jo esošā krievu skolu sistēma veicina krievu segregāciju (integrācijai pretējs process), kad krievu jauniešu vecāki, sūtot savus bērnus krievu skolās, atbalsta krievu sabiedrības segregāciju un reizēm arī marginalizāciju (neintegrēšanās sabiedrībā un atteikšanās no savas kultūras vājo kontaktu dēļ ar savu kopienu).

Tādi krievi ir arī laba ēsma Kremļa propagandai un veicina Latvijas krievu lojalitāti Kremlim, nevis Eiropai, Latvijai. Pie kā noved šāda segregācija, mēs redzējām arī pagājušās vasaras Stokholmas grautiņos. Zviedrijas sabiedrībā nevarēja nekādi integrēties jaunieši, kas dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, kur neviens nerunāja zviedriski, un mācījās skolās, kur skolā un klasē nav neviena zviedra. Gan valsts politika, gan paši ieceļotāji bija sevi segregējuši. Ja «integrācija» tādā pašā veidā turpināsies arī Latvijā, tad mūs var sagaidīt gan Stokholmas, gan Krimas scenāriji.

Uzturot krievu skolas par valsts līdzekļiem, mēs Latvijas krievus gatavojam atdošanai Krievijas rokās, par ko savā reklāmā ir uztraucies arī bēdīgi slavenais politiķis Šlesers. Ja šis un citi politiķi grib ko nopietnu darīt sabiedrības integrācijas jomā, tad vajadzētu sākt ar krievu skolu pārvēršanu par kopīgām visas Latvijas skolām, kur kopā valsts valodā mācās gan latvieši, gan krievi, gan ukraiņi, gan poļi utt.

Viens no Krievijas TV autoritātēm Vladimirs Pozners, kuru skatās un respektē arī Latvijas krievi, nesen bija ieradies Rīgā un pateica vietējiem krieviem neglaimojošas lietas: «Nu, paklau – jūs dzīvojat valstī, kas saucas Latvija, bet daudzi nerunājat latviski. Kāpēc? Es to vispār nesaprotu. Jā, tā bija Padomju Savienības daļa, nu un kas? Tā tomēr nav jūsu valsts – es domāju krievus. Tā ir viņu (latviešu) valsts. Obligāti ir jāpacenšas iemācīties valodu! Latvijā nevar būt krievu pamatiedzīvotāju, tāpat kā krievi nevar būt Amerikas pamatiedzīvotāji, pat ja viņi arī ir piedzimuši tur. Pamatiedzīvotāji ir pamatiedzīvotāji! Es izsaku savu viedokli. Nepiekrītat? Nu tad uz veselību!» (Vesti.lv. 29.03.2014.)

V. Pozners šajos teikumos pateica to, ko mēs labprāt būtu dzirdējuši no Latvijas krievu politiķiem par integrācijas politiku, tajā skaitā par tiem pašiem astoņdesmit procentiem latviešu valodas krievu skolās. Bet mēs to nedzirdam. Kāpēc?

* Barbieri Jr., William A.1998: Ethics of Citizenship. Immigration and Group Rights in Germany, London: Duke University Press.

Dencik, Lars 1999: «Stärk minoriteternas autonomi,» i SOU 1999:8 Invandrarskap och medborgarskap. Demokratiutredningens skrift nr 13.

Diaz, Jose Alberto 1993: Choosing Integration. A Theoretical and Empirical Study of the Immigrant Integration in Sweden, Uppsala: Sociologiska institutionen, Uppsala universitet.


Komentēt

Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!

2014. gada 19. marts TVnet Spogulis

Image

Krievijas totalitārajā, impēriskajā un oligarhiskajā varas vertikālē ietilpst arī režīmu atbalstoša un to izklaidējoša kultūra, kuru finansiāli neskopojoties uztur Kremlis un Kremļa oligarhu (tādu kā Abramovičs) Rietumu (tajā skaitā Latvijas) bankās reģistrētie konti. Tāpēc mums nevajadzēja brīnīties, kad Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā pirms kāda laika parādījās Putina kara atbalstītāju saraksts. To var saukt arī par Kremļa lakstīgalu vai Kremļa galma sarakstu vai arī rupjākās metaforās, ko izdarīju kādā savā agrākā publikācijā.

Putina režīma kalpi

Aiz liekulīga paziņojuma par ukraiņu un krievu tautu un kultūru stabilu nākotni, šie vairāk nekā 500 kultūras darbinieku atbalsta Putina vadīto kaimiņvalsts okupāciju. Šis aicinājums ļoti atgādina padomju režīma propagandas žanru, kad analoģiskus sarakstus gatavoja Solžeņicina, Saharova un citu disidentu nosodīšanai un padomju režīma atbalstam.

Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš, Māra Zālīte, Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».

Brīva kultūra un māksla demokrātiskās sabiedrībās parasti neatbalsta iebrukumus kaimiņvalstīs, taču tas nenotiek Krievijā, kur kultūra kalpo Krievijas ģeopolitiskajai doktrīnai, kuras ilgtermiņa mērķis ir Krievijas impērija no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tāpat kā Krievija neskopojas ar naftas un gāzes miljardiem, lai stiprinātu savu ārpolitisko propagandu, tā nežēlo naudu, lai šajā propagandā iesaistītu arī kultūru un mākslu.

Krievijas kultūras ministrs V. Medinskis Putina atbalstītāju saraksta beigās raksta: «Kultūras darbinieki ir sabiedriskās domas līderi, viņi ir ievērojams morālais svars, ietekme. (..) Valsts dzīvē ir brīži, kad viņu viedoklis ir ārkārtīgi svarīgs. Jo asāka ir politiskā situācija, jo vairāk ir šāda vajadzība. Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks.»

Jaunā Viļņa dalībnieki un M. Zadornovs

Šajā «dzejnieku, kas ir vairāk nekā dzejnieki» sarakstā ir personas, kuras katru gadu mēs redzam zīmējamies Dzintaru koncertzālē Jūrmalā konkursa Jaunais Vilnis, humora un citu kultūras pasākumu laikā.

Piemēram, dziedātāja Valērija ar savu vīru producentu Josifu Prigožinu, Josifs Kobzons, Ļevs Ļeščenko un citi. Entuziastiski un neviena nelūgts sarakstam pievienojies arī Latvijā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš, kā izskatās pēc paša paziņojumiem, vairāk dzīvo Latvijā nekā Krievijā un baudot šīs rietumu civilizācijas, «sapuvušās» un nekur nederīgās ES un NATO valsts servisa, preču, dabas un viesmīlības labumus, nekautrējas to apriet pie katras iespējas. Tā arī sava paraksta sakarā šis «karojošā dilentantisma» karognesējs (tā Wikipedia viņu dēvē kāds krievu vēsturnieks) M. Zadornovs nevar iztikt bez Latvijas pieminēšanas, kur viņš savu dzimteni un tās pašreizējo politiku salīdzina ar bailīgu, rejošu šuneli: «Aiz aizvērtiem vārtiņiem uz mani reiz rēja mazs šunelis. Bet, kad vārtiņi atvērās, suns pārstāja riet, nobijās un aizbēga…» (mzadornov.livejournal.com).

Kāds krievu komentētājs Zadornova rakstu par nesavtīgo atbalstu Putinam komentē šādi: «Zadornov, neaizmirstiet savas uzstāšanās turpmāk sākt un beigt ar vārdiem Heil, Putler!»

Arī Zadornovs ir kļuvis par kaislīgu «Putina sūkātāju» un Krimas aneksijas ietekmē jau ir sasniedzis impēriskās eiforijas augstākās virsotnes, kas rada realitātes uztveres traucējumus kā viņa saimniekam Putinam (Merkeles konstatācija par Putinu, kas dzīvojot citā pasaulē). Šādus citā realitātē dzīvojošos šovinistus vislabāk īstenībā atgrieztu un pārmācītu mūsu sankcijas un izolācija.

Krievija pasaules izolācijā

ANO Drošības Padomes balsojums jau demonstrēja Krievijas starptautisko izolāciju. Pat Krievijai uzticīgā Ķīna neuzdrošinājās atbalstīt Krieviju. Neviens ne Rietumu, ne Austrumu civilizāciju pasaulē neatbalsta metodes, ar kurām viena pareizticīgo impērija (Kremļa ideologu termins) grib sagrābt kaimiņu zemes.

Zadornova nicināto ASV un Eiropas Savienības lēmumiem par aktīvu iesaldēšanu un ieceļošanas ierobežojumiem pret Krievijas amatpersonām būtu jāaptver ne tikai pašlaik zināmās vairāk nekā 100 Kremļa un tās finansētāju Gazprom, Rosneftj amatpersonas, bet arī Krievijas sabiedriskās domas veidošanas un līdz ar to propagandas kara aktīvisti, kuri redzami arī šajā Krievijas Minkuļta «Putina sarakstā», ieskaitot pašu Zadornovu.

M. Zadornovs gan atzīst, ka saraksts būtu droši vien lielāks, ja tajā būtu uzdrošinājušies parakstīties arī tie, kam ir īpašumi rietumos. Domājoši krievi labi saprot, ka nav gudri spļaut akā, no kuras paši dzer ūdeni. Krieviem rietumi ir vairāk vajadzīgi nekā rietumiem krievi. Tāpat kā Krievijai. Bez rietumu tehnoloģijām, precēm, īpašumiem, dzīves stila, Dzintaru koncertzāles nevar un negrib iztikt pat Zadornovs.

Tāpēc pašreizējā situācijā Zadornova metafora ar rejošo šuneli vairāk trāpa pašam tās autoram, jo satīriķim Zadornovam būtu labi jāzina vecā patiesība, ka smejas tas, kurš smejas pēdējais.

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu parādīt Zadornovam, ka Latvija prot ne tikai riet, bet arī kost, izdarot svētīgu darbu Krievijas demokrātisko spēku atbalstam, neizsniedzot Valērijai, Prigožinam, Zadornovam, Kobzonam, Ļeščenko un citiem Putina totalitāra režīma atbalstītājiem Latvijas un/vai Šengenas vīzas.

Jaunais Vilnis tāpēc neciestu, jo Krievijā ir arī rietumu un demokrātiskas vērtības atklāti atbalstoši mākslinieki, tādi kā leģendārās grupas Mašina Vremeņi līderis Andrejs Makarēvičs, drosmīgās Pussy Riot meitenes un daudzi citi. Krievijas režīma kultūras ministrija neveido Putina nosodītāju sarakstu un viņus neintervē Latvijas televīzijas Panorāma (jo to tā dara ar Putina atbalstītājiem no šā saraksta), taču šādi krievi Krievijā ir un tos mūsu pie varas esošie politiķi varētu lūgt mūsu civilizācijas klubā. Bet šajā klubā neiederas 500 personu garais Kremļa galma dāmu un sulaiņu saraksts, kas publicēts Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā.

Viņi tāpat te – rietumos nejutīsies kā mājās.