Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.

Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

Raksts TVNet: Kā Latvijas nacionālā Opera kļuva par Putina galma publisko namu.

Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.

Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?

Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?

Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.

Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.

Neētiska un amorāla sponsorēšana

Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.

Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.

Raksts TVNet: Putinam noderīgais idiots Depardjē un vina sekotāji Latvijā.

Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.

Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.

Draudi preses brīvībai

Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.

Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.

Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**

Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?

Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.

Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?

Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.

Rupjības, kuru nav

Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.

Valdes gods tiks atjaunots

Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek  Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.

Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?

Kur tagad atrodas Operas gods?

Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).

Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.

TVNet  godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.

Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?

Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).

Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.

Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.

Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?

„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.

Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***

Vai tas pats sagaida arī  Zigmara Liepiņa kritiķus?

*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

  • ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts

**Apkopojums_Gods_un_ciena

***R. A. Vilsons. Kvantu psiholoģija.  Jumava. 2012. 85.lpp.


Komentēt

Tuvredzīgais politiķis Naudiņš un citi Kremļa maigās varas aizstāvji

2014.gada 23. marts TVNet Spogulis

R NAUDIŅŠ tvnET

TVNet

Kļuvis zināms, ka Nacionālā apvienība nolēmusi vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam virzīt Saeimas deputātu Romānu Naudiņu.Turklāt Ministru prezidente Laimdota Straujuma Naudiņu uzskata par piemērotu kandidātu.

Ļoti dīvaina ir šāda izvēle, ja ņem vērā, ka politiķis R. Naudiņš ir Latvijā pazīstams Krievijas kultūras imperiālisma un Krievijas ārpolitiskās propagandas kaismīgs aizstāvis.

Latvijai vajadzīga lieta

Pirms pāris gadiem šis politiķis mēģināja mūs pārliecināt, ka Krievijas galvenā ārpolitiskās propagandas līdzekļa – Krievijas valsts radio un TV kompānijas VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja i radiovesčteļnaja kompanija) sankcionētais un raidītais konkurss Jaunais Vilnis esot laba un vajadzīga lieta Latvijai. (Romāns Naudiņš: «Jaunais Vilnis beidzies, kaislības turpinās», 2012. gada 2. augusts). Jau tad visi zināja, ka VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā. Tagad mēs redzam, ka VGTRK ir Kremļa propagandas televīzija, kas pēdējos mēnešus veic bezprecedenta masīvu un cinisku propagandas karu pret Ukrainu un citām valstīm, kur šos kanālus retranslē.

Masu mediju eksperti jau 2012. gada vasarā norādīja (Sandra Veinberga, «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms», ka Krievijas kultūras imperiālisms nav nemaz tik nevainīgs kā mietpilsoņiem var šķist un ka kultūru lielā kaimiņvalsts izmanto arī ideoloģisku un politisku mērķu sasniegšanai bijušajās PSRS republikās, caur kultūras produktiem uzspiežot Krievijas vērtību kategorijas, lielkrievu šovinisma idejas, ņirgāšanos par bijušajām PSRS republikām un to tautām utt. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas vēsturē ir pierādījis, ka noved pie atkarības un patstāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas.

R. Naudiņš par šo brīdinājumu izteicās šādi: «To visu lasot un klausoties, nākas secināt, ka mums piemīt šaura domāšana, un gribu teikt: tautieši, attopieties! Neradiet mākslīgi problēmas, kuru patiesībā nav, pārtrauciet katrā lietā saskatīt sazvērestības ar politisku nokrāsu! (..) Mums jātiek vaļā no viensētas domāšanas un jāatbrīvojas no komunistiskās domāšanas žņaugiem – kad viens otrā saskatām ienaidnieku, bet visapkārt redzam sazvērestības teorijas.»

Kā iekarot Latviju bez neviena šāviena

NA politiķis R. Naudiņš savā rakstā tāpat kā plejāde Latvijas politiķu (Zatlers, Godmanis, Šlesers u.c.), kas zīmējās šā politiskā «kultūras» pasākuma pirmajās rindās un dedzīgi aplaudēja Ļeščenko, Kobzona padomju laika dziesmām, kas nostalģiski slavināja PSRS laikus, izlikās nemanām, kā Kremlis Latvijas politiskos vientiešus jau sen izmanto savās interesēs un bruģē ceļu uz to, ko tagad redzam Krimā.

Jaunais Vilnis ar visu savu Kremļa oligarhu un amatpersonu plejādi, kas skumst pēc padomju impērijas un pie mums bauda Rietumu dzīves veidu, tagad būs atrodami ASV un ES sankciju sarakstos, Jūrmalai un Latvijai neko kaitīgu un sliktu nedarot.

To ar lielu dedzību ir sludinājis ne tikai R. Naudiņš, bet arī A. Šlesers un I. Sudraba, kas abi piesaka sevi politikā.

Tagad, kad Krievija ir beidzot nepārprotami parādījusi, ka no maigās varas Jaunā Viļņa un citu pasākumu formā tā enerģiski pāriet uz cieto varu, arī naiviem vientiešiem sāk atvērties acis.

Bet vai politiķi drīkst būt tik neaptēsti, ka jau pirms trim gadiem nemanīja, uz ko ved Krievijas maigās varas pasākumi bijušajās PSRS republikās, ieskaitot to pašu Jauno Vilni? Vai šā pasākuma atbalstīšana tiešām bija patiesas R. Naudiņa rūpes par Jūrmalas ekonomiku un valsts nodokļiem?

Pat ja tas tā bija,

vai mums par savu neatkarību un brīvību ir jāmaksā tāda cena kā Kremļa maigās varas placdarma nostiprināšana mūsu valstī, lai X stundā Krievija bez problēmām pārņemtu varu bez neviena šāviena?

Vai tāda ir ne tikai Stendzenieka reklamētās Šlesera partijas, topošās Sudrabas partijas, kā arī Nacionālās Apvienības (R. Naudiņš) patiesā politika? 

Mūsdienu Kirhenšteini

Vai tiešām šie politiķi ir tik lēti nopērkami, ka par Jomas ielas melleņu tirgotāju pseidoaizstāvēšanu un ielūgumu uz Jauno Vilni var pārdot savus principus un pārliecību? V. Zatlers tagad «met krustu» un zvēr, ka Jaunā Viļņa tuvumā nerādīšoties. Kur šis kungs bija pirms trim gadiem, kad pat ar neapbruņotu aci bija redzams, uz kurieni mūs ved šādi kaimiņu lielvaras kultūras imperiālisma un propagandas pasākumi? Atceros, jau tad pat NATO sabiedrotie un Baltijas valstu drošības iestādes savos ziņojumos brīdināja par Krievijas maigās varas formām un tās mērķiem.

Ja tas tiešām ir tik traģiski ar tādiem kā V. Zatlers, A. Šlesers, I. Sudraba, R. Naudiņš, tad šādus viegli «pērkamus» politiķus nevajadzētu laist ne prezidentu, ne ministru amatiem pat lielgabala šāviena attālumā. Viņi var būt nākamie latviešu Kirhenšteini.

P.S. Latvija un Jūrmala parādītu politisku atbildību, ja šovasar Jūrmalas pasākumu rīkotājiem izvirzītu nosacījumus, ka Putina režīma atbalstītāji un Krievijas impērisko politiku sludinoša māksla nav laipni lūgta mūsu kūrortā, bet mēs priecāsimies par tādiem krievu mūziķiem kā A. Makarēvičs un Mašina Vremeņi, kuri ir pret Krimas aneksiju un cīnās par demokrātisku un brīvu Krieviju.

Bet pašlaik mums ir svarīgāk, lai laipni lūgti pie mūsu pašu valsts stūres ir cilvēki ar demokrātiskiem uzskatiem un izpratni par Krievijas ārpolitiku. R. Naudiņš noteikti tāds nav.