Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Opera 1940 g 7 nov

Foto: Latvijas Opera 1940. gada 7. novembrī PSRS okupācijas pirmajā gadā. Attēls no Sandras Veinbergas personīgā arhīva.

Saite uz rakstu TVNet.

Nevienam nav noslēpums, ka Kremļa televīzijas popmūzikas konkurss Jaunais Vilnis, kuru producē Kremlim lojālais un uzticamais producents komponists Igors Krutojs, nav nekāds privāts un no Kremļa ietekmes brīvs pasākums. Tieši otrādi – Putina ievadvārdi šim konkursam lieku reizi atgādināja, kas pasūta mūziku šajā ballītē, kādas dziesmas un kuri mākslinieki tur drīkst dziedāt.

Konkurss Jaunais Vilnis un to pavadošie pasākumi ir Krievijas kultūras un mediju imperiālisma bruņuvilciens Latvijā, kura mērķis ir nostiprināt krievu valodas, krievu popkultūras un galvenais – Krievijas vērtību dominanci postpadomju valstīs. Tajā skaitā arī Latvijā.

Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.

Zigmars Liepiņš atdevās par 129 tūkstošiem eiro

Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri. (Kur tad Ušakova jaunā sieva Liepnieks?)

Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

Zigmars Liepiņš piekrita tam, uz ko neuzdrošinājās pat iepriekšējais Operas galva A. Žagars, kurš par lojalitāti Krievijai no Putina rokām bija saņēmis pat ordeni. Liepiņš no kāda Latvijas prezidenta rokām ir saņēmis Latvijas ordeni, taču tas ir iedvesmojis viņu kalpot Kremlim sirsnīgāk nekā Žagaram.

Z. Liepiņš sludina, ka Kremļa emisāra Krutoja samaksu par pakalpojumiem esot jādēvē nekā citādi, kā tikai par ziedojumu Latvijas kultūrai, taču reti kādam nav skaidrs, kas tā par naudu. Tā ir Kremļa un tā sponsoru nauda, jo Krutojs barojas pie Kremļa siles, tajā skaitā no Kremļa propagandas televīzijas un tās sponsoru rokas, kas pēdējā pusgadā apliecinājusi sevi kā ietekmīgāko Krievijas informācijas kara ieroci.

Par sava galma ballīti faktiski samaksāja Putins. No tās pašas kabatas, no kuras tiek finansēti raķešu ražotāji un to apkalpes, kas uzspridzināja Malaizijas pasažieru lidmašīnu Ukrainas debesīs (bet krieviem Krutojam lojālajos TV kanālos iestāstot, ka to izdarījuši ukraiņi), no tās pašas kabatas, kas finansē Kremļa (Krutoja, Jaunā Viļņa) propagandas televīziju (kuru A. Dimants nesen uz trim mēnešiem pamatoti lūdza netranslēt vismaz Latvijas TV uzņēmumu tīklos), no tās pašas kabatas, kas finansē Krimas okupāciju un kas apmaksā Krievijas bandītu karu Ukrainā. Nauda, kuru Krutojs iebāza Liepiņam kabatā (t.i., Operas kasē), ir asinīm slacīta, tā ir latviešus un demokrātiskos, godīgos krievus pazemojoša nauda.

Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama kā Saskaņas Centrs

Padomju režīma kultūras darbinieku goda nosaukumu ieguvušo un padomju laikos Kremļa televīzijai par derīgo atzīto Z. Liepiņu Operā ielika nacionāļi. NA politiķi vārdos sludina uzticību Latvijai un latviešu nācijai, taču pie pirmās izdevības gatavi atdoties Putinam un viņa impēriskās popkultūras emisāriem. Tā nav nejaušība, ka Jauno Vilni aizstāv tieši NA politiķi (spilgtākais krievu kultūras imperiālisma apoloģēts ir R. Naudiņš), izvairīgi par to izsakās kultūras ministre D. Melbārde, I. Parādnieks, J. Dombrava, R. Dzintars, tā arī skaidri nenosodot Z. Liepiņa vadītās Operas valdes prokremlisko rīcību, ne arī paši uzņemoties atbildību par Krievijas informatīvā kara galvenā ieroča Krievijas televīzijas (VGTRK) kanālu finansētiem Krutoja un kompānijas pasākumiem Latvijā.

NA ideoloģiski ir ļoti tuvu Putina konservatīvai nacionālisma ideoloģijai, un nav šaubu, ka ar Putinu Raivis Dzintars un Co droši vien vienotos par visu ko. Jo Ušakova partija Saskaņas Centrs un Nacionālā apvienība Putina iebrukuma gadījumā Latvijā nepārprotami būtu Kremlim pa rokai latviešu autonomijas un pašpārvaldes vadīšanai jaunajā Eirāzijas impērijā. Tāpēc Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama mūsu brīvībai un demokrātijai kā Saskaņas Centrs. Notikumi Operā 29. jūlijā to spilgti demonstrēja.

Par Ukrainas un Latvijas brīvību

Priecē, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kas redz šo Nacionālas Apvienības politiķu un viņu sponsoru un ielikteņu (Z. Liepiņš) liekulību, vārdos sitot sev pa krūtīm, ka esot lieli nacionālisti un patrioti, taču darbos kalpojot Putina režīmam. Putina režīma kalpu kritiķe Ieva Brante Liepiņam zibakcijā pie LNO atgādināja, ka nauda, kas nopelnīta par katru cenu, svētību nenes.

Prokremliskie žurnālisti un skaidri redzami operas organizēti aprējēji sociālajos tīklos un interneta medijos mēģināja noniecināt šo aktīvistu aktivitātes kā niecīgas un smieklīgas. Tas liecina, ka Kremļa kuces rej ne tikai no promaskavisko partiju un štābu troļļu birojiem, bet tās mājo arī mūsu baltajā namā. Vibrators bija rīks, ar ko Ievai Brantei draudēja šie troļļi, kas lika noprast, ka viņi vislabāk pazīst darbarīkus, kurus paši ikdienu tur savos rakstāmgaldos.

Šīm operas dāmām un kungiem, kas visiem spēkiem centās aizstāvēt Liepiņa rīcību, gribu atgādināt kādu vēstures faktu. Arī 1968. gada 25. augustā Maskavas Sarkanajā laukumā pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā demonstrēja tikpat cilvēku, cik pie Operas 29. jūlijā protestēja pret Putina režīma galma ballīti Latvijas kultūras citadelē. Abos gadījumos viņu skaits bija septiņi. Toreiz drosminieki plakātu «Par jūsu un mūsu brīvību» paspēja noturēt tikai dažas minūtes, jo demonstrantus ātri sagrāba un piekāva KGB un milicija. Ievas Brantes zibakcija pret Liepiņu arī bija par «jūsu (Ukrainas) un mūsu (Latvijas) brīvību» no Krievijas impērijas. Taču jāpriecājas, ka dzīvojam laikā un valstī, kur Liepiņam nav tiesību iespundēt I. Branti cietumā, taču tas nenozīmē, ka joprojām mums nav jābūt modriem par citu tautu un savu brīvību.

Pabrik, arī tu?

Ne tikai mietpilsoņi, bet arī daudzi politiķi Latvijā ir vai nu stulbi nekompetenti, naivi (Kremļa mediju nozombēti), vai arī liekuļi, kas barojas no Kremļa siles, esot tajā iekšā ar abām priekškājām. To atgādināja arī jaunizceptais eiroparlamentārietis un bijušais ministrs A. Pabriks (Vienotība), kurš Putina galma ballītes sakarā izteicās, ka nevajagot ņemties par to Operu un Krutoju, jo valsts neko neesot zaudējusi.

Pabriks šajā gadījumā, kad valsts prestiža zaudējumi ir redzami nepārprotami, demonstrēja galīgu nekompetenci Krievijas varas sistēmas virtuvē vai arī lika domāt, ka pats ir kaut kā personīgi ir saistīts ar šo Kremļa provokāciju un tās atbalstītājiem Latvijā. Abos gadījumos tas ir nožēlojami un viela pārdomām par mūsdienu munteriem.

Tā ir viela pārdomām arī par intelektuālās elites, mākslinieku, zinātnieku un masu saziņas līdzekļu liekulību, muļķību un klusēšanu, kas vēsturē palīdzēja pie varas nākt Hitlera un Staļina režīmiem, un tas pats atkārtojas šodien, kad Eiropā mēs ļaujam vaļu mūsdienu Hitlera un Staļina klonam Putinam*.

Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!

Mana kolēģe TVnet komentētāja Sandra Veinberga diskusijā tvitera tīklā par Kremļa galma ballīti Operā, kritizējot Operas rīcību, atsaucās uz kādu sava tēva fotogrāfiju, kas uzņemta 1940. gada 7. novembrī, kad PSRS okupācijas vara Latvijas Operas nama fasādi bija izdekorējusi ar Staļina Ļeņina, Marksa un Engelsa bareljefiem, demonstrējot, kas ir jaunie latviešu kultūras citadeles idejiskie saimnieki.

Šis attēls ir kļuvis par ļoti aktuālu arī šodien pēc 74 gadiem. Vai kādam vēl ir šaubas, ka, putinistiem pārņemot varu Latvijā, Nacionālā apvienība un viņu ieliktenis Zigmars Liepiņš parūpētos, ka Krievijas un pasaules komunistisko ideologu vietā Operas fasādi greznotu Eirāzijas impērijas apoloģēta Putina bareljefs un lozungs «Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!»? Vai jūs jau to manāt? Es to jau redzu.

 

* Eiropas vadošie mediji par Putinu

LASI TVNET: Eiropas liberālie mediji: Dialogs ar Putinu – laika šķiešana

Resursi: Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas!

LASI TVNET: Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!
 


Komentēt

Kremļa propagandists Stendzenieks

2014.gada 13.maijā TVNet Spogulis

Stendzenieks TVNet foto

TVNet kolāža

Latvijas politiskie spēki, kuriem ir milzīgas ambīcijas, taču nav pārliecības, ka spēs iekarot vēlētāju sirdis un prātus, kad ūdens smeļas mutē, parasti ķeras pie sava pēdējā salmiņa – reklāmas aģentūras Mooz radošā direktora Ērika Stendzenieka.

Stendzenieks palīdz Ušakovam un Šleseram kaunināt latviešus

Lai gan pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām šā reklāmas «guru» LPP/LC, «Par labu Latviju» AŠ2 aģitpropagandas kampaņas cieta fiasko un tās autors vēl nesen ieteica Šleseram politikā neatgriezties, Stendzenieks tomēr bez Šlesera nevar iztikt.

Turklāt ar Šleseru ir par maz. Stendzenieka apkalpojamo sarakstā tagad ir ne tikai Ušakova «satelīts» Šlesers, bet arī «pati Zeme» – Kremļa un Putina varas partijas «Vienotā Krievija» sadarbības partneris Latvijā – «Saskaņas centrs» un tā līderis N. Ušakovs.

Neko nav vērti arī Stendzenieka solījumi, ka ar «Saskaņas centru» nevarēšot strādāt, jo tēvs, kas ir bijušais leģionārs, to nesapratīšot (Bizness&Baltija). Tagad, kad klientu sarakstā nevar nepamanīt Kremļa ēnu, vairs nav svarīgi, ko domā tēvs. Svarīgi, ko domā Ušakovs, Šlesers un Kremlis.

Stendzenieks ar savām «Saskaņas centra» un Šlesera politiskā spēka «Vienoti Latvijai!» (VL) lokomotīves biedrības «Nācijas izlīgums» propagandas filmiņu klišejām mēģina mums iestāstīt, ka Ušakovs un Šlesers ir tie īstie un vienīgie, kas var Latvijai garantēt izeju no nabadzības, palīdzēt tikt galā ar Latvijā neintegrējušos un pēc impērijas skumstošo krievu kompleksiem, novērst Krimas un Ukrainas notikumu iespējamību Latvijā.

Šie vēstījumi ir latviešu valodā un orientēti uz latviešu vēlētāju, lai to kauninātu, ka nav pietiekoši piekāpīgs pret impēriski noskaņotiem krieviem, kurus latvieši it kā gribot atdot Krievijai.

Lūk, «Vienoti Latvijai» TV visvairāk drillētā klipa saturs un vēstījums. Uz Kijevas Maidana kadriem diktors dramatiskā un forsētā balsī baida mūs: No vārdiem līdz lodēm ir tikai viens solis. Ukraina nekad nedrīkst atkārtoties Latvijā (neloģiska teikuma konstrukcija, it kā Ukrainas notikumi te kādreiz jau būtu bijuši). Latvija nekad nebūs Krievijas guberņa, Latgale nekad nebūs Krima.» Sekojošais teikums tiek pasniegts garlaikotā intonācijā: «Ārēji mēs esam drošībā Eiropā un NATO.» Turpmākie teikumi dramatiski sakāpinātā forsējumā: «Draudi nāk no mums pašiem. Mēs izmirstam. Divdesmit gados – ceturtā daļa Latvijas (attēlā redzams, kā nokrīt pirmie divi burti no vārda Latvija)!» Līdz šai vietai fakti un lozungi tiek pasniegti saturiski un intonatīvi adekvāti Kremļa propagandas retorikai, kuru Maskava izmantoja, baidot Ukrainu no iestājas ES. Redz, «kādas šausmas» notiek Latvijā! (Protams, ne vārda, ka latvieši tā beidzot izmanto arī kopīgā ES darba tirgus priekšrocības, lai nopelnītu vairāk naudas). Un tālāk tiek piedāvāts arī Kremļa risinājums šādā tekstā: «Nelīdzēs Eiropa. Mums, latviešiem, ir jāapvieno tautas…» Galvenais šā TV klipa vēstījums: latvieši vainīgi, ka visi krievi nav integrējušies Latvijā un vispār Eiropa nevar līdzēt.

Krievijas propagandas klišejas un izplatītākās metodes un Maskavas oficiālā pret Latviju vērstā terminoloģija tiek izmantota arī citos klipos. Spilgts piemērs reklāmā, kur lieto jēdzienu «asimilācija». Friziere Ivonna Žvīgure videoklipā, kas imitē dokumentālu ziņu sižetu, vēsta: «Piecdesmit gadus padomju vara centās asimilēt latviešus. Neizdevās. Kādēļ mums šķiet, ka šodien ar spēku mēs varam asimilēt cittautiešus? Cieņu pret sevi var iegūt tikai ar cieņu pret otru. Būsim vienoti Latvijai. Ir laiks.»

Arī šis vētījums ir no Kremļa arsenāla, jo tas parādījās vienā laikā ar Kremļa ārlietu resora paziņojumu par Latvijas valdības plāniem no 2018.gada pilnībā pāriet uz mācībām skolās tikai latviešu valodā.

«Iniciatīvas izglītības sfērā ir kārtējais fakts par to, ka Latvijas varas iestādes turpina diskriminējošu politiku, kuras mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija un monoetniskas sabiedrības izveide Latvijā,» teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Jēdzienu «asimilācija» Kremļa propaganda lieto parasti, kad vajag aicināt krievus neintegrēties Latvijas sabiedrībā. Turklāt gan Kremlis, gan Stendzenieka reklāmā šo terminu lieto sinhroni nekorekti, izmantojot to kā propagandas etiķeti un kategorizējot to bez analīzes, lai radītu latviešos bailes.

Jo patiesībā pāreja uz 80% izglītību valsts valodā nekā nevar veicināt asimilāciju, kad latviešu valodu krievi sāktu lietot arī savās ģimenēs privātajā sfērā, vispār atsakoties no krievu valodas. Tieši to nozīmē jēdziens «asimilācija», kad valsts valodas politika piespiež dzimto valodu vairs nelietot mājās un privātā sfērā. Vai ES un Latvijā ir kāds pie varas esošs politiķis, kas kaut ko tādu ir kādreiz sludinājis? Bet Kremļa un Stendzenieka propagandā zinātniskais korektums un patiesība ir sveši un kaitīgi jēdzieni.

Skatītājam ir jāsecina, ka Latvijai līdzēt var tikai tie, kas atbalstīs lozungu «Vienoti Latvijai» un draudzēsies ar Maskavu. Lai būtu īsteni «Vienoti Latvijai», jāmācās arī krievu valoda (aicinājums Šlesera intervijās). Tātad Stendzenieks par mūsdienu Latvijas nācijas glābšanas mesijām pārdod ambiciozo un mazizglītoto šeftmani Šleseru kopā ar oficiālo Kremļa maigās varas aģentu Ušakovu.

Ko Stendzenieks ir pārņēmis no Kremļa rupora Kiseļova?

Stendzenieka veidotie Ušakova un Šlesera propagandas klipi ļoti labi iederētos Kremļa galvenā propagandista Dmitrija Kiseļova iknedēļas propagandas TV izrādē «Vesti nedeli» gan to propagandiskās manipulācijas formas, gan auditoriju kauninošā un kritizējošā satura dēļ.

D. Kiseļovs ir tā pati persona, kuru Putins iecēla par savas ārpolitiskās propagandas resora «Rossija Segodnja» direktoru, kuram iedeva ordeni par nopelniem tēvijas labā un kuru ES jau martā ielika Krievijas amatpersonu melnajā sarakstā.

Tas ir tas pats Kiseļovs, kurs 16. martā draudēja ASV pārvērst radioaktīvos pelnos un kura darbību pat Krievijas zinātnieki ir nosaukuši par agresīvu propagandu, kurai raksturīgas ekstrēmisma, starpnacionālā un starpvalstu naida kurināšanas pazīmes.

Kiseļova vēstījumos ir impēriska augstprātība, sagrozīti fakti un aizvainojoši izlēcieni.

Britu žurnāls The Economist uzskata, ka Kiseļova šovos tiek izmantots «divu minūšu naida» princips, jo tas esot jaunais Kiseļova propagandas stils, kas ir vērsts, lai auditoriju uzbudinātu un mobilizētu, kurinātu naidu un bailes. Šis stils atgādinot orveliskās naida minūtes, kas ievelkoties pusstundas garumā.

Stendzenieks tik vērienīgi vēl nevar izvērsties, jo Latvijā pastāv arī Latvijas reklāmas profesionāļu ētikas kodekss, kurā, starp citu, ir teikts, ka reklāma nedrīkst būt maldinoša vai pārprotama tās neprecizitātes, pārspīlējumu, daudznozīmības, kā arī izmantoto noklusējumu vai citu iemeslu dēļ. Reklāma nedrīkst radīt bailes vai negatīvu spriedzi, tai ir jābūt objektīvai no klienta, satura veidotāja, mērķauditorijas un patērētāja viedokļa un tā nedrīkst tikt pasniegta kā ziņa.

Daži no Šlesera un Ušakova propagandas klipiem varētu būt par iemeslu, lai izskatītu to atbilstību nozares ētikas normām, jo tie ir ļoti tuvu Kremļa Kiseļova «meistarībai» kaut vai tāpēc vien, ka kaimiņvalsts agresīvās informācijas kara propagandas un manipulācijas saturisko klišeju, argumentu un paņēmienu izmantošana reklāmā kompromitē visu Latvijas reklāmas nozari.

Kas ir propaganda un Putina tanki?

Par propagandu (latīņu valodas izcelsmes vārds propagare ar nozīmi izplatīt, pavairot) komunikācijas zinātnē mēdz dēvēt vēstījumus, kuri ir paredzēti, lai tiem pievērstu uzmanību un radītu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret kaut ko (pret politiku, reliģiju, priekšstatiem, utt.). Propagandas mērķis nav informēt, bet gan ietekmēt. Propagandas vēstījumu nesējs parasti ir arī ieinteresētā puse. Propagandas vēstījumi nav lietišķa informācija, tie ir apzināti nepilnīgi, tendenciozi vai melīgi. Tikai retos gadījumos šo vārdu mēs varam lietot pozitīvā nozīmē. Tas ir reizēs, kad mēs piekrītam vēstījuma saturam.

Propaganda ir svarīgs kara ierocis. To izmanto, lai radītu naidu pret iekšējo un ārējo valsts ienaidnieku. Propaganda polarizē viedokļus. Tās mērķis ir radīt apzināti nepilnīgus vai melīgus priekšstatus, izmantojot emocionāli un intonatīvi lādētus attēlus un vārdus. Propagandas mērķis ir piespiest tautai ticēt, ka ir notikusi netaisnība, ka tauta ir upuris un vainīgais ir ienaidnieks. Propagandai nav svarīgi, vai vēstījums ir patiess vai melīgs, galvenais, ka tas ir ticams, lai to izplatītu, un tas ieskaņotos tautas apziņā. Tā ir ļoti līdzīga reklāmai, taču, izplatot politiskus vēstījumus, korekti būtu lietot jēdzienu propaganda, nevis reklāma.

Stendzenieks saka, ka negribot redzēt Krievijas tankus Latvijā un ka Putins esot psihs. Piekrītu, taču ne jau ar tankiem Putins taisās iekarot NATO un ES valsti Latviju. To Kremlis dara ar sev labvēlīgu un uz Kremli orientētu politisko spēku palīdzību, tātad ar maigo varu. Tādi spēki Latvijā ir vismaz trīs – «Saskaņas centrs», Šlesera partija un Lemberga kabatas partija ZZS.

Divus no tiem apkalpo Stendzenieks un tādā veidā pats veic Kremļa tanku funkciju. Ja tauta noticēs Stendzenieka propagandai, tad «psihs Putins» iekaros Latviju bez neviena tanka. Tanku vietā strādā Stendzenieks.

Tāpēc var teikt, ka «Saskaņas centrs» un Šlesers, piedaloties Krievijas informācijas karā, izmantojot šā informācijas kara satura klišejas un paņēmienus, faktiski ir Krievijas pusē.

Ne Kremlis, ne Stendzenieks nevar tautu nozombēt

Aprīļa sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka «Saskaņas centrs» ir zaudējis 4,6% savu potenciālo vēlētāju, nekas spīdošs netiek prognozēts arī Šlesera partijai. Viņš netiktu pat Saeimā. Neskatoties uz Stendzenieka radīto un vadīto masīvo propagandas kampaņu elektroniskajos medijos latviešu valodā.

Taču gan Šlesers, gan Stendzenieks, gan Ušakovs mums draud. Šos draudus vislabāk izsaka abu partiju propagandista citāts: «Ja Ainārs vai «Saskaņas centrs» saņems pietiekoši daudz balsu, tā būs garantija, ka starp krieviem un latviešiem Latvijā kara nebūs (Apollo. 22.04.2014.).

Vārdu sakot, Stendzenieks mums draud, ka būs karš, ja SC un Šleseru neievēlēsim Saeimā. Tieši tāpat kā Kremļa propagandists Kiseļovs draud ASV – ja jūs Krieviju nerespektēsiet, tad pārvērtīsim jūs radioaktīvos pelnos.

Šlesers iet vēl tālāk un precizē savu propagandas orākulu, brīdinot mūs, ka joki nebūs, jo, ja SC netiks pie varas, tad viņu vietā nākšot radikāli krievi, kuri būšot atklātāki nekā «Saskaņas centrs» (Diena 22.004.2014.), ar to liekot noprast, ka SC nav atklātas politikas partija. Bet to jau mēs zinājām.

Taču ne jau latvieši vien, bet arī krievi vairs netic ar Krieviju saistītiem un no tās atkarīgiem politiskiem spēkiem. Jo mūsu valstī ir arī Latvijai un Eiropas Savienībai lojāli krievi, kas ir pamodušies un sāk organizēties publicista Igora Vatoļina Eiropas krievu kustībā Latvijā.

Tie ir krievi, kas nav atdevušies vai atdoti Krievijai, jo paši ir izvēlējušies integrēties Latvijā un Eiropā.

Šos krievus nepārliecina ne Ušakova, ne Šlesera uz Krieviju orientētā un ar Kremli atklāti saistītā politika.

Bet vai Ušakova, Šlesera pasūtītā un Stendzenieka režisētā Kremļa propaganda pārliecina latviešus?

Resursi:

Stendzenieka melu un «talantu» fabrika


Komentēt

Tuvredzīgais politiķis Naudiņš un citi Kremļa maigās varas aizstāvji

2014.gada 23. marts TVNet Spogulis

R NAUDIŅŠ tvnET

TVNet

Kļuvis zināms, ka Nacionālā apvienība nolēmusi vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam virzīt Saeimas deputātu Romānu Naudiņu.Turklāt Ministru prezidente Laimdota Straujuma Naudiņu uzskata par piemērotu kandidātu.

Ļoti dīvaina ir šāda izvēle, ja ņem vērā, ka politiķis R. Naudiņš ir Latvijā pazīstams Krievijas kultūras imperiālisma un Krievijas ārpolitiskās propagandas kaismīgs aizstāvis.

Latvijai vajadzīga lieta

Pirms pāris gadiem šis politiķis mēģināja mūs pārliecināt, ka Krievijas galvenā ārpolitiskās propagandas līdzekļa – Krievijas valsts radio un TV kompānijas VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja i radiovesčteļnaja kompanija) sankcionētais un raidītais konkurss Jaunais Vilnis esot laba un vajadzīga lieta Latvijai. (Romāns Naudiņš: «Jaunais Vilnis beidzies, kaislības turpinās», 2012. gada 2. augusts). Jau tad visi zināja, ka VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā. Tagad mēs redzam, ka VGTRK ir Kremļa propagandas televīzija, kas pēdējos mēnešus veic bezprecedenta masīvu un cinisku propagandas karu pret Ukrainu un citām valstīm, kur šos kanālus retranslē.

Masu mediju eksperti jau 2012. gada vasarā norādīja (Sandra Veinberga, «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms», ka Krievijas kultūras imperiālisms nav nemaz tik nevainīgs kā mietpilsoņiem var šķist un ka kultūru lielā kaimiņvalsts izmanto arī ideoloģisku un politisku mērķu sasniegšanai bijušajās PSRS republikās, caur kultūras produktiem uzspiežot Krievijas vērtību kategorijas, lielkrievu šovinisma idejas, ņirgāšanos par bijušajām PSRS republikām un to tautām utt. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas vēsturē ir pierādījis, ka noved pie atkarības un patstāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas.

R. Naudiņš par šo brīdinājumu izteicās šādi: «To visu lasot un klausoties, nākas secināt, ka mums piemīt šaura domāšana, un gribu teikt: tautieši, attopieties! Neradiet mākslīgi problēmas, kuru patiesībā nav, pārtrauciet katrā lietā saskatīt sazvērestības ar politisku nokrāsu! (..) Mums jātiek vaļā no viensētas domāšanas un jāatbrīvojas no komunistiskās domāšanas žņaugiem – kad viens otrā saskatām ienaidnieku, bet visapkārt redzam sazvērestības teorijas.»

Kā iekarot Latviju bez neviena šāviena

NA politiķis R. Naudiņš savā rakstā tāpat kā plejāde Latvijas politiķu (Zatlers, Godmanis, Šlesers u.c.), kas zīmējās šā politiskā «kultūras» pasākuma pirmajās rindās un dedzīgi aplaudēja Ļeščenko, Kobzona padomju laika dziesmām, kas nostalģiski slavināja PSRS laikus, izlikās nemanām, kā Kremlis Latvijas politiskos vientiešus jau sen izmanto savās interesēs un bruģē ceļu uz to, ko tagad redzam Krimā.

Jaunais Vilnis ar visu savu Kremļa oligarhu un amatpersonu plejādi, kas skumst pēc padomju impērijas un pie mums bauda Rietumu dzīves veidu, tagad būs atrodami ASV un ES sankciju sarakstos, Jūrmalai un Latvijai neko kaitīgu un sliktu nedarot.

To ar lielu dedzību ir sludinājis ne tikai R. Naudiņš, bet arī A. Šlesers un I. Sudraba, kas abi piesaka sevi politikā.

Tagad, kad Krievija ir beidzot nepārprotami parādījusi, ka no maigās varas Jaunā Viļņa un citu pasākumu formā tā enerģiski pāriet uz cieto varu, arī naiviem vientiešiem sāk atvērties acis.

Bet vai politiķi drīkst būt tik neaptēsti, ka jau pirms trim gadiem nemanīja, uz ko ved Krievijas maigās varas pasākumi bijušajās PSRS republikās, ieskaitot to pašu Jauno Vilni? Vai šā pasākuma atbalstīšana tiešām bija patiesas R. Naudiņa rūpes par Jūrmalas ekonomiku un valsts nodokļiem?

Pat ja tas tā bija,

vai mums par savu neatkarību un brīvību ir jāmaksā tāda cena kā Kremļa maigās varas placdarma nostiprināšana mūsu valstī, lai X stundā Krievija bez problēmām pārņemtu varu bez neviena šāviena?

Vai tāda ir ne tikai Stendzenieka reklamētās Šlesera partijas, topošās Sudrabas partijas, kā arī Nacionālās Apvienības (R. Naudiņš) patiesā politika? 

Mūsdienu Kirhenšteini

Vai tiešām šie politiķi ir tik lēti nopērkami, ka par Jomas ielas melleņu tirgotāju pseidoaizstāvēšanu un ielūgumu uz Jauno Vilni var pārdot savus principus un pārliecību? V. Zatlers tagad «met krustu» un zvēr, ka Jaunā Viļņa tuvumā nerādīšoties. Kur šis kungs bija pirms trim gadiem, kad pat ar neapbruņotu aci bija redzams, uz kurieni mūs ved šādi kaimiņu lielvaras kultūras imperiālisma un propagandas pasākumi? Atceros, jau tad pat NATO sabiedrotie un Baltijas valstu drošības iestādes savos ziņojumos brīdināja par Krievijas maigās varas formām un tās mērķiem.

Ja tas tiešām ir tik traģiski ar tādiem kā V. Zatlers, A. Šlesers, I. Sudraba, R. Naudiņš, tad šādus viegli «pērkamus» politiķus nevajadzētu laist ne prezidentu, ne ministru amatiem pat lielgabala šāviena attālumā. Viņi var būt nākamie latviešu Kirhenšteini.

P.S. Latvija un Jūrmala parādītu politisku atbildību, ja šovasar Jūrmalas pasākumu rīkotājiem izvirzītu nosacījumus, ka Putina režīma atbalstītāji un Krievijas impērisko politiku sludinoša māksla nav laipni lūgta mūsu kūrortā, bet mēs priecāsimies par tādiem krievu mūziķiem kā A. Makarēvičs un Mašina Vremeņi, kuri ir pret Krimas aneksiju un cīnās par demokrātisku un brīvu Krieviju.

Bet pašlaik mums ir svarīgāk, lai laipni lūgti pie mūsu pašu valsts stūres ir cilvēki ar demokrātiskiem uzskatiem un izpratni par Krievijas ārpolitiku. R. Naudiņš noteikti tāds nav.