Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Preses brīvības uzvara

2019. gada 10 jūlijā Augstākās tiesas (AT) Civillietu departaments atcēla Rīgas apgabaltiesas 2019.gada spriedumu, ar kuru daļēji apmierināta LNOB prasība pret uzņēmumu “Tvnet”, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Tikko pēc diviem gadiem 2021. gada 10. jūnijā Rīgas apgabaltiesa lēma pilnībā atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, kurš paredzēja SIA “TVNET” grupai samaksāt morālo kompensāciju par cieņas un goda aizskaršanu par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam.

Tiesas motivācija un argumenti, kas lēma par labu preses brīvībai ir šajā spriedumā:

1. Juridisko personu reputācijas aizsardzība

Civillikuma 2352.1panta tvērumā ietilpst arī juridisko personu reputācijas aizsardzība.

2. Atbildība par godu un cieņu aizskarošu viedokli

Saskaņā ar Civillikuma 2352.1panta trešo daļu atbildība iestājas arī par pārmērīgi aizskaroša viedokļa paušanu.

3. Aizskarošo viedokli ietverošās publikācijas vērtēšana

Vārda brīvība neaizsargā tiesības paust viedokli klaji rupjā formā, ja preses publikācijas vienīgais nolūks ir aizvainot. Tomēr žurnālistiem ir tiesības izmantot pārspīlējumus un pat provokāciju, tāpēc arī aizskarošs viedoklis var būt aizsargājams, ja tam ir faktiskā bāze.

Tiesai jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša izdarītas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam, jāapsver, vai strīdus publikācija aplūko plašākai sabiedrībai nozīmīgu jautājumu, jāņem vērā izteikumu konteksts un mērķis, publikācijas žanrs un rakstā lietotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi.

4. Amatpersonu goda un cieņas aizskārums

Augstāks tolerances slieksnis pret sabiedrības un mediju kritiku ir ne vien politiķiem, bet arī citām publiskām personām, kas rīkojas saistībā ar sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Šāds statuss katrā ziņā piemīt kultūras jomā īpaši nozīmīgas valsts kapitālsabiedrības valdes locekļiem

Latvijas Republikas Senāta

Civillietu departamenta

2019.gada 10.jūlija

SPRIEDUMS

Lieta Nr. C30291615, SKC-40/2019

ECLI:LV:AT:2019:0710.C30292615.1.S

Senāts šādā sastāvā:

senatore referente Zane Pētersone,

senatore Inta Lauka,

senators Valerijs Maksimovs

izskatīja rakstveida procesā civillietu valsts SIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] prasībā pret SIA „TV NET” par atvainošanās publicēšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzības piedziņu par goda un cieņas aizskārumu sakarā ar SIA „TV NET” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts SIA (turpmāk – VSIA) „Latvijas Nacionālā opera un balets” (pirms nosaukuma maiņas – „Latvijas Nacionālā opera”; turpmāk arī – LNOB un LNO), [pers. A], [pers. B] un [pers. C] 2014.gada 7.novembrī cēla Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret SIA „TV NET”, lūdzot:

1) uzlikt SIA „TV NET” pienākumu publicēt atvainošanos par VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] goda un cieņas aizskaršanu interneta portāla http://www.tvnet.lv sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”;

2) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 129 873 euro;

3) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. A], [pers. B] un [pers. C] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro katram;

4) piedzīt no SIA „TV NET” prasītāju labā tiesāšanās izdevumus.

Prasībā norādīti šādi apstākļi.

[1.1] Atbildētāja SIA „TV NET” 2014.gada 4.augustā interneta portālā http://www.tvnet.lv publicēja rakstu ar nosaukumu „Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”, kurā žurnālists ar pseidonīmu Olivers Everts nepieļaujami rupji un aizskaroši vērsās pret VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdi – [pers. A], [pers. B] un [pers. C] – par operas telpu izīrēšanu [pers. D] privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.

Rakstā ietverts šāds teksts:

„Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.

Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar [pers. A] vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam [pers. D], kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – [pers. E] ar savu sievu un [pers. F] ar savu sekretāri.

[Pers. A], [pers. C] un [pers. B] (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju.”

[1.2] Publicējot minētos izteikumus, atbildētāja aizskāra prasītāju Satversmes 95.pantā nostiprinātās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un pārkāpa likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piekto daļu, kas aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ neslavu.

[1.3] Vērtējot iepriekšminētās frāzes, secināms, ka VSIA „LNOB” telpu izīrēšana tiek salīdzināta ar intīma rakstura pakalpojumu sniegšanu – orģiju, kuras laikā VSIA „LNOB” vadība „apkalpoja” [pers. D] un viņa viesus. Izmantojot rupjus un aizskarošus izteikumus, autors lasītajam dod tiešu mājienu, ka [pers. A], [pers. C] un [pers. B] konkrētajā situācijā būtu uzskatāmi par prostitūtām.

Šādu rupju un aizskarošu aprakstu publicēšana masu informācijas līdzeklī aizskar prasītāju godu un cieņu, jo raksts ietver rupju personisku apvainojumu, kas mazina prasītāju sabiedrisko novērtējumu, nav balstīts uz faktiem, ir pretrunā sabiedrības morāles normām un ir klaji aizskarošs.

[1.4] Raksta publicēšana sadaļā „Viedokļi” neatbrīvo atbildētāju no atbildības, jo tiesības uz vārda brīvību, tostarp brīvi izplatīt informāciju un paust viedokļus, nav absolūtas. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 10.panta otro daļu tās var tikt ierobežotas, lai aizsargātu personas godu un cieņu.

[1.4.1] Gan Latvijas judikatūrā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumos atzīts, ka viedoklis var aizskart personas godu un cieņu, ja tas ir bijis rupjš vai nesamērīgi aizskarošs. Lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes. Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša kādas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētam viņa personības vai darbības vērtējumam. Attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas izteikta asā un spēcīgā formā, uzsvērts, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta, taču viedoklis principā nedrīkst būt izteikts rupjā veidā.

[1.4.2] Rakstā apgalvotajam, ka LNOB telpu izīrēšana [pers. D] privāta pasākuma rīkošanai nav no Kremļa ietekmes brīvs pasākums, bet ir politiskā provokācija, nav faktiskās bāzes.

[1.4.3] SIA „LNOB” bauda augstu prestiža līmeni Latvijā. Visiem rakstā minētajiem valdes locekļiem ir laba reputācija, [pers. A] 2002.gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

[1.5] SIA „TV NET” saskaņā ar Civillikuma 1635.panta pirmo daļu ir atbildīga par prasītāju goda un cieņas aizskārumu, jo tas radies raksta publicēšanas rezultātā. Līdz ar to nav nozīmes, kāda veida tiesiskās attiecības pastāv vai pastāvēja starp atbildētāju un raksta autoru. Raksts sākotnēji publicēts sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”, kas liecina, ka atbildētāja rakstu pozicionēja kā savu (tādu, kas atspoguļo tās personīgo izpratni par konkrēto situāciju), tādējādi uzņemoties atbildību par tā saturu.

[1.6] Atbilstoši likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmajai daļai prasītāji ir tiesīgi prasīt atbildētājas atvainošanos par goda un cieņas aizskaršanu, publicējot paziņojumu par atvainošanos tādā pašā šriftā atbildētājas interneta portāla sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”.

[1.7] Nosakot mantisko kompensāciju par goda un cieņas nepamatotu aizskaršanu, tiesai jāņem vērā raksta izplatīšanas publiskums, plašums, aizskāruma smagums attiecībā pret personu, sekas, pušu personība u.tml. Piespriežamajai summai jāizpilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcija.

[1.7.1] Interneta portāls http://www.tvnet.lv ir viens no populārākajiem Latvijā. Atbilstoši starptautiskās interneta izpētes un konsultāciju kompānijas SIA „Gemius Latvia” veiktajiem pētījumiem šo portālu 2014.gada aprīlī apmeklēja 561 014 interneta lietotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Savukārt SIA „LNOB” ir viens no valsts suverenitātes simboliem, nacionālas nozīmes valsts kultūras institūcija, kas iemantojusi pasaules atzinību un visaugstāko māksliniecisko novērtējumu.

[1.7.2] Ņemot vērā aizskarošā raksta izplatīšanas publiskumu, operas īpašo statusu, tās valdes locekļu nevainojamu reputāciju un nopelnus Latvijas labā, no tā izrietošā aizskāruma smagumu, kā arī nepieciešamību atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē, atbilstoši kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu nosakāma šādi: VSIA „LNOB” – 129 873 euro, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] – katram 1 euro, jo raksta publicēšanas rezultātā ievērojamākais goda un cieņa aizskārums nodarīts tieši operai.

[1.7.3] Aizskāruma smagumu pret [pers. A] pastiprina apstāklis, ka atbildētāja jau agrāk izplatīja viņa godu un cieņu aizskarošu informāciju, 2014.gada 18.martā publicējot rakstu ar nosaukumu „Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas”, kurā autors paudis uzskatus par pašreizējo Krievijas valsts politisko iekārtu un kultūras darbiniekiem Ukrainas konflikta kontekstā. Cita starpā, norādīts: „Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem. [Pers. G], [pers. H], [pers. A], [pers. I] ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt. Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus.” Publicējot minēto rakstu, kurā [pers. A] pielīdzināts ar rupjiem, neglaimojošiem vārdiem rakstā apsaukātajiem Krievijas kultūras darbiniekiem un nosaukts par padomju režīmam uzticīgu latviešu kultūras darbinieku, tika aizskarts [pers. A] gods un cieņa, jo minētie fakti neatbilst patiesībai.

[1.8] Prasītāju pārstāve 2014.gada 22.augustā nosūtīja atbildētājai pretenziju, lūdzot atvainoties un atlīdzināt morālo kaitējumu. 2014.gada 22.septembrī saņemta SIA „TV NET” atbilde, ka prasītāju gods un cieņa nav aizskarts, jo rakstā izteiktais viedoklis par LNOB ēkas izīrēšanu nav rupjš un aizskarošs, raksts publicēts sadaļā „Viedokļi”, turklāt tā autors nav atbildētājas darbinieks.

[1.9] Prasība pamatota ar Latvijas Republikas Satversmes 95., 116.pantu, Civillikuma 1635.panta pirmo daļu, 2352.1panta trešo daļu, likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piekto daļu, 21.panta pirmo daļu, Latvijas Nacionālās operas likuma 4.panta 5.punktu, Cilvēktiesību konvencijas 10.panta otro daļu.

[2] Atbildētāja SIA „TV NET” iesniedza tiesā rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka prasību neatzīst.

Paskaidrojumos norādīti šādi argumenti.

[2.1] Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai nevar aprobežoties ar atsevišķu frāžu vērtēšanu, bet jāvērtē raksts kopumā un situācija, kādā tas tapis.

[2.1.1] Jāņem vērā, ka pasākumi, kuri tiek rīkoti VSIA „LNOB” vārdā, Latvijas Republikas iedzīvotājiem asociējas ar augstas raudzes kultūras pasākumiem un attiecīgi ar vietu, kurā var pieredzēt nacionālā līmeņa operas un baleta izrādes, kurā tiek radīta arī Latvijas kultūras vēsture. VSIA „LNOB” internēta vietnē http://www.opera.lv sadaļās „Vīzija”, „Misija” un „Vērtības” ir norādīts uz Latvijas Nacionālās operas un baleta kultūrvēsturisko statusu, kas ir viens no nacionālās suverenitātes simboliem. VSIA „LNOB” finanšu līdzekļus veido arī nodokļu maksātāju nauda.

[2.1.2] Nacionālās informācijas aģentūras „LETA” ziņā „[pers. D] ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam” (publicēta 2014.gada 2.augustā) norādīts, ka [pers. D] dzimšanas dienas svinībām VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” noslēgtais nestandarta līgums un „Jaunā viļņa” organizatora [pers. D] ziedojums operai 120 000 euro apmērā bijusi Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāja [pers. A] iniciatīva, kā arī tā laika Kultūras ministre Dace Melbārde vēstīja, ka apsvērta iespēja lauzt [pers. A] noslēgto līgumu.

[2.1.3] 2014.gada pavasarī un vasarā pasaulē aktualizējās politiskie notikumi saistībā ar Krievijas Federāciju (Krimas krīze, saspīlējuma pastiprināšanās Ukrainā), sakarā ar kuriem Latvijas Republika ieņēma kopējo Eiropas Savienības nostāju attiecībās ar Krievijas Federāciju. Latvijas Nacionālās operas likuma normas, VSIA „LNOB” pašsludinātais statuss, sabiedrībā pieņemtais viedoklis par to, kā arī minētie politiskie un ekonomiskie notikumi uzliek pienākumu prasītājai kā jebkurai valsts iestādei un uzņēmumam rūpēties par tās tēlu jo īpaši.

[2.1.4] Taču rakstā minētā Krievijas Federācijas pilsoņa dzimšanas dienas svinības VSIA „LNOB” ēkā nekādi nav savienojamas ar tiesību normās un sabiedrības acīs izvirzītajiem Latvijas Nacionālās operas standartiem. Dzimšanas dienas svinību rīkošanu arī neattaisno tas, ka ziedojuma izlietojums saistīts ar VSIA „LNOB” attīstībai un saimniecībai paredzēto līdzekļu pastāvīgā trūkuma kompensēšanu, jo pati prasītāja sev izvirza daudz augstākus standartus par vienkāršu telpu iznomātāju. VSIA „LNOB” un tās amatpersonām ir jārēķinās, ka jebkuras viņu darbības izraisīs pastiprinātu sabiedrības interesi un var sagaidīt sabiedrības viedokļa paušanu.

[2.2] Interpretējot Cilvēktiesību konvencijas 10.panta otro daļu, ECT atzinusi, ka jaunrades brīvība izriet no uzskatu paušanas brīvības. Šī brīvība ietver tiesības netraucēti paust un izplatīt informāciju un idejas, kas nodrošina visu veidu ideju, kultūru, politiskas un sabiedrībai nozīmīgas informācijas apmaiņu. Konvencijas 10.pantā noteiktās tiesības brīvi paust savus uzskatus attiecas arī uz tādām idejām un informāciju, kas aizvaino, šokē vai kaitina. Tādējādi minētais pants aizsargā ne tikai pausto uzskatu saturu un būtību, bet arī izteiksmes formu.

Tādēļ ar epitetiem bagātais viedoklis (raksts) nav rupjš un aizskarošs.

[2.3] Šīs lietas ietvaros tiek vērtēta 2014.gada 4.augusta publikācija, un citām publikācijām par [pers. A] nevar būt nozīmes.

[2.4] SIA „TV NET” ir informācijas (viedokļa) izplatītājs, nevis sagatavotājs (autors). Tikai autors var precīzi norādīt uz konkrētiem apstākļiem viedokļa (teksta) sagatavošanā un aizstāvēt savu viedokli, it sevišķi situācijā, kad prasītāji neapstrīd rakstu no ziņu patiesuma viedokļa, bet no formas, kā viedoklis pasniegts. SIA „TV NET” pauž savu viedokli par raksta publicēšanas pamatu un iemesliem, bet tikai autors var sniegt savu paskaidrojumu par pašu tekstu un tajā ietvertā viedokļa izteiksmes formu.

[3] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 10.marta spriedumu prasība apmierināta. Tiesa nosprieda:

1) uzlikt pienākumu SIA „TV NET” publicēt atvainošanos par VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] goda un cieņas aizskaršanu interneta portāla http://www.tvnet.lv sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”;

2) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 129 873 euro un valsts nodevu 2 824,94 euro;

3) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. A] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro un valsts nodevu 71,14 euro;

4) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. B] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro un valsts nodevu 71,14 euro;

5) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. C] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro un valsts nodevu 71,14 euro;

6) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B], [pers. C] labā par advokāta palīdzību samaksātos izdevumus 6 493,80 euro.

[4] Atbildētāja SIA „TV NET” iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā.

[5] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.janvāra spriedumu prasība apmierināta daļēji. Tiesa nosprieda:

1) uzlikt SIA „TV NET” pienākumu publicēt atvainošanos par VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] goda un cieņas aizskaršanu interneta portāla http://www.tvnet.lv sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”;

2) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” labā kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 50 000 euro un tiesas izdevumus 1 546,97 euro;

3) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. A], [pers. B] un [pers. C] labā kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro katram un tiesas izdevumus 71,14 euro katram;

4) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] labā tiesāšanās izdevumus advokāta palīdzības samaksai 2 850 euro;

5) piedzīt no VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” SIA „TV NET” labā tiesas izdevumus 1 277,97 euro;

6) piedzīt no SIA „TV NET” valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 9,30 euro.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[5.1] Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēti šādi lietā nodibinātie fakti.

[5.1.1] [Pers. A] kā VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes priekšsēdētājs 2014.gada jūnijā noslēdza līgumu par Operas Lielās zāles telpu izīrēšanu Krievijas komponista [pers. D] dzimšanas dienas svinībām par 9 873 euro, [pers. D] ziedoja operai 120 000 euro, un 2014.gada 29.jūlijā Operas telpās notika viņa dzimšanas dienas svinības.

[5.1.2] [Pers. A] ir VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes priekšsēdētājs, bet [pers. B] un [pers. C] ir valdes locekles.

[5.1.3] SIA „TV NET” 2014.gada 4.augustā savā interneta portālā http://www.tvnet.lv sadaļā „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs” publicēja personas, kura raksta ar pseidonīmu Olivers Everts, rakstu ar nosaukumu „Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”, kurā ietverts prasības pieteikumā citētais teksts. Persona ar pseidonīmu Olivers Everts nav noskaidrota, jo SIA „TV NET” raksta autora vārdu un uzvārdu neatklāja.

[5.2] Apelācijas sūdzībā nav apstrīdēti arī pirmās instances tiesas secinājumi par Latvijas Republikas Satversmē noteikto, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus (100.pants). Šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (116.pants). Tāpat noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu (95.pants).

[5.2.1] Līdz ar to vārda brīvība nav absolūta, un, ņemot vērā vārda brīvības ietekmīgo lomu sabiedrībā, tās īstenošana tiek saistīta ar zināmiem pienākumiem un atbildību.

[5.2.2] Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta otro daļu iejaukšanās tiesību uz vārda brīvību īstenošanā var būt attaisnojama, bet tikai tad, ja tā ir paredzēta likumā un ir pamatota ar kādu no konvencijas 10.panta otrajā daļā minētajiem leģitīmajiem mērķiem, tostarp, lai aizsargātu cilvēka cieņu, un ja šāda iejaukšanās ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

[5.3] Atbilstoši judikatūrai, kas izveidojusies lietās par personas goda un cieņas aizsardzību, lai izvērtētu prasības pamatotību, vispirms ir nepieciešams konstatēt, vai minētajā rakstā publicētā informācija ir ziņas vai viedoklis, jo tikai ziņas jeb fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīta, turpretī viedoklis atspoguļo personas subjektīvo vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu un nevar būt ne patiess, ne nepatiess.

[5.3.1] Atbildētājas publicētais raksts vērtējams kā viedoklis, kas atspoguļo personas (autora) subjektīvu vērtējumu par citām personām, to darbību un notikumiem, un tādēļ tas nav pakļaujams patiesības pārbaudei.

[5.3.2] No prasības pieteikuma satura izriet, ka arī prasītāji apstrīdēto raksta daļu vērtējuši kā viedokli, jo prasība par nepatiesu ziņu atsaukšanu nav celta.

[5.4] Ir pamatota SIA „TV NET” atsauce uz Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā norādīto, ka attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas izteikta asā un spēcīgā formā, ECT ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta. Taču viedoklis principā nedrīkst būt izteikts rupjā veidā. Tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu.

No ECT prakses izriet, ka, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes. Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi, vai pats cietušais ir veicis kādas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam.

Ievērojot minēto, vienīgie ierobežojumi, kurus atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksei var izvirzīt viedoklim, ir faktiskās bāzes esība un tas, ka viedoklis nedrīkst būt izteikts klaji rupjā veidā.

[5.5] Lietā nav konstatējama pietiekama apstākļu bāze, kas radītu faktisko pamatu asam un pat aizskarošam personu darbības vērtējumam.

[5.5.1] Ar Ministru kabineta 2013.gada 29.maija rīkojumu Nr. 215 „Par valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Nacionālā opera” statūtu apstiprināšanu” apstiprināti LNO statūti (spēkā no 2013.gada 29.maija līdz 2015.gada 2.septembrim). To 2.6.punktā kā sabiedrības komercdarbības veids noteiktas prasītājas tiesības sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšanai un pārvaldīšanai, savukārt 2.7.punktā – darbības ar nekustamo īpašumu uz līguma pamata vai par atlīdzību (68.3).

Līdz ar to telpu iznomāšana dažādu pasākumu rīkošanai nav prettiesiska rīcība, jo bija tieši paredzēta prasītājas statūtos.

[5.5.2] Arī ziedojuma pieņemšana no fiziskas personas ir tiesiska darbība, jo Latvijas Nacionālās operas un baleta likuma 13.panta 3.punktā noteikts, ka Nacionālās operas finanšu līdzekļus veido dāvinājumi un ziedojumi naudas līdzekļu un mantiskā veidā, tostarp ārvalstu fizisko un juridisko personu dāvinājumi un ziedojumi.

[5.5.3] LNOB telpu iznomāšanu Krievijas pilsonim [pers. D] ir vērtējusi Latvijas Republikas kultūras ministre Dace Melbārde. Par to 2014.gada 2.augustā ziņoja aģentūra LETA rakstā „[pers. D] ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam”, citējot kultūras ministres teikto: „Apsvērta iespēja lauzt [pers. A] noslēgto līgumu, taču tas netika izdarīts, domājot par līguma laušanas sekām. Viņa piebilda, ka neesot laimīga, ka kultūras iestādēm savu saimniecisko problēmu dēļ nākas slēgt šādus līgumus, bet, pēc ministres domām, pārmest [pers. A] būtu neprāts.”

[5.5.4] Vispārzināma un publiski pieejama ir informācija par to, ka iepriekšējās LNOB vadības laikā valstij ik gadu nācās segt prasītājas ievērojamos nodokļu parādus. Savukārt līdzšinējā vadība (prasītāji) spēj nodrošināt Latvijas Nacionālās operas un baleta darbību, ievērojot Latvijas Nacionālās operas un baleta likuma 7.1panta otrās daļas 1.punkta „b” apakšpunktu par to, ka LNO valde vada un organizē Nacionālās operas nepārtrauktu darbību, tai skaitā plāno finanšu un saimniecisko darbību atbilstoši Nacionālās operas budžetam.

[5.5.5] Minētie apstākļi norāda uz to, ka, iznomājot LNO telpas Krievijas pilsonim privāta pasākuma rīkošanai, prasītāji nav rīkojušies klajā pretrunā ar likumu, ētikas un sabiedrības morāles normām, bet labā ticībā pildījuši savus pienākumus, iegūstot papildu līdzekļus operas attīstībai un saimniecībai paredzēto līdzekļu pastāvīgā trūkuma kompensēšanai.

[5.5.6] LNO telpu izīrēšana notika laikā, kad Latvijas valsts un Eiropas Savienība nosodīja Krievijas Federācijas rīcību Krimā. Līdz ar to prasītāju darbība varēja radīt faktisko pamatu notikušā negatīvam vērtējumam, bet nevarēja radīt pamatu tik asam un aizskarošam viņu darbības vērtējumam, lai konkrētajā situācijā to varētu uzskatīt par samērīgu.

[5.5.7] Lai arī SIA „TV NET” ir tiesības brīvi paust savus uzskatus minēto notikumu sakarā, tostarp izteikt atklāti negatīvu notikušā vērtējumu, tādējādi nodrošinot medijam tiesības pildīt savu tā saukto „sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiski tiesiskā valstī, tomēr ir iespējams sabiedrību informēt un paust negatīvu viedokli par dažādiem notikumiem un personām, neizsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas, un neizsakot viedokli klaji rupjā veidā, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu.

Līdz ar to nevar piekrist atbildētājas apgalvotajam, ka rakstā paustais viedoklis nebija nepelnīts personisks uzbrukums vai apvainojums, bet objektīvi pamatots ar pašu prasītāju nepieņemamu rīcību.

[5.6] Nevar piekrist SIA „TV NET” apgalvotajam, ka prasītājiem, līdzīgi kā politiķiem un varas pārstāvjiem, jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem un viņiem ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[5.6.1] [Pers. A], [pers. B] un [pers. C] kā VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes locekļi nav politiķi, bet kultūras ministra ieceltas amatpersonas.

[5.6.2] ECT saistībā ar pieļaujamās kritikas robežām attiecībā uz ierēdņiem atzinusi: „Pildot savus pienākumus, ierēdņi, tāpat kā politiķi, ir pakļauti lielākai kritikai nekā privātpersonas. Taču nevar apgalvot, ka ierēdņi katru savu vārdu un darbību apzināti būtu pakļāvuši pārbaudei tādā mērā kā politiķi un ka tāpēc ar tiem būtu jāapietas tāpat kā ar politiķiem, kad ir runa par viņu uzvedības kritiku.”

[5.6.3] Prasītāja VSIA „LNOB” nav politiķe, varas pārstāve vai ierēdne, bet tai ir īpašs statuss valsts kultūras jomā, un tā ir viens no nacionālās suverenitātes simboliem. LNOB valsts iedzīvotājiem un ārvalstu viesiem asociējas ar vietu, kurā var pieredzēt nacionālā līmeņa operas un baleta izrādes un tiek radīta valsts kultūras vēsture, ar tās vārdu saista daudzus visā pasaulē pazīstamus izpildītājus. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka attiecībā uz VSIA „LNOB” pieņemamās kritikas robežas būtu plašākas un tai būtu jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[5.7] Nevar piekrist atbildētājas apgalvotajam, ka tas, ko prasītāji uzskata par rupju, godu un cieņu aizskarošu viedokli, ir viņu pašu interpretācija jeb subjektīvs secinājums (viedoklis) par raksta daļā atspoguļoto.

[5.7.1] Tādas apstrīdētā raksta frāzes kā „Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu”, „valde ar [pers. A] vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam [pers. D], kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro”, „Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem [Putina sūkātājiem]”, „[pers. A], [pers. C] un [pers. B] (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem” ir izteiktas klaji rupjā veidā, izsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas.

[5.7.2] Raksta un tā apstrīdētās daļas saturam neatbilstošs ir apelācijas sūdzībā apgalvotais, ka iespējamā sasaiste ar LNO esot tikai raksta virsrakstā un secīgi tajā nav kritizēta VSIA „LNOB” kā juridiska persona, bet gan valdes locekļi. Rakstā LNO tiek nodēvēta gan par publisko namu, gan par bordeli, kurā notiek intīma rakstura orģija, ar tekstā lietotajiem vārdiem un aizskarošiem izteikumiem lasītājam liekot saprast, ka [pers. A], [pers. C] un [pers. B] konkrētajā situācijā būtu uzskatāmi par prostitūtām, kas pasākuma viesiem ar sliktu reputāciju sniedza intīma rakstura pakalpojumu, kaut prasītāji šajās svinībās pat nepiedalījās.

[5.7.3] Nevar piekrist atbildētājas viedoklim, ka tikai no vārda „atdevās” izdarīti secinājumi par raksta daļas rupjo un nesamērīgi aizskarošo dabu, jo visa apstrīdētā raksta daļa tajā lietoto vārdu un izteiksmes formas dēļ ir rupja un prasītājus nesamērīgi aizskaroša, un tā aizskartu ikvienu neitrālu lasītāju, ja uz viņu tiktu attiecināta šāda satura publikācija.

[5.7.4] Rakstā minētais par Krievijas valsts prezidenta galma publisko namu un Hitlera un Staļina pieminēšana ir vērtējams kā nacionālā naida kurināšana, jo jebkurai vēsturi zinošai personai ir zināma Staļina un Hitlera loma. Latvijas sabiedrība ir daudznacionāla, un ir pietiekami daudz personu, kuriem rakstā pieminētie Krievijas mākslinieki ir autoritātes.

[5.8] Ievērojot minēto, nevar piekrist apelācijas sūdzībā apgalvotajam, ka ar raksta publicēšanu nav mazināts prasītāju sabiedriskais novērtējums un nepastāv pamats atvainošanās prasībai. Atvainošanos paredz likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmā daļa, un pamats prasīt kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu prasītājiem izriet no Civillikuma 2352.1panta trešās daļas. Līdz ar to ir kļūdaini apelācijas sūdzībā izteiktie apgalvojumi un atsaukšanās uz Civillikuma 1635.panta trešo daļu, ka prasītājiem ir jāpierāda atbildētājas rīcības rezultātā radītās fiziskās vai garīgās ciešanas.

[5.9] Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts [pers. A], [pers. B] un [pers. C] piespriestās kompensācijas apmērs un netiek teikts, ka šī summa būtu pārmērīga atlīdzība par goda un cieņas aizskaršanu. Prasītās kompensācijas apmērs vērtējams kā apliecinājums faktam, ka prasība nav celta personīgas iedzīvošanās nolūkā.

[5.10] Savukārt pirmās instances tiesas VSIA „LNOB” labā piedzītā kompensācija par goda un cieņas aizskaršanu 129 873 euro apmērā ir nesamērīga un pārmērīgi liela.

[5.10.1] Pamatota ir atbildētājas atsaukšanās uz Augstākās tiesas norādīto, ka atskaites punkts morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā summa, bet gan nodarītais kaitējums (kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un citi būtiski apstākļi, kam ir nozīme atlīdzības noteikšanā).

Augstākās tiesas plēnuma 1993.gada 25.oktobra lēmuma Nr. 3 „Par tiesu praksi lietās par personu goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu” 7.punkta otrajā daļā izskaidrots, ka iespējamie kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šā aizskāruma smagums attiecībā uz personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka jāņem vērā, vai piespriežamā summa izpildīs trīs galvenās funkcijas – taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju. Tiesas nolēmuma mērķis ir dot cietušajam taisnīgu atlīdzību, vai nu atjaunojot cietušā agrāko stāvokli, t.i., dodot tam pilnīgu atlīdzību, vai arī kompensējot vai kā citādi nolīdzinot (izlabojot) morālo (nemantisko) kaitējumu.

[5.10.2] Kompensācijas apmēram jānodrošina līdzsvars starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību, bet šajā gadījumā pirmās instances tiesas piespriestā kompensācija ne tikai liedz tiesības uz vārda brīvību un attur atbildētāju izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, bet arī apdraud medija pastāvēšanas iespēju.

[5.10.3] Nosakot VSIA „LNOB” labā piedzenamās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā prasītājas goda un cieņu aizskaroša viedokļa izplatīšanas publiskumu un plašumu, aizskāruma smagumu, pušu personību, kā arī to, ka publikācija ir mazinājusi prasītājas godu un cieņu sabiedrības un atsevišķu personu acīs.

[5.10.4] Par prasītājas īpašo statusu spriedumā jau norādīts iepriekš, savukārt par atbildētāju lietā nav strīda, ka interneta vietne http://www.tvnet.lv ir ļoti populāra, ko apliecina arī lietā iesniegtie rakstveida pierādījumi – starptautiskā interneta izpētes un konsultāciju uzņēmuma „Gemius” publicētais apmeklētāko interneta lapu „Top 25”. Līdz ar to ir pamats atzīt, ka strīdus rakstu izlasīja liels lasītāju skaits, turklāt interneta vietnē tas joprojām ir atrodams.

[5.10.5] Nevar piekrist atbildētājas apgalvotajam, ka līdz šim lietās par personas goda un cieņas aizskārumu kompensācijas apmērs noteikts robežās no 100 līdz 5 000 latiem. 2002.gadā Rīgas apgabaltiesas spriedumā lietā Nr. C-688/10/2002 [pers. J] prasībā pret [pers. K], nacionālo ziņu aģentūru „LETA”, avīzēm „Rīgas Balss” un „Čas” piedzītā summa bija 10 000 latu (14 228,72 euro), un Augstākās tiesas Civillietu tiesas kolēģija šādu kompensācijas apmēru atzina par pamatotu.

Vispārzināms ir fakts, ka morālā kaitējuma atlīdzības lietās šobrīd ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram. Par to liecina, piemēram, publiski pieejamā informācija par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām.

[5.10.6] Nosakot piedzenamās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā arī atbildētājas attieksmi pret nodarīto – tā neliecina par prasītāju goda un cieņas aizskāruma nožēlošanu.

[5.10.7] Ievērojot minētos apsvērumus, par samērīgu uzskatāma kompensācija 50 000 euro apmērā, kas sniegs gandarījumu prasītājai un pildīs samierināšanas funkciju, kā arī kalpos par prevencijas līdzekli atbildētājai, atturot to no nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē. Minētā summa ir samērīga ar prasītājai nodarīto goda un cieņas aizskaršanu un pušu personību.

[6] Atbildētāja SIA „TV NET” iesniedza kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to daļā, ar kuru prasība apmierināta, un norādot šādus argumentus.

[6.1] Tiesa nav nodrošinājusi lietas izskatīšanu objektīvā un neatkarīgā tiesā, kā arī nav nodrošinājusi pušu līdztiesību, pārkāpjot Civilprocesa likuma 9.pantu, likuma „Par tiesu varu” 3.panta otro daļu un Cilvēktiesību konvencijas 6.pantu.

[6.1.1] Attiecībā uz atbildētāju tiesa demonstrējusi neobjektivitāti, procesa gaitā atklāti paužot savu negatīvo nostāju pret atbildētājas rīcību, publicējot lietā apspriežamo rakstu. Apelācijas instances tiesas sēdes gaita un tiesas izteiktie komentāri, klaji negatīvas piezīmes uzskatāmi demonstrē tiesas sastāva aizspriedumus pret konkrēto strīdus publikāciju. Tāpat tiesa vairākkārt nepieņēma atbildētājas iesniegtos pierādījumus, pārtrauca jautājumu uzdošanu prasītāju pārstāvei, neļāva atbildētājas otram pārstāvim izteikties debatēs.

Tātad tiesa, noskaidrojot lietas apstākļus, nebija neitrāla un brīva no savu negatīvo personisko uzskatu paušanas par strīdus publikāciju. Jau procesa gaitā no tiesnešu replikām tapa skaidrs, ka jebkurā gadījumā neatkarīgi no lietas apstākļiem atbildētāju sagaida negatīvs spriedums, īpaši tāpēc, ka tiesai jau bija izveidojies uzskats, ka strīdus publikācija ir nepieņemama.

[6.1.2] Minētā rīcība neatbilst Tiesnešu ētikas kodeksā nostiprinātajiem kanoniem, kā arī apelācijas instances tiesas aizspriedumi attiecībā uz konkrēto publikāciju liedza tiesai būt objektīvai un izvērtēt visus atbildētājas argumentus, kas nodeva pie lietas nepareizas izspriešanas. Personas procesuālās tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā tiek pārkāptas, ja tiesa uzskatāmi demonstrē savus aizspriedumus un negatīvo attieksmi pret procesa dalībnieku. Tiesas objektivitāte ir īpaši svarīga lietās, kur tiesai ir noteikta iespēja izšķirt lietu pēc saviem ieskatiem, kā tas ir konkrētajā gadījumā.

[6.2] Tiesa nepareizi iztulkojusi Satversmes 100.pantu, nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos izteiktās atziņas, kā arī nav motivējusi spriedumu.

[6.2.1] Atbildētājas tiesības izplatīt viedokli garantē Satversme un starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. Tiesības brīvi paust uzskatus ir viens no būtiskiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no svarīgākajiem nosacījumiem tās progresam. Saskaņā ar Cilvēktiesību konvencijas 10.panta 2.punktu tas attiecas ne tikai uz „informāciju” vai „idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par nevainīgām vai vienaldzīgām, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc kādu personu vai iedzīvotāju daļu; tā to paredz plurālisms, tolerance un atvērtības gars, bez kuriem nepastāv demokrātiska sabiedrība.

Kā precizēts 10.pantā, šīs brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem un sankcijām, kam tomēr jātiek šauri interpretētām, to nepieciešamībai jātiek pārliecinoši pierādītai. Ja medijiem netiktu nodrošināta pietiekama tiesību uz vārda brīvību aizsardzība, tie nevarētu pildīt savu tā saukto „sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiski tiesiskā valstī.

[6.2.2] Tiesa vispār nav vērtējusi atbildētājas apelācijas sūdzībā norādītos argumentus un tiesisko pamatu, kas attiecināms uz masu informācijas līdzekļiem un pieļauj krietni augstākas robežas viedokļa paušanā, tostarp izvēloties formu un veidu, kādā viedoklis tiek pausts. Tiesa nav ņēmusi vērā arī to, ka aizskarošs viedoklis pats par sevi nav atzīstams par nepieļaujamu viedokli, ja tam ir bijis zināms pamats.

No ECT prakses izriet, ka, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes. Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv tādi notikumi vai pats cietušais ir veicis tādas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam. Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ izvēlēti spēcīgi un pat aizskaroši izteikumi. Preses brīvība ietver iespējamu novirzi līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Vienīgie un ļoti šauri interpretējamie ierobežojumi ir: a) faktiskās bāzes esība (respektīvi, vai pastāvēja kādi notikumi vai arī paša cietušā darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu); b) viedoklis nedrīkstētu būt izteikts klaji rupjā veidā (tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu, sabiedrības interesēm un mērķi, kādēļ izvēlēti konkrētie izteikumi).

Tiesa attiecīgos kritērijus vai nu vispār nav vērtējusi, vai arī vērtējusi tos neatbilstoši norādītajai tiesu praksei, tādēļ nav konstatējusi pietiekamu faktisko bāzi rakstā ietvertā viedokļa paušanai.

[6.3] Tiesa, vērtējot faktiskās bāzes esību, spriedumu ir pamatojusi ar pierādījumiem, kas nav iesniegti lietā, līdz ar to atbildētāja nevarēja izteikt par tiem savus apsvērumus un iebildumus. Spriedumā minētās publikācijas, kas pieejamas portālos www.diena.lv, www.delfi.lv un www.lsm.lv, nav lietas materiālos. Turklāt pati prasītāja nebija izvirzījusi argumentus un iesniegusi pierādījumus attiecībā uz prasītājas iepriekšējiem nodokļu parādiem un esošās vadības labajiem finanšu rezultātiem. Līdz ar to tiesai nebija tiesiska pamata spriedumu pamatot ar šīm publikācijām un norādīt, ka ziņas par pretējo lietā nav sniegtas.

Vienlaikus tiesa atteicās pieņemt kā pierādījumu atbildētājas iesniegto 2016.gada 27.decembra publikāciju portālā www.diena.lv „LNB nolēmusi atcelt ažiotāžu raisījušo Jaungada pasākumu”, kas bija būtiska, lai pareizi izvērtētu faktisko bāzi un valsts amatpersonu nosodījumu privātu pasākumu, kas ir pretrunā Latvijas valsts vērtībām, rīkošanai ēkās ar īpašu lomu Latvijas valsts un kultūras vērtību saglabāšanā un Latvijas valsts iedzīvotāju izglītības misijā.

[6.4] Tiesa nav vērtējusi atbildētājas argumentus, kas pamato pietiekamas faktiskās bāzes esību.

[6.4.1] No sprieduma nav skaidrs, kādā veidā tiesa izdarīja secinājumu, ka prasītāji ir rīkojušies atbilstoši ētikas un sabiedrības morāles normām, kā arī nav skaidrs, kādēļ tiesa, atzīstot, ka Latvijas sabiedrība ir daudznacionāla, nav ņēmusi vērā to, ka ir arī pietiekami daudz personu, tostarp publikācijas autors un personas, kuras piketēja pret attiecīgo pasākumu, kurām prasītāju darbības likās pilnībā pretējas ētikas un morāles normām.

Konkrētajā lietā nebija strīda par SIA „LNOB” tiesībām izīrēt telpas un pieņemt ziedojumus no fiziskām personām, attiecīgi netika apšaubīts tas, ka prasītāji būtu rīkojušies nelikumīgi. Tiesai bija jāvērtē, vai prasītāju rīcība varēja dot pamatu uzskatam, ka prasītāji bija rīkojušies pretēji ētikas un morāles normām, kas spriedumā nav analizēts.

[6.4.2] Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ izvēlēti spēcīgi un pat aizskaroši izteikumi. Vērtējot konkrētas frāzes atrauti no visas publikācijas un neļaujot atbildētājam izteikties par lietā esošajām saistītajām publikācijām, kuras detalizēti izskaidro, kādēļ autors ir lietojis tik spēcīgus izteikumus, kā arī vērtējot frāzes atrauti no faktiskajiem apstākļiem, kas norisinājās laikā, kad tika sagatavota publikācija, nav iespējams izdarīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksei un Satversmes 100.pantam atbilstošus secinājumus.

[6.5] Tiesa nav devusi vērtējumu atbildētājas norādītajiem argumentiem par strīdus publikācijas žanru, tajā lietotajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un nepieļaujamību ierobežot māksliniecisko brīvību.

Vērtējot jaunrades brīvības ierobežojuma nepieciešamību, svarīgi, pirmkārt, vai konkrētais objekts ir jaunrades darbs un pie kāda žanra tas pieder, otrkārt, ņemot vērā konkrētā darba žanru, tiesai jāvērtē literārā darba attiecības ar realitāti (tā ir fikcija, vai tas satur ziņas, faktus, ko iespējams pārbaudīt no objektīvā patiesīguma viedokļa), darba mākslinieciskās izteiksmes forma, saturs un kopējais konteksts. Tas ir īpaši būtiski gadījumos, kad jaunrades darbs tiek balstīts uz reāliem notikumiem, faktiem, vienlaikus ietverot arī fikcijas elementus.

Konkrētajā gadījumā tiesa nav ņēmusi vērā, ka strīdus publikācija veidota ironiskā un satīriskā formā, balstoties uz reāliem notikumiem, vienlaikus ietverot arī fikcijas elementus.

[6.6] Apgabaltiesa nav motivējusi, kas ir uzskatāms par klaji rupju viedokli. Nav saprotams, kuri tieši no apstrīdētajā fragmentā lietotājiem vārdiem vai izteikumiem attiecībā pret katru no prasītājiem ir uzskatāmi par rupjiem un nesamērīgi aizskarošiem bez pietiekamas faktiskās bāzes.

[6.6.1] Spriedumā nav motivācijas tam, kādēļ Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas salīdzināšana ar „Putina galma publisko namu” un „Kremļa bordeli” konkrētajos faktiskajos apstākļos ir uzskatāma par rupju un nesamērīgi aizskarošu viedokli un kādēļ šādu izteikumu lietošana ir nepieļaujama. Tāpat nav skaidrs, kādus apsvērumus un kritērijus tiesa ir izmantojusi, lai secinātu, ka ir pārsniegtas pieņemamās kritikas objektīvās robežas, un kā tās ir noteiktas.

[6.6.2] Tiesa ir citējusi vairākas frāzes no apstrīdētā raksta, taču ne visas norādītās frāzes vispār attiecas uz prasītājiem un būtu vērtējamas konkrētās tiesvedības ietvaros. Nav saprotams, vai tiesas secinājumi izriet arī no vārda „putinasosi” lietošanas strīdus publikācijā, uz ko tika norādīts tiesas sēdes laikā, ņemot vērā, ka konkrētais apzīmējums bija attiecināts uz personām, kuras nav prasītāji šajā lietā.

[6.6.3] Spriedumā ietvertā norāde, ka „[pers. A], [pers. C] un [pers. B] būtu uzskatāmi par prostitūtām, kas pasākuma viesiem ar sliktu reputāciju sniedza intīma rakstura pakalpojumus, kaut prasītāji šajās svinībās pat nepiedalījās” ir vienpusēja interpretācija par strīdus publikācijā ietverto un nevar tikt uzskatīta par atbildētājas izplatītu viedokli, jo atbildētāja šādu viedokli nav izplatījusi.

[6.7] Tiesa nepareizi piemērojusi no ECT prakses izrietošos kritērijus attiecībā uz pieļaujamajām kritikas robežām pret publiskām personām un nav vērtējusi atbildētājas argumentus un norādīto tiesu praksi šajā sakarā.

[6.7.1] ECT ir atzinusi, ka pieņemamās kritikas robežas gadījumos, kad runa ir par publiskām personām, ir plašākas. Publiskas personas izpratne ir daudz plašāka un attiecināma uz krietni lielāku personu loku nekā tikai politiķi vai ierēdņi. Arī no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1998.gada 26.jūnija rezolūcijas Nr. 1165 (1998) „Tiesības uz privātumu” izriet, ka publiskas personas ir ne tikai tās, kas ieņem amatus valsts institūcijās, bet arī visas tās personas, kas ir nozīmīgas sabiedrības dzīvē: politikā, ekonomikā, mākslā, sociālajā jomā, sportā vai kādā citā sfērā.

[6.7.2] Tā kā prasītāji kā publiskas personas kapitālsabiedrības valdes locekļi ir atzīstami par valsts amatpersonām, tiem līdzīgi kā politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem, jo viņi neizbēgami sevi nostāda katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no žurnālistu, gan pašas sabiedrības puses, un tādēļ viņiem ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[6.7.3] Līdz ar to tikai no fakta, ka prasītāji nav ne politiķi, ne ierēdņi, tiesa ir izdarījusi nepareizus secinājumus, ka pret viņiem nav pieļaujamas plašākas kritikas robežas.

[6.8] Tiesa nepareizi iztulkojusi Civillikuma 2352.1pantu un nav motivējusi prasītāju goda un cieņas aizskāruma esību.

Civiltiesību teorijā un praksē ar godu saprot personības sabiedrisko novērtējumu, kura mēraukla ir paša indivīda uzvedība, viņa attieksme pret sociālajām un garīgajām vērtībām, sabiedrību, līdzcilvēkiem. Goda un cieņas aizskārumu var konstatēt, ja sabiedriskais vērtējums par personu ir pazeminājies un līdz ar to ir pazeminājies šī vērtējuma atspoguļojums attiecīgā cilvēka apziņā.

Tiesa nav vērtējusi apelācijas sūdzībā norādīto, ka atbildētāja ar raksta publicēšanu nekādi nav mazinājusi prasītāju sabiedrisko novērtējumu, un ignorējusi faktu, ka lietā nav neviena pierādījuma par to, ka sabiedriskais novērtējums par kādu no prasītājiem būtu mazinājies. Līdz ar to spriedums nav motivēts, jo no tā neizriet, kādā veidā tiesa ir konstatējusi, ka ir noticis prasītāju goda un cieņas aizskārums, vai arī, ka šāds aizskārums būtu prezumējams, kas būtu nepareiza Civillikuma 2352.1panta iztulkošana, tādējādi novedot pie nepareizas lietas izspriešanas.

[6.9] Tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1635.pantu un 2352.1pantu, konstatējot morālo kaitējumu un nosakot atlīdzības apmēru.

[6.9.1] Tiesas secinājums, ka Civillikuma 1635.pants nav piemērojams, ir kļūdains, jo šis pants tieši paredz morālā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikumus.

[6.9.2] Tā kā morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas, tiesai pēc prettiesiskas rīcības fakta vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esība un tikai pēc tam jāvērtē atlīdzības apmērs. Taču tiesa nav piemērojusi Civillikuma 1635.pantu un nav motivējusi, kādā veidā tiek secināts, ka prasītājiem ir nodarīts morālais kaitējums, vai arī, ka šāds kaitējums būtu prezumējams, kas būtu nepareiza Civillikuma 1635.panta iztulkošana. Prasītājiem bija jāpierāda, ka atbildētāja rīcības rezultātā viņiem radītas fiziskas vai garīgas ciešanas.

[6.9.3] Lai apmierinātu prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, tiesai bija jākonstatē, ka prasītājiem strīdus izteikumu rezultātā ir iestājušās konkrētas negatīvas sekas. Taču spriedumā nav dots vērtējums prasītājiem nodarītajam aizskāruma smagumam un sekām, ko radījusi viedokļa izplatīšana.

[6.9.4] Tāpat spriedumā nav motivācijas atbildētājas apsvērumam, ka strīdus publikācijā vispār nav sniegts viedoklis un vērtēta SIA „LNOB” kā juridiskās personas darbība, bet tikai valdes locekļu kā valsts amatpersonu darbības un attieksme pret tām.

[6.10] Lai arī tiesa pievienojusies atbildētājas norādītajiem kritērijiem atlīdzības noteikšanā morālā kaitējuma lietās, tā nav analizējusi visus norādītos kritērijus un ir izdarījusi nepamatotus secinājumus.

[6.10.1] Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā un 2011.gada 5.oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-209/2011 norādīts, ka morālā kaitējuma atlīdzības apmērs jāsamēro ar nodarīto kaitējumu un atbilstoši vienlīdzības principam morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi, salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs.

Konkrētajā lietā piespriestā summa 50 000 euro būtiski atšķiras no attiecīgās kategorijas lietās piedzītajām summām, turklāt tā spriedumā ir noteikta bez pietiekamas piemērojamo kritēriju analīzes un argumentācijas.

[6.10.2] Tiesa nav motivējusi, kādēļ atvainošanās, kas ir paredzēta kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis par goda un cieņas aizskārumu, konkrētajā gadījumā nav pietiekams atlīdzinājums par tiesas ieskatā nodarīto goda un cieņas aizskārumu, jo īpaši ņemot vērā, ka spriedumā nav pamatojuma tam, ka prasītājiem ir nodarīts morālais kaitējums.

[6.10.3] No sprieduma neizriet, ka tiesa būtu vērtējusi morālā kaitējuma smagumu, raksturu, nodarīšanas apstākļus un sekas, kā arī to, vai piespriestā summa ir taisnīga un samērīga.

[6.10.4] Nosakot piedzenamās atlīdzības apmēru, tiesa atsaucās uz Rīgas apgabaltiesas 2002.gada spriedumu, kurā tiesas piedzītā summa par goda un cieņas aizskārumu bija 14 228,72 euro, taču tiesa nav analizējusi, vai un kā konkrētās lietas apstākļi būtu salīdzināmi ar izskatāmo lietu, un kādēļ konkrētajā gadījumā būtu piedzenama vairāk nekā trīs reizes lielāka atlīdzība.

[6.10.5] Fakts, ka morālā kaitējuma atlīdzības lietās ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, nav vispārzināms. Turklāt šī secinājuma pamatošana ar publiski izskanējušu informāciju par „Zolitūdes traģēdijas” lietā apspriestajām kompensācijas summām ir pretēja tiesu praksei. Tiesa nav motivējusi, kādēļ un kādā veidā konkrētā lieta būtu salīdzināma ar „Zolitūdes traģēdiju”.

[6.10.6] Uzskatot, ka 50 000 euro atlīdzība ir samērīga, tiesa nav devusi novērtējumu atbildētājas argumentiem par masu informācijas līdzekļu lomu un ierobežojumiem atbildētājas tiesībām uz vārda brīvību, kas pēc būtības ir vērtējams kā mēģinājums atturēt atbildētāju no turpmākām publikācijām, atturot atbildētāju un citus medijus no to vitālās lomas pildīt tā sauktā „sabiedrības sargsuņa” funkcijas. Tiesas piespriestā morālā kaitējuma atlīdzības summa ir lielākā atbildētājai zināmā atlīdzības summa, kas Latvijā vispār līdz šim piedzīta par viedokļa izplatīšanu, kā arī par goda un cieņas aizskārumu.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta ir nododama jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

[8] Rīgas apgabaltiesa ir pareizi norādījusi uz Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikto, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tomēr šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (116.pants), tātad arī Satversmes 95.pantā paredzētās tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību.

Līdzīgi Cilvēktiesību konvencijas 10.panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus; šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Saskaņā ar šī panta otro daļu, tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta ierobežojumiem, bet tikai tādiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, tostarp, lai aizsargātu citu cilvēku reputāciju.

Tātad vārda brīvība nav absolūta, un, ņemot vērā vārda brīvības ietekmīgo lomu sabiedrībā, tās īstenošana tiek saistīta ar zināmiem pienākumiem un atbildību.

[8.1] Latvijas Republikā ierobežojumus vārda brīvībai ar leģitīmu mērķi aizsargāt citu personu godu un cieņu nosaka Civillikuma 2352.1pants, tostarp tā trešā daļa (ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija); atlīdzības apmēru nosaka tiesa), kā arī likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piektā daļa (aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu). Atbilstoši likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmajai daļai goda un cieņas aizskaršanas gadījumos fiziskajām un juridiskajām personām ir tiesības prasīt atvainošanos. Savukārt minētā likuma 28.pants paredz, ka kaitējums, arī morālais kaitējums, ko masu informācijas līdzeklis nodarījis fiziskajai vai juridiskajai personai, sniedzot nepatiesas ziņas, ceļot neslavu un aizskarot tās godu un cieņu, publicējot ziņas un informāciju, kuru publikācija aizliegta ar likumu, masu informācijas līdzeklim jāatlīdzina šai personai likumā noteiktajā kārtībā.

[8.2] Ar godu saprotams personas sabiedriskais novērtējums, kas rodas sakarā ar šīs personas uzvedību sabiedrībā, bet ar cieņu – pašnovērtējums – sabiedriskā vērtējuma atspoguļojums viņa paša apziņā (sk. Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma „Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība” (2000.-2018.) 14.lpp.).

Lai gan cieņa piemīt tikai fiziskajām personām, no tā, ka iepriekšminētajās likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” normās expressis verbis minētas arī juridiskās personas, secināms, ka likumdevējs jēdzienu „gods” attiecinājis arī uz juridisko personu reputāciju un iepriekšminētās normas aptver arī juridisko personu reputācijas aizsardzību.

Morālā kaitējuma atlīdzība pēc būtības ir nemantiskā kaitējuma atlīdzība, proti, tā atlīdzina kaitējumu prasītāja nemantiskajiem labumiem jeb nemantiskajām vērtībām, pie kurām, Senāta ieskatā, pieder arī kaitējums juridisko personu reputācijai.

Atziņa, ka Civillikuma 2352.1panta tvērumā ietilpst juridisko personu reputācijas aizsardzība, izriet arī no Senāta prakses (sk. Senāta 2008.gada 10.decembra spriedumu lietā Nr. SKC‑458/2008 (C28107006) un 2017.gada 31.oktobra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-1599/2017 (C29722714)).

[8.3] Apelācijas instances tiesa atbilstoši judikatūrai, kas izveidojusies lietās par personas goda un cieņas aizsardzību, pareizi atzinusi, ka, lai izvērtētu prasības pamatotību, vispirms ir nepieciešams konstatēt, vai strīdus rakstā ietvertās rindkopas, kas kā aizskarošas norādītas prasības pieteikumā, ir ziņas vai viedoklis, jo tikai ziņas jeb fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei un to pastāvēšana var tikt pierādīta, turpretī viedoklis atspoguļo personas subjektīvo vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu un nevar būt ne patiess, ne nepatiess (sk. Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 12.2.punktu).

Kasācijas sūdzībā nav apstrīdēts apelācijas instances tiesas secinājums, ka atbildētājas publicētais raksts ir viedoklis, kas atspoguļo personas (autora) subjektīvu vērtējumu par citām personām, to darbību un notikumiem, un tādēļ tas nav pakļaujams patiesības pārbaudei.

[8.4] Saskaņā ar Civillikuma 2352.1panta pirmo daļu atbildība iestājas arī par nepamatota un aizskaroša viedokļa paušanu bez jebkādas faktiskas bāzes, tas ir, gadījumos, kad viedoklis ir rupjš un klaji aizskarošs.

Šāds secinājums izriet no minētās normas plašā formulējuma: atšķirībā no panta pirmās un otrās daļas, tā trešajā daļā vairs netiek lietots termins „ziņas”, bet gan „prettiesiska goda un cieņas aizskaršana”, un godu var aizskart tiklab ar nepatiesām ziņām, kā arī ar pārmērīgi aizskarošu viedokli. Normā paredzēti arī dažādi veidi, kā aizskārums var notikt – mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem.

Minētais secināms arī no normas tapšanas gaitas. Papildinot Civillikumu ar 2352.1pantu, Augstākās Padomes 1992.gada 24.novembra sēdē likumprojekta izskatīšanas laikā 1.lasījumā referents K. Torgāns sniedza šādu skaidrojumu: „[..] ir paredzēts pants par goda un cieņas aizskaršanu ar tādu jauninājumu, salīdzinot ar pašreizējo Civilkodeksu, ka var šo goda aizskaršanas rezultātu novērtēt naudā. [..] mēs, darba grupa, gribējām šādu vispārinātu pantu piedāvāt”(sk. Latvijas Republikas pirmā sasaukuma Augstākās Padomes piektās sesijas 28.sēdes stenogrammu, 1992.gada 24.novembris, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Kancelejas Protokolu nodaļas lieta Nr. 1.1., 141.-142.lpp.).

Visbeidzot atziņa, ka Civillikuma 2352.1panta trešā daļa ir attiecināma arī uz viedokli, pausta Senāta 2015.gada 24.septembra spriedumā lietā Nr. SKC‑204/2015 (C31370910) (sk. 7.1.punktu).

[9] Kā jau minēts, atbilstoši Cilvēktiesību konvencijas 10.pantam vārda brīvībai un attiecīgi viedokļa paušanai var noteikt ierobežojumus. Tomēr tiem ir jābūt izņēmuma rakstura, un jebkuru ierobežojumu nepieciešamība ir pārliecinoši jāpamato. Preses brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības būtiskiem pamatiem un pamatnosacījumiem ikvienas personas attīstībai un izaugsmei. Ja medijiem netiktu nodrošināta pietiekama tiesību uz vārda brīvību aizsardzība, tie nevarētu pildīt savu tā saukto „sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiskā un tiesiskā valstī. Cilvēktiesību konvencijas 10.panta 2.punkta izpratnē šī brīvība ir attiecināma ne tikai uz „informāciju” vai „idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par neuzbrūkošām vai par neitrālām, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc (sk. ECT (Lielā palāta) 2016.gada 29.marta sprieduma lietā „Bédat v. Switzerland”, iesnieguma Nr. 56925/08, 48.punktu).

Tomēr, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt pārmērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes (sk. ECT 1997.gada 24.februāra sprieduma lietā „De Haes and Gijsels v. Belgium”, iesnieguma Nr. 19983/92, 47.punktu, 2002.gada 26.februāra sprieduma lietā „Dichand and others v. Austria”, iesnieguma Nr. 29271/95, 43.punktu). Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša izdarītas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam (sk. sal. ECT 2012.gada 7.februāra spriedums lietā „Axel Springer AG v. Germany”, iesnieguma Nr. 39954/08, 83.punktu). Viedoklis arī nedrīkstētu būt izteikts klaji rupjā veidā, tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir saistīta ar izteikumu kontekstu, sabiedrības interesēm un mērķi, kādēļ izvēlēti konkrētie izteikumi (sk. sal. ECT 2009.gada 6.oktobra sprieduma lietā „Kuliś and Różycki v. Poland”, iesnieguma Nr. 27209/03, 39.punktu un 2014.gada 17.aprīļa sprieduma lietā „Mladina d.d. Ljubljana v. Slovenia”, iesnieguma Nr. 20981/10, 43.punktu).

Lai gan apgabaltiesa šos kritērijus spriedumā minējusi, tomēr nav tos pienācīgi novērtējusi saistībā ar lietas faktiskajiem apstākļiem. Piekrītot kasācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim, Senāts turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka apelācijas instances secinājumi par to, ka nav konstatējama pietiekama faktiskā bāze rakstā ietvertā viedokļa paušanai un ka ir pārkāptas pieļaujamās kritikas robežas, ir izdarīts bez pietiekama pamata, jo apelācijas instances tiesa, pārkāpdama Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas, 93.panta pirmās daļas, 97.panta, 189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas noteikumus, nav ņēmusi vērā judikatūru un nav devusi pienācīgu vērtējumu atbildētājas argumentiem, apstākļiem un pierādījumiem lietā.

[9.1] Civilprocesa likuma 432.panta otrā daļa paredz, ka apelācijas instances tiesa spriedumu taisa un sastāda šā likuma 189.-198.pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šajā pantā norādītās īpatnības. Civilprocesa likuma 189.panta trešā daļa noteic, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam. Proti, taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām (190.panta pirmā daļa), un tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā (190.panta otrā daļa).

Civilprocesa likuma 430.panta otrā daļa paredz apelācijas instances tiesas pienākumu, pārbaudot un vērtējot pierādījumus, ievērot šā likuma trešās sadaļas noteikumus. Civilprocesa likuma trešajā sadaļā ietilpstošā 97.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota ar tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Šī panta trešajā daļā ietverts noteikums, ka tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem.

Minētās normas nosaka tiesas pienākumu pārbaudīt un novērtēt visus pierādījumus, kurus tiesa pieņēmusi, kā arī izvirza tiesai vairākas prasības, kas jāievēro, lai pareizi novērtētu lietā esošos pierādījumus. Pirmkārt, pierādījumi jāvērtē to kopumā, nevis izolēti. Otrkārt, vienlaikus jāvērtē pierādījumu saturs un forma. Treškārt, jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā konstatētajiem apstākļiem un faktiem. Ceturtkārt, jāiedziļinās katra pierādījuma būtībā, salīdzinot to ar citiem, un gadījumā, ja konstatētas pretrunas, jānorāda pamatojums, kādēļ vienam pierādījumam dota priekšroka.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektajai daļai sprieduma motīvu daļā jāatspoguļo tiesas nodibinātie faktiskie apstākļi, pierādījumu, uz kuriem balstīts atzinums par lietā konstatētajiem faktiem, izvērtējums, kā arī tie apsvērumi, kuru dēļ noraidīti tie vai citi lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi, un konstatēto strīda apstākļu juridiskā kvalifikācija.

[9.2] Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka no sprieduma nav saprotams, kuri izteikumi attiecībā uz konkrētiem prasītājiem un kādēļ ir uzskatīti par „klaji rupjiem”, kas pārsniedz pieļaujamās kritikas robežas.

Tiesa atzinusi par izteiktām klaji rupjā veidā, izsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas, šādas apstrīdētā raksta frāzes: „Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu”, „valde ar [pers. A] vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam [pers. D], kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro”, „Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem [Putina sūkātājiem]”, „[pers. A], [pers. C] un [pers. B] (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem”.

Senāts piekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka spriedumā nav atklāts, kuri tieši no apstrīdētajā fragmentā lietotajiem vārdiem vai frāzēm attiecībā pret katru no prasītājiem ir uzskatāmi par rupjiem un nesamērīgi aizskarošiem bez pietiekamas faktiskās bāzes: kuri attiecībā pret VSIA „LNOB” un kuri – pret fiziskajām personām. Tiesa nav ņēmusi vērā pamatoto atbildētājas iebildumu, ka ne visas norādītās frāzes vispār attiecas uz prasītājiem. No raksta acīmredzams, ka, piemēram, par „mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieku” dēvēts Putins, par „Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentu un patronu” – [pers. D], par „putinasosiem” – [pers. D] sarīkojuma viesi, nevis prasītāji konkrētajā lietā.

[9.3] Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa paredz vispusīgu, pilnīgu un objektīvu pierādījumu pārbaudi tiesas sēdē.

Līdz ar to Senāts piekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka tiesa nevarēja sprieduma pamatošanai kā pierādījumus izmantot dažādos interneta portālos publicētus rakstus, kas nav pievienoti lietas materiāliem un attiecīgi kuri nebija pārbaudīti Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, dodot atbildētājai iespēju sagatavot savu aizstāvības pozīciju pret tiem.

Kasācijas sūdzībā arī minēts arguments, ka apgabaltiesa nepamatoti atteikusi pieņemt tiesas sēdē iesniegto pierādījumu – publikāciju no portāla http://www.diena.lv. Tomēr Senāts secina, ka kasācijas sūdzībā ietvertā informācija par šo pierādījumu ir nepietiekama un tas arī nav pievienots kasācijas sūdzībai, lai ļautu Senātam novērtēt šī pierādījuma attiecināmību uz lietu un līdz ar to apgabaltiesas atteikuma pamatotību.

[9.4] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka secinājums par faktiskās bāzes trūkumu izdarīts, nepārbaudot un nenovērtējot tos apstākļus, kurus atbildētāja bija norādījusi apelācijas sūdzībā.

Tiesa aprobežojusies ar VSIA „LNO” statūtu un Latvijas Nacionālās operas un baleta likuma vērtējumu tiktāl, ciktāl secinājusi, ka Operas nama telpu iznomāšana dažādu pasākumu rīkošanai un ziedojumu pieņemšana nav prettiesiska rīcība. Taču konkrētajā lietā nav strīda par SIA „LNOB” rīcības atbilstību likumam, proti, apelācijas sūdzībā nav apšaubītas prasītājas tiesības izīrēt telpas un pieņemt ziedojumus no fiziskajām personām. Taču apelācijas sūdzībā bija norādīts uz virkni apstākļu (sk. lietas 2.sējuma 36.-37.lapu), kas, atbildētājas ieskatā, varēja dot pamatu uzskatam, ka prasītāji, slēdzot konkrēto netipisko darījumu, bija rīkojušies pretēji ētikas un morāles normām, kā arī valsts un sabiedrības interesēm, bet kuru vērtējums spriedumā iztrūkst. Līdz ar to nav saprotams, kādā veidā tiesa izdarīja secinājumu, ka prasītāji ir rīkojušies atbilstoši ētikas un sabiedrības morāles normām.

Tāpat ir pareiza norāde kasācijas sūdzībā par to, ka jautājums par VSIA „LNOB” nodokļu parādiem iepriekšējās valdes laikā un labajiem finanšu rezultātiem šīs valdes darbības laikā neattiecas uz lietas izskatīšanas priekšmetu.

Turklāt tas, ka tiesas vai kādas sabiedrības daļas viedoklis par prasītāju rīcību ir atšķirīgs vai var atšķirties no atbildētājas publicētajā rakstā paustā viedokļa, nenozīmē, ka raksta autoram nebija tiesību uz savu viedokli un atbildētājai – tiesību šo viedokli publicēt.

[9.5] Apgabaltiesa norādījusi, ka tās ieskatā ir iespējams sabiedrību informēt un paust negatīvu viedokli par dažādiem notikumiem un personām, neizsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas, un neizsakot viedokli klaji rupjā veidā.

No sprieduma kopumā, bet jo īpaši no minētā tiesas norādījuma, var secināt, ka tiesa prasītāju goda un cieņas aizskārumu faktiski atzinusi tādēļ, ka rakstā vispār lietoti nepieklājīgi vārdi un frāzes, kas var aizvainot.

Taču tādējādi tiesa nepareizi iztulkojusi un piemērojusi Cilvēktiesību konvencijas 10.panta normas un attiecīgi arī Civillikuma 2352.1panta trešajā daļā un likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piektajā daļā ietvertās tiesību normas, jo tiesa nav pievērsusi uzmanību judikatūrā sniegtajam skaidrojumam.

Masu informācijas līdzekļiem ir tiesības un pienākums izplatīt informāciju un pārdomas par visiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem un pielietot arī iespējamu pārspīlēšanas vai pat provokācijas pakāpi, vai, citiem vārdiem, izteikt nedaudz pārmērīgus apgalvojumus (sk. ECT 2002.gada 26.februāra sprieduma lietā „Dichand and others v. Austria”, iesnieguma Nr. 29271/95, 41.punktu, 2006.gada 7.novembra sprieduma lietā „Mamère v. France”, iesnieguma Nr. 12697/03, 25.punktu, 2006.gada 19.decembra sprieduma lietā „Dąbrowski v. Poland”, iesnieguma Nr. 18235/02, 35.punktu, 2011.gada 19.jūlija sprieduma lietā „Uj v. Hungary”, iesnieguma Nr. 23954/10, 24.punktu).

Vērtējot publikāciju, jāapsver, vai tā aplūko plašākai sabiedrībai interesējošu jautājumu, kā arī jāņem vērā sociālais un politiskais konteksts, saistībā ar kuru tā publicēta (sk. ECT 2016.gada 22.novembra sprieduma lietā „Grebneva and Alisimchik v. Russia”, iesnieguma Nr. 8918/05, 64.punktu).

Uzbrūkoša valoda var atrasties ārpus izteiksmes brīvības aizsardzības, ja tā ir nepamatota nomelnošana, piemēram, ja vienīgais uzbrūkošā apgalvojuma nolūks bijis aizvainot. Taču rupjas vārdkopas pašas par sevi nav izšķirošas, novērtējot uzbrūkošo izteikumu, jo tām var būt vienīgi satīrisks nolūks (sk. ECT 2016.gada 22.novembra sprieduma lietā „Grebneva and Alisimchik v. Russia”, iesnieguma Nr. 8918/05, 52.punktu).

Līdz ar to ir svarīgi nošķirt, vai publikācijā izteiktie aizskarošie apgalvojumi vai salīdzinājumi attiecas uz personas privāto vai ģimenes dzīvi vai arī uz tās profesionālo darbību, un būtiski kritēriji, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir publikācijas mērķis un iemesli, kādēļ izvēlēti aizskaroši izteikumi.

Savukārt apgabaltiesa nav pienācīgi izvērtējusi, vai raksta pamatmērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz valsts kapitālsabiedrības valdes locekļu rīcību ar sabiedrībai būtisku kultūras un mākslas objektu, vai arī personiski aizvainot prasītājus. Tāpat tiesa nav vērtējusi, vai attiecīgā publikācija deva ieguldījumu publiskajās diskusijās par notikumiem, kas sabiedrībā radīja satraukumu.

Turklāt Senāts norāda, ka publikācijas mērķis un faktiskā bāze rakstā lietoto izteicienu izvēlei pārbaudāmi, novērtējot visu rakstu kopumā, nevis tikai prasības pieteikumā norādītās trīs rindkopas vai atsevišķas to frāzes.

[9.6] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka tiesai arī bija jāpievērš uzmanība strīdus publikācijas žanram un rakstā lietotajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (hiperbolām, metaforām utt.), taču šajā sakarā izteiktie atbildētājas argumenti palikuši bez apgabaltiesas ievērības.

Cilvēktiesību konvencijas 10.pants aizsargā ne vien izpausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā nodota (sk. ECT 2002.gada 26.februāra sprieduma lietā „Dichand and others v. Austria”, iesnieguma Nr. 29271/95, 41.punktu). Kā jau minēts, žurnālistikas brīvība aptver arī pārspīlējumu vai pat provokācijas izmantojumu, un rupjām vārdkopām var būt vienīgi satīrisks nolūks.

Satīrasžanra darbos parasti tiek dzēlīgi izsmiets vai nosodīts kāds cilvēks vai arī parādība. Lai arī parasti satīra ir humoristiska, tā nereti tiek izmantota arī kā konstruktīva sociālā kritika, kurā asprātība un ironija tiek izmantotas kā ieroči, lai pievērstu uzmanību konkrētiem jautājumiem sabiedrībā.

Satīras raksturīgās pazīmes ir pārspīlējums un realitātes sagrozīšana, kas dabiski vērsta uz provokāciju un satraukuma radīšanu. Katra iejaušanās mākslinieka vai sociālā komentētāja tiesībās uz šādu izpausmi ir jāvērtē ar īpašu rūpību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 2 jūnija sprieduma lietā „Instytut Ekonomichnykh Reform, Tov v. Ukraine”, iesnieguma Nr. 61561/08, 46.punktu).

[10] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka apgabaltiesa nepareizi noteikusi VSIA „LNOB” valdes locekļu kritikas robežas.

[10.1] Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts uz pilnvērtīga apstākļu vērtējuma un pienācīgas motivācijas trūkumu, tiesai izdarot secinājumu, ka attiecībā uz prasītājiem pieņemamās kritikas robežas nav plašākas un viņiem nav jābūt ar lielāku tolerances pakāpi. Apgabaltiesa nav vērtējusi atbildētājas apelācijas sūdzības argumentu, ka augstākas kritikas robežas izriet no publiskas personas statusa, un norādīto tiesu praksi šajā sakarā.

[10.2] Tiesa pati atzinusi, ka VSIA „LNOB” ir īpašs statuss valsts kultūras jomā un tā ir viens no nacionālās suverenitātes simboliem. No minētā loģiski izriet īpaša sabiedrības interese par tik sabiedriski nozīmīgu objektu un attiecīgi šādas valsts kapitālsabiedrības atrašanās sabiedrības interešu lokā. Savukārt no sprieduma nav saprotams, kādēļ tik nozīmīgas šāda rakstura valsts kapitālsabiedrības vadītāji nebūtu uzskatāmi par publiskām personām.

Līdz ar to Senāts secina, ka pārbaudāmais spriedums arī jautājumā par kritikas robežām neatbilst Civilprocesa likuma 189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas prasībām par sprieduma likumību, pamatotību un motīvu daļas saturu.

[10.3] Senāta atzīst, ka publiskas personas statuss ir attiecināms uz plašāku personu loku nekā tikai politiķi.

Kā pareizi norādīts kasācijas sūdzībā, no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1998.gada 26.jūnija rezolūcijas Nr. 1165 (1998) „Tiesības uz privātumu” izriet, ka publiskas personas ir personas, kas ieņem amatus valsts institūcijās vai izmanto valsts resursus, un visas tās personas, kas ir nozīmīgas sabiedrības dzīvē: politikā, ekonomikā, mākslā, sociālajā jomā, sportā vai jebkurā citā sfērā. Šīs rezolūcijas 5.punktā arī minēts, ka publiskām personām ir jāapzinās, ka vieta, kuru viņi ieņem sabiedrībā – daudzos gadījumos pēc savas izvēles – automātiski ir saistīta ar paaugstinātu ietekmi uz viņu privātumu.

Līdzīgi, Senāta ieskatā, šādām personām ir jāapzinās, ka viņu darbība būs sabiedrības interešu lokā, kas nozīmē arī pieļaujamās kritikas plašākas robežas. 

[10.4] Minētais izriet arī no ECT praksē nostiprinātajām atziņām attiecībā uz pieļaujamajām kritikas robežām pret publiskām personām, kuras apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā.

[10.4.1] Tiesa citējusi ECT sprieduma lietā Thoma v. Luxembourg 47.punktu, kurā norādīts, ka, pildot savus pienākumus, ierēdņi, tāpat kā politiķi, ir pakļauti lielākai kritikai nekā privātpersonas. Taču nevar apgalvot, ka ierēdņi katru savu vārdu un darbību apzināti būtu pakļāvuši pārbaudei tādā mērā kā politiķi un ka tāpēc ar tiem būtu jāapietas tāpat kā ar politiķiem, kad ir runa par viņu uzvedības kritiku (sk. ECT 2001.gada 29.marta sprieduma lietā „Thoma v. Luxembourg”, iesnieguma Nr. 38432/97, 47.punktu).

Pirmkārt, apgabaltiesa nav ievērojusi, ka minētajā lietā personas, kas pretendēja uz atlīdzību par reputācijas aizskārumu, bija 63 mežsargi un meža inženieri, nevis valsts kapitālsabiedrības vadītāji, turklāt īpaša statusa kapitālsabiedrības vadītāji.

Otrkārt, no konkrētā citāta izriet, ka pat pret ierēdņiem (kas nav nozīmīgu objektu vadītāji vai publiskas personas) pieļaujamās kritikas robežas, lai gan ne tik plašas kā pret politiķiem, tomēr ir plašākas nekā pret privātpersonām. 

[10.4.2] ECT ir atzinusi, ka augstāks iecietības slieksnis pret mediju kritiku ir ne vien politiķiem, bet, piemēram, arī personu apvienībai, kas darbojas sabiedrībai nozīmīgā jomā un piedalās sabiedrībai svarīgu jautājumu apspriedēs (ECT 2001.gada 27.februāra sprieduma lietā „Jerusalem v. Austria”, iesnieguma Nr. 26958/95, 38.-39.punkts); privātpersonai, kas izdevusi grāmatu un izteikusies vietējā televīzijā par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem (ECT 2009.gada 23.jūnija spriedums lietā „Bodrožić v. Serbia”, iesnieguma Nr. 32550/05, 54.-55.punkts); advokātam, kas ir pārstāvis plašāku sabiedrību interesējošā lietā un tādējādi kļuvis par plaši pazīstamu personību (ECT 2009.gada 23.jūnija sprieduma lietā „Bodrožić and Vujin v. Serbia”, iesnieguma Nr. 38435/05, 34.punkts), apgabala virsprokuroram, kurš bija publiska personība, kas bieži parādījās televīzijā un avīzēs (ECT 2016.gada 22.novembra sprieduma lietā „Grebneva and Alisimchik v. Russia”, iesnieguma Nr. 8918/05, 60.punkts).

[10.4.3] Arī konkrētajā lietā nav runas par jebkuru ierēdni, bet gan par valdes locekļiem VSIA „LNOB”, proti, tādā valsts kapitālsabiedrībā, kurai, kā apgabaltiesa secinājusi un kas nav apstrīdēts kasācijas sūdzībā, ir īpašs statuss valsts kultūras jomā. Šādu amatpersonu rīcība, kas saistīta ar sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, ir pakļauta sabiedrības un žurnālistu ciešai uzraudzībai, un šīm amatpersonām ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem un jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[11] Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts uz apgabaltiesas kļūdaino atzinumu, ka Civillikuma 1635.panta trešā daļa nav piemērojama, jo pamats prasīt kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu prasītājiem izrietot no Civillikuma 2352.1panta trešās daļas.

[11.1] Senāts konstatē, ka Civillikuma 1635.panta pirmā daļa vispārīgi attiecas uz dažāda rakstura tiesību aizskārumiem, šī panta otrā un trešā daļa – uz morālo (nemantisko) kaitējumu dažādās jomās. Savukārt Civillikuma 2352.1pants, tostarp tā trešā daļa – speciāli uz vienu jomu, proti, goda un cieņas aizskārumiem.

Civillikuma 1635.panta trešā daļa paredz, ka, ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu, [..], pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums; citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Tā kā Civillikuma 1635.panta trešajā daļā gods un cieņa, citu nemantisko vērtību starpā, pieminēti expressis verbis, tad nav pamata uzskatīt, ka šī norma uz goda un cieņas aizsardzības lietām nebūtu attiecināma. Līdz ar to minētās normas, kā arī likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, jo īpaši tā 7., 21. un 28.pantā ietvertās normas, piemērojamas kopsakarā.  

Ievērojot minēto, tā kā konkrētajā lietā nav runas par noziedzīgu nodarījumu, kaitējuma esība prasītājiem ir jāpierāda.

[11.2] Tomēr tas nenozīmē, ka prasītājiem būtu jāiesniedz tādi pierādījumi, kas apliecinātu, ka viņu gods (juridiskajai personai – reputācija) jeb sabiedriskais novērtējums ir mazinājies kādas konkrētas personas uztverē.

Nenoliedzami, gods un reputācija ir parādības, kas ir tieši atkarīgas no sabiedrības uztveres. Taču kaitējuma pierādīšanas pienākums nenozīmē tikai un vienīgi pierādījumus par to, ka kaitīgās sekas ir iestājušās kāda konkrēta sabiedrības locekļa vai locekļu uztverē, bet gan tādu pierādījumu kopumu, kas, novērtēti saskaņā ar Civilprocesa likumā nostiprinātajiem pierādījumu vērtēšanas noteikumiem, līdz pietiekamas ticamības pakāpei rada tiesai pārliecību par goda un reputācijas samazinājumu sabiedrības uztverē (sk. sal. par kaitējuma pierādīšanu juridiskās personas reputācijai Senāta 2018.gada 4.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC‑103/2018 (C04494311) 14.3.punktu).

[11.3] Savukārt fakti, kas raksturo kritērijus, kuri var ietekmēt atlīdzības apmēru, prasītājam atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai ir jāpierāda pat lietās, kurās morālais kaitējums ir prezumējams, un tie tiesai, savukārt, ir likumā noteiktajā kārtībā jānovērtē(sk., piemēram, Senāta 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-277/2017 (C27159214) 16.2.punktu, 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-379/2017 (C27159314) 12.2.punktu, 2019.gada 3.jūlija sprieduma lietā Nr. SKC‑239/2019 (C30755816) 9.3.punktu).

[12] Senāts atzīst par pamatotiem kasācijas sūdzības argumentus, ka pat gadījumā, ja tiesa konstatē nemantiskā kaitējuma esību, Rīgas apgabaltiesa, nosakot nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēru VSIA „LNOB” labā, nav pareizi piemērojusi Civillikuma 5.pantu, 1635.panta otro daļu un 2352.1panta trešo daļu un nav atlīdzības apmēru pienācīgi motivējusi.

[12.1] Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta otro daļu atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Arī Civillikuma 2352.1panta trešā daļa paredz, ka par personas goda un cieņas prettiesisku aizskārumu dodamās atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

[12.1.1] Civillikuma 5.pants noteic, ka, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.

Šajā normā minētā taisnības apziņa, pēc kuras jāspriež, kad jānosaka kompensācija pēc tiesas ieskata (tostarp nemantiskā kaitējuma atlīdzība), nav konkrētās tiesas vai tiesneša subjektīvā izpratne, bet gan jāizsecina no ratio legis.

Šāds uzskats nostiprināts arī tiesību doktrīnā: ar taisnības apziņu ir jāsaprot objektīva sabiedrības vairākuma apziņa par taisnību, kas tikusi kodificēta tiesību normās un kas tiesnesim jāizsecina no ratio legis; tātad tiesnesim taisnības meklējumos ir jāaprobežojas ar pastāvošo tiesību analīzi, kuras gaitā jānoskaidro, kā likumdevējs ir uzskatījis par taisnīgu risināt līdzīgas situācijas, un no tā jāizsecina, kā likumdevējs būtu risinājis konkrēto situāciju, tas ir, jāpielieto tiesību tālākveidošana ar tiesību analoģijas palīdzību (sk. Grudulis M. Tiesas ieskats kā tiesību metode // Jurista Vārds, 22.02.2005., Nr.7.).

Novērtējot tiesību aktus, kuros likumdevējs konkretizējis nemantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanas kritērijus, redzams, ka tādi atrodami Civillikuma 1635.panta otrajā daļā (kaitējuma smagums un sekas), gan arī, piemēram, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā. Lai gan šis likums konkrētajā gadījumā tieši nav piemērojams, tomēr tā 14.panta pirmajā daļā noteiktās vadlīnijas (nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus) var kalpot par pamatu taisnības apziņas jēdziena konkretizēšanai.

[12.1.2] Līdz ar to tiesai, izskatot lietu par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, ir ne tikai jānosaka atbilstoša atlīdzība, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzību par atbilstošu taisnības apziņai un vispārīgiem tiesību principiem. Pamatojumam jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies tikai uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem.

Ievērojot minēto, nemantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanā tiesai jāņem vērā tādi kritēriji, kā, piemēram, aizskarto tiesību un interešu nozīmīgums, kaitējuma raksturs un smagums (tostarp tā ilgums, personas fiziskais un psiholoģiskais ierobežojums), kaitējuma nodarīšanas apstākļi, pārkāpēja attieksme, cietušā rīcība savu tiesību aizsardzībai, kaitējuma sekas (tostarp seku neatgriezeniskums).

Minētie kritēriji nostiprināti Senāta judikatūrā (sk., piemēram, Senāta 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-277/2017 (C27159214) 15.punktu, 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-379/2017 (C27159314) 11.punktu, 2015.gada 28.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-151/2015 (C29719410) 16.4.-16.6.punktu, 2019.gada 3.jūlija sprieduma lietā Nr. SKC‑239/2019 (C30755816) 9.2.punktu).

[12.1.3] Tieši attiecībā uz goda un cieņas aizsardzības lietām Senāta judikatūrā arī precizēts, ka iespējamie kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šā aizskāruma smagums attiecībā uz personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c. (sk. Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma „Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība” (2000.-2018.) 24.lpp.).

Noteiktā kompensācija nedrīkst būt nesamērīga, un tai ir jānodrošina līdzsvars starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību. Proti, jāgūst pārliecība, ka konkrētajā gadījumā noteiktās kompensācijas radītais efekts nav tāds, ka tas pilnībā liegtu tiesības uz vārda brīvību un atturētu atbildētāju izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Jāņem vērā, vai piespriežamā summa izpildīs trīs galvenās funkcijas – taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju (sk. Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 14.1.punktu, 2012.gada 17.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑637/2012 (C04269507) 14.1.punktu).

[12.2] Lai gan apgabaltiesa norādījusi uz 12.1.3.punktā minētajiem kritērijiem, tomēr tos pilnvērtīgi un pareizi nav piemērojusi.

[12.2.1] Tiesa ir vērtējusi tikai viedokļa izplatīšanas publiskumu un plašumu, taču vispār nav pievērsusies tādiem būtiskiem kritērijiem kā iespējamā aizskāruma smagums un sekas. Tiesa nav konstatējusi, ka strīdus publikācija būtu jebkādi ietekmējusi VSIA „LNOB” komercdarbību un peļņu.

[12.2.2] Tiesa pamatoti atsaukusies uz Augstākās tiesas judikatūras atziņu, ka atskaites punkts morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā summa, bet gan nodarītais kaitējums (kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi u.tml.), bet sprieduma motivācija neliecina, ka apgabaltiesa šo atziņu būtu saistījusi ar lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem.

[12.2.3] Tāpat spriedumā trūkst aizskarto tiesību un interešu nozīmīguma vērtējuma.

Nosakot atlīdzinājumu par nodarītu nemantisko kaitējumu, tiesa pauž savu nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Pārāk augsts atlīdzinājuma apmērs par nodarītu kaitējumu personas godam, cieņai vai reputācijai var nebūt adekvāts, ja to salīdzina ar nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēriem, ko tiesas citās lietās noteikušas par nodarītu kaitējumu personas dzīvībai, veselībai, dzimumneaizskaramībai vai brīvībai.

[12.3] Judikatūrā atzīts, ka atbilstoši vienlīdzības principam morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Protams, tiesu praksi lietās par morālā kaitējuma atlīdzību nevar uzskatīt par vienīgo kritēriju morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai, taču neapšaubāmi tā izmantojama kā viens no palīgavotiem atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai. Tiesai ir jāizvērtē, kā atlīdzinājumu šajās lietās ir ietekmējis kaitējuma raksturs un nodarīšanas apstākļi. Savukārt šo lietu faktiskie un tiesiskie apstākļi jāaplūko kontekstā ar konkrētās izskatāmās lietas apstākļiem. Šāda prasība izriet ne tikai no tiesiskās vienlīdzības principa, jo jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu, tiesa pauž savu nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu (sk. Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 14.3.punktu, 2012.gada 17.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑637/2012 (C04269507) 14.2.punktu).

[12.3.1] Nav saprotams, kādēļ tiesa noraidījusi atbildētājas argumentu, ka līdz šim lietās par personas goda un cieņas aizskārumu kompensācijas apmērs noteikts robežās no 100 līdz 5 000 latiem (7 114,36 euro), kas pamatots ar vairāku spriedumu analīzi (sk., piemēram, Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 14.3.punktu), tā vietā atsaucoties tikai uz vienu 2002.gada spriedumu. Viens atsevišķs spriedums neliecina par pastāvošo tiesu praksi kopumā. Turklāt tiesa nav analizējusi, vai un kā konkrētās lietas apstākļi būtu salīdzināmi ar izskatāmo lietu, un nav pamatojusi, kādēļ konkrētajā gadījumā būtu piedzenama vairākas reizes lielāka atlīdzība.

[12.3.2] Fakts, ka morālā kaitējuma atlīdzības lietās ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, nav vispārzināms, uz ko pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā.

Turklāt šo secinājumu apgabaltiesai nebija nekāda iemesla pamatot ar „publiski pieejamo informāciju par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām”, jo, pirmkārt, spriedumā šī informācija nav konkretizēta. Otrkārt, labprātīgi izmaksātas summas nav tiesu praksē noteiktas atlīdzības. Un, treškārt un galvenokārt, tiesa nav motivējusi, kādēļ un kādā veidā konkrētā lieta būtu salīdzināma ar Zolitūdes traģēdijas lietām, jo īpaši ņemot vērā ievērojami atšķirīgo aizskarto nemantisko labumu nozīmīgumu.

[12.3.3] Senāts nenoliedz, ka atlīdzību apmērs laika gaitā var mainīties, parasti – pieaugt, jo jāņem vērā gan naudas vērtības kritums un cenu pieaugums valstī (inflācija), gan tas, ka sabiedrības attīstība un labklājības pieaugums ļauj pievērst vairāk uzmanības un resursu nemateriālo vērtību aizsardzībai.

Tomēr konkrētajā lietā piespriestā summa 50 000 euro būtiski atšķiras no attiecīgās kategorijas lietās piedzītajām summām, turklāt, kā jau minēts, tā spriedumā noteikta bez pietiekamas piemērojamo kritēriju analīzes un argumentācijas.

[12.3.4] No ECT spriedumiem izriet, ka, nosakot ļoti augstu atlīdzinājuma apmēru, kas pārsniedz iepriekš līdzīgās lietās noteikto atlīdzinājuma apmēru, tas ir jo īpaši jāpamato (sk. ECT 2005.gada 22.februāra sprieduma lietā „Pakdemirli c. Turquie”, iesnieguma Nr. 35839/97, 59.punktu; 1995.gada 13.jūlija sprieduma lietā „Tolstoy Miloslavsky v. The United Kingdom”, iesnieguma Nr. 18139/91, 49.-50.punktu).

[12.4] Pārmērīga kompensācija nenodrošina līdzsvaru starp vārda brīvību un goda un cieņas (reputācijas) aizsardzību, liedz tiesības uz vārda brīvību un attur plašsaziņas līdzekļus izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem.

[12.5] Šādos apstākļos Senāts atzīst, ka pārbaudāmais spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 97.panta noteikumiem par pierādījumu vērtēšanu un 189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas prasībām par sprieduma likumību un pamatotību. 

[13] Senāta ieskatā iepriekš izklāstīto argumentu kopums ļauj secināt, ka konstatētie trūkumi materiālo tiesību normu iztulkošanā un piemērošanā un procesuālie pārkāpumi lietai nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā, pierādījumu novērtēšanā un spriedumā izdarīto secinājumu pamatošanā vērtējami kā tādi, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Tas dod pamatu sprieduma atcelšanai.

[14] Lai gan ir vispārīgi pareizs kasācijas sūdzībā norādītais, ka tiesai, izskatot lietu, jāievēro neitralitāte, objektivitāte un jānodrošina pušu līdztiesība un sacīkste, tomēr, ievērojot iepriekšminētos apsvērumus, kuru dēļ jau ir konstatēts pietiekams pamats sprieduma atcelšanai, apgabaltiesā notikušās tiesas sēdes norisei vairs nav nozīmes pārsūdzētā sprieduma likumības pārbaudē un attiecīgi Senātam nav nepieciešamības šos faktiskos apstākļus pārbaudīt.

Vienlaikus attiecībā uz tiesību normu iztulkošanu Senāts norāda, ka ne Civilprocesa likuma 184.panta pirmā daļa, ne kāds cits Civilprocesa likuma pants neliedz tiesas debatēs runāt puses pilnvarotajam pārstāvim, kas nav advokāts. Civilprocesa likuma 184.panta pirmā daļa noteic, ka tiesas debatēs pirmais runā prasītājs vai viņa pārstāvis, pēc tam – atbildētājs vai viņa pārstāvis. Tātad ierobežojums noteikts tādējādi, ka debatēs izsakās vai nu puse pati, vai tās pārstāvis, neatkarīgi no tā, vai šis pilnvarotais pārstāvis ir advokāts vai nav. Tāpat likumā nav ierobežojuma pārstāvju skaitam, kuri drīkst izteikties debatēs, ja vien tiesa šos pārstāvjus pielaidusi pārstāvēt pusi, ja katrs no pārstāvjiem runā par atšķirīgu lietas aspektu un ja tiesības izteikties debatēs vairākiem pārstāvjiem tiek izmantotas labā ticībā.

[15] Atceļot spriedumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu SIA „TV NET” atmaksājama drošības nauda 300 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu un 475.pantu, Senāts

nosprieda:

atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.janvāra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.

Atmaksāt SIA „TV NET” drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro). Spriedums nav pārsūdza


Komentēt

LŽA: Tiesas spriedums operas un Tvnet strīdā ir juridiski absurds un apdraud vārda brīvību

Avots: TVNet 

opera1940 Ostrovskis

Latvijas nacionālā Opera 1940. gada 7. novembrī, PSRS okupācijas pirmajā gadā;  Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET

Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) par juridiski absurdu un bīstamu uzskata Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam (LNOB) no portāla «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto viedokļu rakstu par telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka Igora Krutoja ballei.

LŽA izplatītajā paziņojumā atzīmē, ka 129 873 eiro sods par tiesas ieskatā pārāk «sulīgiem» izteikumiem komentārā ir bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.

LŽA uztrauc, ka tiesa ar nesamērīgi bargu sodu sodījusi portālu «Tvnet» par viedokļu sadaļā publicētā komentāra «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kurā autors ar sulīgiem apzīmējumiem paudis savu attieksmi pret operas nama izīrēšanu Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

«Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,» teikts LŽA paziņojumā.

Taisot juridiski absurdo spriedumu, tiesa ignorējusi samērīgumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi kompensācijas apmēra noteikšanā. Proti, gandrīz 130 000 eiro sods ir neadekvāts un faktiski iznīcinošs, jo var novest pie medija slēgšanas un tātad dramatiski ierobežot vārda brīvību. Līdzšinējā tiesu prakse par daudz smagākiem pārkāpumiem pret personu privāto dzīvi, veselību un dzīvību līdz šim noteikusi daudzkārt mazākas kompensācijas. Tāpēc tiesas piespriestais sods «Tvnet» portālam vērtējams kā nepamatots un aizspriedumu vadīts, norāda LŽA.

Par īpaši bīstamu LŽA uzskata to, ka tiesa pamato kompensācijas apmēru ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Tas ir nesamērīgi ar Satversmē garantētajām tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, norāda LŽA.

Tiesa arī atzinusi, ka portālā publicētais raksts nav ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, bet nekonkretizē, kas tas tiesas ieskatā ir. Līdz ar to tiesa paver pārāk plašas interpretācijas iespējas par jebkuru tekstu, kas tiek publicēts, un padara tiesisko lauku neskaidru, norāda LŽA.

Asociācija uzskata, ka šis spriedums grauj tiesu varas reputāciju Latvijā

Spriedums ir absurds un apdraud izteiksmes un vārda brīvību, kas ir viena no valsts pamatvērtībām, uzsvērts LŽA paziņojumā.

Kā vēstīts, pirmā instance – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēmusi par labu LNOB no «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto rakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.

Kā aģentūru LETA informēja tiesas pārstāve Oksana Hvostova, prasība tika apmierināta un pilns spriedums bija pieejams 26.aprīlī. Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma noformēšanas.

Tiesa arī uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB, Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu.

LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile aģentūrai LETA norādīja, ka LNOB ir gandarīta par tiesas spriedumu, bet, tā kā 20 dienu laikā spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt, patlaban citus komentārus LNOB nesniegs.

Savukārt TVNET galvenā redaktore Zita Lunde aģentūrai LETA komentēja, ka portāls spriedumam nepiekrīt un to uzskata par pilnīgi nepamatotu, tādēļ to pārsūdzēs.

«Pārlasot argumentāciju, rodas jautājums, vai tiesai ir izpratne par mediju un žurnālistu pienākumiem, tas ir, skaidri nodalīt viedokli no ziņām, kas šajā gadījumā tika ievērots pilnībā. Žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus. Gribētu uzsvērt, ka viedokļi ir subjektīvu uzskatu žurnālistikas žanrs. Tā nav ziņa,» uzsvēra Lunde.

Saistītie raksti

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

ECT liek valstij maksāt Naglai 20 000 eiro par viņas mājā veikto kratīšanu

ECT piespriež Latvijai samaksāt 3000 eiro morālo kaitējumu saistībā ar neobjektīvu tiesas lēmumu

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Trīs krievu popzvaigznes kā Kremļa «miera» nesējraķetes. Vai tā ir krievu kultūra?

Valerija Kobzons Gazmanovs Topol

No kreisās: starpkontinentālo raķešu palaišanas iekārta Topol kopā ar Valēriju, Kobzonu un Gazmanovu, Foto: Youtube

Speciāli TVnet

Jaunajā gadā pasaulei turpinās draudēt divas lielākās briesmas – «Islāma valsts» un Krievija. Abas tās uzskata Rietumu civilizāciju par saviem lielākajiem ienaidniekiem, un ar to jārēķinās arī mazajai Latvijai un latviešiem, kas vēsturiski vienmēr piederējuši šai progresīvākajai civilizācijai, kurai visa cilvēce ir pateicību parādā par tās zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumiem.

Sevišķi mums jābaidās no Putina vadītās autoritārās slāvu pareizticīgo Eirāzijas impērijas Krievijas, kas mums tepat aiz loga un kura pie mūsu robežām zīmējas ar kodolraķešu kompleksiem Topoļ M, Iskander un Bulava . Jābaidās mums arī no piektās kolonas potenciāla mūsu vidū, t.i., PSRS okupācijas sekām, un tās joprojām ir dzīvas ne tikai etnisko krievu, bet arī latviešu vidū. Gan to vidū, kas Krievijas cara un PSRS režīmus atceras ar saldsērīgu nostalģiju, gan to vidū, kas tos nekad nav pieredzējuši un to pazemojumus uz savas ādas nav jutuši.

Valērija, Kobzons un Gazmanovs – Kremļa kultūras Bulava, Iskander un Topoļ

Ja Topoļi, Iskanderi un Bulavas tiek rūpīgi slēpti mežos pie Latvijas robežas, tad trīs Kremļa informācijas un kultūras kara frontes raķetes – Valērija, Josifs Kobzons un Oļegs Gazmanovs Jaungada naktī galvenajā Kremļa propagandas TV kanālā ilgi nedīdījās aiz improvizētiem Latvijas robežstabiem un robežas barjeras, kas Krieviju šķir no Rietumiem, bet ar latvieša Raimonda Paula melodiju un miera un draudzības vārdiem uz lūpām cēla augšā to sasodīto robežbarjeru, lai Jaunajā gadā šo robežu pārkāptu un galu galā ierastos Jūrmalā. Ar mieru un draudzību, kā solīja dziesmas teksts.

Jo no viņu dziesmām nevienam neizdošoties paslēpties. Ja ne uz Putina tankiem vai desantkuģiem, tad ar Latvijas piektās kolonas ielūgumiem un tās palīdzību šīs Kremļa kultūras imperiālisma nesējraķetes varētu to tiešām izdarīt. Principiālajam Edgaram Rinkēvičam, kura izlēmīgums, izrādās, ļoti sāp Kremļa lakstīgalu korim, un Latvijai šogad būs jārēķinās ar to, ka turpināsies Kremļa uzbrukums mūsu brīvībai pašiem lemt, kurus viesus aicināt savās mājās un kurus pasūtīt uz Sibīrijas taigu.

Putina oficiālajai uzticības personai un kara trubadūrei Valērijai ar savu kompāniju aizmugurē stāv patrons Putins, un tāpēc arī tāds tracis Kremlī par šo Rinkēviča 2014. gada skandalozāko politisko lēmumu, ka pat misters Pū nevarēja to nepieminēt to savā preses konferencē 18. decembrī un kuru abi aizvainotie ir gatavi apstrīdēt līdz pat Eiropas tiesu augstākajām instancēm, lai tikai nodemonstrētu, ka mazā Latvija neciena Kremļa galma vārda brīvību sludināt karu.

Jebkurā gadījumā, ar vai bez šīm trim Krievijas un Putina popkultūras nesējraķetēm, Kremļa oligarhu ballīte ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā acīmredzot varētu notikt par jebkuru cenu. Kremlim tam nauda vēl ir.

Laikā, kad Krievijas valsts domē skaļi runā par atgriešanos pie īstas krievu kultūras pamatiem un krievu valodas un kultūras attīrīšanu no visiem anglicismiem un visa rietumnieciskā, Kremļa propagandas kanāli ne tikai Jaungada naktī, bet ik dienu drillē mūziku, kurai nav nekāda sakara ne ar tā saucamo seno un tīro krievu autentisko, ne ar tīri krievisko no Rietumu ietekmes attīrīto kultūru. Gan krievu padomju laiku, gan krievu postpadomju popmūzika, kas skan katru dienu krievu radiostacijās, nav nekas cits kā Rietumu popmūzikas atdarinājums. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Rodas jautājums, kāpēc tādai subkultūrai atrodas klausītāji arī Latvijā, turklāt ne tikai krievu vidē, ja turpat blakus pa citiem kanāliem skan autentiska un kvalitatīvāka oriģinālā Rietumu popmūzika?

Latviešu loma krievu popmūzikas izveidē

Krieviem, protams, nav savas popmūzikas, un tāda tiem nekad nav bijusi, jo šis mūzikas veids ir tipisks Rietumu kultūras produkts. Tāpēc pat Staļina režīma drūmākajos trīsdesmitajos gados populārākās padomju kinofilmas faktiski bija Holivudas muzikālo filmu atdarinājumi, kas kopēja arī tālaika popmūzikas sasniegumus Rietumos. Padomju laikā krievu popmūzika veidojās, galvenokārt pateicoties pie Rietumu civilizācijas piederošo Baltijas nāciju mūziķu devumam. Latviešu, igauņu un lietuviešu solisti, grupas un komponisti bija tie, kas noteica toni padomju/krievu popmūzikā padomju gados. Latviete Laima Vaikule to dara joprojām, esot slavenāko krievu popzvaigžņu statusā. Lai gan Raimonds Pauls ir pats spilgtākais piemērs krievu padomju popmūzikas vesternizācijā, aizejot no Krievijas konkursa «Jaunais vilnis» skatuves, viņš deva pirmo lielāko triecienu tā pastāvēšanai Latvijas teritorijā .

Krievu popmūzikai un tās galvenajam festivālam vajadzīga arī šai mūzikai piemērota un dabiska Rietumu vide, Rietumu teritorija, un tā ir Jūrmala, Latvija, Eiropas Savienība, pat ja tā irNATO teritorija. Lai arī daudziem tas šķiet paradoksāli, ka Krievijas popmūzikas galvenajam pasākumam «Jaunais vilnis» ir jānotiek ienaidnieka teritorijā – naidīgajos un sapuvušajos Rietumos, ko konservatīvie Kremli atbalstošie krievi un visa demokrātiskā un liberālā nīdēji sauc par gejropu.

Jeļcina valdīšanas laikā, kad Krievija uzņēma kursu uz Rietumiem, šāda izvēle nebija nekas dīvains, taču kopš Putina nākšanas pie varas un sevišķi kopš 2012. gada, kad Krievija sāka informācijas karu pret Rietumiem, tas rada jautājumus, kāpēc tieši Jūrmala? Jaunajai postpadomju laika krievu paaudzei tā nav nekāda nostalģija pēc populārākā padomju kūrorta PSRS rietumu tālākajā nostūrī, jo jau toreiz PSKP nomenklatūrai prestižāk bija atpūsties nevis Jūrmalā, bet gan Bulgārijas pludmalēs vai Ungārijā pie Balatona. Tagad jaunajiem krieviem būtu prestižāk šādu konkursu rīkot Londonā vai kādā Itālijas kūrortā, kur arī krievu valodu dzird ne mazāk kā Jūrmalā vai Rīgā, taču līdz šim visi šie «draudi» no rīkotāju puses ir tikai tukši PR gājieni, lai uzsistu savam pasākumam cenu Latvijas viesnīcnieku un restorānu īpašnieku acīs un dabūtu Jūrmalas un Rīgas domes pie savām kājām.

«Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš»*

Viena no motivācijām, ka Kremļa televīzijas galvenais popmūzikas konkurss «Jaunais vilnis» un citi tās pašas televīzijas popkultūras pasākumi, kā KVN un «Comedy Club», notiek gejropas unNATO teritorijā, ir teritorijas iezīmēšana: šī Rietumu teritorija, Jūrmala, ir mūsu – «Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš». Turklāt Bulgārija tagad ir kļuvusi par mazāk prestižu valsti nekā Latvija. Vismaz Kremļa galma acīs. Vēl jāņem vērā, ka, pārceļot šo Krievijas popkultūras un Kremļa politikas propagandas pasākumu uz Krieviju, tas zaudē savu ārpolitisko lādiņu. Jo anektētajā Krimā tas nezin vai varētu notikt, jo tur jau reiz Pugačovas rīkotais analogs cieta fiasko un tagad šādu starptautisku pasākumu boikotētu Rietumu popzvaigznes, kas parasti grezno šos konkursus Jūrmalā.

Latvijas elite kā Putinam noderīgie idioti

Atklāti sakot, ne mums, ne Latvijas politiķiem nevajadzētu daudz cepties par šiem pasākumiem, ja jau tie ienes dažus eiro viesnīcnieku un restorānu īpašnieku kabatās, ja vien šie pasākumi nebūtu pārvērtušies par politiskiem notikumiem, ap kuriem kā Putina režīmam noderīgi idioti spieto Latvijas ekonomiskā, politiskā un kultūras elite. Šo pasākumu popularitāti un politizāciju veicina arī zviedru koncerns MTG, kas šos Kremļa kultūras imperiālisma šedevrus translē Latvijā (LNT).

Kamēr Latvijā būs auditorija, kuru interesē šādi politizēti, kaimiņvalsts kultūrimperiālismu veicinoši pasākumi, un kamēr Krievija nav atteikusies no informācijas un kultūras izmantošanas savu stratēģisko ģeopolitisko mērķu sasniegšanā, tikmēr tie ir jāuzskata par informācijas kara elementiem, kas kaitē Latvijai. Tikai naivais vai Latvijas interešu ienaidnieks var teikt, ka Krievijas kultūra Kremļa režijā nav politika pat ja tā pa gabalu izskatās kā mums saprotamā Rietumu kultūra.

Vai krieviem vispār ir sava kultūra?

Tā kultūra, kas izpaužas Kremļa propagandas kanālos un tiek translēta no Dzintaru koncertzāles, protams, nav krievu kultūra. Tā ir vulgarizēta un plaģiēta Rietumu popkultūra ar senkrievu Maskavas Krievijas un tatāru ietekmes aromātu. Ja Krievijā turpināsies fašisizācijas tendences, tad pats režīms arī pieliks punktu šādai «pūstošos Rietumus» un «gejropu» atdarinošai kultūrai.

Taču krievu kultūra nav arī Čaikovskis, Puškins, ar ko lielās liela daļa pašu krievu un Krievijas fani Rietumos. Krievu kultūra kļuva pazīstama un liela, kad visa tās zinātne, literatūra, mūzika, glezniecība, no Lomonosova līdz Landavam, no Puškina līdz Tolstojam, no Briļova līdz Musorgskim mācījās, ietekmējās no Rietumu kultūras un kļuva par tās sastāvdaļu.

Ja Pēteris I nebūtu padarījis Krieviju par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, nebūtu ne tikai Tolstoja un Turgeņeva, nebūtu arī Krievijas impērijas.

Tā savā rakstā avīzē «Novaja Gazeta» secina zinātniece un publiciste Jūlija Latiņina, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai krieviem vispār ir sava autentiska kultūra, un turpat arī atbild: «Nē, nav.»

Krievijas cenzoru iestāde Roskomnadzor apsūdzēja autori ekstrēmismā par teikumu, kurā viņa Krievijas oficiālo varu, deputātus un TV komentētājus par īpašās krievu kultūras slavināšanu un pretstatīšanu Eiropas it kā «bezgarīguma» kultūrai nodēvē par Hitlera fašisma ideoloģijas paudējiem. «Tas ir tipisks fašisma paņēmiens: aizbildinoties ar nācijas atbrīvošanu no svešas kultūras, atbrīvot to vispār no jebkuras kultūras un iegremdēt nāciju barbarisma laikos un pieradumos.»**

Autore pamatoti norāda, ka autentiski tīru kultūru nozīmē šodien var runāt par ebreju, ķīniešu un indiāņu kultūrām, visas pārējās ir uzpotētas kultūras, svešu asiņu sajaukums. Tātad arī Putina ideologiem, kas runā par atgriešanos pie tīras krievu senās kultūras, būtu jāatsakās no visiem lielākajiem krievu kultūras sasniegumiem, kas pasaulē asociējas ar Krieviju. Un jāatsakās no tādiem Rietumu popkultūru atdarinošiem balagāniem kā «Jaunais vilnis».

Ja Krievija nebūtu mācījusies no Rietumiem, tad Maskavas Krievija (Московская Русь) ar tās ksenofobiju, tehnisko atpalicību un, starp citu, arī ar masveida homoseksuālismu, kas šokēja Rietumu novērotājus, pasaules ģeopolitiskajā kartē būtu ieņēmusi to pašu vietu, ko senā un atpalikusī Persija, uzsver «Novaja Gazeta».

Ja neatvērtos Krievijas logs uz Rietumiem, tad mūsdienu krievu patriotiem un nacionālistiem nevajadzētu vaidēt par Ukrainas zaudēšanu, jo Ukraina būtu Lielās Polijas vai Lielās Lietuvas sastāvā. Krievu patriotiem nevajadzētu ciest par Krimu, jo tur tagad dzīvotu tikai tatāri, Smoļenska piederētu poļiem, gāzes atradnes Urengojā apgūtu Zviedrijas impērija, bet robeža ar industriālo Japānu stieptos kaut kur pie Urālu kalniem.

Tieši Pēteris Pirmais bija tas, kas uz barbariskā krieva «mežeņa» uzpotēja Eiropas kultūras un civilizācijas zariņu, kaut gan pirmo Rietumu kultūras poti krievi saņēma no vikingiem, lai gan tatāri pēc tam šo uzpotēto kociņu nocirta līdz ar saknēm. Tā arī krievi būtu degradējušies – ar dzeršanu, opričņinu, nekulturālību un ar nejēgas un svētuļa pārliecību par savu pārākumu, ja vien Krievijas tronī nenonāktu Pēteris I, kas krievu mužiku uzlika uz Rietumu kultūras ceļa..

17.gadsimts bija pēdējais gadsimts, kad vēl eksistēja senā krievu kultūra un kad jau acīm redzama kļuva Rietumu kultūras ietekme. Ar šo laiku sākās kvalitatīvi jauns lēciens krievu kultūrā, kas noslēdzās 18. gadsimtā ar Krievijas cara Pētera I reformām. Tajā laikā Krievijā sākās Rietumu atdarināšana, kopēšana un idealizēšana, kad viss, kas tika pārņemts no Rietumiem, bija jauns, bet viss, kas bija krievu izcelsmes, skaitījās vecs, savējais, slikts. Rietumi Krievijai atnesa Eiropas civilizāciju, jo vairākas krievu muižnieku paaudzes uzskatīja par savu mērķi kļūt par eiropiešiem savas dzīves laikā, pat ja bija dzimuši un visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Kaut vai ar franču valodu, kas tika nostādīta augstāk un pretstatā zemnieku mēlei – krievu valodai.

Latvijas teritorijā no tiem laikiem, kad Krievija sāka iet Rietumu ceļu, mēs redzam spilgtu Rietumu kultūras paraugu Rundāles pili, kas ir vairāk Rietumu, nevis krievu kultūras vai arhitektūras paraugs, lai gan tika celts pēc Rietumu kultūras pielūdzējas Krievijas carienes pavēles.

Izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims

Tie latvieši, kas skatās TV kanālu «Doždj» un seko vēl pāris citiem medijiem, kurus vēl pilnīgi nekontrolē Kremlis (Meduza, Eho Moskvi, Novaja Gazeta u.c.), var novērot, ka Krievijas sabiedrībā ir segments, kas saprot, ka, izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims. Rietumu kultūra palīdzēja savulaik Krievijai izrauties no tumsonības un barbarisma. Tas ir kļuvis aktuāli atkal šodien.

Ja gribam, lai Krievija atgriežas uz Rietumu attīstības ceļa, tad mums būtu jāatbalsta un jāveicina starptautisku popmūzikas konkursu, kā «Jaunais vilnis» rīkošana Latvijas teritorijā, jo šie festivāli taču pielūdz mūsu, t.i., Rietumu kultūru, taču, kamēr šo pasākumu rīko un finansē Kremlis un tajā dominē Krievijas pareizticīgo Eirāzijas impērijas esošie un potenciālie subjekti, to darīt būtu muļķīgi un politiski tuvredzīgi, jo autoritāros režīmos, kāds ir Krievijā, pat popmūzika nav brīva no politikas. To liecina arī svaigais precedents, Valērijas, Gazmanova un Kobzona atbilde Rietumiem – dziesma ar Raimonda Paula mūziku aizvadītajā Jaungada naktī.

Ne viens vien Krievijas pētnieks, analizējot 21. gadsimta Krievijas konfliktu ar Rietumiem, secina, ka tā pamatā nav tikai padomju režīma atstātās pēdas krievu psihē, sadzīvē, kultūrā un tās KGB skolotais līderis, bet arī demokrātiskas iekārtas pieredzes trūkums jau kopš cara laikiem. Arī tas faktors, ka Krievija kristietību senajā vēsturē pārņēma nevis no toreiz progresīvajiem Rietumiem, bet no Bizantijas, ir iemesls šodienas Krievijas sastingumam, atpalicībai un konfliktam ar Rietumiem.

Lielākajam vairumam krievu nav saprotama Rietumu civilizācijas centrā esošas indivīda brīvības dominance kā galvenā vērtība, bet vidējam krievam daudz svarīgāka ir taisnīguma, lielvaras un impērijas ideja. Taisnīgums krievu zemnieka un padomju industrializētā «sovoka» izpratnē nozīmē, ka kaimiņam nekā nedrīkst būt vairāk kā man, kaimiņš nedrīkst dzīvot labāk kā es. Vārdu sakot, Ukraina nedrīkst aiziet uz Eiropu un dzīvot labāk nekā Krievija, vēl jo vairāk, ka ukraiņi neesot nekāda pastāvīga nācija, bet tai vieta tikai Krievijas sastāvā.

Kremļa dziesminiekiem «Jūrmala ir mūsu» jau kopš cara laikiem, un tā tāda bija pat pirmajos Ulmaņa laikos, un kā kaut kādi latvieši tagad 2015. gadā Rietumu sankciju vārdā iedomājas mūs tur nelaist iekšā? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Kremļa televīzijas dziesmiņa par sankcijām, kas neļāva kara apoloģētiem un Kremļa «miera» sludinātājiem ieceļot Latvijā, ir tikai joks. Tas ir aizvainojums un brīdinājums, ka ne tikai Krima, bet arī Jūrmala ir «mūsu» un to mēs iekarosim ar Rietumu kultūras subproduktiem Kremļa gaumē. Ar Putina Krievijas lielāko paradoksu.

* Jūrmala ir mūsu!, Krima ir mūsu!

** ja mēs neesam Rietumi, tad kas mēs esam?


1 komentārs

Pustukšas tribīnes: tauta boikotē Kremļa projektu Rīgas Dinamo

Latvijā beidzot sāk saprast, ka Rīgas Dinamo hokeja projekts ir Kremļa maigās varas spilgtākais piemērs un tauta to sāk boikotēt. Putinam vajadzēja iebrukt Ukrainā, lai latvieši saprastu, ka Rīgas Dinamo ir tie paši Putina tanki tikai to “maigākā” izpausmē.

Tukšas tribīnes Rīgas Dinamo sezonas atklāšana

Vairāk par šo Putina projektu rakstīju pirms gada:

Rīgas «Dinamo» tāds pats padomju režīma simbols kā Pārdaugavas piemineklis padomju armijai?

2013. gada 20. novembris TVNet

āboltiņa savickis Dinamo

Solvita Āboltiņa (Vienotība) Rīgas Dinamo spēles tribīnēs kopā ar Juri Savicki. Foto TVNet.

Vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši cilvēku ir parakstījuši petīciju, lai Pārdaugavas Uzvaras laukumā demontētu PSRS armijas memoriālu. Šis piemineklis, kas lielai daļai Latvijas krievu simbolizē PSRS un tās saistību mantinieces Krievijas lomu nacisma sagrāvē, ir kļuvis par mūsdienu Latvijas krievu populārāko pulcēšanās svētvietu un nacionālā pašlepnuma simbolu. To var saprast, un to, iespējams, vajadzētu arī saglabāt nākamajām paaudzēm kā noteikta vēstures laikmeta unikālu liecību un brīdinājumu, lai tas nekad vairs neatkārtotos.

Taču vairāk nekā dīvaina šķiet šā pieminekļa likvidēšanas entuziastu dubultmorāle. Daudzi no viņiem, dienā parakstījuši manabalss.lv iniciatīvu, lai nojauktu PSRS okupācijas varas simbolu – padomju armijas pieminekli Uzvaras parkā, iespējams, jau vakarā uzvelk kreklus un šalles ar PSRS sarkanā terora organizācijas VDK kluba «Dinamo» emblēmu un steidzas uz «Arēnu Rīga», lai šajā «Kremļa filiālē» ar skaļiem kliedzieniem kristu ekstāzē un pielūgtu šo padomju represīvās varas simbolu – «Dinamo».

Kas ir «Dinamo», ko pielūdz latvieši «Arēnā Rīga»?

«Dinamo» ir sporta biedrība, kas radusies pirms 90 gadiem – 1923. gadā padomju Krievijas represīvā orgāna čekas paspārnē. To dibināja pēc F. Dzeržinska norādījumiem, lai veicinātu čekas karaspēka un pārējā VĀK personāla fizisko un kaujas gatavību. Kādu brīdi šīs organizācijas vadītājs bija arī latvietis J. Peters. Jaunās sporta organizācijas nosaukumu «Dinamo», kas nozīmē «spēks kustībā», piedāvājis kāds čekas darbinieks Nedoļa-Gončarenko, kas uz represīvajiem orgāniem bija atnācis no Maskavas fabrikas «Dinamo». Turklāt jau pašā sākumā tika nolemts, ka sporta biedrība būs paredzēta ne tikai čekas karaspēkam, bet arī GPP (čekas) darbiniekiem.

Tātad «Dinamo» radās kā KPFSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts politiskās pārvaldes GPP (Galvenā politiskā pārvalde, Glavnoje političeskoje upravļenije) karaspēka sporta biedrība. Vēlāk šīs biedrības saimnieku nosaukums mainījās. 1923.—1934. gadā PSRS Tautas komisāru padomes Apvienotā valsts politiskā pārvalde (ОГПУ при СНК СССР), 1934.—1943. gadā PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (НКВД СССР), 1943.—1954. gadā PSRS Valsts drošības ministrija (МГБ СССР). 1954.—1991. gadā PSRS Valsts drošības komiteja (КГБ СССР).

Līdz pat PSRS sabrukumam jēdziens «Dinamo» visiem labi asociējas ar PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmai (ieskaitot VDK) piederošu sporta organizāciju. Šajā sistēmā atradās arī analoģiskas sporta biedrības visās citās PSRS republikās. Tajā skaitā 1946. gadā dibinātais hokeja klubs Rīgas «Dinamo» (no 1949. gada līdz 1968. gadam šī hokeja komanda ietilpa klubā «Daugava» un lietoja tās nosaukumu), bet pēc tam atkal pārgāja uz sākotnējo piederību un nosaukumu «Dinamo», neradot šaubas, kādā paspārnē un protekcijā šis klubs darbojas.

Kad pēc PSRS sabrukuma Krievijas ietekmīgi ekonomiskie un politiskie spēki dibināja Kontinentālo hokeja līgu, kurā pamatā spēlētu Krievijas hokeja klubi, viens no šīs līgas uzdevumiem bija veicināt arī bijušo padomju republiku integrāciju šajā līgā. Sevišķi vilinoša Kremlim bija iespēja ielikt kāju NATO un ES valstī Latvijā. Tas arī izdevās, izmantojot padomju nomenklatūras izpriecām stutēto un visādi finansiāli atbalstīto Rīgas «Dinamo» padomju laiku slavu un Kremlim uzticīgus ietekmes aģentus, tādus kā Juris Savickis, un bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani. Viņi kopā ar J. Savicka gāzes uzņēmumu «Itera Latvija» reanimēja padomju laika slavas apvīto čekas sporta klubu «Dinamo». Lai norādītu uz pēctecību 2008. gadā dibinātā kluba nosaukumā, tā emblēmā tika izmantots grafiski stilizēts burts «D» no padomju laiku perioda Rīgas «Dinamo» komandas logotipa. Lai nav šaubu, ka klubs «Dinamo» ir tas pats čekas tradīciju un gara mantinieks.

Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļi droši vien apgriezās nezināmajos kapos par 360 grādiem, kad viņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis kļuva par vienu no dibinātājiem un vadītājiem brīvās Latvijas klubam «Dinamo», kura nosaukums nepārprotami norāda uz tādiem jēdzieniem kā čeka, GULAG (padomju koncentrācijas nometnes), НКВД, КГБ. Šī organizācija bija padomju režīma balsts arī Latvijā un vajāja, represēja, izsūtīja un iznīcināja simtiem tūkstošu Latvijas patriotu, ieskaitot pašu Kārli Ulmani.

Var jau saprast un attaisnot Jura Savicka vēlmi saglabāt ar VDK oreolu apvīto «Dinamo» brendu (vai nepretoties tā izmantošanai), jo PSRS VDK ir viņa jaunības un brieduma gadu romantiskā darbavieta. Turklāt, strādājot VDK, viņš varēja arī pilnībā nezināt, kādus netīrus darbus viņa darbavieta ir veikusi un veic. J. Savickis esot naivi ticējis, ka šī iestāde cīnās par mieru un cilvēku laimi visa pasaulē (kā viņš nesen atzina intervijā LTV raidījumā «Viens pret vienu»). Taču, ja šo neziņu var attaisnot padomju laikā, tā nav izskaidrojama šodien, kad nevienam vairs nav nekādu šaubu, kas ir bijusi GPP, čeka, VDK un viens no šo represīvo organizāciju sporta simboliem «Dinamo». Pat daudzi no tiem, kas katru gadu 9. maijā pulcējas pie pieminekļa Uzvaras parkā, nezin vai uzdrošinātos glorificēt šo terora organizāciju, no kuras baidījās un cieta visi, kas dzīvoja PSRS, ko sauca par tautu cietumu.

Sports ir politika un maigā vara

Nav šaubu, ka Krievijas finansētais KHL un Rīgas «Dinamo» projekts ir uzskatāms Krievijas politiskās un arī ekonomiskās varas bastions Latvijā, kurš nesen nostiprināja savas pozīcijas, iegādājoties arī ledus un koncertu halli «Arēna Rīga». Tagad Krievijas maigajai varai ir arī savs «mazais Kremlis» Rīgas centrā.

Šie darījumi ir noformēti kā Kremlim lojālu, tuvu stāvošu un ietekmīgu Krievijas un Latvijas uzņēmēju un viņu firmu pirkumi, kuros redzams, ka Kremļa intereses pārstāv Igors Makarovsun Latvijas puses Krievijai lojālā ietekmes persona ir Juris Savickis. Protams, kluba dibinātāju un īpašnieku skaitā ir bariņš Kremlim lojālu Latvijas politiķu un uzņēmēju, to skaitā jau piesauktais eksprezidents G. Ulmanis un ekspremjers A. Kalvītis, kā arī uzņēmēji G. Rāvis, A. Pauniņš u.c. Tomēr šo Krievijas hokeja aktivitāšu centrā Latvijā ir Krievijas kompānija ar nosaukumu «Itera». Kopš 2008. gada šajā Krievijas maigās varas projektā Krievija (I. Makarovs) ieguldījusi vismaz 65 miljonus eiro. Igors Makarovs ir viens no Kremļa režīmam lojālajiem miljardieriem, kas 1992. gadā dibināja Krievijas pirmo privāto dabasgāzes kompāniju «Itera». Viņš ir Putinam uzticīga persona, kas to neslēpj un palīdz Krievijas prezidentam viņa ietekmes un tēla veidošanā. (2012. gada balto dzērvju glābšanas kampaņa ir Makarova fonda paspārnē veidota, un tajā piedalījās arī pats Putins).

Tagad, kad Itera īpašnieku skaitā ir Krievijas valsts naftas kompānija «Rosneft», kaimiņvalsts ietekme ir manāma vēl uzskatāmāk.

J. Savickis, kas pārstāv «Gazprom» impēriju Latvijā, arī tiek uzskatīts par Krievijas prezidentam lojālu un diezgan tuvu cilvēku, jo ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja čekas mantinieces PSRS VDK izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju. Medijos var atrast ziņas, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot «Gazprom» vadītāja Millera vietā, taču atstājis Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks (Kompromat.lv).

Visi hokejisti nav akli, bet politiķi gan?

Ar Krievijas impēriskajām ambīcijām hokeja jomā nav apmierināti arī domājoši un patriotiski Latvijas sportisti. Viens no Latvijas visu laiku labākajiem hokejistiem Artūrs Irbe ar atjaunotoRīgas «Dinamo» sadarbojās kluba darbības pirmajos mēnešos, taču vēlāk, redzot, kādi ir šā kluba patiesie mērķi, no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba distancējās tieši ideoloģisko apsvērumu dēļ. Viņš uzskata, ka pašreizējais Rīgas «Dinamo» esot vajadzīgs Krievijas hokeja līgai daudz vairāk nekā Latvijas hokejistiem šī Krievijas līga (BNS, 11.10.2010.). Apsveicama ir Irbes pilsoniskā drosme iet pret straumi, iebilstot arī pret čekistisko brendu «Dinamo», ko Maskava ir uzspiedusi naivajiem latviešiem.

Štrunts par dumpīgo Irbi, bet Savickim un Ulmanim ir daudz svarīgāk saviem Kremļa saimniekiem demonstrēt, ka šim Maskavas projektam ir atbalsts tieši Latvijas politiskajās aprindās. Tāpēc «Dinamo» vadība labprāt pozē «Arēnas Rīga» ložā ar Latvijas premjeru un uz ledus laukumu steidzas pat Saeimas spīkere Āboltiņa.

Savickis gan LTV raidījumā «Viens pret vienu» lika noprast, ka Latvijas politiskā vadība (Dombrovskis un citi) paši laužoties uz pasēdēšanu ložā viņa sabiedrībā un nekādi ielūgumi tāpēc sūtīti viņiem netiekot. Vai tiešām šie politiķi ir tik naivi, ka nejūt, kā Kremlis un J. Savickis, G. Ulmanis ar viņiem manipulē? Hokejistu un to līdzjutēju apolitiskumu un zināšanu trūkumu vēl varētu saprast, bet nav attaisnojums politiķu naivums. Maskavas nauda, kas tiek ieguldītaRīgas «Dinamo» un KHL agresīvā mārketingā un PR, ir devusi savus manāmos rezultātus – lojalitātes pieaugumu latviešu vidū ne tikai pret «Dinamo» un KHL, bet pret visu Kremļa režīmu. «Ja runājam par Krievijas maigās varas ietekmi uz Latvijas sabiedrību, tad pirmais ir radīt labu iespaidu par Krieviju un pārliecināt, ka Krievija ir numur viens lojalitātes izvēlē. Diemžēl daļā sabiedrības šis mērķis jau ir sasniegts,» bezspēcīgi noplātot rokas, atzīst pat Latvijas aizsardzības ministrs A. Pabriks (lsm.lv).


1 komentārs

Kā Kremļa projekts «Saskaņa» piesmej Raini

 

rainis un ušakovs

 

Saite uz Rakstu TVNet.

Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.

Rainis kapos ir apgriezies otrādi

Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.

Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.

Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.

Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.

Nekāds NATO, ja ir līgums ar Kremli

Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.

Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.

Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .

Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.

Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.

Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)

Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.

Tingeltangelis pie Raiņa kājām

Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.

Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.

Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).

Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.

Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.

Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.

Latviešu kangari

Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.

Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).

Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)

Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?

Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?

Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:

«Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»

Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»

Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.


Komentēt

Satrakojies Kremļa lācis uz Latvijas galda. Straujuma, attopies!

krievu lācis Russian bearLinks uz rakstu TVNet.

Uz mūsu pusdienu galda dejo satrakojies krievu lācis Kremļa vēstnieka Aleksandra Vešņakova maskā un rūc uz Latvijas valdību: «Lūk, pie kā noveda jūsu spēlītes galu galā!» (Вот и доигрались, в конечном счете!) – kā šo rūcienu nesen atskaņoja Kremļa lokalizētais rupors Latvijā – Baltcom radio.

Joprojām brīnos, kāpēc Latvijas mediji vēl dod tribīni kaimiņvalsts hitleriskā un staļiniskā režīma klona vēstnieka informācijas kara retorikai, it kā mūsu valsts jau tā negrimtu Kremļa propagandas un informācijas uzbrukumu dūksnājā, kas nāk tieši no Krievijas.

Bailes no krievu lāča kā fašisma izpausme

No krievu lāča var noprast: ja Latvijas valdība būtu piekrītoši paklusējusi, kad Kremlis iebruka Ukrainā un okupēja Krimu, un galvenais, ja Rinkēvičs būtu ielaidis Latvijā uz Jauno Vilni trīs krievu kultūras imperiālisma vēstnešus un Putina kvēlākos pielūdzējus, tad nekāds piena un desu embargo pret Latviju nebūtu ieviests.

Uzcītīgais Vešņakova pielūdzējs, Saskaņas Centra runasvīrs Urbanovičs dzied to pašu dziesmu, kurā Latvijas politiķu principiālo un nosodošo nostāju pret Krievijas imperiālistisko agresiju sauc par «brūnā spektra» (fašisma, – autora piezīme) izpausmēm. Turklāt šo «nacionālistu» Latvijā ievērojami vairāk esot Vienotībā, nevis labēji radikālajā Nacionālajā Apvienībā.

Vienotība pret krievu lāča dejām uz mūsu galda

Te Urbanovičam ir taisnība, jo Latvijas iekšējā un ārējā politikā tieši vienīgais Latvijas liberālais politiskais spēks (Vienotība) ir spējis principiāli nostāties pret putinismu, Kremļa imperiālismu un Latvijas vilkšanu Eirāzijas atpalikušās pareizticīgo civilizācijas – Krievijas ķetnās.

Diemžēl tā saucamā labēji radikālā Nacionālā Apvienība Krievijas agresijas, informācijas kara un kultūras imperiālisma kontekstā sevi izgaismoja kā proputinisks spēks. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi īpaši neiebilst pret Krievijas propagandas (Jaunais Vilnis) pasākumiem Latvijā, to politiķiem neuzticas arī mūsu sabiedrotie no NATO, un tāpēc šīs partijas politiķiem pat tiek liegta pieeja valsts noslēpumiem. NA pozīcija Krievijas kultūras imperiālisma atbalsta sakarā liecina, ka tas nespēj būt līdz galam uzticīgs Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tāpēc tagad nepārprotami ir redzams, ka visreālāko un konstruktīvāko rīcību šo mērķu sasniegšanā demonstrē liberālie (Vienotība) nevis nacionāli konservatīvie (NA) spēki. Nevis kāds no NA, bet Vienotības principiālais Rinkēvičs ir kļuvis par prokremlisko spēku lielāko ienaidnieku Latvijā, jo parādīja putinososiem un kremliniem viņu īsto vietu – ārpus mūsu valsts robežām.

Kāds mums labums no Saskaņas centra?

Saskaņas centra rupori ik pa brīdim, kad žurnālisti viņiem uzdod jautājumus par atkarību no Kremļa, taisnojas, ka SC līgums ar Vienoto Krieviju esot palīdzējis Krievijas pensionāriem Latvijā dabūt lielākas pensijas no Kremļa (Cilevičs) un Latvijas precēm iekļūt Krievijas tirgū (Ušakovs).

Taču tagad mēs uzskatāmi varam redzēt, ka Kremlim Saskaņas Centrs ir tikai Putina pagarinātā roka Latvijā, kad vajag te īstenot Kremļa politiku (ieviest krievu valodu utt.). SC līgums ar Kremļa valdniekiem nav nekāds Latvijas krievu instruments, lai panāktu mums izdevīgumu kaut vai Krievijas pārtikas preču tirgū. To atgādina arī Latvijā pa galdiem dejojošā Kremļa lāča Vešņakova retorika un Ušakova braukšana uz Maskavu, lai savāktu savus šprotu stendus Maskavas lielveikalos, jo tos SC līgums ar Vienoto Krieviju nenosargāja.

Nekas nemainīsies, ja īstenosies arī Putina satelīta Šlesera dvēseles kliedziens, ka Latvijā draudēšot Ukrainas notikumi, ja SC nebūšot valdībā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ušakovs, Urbanovičs nav tie Latvijas politiķi, kuriem Kremlis ļaus ko sev diktēt, pat ja viņi būs valdībā. Viņi tiek balstīti, lai būtu Kremļa instrumenti Latvijā Krievijas interešu īstenošanai. Nevis lai dotu padomus Kremlim, lai tas īstenotu Latvijai draudzīgu politiku. Jo, kā pašlaik redzam, SC līgums ar Kremli nav palīdzējis novērst Putina sankcijas pret mūsu pārtikas un tranzīta tirgu, kurā liela daļa pieder Krievijas uzņēmējiem un kurā atrodas procentuāli vislielākais tautiešu (krievu) skaits NATO un ES ietvaros. Par Urbanoviča solījumiem, ka nu tik viņš Putinu ietekmēšot un tas embargo mazināšot, smejas pat Ušakova kaķi.

Tālredzīgi uzņēmēji uz Kremli neskatās

Tie Latvijas uzņēmēji, kas tagad vaimanā un sten par Krievijas embargo, nav pelnījuši, ka viņus glābj Latvijas nodokļu maksātāji. Jebkurā biznesā ir risks, un par risku atbild pats uzņēmējs. Vēl jo vairāk, nevienam pasaulē nav noslēpums, ka bizness ar mūsdienu Putina Krieviju ir pakļauts politiskam spiedienam un šantāžai, ko šī valsts izmanto, lai politiski ietekmētu partneru valstis (sevišķi postpadomju zonas valstis).

Vai gāzes, naftas, šprotu, siera un piena kari nesenajā pagātnē jau nepārmācīja mūsu uzņēmējus, ka Krievijas grozā nevar likt pat vienu olu? Ja šie uzņēmēji ir bijuši tik tuvredzīgi, tad lai vaino paši sevi, bet es domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju negrib, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta no Krievijas atkarīgo uzņēmēju aprobežotības glābšanai.

Zīmīgi, ka tieši bijušās Krievijas impērijas provinces Somija un Baltija ir valstis, kuras visvairāk ir atkarīgas no pārtikas eksporta uz Krieviju. Līdere ir Somija ar 29,32% no kopējā valsts pārtikas eksporta, otrajā vietā Lietuva ar 29,18%, trešajā vietā Latvija ar 25,43%, ceturtajā vietā Igaunija ar 20,90% no savas valsts kopējā pārtikas eksporta. Tālāk seko Norvēģija (10,39%), Polija (6,41%), Dānija (3,86%), Ungārija (3,60%), Kipra (3,50%), Slovēnija (3,45%).* Bet Krievijas sanitārais dienests, kas faktiski veic ārlietu ministrijas funkcijas, visvairāk ar sankcijām šantažējis ir tieši Baltijas valstis, kurās dzīvo tautieši. Tas bija jāņem vērā tiem Baltijas uzņēmumiem, kas sāka biznesu Krievijā, ka viņu bizness tiks izmantots kā Krievijas ārpolitikas instruments.

Straujuma, attopies!

Pašlaik visādas Krievijas naudas uzbarotās lauksaimnieku un pārtikas ražotāju organizācijas (LOSP, LLKA, LPUF u.c.) izdara spiedienu uz valdību, lai tā atver maku un ar nodokļu maksātāju naudu maksā šiem krievu ruletes spēlētājiem par nošautajiem upuriem. Ņemot vērā, ka ar Krieviju saistītā piena, gaļas, zivju un tranzīta biznesā ir Krievijas mafiozās un pusmafiozās struktūras, nodokļu nauda aizies arī šo biznesmeņu kabatās.

Turklāt, kā zināms, visi mūsu piena un šprotu ražotāji labi zināja, ka Krievijas tirgū ir zemākas kvalitātes prasības nekā Eiropas tirgos, un tāpēc pierada pie stagnācijas un nemaz necentās paaugstināt savu preču veselīgumu un kvalitāti. Lai Latvijas piena, zivju un gaļas produkti būtu konkurētspējīgi Eiropā, jāapzinās, ka tur nebūs liels pieprasījums pēc kancerogēniem un ar transtaukiem, antibiotiku atliekām piepildītām konservu kārbām, jogurta, desu un siera rituļiem.

Tos vēl var iemānīt lētticīgiem krieviem Krievijā vai pašiem latviešiem, kuri tic mūsu lobista un zivju konservu karaļa Šmita pasakām, ka neveselīga pārtika ir laba lieta. Taču ilgtermiņā Latvijas kā pasaulēs gandrīz pašas zaļākās valsts lauksaimniekiem būtu jāorientējas uz bioloģisko ražošanu, pēc kuras pieprasījums aug civilizētajos pasaules tirgos gan ES, gan ASV, Kanādā un citur. Šādiem produktiem visi rietumu tirgi ir vaļā.

Putina vienīgais labais darbs

Putins izdarīja arī vienu labu darbu, atverot Kremļa tirgus pielūdzējiem acis, ka ar ļaunuma impēriju biznesa nebūs un tāpēc jāpārorientējas uz civilizētiem tirgiem, kur mums nav nekādu citu ierobežojumu kā tikai augstas kvalitātes, veselīga un arī bioloģiski audzēta pārtika. Jābeidz sajūsmināties par tranzīta biznesu Krievijas virzienā, kas izdangā jau tā sliktos mūsu ceļus, ļauj iefiltrēties Latvijā un ES mūsu drošību apdraudošam kapitālam, mafijas struktūrām (no kurām barojas arī Latvijas politiķi).

Tas jāorientē uz valstīm, kurās biznesu nediktē politika un kuras neapdraud mūsu drošību. Latvija nevar atļauties tādu koķetēšanu ar Krieviju kā Somija, jo esam pilnīgi citā situācijā. Jo niecīgāki būs Latvijas ekonomiskie sakari ar Krieviju, jo mazākas Krievijai būs iespējas ietekmēt Latvijas politiku. Cerams, ka šis ir pēdējais modinātājzvans, ka Putina Krievijai ir jāpagriež mugura. Jo ātrāk, jo labāk.

* Komersant, 08.08.2014.


Komentēt

Kremļa propagandists Stendzenieks

2014.gada 13.maijā TVNet Spogulis

Stendzenieks TVNet foto

TVNet kolāža

Latvijas politiskie spēki, kuriem ir milzīgas ambīcijas, taču nav pārliecības, ka spēs iekarot vēlētāju sirdis un prātus, kad ūdens smeļas mutē, parasti ķeras pie sava pēdējā salmiņa – reklāmas aģentūras Mooz radošā direktora Ērika Stendzenieka.

Stendzenieks palīdz Ušakovam un Šleseram kaunināt latviešus

Lai gan pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām šā reklāmas «guru» LPP/LC, «Par labu Latviju» AŠ2 aģitpropagandas kampaņas cieta fiasko un tās autors vēl nesen ieteica Šleseram politikā neatgriezties, Stendzenieks tomēr bez Šlesera nevar iztikt.

Turklāt ar Šleseru ir par maz. Stendzenieka apkalpojamo sarakstā tagad ir ne tikai Ušakova «satelīts» Šlesers, bet arī «pati Zeme» – Kremļa un Putina varas partijas «Vienotā Krievija» sadarbības partneris Latvijā – «Saskaņas centrs» un tā līderis N. Ušakovs.

Neko nav vērti arī Stendzenieka solījumi, ka ar «Saskaņas centru» nevarēšot strādāt, jo tēvs, kas ir bijušais leģionārs, to nesapratīšot (Bizness&Baltija). Tagad, kad klientu sarakstā nevar nepamanīt Kremļa ēnu, vairs nav svarīgi, ko domā tēvs. Svarīgi, ko domā Ušakovs, Šlesers un Kremlis.

Stendzenieks ar savām «Saskaņas centra» un Šlesera politiskā spēka «Vienoti Latvijai!» (VL) lokomotīves biedrības «Nācijas izlīgums» propagandas filmiņu klišejām mēģina mums iestāstīt, ka Ušakovs un Šlesers ir tie īstie un vienīgie, kas var Latvijai garantēt izeju no nabadzības, palīdzēt tikt galā ar Latvijā neintegrējušos un pēc impērijas skumstošo krievu kompleksiem, novērst Krimas un Ukrainas notikumu iespējamību Latvijā.

Šie vēstījumi ir latviešu valodā un orientēti uz latviešu vēlētāju, lai to kauninātu, ka nav pietiekoši piekāpīgs pret impēriski noskaņotiem krieviem, kurus latvieši it kā gribot atdot Krievijai.

Lūk, «Vienoti Latvijai» TV visvairāk drillētā klipa saturs un vēstījums. Uz Kijevas Maidana kadriem diktors dramatiskā un forsētā balsī baida mūs: No vārdiem līdz lodēm ir tikai viens solis. Ukraina nekad nedrīkst atkārtoties Latvijā (neloģiska teikuma konstrukcija, it kā Ukrainas notikumi te kādreiz jau būtu bijuši). Latvija nekad nebūs Krievijas guberņa, Latgale nekad nebūs Krima.» Sekojošais teikums tiek pasniegts garlaikotā intonācijā: «Ārēji mēs esam drošībā Eiropā un NATO.» Turpmākie teikumi dramatiski sakāpinātā forsējumā: «Draudi nāk no mums pašiem. Mēs izmirstam. Divdesmit gados – ceturtā daļa Latvijas (attēlā redzams, kā nokrīt pirmie divi burti no vārda Latvija)!» Līdz šai vietai fakti un lozungi tiek pasniegti saturiski un intonatīvi adekvāti Kremļa propagandas retorikai, kuru Maskava izmantoja, baidot Ukrainu no iestājas ES. Redz, «kādas šausmas» notiek Latvijā! (Protams, ne vārda, ka latvieši tā beidzot izmanto arī kopīgā ES darba tirgus priekšrocības, lai nopelnītu vairāk naudas). Un tālāk tiek piedāvāts arī Kremļa risinājums šādā tekstā: «Nelīdzēs Eiropa. Mums, latviešiem, ir jāapvieno tautas…» Galvenais šā TV klipa vēstījums: latvieši vainīgi, ka visi krievi nav integrējušies Latvijā un vispār Eiropa nevar līdzēt.

Krievijas propagandas klišejas un izplatītākās metodes un Maskavas oficiālā pret Latviju vērstā terminoloģija tiek izmantota arī citos klipos. Spilgts piemērs reklāmā, kur lieto jēdzienu «asimilācija». Friziere Ivonna Žvīgure videoklipā, kas imitē dokumentālu ziņu sižetu, vēsta: «Piecdesmit gadus padomju vara centās asimilēt latviešus. Neizdevās. Kādēļ mums šķiet, ka šodien ar spēku mēs varam asimilēt cittautiešus? Cieņu pret sevi var iegūt tikai ar cieņu pret otru. Būsim vienoti Latvijai. Ir laiks.»

Arī šis vētījums ir no Kremļa arsenāla, jo tas parādījās vienā laikā ar Kremļa ārlietu resora paziņojumu par Latvijas valdības plāniem no 2018.gada pilnībā pāriet uz mācībām skolās tikai latviešu valodā.

«Iniciatīvas izglītības sfērā ir kārtējais fakts par to, ka Latvijas varas iestādes turpina diskriminējošu politiku, kuras mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija un monoetniskas sabiedrības izveide Latvijā,» teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Jēdzienu «asimilācija» Kremļa propaganda lieto parasti, kad vajag aicināt krievus neintegrēties Latvijas sabiedrībā. Turklāt gan Kremlis, gan Stendzenieka reklāmā šo terminu lieto sinhroni nekorekti, izmantojot to kā propagandas etiķeti un kategorizējot to bez analīzes, lai radītu latviešos bailes.

Jo patiesībā pāreja uz 80% izglītību valsts valodā nekā nevar veicināt asimilāciju, kad latviešu valodu krievi sāktu lietot arī savās ģimenēs privātajā sfērā, vispār atsakoties no krievu valodas. Tieši to nozīmē jēdziens «asimilācija», kad valsts valodas politika piespiež dzimto valodu vairs nelietot mājās un privātā sfērā. Vai ES un Latvijā ir kāds pie varas esošs politiķis, kas kaut ko tādu ir kādreiz sludinājis? Bet Kremļa un Stendzenieka propagandā zinātniskais korektums un patiesība ir sveši un kaitīgi jēdzieni.

Skatītājam ir jāsecina, ka Latvijai līdzēt var tikai tie, kas atbalstīs lozungu «Vienoti Latvijai» un draudzēsies ar Maskavu. Lai būtu īsteni «Vienoti Latvijai», jāmācās arī krievu valoda (aicinājums Šlesera intervijās). Tātad Stendzenieks par mūsdienu Latvijas nācijas glābšanas mesijām pārdod ambiciozo un mazizglītoto šeftmani Šleseru kopā ar oficiālo Kremļa maigās varas aģentu Ušakovu.

Ko Stendzenieks ir pārņēmis no Kremļa rupora Kiseļova?

Stendzenieka veidotie Ušakova un Šlesera propagandas klipi ļoti labi iederētos Kremļa galvenā propagandista Dmitrija Kiseļova iknedēļas propagandas TV izrādē «Vesti nedeli» gan to propagandiskās manipulācijas formas, gan auditoriju kauninošā un kritizējošā satura dēļ.

D. Kiseļovs ir tā pati persona, kuru Putins iecēla par savas ārpolitiskās propagandas resora «Rossija Segodnja» direktoru, kuram iedeva ordeni par nopelniem tēvijas labā un kuru ES jau martā ielika Krievijas amatpersonu melnajā sarakstā.

Tas ir tas pats Kiseļovs, kurs 16. martā draudēja ASV pārvērst radioaktīvos pelnos un kura darbību pat Krievijas zinātnieki ir nosaukuši par agresīvu propagandu, kurai raksturīgas ekstrēmisma, starpnacionālā un starpvalstu naida kurināšanas pazīmes.

Kiseļova vēstījumos ir impēriska augstprātība, sagrozīti fakti un aizvainojoši izlēcieni.

Britu žurnāls The Economist uzskata, ka Kiseļova šovos tiek izmantots «divu minūšu naida» princips, jo tas esot jaunais Kiseļova propagandas stils, kas ir vērsts, lai auditoriju uzbudinātu un mobilizētu, kurinātu naidu un bailes. Šis stils atgādinot orveliskās naida minūtes, kas ievelkoties pusstundas garumā.

Stendzenieks tik vērienīgi vēl nevar izvērsties, jo Latvijā pastāv arī Latvijas reklāmas profesionāļu ētikas kodekss, kurā, starp citu, ir teikts, ka reklāma nedrīkst būt maldinoša vai pārprotama tās neprecizitātes, pārspīlējumu, daudznozīmības, kā arī izmantoto noklusējumu vai citu iemeslu dēļ. Reklāma nedrīkst radīt bailes vai negatīvu spriedzi, tai ir jābūt objektīvai no klienta, satura veidotāja, mērķauditorijas un patērētāja viedokļa un tā nedrīkst tikt pasniegta kā ziņa.

Daži no Šlesera un Ušakova propagandas klipiem varētu būt par iemeslu, lai izskatītu to atbilstību nozares ētikas normām, jo tie ir ļoti tuvu Kremļa Kiseļova «meistarībai» kaut vai tāpēc vien, ka kaimiņvalsts agresīvās informācijas kara propagandas un manipulācijas saturisko klišeju, argumentu un paņēmienu izmantošana reklāmā kompromitē visu Latvijas reklāmas nozari.

Kas ir propaganda un Putina tanki?

Par propagandu (latīņu valodas izcelsmes vārds propagare ar nozīmi izplatīt, pavairot) komunikācijas zinātnē mēdz dēvēt vēstījumus, kuri ir paredzēti, lai tiem pievērstu uzmanību un radītu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret kaut ko (pret politiku, reliģiju, priekšstatiem, utt.). Propagandas mērķis nav informēt, bet gan ietekmēt. Propagandas vēstījumu nesējs parasti ir arī ieinteresētā puse. Propagandas vēstījumi nav lietišķa informācija, tie ir apzināti nepilnīgi, tendenciozi vai melīgi. Tikai retos gadījumos šo vārdu mēs varam lietot pozitīvā nozīmē. Tas ir reizēs, kad mēs piekrītam vēstījuma saturam.

Propaganda ir svarīgs kara ierocis. To izmanto, lai radītu naidu pret iekšējo un ārējo valsts ienaidnieku. Propaganda polarizē viedokļus. Tās mērķis ir radīt apzināti nepilnīgus vai melīgus priekšstatus, izmantojot emocionāli un intonatīvi lādētus attēlus un vārdus. Propagandas mērķis ir piespiest tautai ticēt, ka ir notikusi netaisnība, ka tauta ir upuris un vainīgais ir ienaidnieks. Propagandai nav svarīgi, vai vēstījums ir patiess vai melīgs, galvenais, ka tas ir ticams, lai to izplatītu, un tas ieskaņotos tautas apziņā. Tā ir ļoti līdzīga reklāmai, taču, izplatot politiskus vēstījumus, korekti būtu lietot jēdzienu propaganda, nevis reklāma.

Stendzenieks saka, ka negribot redzēt Krievijas tankus Latvijā un ka Putins esot psihs. Piekrītu, taču ne jau ar tankiem Putins taisās iekarot NATO un ES valsti Latviju. To Kremlis dara ar sev labvēlīgu un uz Kremli orientētu politisko spēku palīdzību, tātad ar maigo varu. Tādi spēki Latvijā ir vismaz trīs – «Saskaņas centrs», Šlesera partija un Lemberga kabatas partija ZZS.

Divus no tiem apkalpo Stendzenieks un tādā veidā pats veic Kremļa tanku funkciju. Ja tauta noticēs Stendzenieka propagandai, tad «psihs Putins» iekaros Latviju bez neviena tanka. Tanku vietā strādā Stendzenieks.

Tāpēc var teikt, ka «Saskaņas centrs» un Šlesers, piedaloties Krievijas informācijas karā, izmantojot šā informācijas kara satura klišejas un paņēmienus, faktiski ir Krievijas pusē.

Ne Kremlis, ne Stendzenieks nevar tautu nozombēt

Aprīļa sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka «Saskaņas centrs» ir zaudējis 4,6% savu potenciālo vēlētāju, nekas spīdošs netiek prognozēts arī Šlesera partijai. Viņš netiktu pat Saeimā. Neskatoties uz Stendzenieka radīto un vadīto masīvo propagandas kampaņu elektroniskajos medijos latviešu valodā.

Taču gan Šlesers, gan Stendzenieks, gan Ušakovs mums draud. Šos draudus vislabāk izsaka abu partiju propagandista citāts: «Ja Ainārs vai «Saskaņas centrs» saņems pietiekoši daudz balsu, tā būs garantija, ka starp krieviem un latviešiem Latvijā kara nebūs (Apollo. 22.04.2014.).

Vārdu sakot, Stendzenieks mums draud, ka būs karš, ja SC un Šleseru neievēlēsim Saeimā. Tieši tāpat kā Kremļa propagandists Kiseļovs draud ASV – ja jūs Krieviju nerespektēsiet, tad pārvērtīsim jūs radioaktīvos pelnos.

Šlesers iet vēl tālāk un precizē savu propagandas orākulu, brīdinot mūs, ka joki nebūs, jo, ja SC netiks pie varas, tad viņu vietā nākšot radikāli krievi, kuri būšot atklātāki nekā «Saskaņas centrs» (Diena 22.004.2014.), ar to liekot noprast, ka SC nav atklātas politikas partija. Bet to jau mēs zinājām.

Taču ne jau latvieši vien, bet arī krievi vairs netic ar Krieviju saistītiem un no tās atkarīgiem politiskiem spēkiem. Jo mūsu valstī ir arī Latvijai un Eiropas Savienībai lojāli krievi, kas ir pamodušies un sāk organizēties publicista Igora Vatoļina Eiropas krievu kustībā Latvijā.

Tie ir krievi, kas nav atdevušies vai atdoti Krievijai, jo paši ir izvēlējušies integrēties Latvijā un Eiropā.

Šos krievus nepārliecina ne Ušakova, ne Šlesera uz Krieviju orientētā un ar Kremli atklāti saistītā politika.

Bet vai Ušakova, Šlesera pasūtītā un Stendzenieka režisētā Kremļa propaganda pārliecina latviešus?

Resursi:

Stendzenieka melu un «talantu» fabrika


Komentēt

Tuvredzīgais politiķis Naudiņš un citi Kremļa maigās varas aizstāvji

2014.gada 23. marts TVNet Spogulis

R NAUDIŅŠ tvnET

TVNet

Kļuvis zināms, ka Nacionālā apvienība nolēmusi vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam virzīt Saeimas deputātu Romānu Naudiņu.Turklāt Ministru prezidente Laimdota Straujuma Naudiņu uzskata par piemērotu kandidātu.

Ļoti dīvaina ir šāda izvēle, ja ņem vērā, ka politiķis R. Naudiņš ir Latvijā pazīstams Krievijas kultūras imperiālisma un Krievijas ārpolitiskās propagandas kaismīgs aizstāvis.

Latvijai vajadzīga lieta

Pirms pāris gadiem šis politiķis mēģināja mūs pārliecināt, ka Krievijas galvenā ārpolitiskās propagandas līdzekļa – Krievijas valsts radio un TV kompānijas VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja i radiovesčteļnaja kompanija) sankcionētais un raidītais konkurss Jaunais Vilnis esot laba un vajadzīga lieta Latvijai. (Romāns Naudiņš: «Jaunais Vilnis beidzies, kaislības turpinās», 2012. gada 2. augusts). Jau tad visi zināja, ka VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā. Tagad mēs redzam, ka VGTRK ir Kremļa propagandas televīzija, kas pēdējos mēnešus veic bezprecedenta masīvu un cinisku propagandas karu pret Ukrainu un citām valstīm, kur šos kanālus retranslē.

Masu mediju eksperti jau 2012. gada vasarā norādīja (Sandra Veinberga, «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms», ka Krievijas kultūras imperiālisms nav nemaz tik nevainīgs kā mietpilsoņiem var šķist un ka kultūru lielā kaimiņvalsts izmanto arī ideoloģisku un politisku mērķu sasniegšanai bijušajās PSRS republikās, caur kultūras produktiem uzspiežot Krievijas vērtību kategorijas, lielkrievu šovinisma idejas, ņirgāšanos par bijušajām PSRS republikām un to tautām utt. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas vēsturē ir pierādījis, ka noved pie atkarības un patstāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas.

R. Naudiņš par šo brīdinājumu izteicās šādi: «To visu lasot un klausoties, nākas secināt, ka mums piemīt šaura domāšana, un gribu teikt: tautieši, attopieties! Neradiet mākslīgi problēmas, kuru patiesībā nav, pārtrauciet katrā lietā saskatīt sazvērestības ar politisku nokrāsu! (..) Mums jātiek vaļā no viensētas domāšanas un jāatbrīvojas no komunistiskās domāšanas žņaugiem – kad viens otrā saskatām ienaidnieku, bet visapkārt redzam sazvērestības teorijas.»

Kā iekarot Latviju bez neviena šāviena

NA politiķis R. Naudiņš savā rakstā tāpat kā plejāde Latvijas politiķu (Zatlers, Godmanis, Šlesers u.c.), kas zīmējās šā politiskā «kultūras» pasākuma pirmajās rindās un dedzīgi aplaudēja Ļeščenko, Kobzona padomju laika dziesmām, kas nostalģiski slavināja PSRS laikus, izlikās nemanām, kā Kremlis Latvijas politiskos vientiešus jau sen izmanto savās interesēs un bruģē ceļu uz to, ko tagad redzam Krimā.

Jaunais Vilnis ar visu savu Kremļa oligarhu un amatpersonu plejādi, kas skumst pēc padomju impērijas un pie mums bauda Rietumu dzīves veidu, tagad būs atrodami ASV un ES sankciju sarakstos, Jūrmalai un Latvijai neko kaitīgu un sliktu nedarot.

To ar lielu dedzību ir sludinājis ne tikai R. Naudiņš, bet arī A. Šlesers un I. Sudraba, kas abi piesaka sevi politikā.

Tagad, kad Krievija ir beidzot nepārprotami parādījusi, ka no maigās varas Jaunā Viļņa un citu pasākumu formā tā enerģiski pāriet uz cieto varu, arī naiviem vientiešiem sāk atvērties acis.

Bet vai politiķi drīkst būt tik neaptēsti, ka jau pirms trim gadiem nemanīja, uz ko ved Krievijas maigās varas pasākumi bijušajās PSRS republikās, ieskaitot to pašu Jauno Vilni? Vai šā pasākuma atbalstīšana tiešām bija patiesas R. Naudiņa rūpes par Jūrmalas ekonomiku un valsts nodokļiem?

Pat ja tas tā bija,

vai mums par savu neatkarību un brīvību ir jāmaksā tāda cena kā Kremļa maigās varas placdarma nostiprināšana mūsu valstī, lai X stundā Krievija bez problēmām pārņemtu varu bez neviena šāviena?

Vai tāda ir ne tikai Stendzenieka reklamētās Šlesera partijas, topošās Sudrabas partijas, kā arī Nacionālās Apvienības (R. Naudiņš) patiesā politika? 

Mūsdienu Kirhenšteini

Vai tiešām šie politiķi ir tik lēti nopērkami, ka par Jomas ielas melleņu tirgotāju pseidoaizstāvēšanu un ielūgumu uz Jauno Vilni var pārdot savus principus un pārliecību? V. Zatlers tagad «met krustu» un zvēr, ka Jaunā Viļņa tuvumā nerādīšoties. Kur šis kungs bija pirms trim gadiem, kad pat ar neapbruņotu aci bija redzams, uz kurieni mūs ved šādi kaimiņu lielvaras kultūras imperiālisma un propagandas pasākumi? Atceros, jau tad pat NATO sabiedrotie un Baltijas valstu drošības iestādes savos ziņojumos brīdināja par Krievijas maigās varas formām un tās mērķiem.

Ja tas tiešām ir tik traģiski ar tādiem kā V. Zatlers, A. Šlesers, I. Sudraba, R. Naudiņš, tad šādus viegli «pērkamus» politiķus nevajadzētu laist ne prezidentu, ne ministru amatiem pat lielgabala šāviena attālumā. Viņi var būt nākamie latviešu Kirhenšteini.

P.S. Latvija un Jūrmala parādītu politisku atbildību, ja šovasar Jūrmalas pasākumu rīkotājiem izvirzītu nosacījumus, ka Putina režīma atbalstītāji un Krievijas impērisko politiku sludinoša māksla nav laipni lūgta mūsu kūrortā, bet mēs priecāsimies par tādiem krievu mūziķiem kā A. Makarēvičs un Mašina Vremeņi, kuri ir pret Krimas aneksiju un cīnās par demokrātisku un brīvu Krieviju.

Bet pašlaik mums ir svarīgāk, lai laipni lūgti pie mūsu pašu valsts stūres ir cilvēki ar demokrātiskiem uzskatiem un izpratni par Krievijas ārpolitiku. R. Naudiņš noteikti tāds nav.


Komentēt

Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!

2014. gada 19. marts TVnet Spogulis

Image

Krievijas totalitārajā, impēriskajā un oligarhiskajā varas vertikālē ietilpst arī režīmu atbalstoša un to izklaidējoša kultūra, kuru finansiāli neskopojoties uztur Kremlis un Kremļa oligarhu (tādu kā Abramovičs) Rietumu (tajā skaitā Latvijas) bankās reģistrētie konti. Tāpēc mums nevajadzēja brīnīties, kad Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā pirms kāda laika parādījās Putina kara atbalstītāju saraksts. To var saukt arī par Kremļa lakstīgalu vai Kremļa galma sarakstu vai arī rupjākās metaforās, ko izdarīju kādā savā agrākā publikācijā.

Putina režīma kalpi

Aiz liekulīga paziņojuma par ukraiņu un krievu tautu un kultūru stabilu nākotni, šie vairāk nekā 500 kultūras darbinieku atbalsta Putina vadīto kaimiņvalsts okupāciju. Šis aicinājums ļoti atgādina padomju režīma propagandas žanru, kad analoģiskus sarakstus gatavoja Solžeņicina, Saharova un citu disidentu nosodīšanai un padomju režīma atbalstam.

Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš, Māra Zālīte, Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».

Brīva kultūra un māksla demokrātiskās sabiedrībās parasti neatbalsta iebrukumus kaimiņvalstīs, taču tas nenotiek Krievijā, kur kultūra kalpo Krievijas ģeopolitiskajai doktrīnai, kuras ilgtermiņa mērķis ir Krievijas impērija no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tāpat kā Krievija neskopojas ar naftas un gāzes miljardiem, lai stiprinātu savu ārpolitisko propagandu, tā nežēlo naudu, lai šajā propagandā iesaistītu arī kultūru un mākslu.

Krievijas kultūras ministrs V. Medinskis Putina atbalstītāju saraksta beigās raksta: «Kultūras darbinieki ir sabiedriskās domas līderi, viņi ir ievērojams morālais svars, ietekme. (..) Valsts dzīvē ir brīži, kad viņu viedoklis ir ārkārtīgi svarīgs. Jo asāka ir politiskā situācija, jo vairāk ir šāda vajadzība. Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks.»

Jaunā Viļņa dalībnieki un M. Zadornovs

Šajā «dzejnieku, kas ir vairāk nekā dzejnieki» sarakstā ir personas, kuras katru gadu mēs redzam zīmējamies Dzintaru koncertzālē Jūrmalā konkursa Jaunais Vilnis, humora un citu kultūras pasākumu laikā.

Piemēram, dziedātāja Valērija ar savu vīru producentu Josifu Prigožinu, Josifs Kobzons, Ļevs Ļeščenko un citi. Entuziastiski un neviena nelūgts sarakstam pievienojies arī Latvijā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš, kā izskatās pēc paša paziņojumiem, vairāk dzīvo Latvijā nekā Krievijā un baudot šīs rietumu civilizācijas, «sapuvušās» un nekur nederīgās ES un NATO valsts servisa, preču, dabas un viesmīlības labumus, nekautrējas to apriet pie katras iespējas. Tā arī sava paraksta sakarā šis «karojošā dilentantisma» karognesējs (tā Wikipedia viņu dēvē kāds krievu vēsturnieks) M. Zadornovs nevar iztikt bez Latvijas pieminēšanas, kur viņš savu dzimteni un tās pašreizējo politiku salīdzina ar bailīgu, rejošu šuneli: «Aiz aizvērtiem vārtiņiem uz mani reiz rēja mazs šunelis. Bet, kad vārtiņi atvērās, suns pārstāja riet, nobijās un aizbēga…» (mzadornov.livejournal.com).

Kāds krievu komentētājs Zadornova rakstu par nesavtīgo atbalstu Putinam komentē šādi: «Zadornov, neaizmirstiet savas uzstāšanās turpmāk sākt un beigt ar vārdiem Heil, Putler!»

Arī Zadornovs ir kļuvis par kaislīgu «Putina sūkātāju» un Krimas aneksijas ietekmē jau ir sasniedzis impēriskās eiforijas augstākās virsotnes, kas rada realitātes uztveres traucējumus kā viņa saimniekam Putinam (Merkeles konstatācija par Putinu, kas dzīvojot citā pasaulē). Šādus citā realitātē dzīvojošos šovinistus vislabāk īstenībā atgrieztu un pārmācītu mūsu sankcijas un izolācija.

Krievija pasaules izolācijā

ANO Drošības Padomes balsojums jau demonstrēja Krievijas starptautisko izolāciju. Pat Krievijai uzticīgā Ķīna neuzdrošinājās atbalstīt Krieviju. Neviens ne Rietumu, ne Austrumu civilizāciju pasaulē neatbalsta metodes, ar kurām viena pareizticīgo impērija (Kremļa ideologu termins) grib sagrābt kaimiņu zemes.

Zadornova nicināto ASV un Eiropas Savienības lēmumiem par aktīvu iesaldēšanu un ieceļošanas ierobežojumiem pret Krievijas amatpersonām būtu jāaptver ne tikai pašlaik zināmās vairāk nekā 100 Kremļa un tās finansētāju Gazprom, Rosneftj amatpersonas, bet arī Krievijas sabiedriskās domas veidošanas un līdz ar to propagandas kara aktīvisti, kuri redzami arī šajā Krievijas Minkuļta «Putina sarakstā», ieskaitot pašu Zadornovu.

M. Zadornovs gan atzīst, ka saraksts būtu droši vien lielāks, ja tajā būtu uzdrošinājušies parakstīties arī tie, kam ir īpašumi rietumos. Domājoši krievi labi saprot, ka nav gudri spļaut akā, no kuras paši dzer ūdeni. Krieviem rietumi ir vairāk vajadzīgi nekā rietumiem krievi. Tāpat kā Krievijai. Bez rietumu tehnoloģijām, precēm, īpašumiem, dzīves stila, Dzintaru koncertzāles nevar un negrib iztikt pat Zadornovs.

Tāpēc pašreizējā situācijā Zadornova metafora ar rejošo šuneli vairāk trāpa pašam tās autoram, jo satīriķim Zadornovam būtu labi jāzina vecā patiesība, ka smejas tas, kurš smejas pēdējais.

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu parādīt Zadornovam, ka Latvija prot ne tikai riet, bet arī kost, izdarot svētīgu darbu Krievijas demokrātisko spēku atbalstam, neizsniedzot Valērijai, Prigožinam, Zadornovam, Kobzonam, Ļeščenko un citiem Putina totalitāra režīma atbalstītājiem Latvijas un/vai Šengenas vīzas.

Jaunais Vilnis tāpēc neciestu, jo Krievijā ir arī rietumu un demokrātiskas vērtības atklāti atbalstoši mākslinieki, tādi kā leģendārās grupas Mašina Vremeņi līderis Andrejs Makarēvičs, drosmīgās Pussy Riot meitenes un daudzi citi. Krievijas režīma kultūras ministrija neveido Putina nosodītāju sarakstu un viņus neintervē Latvijas televīzijas Panorāma (jo to tā dara ar Putina atbalstītājiem no šā saraksta), taču šādi krievi Krievijā ir un tos mūsu pie varas esošie politiķi varētu lūgt mūsu civilizācijas klubā. Bet šajā klubā neiederas 500 personu garais Kremļa galma dāmu un sulaiņu saraksts, kas publicēts Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā.

Viņi tāpat te – rietumos nejutīsies kā mājās.