Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Kā bārdainā Končita uzvarēja Kremļa homofobisko Putinu

2014.gada 15.maijā TVNet Spogulis

TVNet kolāža2014. gada eirodziesmas fināla laikā Kopenhāgenā Austrijas transseksuālais dziedātājs tomēr nolēma dziedāt greznā kleitā un greznojoties ar savu kopto bārdu un ūsām. Eiropas skatītājiem, kas gadsimtiem dzīvo Rietumu kultūras dimensijā, tas neko īpašu nenozīmēja.

Vīrieši, kas iejūtas sieviešu lomās, ir pierasti jau kopš antīko drāmu laikiem, un austriešu aktieris Toms Noivirts seksīgās Končitas Vurstas (Conchita Wurst) lomā tāpēc aukstus šermuļus pār kauliem lielākajai daļai neizraisīja.

Taču postpadomju austrumos reakcija bija pavisam cita. Baltkrievija, Krievija un Armēnija pieprasīja «bārdainās austrietes» cenzēšanu. Speciāli šim nolūkam veltītas «tautas kustības» vāca parakstus, lai panāktu Končitas numura «izgriešanu» no TV raidījuma. Kaislīgie austrumu «tikumības policisti» tobrīd laikam nesaprata, ka tiešraidē būs grūti aizklāt kādas vienas valsts uzstāšanos un turklāt to nepieļauj arī Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotājas EBU (European Broadcasting Union) noteikumi.

Kāpēc tāds satraukums šajās trīs valstīs? Pie vainas esot krievu bēdīgi slavenais «antigeju likums», kas aizliedz tā saucamo «homoseksuālisma propagandu bērniem», ko it kā nepārprotami pārkāpjot Eirovīzijas konkurss, tādā veidā graujot «tikumīgās pareizticīgo Eirāzijas morāli».

Tāpēc 30 gadus vecais Arams Sargisjans, kas ESC konkursā pārstāvēja Armēniju, uzreiz paziņoja, ka Končita Vursta «nedzīvo normālu dzīvi» un tāpēc viņam būtu jāizlemj, «par ko īsti būt – par vīrieti vai sievieti».

Končita Vursta arī nebija uz mutes kritusi un uzreiz reaģēja: «Jā, es viņam paskaidroju, ka nevēlos būt sieviete. Vienkārši tāpēc, ka esmu karaliene brīžos, kad strādāju, un šausmīgi slinks puika tad, kad esmu mājās.»

Armēnis arī reaģēja nekavējoties – viņš Končitai atvainojās un paskaidroja, ka viņa agrākie izteikumi esot bijuši joki.

R. Dzintars: Končita ir Putina izgudrojums

Ar Latvijas politiķi, Visu Latvijai-TB/LNNK līderi Raivi Dzintaru, kurš ir līdz šim vienīgais, kas politiskā kontekstā ir vērtējis ESC uzvarētāju, ir sliktāk. Viņš savas pirmdienas «Twitter» frāzes par jokiem nesauca. Lūk, ko viņš rakstīja: «Beidzot arī ieraudzīju to Eirovīzijas uzvarētāju. Esmu starp tiem, kuru pirmā sajūta: «Zeme, atveries…» Nu vismaz noskūties nevarēja?!»

Vēlāk viņš pilnā nopietnībā piebilda «Varētu derēt, ka Končita Vursta ir Putina PR izgudrojums. Labāku dāvanu Putinam informatīvā karā nesagādāt» un turpināja, ka rakstītais esot jāuztver kā ironija par Končitu un Putinu.

Par ko tad tāda ironija? Par to, ka rietumu civilizācijā, kuras telpā dzīvo arī politiķis Dzintars, tiek īstenota politika, kas aicina sabiedrībā respektēt un cienīt visu cilvēku tiesības, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ar bārdu vai bez tās vai kleitā vai biksēs, vai visi kopā vienā ķermenī un vienā skatuves tēlā?

Dzintars un viņam sekojošie atbalstītāji no labējā flanga acīmredzot sapņo, ka Eiropā vajadzētu valdīt Krievijas pareizticīgajai pasaulei, kurā, protams, nav vietas tādiem cilvēkiem kā Končita. Vismaz ne redzama vieta. Tāpēc arī Eiropas ekstrēmi labējās partijas tik ļoti mīl Putinu un viņa režīmu.

Mūs nevar apstādināt!

Dzimumu līdztiesība un seksuālo minoritāšu tiesības, kuras sargā ES un NATO, ir mūsu veco kontinentu izvirzījušas pasaules un civilizācijas progresīvāko un attīstītāko nāciju avangardā. Ar to Eiropa lepojas, un tā ir mūsu Eiropas uzvara pār homofobiskās Krievijas impērijas politiku.

Ja līdz šim nacionālistiski un homofobiski noskaņotie politiķi mēdza apgalvot, ka Eiropas tautu lielākā daļa ir pret dzimumu līdztiesību un vienādām tiesībām seksuālajām minoritātēm (ieskaitot laulības), tad sestdienas Eirovīzijas fināls nepārprotami signalizēja, ka Eiropas tautas, ieskaitot arī daļu Krievijas, ir noskaņotas uz dzimumu līdztiesības nots pret homofobisko agresiju.

Turklāt, ņemot vērā Krievijas agresīvo ārpolitiku, kas ir nepārprotams homofobiskās iekšpolitikas turpinājums, nebija jābrīnās, ka Eiropa nodemonstrēja Putinam: tavs režīms un agresija Eiropā netiks! Mēs tam pretosimies. Šo vēstījumu uz skatuves ar savu tēlu, dziesmu un noslēguma frāzi «Mūs nevar apstādināt!» pauda arī Končita.

«Es sapņoju par pasauli, kurā mums nevajadzētu runāt par tādām nevajadzīgām lietām kās seksuālā orientācija, no kurienes esi nācis un ko mīli. Tagad Eiropa ir parādījusi, ka tā ir vienota, lai respektētu toleranci,» tā runāja uzvarētāja preses konferencē.

Krievu tanku bučotāji Latvijā

Taču šai tolerantās un brīvās Eiropas idejai ir arī draudi. Ne tikai ārējie Putina režīma izskatā, kas ar augsti paceltu homofobijas karogu iekaro Ukrainu un plāno karagājienu uz Latviju un pārējo Eiropu. Draudi ir Putinam simpatizējošo Eiropas ultralabējo politiķu izskatā.

Tāpēc Dzintara tvitera frāzes nav un nevar būt joks, jo tajās mēs izlasām arī Eiropas Savienības ekstrēmi labējo vēstījumu, kurš atbalsta Putina homofobisko un mazāko un vājāko nāciju nicinošo politiku.

Austrijas brīvības partijas līderis Heincs Kristians Štrahe (Heinz-Christian Strache). Francijas Nacionālās frontes vadītāja Marine Lepēna (Marine le Pen), beļģu ultranacionālistu partijas Vlaams Belang līderis Filips Devinters (Filip Dewinter) ir krievu tanku bučotāju pirmajās rindās.

Viņi nevar vien sagaidīt, lai Putins ierodas Eiropā un ieved tur savu uz konservatīvām un arhaiskām pareizticīgo reliģijas vērtībām veidoto jauno Eiropas kārtību, kurā nav vietas tādām Končitām.

Dzintara Eirovīzijas tvīti rāda, ka krievu tanku bučotāju rindā blakus Ušakovam un Urbanovičam un citiem no ekstrēmo krievu organizācijām stāv arī viņš. Taču arī Dzintars nav vienīgais latvietis, kurš nevar sagaidīt Putina tankus Rīgā. Viņam blakus ir arī partijas kolēģis Roberts Zīle, kas kopā ar Vienotības Kārli Šadurski un Inesi Vaideri nesen Eiroparlamentā balsoja pret visu cilvēku vienādām tiesībām.

Protams, ka Putina tankus sirsnīgi bučotu arī bijušais politiķis un komponists Imants Kalniņš, oligarhs Aivars Lembergs, biznesmenis Ainārs Šlesers un jaunā uzlecošā «kardiologu» partijas līdere Inguna Sudraba, jo Putina Krievijas «vērtības» ir viņu politikas aicinājums. Lai arī neviens no viņiem nav izteicies par Končitas uzvaru Eirovīzijā, mums nav jāšaubās, ko viņi teiktu.

To pašu, ko Krievijas augsti stāvošais politiķis Žirinovskis: «Mūsu sašutumam nav robežu. Tās ir Eiropas beigas. Viņiem vairs nav vīrieši un sievietes. Viņiem ir vidējā dzimte. Pirms 50 gadiem padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt.»

Tomēr visiem Putina okupācijas tanku bučotājiem atgādināšu kādu skaudru patiesību, kā sanāca kādam kaismīgam Staļina tanku bučotājam Rīgā, kad tas metās virsū tankam, kas 1940. gada vasarā iebrauca Rīgā.

Par pārāk lielu uzbāzību viņu turpat uz ielas nošāva. Tie paši krievu tankisti. Ka tik Dzintaram un pārējiem Putina homofobiskās politikas pielūdzējiem nesanāk tāpat.


Komentēt

Eiropas nacionālisti kā Putina profašistiskā režīma draugi. Arī Latvijā?

2014.gada 30.aprīlis TVNET Spogulis

Krima Rietumu ietekmes agentiPēdējo gadu ekonomiskās krīzes rezultātā Eiropā spēkā pieņemas un popularitāti gūst labējie populisti un ultralabējie spēki. Viņu mērķu skaitā ir arī centieni vājināt un pat likvidēt Eiropas Savienību un NATO. Ultralabējie cer Eiropas Parlamenta vēlēšanās iegūt vismaz 20% no EP deputātu vietām. Šie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma sabiedrotie Eiropā. To uzdevums ir palīdzēt Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu. Ar savu Eiropas labējo sabiedroto palīdzību Putins var pavisam reāli tuvoties šim mērķim.

Ungāru Jobbik grib iestāties Putina Eirāzijas impērijā

Krievija savas Eirāzijas impērijas izveides īstenošanā šodien izmanto tās pašas metodes, kuras lika lietā PSRS laikā, kad, atbalstot rietumu kreisos spēkus, padomju komunisti centās panākt komunisma revolūcijas uzvaru visā pasaulē un mazināt demokrātisko valstu ietekmi pasaulē.

Tolaik Kremlis nežēloja līdzekļus, lai ne tikai finansiāli atbalstītu promaskaviskas partijas un organizācijas (pat tādas kā vācu teroristus RAF – Rote Armee Fraktion), bet arī organizēja un finansēja pret ASV un NATO vērstas «miera» kustības. Sevišķi Eiropā pēc PSRS iebrukuma Afganistānā 1979. gadā. Šīs metodes labi pārzina bijušais KGB virsnieks Putins, kas pašlaik šo vērtīgo skolu un praktisko pieredzi liek lietā mūsdienu Krievijas ārpolitisko uzdevumu īstenošanā.

Ironiski, ka pašlaik Putins sūta uz Ukrainu savu karaspēku un anektē Krimu, lai cīnītos pret «nacistu un fašistu» spēkiem, kas esot uzurpējuši varu Ukrainā, taču pats jau vairākus gadus aktīvi uzmundrina un sadarbojas ar līdzīgiem galēji labējiem spēkiem Eiropā. (Savādi, kāpēc tad viņš nesadarbojas ar ukraiņu Labējo Sektoru vai Svoboda? Jeb tas ir tikai laika jautājums?)

Nacionālistiskie spēki tagad gūst arī panākumus daudzu Eiropas valstu demokrātiskās vēlēšanās. Piemēram, tikko Ungārijā, kur 20,54% vēlētāju balsis ieguva galēji labējā partija Jobbik (Kustība par labāku Ungāriju – Jobbik Magyarországért Mozgalom), kļūstot par trešo lielāko politisko spēku Ungārijas parlamentā.

Jobbik partija sevi raksturo kā konservatīvu, radikāli patriotisku un kristīgu spēku, kura mērķis ir aizsargāt Ungārijas vērtības un intereses. Tās līderi pagājušajā gadā ir viesojušies arī Maskavā ar putinistiem, un tos uzņēma ne tikai Krievijas Domes deputāti, bet arī Putina galvenais ģeopolitiskais ideologs Aleksandrs Dugins, kura ideoloģijai veltīju vienu no iepriekšējiem rakstiem.*

Savā mājas lapā Jobbik lielās, ka Krievijas līderi uzskata viņus par saviem ungāru partneriem. Jobbik atbalstīja Krimas aneksiju un tās sakarā rīkoto «paraugreferendumu. Acīmredzot viņi plāno no tā mācīties, ja vajadzēs apvienot Rumānijā un Slovākijā dzīvojošos ungārus. Šī partija ir izteikti antiamerikāniska un aicina ungārus balsot par izstāšanos no ES, un ilgtermiņā grib, lai Ungārija iestājas Putina Eirāzijas impērijā.

Franču ultralabējie par Parīzes, Maskavas un Berlīnes savienību

Kremļa spēcīgākā saikne ar Franciju ir Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā partija ar nosaukumu Nacionālā Fronte (Front national). Arī šīs partijas līdere ir bijusi Maskavā gaidīta viešņa. Viņu pagājušajā gadā Maskavā uzņēma Putinam tuvais Krievijas valsts domes līderis Sergejs Nariškins un skandalozais vicepremjers Dmitrijs Rogozins, pret kuriem tagad ir vērstas starptautiskās sankcijas Krimas aneksijas sakarā. Pagājušās vasaras vizītē Kremlī Marina Lepēna saņēmusi norādījumus arī par viendzimuma laulību jautājumu, kas Francijā bija aktuāls un ultralabējie kopā ar klerikālajiem spēkiem gatavojās masīviem protestiem pret šo franču likumu, ko tomēr pieņēma. Krievijas oficiālie mediji ļoti plaši atspoguļoja šīs protesta akcijas, kas liecināja par Kremļa roku Francijas iekšpolitikā.

Kremļa finansētajā propagandas TV kanālā ProRussia TV, kas raida franču valodā, strādā Nacionālajai Frontei tuvi redaktori, kas bez Kremļa propagandas pauž arī šai franču labējai partijai tuvus uzskatus, un tie nemaz nav pretrunā ar Kremļa uzskatiem.

Francijas Nacionālā Fronte vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Tieši kā paredzējis Putina ideologs A. Dugins, izplešot Eirāzijas impēriju no Vladivostokas līdz Lisabonai. Arī šī partija intervijā Voice of Russia ir izteikusies par atbalstu Krimas aneksijai, un tās līderi ir arī apmeklējuši Krimu.

Pie ietekmīgām labējā spārna partijām Eiropā jāpiemin grieķu Zelta Rītausma un bulgāru Ataka, kurai ir cieši sakari ar Krievijas vēstniecību Sofijā.

Kas Eiropā atbalstīja Krimas aneksiju

Nosauktās labējās politiskās partijas (ungāru Jobbik, franču Nacionālā Fronte, bulgāru Ataka) bija Krimas referenduma novērotāju rindās (kopā ar Austrijas Brīvības partiju, Beļģijas Vlaams Belang partiju, Itālijas partijām Forza un Lega Nord, Polijas Pašaizsardzības partiju un dažām galēji kreisajām partijām, tādām kā vācu Die Linke) šo referendumu atzina par godīgu un juridiski pieņemamu. Lieki piebilst, ka šos promaskaviskos novērotājus organizēja Krievijā bāzētā nevalstiskā organizācija Eurasian Observatory For Democracy & Elections, kas specializējas pašpasludināto republiku (Abhāzija, Piedņestras Moldāvu Republika, Kalnu Karabaha) vēlēšanu monitoringā.

Jāatzīst, ka Krievijas atbalsts galēji labējiem spēkiem, protams, nav tik daudz saistīts ar ideoloģisku atbalstu, cik vēlēšanos jebkuriem līdzekļiem destabilizēt Eiropas valstu parlamentus un valdības un padarīt šīs valstis par Krievijai draudzīgām valstīm.

Profesors Mičels Orensteins nesen kādā publikācijā Foreign Affairs raksta, ka pastāv aizdomas, ka vairākas ultralabējās partijas tiek finansētas no Maskavas, un tāpēc viņš aicina Eiropu šo faktu nopietni izpētīt.

Eiropas Savienības, NATO un to demokrātisko vērtību pretinieki ir arī pie mums Latvijā, un tie nav jāmeklē tikai promaskavisko un prokrievisko spēku, kā Saskaņas Centrs vai krievu skolu, Latgales autonomijas aizstāvju rindās.

Nevar nemanīt, ka Putina režīms simpatizē arī Latvijas nacionālistiskiem spēkiem. Ne tikai tiem, kas uz ielas demonstrē par Zelta Rītausmu un Nacionālo Fronti, bet arī tiem, kas ir Saeimā. Pamatā tie ir politiskie spēki, kas uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības. Sevišķi minoritātēm. Kaut vai seksuālajām minoritātēm. Šie spēki, tiekot pie varas, ar entuziasmu ķersies pie citu tiesību ierobežošanas, kā to rāda Ungārijas politiskā pieredze – nodarbosies ar likumdošanu, kas ierobežo preses brīvību un citas cilvēku tiesības.

Raivis Dzintars par pozitīvo Krieviju

Pussy Riot tiesas sakarā Nacionālās Apvienības līderis Raivis Dzintars izteicās, ka Putinam Krievijā neesot alternatīvas. Tikko viņš veltīja atzinīgus vārdus presē Putina Krievijas sludinātajām tā saucamajām «stipras ģimenes vērtībām», kas faktiski ir minoritāšu diskriminācijas likumi, jo viendzimuma ģimenes par vērtīgām ģimenēm šis labējais politiķis acīmredzot neatzīst. Lai gan šīs Latvijas labējo spēku «vērtības» ir pretrunā ar ES un NATO aizstāvētajām dzimumu un minoritāšu līdztiesību garantijām, pret kurām iestājas Krievija un arī R. Dzintara vadītais politiskais spēks.

Nacionālās Apvienības uzskatu kvintesence ir labi saskatāma šajā Krievijas vērtību un propagandas cildinājumā: «Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm. Kamēr Krievijas TV runā par krievu nācijas vēsturisko misiju, tikmēr mūsu sabiedriskais medijs kaunina cilvēkus, kas pie Brīvības pieminekļa vēlas godināt savus karavīrus» (R. Dzintars, Diena 19.03.14.).

Notikumu attīstība Eiropā liecina, ka, izmantojot ne visai izglītotu tautas masu nekompetenci, ekonomiskās krīzes sekas, aizspriedumus, ir diezgan viegli gūt populistiskus panākumus, atrodot kādu grēkāzi. Tie parasti ir dzimumu līdztiesības cīnītāji, citādākie, minoritātes, liberālpolitiķi, demokrāti ar savām rietumu civilizācijas un liberālā tirgus vērtībām, kas, kā visi rietumi, ir Kremļa galvenie ģeopolitiskie pretinieki.

Eiropā Kremlim tagad ir sava piektā kolona – tie ir labējie politiskie spēki, kas palīdz Putinam drupināt Eiropas Savienību un NATO. Vai ļausim viņiem mūs pazudināt Putina Eirāzijas apskāvienos?