Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


4 komentāri

Lato Lapsa kā Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots

Faktiski patiesais 2021. gada 10. augusta kratīšanas un aizturēšanas iemesls pie Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka, acīmredzot, bija ne tikai VID aizdomas par noziedzīgu ekonomisko darbību, bet gan Latvijas slepeno drošības iestāžu darbs, meklējot pierādījumus šo kungu darbībai Krievijas izlūkdienestu un/vai vispār Krievijas interesēs.  Parastam skatītājam un lasītajam no malas ir tāpat nojaušams, kā interesēs Lato Lapsa strādā, bet drošības dienestiem ir jāmeklē dokumentāli pierādījumus un gali, lai turpinātu monitorēšanu un zinātu, kādā virzienā.

Paši kungi skaļi klaigāja, ka viņus aizturot un datorus  izņemot prezidenta Levita interesēs, lai netiktu izdota Lapsas plānotā grāmata par  Levitu. Taču nezin, vai viņi tam paši noticēja.

Taču ticami fakti liecina ka Lato Lapsa ilgstoši varēja būt Krievijas vēstniecības / FSB ( Федеральная служба безопасности Российской Федерации (ФСБ),  Federal’naya sluzhba bezopasnosti Rossiyskoy Federatsii, Krievijas Federālais drošības dienests, agrāk KGB) uzmanības lokā kā potenciāls aģents. Vai nu informatora vai ietekmes aģenta vai abos statusos. Visticamāk viņš varēja būt savervēts, kad  strādāja Latvijas ziņu aģentūrā LETA 2008. gadā vai kad no tās bija spiests aiziet. FSB tā tiek klasificēta ļoti ietekmīga un informācijas vākšanas vieta. Un lai arī Lapsa nekad žurnālistiku un medijus nav studējis, tas netraucēja FSB uzskatīt viņu par noderīgu informācijas avotu. Jo žurnālistikā strādājošie ir jebkura izlūkdienesta medusmaize. Tāds FSB bija un ir arī Lapsa, jo jau tolaik varēja piekļūt gandrīz jebkurai informācijai, kas interesēja arī Kremli un labi zināja, kas ir kas Latvijā. Viņš jau tad visticamāk bija dosje autors par Latvijā ietekmīgām un Kremlim  bīstamām vai noderīgām personām. Šī informācija lieti noderēja Antonijas ielas darbiniekiem.  Kad Lato Lapsa no LETA bija spiests aiziet, acīmredzot, tieši viņa draugi no Kremļa iekārtoja viņam labu amatu Krievijas un Latvijas oligarhiem piederošajā, bet Kipras ofšoros noslēptā firmā AS News Media Group, kas izdeva avīzi krievu valodā Telegraf un citas lietas. Tur viņš rosījās kopā ar Latvijas bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kas arī tiek vērtēts kā Krievijai labvēlīga persona.

Melnais PR kā nacionālās drošības drauds

Kad arī no Telegraf bija jāaiziet Lapsas attīstība notika sekojoši – no sākuma viņš ķengājās par Lembergu un citiem ietekmīgiem, par kuriem bija plašas iespējas kaut kur parakties. Viņš sevi pierādīja, kā ļoti spējīgu racēju, un Lembergs saprata, ka Lapsa var kalpot arī viņam un viņš Lapsu acīmredzot nopirka, lai viņš kalpo Lembergam. Kāpēc gan  šādu netīru personāžu neizmantot savās interesēs? Tagad Lato Lapsa aiz “žurnālista” maskas  pilnībā apkalpo pret Latviju vērstus spēkus, tiražējot Krievijas propagandas naratīvus, kas adaptēti Latvijas videi. Viņa vietnē pietiek.com netradīsiet nekādu būtisku Krievijas politikas kritiku, bet tur atradīsiet tenkas, no sociāliem tīkliem sazagtus gabaliņus par sliktajiem Latvijas politiķiem, ierēdņiem, žurnālistiem, kas “zog, melo un izliekas”.  Tieši to, kas patīk Kremlim.

Tā nu ir sanācis, ka Krievijai neizdevīgākie un naidīgākie ir liberālie politiskie, ekonomiskie un intelektuālie  spēki, kas veicina Latvijas integrāciju Rietumu vērtību un drošības sitēmās. Bet Lembergam un Krievijai – ne. Viņiem padodiet oligarhus, kurus var vadīt,  konservatīvos, nacionālistus un šādus spēkus Kremlis atbalsta visā Eiropā.  Šim naratīvam čakli kalpo arī Lapsa. Spilgtākie piemēri grāmatas par Levitu un Nāve un viss portāls pietiek.com. Ar īpašu naidu, kas robežojas jau arī garīgu  kaiti,  viņš uzbrūk valsts drošības iestāžu vadītājiem, kā Stukānam, Maizītim un citiem. Tagad ļoti aktīvi interesējas un kuļ ūdeni par SAB potenciālo jauno vadītāju, jo tas, protams, visvairāk interesē viņa saimniekus tepat Latvijā un arī Kremlim šī informācija un manipulēšanas iespējas ir svarīgas. Par to liecina arī Lapsas jaunākais šedevrs, kas iznāca 2021. gada nogalē, Ādamsona faili.

Lato Lapsa ir profesionālis melnu dūmu aizsegu palaišanā, jo ar milzīgu entuziasmu viņš klaigā par komunistiem, čekistiem, kolaborantiem, liberastiem, gejiem un marksistiem, kas okupējuši prezidenta pili, saeimu, valdību, tiesas un medijus un esot posts un negals ar tiem, kamēr pie varas nav viņa Kremlim lojālie klienti Lembergs un Co.

Lato Lapsas grāmata Nāve, kas mēģina nomelnot/kompromitēt Latvijas prezidentu Egili Levitu un citus politiķus un amatpersonas.

Nevar nepamanīt, ka Lato Lapsa ar saviem Krievijas Kremļa tekstiem un ideoloģiju ir pastāvīgs viesis Latvijas medijos. Ne tikai Lemberga NRA slejās, Krievijas dezinformācijas medijā Sputnik, bet arī ar Latvijas nodokļu naudu finansētā TV kanāla TV24 gandrīz vai visos raidījumos, kas tur ir.  Kremlis var būt gandarīts. Lato Lapsa ir labs noderīgais idiots Kremļa interesēm, pat ja viņš arī nav tiešs viņu aģents. Bet  laiks rādīs, vai viņš kādreiz arī nesēdēs turpat, kur pašlaik Jānis Ādamsons, kura aizturēšanas kritikai un valsts nacionālās drošības iestāžu kompromitēšanai viņš veltījis savu 2021. gada decembrī izdoto falsifikāciju Ādamsona faili.

Lato lapsa apgalvo, ka šajā darbā esot publicējis saeimas deputāta un par spiegošanu Krievijas interesēs aizturētā politiķa Jāņa Ādamsona dokumentus, lai kompromitētu Latvijas valsts drošības dienestus un attaisnotu par spiegošanu Krievijas labā aizdomās turēto deputātu.

Lato Lapsas grāmatas kā Latvijas kompromitēšanas ieroči

Latvijā ir lielas problēmas ar mediju pratību, jo citādi nevar izskaidrot, ka ir daudz cillvēku, kas pērk un lasa Lato Lapsas provokācijas pret Latvijas valsti un tās demokrātiski ievēlētiem vadītajiem.  Cilvēki neprot atšķirt Krievijas viltus ziņu provokācijas no uzticamiem medijiem un autoriem, bet gatavi maksāt naudu par primitīvu naida dezinformāciju pret savu valsti un tautu.

Lato Lapsa savu darbu Nāve anotē, ka tā darbība notiekot  Latvijas valstī, cik nu no tās vairs esot palicis pāri, un ka mums vajagot pierast pie Latvijas valsts nāves. Uz grāmatas vāka ir prezidenta Levita attēls un LGBT un padomju simbolika, kas gan ir diezgan pretrunīgi tēli, jo PSRS nekādas LGTB tiesības nebija. Un maldinošs teksts, ka šīs provokācijas dēļ esot pie Lapsas un Liepnieka notikušas kratīšanas. Pat neverot to vaļā ir pilnīgi skaidrs, ka mums darīšana ar Krievijas propagandas naratīvu fikcijas žanrā, kas sludina Latviju kā neizdevušos valsti, kuru vada nekompetenti Rietumu tautieši, čekas aģenti, komunisti, marksisti, geji, lesbietes un muļķi. Ir vēlme atstrādāt pasūtītāju naudu, cerot, ka tauta nobīsies un sauks Lembergu atpakaļ un pagriezīs Latviju Krievijas vai vismaz Ungārijas virzienā. Gan Lembergs, gan Kremlis ir gandarīti, jo vēl viens ieguldījums šīs prorietumnieciskās Latvijas vadības destabilizēšanā.

Cerams, ka Latvijas drošības dienesti un saeima pratīs novērtēt, kādu kaitējumu nacionālai drošībai var radīt neierobežota melnā PR ģenerāļa Lato Lapsas plosīšanās Latvijā.

Melnā PR globālais konteksts

Vēsturiski Lato Lapsas klienti nav godīgu spēli akceptējoši politiskie spēki. Tas gan nav nekas dīvains, jo negodīgas sacensības metodes pasaulē visvairāk izmanto tieši pret demokrātiskiem, liberāliem spēkiem karojošās partijas un negodīgi uzņēmēji, kuri nevar uzvarēt godīgā, baltā konkurencē ar savām politiskajām idejām, tāpēc ķeras pie pēdējā salmiņa – pretinieka personas kompromitēšanas. To labi var redzēt arī ASV, kur tieši konservatīvie politiskie spēki (spilgtākie piemēri Votergeitas skandāls Niksona prezidentūras laikā, Trampa nomelnošanas kampaņa pret H. Klintoni ar viņas vainošanu pedofīlijā)  jau vēsturiski regulāri izmanto nomelnošanu pret  konkurentiem.  

Protams, ZZS un Lembergs nav nekādi liberālie, demokrātiskie, bet prokremliskas un konservatīvas politikas virzītāji Latvijā.

Neapšaubāmi, ka Krievija ir tuva Lemberga sidij un mēs labi atceramies, kā Lato Lapsas svarīgākais klients Lembergs pretojās NATO klātbūtnei Latvijā un kā regulāri gan atklāti, gan slepus tikās ar Krievijas vētniecību un saskaņoja savus darbus un plānus.

Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.

Avoti un daži citāti

Resurss ir par Lato Lapsu: https://www.latolapsa.com/

Pašpasludināto sabiedrisko attiecību smagsvaru, kas gūst ievērojamus ienākumus sniedzot ētiskus, neētiskus, tā arī likumīgus un nelikumīgus pakalpojumus personām, kas gatavas labi samaksāt. Par atbilstošu samaksu tiek iedarbināti uzņēmumi, žurnālisti un interneta resursi. Klienti ir visādi. Daļa sabiedrībai liktos interesanti.

Kāpēc gan darba rūķim Lato slēpt savu piederību sabiedrisko attiecību biznesa mašinērijai? Vienkārši. Vairāk naudu sapelnīt var šo saikni neatklājot un uzdodoties par taisnības cīnītāju, kas atrodas nepārtrauktā altruisma un taisnības izjūtu radītu emociju fokusā.

This site is about investigative journalism and contains leaked documents. Documents about businessman Lato Lapsa, that have ties to government and corrupted politicians. In public he portrays himself as independent journalist, but leaked documents show that he owns PR companies and is catering corrupt politicians. As for example: he was involved in Zolitūde shopping centre roof collapse coverup. This is found in leaked documents. Not to mention ties to politicians.

Vai, jūsuprāt, Latvijā izmanto melno PR? Ja izmanto, vai varat nosaukt kādus piemērus?

JR: Latvijā melno PR izmanto ļoti daudz. Protams, galvenokārt politikā, bet ir arī savādāki veidi. Piemēram, ar melnā PR palīdzību var izdarīt spiedienu uz tiesu, noskaņot sabiedrību pret kādu ierēdni vai iestādi, izveidot uzņēmumam negatīvu tēlu utt. Interesanti, ka vislielākie melnā PR taisītāji pie mums ir nevis sabiedrisko attiecību speciālisti (kam, šķiet, ka tādiem vajadzētu būt), bet gan tieši atsevišķi žurnālisti un dažkārt pat mediji, kuriem patiesībā vajadzētu nodarboties ar šī paša melnā PR atmaskošanu un objektīvas informācijas pasniegšanu sabiedrībai.

Tā, piemēram, Lato Lapsas darbību, izdodot it kā atmaskojošas grāmatas par Šķēli, Lembergu vai Šleseru tieši pirms Saeimas vēlēšanām, var nosaukt gan par “rokošo žurnālistiku” (kā to patīk dēvēt pašiem žurnālistiem), gan arī par melno PR pret šiem konkrētajiem politiķiem. Tieši tāpat ir ar raidījumu “Nekā personīga”, laikrakstu “Diena” Ēlertes laikā un citiem līdzīgiem projektiem. No vienas puses tas viss izskatās pēc nezin kādu noziegumu un noziedznieku atmaskošanas ar sabiedrībā pazīstamiem žurnālistiem priekšgalā, bet no otras puses mēs varam saskatīt ļoti skaidru tendenci, kas aiz visām šīm “izmeklēšanām” liek saskatīt vienu konkrētu pasūtītāju. Proti, to, kam šie visi cilvēki kaut kādā veidā traucē realizēt noteiktas ieceres.

Viedoklis | Cilvēku prātu čakarētāji aiz dūmu aizsega

Pašpasludinātais taisnības cīnītājs Lato Lapsa un polittehnologs Jurģis Liepnieks pilnā sparā apgalvo, ka kratīšanas pie viņiem notikušas safabricētu kriminālprocesu ietvaros un abi ir tīri kā bāreņa asara. Ja ticēt Lapsam (bet varbūt saskaņā ar viņa paša ieviesto žanru  būtu jāraksta Apsam?), viņu tādējādi cenšas apkarot neviens cits kā valsts prezidents Egils Levits, kurš esot trakoti pārbijies no Indriķa Latvieša jaunā romāna Nāve publicēšanas. Savukārt Liepnieku vajājot ļaunā VID Nodokļu un muitas policija, kura kratīšanā meklējusi jau sen VIDam iesniegtus līgumus. Šajā brīdī, līdzīgi Staņislavskim, gribas iesaukties «Neticu!».

Vai tiešām Valsts prezidentam (!) nav citu rūpju, kā apkarot Lapsu? Turklāt iesaistīt šajā pasākumā policiju, kratīšanu, aizturēšanu, datora izņemšanu un parakstīšanos par ar kriminālprocesu saistītās informācijas neizpaušanu? Vai tiešām Nodokļu un muitas policijai nav cita darba, kā Liepnieka mājā un darbavietā ar suņiem (kā raksta pats Liepnieks) meklēt kaut kādus līgumus? Bet varbūt abi kungi ir iestiguši krietni lielākos mēslos, un viņu skaļi izkliegtais sašutums ir tikai savdabīgs dūmu aizsegs sabiedriskās domas novirzīšanai sev vēlamajā virzienā? Ne vienam, ne otram  prasmju un pieredzes cilvēku prātu čakarēšanā netrūkst.

Paraksts par informācijas neizpaušanu šajā gadījumā ir elegants instruments, kurš ļauj izvirzīt tautas apspriešanai teorijas, kurām, ļoti iespējams, ar realitāti nav ne mazākā sakara, bet kuras ļauj runāt par «apkaunojošiem safabricējumiem». 

Lato Lapsa sevi pozicionē kā bezkompromisa cīnītāju pret «sliktajiem», patiesības nesēju masās un skarbo žurnālistu, kurš nebaidās paust patiesību, lai cik augsti varas plaukti varētu tikt aizskarti. Tikai, ja uzšķiram Vikipēdijā lapu Lato Lapsa, redzam ierakstu: «Lato Lapsa ir sabiedrisko attiecību uzņēmumu P.R.A.E. un AD Omnia vadītājs un privātdetektīvs detektīvu birojā Outsourcing Business Intelligence Consulting UAB. Vairāku grāmatu autors par Latvijā ietekmīgiem cilvēkiem un pasaules ģeogrāfiju.» Nekādas kļūdas te nav, runa tik tiešām ir par to pašu principiālo Lapsu, kurš citus tik labprāt mīl sist pie kauna staba. Tikai pa muti lielākoties dabū Lapsas klientu oponenti.

Jo turīgam, labi maksātspējīgam klientam PR jomā (jo īpaši melnā, netīrā PR) vienmēr ir taisnība. Ja, teiksim, Anniņa saka, ka Pēterītis jāpataisa par cūku un par to labi samaksā, tad Pēterītis arī taps noliets  dubļiem no galvas līdz kājām un viņa reputācija sabradāta pat tad, ja patiesībā viņš ir balts kā jērs. Neticat? Velti. Pirms dažiem gadiem tika nopludināta Lapsas e-sarakste un dati par viņa darījumiem ar maksājumu kartēm. Varētu jau sist dūri galdā un skaļi kliegt – nu kā gan drīkst publiskot citu e-pastos rakstīto, taču arī pašam Lapsam šāds paņēmiens labi iet pie sirds. Protams, kad jāgrauj reputācija citiem… Taču dakteris ir dabūjis sava paša zāles, un atklājas nesmukas lietas.

Piemēram, kāds Artūrs vēl 2013.gada februārī raksta Pietiek komandai, ka «lielākie Latvijas būvnieki, attīstītāji un ārvalstu investori pēdējā mēneša laikā aktīvi lobē iespēju vēl vairāk ierobežot cilvēku tiesības apstrīdēt būvatļauju», Lapsa šo vēstuli pārsūta PRAE, sabiedrisko attiecību kantoris nolemj par to painformēt Homburgu (Homburg Group grupas uzņēmums Latvijā izraudzījās arhitektus, projektētājus un būvniekus lielveikala Maxima celtniecībai Zolitūdē), un beigu beigās tiek nolemts «neņemt šo dabas draugu pārāk nopietni». Minētajā sarakstē figurē arī šādas teikums (to neraksta L.L.): «Vispār to vajadzētu izstāstīt Aivaram, ka šāds klejo apkārt un gan jau arī Saeimā līdz ceturtdienai nonāks –> lai just in case [visādam gadījumam] painformē savus Dombrovskus u.c., kas šis par putnu, kas tik vēlīgi norāda uz kļūdām un maldināšanu.» Nu nepatika Pietiek komandai Artūra rakstiņš, nenopublicēja, bet kādēļ gan jātaisa cilvēkam, kurš uzticējās gaismas nesējam Lapsam, ziepes?

Runā, ka tieši caur minēto sabiedrisko attiecību kantori bagātīgi plūdusi «melnā PR» naudiņa, kura aploksnītē tikusi izmaksāta arī melno kampaņu autoram, un kurš pēc tam ar bankomāta starpniecību to iemaksājis savā bankas kontā. Kādā globālajā tīmeklī atrodamā pētījumā, kura autors diemžēl vēlējies palikt nezināms, visiem zināmā atmaskotāja darbība raksturota šādi: «Lapsa kā pērkams rupors Latvijas informatīvajā telpā pazīstams jau vairāk nekā 15 gadus un viņa mute šo gadu gaitā ir tikusi, tā teikt, «izmantota» veselas amatpersonu un uzņēmēju plejādes nomelnošanai, kas par spīti arvien dzeltenākām satura nokrāsām tiek nemainīgi saukta par «atmaskošanu».» Ja kādam ir vēlme, minēto materiālu, kurā cita starpā arī atklāts, kā rodas «lasītāju» komentāri pie Pietiek rakstiem un visnotaļ interesanti sarakstes fragmenti, internetā var viegli atrast.  Un vēl – ja reiz Lapsa neko nedara bez ievērojama naudas žūkšņa saņemšanas, tad interesanti, kas viņam pasūtījis kampaņu pret Valsts prezidentu Egilu Levitu?

Arī kādreizējais Andra Šķēles uzticamais polittehnologs, vēlāk nedraugs  Jurģis Liepnieks iebraucis dziļās ziepēs. Un te nav runa tikai par dažiem VID atdotiem un sazin kur noklīdušiem līgumiem. No publiski izskanējušās informācijas zināms, ka VID Nodokļu un muitas policijas lietvedībā esošais, visticamāk, ar Liepnieka rosību saistītais kriminālprocess, pagājušajā gadā sākts saistībā ar fizisku un juridisku personu savstarpējiem aizdomīgiem darījumiem, lai, iespējams, izvairītos no nodokļu nomaksas un legalizētu noziedzīgi iegūtus naudas līdzekļus.

Pie abiem šiem nodarījumiem minēts, ka tie bijuši «lielā apmērā», bet tādi vīri kā Liepnieks jau ar sīkumiem neķēpājas. Starp citu, tauta runā, ka «melnais PR» ir ne vien Lapsas, bet arī Liepnieka iecienīts rūpals. Vai varētu būt tā, ka mēslu čupu pasūtītāji kungiem maksājuši skaidrā naudā tādos apmēros, ka tās legalizēšana pievērsusi finanšu policijas uzmanību? Šāds pieņēmums, trūkstot precīzai informācijai, ne ar ko nav sliktāks par citiem.

«Melnais PR» Latvijā TVNET, Toms Toms Rātfelders

Runājot par «melno PR» pasaules politikā, jāsaprot, ka mūsu valsts nav izņēmums. Latvijas politiskajā virtuvē ir novērojami daudzi gadījumi, kad norisinās politisko pretinieku nomelnošana.

«Latvijā pastāvīgi notiek uzbrukumi noteiktām personām, izceļot viņu trūkumus vai kādus nedarbus. Mēs to varam saukt par pastāvīgu politiskās komunikācijas troksni.

Piemēri šim troksnim ir redzami gandrīz katru dienu vai nedēļu. Viens no spilgtākajiem ir Dzintara Rasnača gadījums, kad kādā avīzē bija publicētas bildes no viņa facebook konta. Tajā bija izcelti viņa negatīvie darbi un epizodes no privātās dzīves, kuras jau iepriekš bija diskreditētas politiskā vidē. Tāpat spilgts ir arī Lato Lapsas izdotās grāmatas par Aināru Šleseru gadījums. Šajā darbā bija redzami nopietni mēģinājumi graut politiķa reputāciju. Tāpat arī Dienas bizness regulāri uzbrūk Danai Reizniecei-Ozolai, pazemojot un parodējot viņu. Nāk prātā arī Solvitas Āboltiņas atspoguļojums mediju telpā, kurš, ļoti iespējams, tiek veidots tāpēc, ka viņa daudziem nepatīk. Ļoti labs piemērs ir arī Aivars Lembergs, kurš savus pretiniekus pastāvīgi apsaukā par sorosītiem,» stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikāciju fakultātes dekāne, profesore Anda Rožukalne.

Latvijā nomelnojoši uzbrukumi ir īpaši efektīvi, jo pie mums valda politisko ideju un ideoloģiju trūkums.

Šādos apstākļos reputācija kļūst par galveno politisko valūtu, kura var tikt izmantota politiskās ietekmes un varas iegūšanai. Cilvēki skatās ne tik daudz uz darbiem, bet gan uz to, cik ļoti tiem konkrētais politiskais kandidāts patīk. Reputācija ar šo patikšanu ir ļoti saistīta,» stāsta Rožukalne. Līdzīgās domās par situāciju Latvijā ir arī Mārtiņš Hiršs. Runājot par Latvijas politiku, mūsdienās vairs nevaram runāt par meliem, jo viss ir tikai faktu pagriešana.

Tāpat kā Tramps, arī mūsu politiķi mēģina aiz matiem pievilkt notiekošo sev par labu. Kā piemēru var minēt neseno gadījumu ar Jauno Konservatīvo partiju, kura bija sadomājusi rīkot priekšvēlēšanu akciju Dziesmu un deju svētku norises vietā (Vērmanes dārzā). Šādu akciju veikšana minēto svētku laikā ir aizliegta, un policija tās īstenotājus aizturēja. Pēc tam JKP izvērsa nomelnošanas kampaņu pret Valsts policiju, kura it kā nepamatoti esot aizturējusi partijas aģitētājus. Šī ažiotāža tika izmantota kā mēģinājums iegūt balsis. Šis ir tikai viens piemērs. Arī citas partijas mēģina sagrozīt notiekošo, lai attēlotu sevi pēc iespējas labākā gaismā,» pauda Hiršs.  Anda Rožukalne arī runā par nomelnojošo ziņu izplatīšanai paredzētu instrumentu pastāvēšanu Latvijas mediju vidē.

Latvijas politiskajā vidē pastāv pietiekams daudzums mediju formātu, kuri nodarbojas ar nomelnojošo ziņu izplatīšanu. Ir avīzes, kuras tiek iemestas mums pastkastē, taču ir arī tādas interneta vietnes kā pietiek.com vai kompromat.lv, kuras sāka kā salīdzinoši progresīvas, taču laika gaitā degradējās un kļuva par platformām nomelnojošu ziņu izplatīšanai,» pauž Rožukalne.

Savukārt Mārtiņš Hiršs uzskata, ka iepriekš minētās Trampa politiskās kampaņas elementu iezīmes ir novērojamas arī šeit. Politiskie spēlētāji viens otru apsūdz par būšanu daļai no Krievijas agresijas sistēmas, ko parasti nevar pierādīt. Šādas darbības politiķiem ir ļoti izdevīgas, jo veiksmīgi piesaista publicitāti. Vienlaicīgi būtu arī jāsaprot, ka šādu skaļu frāžu izteikšana ar laiku zaudē savu nozīmīgumu un sabiedrība sāk tām neticēt. Brīdī, kad no Krievijas saņemsim reālus hibrīdkara draudus, mūsu sabiedrība var būt iemidzināta,» norāda pētnieks.

Anda Rožukalne arī vērš uzmanību uz to, ka ilgstošas nomelnošanas kampaņas ietvaros vēlētājam sāk zust uzticība visai politiskajai sistēmai. «Rodas ilūzija, ka politiskais piedāvājums visu laiku ir tas pats, un cilvēks ir vīlies politikas jēdzīgumā. Viņam rodas sajūta, ka politikai jēgas nav sekot vispār, jo viss apkārt notiekošais ir nekrietns un tendēts uz publisku apsaukāšanos, puspatiesībām un uzbrukumiem,» uzskata Rožukalne.

Ko varam secināt? Ir skaidrs, ka nomelnošanas kampaņas ir salīdzinoši vienkāršs un efektīvs instruments politiskās varas iegūšanai. Atsevišķos gadījumos (piemēram, ASV 2016. gada vēlēšanās) tas ir radījis pat politisku brīnumu un no salīdzinoši vāja kandidāta izveidojis vēlēšanu uzvarētāju. Latvijas nomelnošanas politika īpaši neatpaliek no notiekošā ārvalstīs, un tajā mēs varam manīt gan ārējā ienaidnieka uzburšanu (Krievijas faktors un apsūdzības par saistību ar hibrīdkaru), gan arī apsūdzības par valsts nozagšanu (oligarhu ietekmes jautājums Latvijas politikā). Ņemot vērā «melnā PR» būtiskos panākumus pēdējā gada laikā un tā diezgan seno vēsturi, paredzams, ka tā lietošana turpināsies arī nākotnē un paliks par neatņemamu politikas sastāvdaļu. Šis jautājums mums īpaši aktuāls kļūs gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā septembrī. Ir paredzams, ka pirms tām saskarsimies ar pieaugošu skaitu mēģinājumu parādīt politiskos pretiniekus negatīvā gaismā (bieži ar dažādām puspatiesībām, kurām nav faktoloģiska pamata). Šā iemesla dēļ vēlētājiem būtu rūpīgāk jāizvērtē viss politiķu teiktais un arī jāsaprot, ka šaubu veidošana par kādu diezgan pierādītu patiesību ir viens no «melnā PR» galvenajiem mērķiem.

Lai izvairītos no iekrišanas nepatiesas informācijas lamatās, katram iedzīvotājam būtu jāizvairās no sekošanas tikai savām emocijām.

Tas tāpēc, ka nomelnošanas kampaņas ir balstītas uz emociju raisīšanu gan ar faktiem, gan ar šo faktu interpretāciju. Vieglākais veids, kā šiem impulsiem neļauties, būtu patērēt kvalitatīvus medijus.

ASV nesen iznāca pētījums, kurā secināts, ka visvieglāk ietekmējamie ir cilvēki, kuri patērē tikai dzelteno presi ar salīdzinoši vieglu saturu,» uzskata Rožukalne. Tāpat īpaši vēlos uzsvērt M. Hirša teikto par apsūdzībām saistībā ar būšanu daļai no Krievijas hibrīdkara sistēmas. Ja šādi apsūdzējumi ir pārlieku daudzi un nepamatoti, tas var sabiedrībā radīt neticību. Ja tik tiešām kādreiz izjutīsim nopietnus hibrīdkara draudus no Krievijas, nespēsim laicīgi noreaģēt uz valsts mestajiem izaicinājumiem. Šā iemesla dēļ politiķiem un to politisko vēstījumu izplatītājiem būtu rūpīgāk jāpārdomā savi izteikumi šajā sfērā.

Pretējā gadījumā «melnais PR» var pārvērsties no varas spēļu jautājuma par nacionālās drošības jautājumu.

BNN PĒTA | Lemberga ievēlēšana var padarīt Latviju par mafiozu valsti citu acīs, vērtē tieslietu ministrs

Latvijā pēc 12 gadus ilgas tiesvedības par smagiem korupcijas noziegumiem pret valsti cietumā nonācis Aivars Lembergs, kuram arī par politiķu korumpēšanu tika uzliktas ASV sankcijas. Pašlaik viņš grasās kandidēt pašvaldību vēlēšanās, taču vienlaikus valsts strādā pie likumprojekta, lai apsūdzētas personas nedrīkstētu kandidēt vēlēšanās, sarunā ar BNN stāsta Latvijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Viņš arī atzīst, ka tikmēr citas valstis šāda politiķa un viņu atbalstītāju dēļ uz Latviju var sākt skatīties kā uz potenciāli mafiozu valsti.

Latvijas nākotnes iespējas, ja balsos par Lembergu

Uz jautājumu, kā Latvija izskatīsies starptautiskajā telpā, ja Lembergu ievēlēs, Bordāns atbild: «Kamēr Lembergs nebūs reāli izņemts no aprites un politiskie spēki ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) sadarbosies, ārvalstis uz Latviju skatīsies, iespējams, kā uz potenciāli mafiozu valsti.»

Viņš norāda, ka valstis, kas ir pieredzējušas, ar spēcīgu demokrātiju, saprot, ka attīrīšanās no tādām mafiozām struktūrām nav vienkāršas, ka tas prasa atsevišķu cilvēku drosmi un pat upurēšanos. «Tas šobrīd ir spilgti redzams, kā Latvijā cilvēki tiek upurēti – tie, kuri ir uzņēmušies atbildīgu stāju nostāties pret Lemberga interesēm. Pret tādiem cilvēkiem tiek ierosinātas krimināllietas un dažādi apgrūtināta viņu profesionālā dzīve. Piemēram, cilvēki, kas strādājuši drošības dienestos ar visaugstākajām pielaidēm un ir sargājuši valsts drošību vistiešākajā nozīmē, viņi visu šo procesu ietekmē ir izspiesti no darba drošības iestādēs.»

Tieslietu ministrs pauž uzskatu, ka sabiedrība ārvalstīs to novērtē, ka ir cilvēki, kas gatavi iestāties pret Lemberga interesēm. «Viņi Latviju vērtē – vai mēs tiekam ar to galā? Vai nu valsts cīnās ar problēmām un ar laiku sakārto tās, vai arī viss iestrēgst un paliek neskaidrā stāvoklī.» Kā Bordāns vērtē – ja «viss iestrēgs un netiks nokārtots līdz galam», tad ārvalstnieki sapratīs, ka šajā valstī tā slimība nav uzvarēta un Latvija īsti nespēj to izdarīt.

«Ja viņi redzēs, ka pārmaiņas nenotiek un tādus lembergus ievēl un tādas partijas turpina darboties, tad acīmredzot viņi novērtēs, ka savas investīcijas šajā valstī ir riskanti ieguldīt.»

Kā nākamais solis, kas varētu notikt, Bordāna prāt, ir, ka tad uz šejieni nāks citu valstu investīcijas, jo ostas, vietas, pilsētas, kurās rūpnīcas var atvērt, Latvijā ir. «Vienkārši, cik investīcijas no citām valstīm – tādām, kurām tiesiskums nav svarīgs, – nāks?»

Viņš vērtē, ka ieguldījumi, piedāvājumi par tiem varētu sākt nākt no tādām valstīm, «kas var atnākt, sarunāt ar pilsētas mēriem kaut ko, un viņi vai nu atļaus, vai neatļaus noteiktas investīcijas». «Tās būs tādas pusmafiozas valstis.» Latvija šobrīd var izvēlēties, uz kuru pusi iet, uzsverot vēlētāju atbildību, saka tieslietu ministrs.

«Vai nu Latvijas sabiedrība balsos par tādiem lembergiem un tiem, kas ir gatavi ar viņu kopā strādāt, vai arī tā beidzot ignorēs un nesveicināsies ar tādiem, kas ir gatavi palīdzēt Lembergam.»

Vēzis, kas turpina izplatīties

Bordāns arī atgādina, ka Lembergam tika piemērotas arī starptautiskas sankcijas. «Šo starptautisko sankciju piemērošanas pamatojums bija tas, ka viņš ietekmē to, kādus cilvēkus liek amatos, ieskaitot tiesībsargājošās iestādēs, liek tikai kādiem grupējumiem, bet ne tiesiskumam, profesionālismam lojālus cilvēkus. Tas ir kā vēzis, kas turpina darboties šeit, Latvijā.»

Rodas jautājums, kādēļ Lembergs vispār drīkst kandidēt pašvaldību vēlēšanās, ja jau atrodas cietumā. 

Viņš to drīkst, jo, lai gan atzīts par vainīgu, vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums galīgajā instancē, saziņā ar BNN skaidro Centrālā vēlēšanu komisija (CVK). «Kamēr spriedums nav galīgs, tikmēr personai ir tiesības kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētai domē.»

Jāatgādina, ka Lembergam ir piemērots notiesājošs spriedums pirmajā instancē Rīgas apgabaltiesā, atzīstot viņu par vainīgu virknē smagos korupcijas noziegumos pret Latvijas valsti.

Tieslietu ministrs papildina skaidrojumu ar norādi, ka «pašlaik Rīgas apgabaltiesa ir atcēlusi iepriekšējos drošības līdzekļus un ļoti pamatoti, manā ieskatā, ir piemērojusi pašu bargāko drošības līdzekli – apcietinājumu». Bordāns uzsver, ka tas vēl nav sods, taču tas ir bargākais drošības līdzeklis.

Tieslietu ministrs uzskata, ka Lembergs, kandidējot vēlēšanās, demonstratīvi parāda savu nievājošo izturēšanos. «Viņš nievājoši izturas pret visām apsūdzībām, kas viņam vairāk nekā desmit gadu ilgā tiesas procesā ir uzrādītas. Savā ziņā nevar arī tiesnesim pārmest, ka tas bijis tik ilgi, jo viņš arī tiešām gribējis skrupulozi izskatīt, lai nevar pārmest, ka viņš cilvēku ir notiesājis, neizskatot katru detaļu šai lietā.»

«Es teiktu vēl tā – lai tiesnesis piemērotu apcietinājumu [kā drošības līdzekli], tiesnesim ir jābūt ļoti lielai pārliecībai, ka tie noziegumi, kuros viņš tiek atzīts par vainīgu, ir sevišķi smagi.»

Tas apdraud valstiskumu – likt sarakstā valsts politikas noteicēju

«Vai sabiedrība uzskata, ka ir gudri balsot par šādu sarakstu un vispār atbalstīt partiju, kas nenorobežojas no šādiem cilvēkiem, bet turpina slavēt šo apcietināto personu par smagiem noziegumiem, turpina demonstratīvi likt viņu kā pirmo sarakstā?» retoriski vaicā Bordāns.

Ministrs vēlreiz uzsver, ka tas bijis ļoti izvērts un pamatots lēmums – ielikt Lembergu tagad cietumā. «Nevar teikt, ka pēc desmit gadu izskatīšanas tas ir kaut kāds nejaušs lēmums – apcietināt un notiesāt un pieciem gadiem cilvēku, kurš ilgstoši ir faktiski bijis galvenais noteicējs valsts politikā, tiesnesim tas nav vienkārši.»

Bordāns skaidro, ka tas nav tā, ka nejauši kādu uz ielas aizturēja un pēc kļūmīgiem pierādījumiem notiesāja. «Šis ir pilnīgi cits gadījums, tāpēc tas, ka ir cilvēki, kuri ir partijā un uzskata, ka ir labi likt Lembergu kā nr.1, parāda par ārkārtīgi bīstamo politisko kursu, ļoti bīstamu politiku valstij. Tie, kas par to balso, viņi acīmredzot valsti noliek apdraudējumā, grib uzturēt šādu situāciju valstī.»

Viņš uzsver, ka Lemberga kandidatūra ļoti daudz parāda gan konkrētās partijas – Latvijai un Ventspilij, ZZS – ārkārtīgi zemo politisko līmeni, gan apdraud valstiskumu.

Vai pašlaik tiesībsargājošās iestādes tiešām neko nevar darīt?

Politiķis stāsta, ka gluži tā nav, ka lēmējvara, ka valstī nav cilvēku, kuri nebūtu rosinājuši likuma izmaiņas un nerīkotos. «2013.gadā es pats atbalstīju likumprojektu, kas liedza piedalīties pašvaldību vēlēšanās tiem, kas ir aizdomās turētie. Tā rezultātā gan es tiku noņemts no amata, gan toreizējais VARAM ministrs Edmunds Sprūdžs, gan arī valdība krita.»

Viņš skaidro, ka tās partijas, kas ir ilgstoši sadarbojušās ar ZZS, vai šīs partijas biedri, šādus jautājumus ir novilcinājušas. Politiķus, kuri atbalstīja ierobežojumus [vēlēšanās kandidēt apsūdzētām personām], faktiski izspieda no politikas. Tas apliecina ASV uzlikto sankciju piemērotību, pamatu. Tas arī lielā mērā apliecina tiesas piemērotā drošības līdzekļa pamatotību.» «Domāju, ka partijas, uz kurām Lembergam ir ietekme, ir tās, kuras līdz šim bijušas valdībā kopā ar ZZS, — Vienotība un Nacionālā apvienība

Tieslietu ministrs BNN arī pastāstīja, ka pašlaik tiek strādāts pie likuma, kas liegtu apsūdzētām personām kandidēt vēlēšanās, un ka tas šobrīd tiek atbalstīts, bet netiks vēl īstenots uz šīm pašvaldību vēlēšanām. Vienlaikus esot jāstrādā pie apsūdzību kvalitātes, lai, ierosinot «kaut kādu krimināllietu» nevarētu «noņemt no trases» jebkuru politiķi, kurš grasās kandidēt.

Lembergs tāpat nebūs nekāds deputāts

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ziņu portālam BNN skaidri vēsta, ka nekāds deputāts vai pat pilsētas vadītājs Lembergs nebūs. Domes deputātam likumā ir noteikti konkrēti pienākumi, kuru izpilde, atrodoties cietumā, ir apšaubāma, norāda VARAM. Piemēram, ievēlētam deputātam ir pienākums piedalīties domes sēdēs, piedalīties attiecīgās domes lēmumu izpildes kontrolēšanā, izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus un sniegt atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, ne retāk kā reizi divos mēnešos rīkot iedzīvotāju pieņemšanu.

Atskats vēsturē

Lemberga vēsture Latvijā ir diezgan gara un sarežģīta. Viņš kļuva par ienesīgās ostu pilsētas Ventspils mēru 1991.gadā. Taču 2005.gadā pret viņu ierosināja krimināllietu par kukuļņemšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, īpašuma tiesību nenorādīšanu dažādos uzņēmumos u.c. Kopš 2007.gada ar tiesas lēmumu viņam bija liegts pildīt mēra pienākumus, taču tas tā arī palika tikai «uz papīra», jo faktiski Lembergs šos pienākumus pildījis visus šos gadus.

Pēc tam, kad 2019.gada 9.decembrī Lembergam piemēroja ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) sankcijas, visas sankcijām pakļautās biedrības palika bez biedriem, Lembergs arī bija spiests atstāt Ventspils brīvostu, lai tā tiktu izņemta no sankcijām. Taču viņš turpināja strādāt Ventspils pilsētas domes Finanšu komitejā, kas pārvalda naudas izlietojumu pilsētā. Turklāt turpinājis sev izmaksāt algu pēc sankciju uzlikšanas, ko neviens tā īsti nav pārbaudījis, vai tas vispār bija likumīgi.

Pēc 12 gadus ilgas tiesvedības tiesa Lembergu atzina par vainīgu kukuļņemšanā, dokumenta viltošanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, dienesta viltojumā, neatļautā piedalīšanās mantiskos darījumos, kā arī nepatiesu ziņu norādīšanā deklarācijas. Rīgas apgabaltiesa Lembergam piesprieda piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro sodu. Konfiscēta tika arī slavenā Puzes muiža, kurā Lembergs ar ģimeni dzīvoja, kā arī virkne citu īpašumu.

Pašlaik Lembergam ir piemērots nevis sods, bet drošības līdzeklis – apcietinājums. Tādēļ, ka spriedums vēl nav pasludināts galīgajā instancē likums Lembergam ļauj kandidēt vēlēšanās, ko viņš arī dara, kaut arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas ir atbildīga par pašvaldībām Latvijā, norāda, ka Lembergam nebūs iespēju strādāt kā deputātam, atrodoties cietumā.

Kurš ir vienlīdzīgāks par visiem pārējiem?

Gints Grosfogels: Lapsas par aitu ganiem

Papētot L. Lapsas radošo biogrāfiju, redzams, ka izcilais žurnālists gan agrāk, gan arī tagad turpina «sēdēt uz vairākiem krēsliem» — viņš ir gan žurnālists, gan publicists, gan…. Neoficiāli arī sabiedrisko attiecību konsultants. Par to, kādas ētikas un morāles normas šeit tiek pārkāptas, prasiet tiem, kas ar šīm lietām nodarbojas profesionālā līmenī, taču, cik zinu, tad Kristiāns Rozenvalds par līdzīga rakstura «pārkāpumiem» veselu nedēļu tika zākāts mediju pirmajās lapās…

Kāds teiks — bet kur gan ir pierādījumi, fakti, izraksti un izziņas, kas apliecina L. Lapsas un «P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības» saistību? Tādu ir simtiem, taču līdz šim neviens nav atļāvies publiski pateikt, ka L. Lapsa par savu darbu (rakstīšanu vai nerakstīšanu presē) pieprasa tāda vai citāda veida atlīdzību. Un tā jau vairs nav žurnālistika…

To, ka Lapsas vārds liek nodrebēt daudzu lielu uzņēmumu sabiedrisko attiecību vadītājiem, pierāda manis iepriekš teiktais — visi klusi sačukstas un apspriež kārtējo «lapsas kūmiņa» prasību, taču publiski par to neviens nerunā… Nerunā arī sabiedrisko attiecību profesionāļi, jo kurš gan ir gatavs publiski nostāties pret vienu no varenākajiem Latvijas žurnālistiem? Un te nu rodas jautājums — kāpēc ir vienlīdzīgie (žurnālisti, sabiedrisko attiecību darboņi) un vēl vienlīdzīgākie («lapsas kūmiņi»)?

Iepriekšējās publikācijas un avoti

Lato Lapsa – tāds, kāds es esmu

Kas ir Lato Lapsa un kā intereses viņš apkalpo?

Kādas metodes Lato lapsa izmanto savā portālā pietiek.com

Ko Lato Lapsa mums nestāsta un par ko neatzīstas pats sev Satīrisks feļetons

Lato Lapsa kā Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots

Lato Lapsas loma Krievijas hibrīdkarā pret Latviju


Komentēt

Putinam noderīgais idiots* Depardjē un viņa sekotāji Latvijā

Putins depardjē

Saite uz rakstu TVNet lapā.

Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.

Kā kļūt par politisku karikatūru

Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.

Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).

Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).

Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS

Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.

Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus – marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.

Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».

Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**

«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi

«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.

Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***

Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»… tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).

Putina «noderīgie idioti» Rietumos

Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».

Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).

Depardjē bēgšana uz Krieviju

Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.

Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.

Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.

Putinam noderīgie Latvijas idioti

Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.

Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.

Putina bļodlaižas

Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).

Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.

Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.

Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.

Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.

Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.

Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.

* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.

** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.

*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982