Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


1 komentārs

Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms

544961_506x285

Kolāža: TVNet, Toms Ostrovskis

Speciāli TVNet  (cenzētā versija).

Reliģija atkal ir nokļuvusi mūsu dienas kārtībā. Mēs spriežam par reliģijas draudiem mūsu brīvībām un vērtībām, par tās vardarbību pret sabiedrību un pret indivīda tiesībām. Gan Francijā, gan arī Latvijā. Pagājušajā nedēļā reliģija par sevi atkal atgādināja Saeimā.

Jā, Satversme nosaka, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka tā nedrīkst „bāzt savu degunu” sekulārās valsts lietās, taču tā to dara ar politiķu palīdzību. Kad veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) un četri Reģionu apvienības deputāti – Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite ierosināja grozīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, lai ierobežotu sieviešu tiesības veikt abortus, aiz šo kungu un dāmu mugurām mēs jūtam baznīcas elpu un ietekmi.

Vai embrijs izjūt ciešanas?

Kristīgā baznīca uzskata, ka cilvēku embriji ir cilvēka dzīvības piemēri un tāpēc aborti esot ļaunums, kas ne ar ko neatšķiroties no cilvēka slepkavības. Tāpēc paši agresīvākie kristīgās, sevišķi katoļu baznīcas apoloģēti pat nogalina ārstus, kas veic abortus. Vardarbība ar citādi domājošo nogalināšanu nav tikai musulmaņu fundamentālistu prakse, tādus paraugus mums sniedz arī katoļticīgie (piemēram, ASV), kuri acis nemirkšķinot ir gatavi savas ideoloģijas vārdā nogalināt cilvēkus, lai tikai neļautu iznīcināt viņuprāt citus cilvēkus – embrijus, kuri (kā liecina medicīnas zinātne) nevar izjust ciešanas, jo tiem nav izveidojusies nervu sistēma un tie faktiski ir šūnu ķekari.

Reliģijas kritiķis, bioloģijas profesors Ričards Dokinss (Richard Dawkins) savā slavenajā darbā „Dieva delūzija” jautā „Vai embrijs cieš?” un turpat arī atbild: „Domājams, necieš, ja vien to abortē pirms izveidojusies nervu sistēma; pat tad, ja tas pietiekami vecs, lai tam būtu nervu sistēma, tas noteikti cieš mazāk nekā, piemēram, pieaugusi govs kautuvē.) Vai grūtniece vai viņas ģimene cieš, ja viņai neveic abortu? Ļoti iespējams; un, lai būtu kā būdams, ja embrijam vēl nav nervu sistēmas, vai labi attīstītajai mātes nervu sistēmai nebūtu jāpiedāvā izvēles iespēja?”* Stingri abortu, kā arī embrionālo cilmjšūnu zinātnes pretinieki lielākoties ir dziļi reliģiozi un dogmātiski cilvēki, kuri uzskata, ka viņu reliģiski absolūtiskā morāle ir pārāka pār sekulāri konsekvencionālo morāli.

Abortu pretinieku nākamais arguments diskusijās par abortu amorālismu ir jautājums par nedzimuša bērniņa potenciālu, jo aborts liedzot embrijam nākotnē nodzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi.

Kustības „Par dzīvību” neloģiskie mīti par Bēthovenu kā aborta upuri

Internetā un grāmatnīcās var atrast simtiem reliģiskās kustības „Par dzīvību” (pro-life) publikāciju, kurās tiek tiražēts kāds sofistisks dialogs starp diviem ārstiem, ko profesors Dokinss sauc par leģendu, safabricējumu, ko tīši izplata reliģiozi abortu pretinieki. Tas ir šāds:

„- Es vēlētos jūsu viedokli par grūtniecības pārtraukšanu. Tēvam bija sifiliss, mātei tuberkuloze. No četriem piedzimušajiem bērniem pirmais bija akls, otrais nomira, trešais bija kurlmēms, ceturtajam arī bija tuberkuloze. Ko jūs būtu darījis?”

„- Es būtu grūtniecību izbeidzis.”

„- Jūs būtu nogalinājis Bēthovenu.”

Pat ja šī leģenda nebūtu melīga (jo Ludvigs van Bēthovens vecākiem nebija ne devītais, ne piektais bērns, viņš bija otrais un nav nekādu liecību, ka kādam no vecākiem būtu bijis sifiliss) no tās atvasinātais slēdziens tiek uzskatīts par loģiski pavisam greizu. Ja vien tam, ka mātei ir tuberkuloze un tēvam sifiliss, nav cēloniska sakara ar to, ka bērns ir ģeniāls mūziķis, tad pēc spriedēja domām, varbūtību, ka pasaulē nāks Bēthovens, aborts nemazina vairāk kā šķīsta atturēšanās no dzimumattiecībām.

Lai šo slēdzienu kļūdainumu saprastu ir vajadzīga kāda kripatiņa intelekta vai nedrīkst būt reliģiskas audzināšanas ietekme. Nevienā no kustības „Par dzīvību” vairāk nekā 43 interneta vietnēm R. Dokinss nav atradis norādi uz „Bēthovena argumenta” neloģismu.

Ja mēs tiešām sekotu „Par dzīvību” aģitatoru loģikai tad no viņu „cilvēciskā potenciāla” vai „Bēthovena argumenta” izriet pavisam cits secinājums: mēs liedzam dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei katru reizi, kad mēs atsakāmies no piedāvājuma stāties dzimumsakaros. Pat pretošanos izvarošanai varētu uzskatīt par iespējama bērna noslepkavošanu. „Par dzīvību” sofistika liecina par loģisko putru kādā var iekļūt, kad prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms. Šī putra ir ietekmējusi arī dažus Saeimas deputātus, kas stūrgalvīgi seko baznīcas līnijai. Ja par Reformu partiju, kas sevi jau vēlēšanās, manuprāt, pozicionēja par baznīcas vērtību partiju, jābrīnās nebūtu, tad izbrīnu rada NA un ZZS akla iešana baznīcas ideologu pavadā. Vai vēlētāji 4. oktobrī balsoja par to, ka baznīcas sofistika noteiks ZZS un NA politiķu dienas kārtību?

Latvijā reliģiskās kustības „Par dzīvību” dzinējspēks pēc luterāņu arhibīskapa Jāna Vanaga domām ir Nacionālās apvienības politiķis Imants Parādnieks, kurš šīs reliģiskās kustības iedvesmots esot sekmējis Saeimas demogrāfiskās komisijas izveidi, bez kura dzinējspēka „vilciens diez vai būtu iekustējies.”** Tagad Parādnieka vilcienā ir ielecis arī zaļais Guntis Belēvičs, kuru nemaz nemoka sirdsapziņa par to, kā šāda antiabortu iniciatīva saskan ar zaļo partiju ideoloģiju. Tā ir pilnīgā pretrunā ar to.

Ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem

Veselības ministra liekulību pamatoti kritizē mediķi, kas uzskata, ka daudz lielāku ieguldījumu dzimstības regulēšanā dotu hormonālā kontracepcija, kas nav lēta un nav Latvijā kompensējamo medikamentu sarakstā. Taču tā tiek kompensēta daudzās citās Eiropas valstīs ( LTV Panorāma 23.01.2014). Belēviča kungs varētu pacensties, lai līdz abortu problēmai mēs vispār nenonāktu. Tas notiktu, ja viņš ļautu katrai latviešu meitenei par lētu naudu bez pazemojošas iešanas pie ārsta pašai nopirkt pretapaugļošanās tabletes, lai viņām tādēļ nebūtu jāizputina vecāki, kas tagad ir spiesti finansēt meitu dārgo medikamentu budžetu. Bet tas droši vien būtu pretrunā ar Belēviča kungam tuvajām baznīcas dogmām, jo arī kontracepciju baznīca neatbalsta.

Līdz šim baznīca kultivēja uzskatu, ka ticīgajiem nav jāizsargājas no grūtniecības un ticīgie to saprata kā vairošanos līdzīgi trušiem. Kā Dievs lēmis, tā arī jānotiek. Taču pagājušajā nedēļā katoļu baznīcas galva un katoļu Dieva vietnieks zemes virsū Pāvests Francisks paziņoja, ka ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem. Turpat precizējot, ka viņš ar to nedomā kontracepcijas un abortu pieļaušanu, bet, ka esot citi baznīcai pieņemami veidi, kā kontrolēt kļūšanu par vecākiem, piemēram, atbildīga plānošana, kas ietver atturēšanos no seksuāliem sakariem laikā, kad sievietei ir ovulācijas periods. Taču, vai šajā aicinājumā atturēties atkal nav baznīcas pretruna: vai aicinājums uz atturēšanos no seksa nav aicinājums liegt dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei? Pēc mūsu loģikas tā sanāk.

Tātad iedomājieties, cik dzīvībām ir lieguši rasties (tātad baznīcas izpratnē veikuši abortu, neļaujot rasties embrijam, spermai saplūstot ar olšūnu) Imants Parādnieks, Guntis Belēvičs, Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite laikā, kad viņi deldē Saeimas krēslus nevis nodarbojas ar seksu bez kontracepcijas?

Vai valsts svētkos prezidentam, deputātiem un valdībai ir jāpielūdz baznīca?

Ja mūsu it kā oficiāli sekulārā valsts pārāk ļausies baznīcas ietekmei, tad varam iebraukt lielās auzās un nonākt tur, kur atrodas Krievija, kur baznīca ir saplūdusi ar valsti un politiku un metropolīts Kirils nosaka politiķu dienas kārtību un iedzīvotāju morāles, tikumības un seksa normas, veicina svētos karus un citu vardarbību pret pilsoņiem citām valstīm un pret personas brīvību.

Cerams, ka veselais saprāts un mūsu līdzdalība ES to nepieļaus. Viens no pirmajiem  diezgan novēlotiem soļiem valsts un baznīcas savstarpējās neatkarības demonstrēšanā būtu atteikšanās Saeimai un valdībai  kā fazāniem  sēdēt Doma baznīcā valsts svētkiem pieskaņotajos ekumēniskajos dievkalpojumos un klausīties pamācošus sprediķus par to, ka geji un Končita ir slikti un, ka Jēzus ir labs (lai gan ir viedokļi, kas apstiprina, ka Jēzus ir bijis gejs).  Kaut vai respektējot Satversmes pantu par baznīcas šķirtību no valsts un respektu pret tiem, kas nevienam dievam netic. Valsts prezidents, Saeimas deputāti un valdība tomēr vispirms ir sekulāras valsts pārstāvji, tādēļ viņiem diezin vai vajadzētu piedalīties klaji reliģiskos pasākumos, ja vien tā nav viņu privātā izvēle kā privātpersonai. Taču baznīca var droši rīkot savus ekumēniskos dievkalpojumus ne tikai par godu valsts svinībām, bet arī citās reizēs, tas tikai veicinās sašķelto un nereti karojošo baznīcu saprašanos. Tikai mūsu vēlētiem tautas pārstāvjiem no tā jāstāv tālāk.

Vēl jo vairāk, ka Latvijas valsts izveide nebija neviena dieva griba, bet gan Pirmā pasaules kara un pašu latviešu pūliņu rezultāts, kad impēriju sabrukuma rezultātā Eiropā izveidojās vairākas nacionālas valstis. Arī okupācijas gados baznīca (ar dažiem izņēmumiem) nebija tā, kas iedvesmoja uz pretošanos padomju režīmam, drīzāk pretēji, aicināja to pieciest un pati sadarbojās ar režīmu. Tāpēc valsts svētkos valsts un baznīcas simbiozes demonstrācija ir nevietā.

Tiem, kas piesauc faktu, ka krustneši uz Livoniju ar zobenu un asinīm atnesuši kādas nebijušas augstas morālēs vērtības, maldās, jo zinātne liecina, ka tādi jēdzieni kā līdzcietība, labs, ļauns, slikts, altruisms, dāsnums, empātija un žēlums bija zināmi arī pirms kristietības, jo tikumiskā apziņa tāpat kā mūsu seksuālā dziņa dziļi sakņojas mūsu darviniskās izdzīvošanas vēsturē. Reliģiju ir daudz. Arī Latvijā. Taču respektējot tās un nevēršoties pret tām, jāsaprot, ka īstu nācijas apziņu un valsti nav iespējams uzcelt citādi kā vien uz sekulāriem pamatiem.

*R. Dokinss, Dieva delūzija, Jumava, 2014, tulkojis A. Lauzis, citāts no 305.lpp..

**Baznīca un valsts. Saskares punkti no vēlēšanām līdz vēlēšanām. http://arhivanags.blogspot.com/2014/10/baznica-un-valsts-saskares-punkti-no.html


Komentēt

Trīs krievu popzvaigznes kā Kremļa «miera» nesējraķetes. Vai tā ir krievu kultūra?

Valerija Kobzons Gazmanovs Topol

No kreisās: starpkontinentālo raķešu palaišanas iekārta Topol kopā ar Valēriju, Kobzonu un Gazmanovu, Foto: Youtube

Speciāli TVnet

Jaunajā gadā pasaulei turpinās draudēt divas lielākās briesmas – «Islāma valsts» un Krievija. Abas tās uzskata Rietumu civilizāciju par saviem lielākajiem ienaidniekiem, un ar to jārēķinās arī mazajai Latvijai un latviešiem, kas vēsturiski vienmēr piederējuši šai progresīvākajai civilizācijai, kurai visa cilvēce ir pateicību parādā par tās zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumiem.

Sevišķi mums jābaidās no Putina vadītās autoritārās slāvu pareizticīgo Eirāzijas impērijas Krievijas, kas mums tepat aiz loga un kura pie mūsu robežām zīmējas ar kodolraķešu kompleksiem Topoļ M, Iskander un Bulava . Jābaidās mums arī no piektās kolonas potenciāla mūsu vidū, t.i., PSRS okupācijas sekām, un tās joprojām ir dzīvas ne tikai etnisko krievu, bet arī latviešu vidū. Gan to vidū, kas Krievijas cara un PSRS režīmus atceras ar saldsērīgu nostalģiju, gan to vidū, kas tos nekad nav pieredzējuši un to pazemojumus uz savas ādas nav jutuši.

Valērija, Kobzons un Gazmanovs – Kremļa kultūras Bulava, Iskander un Topoļ

Ja Topoļi, Iskanderi un Bulavas tiek rūpīgi slēpti mežos pie Latvijas robežas, tad trīs Kremļa informācijas un kultūras kara frontes raķetes – Valērija, Josifs Kobzons un Oļegs Gazmanovs Jaungada naktī galvenajā Kremļa propagandas TV kanālā ilgi nedīdījās aiz improvizētiem Latvijas robežstabiem un robežas barjeras, kas Krieviju šķir no Rietumiem, bet ar latvieša Raimonda Paula melodiju un miera un draudzības vārdiem uz lūpām cēla augšā to sasodīto robežbarjeru, lai Jaunajā gadā šo robežu pārkāptu un galu galā ierastos Jūrmalā. Ar mieru un draudzību, kā solīja dziesmas teksts.

Jo no viņu dziesmām nevienam neizdošoties paslēpties. Ja ne uz Putina tankiem vai desantkuģiem, tad ar Latvijas piektās kolonas ielūgumiem un tās palīdzību šīs Kremļa kultūras imperiālisma nesējraķetes varētu to tiešām izdarīt. Principiālajam Edgaram Rinkēvičam, kura izlēmīgums, izrādās, ļoti sāp Kremļa lakstīgalu korim, un Latvijai šogad būs jārēķinās ar to, ka turpināsies Kremļa uzbrukums mūsu brīvībai pašiem lemt, kurus viesus aicināt savās mājās un kurus pasūtīt uz Sibīrijas taigu.

Putina oficiālajai uzticības personai un kara trubadūrei Valērijai ar savu kompāniju aizmugurē stāv patrons Putins, un tāpēc arī tāds tracis Kremlī par šo Rinkēviča 2014. gada skandalozāko politisko lēmumu, ka pat misters Pū nevarēja to nepieminēt to savā preses konferencē 18. decembrī un kuru abi aizvainotie ir gatavi apstrīdēt līdz pat Eiropas tiesu augstākajām instancēm, lai tikai nodemonstrētu, ka mazā Latvija neciena Kremļa galma vārda brīvību sludināt karu.

Jebkurā gadījumā, ar vai bez šīm trim Krievijas un Putina popkultūras nesējraķetēm, Kremļa oligarhu ballīte ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā acīmredzot varētu notikt par jebkuru cenu. Kremlim tam nauda vēl ir.

Laikā, kad Krievijas valsts domē skaļi runā par atgriešanos pie īstas krievu kultūras pamatiem un krievu valodas un kultūras attīrīšanu no visiem anglicismiem un visa rietumnieciskā, Kremļa propagandas kanāli ne tikai Jaungada naktī, bet ik dienu drillē mūziku, kurai nav nekāda sakara ne ar tā saucamo seno un tīro krievu autentisko, ne ar tīri krievisko no Rietumu ietekmes attīrīto kultūru. Gan krievu padomju laiku, gan krievu postpadomju popmūzika, kas skan katru dienu krievu radiostacijās, nav nekas cits kā Rietumu popmūzikas atdarinājums. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Rodas jautājums, kāpēc tādai subkultūrai atrodas klausītāji arī Latvijā, turklāt ne tikai krievu vidē, ja turpat blakus pa citiem kanāliem skan autentiska un kvalitatīvāka oriģinālā Rietumu popmūzika?

Latviešu loma krievu popmūzikas izveidē

Krieviem, protams, nav savas popmūzikas, un tāda tiem nekad nav bijusi, jo šis mūzikas veids ir tipisks Rietumu kultūras produkts. Tāpēc pat Staļina režīma drūmākajos trīsdesmitajos gados populārākās padomju kinofilmas faktiski bija Holivudas muzikālo filmu atdarinājumi, kas kopēja arī tālaika popmūzikas sasniegumus Rietumos. Padomju laikā krievu popmūzika veidojās, galvenokārt pateicoties pie Rietumu civilizācijas piederošo Baltijas nāciju mūziķu devumam. Latviešu, igauņu un lietuviešu solisti, grupas un komponisti bija tie, kas noteica toni padomju/krievu popmūzikā padomju gados. Latviete Laima Vaikule to dara joprojām, esot slavenāko krievu popzvaigžņu statusā. Lai gan Raimonds Pauls ir pats spilgtākais piemērs krievu padomju popmūzikas vesternizācijā, aizejot no Krievijas konkursa «Jaunais vilnis» skatuves, viņš deva pirmo lielāko triecienu tā pastāvēšanai Latvijas teritorijā .

Krievu popmūzikai un tās galvenajam festivālam vajadzīga arī šai mūzikai piemērota un dabiska Rietumu vide, Rietumu teritorija, un tā ir Jūrmala, Latvija, Eiropas Savienība, pat ja tā irNATO teritorija. Lai arī daudziem tas šķiet paradoksāli, ka Krievijas popmūzikas galvenajam pasākumam «Jaunais vilnis» ir jānotiek ienaidnieka teritorijā – naidīgajos un sapuvušajos Rietumos, ko konservatīvie Kremli atbalstošie krievi un visa demokrātiskā un liberālā nīdēji sauc par gejropu.

Jeļcina valdīšanas laikā, kad Krievija uzņēma kursu uz Rietumiem, šāda izvēle nebija nekas dīvains, taču kopš Putina nākšanas pie varas un sevišķi kopš 2012. gada, kad Krievija sāka informācijas karu pret Rietumiem, tas rada jautājumus, kāpēc tieši Jūrmala? Jaunajai postpadomju laika krievu paaudzei tā nav nekāda nostalģija pēc populārākā padomju kūrorta PSRS rietumu tālākajā nostūrī, jo jau toreiz PSKP nomenklatūrai prestižāk bija atpūsties nevis Jūrmalā, bet gan Bulgārijas pludmalēs vai Ungārijā pie Balatona. Tagad jaunajiem krieviem būtu prestižāk šādu konkursu rīkot Londonā vai kādā Itālijas kūrortā, kur arī krievu valodu dzird ne mazāk kā Jūrmalā vai Rīgā, taču līdz šim visi šie «draudi» no rīkotāju puses ir tikai tukši PR gājieni, lai uzsistu savam pasākumam cenu Latvijas viesnīcnieku un restorānu īpašnieku acīs un dabūtu Jūrmalas un Rīgas domes pie savām kājām.

«Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš»*

Viena no motivācijām, ka Kremļa televīzijas galvenais popmūzikas konkurss «Jaunais vilnis» un citi tās pašas televīzijas popkultūras pasākumi, kā KVN un «Comedy Club», notiek gejropas unNATO teritorijā, ir teritorijas iezīmēšana: šī Rietumu teritorija, Jūrmala, ir mūsu – «Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš». Turklāt Bulgārija tagad ir kļuvusi par mazāk prestižu valsti nekā Latvija. Vismaz Kremļa galma acīs. Vēl jāņem vērā, ka, pārceļot šo Krievijas popkultūras un Kremļa politikas propagandas pasākumu uz Krieviju, tas zaudē savu ārpolitisko lādiņu. Jo anektētajā Krimā tas nezin vai varētu notikt, jo tur jau reiz Pugačovas rīkotais analogs cieta fiasko un tagad šādu starptautisku pasākumu boikotētu Rietumu popzvaigznes, kas parasti grezno šos konkursus Jūrmalā.

Latvijas elite kā Putinam noderīgie idioti

Atklāti sakot, ne mums, ne Latvijas politiķiem nevajadzētu daudz cepties par šiem pasākumiem, ja jau tie ienes dažus eiro viesnīcnieku un restorānu īpašnieku kabatās, ja vien šie pasākumi nebūtu pārvērtušies par politiskiem notikumiem, ap kuriem kā Putina režīmam noderīgi idioti spieto Latvijas ekonomiskā, politiskā un kultūras elite. Šo pasākumu popularitāti un politizāciju veicina arī zviedru koncerns MTG, kas šos Kremļa kultūras imperiālisma šedevrus translē Latvijā (LNT).

Kamēr Latvijā būs auditorija, kuru interesē šādi politizēti, kaimiņvalsts kultūrimperiālismu veicinoši pasākumi, un kamēr Krievija nav atteikusies no informācijas un kultūras izmantošanas savu stratēģisko ģeopolitisko mērķu sasniegšanā, tikmēr tie ir jāuzskata par informācijas kara elementiem, kas kaitē Latvijai. Tikai naivais vai Latvijas interešu ienaidnieks var teikt, ka Krievijas kultūra Kremļa režijā nav politika pat ja tā pa gabalu izskatās kā mums saprotamā Rietumu kultūra.

Vai krieviem vispār ir sava kultūra?

Tā kultūra, kas izpaužas Kremļa propagandas kanālos un tiek translēta no Dzintaru koncertzāles, protams, nav krievu kultūra. Tā ir vulgarizēta un plaģiēta Rietumu popkultūra ar senkrievu Maskavas Krievijas un tatāru ietekmes aromātu. Ja Krievijā turpināsies fašisizācijas tendences, tad pats režīms arī pieliks punktu šādai «pūstošos Rietumus» un «gejropu» atdarinošai kultūrai.

Taču krievu kultūra nav arī Čaikovskis, Puškins, ar ko lielās liela daļa pašu krievu un Krievijas fani Rietumos. Krievu kultūra kļuva pazīstama un liela, kad visa tās zinātne, literatūra, mūzika, glezniecība, no Lomonosova līdz Landavam, no Puškina līdz Tolstojam, no Briļova līdz Musorgskim mācījās, ietekmējās no Rietumu kultūras un kļuva par tās sastāvdaļu.

Ja Pēteris I nebūtu padarījis Krieviju par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, nebūtu ne tikai Tolstoja un Turgeņeva, nebūtu arī Krievijas impērijas.

Tā savā rakstā avīzē «Novaja Gazeta» secina zinātniece un publiciste Jūlija Latiņina, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai krieviem vispār ir sava autentiska kultūra, un turpat arī atbild: «Nē, nav.»

Krievijas cenzoru iestāde Roskomnadzor apsūdzēja autori ekstrēmismā par teikumu, kurā viņa Krievijas oficiālo varu, deputātus un TV komentētājus par īpašās krievu kultūras slavināšanu un pretstatīšanu Eiropas it kā «bezgarīguma» kultūrai nodēvē par Hitlera fašisma ideoloģijas paudējiem. «Tas ir tipisks fašisma paņēmiens: aizbildinoties ar nācijas atbrīvošanu no svešas kultūras, atbrīvot to vispār no jebkuras kultūras un iegremdēt nāciju barbarisma laikos un pieradumos.»**

Autore pamatoti norāda, ka autentiski tīru kultūru nozīmē šodien var runāt par ebreju, ķīniešu un indiāņu kultūrām, visas pārējās ir uzpotētas kultūras, svešu asiņu sajaukums. Tātad arī Putina ideologiem, kas runā par atgriešanos pie tīras krievu senās kultūras, būtu jāatsakās no visiem lielākajiem krievu kultūras sasniegumiem, kas pasaulē asociējas ar Krieviju. Un jāatsakās no tādiem Rietumu popkultūru atdarinošiem balagāniem kā «Jaunais vilnis».

Ja Krievija nebūtu mācījusies no Rietumiem, tad Maskavas Krievija (Московская Русь) ar tās ksenofobiju, tehnisko atpalicību un, starp citu, arī ar masveida homoseksuālismu, kas šokēja Rietumu novērotājus, pasaules ģeopolitiskajā kartē būtu ieņēmusi to pašu vietu, ko senā un atpalikusī Persija, uzsver «Novaja Gazeta».

Ja neatvērtos Krievijas logs uz Rietumiem, tad mūsdienu krievu patriotiem un nacionālistiem nevajadzētu vaidēt par Ukrainas zaudēšanu, jo Ukraina būtu Lielās Polijas vai Lielās Lietuvas sastāvā. Krievu patriotiem nevajadzētu ciest par Krimu, jo tur tagad dzīvotu tikai tatāri, Smoļenska piederētu poļiem, gāzes atradnes Urengojā apgūtu Zviedrijas impērija, bet robeža ar industriālo Japānu stieptos kaut kur pie Urālu kalniem.

Tieši Pēteris Pirmais bija tas, kas uz barbariskā krieva «mežeņa» uzpotēja Eiropas kultūras un civilizācijas zariņu, kaut gan pirmo Rietumu kultūras poti krievi saņēma no vikingiem, lai gan tatāri pēc tam šo uzpotēto kociņu nocirta līdz ar saknēm. Tā arī krievi būtu degradējušies – ar dzeršanu, opričņinu, nekulturālību un ar nejēgas un svētuļa pārliecību par savu pārākumu, ja vien Krievijas tronī nenonāktu Pēteris I, kas krievu mužiku uzlika uz Rietumu kultūras ceļa..

17.gadsimts bija pēdējais gadsimts, kad vēl eksistēja senā krievu kultūra un kad jau acīm redzama kļuva Rietumu kultūras ietekme. Ar šo laiku sākās kvalitatīvi jauns lēciens krievu kultūrā, kas noslēdzās 18. gadsimtā ar Krievijas cara Pētera I reformām. Tajā laikā Krievijā sākās Rietumu atdarināšana, kopēšana un idealizēšana, kad viss, kas tika pārņemts no Rietumiem, bija jauns, bet viss, kas bija krievu izcelsmes, skaitījās vecs, savējais, slikts. Rietumi Krievijai atnesa Eiropas civilizāciju, jo vairākas krievu muižnieku paaudzes uzskatīja par savu mērķi kļūt par eiropiešiem savas dzīves laikā, pat ja bija dzimuši un visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Kaut vai ar franču valodu, kas tika nostādīta augstāk un pretstatā zemnieku mēlei – krievu valodai.

Latvijas teritorijā no tiem laikiem, kad Krievija sāka iet Rietumu ceļu, mēs redzam spilgtu Rietumu kultūras paraugu Rundāles pili, kas ir vairāk Rietumu, nevis krievu kultūras vai arhitektūras paraugs, lai gan tika celts pēc Rietumu kultūras pielūdzējas Krievijas carienes pavēles.

Izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims

Tie latvieši, kas skatās TV kanālu «Doždj» un seko vēl pāris citiem medijiem, kurus vēl pilnīgi nekontrolē Kremlis (Meduza, Eho Moskvi, Novaja Gazeta u.c.), var novērot, ka Krievijas sabiedrībā ir segments, kas saprot, ka, izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims. Rietumu kultūra palīdzēja savulaik Krievijai izrauties no tumsonības un barbarisma. Tas ir kļuvis aktuāli atkal šodien.

Ja gribam, lai Krievija atgriežas uz Rietumu attīstības ceļa, tad mums būtu jāatbalsta un jāveicina starptautisku popmūzikas konkursu, kā «Jaunais vilnis» rīkošana Latvijas teritorijā, jo šie festivāli taču pielūdz mūsu, t.i., Rietumu kultūru, taču, kamēr šo pasākumu rīko un finansē Kremlis un tajā dominē Krievijas pareizticīgo Eirāzijas impērijas esošie un potenciālie subjekti, to darīt būtu muļķīgi un politiski tuvredzīgi, jo autoritāros režīmos, kāds ir Krievijā, pat popmūzika nav brīva no politikas. To liecina arī svaigais precedents, Valērijas, Gazmanova un Kobzona atbilde Rietumiem – dziesma ar Raimonda Paula mūziku aizvadītajā Jaungada naktī.

Ne viens vien Krievijas pētnieks, analizējot 21. gadsimta Krievijas konfliktu ar Rietumiem, secina, ka tā pamatā nav tikai padomju režīma atstātās pēdas krievu psihē, sadzīvē, kultūrā un tās KGB skolotais līderis, bet arī demokrātiskas iekārtas pieredzes trūkums jau kopš cara laikiem. Arī tas faktors, ka Krievija kristietību senajā vēsturē pārņēma nevis no toreiz progresīvajiem Rietumiem, bet no Bizantijas, ir iemesls šodienas Krievijas sastingumam, atpalicībai un konfliktam ar Rietumiem.

Lielākajam vairumam krievu nav saprotama Rietumu civilizācijas centrā esošas indivīda brīvības dominance kā galvenā vērtība, bet vidējam krievam daudz svarīgāka ir taisnīguma, lielvaras un impērijas ideja. Taisnīgums krievu zemnieka un padomju industrializētā «sovoka» izpratnē nozīmē, ka kaimiņam nekā nedrīkst būt vairāk kā man, kaimiņš nedrīkst dzīvot labāk kā es. Vārdu sakot, Ukraina nedrīkst aiziet uz Eiropu un dzīvot labāk nekā Krievija, vēl jo vairāk, ka ukraiņi neesot nekāda pastāvīga nācija, bet tai vieta tikai Krievijas sastāvā.

Kremļa dziesminiekiem «Jūrmala ir mūsu» jau kopš cara laikiem, un tā tāda bija pat pirmajos Ulmaņa laikos, un kā kaut kādi latvieši tagad 2015. gadā Rietumu sankciju vārdā iedomājas mūs tur nelaist iekšā? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Kremļa televīzijas dziesmiņa par sankcijām, kas neļāva kara apoloģētiem un Kremļa «miera» sludinātājiem ieceļot Latvijā, ir tikai joks. Tas ir aizvainojums un brīdinājums, ka ne tikai Krima, bet arī Jūrmala ir «mūsu» un to mēs iekarosim ar Rietumu kultūras subproduktiem Kremļa gaumē. Ar Putina Krievijas lielāko paradoksu.

* Jūrmala ir mūsu!, Krima ir mūsu!

** ja mēs neesam Rietumi, tad kas mēs esam?


Komentēt

Ziemassvētki bez kara un reliģijas. John Lenon: Imagine

Imagine 2012. gads Londona Olimpiskās spēles

John Lenon Imagine. Bērnu koris. Londona. Olimpiskās spēles. 2012.

Speciāli TVNet. 

Imagine there’s no countries

It isn’t hard to do

Nothing to kill or die for

And no religion, too*

Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).

Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.

Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido

Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.

Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.

Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē

Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.

Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.

«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.

Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).

Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.

Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.

Reliģijas karš pret Latviju

Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?

Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.

Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.

2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.

Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.

Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.

Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču

Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.

Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.

Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.

Didro: reliģija gremdē tikumību

Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»

Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.

Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.

  • Džons Lenons «Imagine»

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Visa dziesmas teksta tulkojums:

Iedomājies, ka virs mums nav paradīze

Tas ir viegli, pamēģini

Arī elles nav pazemē

Virs mums ir tikai debesis

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo šodienai…

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo mierā…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Iedomājies, ka nav īpašumu

Jautāju, vai tu to vari

Nav alkatības un bada

Tik cilvēku brālība

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dala šo pasauli…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Džona Lenona siena. Prāga.


Komentēt

Putins vicina kodolnūju: mums jābūt gataviem kodolkaram

Speciāli TVNet 

Putins  Krima kodolbumba

Šomēnes Kremlis apstiprinās jaunu Krievijas militārās doktrīnas versiju. Signāli no Kremļa liecina, ka tajā, iespējams, tiks minēti preventīva kodoltrieciena nosacījumi, lai uzbruktu pretiniekiem – ASV un NATO valstīm.

«Arābu pavasaris» un Maidana revolūcija Ukrainā esot iemesli, kāpēc Putins un Krievijas militāristi apsver izmantot kodoluzbrukumu šādu revolūciju un to seku novēršanai, vaļsirdīgi medijiem atzinās Krievijas Aizsardzības ministrijas ģenerālis Jurijs Jakubovs (1).

Krievija ir gatava pirmā lietot kodolieročus

Pašreizējā doktrīnas versijā Krievija pieļauj pirmā izmantot kodoluzbrukumu (kodolieroču lietošanu, atbildot uz parasto ieroču izmantošanu), ja tiek uzbrukts Krievijas Federācijai, apdraudot tās eksistenci.

Krievijas militārajā doktrīnā (vai tajā fiksētos slepenajos plānos) tagad, iespējams, tikšot arī precizēti ne tikai preventīva kodoluzbrukuma nosacījumi (t.i., kādos apstākļos kodolieročus lietot), bet arī potenciālais pretinieks, kas tagad būšot ASV un NATO valstis. Līdz šim 2010. gadā apstiprinātajā Krievijas militārajā doktrīnā ne NATO, ne ASV nav norādītas kā Krievijas potenciālie pretinieki (2). Pat ja doktrīnā netiks nosaukti ne potenciālie pretinieki, ne preventīvā kodoluzbrukuma nosacījumi, tie būs ģenerālštāba slepenajos dokumentos, uzskata Krievijas un Rietumu militārie eksperti. Viens no doktrīnas autoriem ģenerālis Jurijs Balujevskis paziņoja, ka doktrīna tikai precizēšot un konkretizēšot slepenus plānus, kuros esot viss – gan par potenciālajiem pretiniekiem, gan par partneriem, gan par kodolierobežošanas sistēmu, par stratēģisko kodolieroču lietošanu īpašos periodos.

Jau 28. augustā V. Putins jauniešu forumā «Seliger 2014» «pavicināja savu kodolnūju», draudot, ka Krievijas partneriem ir jāsaprot, ka labāk ar Krieviju konfliktā neiesaistīties, jo tad būšot darīšana ar vienu no visspēcīgākajām pasaules kodolvalstīm.

Savā ikgadējā uzrunā par stāvokli valstī 4. decembrī V. Putins atkārtoti paziņoja, ka nevienam neizdosies pār Krieviju gūt militāru pārsvaru, turklāt Krievijas armijai esot kādi «negaidīti risinājumi».

Kodoldraudi ir vienīgais līdzeklis, kas dod Putinam iespēju turēt visu pasauli sasprindzinājumā un brīvi rīkoties Ukrainā, lai nepieļautu ukraiņu integrēšanos Rietumos un līdz ar to Krievijas ietekmes zaudēšanu šajā valstī.

Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus

Ilgstošā konvencionālā karā (bez kodolieročiem) Putinam ir maz izredžu uzvarēt, jo Krievijas ekonomika nav tik spēcīga, lai ražotu «gan lielgabalus armijai, gan sviestu tautai» (3). Turklāt Krievijas IKP (iekšzemes kopprodukts) pret NATOvalstu kopējo IKP ir ļoti mazs.

Ekonomikas eksperti paredz, ka karadarbība Ukrainā prasīs no Krievijas 3% no IKP katru gadu. Tas papildus tiem 4,2% no IKP, ko Krievija pēc Pasaules Bankas datiem gadā tērē armijai. Pagājušajā gadā Krievija pirmo reizi savā jaunāko laiku vēsturē pēc šā rādītāja ir apdzinusi ASV, kas militārām vajadzībām tērē 3,9% no IKP (Pasaules Bankas dati par 2013. gadu). Krievija savos militārajos tēriņos jau 2013. gadā bija apdzinusi visas pasaules kodolvalstis.

Krievijas ekonomisti uzsver, ka prioritējot «lielgabalu ražošanu», cietīs tautas labklājība, jo sviestam, veselības aprūpei un izglītībai vairs naudas nepietiks Veselības aprūpei un izglītībai Krievija vairs nevarēs atvēlēt pat to mazumiņu, kas šīm sfērām tiek pašlaik (3,5% veselībai). Taču nacionālā pašlepnuma dēļ krievu tauta ar propagandas palīdzību tiek gatavota ne tikai uz tādiem upuriem. 80% atbalsts Putinam liecina, ka nozombētā tauta ir gatava iztikt bez sviesta, veselības un skolām, lai tik būtu «kodollielgabali», no kuriem baidās visa pasaule.

Pazīstamais krievu vēsturnieks Vasilijs Kļučevskis ir teicis, ka krievu cars Pēteris, kurš izcirta logu uz Eiropu, lai aizsargātu tēvzemi, tajā pašā laikā arī iztukšoja valsti vairāk, nekā to spētu jebkurš ienaidnieks. Izskatās, ka uz šāda ceļa ir nostājies arī Putins.

Forbes: Krievija gatava uzvarēt Trešajā pasaules karā

27. novembrī Putins Kremlī sasauca militārās plānošanas apspriedi, kurā tika apstiprināta gatavība līdz 2020. gadam par 70% modernizēt visu armijas bruņojumu un apstākļos, kad Rietumu sankcijas ierobežo piekļuvi importa tehnoloģijām, tās ar laiku aizstātu ar vietējām tehnoloģijām un produktiem, kā arī izstrādātu jaunas pašmāju militārās tehnoloģijas. Tam tiks atvēlēti trīs triljoni rubļu. Šajā apspriedē Putins nepārprotami paziņoja, ka Krievijas bruņotie spēki stāv ne tikai Krievijas, bet arī NVS valstu (t.i., Krievijas impērijas) interešu sardzē.

Lai leģitimētu potenciālo konvenciālo un kodoluzbrukumu, tiek radīta arī jauna terminoloģija. Krievijas valsts domē ir jau iesniegts likumprojekts, kas ieviestu jēdzienu «agresorvalsts», ar ko apzīmētu visas valstis, kas ir ieviesušas sankcijas pret Krieviju sakarā ar tās iebrukumu Ukrainā. Ja jau būs agresorvalstis, tad pret tām būs jāizstāvas, veicot pat preventīvu kodoluzbrukumu. Tāda būs jaunā Krievijas militārā loģika.

Kodolbruņojuma eksperts Džeimss Konka (ASV) žurnālā Forbes (4) rakstā «Vai jaunie Krievijas kodolieroči spēs palīdzēt Krievijai uzvarēt Trešajā pasaules karā?» uzsver, ka Kremlī tā arī domā, ka spēs. To apliecinot Krievijas jaunā modernizētā kodolprogramma, kas, izrādās, esot pārāka par amerikāņu kodoliespējām.

Jau 10. septembrī Putins paziņoja, ka Krievija izstrādās jaunus kodolieročus, kas kļūšot par garantētu pretinieka ierobežošanas instrumentu konfrontācijā ar ASV un NATO.

Krievija izmēģina jaunu kodolraķeti 

Krievu pārspēks

Dž. Konka secina, ka šādi ieroči krieviem jau ir, jo Krievijas kodolieroči pašlaik esot labāki par NATO kodolieročiem. NATO valstīm esot 260 vienības vecāka modeļa taktisko kodolieroču, ASV rīcībā ap 200 kodolbumbām, kuru kopējā jauda 18 megatonnas un kuras atrodas Vācijā, Itālijā, Beļģijā, Holandē un Turcijā. Saskaņā ar laikraksta Pravda publicētiem datiem Krievijas rīcībā pie Eiropas robežām esot 5 tūkstoši dažādu taktisko kodolieroču vienību, ieskaitot Iskander kodolgalviņas un kodoltorpēdas, aviācijas un artilērijas kodolmunīciju.

Neskatoties uz to, ka ASV teritorijā atrodas 300 taktisko kodolbumbu B-61, tas neradot līdzsvaru NATO un Krievijas konkurencē, kur krieviem pašlaik esot pārspēks. Turklāt ASV nemaz nevarot uzlabot esošo stāvokli, jo esot iznīcinājusi lielāko daļu savu aukstā kara taktisko, stacionāro un spārnoto jūras flotes (Tomahawk) kodolraķešu. Tas izdarīts, pildot kodolatbruņošanās līgumus. Nesenais START-3 līgums esot bijis izdevīgāks Krievijai, un tā ar «baudu to izmantojusi».

Krievija tagad ir radījusi jaunas paaudzes tāldarbības rādiusa spārnotās raķetes, kuras tiks izvietotas uz zemūdenēm Melnajā jūrā un uz kuģiem Kaspijas jūras flotē.

Septembra sākumā ASV valsts departaments nāca klajā ar savu ziņojumu, kurā secināja, ka pirmo reizi pēdējo 40 gadu laikā Krievija ir pārspējusi ASV kodolieroču iespēju jomā. Tas ir bīstams signāls un, iespējams, izskaidro arī Baraka Obamas nekonsekvento un pielaidīgo nostāju pret Putinu Ukrainas kara sakarā.

Tas nav nekāds labs signāls arī Latvijai, kas atrodas to valstu skaitā, kurā Krievijas armijas ģenerālštābs pieļauj izmantot pat taktiskos kodolieročus (5).

Putins ar kodolieročiem ir bīstamāks par Hitleru, konstatē vācu izdevums «Die Velt» un secina, ka Rietumu politiķi nav līdz galam izpratuši Donbasa konflikta nozīmi Eiropas liktenī. «Krievijai ir absolūtie kodolieroči, kuru spēks un draudi kompensē Krievijas vājības. Turklāt Putins balstās uz politisko gribu. Viņš rīkojas brīvi, jo zina, ka viņa pretinieks ir kautrīgie Rietumi. Tas dod iespēju Putinam iet tālāk bez bailēm par sekām.» (6)

Tagad Krievijas un Rietumu attiecības ir viszemākajā punktā kopš Karību krīzes 1962. gadā, kad bijām uz reāla kodolkara sliekšņa un kodolkara patvertnes būvēja visā PSRS un tajā skaitā arī Latvijā.

Šodien Krievijā vairs nav patvertņu būvēšanas histērijas kā sešdesmito gadu sākumā, jo Putins labi apzinās, ka viņam tagad ir kodolieroču pārspēks un viņš var uzvarēt Trešajā pasaules karā, ja tas sāktos šodien.

Trešajam pasaules karam gatavojoties. NATO mācības Latvijā Lielvārdes lidlaukā 2014. gadā

Atsauces:

1.

LASI CITUR: В военную доктрину РФ предложено включить США в качестве главного противника

2.

LASI CITUR: Военная доктрина Российской Федерации

3. Kanonen statt Butter (vācu val.) – «lielgabali sviesta vietā» ir populārs nacistu lozungs, kuru 1936. gadā noformulēja Rūdolfs Hess, pamatojot Vācijas militārisma politiku. Vēlak Hermans Gērings piebilda «Kam jūs dodat priekšroku – lielgabaliem vai sviestam? (..) Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus!»

4.

LASI CITUR: Does Russia Think Their New Nuclear Weapons Could Win A War?

5.

LASI CITUR: Украина, Крым, Донбасс…На очереди – Латвия?

6.

LASI CITUR: Und wenn Putins Kurs mehr ist als ein böser Traum?


Komentēt

Kā Saskaņa un pareizticīgo baznīca šķeļ Latvijas sabiedrību

Ušakovs Metropolits Ameriks

Speciāli TVNet

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tikko atkal Saskaņa nākusi klajā ar to pašu, ko pirms gada (TVNet: «Saskaņa» kārtējo reizi rosina pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par brīvdienu)


Kad savam fitnesa trenerim Valērijam vakar treniņā jautāju, kad viņš kā pareizticīgais svin Ziemassvētkus, viņš, izbrīnīts par jautājumu, sacīja: – Tad, kad visi, – 25. decembrī.

– Bet vecāki?

– Arī. Visi esam kopā savās vecāku mājās Rēzeknē un nekad neesam svinējuši citā datumā kā 25. decembrī, – atbildēja trīsdesmitgadīgais etniskais krievs, kas sabiedrībā runā perfekti latviski, bet mājās krieviski un ar savu domāšanu un izturēšanos identificē sevi kā piederīgu latviešu nācijai un Eiropas kultūrai.

– Bet kāpēc tad Latvijā ir krievi, kas grib svinēt Ziemassvētkus kopā ar Maskavu un Krieviju?

– Tie ir politiķi, ne krievi. Politiskas spēlītes. Man tās jau apnikušas, – diplomātiski attrauca Valērijs.

«Saskaņas centrs», kas veicina nesaskaņu

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tā tas tiek darīts ar 8. martu, ko ar liekulīgu vērienu svin totalitārajā Krievijā, kur dominējošā pareizticīgo baznīcas ietekme ikdienā atvēl sievietei kaķim vai sunim līdzīgu lomu, bet reizi gadā – 8. martā viņa tiek celta uz pjedestāla.

Tā tas tiek darīts ar Ziemassvētkiem, kad prokremliskie spēki vēlas šķelt Latvijas sabiedrību. Šo šķēlēju avangardā ir Saskaņas Centrs. Tā Saeimas deputāti iesnieguši Saeimas prezidijam likumprojektu, kurā paredzēts, ka 7.janvāris – diena, kad pareizticīgie un vecticībnieki Krievijā svin Ziemassvētkus, arī Latvijā ir jānosaka par brīvdienu. Valērijs Agešins, Ivans Klementjevs, kas ir šīs idejas bīdītāji Saeimā, nepublisko, ka viņi to dara tāpēc, ka Kremlim tas noteikti ļoti patiktu, bet liek noprast, ka 7. janvāris it kā būtu visu pareizticīgo Ziemassvētki un ka 7. janvāra atzīšana par brīvdienu veicinātu sabiedrības integrāciju (Leta, 20.12.2013.). Protams, tā būtu integrācija, bet integrācija Kremļa un Krievijas virzienā, ko Saskaņas Centrs acīmredzot vēlas panākt. Ar krievu integrāciju Latvijas un latviešu nācijas sabiedrībā 7. janvāra atzīšanai par brīvdienu nav nekāda sakara.

Eiropas pareizticīgie svin kopā ar visiem kristiešiem

Tie, kas Latvijā uzdodas par visu pareizticīgo jūtu aizstāvjiem, cenšas noslēpt faktu, ka Eiropas Savienībā ir valstis, kur pareizticīgo procents sabiedrībā ir daudz lielāks nekā Krievijā, taču šajās valstīs pareizticīgie Ziemassvētkus svin kopā ar pārējiem Eiropas kristiešiem – katoļiem un luterāņiem, t.i., 25. un 26. decembrī. Šīs valstis ir Bulgārija un Grieķija, kur oficiālie Ziemassvētki ir nevienā citā laikā kā 25. un 26. decembrī.

Arī citu ES valstu pareizticīgie svin Ziemassvētkus kopā ar visiem kristiešiem, pat ja viņi savā ticībā dzīvo pēc vecā, tā saucamā Jūlija kalendāra, nevis modernās pasaules pieņemtā Gregora kalendāra (gregoriāņu kalendāra) jeb jaunā stila laika skaitīšanas sistēmas. Dažas ļoti konservatīvas pareizticīgo baznīcas, kā Krievijas un Serbijas, cenšas par katru cenu pieturēties pie vecā stila kalendāra, ko dēvē par Jūlija kalendāru (latīņu – calendarium Iulianum), kas bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars.

Šīm divām pareizticīgo baznīcām Eiropā seko arī Latvijas pareizticīgo baznīca, kas formāli ir neatkarīga no Maskavas un Krievijas ticības brāļu organizācijas, taču izskatās, ka attieksmē pret Ziemassvētkiem ietur Maskavas līniju.

Metropolīt Aleksandr, lūdzu, paskatieties laukā pa logu!

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kristus piedzimšanas svētkos, ko viņa baznīca stūrgalvīgi svin pēc vecā stila 7. janvārī, savā vēstījumā visiem Latvijas pareizticīgās baznīcas bērniem aicina ar patiesu mīlestību mīlēt ikvienu cilvēku, kuru satiekam mūsu dzīves ceļā.

Vai Dieva žēlastībā padevīgais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs nevarētu parādīt izcilu mīlestības paraugu, darot visu, kas viņa spēkos, lai viņa baznīca neizolētos no Latvijas un Eiropas, bet justos tai piederīga un Ziemassvētkus visi Latvijas kristieši svinētu kopā ar visu Eiropu?

Vai šāda attieksme labāk neveicinātu arī krievu integrāciju Latvijā un Eiropā un saskaņu, saliedētību Latvijas sabiedrībā?

Metropolīta kungs, lūdzu, paskatieties pa logu un redzēsiet, ka visa pasaule dzīvo pēc jauno laiku Gregora kalendāra un Latvija atrodas Eiropas Savienībā, un tās pareizticīgie grib izjust kopības sajūtu ar visiem Eiropas kristiešiem!

Citādi Latvijas sabiedrībai rodas pamatotas aizdomas, ka Latvijas pareizticīgo baznīca vairāk skatās uz Maskavu, nevis uz Eiropu, kurai kulturāli, mentāli un teritoriāli Latvija pieder.

Ja Latvijas pareizticīgo baznīca pat sava veco laiku kalendāra lietošanā baidās spert citu Eiropas pareizticīgo brāļu un māsu soli un pāriet uz moderno laiku skaitīšanas sistēmu bez saskaņošanas ar Maskavu, tad šogad šo problēmu novēršanai varētu izmantot plānoto Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā.

Patriarhs Kirils gan nav nekāds demokrāts, jo viņa atbalsts Kremļa režīmam, politisko disidentu vajāšanai Krievijā un paša korumpētība nav nekas tāds, par ko Dievs priecātos, taču Latvijas politiķiem, varas pārstāvjiem, vajadzētu viņam atgādināt: ja pareizticīgo baznīca vēlas saliedēt Latvijas sabiedrību, tad labākais, ko šī baznīca varētu izdarīt, ir atteikties no oportūnisma kalendāru lietā un mudināt Latvijas pareizticīgos svinēt Kristus dzimšanu kopā ar visu Latvijas tautu.

Jauni kalendāra nemieri?

Pašreizējais SC politiskais un baznīcas spiediens veicina kalendāru nemierus.

Latvijas vēsturē konfrontācija Ziemassvētku svinēšanas dienas sakarā jau ir bijusi. Tos dēvē par kalendāra nemieriem, kad rīdzinieki atteicās svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā, tā saucamā Gregora kalendāra. Tie notika no 1584. līdz 1589. gadam un bija rīdzinieku izpausme pret Žečpospolitas kundzību un tās tiešo varas izpildītāju – Rīgas rāti (www.letonika.lv). 1582. gadā ar pāvesta Gregora XIII aicinājumu visā katoliskajā pasaulē tika ieviests jauns kalendārs, t.s. gregoriskais kalendārs, kam bija jānomaina vecais – Jūlija Cēzara izveidotais kalendārs. Sākumā Rīgas rāte pakļāvās namnieku (viduslaiku pilsētu iedzīvotāji, kuriem pilsētā bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības) prasībām un jauno kalendāru nepieņēma, bet 1584.gadā, kad Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs, draudot ar represijām, pavēlējis Gregora kalendāru ieviest, pilsētā sākās protesta akcijas. Nemieri beidzās ar nāvessodiem.

Jaunais laika skaitīšanas stils tika ieviests, lai novērstu Jūlija kalendāra nepilnības – kalendārā gada atpalikšanu no patiesā saules gada. Katoļu zemēs jaunais kalendārs tika pieņemts uzreiz. Protestantu, pareizticīgo un citās zemēs Gregora kalendārs tika ieviests ar grūtībām dažādos laikos. Viena no valstīm, kur Gregora kalendāru sāka lietot visvēlāk, bija Krievijas impērija, tāpēc arī Latvijas teritorijā uz to pilnībā pārgāja tikai 1919. gadā, kad starpība bija jau sasniegusi 13 dienas. Tomēr pirms iekļaušanas Krievijas impērijas teritorijā visos Latvijas novados tika lietots jaunais stils – Latgalē un Vidzemē to pirmoreiz ieviesa 1582. gadā, kad tas izraisīja kalendāra nemierus Rīgā, bet Kurzemē un Zemgalē 18. gadsimta sākumā (letonika.lv).

Arhibīskaps Vanags arī šķeltnieku pusē

Pašlaik likums neatļauj oficiāli šķelt sabiedrību divās daļas pēc baznīcas kalendāriem. Cerams, ka tas arī nenotiks un Saeimai būs tik daudz veselā saprata, lai šādu SC provocētu šķelšanos neatbalstītu, lai arī Latvijā vismaz pašvaldību līmenī šādi šķelšanas precedenti ir. To dara Rēzeknes domes priekšsēdētājs A. Bartaševičs (Saskaņas Centrs), Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis (Latgales partija), izdodot rīkojumus par brīvdienām savu pašvaldību darbiniekiem.

Vai tiešām kāds spēj noticēt šo kungu apgalvojumiem, ka tādā veidā viņi tādā veicina Latvijas tautas saliedētību un integrāciju? Nē, šie kungi uzvedas tieši tāpat kā luterāņu baznīcas arhibīskaps Vanags, kas nesen LNT raidījumā paziņoja, ka atsevišķa brīvdiena pareizticīgajiem būtu būtisks ieguldījums sabiedrības integrācijas procesā. Pieņemu, ka Vanaga kungs nesaprot, ko runā, jo negribas ticēt, ka luterāņu baznīca būtu sabiedrības šķelšanas pusē.

Ignorējot avantūristiskos un bezatbildīgos politiskos (SC) un baznīcas (Vanags) padomdevējus, izšķirošu soli var spert pati pareizticīgo baznīca, nedodot iespēju politiķiem savās interesēs izmantot šo jaukos svētkus.

Baznīcai būtu jādara viss, lai cilvēkus nevis šķeltu, bet vienotu. To var izdarīt ļoti vienkārši – svinēt Ziemassvētkus kopā ar visu Latviju un Eiropu. Kā to dara pareizticīgie Bulgārijā un Grieķijā. Latvijas situācijā tas būtu nenovērtējams baznīcas ieguldījums īstas saskaņas veicināšanā.


Komentēt

Krievija noteikti sabruks. Vai Putinu gaida rumāņu diktatora Čaušesku liktenis?

čaušesku līķis

Diktatora Čaušesku līķis tiek guldīts zārkā pēc nāves soda izpildes. 1989.gads, 30.decembris. Foto: Youtube video

Speciāli TVNet

1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.

Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.

Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.

KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara

1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā – rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.

Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.

Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.

Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju

Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.

Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.

Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.

Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.

Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk

Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.

Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.

Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.

Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija…»(1)

Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā

Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.

1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.

Reigana faktors, kura trūkst šodien

Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.

Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.

Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.

Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.

Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.

Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bijaVladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.

Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?

Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?

Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).

Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.

Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.

Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?

Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?

Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums – latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.

Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.

Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?

Video: Nāves sprieduma izpilde Rumānijas diktatoram N. Čaušesku un viņa sievai.

* Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

LASI CITUR: Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu

*** Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

LASI CITUR: Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

**** Европейский выбор и астрал Путина

LASI CITUR: Европейский выбор и астрал Путина

Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

LASI CITUR: Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

***** Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.

LASI CITUR: Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.


Komentēt

Mazs un drosmīgs solis Rinkēvičam, liels solis Latvijai

Džeimss Blants skūpstas ar vīrieti

Protestējot pret homofobiju, heteroseksuālais populārais dziedātājs Džeims Blants (James Blunt) uz skatuves skūpstās ar vīrieti., Foto: Apollo.lv

Speciāli TVNet

Latvija ir viena no homofobiskākajām valstīm Eiropas Savienībā, jo ir gandrīz vienīgā, kur likumdošana nedod tiesības visiem cilvēkiem uz partnerattiecību vai laulības reģistrēšanu.

Ar homofobijas karogu uz priekšu – uz Ukrainu un tad uz Baltiju!

Homofobija* ir plaši izplatīta ne tikai sadzīvē, bet tā zeļ un plaukst medijos, politiķu vidū un dominē Saeimā. Homofobija kā partijas politika ir visu Latvijas Saeimā ievēlēto politisko spēku karogs. Izņemot Vienotības oficiālo politiku.

Homofobijas izplatību Latvijā apstiprina arī politologs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, kurš secina: ja ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (V) paziņojums par viņa seksuālo orientāciju būtu nācis klajā pirms vēlēšanām, iespējams, viņa rezultāts vēlēšanās būtu vājāks, jo daļa Latvijas sabiedrības neesot pārāk iecietīga šajos jautājumos un šāds Rinkēviča paziņojums būtu negatīvi ietekmējis viņa rezultātus 12. Saeimas vēlēšanās. Nevienā normālā un attīstītā rietumu demokrātijas zemē kāda politiķa seksuālā orientācija nespētu negatīvi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Bet tas droši vien nenotiktu Latvijā, neskatoties uz to, ka Rinkēviča kungs socioloģiskajās aptaujās figurēja kā viens no visautoritatīvākajiem un profesionālākajiem Latvijas politiķiem. Tie homofobi, kas sludina, ka Latvijā neviens nevienu geju nediskriminē pēc viņa orientācijas, nonāk pretrunā ar savu apgalvojumu, ka Rinkēvičam vajadzējis «iznākt no skapja» pirms vēlēšanām. Acīmredzot visas Latvijas homofobi bija gatavi svītrot Rinkēviču tikai tāpēc, ka viņš ir gejs.

Visu cilvēku vienlīdzīgu tiesību jautājumos mēs vēl neesam civilizēti rietumi, bet drīzāk Putina Krievija, kur homofobija ir organiska valsts iekšējās un ārējās politikas būtiska sastāvdaļa, kur ar homofobijas karogu sit un spārda gejus uz ielām un īsteno militāru agresiju Ukrainā, lai it kā pasargātu Ukrainu no gejropas (Kremļa propagandas izgudrots termins, lai stigmatizētu** Eiropas demokrātiskās vērtības) ietekmes.

Homofobija bija Hitlera kaujas karogs, iekarojot Eiropu, tagad tas ir Putina rokās un tiek vicināts krievu šovinistisko bandītu rokās Luhanskā un Doņeckā, kā arī uz tankiem un iskanderiem (krievu kodolraķetes), kas drūzmējas pie Ukrainas un arī Baltijas robežām.

Homofobijas saknes Satversmē

Būtu nepilnīgi homofobijas izplatībā vainot tikai padomju laikmeta ietekmi. Tā, protams, ir postpadomju slimība, taču mūsdienās Latvijā tās izplatību veicina kristīgās baznīcas, klerikālo (tā saucamo tradicionālo vērtību) partiju un Krievijas masu mediju īstenotā homofobijas propaganda. Visi trīs nosauktie faktori kopā mazo Latviju ir padarījuši par nebrīvu, kompleksainu un nožēlojamu valsti, kurā cilvēkiem, kas nav laulājušies baznīcā, bet vieni paši vai nereģistrētās attiecībās dzīvo kopā, rada un audzina bērnus, ir ierādīta otrās šķiras pilsoņu loma.

Homofobija ir nostiprināta arī Latvijas Satversmē, un to izdarīja nevis 1918. gada Satversmes autori, bet labējie, klerikālie un centriskie latviešu homofobiskie politiķi 2005. gadā. Tas notika ar klerikālās Latvijas Pirmās partijas (LPP) līdera Šlesera aktīvu iniciatīvu un vadību. Tā Latvijas tauta kā aitas ļāva vienam neizglītotam, bet ambiciozam klaigātājam ar norvēģu baznīcas skolas diplomu kabatā mūsu konstitūcijā nostiprināt sabiedrības ievērojamu daļu diskriminējošu normu.

Tagad LPP ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP sabiedrotie 2005. gadā bija Tautas partijas, ZZS, TB/LNNK un Jaunais Laiks deputāti, kas kopā pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs.

Šlesers, Šķēle, Kalvītis, Godmanis, Kristovskis un citi tā laika politiķi sen jau ir izmesti vēstures mēslainē, taču viņu sastrādāto ir spiestas norīt nākošās paaudzes.

Tagad Saskaņas, Nacionālās apvienības, No sirds Latvijai, Reģionu partijas deputāti visi kā viens atsaucas uz šo diskriminējošo pantu, kad reportieri jautā, vai nevajadzētu visiem Latvijas iedzīvotajiem dot vienādas tiesības.

“Lai viņi visi precas, tad valsts viņus aizsargās”, ciniski secina NA politiku īstenojošais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, labi zinot, ka šis aicinājums neattiecas uz visiem, bet tikai uz sabiedrības 90-95%. Taču arī no heteroseksuālajiem pāriem puse no Latvijas bērniem dzimst un aug nereģistrētās attiecībās. Bērnus dzemdē un audzina arī homoseksuāli pāri un dod ne mazāku ieguldījumu demogrāfijas veicināšanā kā heteroseksuālie pāri vai vientuļās mātes/tēvi. Tātad vairāk nekā pusi Latvijas sabiedrības šis kroplīgais Satversmes pants diskriminē. Vai, diskriminējot vairāk nekā pusi sabiedrības, skaļie tikumības sargi no NA (Parādnieks, Iesalnieks, Kiršteins, Dzintars) veicinās laimīgāku un aizsargātāku tautu? Protams, nē! NA, Saskaņas, NSL, RP politika, slēpjoties aiz nacionāliem, sociāldemokrātiskiem un demogrāfijas lozungiem, tikai ciniski šķeļ un diskriminē Latvijas sabiedrību. Ja kāda Latvijas partija savā programmā sludina, ka tā ir par tradicionālām ģimenes vērtībām, tad tā ir droša zīme, ka mums ir darīšana ar homofobisku partiju.

Uzkārt uz āķiem vai izsūtīt uz vientuļu salu

Rinkēviča solis ir ne tikai drosmīgs, tas ir arī nozīmīgs politisks solis Latvijai, lai valsti izārstētu no homofobijas un mazinātu Krievijas un pašmāju homofobiskās propagandas ietekmi. Tam ir jau pirmie rezultāti. Nils Ušakovs, jūtot trenda maiņu, ka nav vairs varonīgi būt homofobam un oponēt Rinkēvičam, ka viņš Latvijā neielaida četrus pazīstamus krievu homofobus un atklātus Putina impēriskās politikas un Ukrainas kara atbalstītājus Valēriju, Josifu Kobzonu, Josifu Prigožinu un Ivanu Ohlobistinu, apsveic Rinkēviča «iznākšanu no skapja» kā godīgu rīcību.

Piesardzīgi un vairs nekategoriski noliedzoši par Vienotības plānoto dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Panorāmā izsakās pat homofobiskā Aivara Lemberga domu spogulisAugusts Brigmanis (ZZS).

Homo-, bi-, un transseksuāļu tēma Latvijas politiķiem vienmēr ir bijis karsts kartupelis, jo viņi vienmēr ir domājuši, ka tauta ir tumsonīga un pasaulē nav bijusi, kā dzīvo citi, nezina un tāpēc tai ir bailes no visa sveša un nezināmā – no melnādainajiem, no ebrejiem, no blondīnēm un no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transseksuāļiem.

Neviens politiskais spēks nekad nav atklāti nostājies pret homofobiju politikā, sadzīvē, darbavietās, kultūrā un citur.

Taču ir bijuši latviešu politiķi, kas visus homoseksuāļus solījuši izolēt uz vientuļas salas vai uzkārt uz āķiem un visādi citādi diskriminēt.

Latvija nebūs brīva un laimīga valsts, kamēr homofobiju atbalstīs un veicinās politiķi. Aizspriedumu un baiļu pozīcijās vēl joprojām cieti kā klints ir gandrīz visi Latvijas politiskie spēki. Nacionālās apvienības trubadūrs Jānis Iesalnieks, draudot Ilzei Viņķelei, ka nekādu visu cilvēku līdztiesību nodrošinošu dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Saeima nepieņems, dzied unisonā ar ideoloģiski tuvo Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu, kurš par Rinkēviču saka tā: «Atradis, ar ko lepoties. Kaut gan, ja nav nekā cita, ar ko lepoties, tad jālepojas ar to pašu.» (Twitter.com).

Visdīvainākais, ka homofobija ir tā saucamās sociāldemokrātiskās un krievu minoritātes aizstāvju partijas Saskaņa politika, jo sociāldemokrāti visā pasaulē parasti aizstāv visu veidu minoritātes un sociāli neaizsargātos cilvēkus. Tas vien apstiprina aizdomas, ka šī partija tiešām ir nevis sociāldemokrāti, bet Krievijas impēriskās politikas roka Latvijā.

Kas kopīgs Sandrai Kalnietei ar Jāni Rožkalnu?

4.februārī Eiropas Parlaments (EP) balsoja par atbalstu Eiropas Savienības (ES) «ceļa kartei» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas. Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis no Vienotības balsoja pret. Taču arī par balsojusīSandra Kalniete EP priekšvēlēšanu debatēs demonstrēja svelmojošu dubultmorāli, pievienojoties Robertam Zīlem un taisnojoties, ka šī ceļa karte nav obligāta, Latvija var to ignorēt un tā nav jāņem galvā vispār. Zemteksta vēstījums: esmu tomēr bailīga homofobe un tikt EP man gribas vairāk, nekā turpināt cīnīties par visu cilvēku vienlīdzīgām tiesībām un Latvijas brīvību no homofobijas.

Par to nav jābrīnās, jo Kalnietes kundze kādā TV intervijā sakarā ar Tautas frontes jubileju pirms gada nožēloja, ka neesot bijusi pietiekoši drosmīga un nav uzdrošinājusies iet pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, lai kopā ar cilvēktiesību grupu Helsinki-86*** noliktu ziedus. Skatījusies tikai no malas. Taču brīvu Latviju gribējusi un par to nolēmusi cīnīties.

Toreiz daudz drosmīgāks par Sandru Kalnieti bija šodien homofobiski kareivīgais Jānis Rožkalns, kurš gāja pie Brīvības pieminekļa un nolika ziedus. Iespējams, ka arī tāpēc, ka J. Rožkalnam nebija ko zaudēt, bet S. Kalnietei bija, jo tad vēl nebija skaidrs, vai M. Gorbačovs ziedu licējus neizsūtīs uz Sibīriju un nesametīs cietumos. E. Rinkēviča paziņojuma sakarā bijušais cilvēktiesību aktīvists J. Rožkalns raksta: «Latviešu tauta nevēlas sev perversiju godinātājus valdībā, vai to tik grūti saprast? Tādi paziņojumi ir arī pretrunā Satversmei» (Twitter). Tāda, lūk, Rožkalna kunga cilvēktiesību izpratne šodien pēc 27 gadiem. Tā neizsakās, taču pēc būtības ar savu priekšvēlēšanu taisnošanos J. Rožkalnu un citus homofobus atbalsta «varonīgā tautfrontiete un Latvijas brīvības cīnītāja» S. Kalniete.

Latvija vēl nav brīva

Toreiz, kad Jānis Rožkalns kopā ar cilvēktiesību aizstāvju grupu Helsinki-86 lika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš to darīja par visu cilvēku tiesībām, par latviešu un Latvijas valstisko brīvību. Ja toreiz būtu tviteris, tad Jānis Rožkalns saņemtu tādus pašus apsveikumus kāEdgars Rinkēvičs tagad: «Apsveicam ar drosmīgu soli», «Tas ir drosmīgi!», «Tu esi varonis», «Mēs lepojamies ar tevi» utt.

No malas izskatās, ka pa šiem 27 gadiem varonīgais cilvēktiesību cīnītājs ir nodevis Helsinku konferences Noslēguma akta ideālus un kļuvis par cilvēktiesību nicinātāju, kurš citas seksuālās orientācijas cilvēkus dēvē par perversiju godinātājiem. Drausmīga metamorfoze.

Jānis Rožkalns spēra savu pirmo, bet drosmīgu soli 1987. gada 14. jūnijā, lai visi cilvēki būtu brīvi un Latvija atjaunotu savu valsti, taču līdz galam par Latvijas un tās cilvēku brīvību viņš negribēja vai nespēja iet.

Kamēr visi cilvēki Latvijā vēl nav laimīgi un ar vienādām tiesībām, Latvija vēl nav brīva. Tāpēc nākamo soli Latvijas brīvības cīņā pirms dažām dienām bija jāsper Edgaram Rinkēvičam. Tas bija mazs solis Rinkēvičam, bet liels solis Latvijai****, lai Latvija un visi cilvēki tajā būtu brīvi, laimīgi un dzīvotu harmoniski.

Tas ir nepiedodami aizkavējies un notiks tikai tad, kad to gribēs mūsu ievēlētie politiķi. Tas notiks tad, kad mēs visus viņus redzēsim praida pirmajās rindās nākamajā gadā.

Tas varētu sākties jau rīt, ja TV ekrānos mēs redzētu Saeimas tribīnē protestu pret homofobiju un diskrimināciju, kurā apskautos, piemēram, Solvita Āboltiņa ar Regīnu Ločmeli-Luņovu,Romāns Naudiņš ar Andreju Elksniņu, Augusts Brigmanis ar Daini Liepiņu, Imants Parādnieks ar Gunāru Kūtri, Aleksandrs Kiršteins ar Sergeju Dolgopolovu, Ilze Viņķele ar Ingūnu Sudrabu, Ingūna Rībena ar Lolitu Čigāni, Raivis Dzintars ar Igoru Pimenovu, Jānis Dombrava ar Borisu Cilēviču…

Ekscentriskais mākslinieks un deputāts Artuss Kaimiņš varētu turpināt sadalīt deputātus pa pāriem un iedvesmot uz šādu rīcību.

Esmu jau ieslēdzis televizoru un gaidu, kad šo reportāžu pieteiks Jānis Geste (LTV), Arnis Krauze (TV3) vai Andris Auzāns (LNT).

Hetero-, homo-, bi- un transseksuālie dāmas un kungi, vai varat būt tikpat drosmīgi Latvijas brīvības vārdā kā Edgars Rinkēvičs?

P.S. Raksta autors ir heteroseksuālas, tā saucamās tradicionālās ģimenes, kurā ir divi bērni, tēvs.

*Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām.

** Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus. Tagad uz šā ceļa ir nostājusies Putina Krievija.

*** Helsinki-86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Nosaukums Helsinki-86 patapināts no fakta, ka 1975. gadā Helsinkos Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēgumā tika parakstīts «Helsinku noslēguma akts», kas bija sākums atslābuma politikai starp Rietumiem un PSRS, aicinot ievērot tautu pašnoteikšanās un cilvēktiesības.

**** Kad 1969. gada 21. jūlijā amerikāņu astronauts Neils Armstrongs spēra pirmo soli uz Mēness virsmas, viņš sacīja: «Tas ir mazs solis cilvēkam, bet viens milzu lēciens cilvēcei. “That’s one small step for man, one giant leap for mankind.»


1 komentārs

Homofobiju Latvijā veicina eiroparlamentārieši: Vaidere, Šadurskis un Zīle kā redzamākie

Vaidere, Zīle sadurskis

Speciāli TVNet 2014. g. 12. februāris

Ar dominējošu balsu vairākumu 4. februārī Eiropas Parlaments (EP) atbalstījis Eiropas Savienības (ES) «ceļa karti» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas*. Eiropas Komisijai (EK) tagad būs jāizstrādā vadlīnijas, lai visās dalībvalstīs tiktu atzītas dažādas ģimeņu formas, netiktu ierobežota vārda un ticības brīvība. EP norādīja, ka cīņai pret homofobiju ir nepieciešama vēl nopietnāka stratēģija nekā līdz šim – līdzīgi kā romu integrācijai vai dzimuma līdztiesību jomā.

«Eiropa vairs nedrīkst samierināties ar homofobiju. Tik daudzi no mums – lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi – pārāk ilgi ir dzīvojuši bailēs. Tās ir bailes uz ielas sadoties rokās, bailes tikt apsaukātiem, bailes tikt izmestiem no mājām, skolām vai darba. Vajadzīga ES rīcība, lai arī mēs varētu baudīt cilvēku pamattiesības, ko visiem iedzīvotājiem garantē ES,» sacīja ziņojuma autore Ulrike Lunačeka (Austrija).

Pret šo rezolūciju balsoja trīs Latvijas deputāti: Roberts Zīle no «Nacionālās apvienības» unInese Vaidere, Kārlis Šadurskis no «Vienotības». Tagad mēs zinām, ka viņi ir homofobi, jo viņiem nerūp visu cilvēku tiesības. Viņiem rūp tikai heteroseksuāļu tiesības. Ar savu balsojumu šie Eiroparlamenta deputāti no Latvijas nodemonstrēja, ka viņi acīmredzot nekad neaizstāvēs neizsargātu upuri, ja Briselē vai Rīgā vai Maskavā uz ielas agresīvi homofobi sitīs kādu geju, lesbieti vai transpersonu. Viņi drīzāk pamuks ielas otrā pusē un noskatīsies un droši vien aizskries pie odiozā K. Dimitera un V. Lindermana, lai parakstītos par zinātniskas dzimumizglītības aizliegumu arī Latvijā, kā to savā valstī ir izdarījusi Krievija, nosaucot to par «propaganda gomosjatini». Tāds pats homofobs ir arī I. Godmanis, kas balsojumā atturējās. Arī viņš tāpat kā nosauktie Vaidere, Šadurskis un Zīle nekad droši vien neizrādīs drosmi un solidaritāti ar sabiedrības apspiestākajām grupām un baidīsies pat izrunāt vārdu «homoseksuālis», no praidiem turoties lielgabala šāviena attālumā.

Nacionāļi kopā ar Lindermanu

Cilvēktiesību ierobežošanā un naida veicināšanā pret citādāko latviešu brašie «nacionāļi»un «liberāļi» var vienoties arī ar pašu «velnu» – pazīstamo nacionālboļševiku Lindermanu, kas pirms pāris gadiem iniciēja latviešus pazemojošo referendumu par valsts valodu Latvijā.

Tikai pateicoties tādiem atbildīgiem un pilsoniski drosmīgiem EP 397 politiķiem (kas nepadevās baznīcas inspirētās konservatīvo spēku homofobiskās propagandas spiedienam) kā Sandra Kalniete (V) Krišjānis Kariņš (V) un Alfrēds Rubiks (SC), EP šo rezolūciju pieņēma.

Arī Eiropā vēl nav izskausta homofobija un agresīva homofobijas propaganda, kas sekmē to, ka 47% no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām pēdējo piecu gadu laikā izjutuši diskrimināciju vai tikuši aizskarti, bet 26% saskārušies ar fiziskiem uzbrukumiem vai vardarbības draudiem. Latvija nav izņēmums.

Kas ir homofobija un kā tā izpaužas politikā?

Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus.

Sadzīves homofobijai šai rakstā nepieskaršos, jo tās izpausmes veidus jūs labi redzēsiet un jutīsiet šā raksta komentāros. Vienīgi ir vērts pieminēt homofobiskās retorikas argumentu, ka homoseksuāļu attiecības un laulības neveicinot dzimstību. To sludina arī Krievijas galvenais homofobs Putins. Taču šis apgalvojums ir aplams, jo nevienā valstī, kur ir atļautas viendzimuma laulības, dzimstība nav kritusies, bet tieši otrādi – pieaugusi**.

Homofobija un tās propaganda izpaužas politikā, uzmundrinot un atbalstot sadzīves homofobiju, sabiedrības sašķeltību un neiecietību pret citādo. Latvijā homofobija kā atklāta un slēpta partiju politika ir politiskā spektra abos flangos, gan latviešu, gan krievu pusē. Parasti homofobi ir tie latvieši, kas iracionāli necieš krievus, un tie krievi, kas baidās no latviešiem. Abiem ir bailes no citādākā. Piemēram, «Nacionālajai apvienībai» un «Lindermana partijai – Par dzimto valodu!». Tāpēc gan latviešu, gan krievu labējās partijas vai grupējumi ir vienoti homofobijā. Raivis Dzintars kādā intervijā lepojas, ka Rīgas praidā esot bijis maz politiķu. Demokrātisks politiķis Eiropā par to kaunētos. Taču ne NA līderis. Tā izpaužas viņa un partijas homofobija, jo viņam ir bail nostāties šīs tiesībās apspiestās sabiedrības grupas pusē.

Taču homofobi ir arī ZZS, SC, RP un «Vienotībā». Atcerēsimies kaut vai homofobisko spēku uzbrukumu ministrei Ilzei Viņķelei par dzimumaudzināšanas grāmatu (kas mudina bērnus domāt par dzimumu līdztiesību) izplatīšanu bērnudārzos, kad Ilzes Viņķeles partijas kolēģe Inguna Rībena kopā ar 35 Saeimas deputātiem nosūtīja vēstuli valdībai, lai panāktu diskriminējošas izmaiņas Latvijas dzimumu līdztiesības politikā. Ja kāda partija Latvijā sludina, ka tā ir tikai par «tradicionālām ģimeniskām vērtībām» un par vadoni, stingru roku, kas vadītu valsti, tad tā ir zīme, ka šī ir homofobiska un visa veida sabiedrības minoritātēm, citādi domājošiem naidīga partija. Jo viņi patiesībā uzskata, ka vientuļās māmiņas, tēti, partneri, seksuālās minoritātes nepieder pie tradicionālas ģimenes un tikai «vadonis» var ieviest kārtību Latvijā un visus partnerus, vientuļos, gejus uz lezbietes salikt būros un citādi diskriminēt.

Latvijas vēsturē visatklātāk homofobiju propagandējusi ir LPP, kuras priekšplānā bija pazīstams homofobs Šlesers. Tagad tā ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP 2005. gadā kopā ar Tautas partiju, ZZS, TB/LNNK un JL deputātiem pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs. Tas ļauj tagad homofobiskai propagandai (R. Zīle) sludināt, ka EP 4. februāra rezolūcija nedarbosies Latvijā, jo būs pretrunā ar Satversmi. V. Vīķe-Freiberga, izsludinot šos grozījumus, rīkojās liekulīgi un mierināja sabiedrību, ka grozījumi esot deklaratīvi, kas nevēršoties pret homoseksuālo partnerattiecību iespēju. Ja tas ir tā, kāpēc tad vispār vajadzēja vieglprātīgi grābstīties gar Satversmi? Lai apliecinātu dažu partiju homofobiskās ambīcijas? Šis piemērs demonstrē, ka Latvijā vajadzētu ieviest likumu, kas neļautu vienam Saeimas sasaukumam izdarīt būtiskas izmaiņas Satversmē, ja to neapstiprina nākošā sasaukuma Saeima. Tāda prakse ir spēkā vairākās citās valstīs. Jo citādi ar Latviju atkal var notikt kā 1940. gadā, kad Latviju iekļāva PSRS.

Krievijas ietekme uz homofobisko atmosfēru Latvijā

Krievijas mediji palīdz Latvijā veidot sabiedrisko domu un atstāj ietekmi uz mūsu partiju politiku. Krievijā homofobija ir kļuvusi par valsts politiku, kas uzmundrina sadzīves homofobiju, kas jau liek vilkt paralēles ar fašistiskās Vācijas un PSRS Staļina laika politiku pret seksuālajām minoritātēm un to nosoda visā pasaulē, izraisot arī pasaules politisko līderu boikotu pret Soču Olimpiādi.

Pasaulē pazīstamais Krievijas akadēmiķis Igors Kons raksta***, ka homofobiju veicina pareizticīgo baznīca, padarot homofobiju par sava veida nacionāli reliģisko ideju, saliedējot ap to konservatīvos spēkus un konfesijas ne tikai valstī, bet arī pasaules mērogā. Arī ievērojamais Krievijas TV komentētājs Vladimirs Pozners ir sacījis, ka augstais homofobijas un citu neiecietības formu līmenis Krievijā ir saistīts ar Krievijas pareizticīgo baznīcas «tradīcijām» un ar Krievijas vēsturiskās attīstības īpatnībām, kurām ir raksturīga neiecietība pret citu tautību cilvēkiem, pret citu reliģiju, pret citu ādas krāsu un tai skaitā pret citu seksuālo orientāciju.

Zinot, ka Latvijas pareizticīgie atrodas Maskavas patriarhāta pakļautībā, nav jābrīnās, ka tieši pareizticīgie ir aktīvāko un agresīvāko Latvijas homofobu rindās (piemēram, ar uzbrukumiem praidiem Rīgā, ar parakstu vākšanu referendumiem un citām aktivitātēm).

Nav jābrīnās, ka Krievijas pierobežā- Latgalē, kas atrodas masīvā Krievijas televīzijas un baznīcas ietekmē, tādi Latvijas politiķi kā Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC), Rihards Eigims (ZZS) un citi aicina ieviest Latvijā Krievijai analoģiskus likumus, kas aizliegtu vispusīgu un atklātu dzimumaudzināšanu pusaudžu vidū, ko šie politiķi nezinātniski un diletantiski dēvē par «homoseksuālisma propagandu». Tā Krievijas baznīcas pret citādāko vērstā ideoloģija ietekmē Latvijas politiku. Ja kāds vēl nezina, kas ir Krievijas maigā vara Latvijā, tad šis piemērs to uzskatāmi raksturo.

Homoseksuālu cilvēku medības

Krievu publicists Sergejs Medvedevs žurnālā «Forbes»**** raksta, ka homofobija ir vāju, savā seksuālajā orientācijā nepārliecinātu cilvēku pazīme, kas to baidās pazaudēt pirmajā konfrontācijā ar realitāti. Jo vājāka valsts, tās identitāte, jo niknāks ir tās homofobiskais gars. Tā ir kļuvusi par platformu, kas saliedē represīvos varas orgānus un pūļa instinktus. Būt par atklātu antisemītu vai rasistu Krievijā ir mazliet nepieklājīgi, taču būt par homofobu ir normāli, cienīgi un pat patriotiski. Tie, kas 9. maijā Volgogradā līdz nāvei piekāvuši jaunieti, paziņojuši, ka viņi to darījuši patriotisku motīvu vadīti, jo nosistais taču bijis gejs.

Oficiālā valsts politika Krievijā ir sākusi naida karnevālu un homoseksuālu cilvēku medību sezonu (par ko rakstījām arī TVnet pirms nedēļas rakstā «Šokējoši: pirms Olimpiādes parāda, kā Krievijā izrēķinās ar gejiem» http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/496463-sokejosi_pirms_olimpiades_parada_ka_krievija_izrekinas_ar_gejiem). Krievijā pusgada laikā bijuši fiksēti 26 uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem, no kuriem 7 beigušies ar cietušo nāvi. Taču policijā nefiksēto uzbrukumu skaits ir nesaskaitāms. Policija arī piedaloties šajās medībās, upurus izvarojot ar šampanieša pudelēm (Kazaņā) vai ar lauzni (Sočos), raksta «Forbes» autors***.

Vai to, kas notiek Krievijā, Latvijā grib redzēt Lindermans, Dzintars, Rībena, Bartašēvičs, Eigims un citi? Gan aktīvi homofobi, gan vienaldzīgi malā stāvētāji? Vai to tiešām vēlas Latvijā redzēt Vaidere, Šadurskis un Zīle, kad balsoja pret EP rezolūciju, kas ierobežotu homofobiju Eiropā? Krievijas ideoloģijas un homofobijas ietekme Latvijā aug, un demokrātiskā valstī to var mazināt tikai ar pārliecinošu pretdarbību. Taču šo politiķu vārdi, darbi un bezdarbība liecina, ka Krievijas homofobijas un neiecietības ugunskuru viņi grib pārnest uz Latviju. Tā ir bezatbildīga politika, kas veicina ne tikai homofobiju, bet arī Krievijas režīma intereses Latvijā, antieiropeisku atmosfēru un sabiedrības šķelšanu vērtīgākos (heteroseksuāļi) un nevērtīgākos (homoseksuāļi) cilvēkos. Vai šādiem tuvredzīgiem politiķiem ir vieta Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, vai viņi cer, ka no Krievijas importētā un pašu uzkurinātā homofobija palīdzēs viņiem tur atkal tikt?

* http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-%2F%2FEP%2F%2FTEXT%2BREPORT%2BA7-2014-0009%2B0%2BDOC%2BXML%2BV0%2F%2FLV&language=LV

** Viendzimuma laulības slēgšana ir legalizēta vismaz 16 valstīs (Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Kanādā, Dānijā, Francijā, Islandē, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Urugvajā, Skotijā un Zviedrijā). Dažās valstīs viendzimuma laulību var noslēgt tikai atsevišķos apgabalos (Brazīlijā, Meksikā, ASV). Vairāku valstu valdības ir izteikušas gatavību nākotnē viendzimuma laulību legalizēt.

*** Гомофобия как лакмусовая бумажка российской демократии

**** Каминг-аут РФ: как гомофобия стала нашей национальной идеей. http://www.forbes.ru/mneniya-column/tsennosti/241068-kaming-aut-rf-kak-gomofobiya-stala-nashei-natsionalnoi-ideei


Komentēt

Liepājas zemūdene, kas satricināja pasauli un iezvanīja PSRS sabrukuma sākumu

U-183 1981 g 28 okt Zviedrija

Speciāli TVNet

Tas notika šajās dienās pirms 33 gadiem, sākot ar 1981. gada 27. oktobri pulksten 19.47, kad Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, slēgtā un slepenā militārajā teritorijā gandrīz pie pašas zviedru flotes štāba mītnes Karlskrūnā uz sēkļa uzsēdās ar kodoltorpēdām apbruņota PSRS zemūdene.

 Kodolkatastrofas draudi

Tas līdz šim ir vienīgais vispārliecinošākais pierādījums aizdomām, ka toreiz PSRS (tagad Krievija) ar savām zemūdenēm nemaz neslēpa, kurš grib būt īstais saimnieks Baltijas jūrā. Ja zviedri šo zemūdeni būtu mēģinājuši ieņemt ar spēku, tās komandieris bija gatavs to uzspridzināt ar visu 54 cilvēku apkalpi un kodolieročiem, riskējot izraisīt Hirosimas kodolbombardēšanai līdzīgu katastrofu*.

PSRS Baltijas flotes Liepājas karabāzē pierakstītā padomju zemūdene S- 363 (kiriļicā С-363), kuras borta numurs bija 137 (projekts 613)** 10 dienas turēja sasprindzinājumā ne tikai Zviedriju, bet visu Rietumu pasauli. Tikai 6. novembrī krīze atrisinājās un zemūdene ar zviedru palīdzību tikai novilkta no sēkļa.

Tie, kas padomju okupētajā Latvijā neklausījās režīma slāpētas*** , bet tomēr caur trokšņiem sadzirdamās rietumu radiostacijas Amerikas Balss no Vašingtonas, Zviedrijas Radio (krieviski), Free Europe, par šo incidentu uzzināja tikai no PSRS oficiālās ziņu aģentūras TASS īsa rezumējuma 6. novembrī, ka padomju zemūdene uzsēdusies uz sēkļa Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos navigācijas kļūmes un sliktās redzamības dēļ. Tā noslēdzās U-137 kaujas uzdevums, kas sākās 16. septembrī, kad tā izpeldēja no Paldiski ostas. Sava kaujas uzdevuma laikā 18. oktobrī zemūdene ar radiopelengētāja antenu aizķēra kāda zvejas tralera tīklus un antenu deformēja. Tas pēc apkalpes komandiera domām iespējams bija viens no zemūdenes avārijas iemesliem.

Zviedrs Ingvars Svensons pirmais redzēja avarejušo U-137

Ingvars Svensons, kurš pirmais pamanīja avarējušo zemūdeni

Apkaunojums zviedriem un krieviem

Šis gadījums bija apkaunojums gan PSRS jūras kara flotei, ka tās rīcībā esošā zemūdene tik vienkārši var sevi izgaismot, triviāli uzsēžoties uz sēkļa potenciālā pretinieka teritorijā, gan arī Zviedrijas militāristiem, kuri krievu zemūdenes peldēšanu nebija pamanījuši ne ar radariem, ne pārtverot radiosakarus, ne vizuāli vai akustiski, jo tā vienu brīdi Zviedrijas ūdeņos peldēja ar periskopu pat virs ūdens un jebkurā gadījumā tās dīzeļmotors strādājis tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat vairāku kilometru rādiusā.

Zemūdene uzsēdās uz sēkļa 27. oktobra vakarā, un visu nakti izmisīgi, pati saviem spēkiem mēģināja tikt no tā nost, taču tā sasvērās vēl vairāk uz sāniem. Tikai nākošajā rītā ap pulksten 10.00 to pamanīja zviedru zvejnieks Ingvars Svensons, kas savā laivā bija pietuvojies tai, dodoties pārbaudīt izmestos zvejas tīklus. Viņš sastinga no redzamā skata – ūdenī laiski gulēja zemūdene, uz kuras komandtiltiņa nervozi sastinguši bija trīs vīri un blakus plīvoja balts karogs ar sarkanu zvaigzni un sirpi ar āmuru ( PSRS jūras kara flotes simbols).

Zvejnieks muka prom tik ātri, cik vien to ļāva laivas motors un krastā esot, uzreiz zvanīja robežsargiem. Pēc 40 minūtēm padomju jūrnieki novērtēja pirmo Zviedrijas krasta apsardzes reakciju- zemūdenei strauji tuvojās robežsargu patruļkuteris «Smyge» ar štāba priekšnieka Karlu Andersonu un dažiem citiem virsniekiem uz klāja.

Pietuvojoties pie zemūdenes sāniem, kuteris apstājās un K. Andersons uzkāpa uz zemūdens ārējā klāja, lai doties pie trim klusējošiem un drūmiem padomju virsniekiem. Viņi nereaģēja uz uzrunu angļu valodā, bet viens no viņiem bija gatavs izskaidroties vāciski. Krievu virsnieks paskaidroja, ka viņi pārstāvot padomju zemūdeni, kas hidrokompasa avārijas dēļ esot nomaldījusies no kursa un tagad apkalpe vēloties sazināties ar padomju konsulu. Pa to laiku ziņa bija nonākusi līdz medijiem un Mālmes avīze Kvällsposten jau 12.40 ir iznākusi ar sensacionālu skrejlapu par notikušo avāriju.****

U-137 krīzes 10 dienas

Kā norisinājās šī desmit dienu ilgā militārā, diplomātiskā un politiskā krīze Zviedrijas krastā labi var redzēt dokumentālajos kadros, kas glabājas Zviedrijas kuģniecības muzeju arhīvā. Tajos redzama zviedru gatavība neļaut PSRS Baltijas flotes papildspēkiem ar kara kuģiem un velkoņiem nākt palīgā U-137, lai to noceltu no sēkļa, kā kaujas gatavībā pie zemūdens izvēršas zviedru desanta vienība un zemessargu grupa, kā notiek apkalpes nopratināšana, žurnālistu darbība, preses konference, zemūdenes nocelšana no sēkļa ar zviedru kuģa palīdzību, kas norisinājās uz intensīvas diplomātiskās komunikācijas fona. PSRS atvainojās par notikušo, ko norakstīja uz tehnisku kļūmi. Taču zviedri, jūtoties totāli pazemoti, nopietni apsvēra iespēju ieņemt zemūdeni ar spēku, ja krievi neļautu apkalpes komandieri nopratināt, taču tikai NATO informācija, ka uz kuģa ir atomlādiņi, viņus atturēja no šī soļa.

<p><a href=”http://vimeo.com/11072021″>Den ryska ubåten U 137 på grund i Karlskrona skärgård</a> from <a href=”http://vimeo.com/smm”>Statens maritima museer</a> on <a href=”https://vimeo.com”>Vimeo</a&gt;.</p>

U-137 saites ar Latviju

Pēc NATO klasifikācijas šo zemūdeni dēvē par Whiskey klases zemūdeni U-137 un starptautiski šo incidentu angļu valodā sauc par “Whiskey on the rocks” (asociējot ar populāro kokteili „Viskijs ar ledu”) gadījumu. PSRS flotē šo zemūdeni pēc Zviedrijas incidenta sāka dēvēt par „Zviedru Komjaunieti” ( Švedskij Komsomoļec), jo flotē bija vairāki citi kara kuģi ar vārdu ‘komjaunietis”.  Zemūdene bija 76 metru gara, 11 metru augsta, kas varēja sasniegt 200 metru dziļumu. Whiskey (S-613) tipa dīzeļmotoru zemūdenes PSRS nokopēja no vāciešu XXI sērijas parauga, saražojot 1950. -1956. gados kopumā 215 eksemplāros. Dažas no tām tikai pārdotas arī ārzemju flotēm (Polijai, Albānijai, Ēģiptei, Indonēzijai, Ziemeļkorejai u.c.).  Padomju laikā to skaits Baltijas jūrā bija 32 , tagad Krievijas bruņojumā Baltija jūrā to ir palicis tikai pāris.

Jāpiezīmē, ka Liepāja jau vēsturiski ir Krievijas zemūdeņu flotes dzimtene, kur pirmie cara Krievijas zemūdens kuģi atradās kopš 1911. gada. Krievija un vēlāk arī PSRS ir uzskatījusi, ka tieši zemūdenes ir tās, kas būtiski nodrošina lielvaras kontroli pār Baltijas jūru un tāpēc PSRS laikā Baltijas jūrā mudžēja no padomju zemūdenēm.

U-137 , kas bija uzbūvēta 1956. gadā un gandrīz vai iznīcināja Karlskrūnu un radioaktīvi piesārņoja visu Baltijas jūru, ir saistīta ar Latvijas teritoriju ne tikai tāpēc, ka piederēja PSRS Baltijas kara flotei, bet arī tāpēc, ka tā no 1968. līdz 1979. gadam iekonservēta atradās Daugavgrīvā, pēc tam tika nogādāta Liepājā, kur to izremontēja kuģu remonta rūpnīcā Tosmāre un 1981. gada 24. februārī nodeva ekspluatācijā, lai pēc astoņiem mēnešiem nokļūtu visas pasaules uzmanības centrā.

Lai arī padomju puse neko citu kā par navigācijas kļūmi nerunāja, Zviedri uzskatīja, ka navigācijas kļūda ir nepārliecinošs apgalvojums, jo

  1. liktenīgais sēklis atradās ļoti dziļi Zviedrijas teritorijā. Lai nonāktu līdz vietai, kur zemūdene „uzsēdās” uz sēkļa, tai bija jāizpeld garām vairākām sarežģītām zemūdens klintīm, ko nevarētu izdarīt bez jebkāda navigācijas aprīkojuma;
  2. avārijas vieta atradās divus kilometrus no slepenas Zviedrijas militārās bāzes centra, kurā ir liegta pieeja ārzemniekiem un turklāt zemūdene bija jau iepeldējusi dziļi slepenajā zonā un tās atrašanās tur sakrita ar laiku, kad šajā bāzē sākās jaunas NATO bruņojumā esošas torpēdas izmēģinājumi.

Par U-137 glābšanas operāciju zviedri PSRS izrakstīja rēķinu 5,2 miljoni SEK (apmēram 1 miljonu USD pēc tā laika kursa) apmērā, bet pašas zemūdenes mūžs beidzās Liepājā 1988. gadā, kad tās apkalpi izformēja un zemūdenes korpusu nodeva sagriešanai metāllūžņos, tos vēlāk pārkausējot to tēraudā fabrikā Sarkanais Metalurgs, ko tagad sauc Liepājas Metalurgs.

Vairāk nekā 4 700 gadījumu

Tagad, kad ir pieejamas atvaļināto krievu virsnieku vaļsirdīgas liecības, vairs nav šaubu, ka mēs bijām ļoti tuvu lielām briesmām. „Ripoja galvas” gan padomju, gan zviedru militārajās augšās. Taču incidents bija stimuls, lai zviedru nodokļu maksātāji sajoztu jostas un atvēlētu simtiem miljonus kronu krasta aizsardzības modernizēšanai, no kā atteicās, kad deviņdesmito gadu šķita, ka neviens vairs Zviedriju neapdraud.

Vēsture iet pa apli un atkārtojas. 1914. gada oktobra zemūdeņu medības zviedru likumdevējiem liek secināt, ka būs jābruņojas atkal un, ka ar Krieviju ir kā ar bitēm: neko nekad nevar zināt, kā tās rīkosies. Vēl jo vairāk, ka kopš 1981. gada 27. oktobra Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos ir reģistrēti vairāk nekā 4 700 gadījumu, kas liecinājuši par aizdomīgu zemūdens objektu esamību. 20 no visā pēckara vēsturē gadījumiem ir bijuši par pamatu militāras meklēšanas un cita veida militārām operācijām un pāris gadījumos ir fiksētas PSRS zemūdenes. Tas, kas notiek Zviedrijas piekrastē, pašlaik tāpēc nav nekas ārkārtējs. Viens no vairāk nekā 4000 gadījumiem, kam veltīta pastiprināta mediju uzmanība, jo Krievija šovasar sākusi īpaši aktīvi pievērst uzmanību ar savām aktivitātēm Baltijas jūrā.

Kāpēc Krievijas zemūdenes ložņā ap Zviedriju?

Nav jābrīnās, ka Krievijas kara kuģi un zemūdenes ložņā ap Baltijas valstu teritoriālajiem ūdeņiem, jo esam potenciālā Krievijas pretinieka teritorija. Tomēr ne aukstā kara laikā, ne tagad Zviedrija nav bijusi un nav joprojām NATO locekle. Taču tas nenozīmē, ka Zviedrija ir pilnīgi neitrāla. Tā visā pēckara periodā un arī tagad ir sadarbojusies ar NATO un pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados NATO atomzemūdenes pastāvīgi apmeklēja zviedru arhipelāgu, lai trenētos iespējama karstā kara gadījumiem un apgūtu Zviedrijas krasta piestātnes.

Zviedrijas sociāldemokrātu līderis Ulofs Palme (Olaf Palme) vēlējās panākt, ka NATO zemūdenes neizmanto Karlskrūnas (Karskrona) un Stokholmas apkaimē esošo Muskē (Muskö) kara flotes bāzi. Viņš vēlējās, ka Skandināvija būtu bez atomieročiem. Ja Palmem izdotos astoņdesmitajos gados panākt, ka Baltijas jūrā būtu brīva no atomieročiem, tad līdz ar to būtu kritis NATO ziemeļu flangs Baltijas jūrā un šajā teritorijā dominētu PSRS ar savām Kurzemes un citos Baltijas padomju republiku piekrastes mežos uzstādītajām vidēja darbības rādiusa kodolraķetēm (SS-20, kuras PSRS sāka izvietot pie savām rietumu un dienvidrietumu robežām kopš 1977. gada),****  kuras varētu sasniegt mērķus Skandināvijā daudz ātrāk nekā to izdarītu raķetes, kuras palaistu pret mērķiem PSRS no NATO zemūdenēm Atlantijas okeānā. Ka Zviedrija būtu PSRS atomraķešu mērķis iespējama kara gadījumā, liecina arī kāda padomju ģenerāļa memuāri.*****

Zviedru rakstnieks, armijas pilots un desantnieks Anderss Jallais******, kurš ir pētījis arī pie Liepājas notriektās zviedru izlūklidmašīnas DC3 gadījumu, uzskata, ka Palmem tas izdotos jau 1986. gadā, kad bija plānota viņa oficiālā vizīte Maskavā tieši ar šādu darba kārtību.

Taču Palmes vizīte Maskavā nenotika, jo 1986. gada februārī viņu nošāva Stokholmas centrā uz ielas. Tajā laikā Maskavā notika PSKP kongress un Palmes piemiņu kongresa delegāti pēc Gorbačova iniciatīvas godināja ar klusuma minūti. Neviens cits zviedru politiķis vairs ar šādu PSRS/Krievijai izdevīgu iniciatīvu nav nācis klajā.

Tas, kas notiek šodien, ir jau bijis

U-137 Whiskey on the rocksZemūdens medības pie Zviedrijas krastiem pašlaik, kuras pavada Krievijas flotes pieaugošas aktivitātes Baltijas jūrā, Krimas aneksija, Krievijas karspēka manevri pie Ukrainas robežām, ASV un ES sankcijas pret agresoru šodien rada déjà vu******* sajūtas, ka pavisam nesen, pirms 33 gadiem tas jau ir bijis.

Toreiz PSRS režīms rīkoja divus lielus karaspēku mācības Polijas pierobežā un tās teritorijā, lai iebaidītu Leha Valensas vadīto Solidaritāte kustību, kas centās atbrīvot Poliju no padomju režīma žņaugiem. Gluži kā ukraiņi grib tik vaļā no Krievijas apskāvieniem šodien.

Tieši tāpat kā Putins, pārtraucot B. Jeļcina iesākto Krievijas kursu uz Rietumiem, iebruka Ukrainā, Brežņevs pārtrauca septiņdesmitos gados sākušos atslābuma politiku un tuvināšanos politiku ar Rietumiem, iebrūkot Afganistānā. ASV boikotēja Maskavas 1980. gada Olimpiādi, ASV un NATO sabiedrotie pieteica sankcijas, kas aptvēra enerģētikas, elektronikas un militāras tehnoloģijas. Taču nespēja piespiest Eiropu atteikties no gāzes vada būves no Sibīrijas uz Eiropu, kas tika toreiz uzsākts un kura cenu Eiropa maksā joprojām, ļaujot Putina Krievijai turpināt šantažēt visu pasauli.

Taču neskatoties uz domstarpībām sabiedroto starpā par gāzes vada būvi, Ronalda Reigana un Eiropas sabiedroto sankcijas tomēr deva rezultātu ilgtermiņā. PSRS režīms sabruka pēc desmit gadiem. Sankcijas, bija pirmā nagla ļaunuma impērijas zārkā.

Ļaunuma impērijas sabrukuma desmitgade varēja sekmīgi sākties lielā mērā arī pateicoties tam, ka Baltā nama Ovālajā kabinetā iekārtojās principiālais antikomunists Ronalds Reigans – spēcīgs pasaules līderis, kādu mēs šodien diemžēl neredzam Baraka Obamas personā. Bet par to plašāk nākošajā rakstā, kas turpinās déjà vu tēmu šodienas Rietumu un Krievijas konflikta kontekstā, prognozējot Putina impērijas sabrukuma laiku.

Atsauces:

*Зубко Марат «Был приказ: взорвать подлодку не только с экипажем, но и ядерными торпедами» «Известия» 29.01.1992г.,

Розин Александр. Действия Балтийского флота по оказанию помощи севшей на мель в шведских водах ПЛ «С-363» (У-137) осенью 1981г. http://web.archive.org/web/20111111191949/http://alerozin.narod.ru/U137.htm/

** Rietumos šo zemūdeni dēvē par U-173.

***Speciāli radioraidītāji raidīja motorzāģim līdzīgus trokšņus virsū PSRS tautu valodās raidošo rietumu staciju frekvencēm īsviļņu 25, 49 m un citos diapazonos

**** Notikuma dalībnieka no Zviedrijas liecības zviedru valodā http://rotbygd.se/rotbygd.asp?rotbygdsid=7

*****Landsförrädaren, Anders Jallai (E-media, E-bok, PDF, EPUB) 2011

****** SOVIET UNION, a country study, Federal Research Division

Library of Congress, Edited by  Raymond E. Zickel Research Completed May 1989

****** Блеск и нищета подводного флота России http://svpressa.ru/society/article/22711/

******Termins „déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”. Déjà vu (dežavu) raksturo to dīvaino sajūtu, kad zini – situāciju, kurā atrodies pašreiz, esi piedzīvojis jau iepriekš.


Komentēt

Vai tie, kas ievēlēja Saeimu, tiešām ir idioti?

Hermanis TVNet bilde

Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis. Avots: Itar-tass/Scanpix

TVNet versija šeit.

Mūsdienu latviešu intelektuāļu kultūras ikona Alvis Hermanis nosaucis latviešu vēlētājus par muļķiem un Saeimā ievēlētos deputātus par lūzeriem*. Jebkuram politiķim šāds apgalvojums būtu pašnāvība. Taču ne personai, kuru 1300 balsotāju no tām pašām «intelektuāļu» aprindām izvēlējās par «2013. gada Latvijas ietekmīgāko domātāju»**.

Ar ko Hermanis atšķiras no Paula, Kalniņa un Kaupera?

Taču drosmīgus secinājumus Hermanis var atļauties ne tikai tāpēc, ka ir «gada lielākais domātājs» Latvijā, bet gan galvenokārt tāpēc, ka ir pazīstamākais latviešu teātra režisors Eiropā. Arī tāpēc, ka nekad nav slēpis savu pilsonisko un politisko nostāju, gan piedaloties «lietussargu revolūcijā» pret bijušā premjera Kalvīša «režīmu», kas apdraudēja demokrātiju Latvijā, gan kritizējot «politisko maucību» kolēģes Gaļinas Poļiščukas personā, gan aizstāvot «Pussy Riot» un šaustot Kremļa varu. Par Kremļa nepielūgšanu viņš tikko tika iekļauts Putina melnajā sarakstā. Kremlis no viņa baidās.

Viņa pilsoniskās un politiskās simpātijas ir rietumu un Eiropas civilizācijas pusē, neskatoties pat uz to, ka kā mākslinieks viņš sajūsminās arī par austrumos mītošas agresīvās un atpalikušās pareizticīgās krievu civilizācijas kultūras šedevriem un ir tos interpretējis Eiropas/latviešu kultūras kontekstā (I.Gončarova «Oblomovs» u.c.).

Rodas iespaids, ka Hermanis ir vienīgais gaišais rietumu civilizācijas simbols starp mūsu kultūras ikonām, jo citas, kuru skaitā ir Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Renārs Kaupers, sekojot prokremliskā politiķa Nila Ušakova manierei, savās pilsoniskajās pozīcijās vairāk attaisno kaimiņos esošo ļaunuma impēriju (kā trāpīgi PSRS/Krieviju savulaik nosauca ASV prezidents R. Reigans), nekā to nosoda. Tāpēc cepuri nost Alvja Hermaņa priekšā par drosmi, jo latviešu kultūras elites lielākā daļa ir prokrieviska, prokremliska, šo nostāju bieži vien maskējot ar apolitiskumu.

Tie, kas sludina, ka nevajag mākslu, kultūru un sportu jaukt ar politiku, faktiski ir krievu impēriskās ļaunuma un kara ideoloģijas trubadūri.

Jo to viņi deklamē, kad meklē attaisnojumus Kremļa ballīšu rīkošanai Operas namā, aizstāvot visādas Putina uzticības personas (Kobzons un Valērija), aicinot uz Rīgu Žerāru Depardjē, pielūdzot Rīgas Dinamo un tā patronus J. Savicki, G. Ulmani un A. Kalvīti.

Hermanis labi apzinās savu mākslinieka pilsonisko, politisko misiju. To, ka īsts mākslinieks ir arī politiķis. Tāpēc viņš ir tiešs vārdos, raksturojot arī prokremliskā politiķa Ušakova elektorātu, nosaucot to par mazohistiem, kuri ir atkarīgi no Putina psihiskās diagnozes. Agrāk viņš tos nosauca arī par «lumpeņiem», kurus Kremļa roka Ušakovs uzpērk ar bezmaksas tramvaja biļetēm.

Kurš ir latviešu ietekmīgākais domātājs? Alvis Hermanis vai tomēr Artuss Kaimiņš?

Secinājums, ko «Ietekmīgākais domātājs 2013» izdomājis, domājot par tikko notikušajām vēlēšanām, ir uztraucis sabiedrību ar izaicinošo atļaušanos nosaukt lietas īstajos vārdos. Kāds tvitera lietotājs vārdā Edgars Eglītis pat secina: «Pēc tvītiem es saprotu, ka Hermanis ir tāds inteliģences Artuss Kaimiņš…»

Alvis Hermanis pieder latviešu kultūras elitei, kurā ieklausās izglītotākie un pati sabiedrības un kultūras elite. Tā ir mazākumā. Tie, kas ir vairākumā, nemaz nezina, kas tas Hermanis vispār ir (pavārs no kādas TV ēdienu sērijas, laika ziņu diktors vai kāda realitātes šova frīks?).

Tie, kas balsoja par Artusu Kaimiņu, Mārtiņu Bondaru un Ingūnu Sudrabu, noteikti tādu Alvi Hermani nezina, un viņš nav viņu autoritāšu lokā, kurā ir Rīgas Dinamo, TV3 un citas banālas «lumpeņproletariāta»*** izklaides.

Tāpēc Hermaņa doma par «psihiski nelīdzsvarotām un ezotēriskām personībām», kuras nedominēs Saeimā tāpēc, ka ne visi vēlētāji atnāca balsot, nav nekāds kompliments šiem «lumpeņiem», kas varētu savārīt lielas ziepes, jo «viņi ir iracionāli, viņi būtu sekojuši šiem (politiķiem)». Taču viņus ļoti maz satrauc pat «ietekmīgākā domātāja» domas, jo gan Hermaņa slavētie, gan «suņu būdas» elektorāti dzīvo divās dažādās pasaulēs. Elites un «lumpeņu» pasaulēs, kuru ceļi parasti nekrustojas, tikai reizi četros gados tie satiekas pie Saeimas vēlēšanu urnām.

Izglītotākie, t.i., elite, ievēlēja tos, kas veido koalīciju, bet lumpeņproletariāts visus pārējos. Tā var iztulkot A. Hermaņa secinājumus. Taču mūsu kultūras ikona Hermanis, manuprāt, nav līdz galam novērtējis latviešu vēlētāju kompetenci. Nav tik slikti ar to.

Šlesera, Stendzenieka un «Vienoti Latvijai» fiasko

«Neizglītots vēlētājs», kuru nedrīkstētu laist pie vēlēšanu urnām, nav nekāda unikāla Latvijas parādība. Tādi vēlētāji ir visās rietumu demokrātijas valstīs. Savulaik šis vēlētāju kontingents gan savārīja lielas ziepes un ļāva Eiropā nākt Hitleram pie varas.

Taču mūsdienās dēvēt Latvju par neizglītotu būtu pārspīlēti. Latvija ir pat viena no visizglītotākajām ES valstīm. Esam Eiropas kompetentāko avangardā, jo mūsu valstī, piemēram, augstākā izglītība ir 27% iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vidēji Eiropas Savienībā augstākā izglītība ir 25,3% iedzīvotāju.**** Pie mums augstākā izglītība ir katrai otrajai sievietei un katram ceturtajam vīrietim vecumā no 30 līdz 34 gadiem. Nevajadzētu būt mazvērtības kompleksiem, ka esam neizglītoti.

Taču, protams, ne jau diploms kabatā vien nosaka vēlētāja politisko kompetenci. Pats A. Hermanis ar savu «izcilo izglītību» arī atzina, ka īsti nemaz nezinot paša skaļi lietotā jēdziena «lumpeņi» nozīmi. Arī ar augstāko izglītību var noripot lumpeņa statusā, bet izdarīt gudru izvēli, tajā skaitā neaizejot uz vēlēšanām.

Latviešu un krievu lumpeņiem un mazohistiem bez Ušakova, Kaimiņa, Sudrabas vienmēr ir paticis arī Šlesers. Viņš ir puisis no viņu aprindām bez jebkādām smalkām izglītībām un manierēm. Taču pat neizglītotāko lumpeni nespēja pierunāt Kremļa ideoloģijas mērcē pasniegtā vairāku simtu tūkstošu ‘vērtā Šlesera partijas «Vienoti Latvijai» reklāmas kampaņa par «sadarbību ar Krieviju, par nācijas izlīgumu un citas Kremļa propagandas blēņas, kuras skaistos tēlos un vārdos ietērpa bēdīgi slavenais reklāmists Ēriks Stendzenieks.

Pat pēdējais lumpenis un bomzis neuzķērās uz Aināra Šlesera, Aigara Kalvīša, Jāņa Jurkāna, Ivara Godmaņa, Jāņa Straumes vēstījumiem par tā saucamo «nacionālo izlīgumu», par to, ka krievi mūs mīlēs, ja visi mūsu bērni mācīsies krievu valodu, ka Eiropa mums nepalīdzēs un citām pasakām. Kad krievu lācis ir pamodies un draud izpostīt Eiropu un visu rietumu civilizāciju, par lāča pielūdzējiem balsos tikai tie, kas grib krievu lāča varu redzēt no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tas lielākoties ir partijas «Saskaņa» elektorāts.

Turklāt latviešu vēlētājs bija mācījies no savām kļūdām, kad jau agrāk bija ļāvis valstī valdīt Šleseram, Kalvītim, Godmanim, Straumem, kuri visi kopā klusībā cerēja, ka varbūt tauta joprojām ir bez vēsturiskās atmiņas un galīgi stulba? Tauta vairs nebija ne bez atmiņas, ne stulba, un «Vienoti Latvijai» projekts vēlēšanās piedzīvoja pelnītu fiasko. Nepalīdzēja pat Ē. Stendznieka Gebelsa talants, ne viņa nauda.

Tagad Šlesers savā zaudējumā vaino konkurentus, ka tie pastāvīgi atgādinājuši par Krievijas agresijas draudiem (it kā tādu nebūtu) un baidījuši no Latvijas krieviem (it kā tie savā vairākumā neatbalstītu Putina agresiju Eiropā un neapdraudētu arī Latvijas valstiskumu).

Taču, skaidri redzot briesmas, kuras varēja atnest N. Ušakova un A. Šlesera projekts (ja par tiem būtu nobalsojuši vairāk vēlētāju), tauta nepamanīja pavisam cita veida draudus no populistu I. Sudrabas un A. Kaimiņa /M.Bondara nometnēm.

Hermaņa pareģojums

Var jau būt, ka piepildīsies A. Hermaņa pareģojums, ka šie divi viņu pārstāvētie politiskie spēki tiks neitralizēti – «četrus gadus viņi sēdēs malā un nevienam netraucēs». Taču nebūsim naivi. Droši vien, ka traucēs un ar lielu troksni, kas kompensēs viņu «intelekta» trūkumu. Jo, ja viņos intelektuālo kapacitāti nesaredz V. Hermanis, tad to nezin vai saskatīs arī citi.

Pat ja mēs piekrītam Alvim Hermanim, ka par esošo koalīciju (V, NA, ZZS) nobalsojusi trešā daļa vēlētāju, līdz ar to tikai trešdaļa iedzīvotāju ir uzņēmusies atbildību par valsti, mums tomēr būs jārēķinās arī ar tiem, kas atbildību nav uzņēmušies, bet Saeimā savus deputātus ir iebalsojuši.

Jo esam izvēlējušies demokrātiju kā savas valsts pārvaldes formu un tas nozīmē, ka jāsamierinās arī ar nekompetento, nekvalitatīvo vēlētāju tuvredzīgo, bezgaumīgo un pat valsts pamatus apdraudošo izvēli. Ar tiem, kas balsoja par Ušakova, Šlesera, Sudrabas un Kaimiņa partijām.

Jo, kamēr nedzīvojam Putina, Staļina vai Hitlera tipa «demokrātijās», mums ir visas izredzes šiem gadījuma, lūzeru tipa vienas dienas politiķiem parādīt viņu īsto vietu, kā tikko izdarījām ar Šlesera partiju.

Nedosim viņiem varu nākošajās vēlēšanās. Būsim vēl gudrāki, lai Alvis Hermanis pēc četriem gadiem var konstatēt, ka viņš lepojas ar savu tautu – gan ar tiem, kas sevi pieskaita elitei, gan tiem, kurus dēvē par lumpeņiem.

Atsauces:

LASI TVNET: Hermanis: Latvijā 40% cilvēku smadzenes atrodas pastāvīgā atpūtas režīmā

** LASI TVNET: Aptaujā noskaidroti Latvijas ietekmīgākie domātāji 2013.gadā

*** Lumpeņproletariāts ir Kārļa Marka termins, kas apzīmē proletariātā zemākos slāņus. Lumpen vācu valodā nozīmē «skrandas». Lumpens ir persona, kurai nekas nepieder, kas pārtiek no gadījuma darbiem un dzīvo uz sociālo pabalstu rēķina. Vēlāk par lumpeņiem sāka saukt visus sabiedrības deklasētos slāņus – klaidoņus, kriminālnoziedzniekus, alkoholiķus un tml.

****LASI TVNET: Pētījums: Latvijā augstākā izglītība ir vairāk iedzīvotājiem nekā vidēji ES