Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Putins vicina kodolnūju: mums jābūt gataviem kodolkaram

Speciāli TVNet 

Putins  Krima kodolbumba

Šomēnes Kremlis apstiprinās jaunu Krievijas militārās doktrīnas versiju. Signāli no Kremļa liecina, ka tajā, iespējams, tiks minēti preventīva kodoltrieciena nosacījumi, lai uzbruktu pretiniekiem – ASV un NATO valstīm.

«Arābu pavasaris» un Maidana revolūcija Ukrainā esot iemesli, kāpēc Putins un Krievijas militāristi apsver izmantot kodoluzbrukumu šādu revolūciju un to seku novēršanai, vaļsirdīgi medijiem atzinās Krievijas Aizsardzības ministrijas ģenerālis Jurijs Jakubovs (1).

Krievija ir gatava pirmā lietot kodolieročus

Pašreizējā doktrīnas versijā Krievija pieļauj pirmā izmantot kodoluzbrukumu (kodolieroču lietošanu, atbildot uz parasto ieroču izmantošanu), ja tiek uzbrukts Krievijas Federācijai, apdraudot tās eksistenci.

Krievijas militārajā doktrīnā (vai tajā fiksētos slepenajos plānos) tagad, iespējams, tikšot arī precizēti ne tikai preventīva kodoluzbrukuma nosacījumi (t.i., kādos apstākļos kodolieročus lietot), bet arī potenciālais pretinieks, kas tagad būšot ASV un NATO valstis. Līdz šim 2010. gadā apstiprinātajā Krievijas militārajā doktrīnā ne NATO, ne ASV nav norādītas kā Krievijas potenciālie pretinieki (2). Pat ja doktrīnā netiks nosaukti ne potenciālie pretinieki, ne preventīvā kodoluzbrukuma nosacījumi, tie būs ģenerālštāba slepenajos dokumentos, uzskata Krievijas un Rietumu militārie eksperti. Viens no doktrīnas autoriem ģenerālis Jurijs Balujevskis paziņoja, ka doktrīna tikai precizēšot un konkretizēšot slepenus plānus, kuros esot viss – gan par potenciālajiem pretiniekiem, gan par partneriem, gan par kodolierobežošanas sistēmu, par stratēģisko kodolieroču lietošanu īpašos periodos.

Jau 28. augustā V. Putins jauniešu forumā «Seliger 2014» «pavicināja savu kodolnūju», draudot, ka Krievijas partneriem ir jāsaprot, ka labāk ar Krieviju konfliktā neiesaistīties, jo tad būšot darīšana ar vienu no visspēcīgākajām pasaules kodolvalstīm.

Savā ikgadējā uzrunā par stāvokli valstī 4. decembrī V. Putins atkārtoti paziņoja, ka nevienam neizdosies pār Krieviju gūt militāru pārsvaru, turklāt Krievijas armijai esot kādi «negaidīti risinājumi».

Kodoldraudi ir vienīgais līdzeklis, kas dod Putinam iespēju turēt visu pasauli sasprindzinājumā un brīvi rīkoties Ukrainā, lai nepieļautu ukraiņu integrēšanos Rietumos un līdz ar to Krievijas ietekmes zaudēšanu šajā valstī.

Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus

Ilgstošā konvencionālā karā (bez kodolieročiem) Putinam ir maz izredžu uzvarēt, jo Krievijas ekonomika nav tik spēcīga, lai ražotu «gan lielgabalus armijai, gan sviestu tautai» (3). Turklāt Krievijas IKP (iekšzemes kopprodukts) pret NATOvalstu kopējo IKP ir ļoti mazs.

Ekonomikas eksperti paredz, ka karadarbība Ukrainā prasīs no Krievijas 3% no IKP katru gadu. Tas papildus tiem 4,2% no IKP, ko Krievija pēc Pasaules Bankas datiem gadā tērē armijai. Pagājušajā gadā Krievija pirmo reizi savā jaunāko laiku vēsturē pēc šā rādītāja ir apdzinusi ASV, kas militārām vajadzībām tērē 3,9% no IKP (Pasaules Bankas dati par 2013. gadu). Krievija savos militārajos tēriņos jau 2013. gadā bija apdzinusi visas pasaules kodolvalstis.

Krievijas ekonomisti uzsver, ka prioritējot «lielgabalu ražošanu», cietīs tautas labklājība, jo sviestam, veselības aprūpei un izglītībai vairs naudas nepietiks Veselības aprūpei un izglītībai Krievija vairs nevarēs atvēlēt pat to mazumiņu, kas šīm sfērām tiek pašlaik (3,5% veselībai). Taču nacionālā pašlepnuma dēļ krievu tauta ar propagandas palīdzību tiek gatavota ne tikai uz tādiem upuriem. 80% atbalsts Putinam liecina, ka nozombētā tauta ir gatava iztikt bez sviesta, veselības un skolām, lai tik būtu «kodollielgabali», no kuriem baidās visa pasaule.

Pazīstamais krievu vēsturnieks Vasilijs Kļučevskis ir teicis, ka krievu cars Pēteris, kurš izcirta logu uz Eiropu, lai aizsargātu tēvzemi, tajā pašā laikā arī iztukšoja valsti vairāk, nekā to spētu jebkurš ienaidnieks. Izskatās, ka uz šāda ceļa ir nostājies arī Putins.

Forbes: Krievija gatava uzvarēt Trešajā pasaules karā

27. novembrī Putins Kremlī sasauca militārās plānošanas apspriedi, kurā tika apstiprināta gatavība līdz 2020. gadam par 70% modernizēt visu armijas bruņojumu un apstākļos, kad Rietumu sankcijas ierobežo piekļuvi importa tehnoloģijām, tās ar laiku aizstātu ar vietējām tehnoloģijām un produktiem, kā arī izstrādātu jaunas pašmāju militārās tehnoloģijas. Tam tiks atvēlēti trīs triljoni rubļu. Šajā apspriedē Putins nepārprotami paziņoja, ka Krievijas bruņotie spēki stāv ne tikai Krievijas, bet arī NVS valstu (t.i., Krievijas impērijas) interešu sardzē.

Lai leģitimētu potenciālo konvenciālo un kodoluzbrukumu, tiek radīta arī jauna terminoloģija. Krievijas valsts domē ir jau iesniegts likumprojekts, kas ieviestu jēdzienu «agresorvalsts», ar ko apzīmētu visas valstis, kas ir ieviesušas sankcijas pret Krieviju sakarā ar tās iebrukumu Ukrainā. Ja jau būs agresorvalstis, tad pret tām būs jāizstāvas, veicot pat preventīvu kodoluzbrukumu. Tāda būs jaunā Krievijas militārā loģika.

Kodolbruņojuma eksperts Džeimss Konka (ASV) žurnālā Forbes (4) rakstā «Vai jaunie Krievijas kodolieroči spēs palīdzēt Krievijai uzvarēt Trešajā pasaules karā?» uzsver, ka Kremlī tā arī domā, ka spēs. To apliecinot Krievijas jaunā modernizētā kodolprogramma, kas, izrādās, esot pārāka par amerikāņu kodoliespējām.

Jau 10. septembrī Putins paziņoja, ka Krievija izstrādās jaunus kodolieročus, kas kļūšot par garantētu pretinieka ierobežošanas instrumentu konfrontācijā ar ASV un NATO.

Krievija izmēģina jaunu kodolraķeti 

Krievu pārspēks

Dž. Konka secina, ka šādi ieroči krieviem jau ir, jo Krievijas kodolieroči pašlaik esot labāki par NATO kodolieročiem. NATO valstīm esot 260 vienības vecāka modeļa taktisko kodolieroču, ASV rīcībā ap 200 kodolbumbām, kuru kopējā jauda 18 megatonnas un kuras atrodas Vācijā, Itālijā, Beļģijā, Holandē un Turcijā. Saskaņā ar laikraksta Pravda publicētiem datiem Krievijas rīcībā pie Eiropas robežām esot 5 tūkstoši dažādu taktisko kodolieroču vienību, ieskaitot Iskander kodolgalviņas un kodoltorpēdas, aviācijas un artilērijas kodolmunīciju.

Neskatoties uz to, ka ASV teritorijā atrodas 300 taktisko kodolbumbu B-61, tas neradot līdzsvaru NATO un Krievijas konkurencē, kur krieviem pašlaik esot pārspēks. Turklāt ASV nemaz nevarot uzlabot esošo stāvokli, jo esot iznīcinājusi lielāko daļu savu aukstā kara taktisko, stacionāro un spārnoto jūras flotes (Tomahawk) kodolraķešu. Tas izdarīts, pildot kodolatbruņošanās līgumus. Nesenais START-3 līgums esot bijis izdevīgāks Krievijai, un tā ar «baudu to izmantojusi».

Krievija tagad ir radījusi jaunas paaudzes tāldarbības rādiusa spārnotās raķetes, kuras tiks izvietotas uz zemūdenēm Melnajā jūrā un uz kuģiem Kaspijas jūras flotē.

Septembra sākumā ASV valsts departaments nāca klajā ar savu ziņojumu, kurā secināja, ka pirmo reizi pēdējo 40 gadu laikā Krievija ir pārspējusi ASV kodolieroču iespēju jomā. Tas ir bīstams signāls un, iespējams, izskaidro arī Baraka Obamas nekonsekvento un pielaidīgo nostāju pret Putinu Ukrainas kara sakarā.

Tas nav nekāds labs signāls arī Latvijai, kas atrodas to valstu skaitā, kurā Krievijas armijas ģenerālštābs pieļauj izmantot pat taktiskos kodolieročus (5).

Putins ar kodolieročiem ir bīstamāks par Hitleru, konstatē vācu izdevums «Die Velt» un secina, ka Rietumu politiķi nav līdz galam izpratuši Donbasa konflikta nozīmi Eiropas liktenī. «Krievijai ir absolūtie kodolieroči, kuru spēks un draudi kompensē Krievijas vājības. Turklāt Putins balstās uz politisko gribu. Viņš rīkojas brīvi, jo zina, ka viņa pretinieks ir kautrīgie Rietumi. Tas dod iespēju Putinam iet tālāk bez bailēm par sekām.» (6)

Tagad Krievijas un Rietumu attiecības ir viszemākajā punktā kopš Karību krīzes 1962. gadā, kad bijām uz reāla kodolkara sliekšņa un kodolkara patvertnes būvēja visā PSRS un tajā skaitā arī Latvijā.

Šodien Krievijā vairs nav patvertņu būvēšanas histērijas kā sešdesmito gadu sākumā, jo Putins labi apzinās, ka viņam tagad ir kodolieroču pārspēks un viņš var uzvarēt Trešajā pasaules karā, ja tas sāktos šodien.

Trešajam pasaules karam gatavojoties. NATO mācības Latvijā Lielvārdes lidlaukā 2014. gadā

Atsauces:

1.

LASI CITUR: В военную доктрину РФ предложено включить США в качестве главного противника

2.

LASI CITUR: Военная доктрина Российской Федерации

3. Kanonen statt Butter (vācu val.) – «lielgabali sviesta vietā» ir populārs nacistu lozungs, kuru 1936. gadā noformulēja Rūdolfs Hess, pamatojot Vācijas militārisma politiku. Vēlak Hermans Gērings piebilda «Kam jūs dodat priekšroku – lielgabaliem vai sviestam? (..) Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus!»

4.

LASI CITUR: Does Russia Think Their New Nuclear Weapons Could Win A War?

5.

LASI CITUR: Украина, Крым, Донбасс…На очереди – Латвия?

6.

LASI CITUR: Und wenn Putins Kurs mehr ist als ein böser Traum?


Komentēt

Krievija noteikti sabruks. Vai Putinu gaida rumāņu diktatora Čaušesku liktenis?

čaušesku līķis

Diktatora Čaušesku līķis tiek guldīts zārkā pēc nāves soda izpildes. 1989.gads, 30.decembris. Foto: Youtube video

Speciāli TVNet

1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.

Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.

Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.

KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara

1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā – rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.

Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.

Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.

Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju

Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.

Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.

Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.

Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.

Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk

Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.

Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.

Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.

Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija…»(1)

Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā

Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.

1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.

Reigana faktors, kura trūkst šodien

Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.

Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.

Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.

Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.

Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.

Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bijaVladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.

Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?

Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?

Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).

Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.

Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.

Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?

Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?

Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums – latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.

Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.

Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?

Video: Nāves sprieduma izpilde Rumānijas diktatoram N. Čaušesku un viņa sievai.

* Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

LASI CITUR: Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu

*** Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

LASI CITUR: Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

**** Европейский выбор и астрал Путина

LASI CITUR: Европейский выбор и астрал Путина

Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

LASI CITUR: Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

***** Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.

LASI CITUR: Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.


Komentēt

Lembergs gatavojas politiskam patvērumam Krievijā

aitaRaksta vietne TVNet

Pirms vairāk nekā mēneša, kad Krievijas agresijas draudu apstākļos mūsu NATO sabiedrotie nosūtīja ASV karavīru grupu uz Ādažiem, Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūst par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses.

Kā Lembergs iedvesmoja uz naidu

Šādā veidā Puzes ķeizars gatavoja sabiedrisko domu, lai vietējie «zaļie cilvēciņi» – potenciālās kriminālpersonas pie pirmās iespējas izrēķinātos ar it kā Latvijai naidīgajiem sabiedroto karavīriem, kas ne tikai strādāja uz karakuģiem un Ventspils piekrasti tīrīja no mīnām, bet brīvdienās arī atpūtās Ventspils klubos. Tas arī notika, un sava bosa pretrietumnieciskajā un prokrieviskajā kampaņā iesaistījās arī Lemberga ķēdes suns – pašvaldības policija, kas paklausīgi un uzcītīgi dokumentēja «neķītro NATO nīderlandiešu izvirtības», lai gatavotu pamatu vēlāk sekojošai Lemberga argumentācijai, kurai bija jāsakompromitē NATO. Tieši to no Lemberga gaidīja arī Kremļa propagandas mediji. Un sagaidīja.

Pašlaik nevar izslēgt, ka Ventspils policija darīs visu, lai notušētu NATO karavīru piekaušanas politisko rakursu un padarītu izrēķināšanos ar mūsējiem karavīriem par parastu sadzīvisku kautiņu. Indikācijas liecina, ka tas tā jau notiek un izmeklētāji acīmredzot izvairīsies uzdot jautājumus par tēmu, kas uzmundrināja un iedvesmoja Ventspils “zaļos cilvēciņus” ar kliedzieniem “sukin natovec” izrēķināties ar karavīriem no Nīderlandes. Bez Krievijas propagandas kara, kurā piedalījās arī Ventspils galva un kura NATO naidīgo vēstījumu noteikti pa Krievijas TV kanāliem skatījās arī Ventspils urlas, uzmundrinājuma tas nevarēja notikt. Tāpēc Lembergs ir līdzatbildīgs par kautiņiem Ventspilī. Mēra naids pret NATO uz ielas tika uztverts kā signāls rīcībai.

Ko darīt, ja man patīk ziedi?

Kad Lemberga Krievijā plaši atbalstītā antinato retorika draudēja jau ar Latvijas valdības krišanu un viņa kabatas partijas ZZS vadītāji bēguļoja no preses, lai tik nebūtu jākritizē boss, Lembergs mainīja akcentus un nāca ar vēstījumu, ka pret NATO kā mūsu drošības garantu viņš nostājies tikai piečurāto puķu podu dēļ.

«Ko darīt, ja man patīk tīrība, kārtība un ziedi?!» tvitera ziņojumā piektdien pēc savas preses konferences paziņoja oligarhs.

Protams, Lemberga kungam noder jebkas, kas apstiprinātu Kremlim vajadzīgos viņa uzskatus un tāpēc arī jākūda sabiedrība ar vēstījumu «NATO go home» un jāliek lietā visi savi pašvaldības resursi, pat ieskaitot organizētus «tautas komentārus» Lemberga kontrolētajos Ventspils interneta resursos. Galīgi nepiedomājot, ka aizrautīgā pūšana Kremļa un Putina stabulēs var tikt nesaprasta pašu mājās. Jo, vēršoties pret NATO, no valsts jādzen prom arī mūsu pašu tautiešu armija, kurai te ir savas latviešu NATO kara bāzes.

Kā Lembergs pazemoja ZZS un Vējoni

Kad Lemberga antinato lozungi reāli sāka apdraudēt savu kabatas partiju izredzes iegūt kādu vietu Eiroparlamentā šīs nedēļas vēlēšanās, oligarha sludinātie teksti krasi mainījās.

Kopš piektdienas ZZS un politisko konkurentu spiediena rezultātā Lembergs ir mainījis savu retoriku un pirmdien pat parakstījās zem dokumenta, kas deklarē, ka dalība NATO tomēr esot Latvijas ārējās drošības garants.

Pirms šā dokumenta parakstīšanas Lembergs tikās ar nepaklausīgo aizsardzības ministru Vējoni, kurš vēl nesen oligarhu bija nosaucis par Latvijas drošības draudu, un, ja tic Lemberga tvitera paziņojumam, tad Lemberga un Vējoņa sarunas laikā aizsardzības ministrs, kaisot sev pelnus uz galvas, izteicis nožēlu par notikušo un atvainojies ventspilniekiem par NATO karavīru uzvedību. Tā Lembergs beidzot nolika dumpinieku Vējoni pie vietas un parādīja, kurš Latvijā ir saimnieks.

Tā viņš ne tikai pazemoja un pārmācīja nepaklausīgo Vējoni, bet gāja vēl tālāk. Kopīgajā ZZS un Co NATO paziņojumā viņš piespieda ielikt smieklīgo teikumu, kura būtība aicina NATO karavīrus nečurāt Lemberga karalistes puķu podos un naktsklubos nevilkt no biksēm laukā savus dzimumlocekļus.

Tikai šis aicinājums, kuru parakstījuši Augulis, Brigmanis, Vējonis, Lembergs un Ansiņš, nezin vai iepriecināja Lemberga pilsētas prostitūtas, jo izskatās, ka Ventspils naktsklubos turpmāk karavīriem savi locekļi būs jātur biksēs, neskatoties uz to, ka par Ventspils priecīgajām prostitūtām Lembergs izbazūnēja pat Kremļa televīzijas kanālos.

Balsojis par Latviju, bet kalpo Krievijas interesēm

Preses konferencē piektdien manāmi nervozais Lembergs savu lojalitāti Latvijai mēģināja attaisnot ar argumentu, ka viņš esot balsojis par Latvijas neatkarību 1991. gadā. Taču šis arguments nemaz nekavē Lembergu tagad uzcītīgi kalpot Krievijas interesēm un būt par svarīgu ieroci Krievijas informācijas karā pret ES un NATO.

Par brīvu Latviju tolaik balsoja ne tikai Lembergs. To darīja tikpat kā visi nacionālās PSKP nomenklatūras biedri, kas redzēja jaunas iespējas savas varas noturēšanai no padomju režīma brīvos apstākļos. Pēdējos padomju režīma gados Latvijas kompartijas centrālā komiteja savu čaklo instruktoru Lembergu nosūtīja uz Ventspili, lai tādā veidā stratēģiski svarīgas pašvaldības mēra krēslā ieliktu savējo un kompartijas nomenklatūrai uzticīgu cilvēku. Apbrīnojami, ka viņš šajā krēslā pratis noturēties joprojām kopš padomju laikiem.

Neapstrīdami fakti ir, ka kopš padomju laikiem Ventspils ir Krievijas stratēģisko interešu objekts un tur joprojām valda Krievijai lojāls mērs. Mērs, kas, izmantojot savu amatu, ir sarausis milzu bagātību, kas devusi iespēju kļūt par prokrievisku, politisku ietekmīgu spēku, atbalstot un uzturot savas tā saucamās kabatas partijas (tādas kā Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, Latvijai un Ventspilij un citas), kas palīdz oligarham noturēties pie reālas ekonomiskas un politiskas varas Latvijā.

Krievijas ārpolitikas stratēģija ir mērķēta uz to, lai nevis ar militāru varu iekarotu savas kaimiņvalstis un «krievu pasauli», bet gan, lai ar ekonomisko un vietējo politisko spēku palīdzību izveidotu šīs valstis par Krievijas režīmam lojālām vasaļvalstīm. Par tādām kā PSRS laikā bija formāli neatkarīgās Varšavas militārā līguma bloka valstis (Polija, Čehoslovākija, VDR, Ungārija un citas).

Tādi vīri kā Lembergs ir īstie, kas to var nodrošināt.

Vilki aitādās

Lembergs ar savām kabatas partijām, kā arī Ušakova Saskaņas centru un Dzintara un Zīles Nacionālo apvienību ir kļuvuši par šādiem Krievijas režīmam un tā stratēģiskām interesēm lojāliem spēkiem Latvijā. Šie Krievijas vilki ir nomaskējušies aitādās un ielavījušies aitu barā, lai izliktos par latviešu aitām vai Latvijas prorietumnieciskajām interesēm lojālām aitām, taču agri vai vēlu mēs redzam, kādi zvēri slēpjas zem šo avju ādām.

Tādi kā Lembergs, Grigule, Ušakovs, Brigmanis, Dzintars, Naudiņš, Broka un citi, kuri skaļi dzied, ka NATO ir labs, ja tas sargā mūs no ārpuses, taču savos darbos rada šaubas, kam tad īsti šie kungi un dāmas kalpo. Šodien, kad ir jāizvēlas, kurā pusē mums atrasties – rietumu vai austrumu civilizācijas sfērā, ļoti svarīgi ir saprast, kuri politiskie spēki to skaidri deklarē. Viltus nacionālus lozungus skandējošie vilki mūs māna. Viņi grib nevis Latvijas integrāciju Rietumu vērtību pasaulē, bet ieviest Latvijā Krievijas kārtību un stiprināt Krievijas ietekmi gan ekonomikā, gan energoresursu piegādē un citās lietās. Viņu darbi par to liecina.

Šie vilki aitādās ir vairāk bīstami Latvijas rietumnieciskajai piederībai nekā atklāti ultraprokrieviskās Gapoņenko, Korena, Krivcovas, Girsa, Dragiles organizācijas, kuras tikko savā ziņojumā Latvijas Drošības policija nosauca par aktīvākajiem Krievijas interešu aģentiem Latvijā.

Atklāti prokrieviskās organizācijas nekad negūs tik plašu sabiedrības atbalstu kā tās, kuras savu Putina ideoloģijai atbilstošo darbību veiks ar ekonomisku, sociālu, nacionālu, nācijas izlīguma un tamlīdzīgu lozungu palīdzību. Tās Latvijā izskatās, ka ir Saskaņas centrs, ZZS, Ventspilij un Latvijai, topošā Šlesera partija un arī Nacionālā apvienība, kuras ideoloģija ir ļoti tuva Putina ideoloģijai.

Lembergs droši vien negrib mazgāt pacientu dibenus

Ietekmīgākais politiķis, oligarhs, uz kuru Kremlis liek vislielākās cerības savas ietekmes nostiprināšanā Latvijā, tagad ir Lembergs. Viņa antinato kampaņa ir pēdējā laikā atklātais mēģinājums zondēt Latvijas sabiedrības noskaņojumus, kurus palīdz veidot arī Krievijas propagandas mašīna, kas to dara, aktīvi izmantojot arī paša Lemberga tēlu.

Neskatoties uz to, ka Lembergs svarīgākajos politiskajos amatos ir centies salikt savus cilvēkus, tādus kā prezidents Bērziņš, viņu pašu apdraud joprojām aktuālais sešus gadus ilgstošais kriminālprocess, kura iznākums vēl nav zināms.

Lembergs droši vien cer, ka savējais prezidents Bērziņš iedos viņam amnestiju pēc čehu prezidenta Vāclava Klausa precedenta parauga, kad tika apžēloti tūkstošiem notiesāto un aizdomās turēto noziedznieku, arī par ekonomiskiem noziegumiem. Taču ļoti var gadīties, ka prezidents Bērziņš Lembergu uzmetīs un oligarham būs jāpiedzīvo viņa itāļu prototipa Berluskoni liktenis, kurš par ekonomiskiem noziegumiem ir notiesāts un tagad izcieš sodu, mazgājot un slaukot dibenus pacientiem nedziedināmu slimnieku aprūpes centrā Milānas pievārtē. Šādu likteni Lembergs negribētu piedzīvot.

Drošāk patvērums Krievijā?

Tāpēc, tuvojoties šiem tiesu draudiem, Lembergs acīmredzot grib izkalpoties atklāta Krievijas drauga statusu un sagatavoties, lai brīdī, kad tiesas cilpa savilksies, spētu pretendēt uz politisku patvērumu Krievijā.

Lemberga un viņa sargsuņu retorika, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes rīkojas politisko konkurentu interesēs, un pēdējo mēnešu aktīvā iesaistīšanās pašreizējā Krievijas dezinformācijas karā pret ES un NATO liecina par to.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji būs pateicīgi un gandarīti, ja, bēgot uz Krieviju, Lembergs līdzi paķers arī Bērziņus, Brigmani, Šleseru, Ušakovu, Urbanoviču, Griguli, Dzintaru, Zīli, Naudiņu, Broku un pārējos politiķus no partijām, kas Krievijā redz vai nu atdarināšanas vērtu totalitārisma paraugu, vai Latvijas ekonomikas glābēju, tā padarot mūs ekonomiski un ideoloģiski atkarīgus no mežonīgās, impēriskās kaimiņvalsts.

Latvijas balto, pūkaino un naivo aitu pulkā ir savairojies daudz vilku, kas nomaskējušies aitādās, taču tagad Rietumu un Krievijas militārās un ekonomiskās konfrontācijas iespaidā vilki ir spiesti sevi atmaskot un nomest aitādas.

Mēs esam šokā, ka to vilku mūsu vidū ir tik daudz.

Kad sāksim vilku medību sezonu? Varbūt jau sestdien, ievēlot Eiropas Parlamentu bez vilkiem aitādās?