Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Opera 1940 g 7 nov

Foto: Latvijas Opera 1940. gada 7. novembrī PSRS okupācijas pirmajā gadā. Attēls no Sandras Veinbergas personīgā arhīva.

Saite uz rakstu TVNet.

Nevienam nav noslēpums, ka Kremļa televīzijas popmūzikas konkurss Jaunais Vilnis, kuru producē Kremlim lojālais un uzticamais producents komponists Igors Krutojs, nav nekāds privāts un no Kremļa ietekmes brīvs pasākums. Tieši otrādi – Putina ievadvārdi šim konkursam lieku reizi atgādināja, kas pasūta mūziku šajā ballītē, kādas dziesmas un kuri mākslinieki tur drīkst dziedāt.

Konkurss Jaunais Vilnis un to pavadošie pasākumi ir Krievijas kultūras un mediju imperiālisma bruņuvilciens Latvijā, kura mērķis ir nostiprināt krievu valodas, krievu popkultūras un galvenais – Krievijas vērtību dominanci postpadomju valstīs. Tajā skaitā arī Latvijā.

Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.

Zigmars Liepiņš atdevās par 129 tūkstošiem eiro

Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri. (Kur tad Ušakova jaunā sieva Liepnieks?)

Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

Zigmars Liepiņš piekrita tam, uz ko neuzdrošinājās pat iepriekšējais Operas galva A. Žagars, kurš par lojalitāti Krievijai no Putina rokām bija saņēmis pat ordeni. Liepiņš no kāda Latvijas prezidenta rokām ir saņēmis Latvijas ordeni, taču tas ir iedvesmojis viņu kalpot Kremlim sirsnīgāk nekā Žagaram.

Z. Liepiņš sludina, ka Kremļa emisāra Krutoja samaksu par pakalpojumiem esot jādēvē nekā citādi, kā tikai par ziedojumu Latvijas kultūrai, taču reti kādam nav skaidrs, kas tā par naudu. Tā ir Kremļa un tā sponsoru nauda, jo Krutojs barojas pie Kremļa siles, tajā skaitā no Kremļa propagandas televīzijas un tās sponsoru rokas, kas pēdējā pusgadā apliecinājusi sevi kā ietekmīgāko Krievijas informācijas kara ieroci.

Par sava galma ballīti faktiski samaksāja Putins. No tās pašas kabatas, no kuras tiek finansēti raķešu ražotāji un to apkalpes, kas uzspridzināja Malaizijas pasažieru lidmašīnu Ukrainas debesīs (bet krieviem Krutojam lojālajos TV kanālos iestāstot, ka to izdarījuši ukraiņi), no tās pašas kabatas, kas finansē Kremļa (Krutoja, Jaunā Viļņa) propagandas televīziju (kuru A. Dimants nesen uz trim mēnešiem pamatoti lūdza netranslēt vismaz Latvijas TV uzņēmumu tīklos), no tās pašas kabatas, kas finansē Krimas okupāciju un kas apmaksā Krievijas bandītu karu Ukrainā. Nauda, kuru Krutojs iebāza Liepiņam kabatā (t.i., Operas kasē), ir asinīm slacīta, tā ir latviešus un demokrātiskos, godīgos krievus pazemojoša nauda.

Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama kā Saskaņas Centrs

Padomju režīma kultūras darbinieku goda nosaukumu ieguvušo un padomju laikos Kremļa televīzijai par derīgo atzīto Z. Liepiņu Operā ielika nacionāļi. NA politiķi vārdos sludina uzticību Latvijai un latviešu nācijai, taču pie pirmās izdevības gatavi atdoties Putinam un viņa impēriskās popkultūras emisāriem. Tā nav nejaušība, ka Jauno Vilni aizstāv tieši NA politiķi (spilgtākais krievu kultūras imperiālisma apoloģēts ir R. Naudiņš), izvairīgi par to izsakās kultūras ministre D. Melbārde, I. Parādnieks, J. Dombrava, R. Dzintars, tā arī skaidri nenosodot Z. Liepiņa vadītās Operas valdes prokremlisko rīcību, ne arī paši uzņemoties atbildību par Krievijas informatīvā kara galvenā ieroča Krievijas televīzijas (VGTRK) kanālu finansētiem Krutoja un kompānijas pasākumiem Latvijā.

NA ideoloģiski ir ļoti tuvu Putina konservatīvai nacionālisma ideoloģijai, un nav šaubu, ka ar Putinu Raivis Dzintars un Co droši vien vienotos par visu ko. Jo Ušakova partija Saskaņas Centrs un Nacionālā apvienība Putina iebrukuma gadījumā Latvijā nepārprotami būtu Kremlim pa rokai latviešu autonomijas un pašpārvaldes vadīšanai jaunajā Eirāzijas impērijā. Tāpēc Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama mūsu brīvībai un demokrātijai kā Saskaņas Centrs. Notikumi Operā 29. jūlijā to spilgti demonstrēja.

Par Ukrainas un Latvijas brīvību

Priecē, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kas redz šo Nacionālas Apvienības politiķu un viņu sponsoru un ielikteņu (Z. Liepiņš) liekulību, vārdos sitot sev pa krūtīm, ka esot lieli nacionālisti un patrioti, taču darbos kalpojot Putina režīmam. Putina režīma kalpu kritiķe Ieva Brante Liepiņam zibakcijā pie LNO atgādināja, ka nauda, kas nopelnīta par katru cenu, svētību nenes.

Prokremliskie žurnālisti un skaidri redzami operas organizēti aprējēji sociālajos tīklos un interneta medijos mēģināja noniecināt šo aktīvistu aktivitātes kā niecīgas un smieklīgas. Tas liecina, ka Kremļa kuces rej ne tikai no promaskavisko partiju un štābu troļļu birojiem, bet tās mājo arī mūsu baltajā namā. Vibrators bija rīks, ar ko Ievai Brantei draudēja šie troļļi, kas lika noprast, ka viņi vislabāk pazīst darbarīkus, kurus paši ikdienu tur savos rakstāmgaldos.

Šīm operas dāmām un kungiem, kas visiem spēkiem centās aizstāvēt Liepiņa rīcību, gribu atgādināt kādu vēstures faktu. Arī 1968. gada 25. augustā Maskavas Sarkanajā laukumā pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā demonstrēja tikpat cilvēku, cik pie Operas 29. jūlijā protestēja pret Putina režīma galma ballīti Latvijas kultūras citadelē. Abos gadījumos viņu skaits bija septiņi. Toreiz drosminieki plakātu «Par jūsu un mūsu brīvību» paspēja noturēt tikai dažas minūtes, jo demonstrantus ātri sagrāba un piekāva KGB un milicija. Ievas Brantes zibakcija pret Liepiņu arī bija par «jūsu (Ukrainas) un mūsu (Latvijas) brīvību» no Krievijas impērijas. Taču jāpriecājas, ka dzīvojam laikā un valstī, kur Liepiņam nav tiesību iespundēt I. Branti cietumā, taču tas nenozīmē, ka joprojām mums nav jābūt modriem par citu tautu un savu brīvību.

Pabrik, arī tu?

Ne tikai mietpilsoņi, bet arī daudzi politiķi Latvijā ir vai nu stulbi nekompetenti, naivi (Kremļa mediju nozombēti), vai arī liekuļi, kas barojas no Kremļa siles, esot tajā iekšā ar abām priekškājām. To atgādināja arī jaunizceptais eiroparlamentārietis un bijušais ministrs A. Pabriks (Vienotība), kurš Putina galma ballītes sakarā izteicās, ka nevajagot ņemties par to Operu un Krutoju, jo valsts neko neesot zaudējusi.

Pabriks šajā gadījumā, kad valsts prestiža zaudējumi ir redzami nepārprotami, demonstrēja galīgu nekompetenci Krievijas varas sistēmas virtuvē vai arī lika domāt, ka pats ir kaut kā personīgi ir saistīts ar šo Kremļa provokāciju un tās atbalstītājiem Latvijā. Abos gadījumos tas ir nožēlojami un viela pārdomām par mūsdienu munteriem.

Tā ir viela pārdomām arī par intelektuālās elites, mākslinieku, zinātnieku un masu saziņas līdzekļu liekulību, muļķību un klusēšanu, kas vēsturē palīdzēja pie varas nākt Hitlera un Staļina režīmiem, un tas pats atkārtojas šodien, kad Eiropā mēs ļaujam vaļu mūsdienu Hitlera un Staļina klonam Putinam*.

Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!

Mana kolēģe TVnet komentētāja Sandra Veinberga diskusijā tvitera tīklā par Kremļa galma ballīti Operā, kritizējot Operas rīcību, atsaucās uz kādu sava tēva fotogrāfiju, kas uzņemta 1940. gada 7. novembrī, kad PSRS okupācijas vara Latvijas Operas nama fasādi bija izdekorējusi ar Staļina Ļeņina, Marksa un Engelsa bareljefiem, demonstrējot, kas ir jaunie latviešu kultūras citadeles idejiskie saimnieki.

Šis attēls ir kļuvis par ļoti aktuālu arī šodien pēc 74 gadiem. Vai kādam vēl ir šaubas, ka, putinistiem pārņemot varu Latvijā, Nacionālā apvienība un viņu ieliktenis Zigmars Liepiņš parūpētos, ka Krievijas un pasaules komunistisko ideologu vietā Operas fasādi greznotu Eirāzijas impērijas apoloģēta Putina bareljefs un lozungs «Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!»? Vai jūs jau to manāt? Es to jau redzu.

 

* Eiropas vadošie mediji par Putinu

LASI TVNET: Eiropas liberālie mediji: Dialogs ar Putinu – laika šķiešana

Resursi: Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas!

LASI TVNET: Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!
 


Komentēt

Ušakova jaunā sieva

Ušakova jaunā sieva

Selfičoks. Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET Avots: @nilusakov  Raksts TVNet Ušakova jaunā sieva

Kad pirms Lieldienām, Krimas okupācijas pirmajā mēnesī Rīgas mērs Nils Ušakovs (37) paziņoja, ka ir šķīries no savas dzīvesbiedres Jeļenas Ušakovas (24), politikas sekotājiem kļuva skaidrs, ka arī privātajā sfērā Ušakova kungs turpina atdarināt savu politisko tēvu Putinu, ko viņš visos veidos ir centies kopēt un atdarināt.*

Ne Ludmila Putina, ne Jeļena Ušakova nebija gatavas pārkost ciankālija kapsulu

Kremļa mazo diktatoru sieva pameta un pāris oficiāli šķīrās pirms gada. Putina sievai Ludmilai droši vien jau sen bija skaidrs, ka Volodja ar saviem mazvērtības kompleksiem un impēriskajām ambīcijām labu galu neņems un kā tālredzīga un gudra sieviete laikus signalizēja pasaulei, ka Vladimirs Putins nav tas vīrietis, kura dēļ viņa ir gatava sagaidīt Hitlera sievas Evas Braunas likteni – kopā ar vīru pārkost ciankālija kapsulu, kad vīra politika piedzīvos totālu fiasko.

Arī Jeļena Ušakova nebija gatava kopā ar Nilu Ušakovu pārkost ciankālija kapsulu. To viņa kā gudra un tālredzīga sieviete signalizēja mums pirms Lieldienām. Politika un ambīcijas, kas vada mazo vīriņu Kremlī (kurš gatavs iekarot un pakļaut ne tikai Krimu, Ukrainu, bet visu Eiropu) un viņa satelīta partijas Rīgā (Saskaņas Centrs) līderi Nilu nav tā vērti, lai upurētu sevi.

Jeļenu tāpat kā Ludmilu var saprast. Lai gan, protams, Ušakovam nav to ambīciju un potenciāla, kas Putinam, taču nevar neredzēt, ka Putins ir tas, par ko Nils Latvijā gribētu kļūt. Putinu un viņa politiku Ušakovs nekad nekritizē un nenosoda. Pat tad, kad to dara visa pasaule.

Jeļena vairs nebija gatava būt kopā ar Nilu ne gultā, ne turēt viņa roku pie gultas reanimācijas nodaļā, kā tas bija pirms trim gadiem pēc mums visiem labi zināmā Nordea maratona, kad Nila izmisīgā dzīšanās par katru cenu pēc Putina mačo tēla, noveda viņu līdz komai. Citu vīriešu neveiksmīgi atdarinātāji sievietēm neiet pie sirds.

Nils «pasūtīja» Jeļenu, bet ne Putinu

Nils Ušakovs pašlaik ir izmisumā, jo tagad koma draud viņai partijai rudens Saeimas vēlēšanās un tāpēc tuvs, uzticams cilvēks viņam tagad ir vajadzīgs vairāk kā jebkad. Jo pēc tam, kad Jeļena sapakoja savu koferi, kā zibens spēriens pie skaidrām debesīm nāca nākošais likteņa trieciens Nilam- SC zemie cipari Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Tie bija jaunas nelaimes un katastrofas priekšvēstneši..

Tajos, protams, lielākais vaininieks ir Nila patrons un elks Putins ar Krimas okupāciju un ar saviem zaļajiem cilvēciņiem un teroristiem Ukrainā. Taču tas, ka Nils pret Putinu nebija tik šerps un cietsirdīgs kā pret Jeļenu, nepatika arī visiem uzticīgajiem SC vēlētājiem un tie to viņam nepiedeva. Jo viņš Putinu ar visu viņa Vienoto Krieviju nepasūtīja tur kur Jeļenu.

Par Putina sekotāju Nilu tagad Latvijā balsos tikai paši revanšistiskākie kremlini un lielkrievu imperiālisti. SC un Ušakovam tā būs katastrofa.

Jurģis Jeļenas vietā

Ušakovs ar visu savu Saskaņas centru faktiski jau ir nonācis reanimācijas nodaļā. Lai mierinātu un palīdzētu atveseļoties blakus steidzīgi vajag vismaz jaunu sievu un to Ušakovs atrod un jau 11. jūnijā bildina un izskatās, ka uz vietas arī apprec.

Tas notiek publiski tvitera vidē uz Saskaņas centra logo fona ar šādiem vārdiem: «Kopā ar Saskaņas jauno vēlēšanas štāba vadītāju 🙂 Gatavojamies Saeimai.» Jaunā līgava» ir neviens cits kā par «asiņaino punduru» un par polittehnologu dēvētais Jurģis Liepnieks, kurš ir bijis gan «sievas», gan «mīļākā» lomā tikpat kā visām partijām un to līderiem sākot ar Šķēli. Tiesa gan pamatā promaskaviski un prokremliski orientētām partijām, ieskaitot arī tā saucamos «ņacionāļus», kas tagad jau vairs neslēpj savas simpātijas Putina ideoloģijai. (Starp citu, tikko SC Agešins paziņoja, ka ar NA viņus (SC) vienojot daudz kās kopīgs. To mēs jau zinājām, kas vieno, un tāpēc nebrīnīsimies, ka NA kādreiz būs vienā koalīcijā ar SC.)

Ušakovam tagad ir bezizeja un tuvākā drauga izvēlē viņš nevar būt ar pārāk augstām prasībām. Kremļa konsultanti un padomdevēji kā pagājušajās vēlēšanās vairs neder, jo pārāk klaji demonstrē Maskavas roku, tāpēc jāmeklē vietējie analogi. Tāpēc der arī Liepnieks un vairs netraucē arī tas, ka «jaunā sieva» pirms dažiem gadiem par savu jauno partneri ir teikusi ne visai glaimojošus vārdus, ka Saskaņas centrs esot Kremļa pakalpiņi un drauds Latvijai (intervija ar J.Liepnieku Latvijas Avīzei, 2009).

Liepnieka feromoni

Jā, šīs pagājušās nedēļas laulības ir tik dramatiskas, ka tām pat nezin vai joprojām tic pati jaunā laulātā draudzene, kura intervijā tai pašai Latvijas Avīzei vēl šā gada februārī atzīstas, ka esot kopā ar Nilu Saksu (prestitūta, kurš kļuva slavens ar Nilu apdziedošo Rīgas žurnāliņu sacerēšanu) uztaisījis kopīgu gara bērnu – detektīvromānu, īstenojot savu sapni par rakstniecību un nekādas vēlēšanu kampaņas viņš nevadīšot (LA, 12.02.14.). Tas, protams, bija trieciens Ušakovam, jo acis uz Liepnieku viņš metis jau sen. Taču šo frāzi par «nekādām vēlēšanu kampaņām» var iztulkot arī kā Liepnieka mēģinājumu uzsist sev cenu: «Es lēti neatdošos!»

Skaidrs, ka nejaušība jaunās «laulības» nav, jo, rakstot detektīvromānu kopā ar Nilu Saksu, Liepnieks savā seksa un politikas blogā «Puaro» jau ilgstoši izdala feremonus**, kas varēja pievilināt arī Ušakovu un liecināja par Liepnieka 2009. gada orientācijas maiņu.

Kā Nilu var neuzbudināt kaut vai šāds Jurģa feromons: «Tie Latvijas politiķi un cilvēki, kas to nedara, kas dēvē krievus par piekto kolonu, Raimondu Paulu par nodevēju, Renāru Kauperu par Kremļa lakstīgalu, «Rīgas Dinamo» par Kremļa maigo varu, 9.maija svinētājus par okupantiem, Ušakovu par Putina ielikteni utt., tie palīdz Putinam un Krievijai uzturēt spēkā tos agresīvos scenārijus Latvijas valsts iznīcināšanai, pret kuriem pat nekāds NATO nepalīdzēs.»? (Puaro, 05.03.14.)

Intīmais selfijs ar Ušakovu

Šādam feromonam pretoties Nilam nav pa spēkam un tā Liepnieks nokļūst jaunos apskāvienos, par ko liecina laimīgā pāra selfijs, kas tiek izplatīts visai pasaulei. Par selfiju no angļu vārda selfie sauc personas pašportretu, ko parasti uzņem ar viedtālruni vai digitālo kameru. Selfijs ir intīms fotoattēls, kas attēlo ne tikai paša autora vai personīgi tuvas personas seju vai citas ķermeņa daļas. Tajā skaitā pat pēcpusi, priekšpusi, dzimumorgānu un citus kailumus. Ļoti bieži tie ir vulgāri, infantili, erotiski un pat pornogrāfiski. Jākonstatē, ka pēc vulgaritātes un pornogrāfijas smaržo arī Ušakova un Liepnieka selfijs. Šoreiz tā ir politiska pornogrāfija.

Jāpiezīmē, ka tikko publiskotais «jaunā pāra kāzu foto» sarežģīs Ušakova attiecības ar vēl vienu Latvijā labi zināmu «politisku prostitūtu» Ē riku Stendzenieku, kurš pašlaik «strādā» diviem «goda vīriem» Ušakovam un Šleseram. Stendzeniekam varētu nepatikt sava jaunā loma tikai «mīļākā» statusā, ar kuru kopā nefotografējas, bet izmanto tikai slepus un citiem neredzot. Sagaidāmas scēnas no Stendža puses, taču tā arī varētu būt tikai cenas uzsišanas greizsirdības scēnas, ar kurām Nils tiks galā, atverot plašāk maku. Ieguvēji būs visi iesaistītie.

Nav šaubu, ka, ņemot Liepnieka līdzšinējo vētraino un nepastāvīgo politisko dzīvi, «jaunā sieva» pie Nila turēsies pat mazāku laiku nekā Jeļena un arī nezin vai naktī uz 2014. gada 5. oktobri. *** būs gatava kost ciankālija kapsulā. Ja vien viņu līdz tam no šīs izvēles neglābs draudošie pieci gadi cietumā par dalību Šķēles digitālgeitas afērā.

Cietums Liepniekam būtu viens labs glābiņš no draudošā «laulības» fiasko kopā ar Nilu. Jo nezin vai Nils būs gatavs nest sausiņus savam «draugam» uz cietumu un uzticīgi gaidīt piecus gadus Jurģa iznākšanu, pat ja abi pārdzīvos nakti uz 5. oktobri.

Resursi

**Par feromoniem vai afrodiziakiem sauc īpašas lidojošas vielas, kuras izdala sieviete vai vīrietis, kā signālu par seksuālo aktivitāti, uzbudinājumu un pievilcību. Par vīriešu feromonu uzskata androsterolu, sieviešu – kopulīnu.

***2014.gada 4.oktobrī Latvijā notiks kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās vēlēsim 12.Saeimu.

P.s. Ar šo rakstu autors reizē ar pārējiem TVNet rubrikas Spogulis komentētājiem dodas mēneša pelnītā atvaļinājumā, lai atgrieztos augustā. Jauku vasaru visiem lasītājiem, rakstu varoņiem un viņu advokātiem!