Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Aivars Ozoliņš, Žurnāls “Ir”: Cenzūras opera

Avots: TVnet 2017. g. 6. febr.

 

cenzuras-opera

Foto TVnet

 

Vienā Zigmara Liepiņa muzikālā sacerējumā nepatiesi apgalvots, ka «vēzītim acis pakaļā». Tā drīzāk varētu teikt par tiesu, kura pagājušonedēļ piesprieda portālam TVNET samaksāt Latvijas Nacionālajai operai 50 tūkstošu eiro kompensāciju par kaitējumu, ko tās godam un cieņai nodarījis portālā publicēts komentārs.

Operas vadītājus bija aizskāris TVNET 2014. gada augustā publicētais viedoklis par Jaunā viļņa rīkotāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām operas namā, kas nodēvēts par «publisko namu», kur «Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā».

Raksts bija anonīms – TVNET pārstāvji tiesā teica, ka paši nezinot, kas slēpjas aiz pseidonīma «Olivers Everts». Šis gadījums nav gluži labākais žurnālista pilsoniskās drosmes un arī sava viedokļa aizstāvēšanas paraugs. Taču tiesas lēmumi jau divās instancēs apdraud nevis raksta anonīmo autoru, bet gan vārda brīvību Latvijā.

Prasītāji pieteikumā tiesai citē pagarāku raksta fragmentu, kurā teikts, piemēram, ka viņi atdevušies arī zem galdiem, kuri bijuši klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem astoņkāja salātiem. Un prasīja TVNET atvainoties par viņiem nodarīto morālo kaitējumu un samaksāt 129 873 eiro. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pagājušā gada martā piekrita, ka prasība «ir pilnībā pamatota un apmierināma». TVNET spriedumu pārsūdzēja.

Tagad pirmās instances lēmumam piekritusi arī Rīgas apgabaltiesa, kas 24. janvārī «daļēji» apmierināja operas prasību TVNET atvainoties un samaksāt mantisku kompensāciju par goda un cieņas aizskārumu. Daļēji, jo samazināja maksājamo summu līdz 50 tūkstošiem.

Latvija jau ir zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietās par goda un cieņas aizskārumu, ko mūsmāju tiesas traktējušas pārāk plaši un patvaļīgi. Taču parasti šādās lietās notiek diskusijas par to, vai publicētais ir ziņa vai viedoklis. Likums paredz tiesības prasīt un pienākumu medijam atsaukt nepatiesas ziņas, savukārt viedokļu «patiesumu» tiesa nevar vērtēt, turklāt ECT atkārtoti spriedumos norādījusi, ka par amatpersonām tie var būt arī tādi, kas apvaino, šokē vai uztrauc. Vienīgais izņēmums, kad sabiedrības interešu vārdā tiesa var ierobežot vārda brīvību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību.

Šajā reizē tiesa uzskatīja, ka TVNET publicētais raksts neesot ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, taču neprecizēja, kas tad īsti tas ir. Līdz ar to veido precedentu, ka jebkuru publicētu tekstu var plaši interpretēt pēc saviem ieskatiem.

Politiski estētiska cenzora funkciju tiesa mēģina uzurpēt īpaši ciniski. Piemēram, tiesneši piekrīt, ka Liepiņa reputācija ir nevainojama kaut vai tāpēc vien, ka saskaņā ar likumu par operas valdes locekli var būt vienīgi persona, kurai ir nevainojama reputācija. Turklāt viņš ir apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni! Secinājums – teksts «ir atzīstams par rupju un nesamērīgi aizskarošu».

Ciniska ir jau operas vadītāju pieteikumā tiesai prasītā summa, kas precīzi atbilst Krutoja LNO «ziedotajiem» 120 tūkstošiem plus viņa samaksātajiem 9873 eiro par operas nama īri dzimšanas dienas svinībām. Proti, ja kāds apšauba šā darījuma piedienīgumu, lai maksā vēlreiz tikpat. Un pirmās instances tiesa piekrita, ka šo summu «atzīst par tādu, kas šajā gadījumā pilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcijas».

Vēl ciniskāka ir tiesnešu atklāti paustā vēlme iebiedēt plašsaziņas līdzekļus. Kompensācijas milzīgo apmēru Vidzemes priekšpilsētas tiesa pamatoja ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Apgabaltiesas sprieduma teksts vēl top, taču tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare intervijā LTV Panorāmai bez aplinkiem pavēstīja, ka šāda summa esot samērīga, «lai atturētu presi» un «lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt».

Tiesnešu iedoma norādīt presei, ko un kā rakstīt, ir tik nepārprotams cenzūras paraugs, ka Latvija gandrīz pilnīgi droši zaudēs ECT, ja lieta tiktāl nonāks, un Latvijas nodokļu maksātājiem kārtējo reizi būs jāmaksā par tiesnešu tumsonību un patvaļu. Katrā ziņā ECT noteikti atzītu par nesamērīgu milzīgo naudas sodu. Šāda soda naudas summa daudziem Latvijas medijiem nozīmētu faktiski likvidēšanu. Tiesnesei tas šķiet «samērīgi».

Tiesas piespriestais sods «operas lietā» līdzās tiesu lēmumiem citās parāda mūsmāju tiesnešu prioritātes taisnīguma sardzē. Tajā pašā Vidzemes priekšpilsētas tiesā notikušas jau piecas sēdes, kurās izskata lietu par mēģinājumu nozagt lielveikalā sešas desas. Toties Zemgales priekšpilsētas tiesa novembrī «izlīga» ar kukuļdevēju Gulamu Gulami, ka tam jāsamaksā 9250 eiro sods par tiesnešu regulāru pirkšanu, un ar tiesnesi Ivetu Bērziņu, kura tika cauri ar 11 000 sodu par «kukuļa piesavināšanos».

Diemžēl nebūs pārspīlēti secināt, ka Latvijas tiesnešu ieskatā taisnība tam, kam ir Triju Zvaigžņu ordenis, ietekmīgi politiski draugi vai gana biezs maks, lai uzpirktu kolēģus tiesnešus, bet žurnālisti jāsoda tā, lai citi padomā, vai ir vērts rakstīt.

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Nellija Ločmele, žurnāls Ir: Tiesa pret Satversmi. Ja ass komentārs par valsts amatpersonu izmaksā medijam 50 000 eiro, ar vārda brīvību ir cauri.

Avots: žurnāls Ir, 20178. g. 12. februāris

tiesa-pret-satversmi

Manā bērnībā, kad zāle bija superzaļa, pionieru kaklauti sarkani, bet avīzes melnbaltas, čekas un cenzūras modrā acs sekoja, lai padomju pilsoņi “pareizi” lasītu, klausītos un runātu par pastāvošo varu. Nepakļaušanās varēja maksāt ļoti dārgi.

Tagad, ceturtdaļgadsimtu pēc padomju sistēmas sabrukuma, lasot Rīgas apgabaltiesas spriedumu portāla TVNET un Operas strīdā par viedokļa rakstu, pārņem murgaina sajūta, it kā atgrieztos vecie pionieru laiki. Nezin no kādas pažobeles ir izvilkti sarkanie kaklauti un gādīgas rokas tos savelk ap kaklu ierindā nostādītajiem, piekodinot — esiet laipni, rātni un paklausīgi, citādi vecākiem būs pamatīgas ziepes un jūsu klase netiks ekskursijā pie Ļeņina. Dārgā tiesa, iekniebiet sev sānā — žurnālisti nav pionieri un padomju zvēresta vietā šodien ir jālasa Latvijas Republikas Satversme.

Atgādināšu — 7. februārī publiskots pilns Rīgas apgabaltiesas spriedums, ar kuru apelācijas instancē daļēji apmierināta “Latvijas Nacionālās operas un baleta” valdes locekļu prasība pēc atvainošanās un morālā kaitējuma kompensācijas par goda un cieņas aizskārumu portāla TVNET komentārā “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”. Prasība apmierināta daļēji, jo tiesa samazinājusi kompensācijas summu no sākotnēji pieprasītajiem un pirmajā instancē piespriestajiem 129 000 eiro uz 50 000.

Strīda būtība — autors ar pseidonīmu Olivers Everts (identitāte netika atklāta arī tiesā) TVNET publicētā komentārā nikni kritizēja valsts amatpersonu lēmumu izīrēt operas namu Krievijas komponista, Jaunā viļņa organizētāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām 2014. gada vasarā, kad Krievija nule kā bija iebrukusi Ukrainā, anektējot Krimu. Autors uzskatīja, ka operas valde ar šo lēmumu “apgānīja” nacionālo kultūras lepnumu, uz svinību nakti padarot to par “Putina galma publisko namu”, un ciniski “atdevās” Kremļa lakstīgalu diriģentam par 129 000 eiro. Autors nebija skopojies ar epitetiem, iztēlojoties šo nejauko orģiju skatus. Operas valde uzskatīja, ka tās gods ir aizskarts, prasot gandarījumu to pašu 129 000 eiro vērtībā.

Jau divās instancēs tiesa ir atzinusi, ka šāda kritika nav pieļaujama. Atlikusi kasācijas iespēja Augstākajā tiesā un TVNET jau paziņojis, ka spriedumu pārsūdzēs.

Tiesas spriedums šajā lietā ir reāls drauds vārda brīvībai Latvijā un es kā žurnāliste un pilsone gaidu, ka Augstākā tiesa šo kļūdu labos. Spriedums rada trīs nopietnas problēmas.

Pirmkārt, legalizē viedokļu cenzūru Latvijā. Pirmās instances spriedums bija juridisks absurds, jo tiesa pat nespēja pateikt, vai strīdus raksts ir ziņa (kas nevar būt aizskaroša, ja ir patiesa) vai viedoklis (kas vispār nav pakļaujams patiesuma pārbaudei). Apelācijas tiesa tagad pareizi konstatē, ka raksts ir viedoklis, taču — tik ass un rupjš, ka “pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas”.

Tiesas lēmums būtībā aizliedz valsts amatpersonas, kas naudas dēļ kompromitē politiskas vai kultūras vērtības, salīdzināt ar prostitūtām. Ja pārdošanos par naudu Latvijā turpmāk drīkst saukt par prostitūciju tikai burtiskā nozīmē un tēlaini salīdzinājumi ir aizliegti, tā ir cenzūras ieviešana. Un vienlaikus Satversmes pārkāpums, jo pamatlikums garantē vārda brīvību Latvijā.

Jāpiebilst, ka šī gan ir tikai mana interpretācija, jo patiesībā spriedums ir pārāk nekonkrēts, lai tā jēgu vispār varētu izlobīt. Tā kā strīds nav par nepatiesu ziņu atsaukšanu (operas valde neprasa neko no rakstītā atsaukt kā nepatiesu, tikai atvainoties un atlīdzināt morālo kaitējumu), tad nekur spriedumā netiek konkretizēts, tieši kādi izteikumi šajā komentārā “maksā” 50 000 eiro. Tiesa norāda, ka nav runa tikai par vārda “atdevās” lietošanu, bet gan “visa apstrīdētā raksta daļa tajā lietoto vārdu un izteiksmes formas deļ ir rupja”. Šāds tiesas secinājums ir pārlieku vispārīgs, jo apstrīdētajā teksta fragmentā ir pavisam 211 vārdi, ieskaitot saikļus, īpašvārdus un skaitļus. Spriedumā ar tik tālejošām sekām kā šis tiesai jāspēj konkrēti norādīt, ko tieši no uzrakstītā tā pasludina par vārda brīvības robežām neatbilstošu, un kāpēc.

Otrkārt, spriedums uzliek nesamērīgu sodu, kas apdraud neatkarīgu mediju pastāvēšanu Latvijā. Ja tiesa liek maksāt 50 000 eiro, lai atturētu mediju no “nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē”, tas ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai, kas adresātiem un tiesai šķitīs pārāk “asa”. Privātpersonām iespēja īstenot vārda brīvību ar šādu spriedumu tiek padarīta par pilnīgu luksusa preci — ne jau gluži “Maybach”, bet tik pat neaizsniedzams. 50 000 eiro ir 131 minimālā alga, kas jāpelna 11 gadus.

Kamēr tiesnešu uzpirkšana vai miljonu izkrāpšana nodokļus tiek novērtēta ar daudzkārt mazākiem sodiem, es nevaru to vērtēt citādi kā tīšu uzbrukumu mediju neatkarībai. Salīdzinājumam — Rīgas apgabaltiesas tiesnešu bijusī kolēģe Bērziņa, kas tika pieķerta kukuļu pieņemšanā, saņēma sodu 30 minimālo algu jeb 11 000 eiro apmērā. Tātad sods par tiesu spriedumu tirgošanu Latvijā ir piecreiz mazāks nekā par asa viedokļa paušanu. Ja nopirkt tiesas spriedumu Latvijā ir lētāk nekā uzrakstīt komentāru internetā, mūsu tiesu sistēma ir tādā d..ūkstī, ka nosaukt to īstajā vārdā sanāk pārāk sālīti.

Treškārt, spriedums rada finansiālu risku valstij — ja Latvija šo lietu zaudēs Eiropas cilvēktiesību tiesā, visiem nodokļu maksātājiem būs jāapmaksā dažu tiesnešu nekompetence. Valsts amatpersonas darbojas ar sabiedrības resursiem un sabiedrības vārdā, tāpēc tām jābūt gatavām uzklausīt arī ļoti asu sabiedrības kritiku par šiem darbiem.

Tiesai demokrātiskā valstī ir jāstāv vārda brīvības, nevis varas labsajūtas sardzē. Ja tiesa valsts amatpersonu vērtējumā aizliedz izmantot salīdzinājumu ar prostitūciju, jo… valsts amatpersonām tas nepatīk, tas ir ļoti vājš pamatojums, kas nevar izturēt ECT pārbaudi.

Tieši tāpat ECT pārbaudi nevar izturēt pārmērīgā kompensācijas summa. Goda un cieņas aizskāruma civillietās naudiskas kompensācijas mērķis nav sodīt mediju, bet gan atlīdzināt aizskartajam radītos faktiskos zaudējumus. Ja lietā nav runa par reāliem zaudējumiem, bet morālo kaitējumu reputācijai, tiesai ir ļoti rūpīgi jāizsver, kā kompensācijas summa ietekmēs mediju un plašāk — vārda brīvību valstī. ECT ir atzinusi, ka nesamērīgi liela kompensācija pati par sevi ir vārda brīvības pārkāpums.

Spriedumā ir vēl vairākas detaļas, kas norāda uz tiesas nespēju novērtēt žurnālistu lomu sabiedrībā. Piemēram, savu secinājumu, ka raksts ir “nesamērīgi aizskarošs” pret valsts amatpersonām tiesa argumentē ar to, ka rupjā izteiksmes forma “aizskartu ikvienu neitrālu lasītāju”, ja šāda publikācija būtu attiecināta uz viņu. Kritika rakstā ir vērsta pret amatpersonu konkrētu rīcību, nevis “neitrāliem lasītājiem” — nonivelējot šo atšķirību, tiek noliegta žurnālistu īpašā loma varas pārstāvju darba uzraudzīšanā. Žurnālists nesēž kanālmalas apstādījumos un negāna nejaušus garāmgājējus, bet gan skarbi kritizē amatpersonu rīcību, ko uzskata par nepieņemamu. Pasargājot amatpersonas un sodot žurnālistus, tiesa nevis vairo atbildīgumu, bet gan to drupina.

ECT atkārtoti ir norādījusi, ka kritikas robežas pret amatpersonām ir daudz plašākas nekā pret jebkuru cilvēku, turklāt vārda brīvība attiecas ne tikai uz tādiem izteikumiem, ko visi sabiedrībā uztver labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tādiem, kas kādu varētu “apvainot, šokēt vai uztraukt”. Tieši tāpēc jau vārda brīvībai ir nepieciešama aizsardzība, ka tā bieži vien kādam nepatīk.

Vēl dziļāk auzās tiesa iebrauc, pamatojot soda lielumu — 50 000 eiro, kas ir nepieredzēta kompensācija goda un cieņas aizskāruma lietās, jo parasti summa svārstās dažu tūkstošu apmērā. Tiesa norāda, ka summas aug, kā piemēru piesaucot pēc Zolitūdes traģēdijas izmaksātās “Maxima” brīvprātīgās kompensācijas upuru ģimenēm (100 000 par katru bojāgājušo). Vai var salīdzināt vistuvākā cilvēka nāvi ar rakstu internetā?

Jā, atbilstoši savai vērtību un gaumes izjūtai nav aizliegts salīdzināt arī nāvinieku gāzes kameru ar pirts rituālu — taču brīdī, kad absurds salīdzinājums kļūst par sprieduma pamatojumu, tas skaidri parāda, cik izkropļota ir tiesas mērogu sistēma un kāpēc šāds netaisnīgs spriedums nedrīkst stāties spēkā.

Tiesa TVNET komentāra lietā ir uzvedusies kā padomju laika cenzors, kas apstiprina “pareizos” un aizliedz “nepareizos” viedokļus, norādot, ka žurnālistu vērtējumi nedrīkst sāpināt varas pārstāvjus. Padomju vara, cenzūras šķēres un pionieru sasauksmes Latvijā beidzās iepriekšējā tūkstošgadē, nevajag šo ēru atjaunot ar tiesu spriedumiem, kas grauj ne tikai vārda brīvību un mediju neatkarību, bet arī pašas tiesu varas reputāciju.

Tiesas spriedums aplūkojams šeit.

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

TVNET pārsūdzēs Rīgas apgabaltiesas spriedumu strīdā ar LNOB LETA

Avots: TVnet 2017. g. 9.februāris

eiropas-cilvektiesibu-tiesa

TVNET kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēs Rīgas apgabaltiesas spriedumu strīdā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu (LNOB), komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam TVNET par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda, teica TVNET galvenā redaktore Zita Lunde.

Viņa sacīja, ka pēc iepazīšanās ar Rīgas apgabaltiesas pilno spriedumu, «Tvnet.lv» izlēmis kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas spriedumu. «Par pilnā sprieduma tekstu mēs esam diezgan pārsteigti, lai nelietotu vārdu šokēti. Jo mūsu lieta par goda un cieņas aizskaršanu tiek pielīdzināta Zolitūdes lietai. Mūsuprāt, šīs lietas vispār nav salīdzināmas,» sacīja Lunde, atsaucoties uz tiesas spriedumā minēto, ka «morālā kaitējuma atlīdzības lietās šobrīd ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, par to liecina, piemēram, publiski pieejamā informācija par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām».

Lunde arī pauda viedokli, ka žurnālisti ir brīvi paust savu nostāju un viedokli, izmantojot spilgtus epitetus, kas palīdz izteikties pietiekoši skaidri. Taču esot pozitīvi, ka «Tvnet» mediju dienaskārtībā aktualizējis nacionālo vērtību aizsargāšanu, jo vēlāk sekoja līdzīgs precedents, kad Latvijas Nacionālajā bibliotēkas restorānā «Klīversala» Jaunā gada sagaidīšanas svinībās bija paredzēts skatīties Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzrunu un Jauno gadu sagaidīt pēc Maskavas laika, taču tas tika liegts.

Viņa uzsvēra, ka medijiem ir jāpievērš uzmanība problēmām un nereti mediji ir pārāk maigi un saudzīgi pret daudziem notikumiem, kuriem sabiedrība nepiekrīt. «Vārdi ir viens no žurnālista ieročiem, kā pievērst uzmanību dažādām problēmām. Tas ir tas, ko mēs izmantojām,» sacīja Lunde, piebilstot, ka šis gadījums nav neko mainījis un nemainīs «Tvnet.lv» redakcionālajā politikā. Joprojām tiek ievērota žurnālistikas ētika, paužot dažādus viedokļus, taču portāls nepārstās paust viedokļus pat, ja tie kādam nepatīk.

Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītājs Ivo Leitāns aģentūrai LETA sacīja, ka var piekrist Rīgas apgabaltiesai, ka nebūtu jāizmanto rupji un aizskaroši izteicieni viedokļa rakstos. Taču tiesas arguments, atsaucoties uz informāciju par Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām, nav pamatots, jo abas lietas nevar salīdzināt.

Arī piespriestās soda apmērs nav samērīgs, uzskata Leitāns, paužot šaubas, vai tiesas spriedumā ņemts vērā, piemēram, «Tvnet.lv» finansiālais stāvoklis, apgrozījums un tas, ko šādas summas samaksāšana nodara medijam. Tāpat tiesas formulējums, ka šāda summa kalpos par prevencijas līdzekli atbildētājai, atturot to no nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē, rada bažas, ka tiesa preventīvi mēģina ietekmēt ne tikai atbildētāju, bet arī citus medijus.

«Var piekrist tiesas argumentiem par to, ka arī viedokļa rakstā nav pieļaujama pašmērķīga cilvēku aizskaršana, viņus rupji nolamājot, bet to risināt ar šādiem drastiskiem naudas sodiem ir, man liekas, pārspīlēti. Tas būtu mediju diskusijas pašregulācijas jautājums. Šis nodarījums nav tiks smags, nav sagrāvis ne dzīvi, ne karjeras LNOB valdes locekļiem,» sacīja Leitāns.

Vienlaikus pozitīvi esot vērtējams, ka publiskajā telpā līdz ar šo gadījumu ir aizsākusies diskusija par tiesas spriedumu un kompensācijas apmēru, gan saturu, kas ir vai nav pieļaujams komentāros un viedokļa rakstos.

Viņš arī pauda pārliecību, ka «Tvnet.lv» tiesas spriedums ir jāpārsūdz, ņemot vērā nesamērīgi augsto kompensācijas apmēru, jo citādāk gadījumos, kad kāds cits medijs uzrakstīs asu viedokli, tiesas to varēs izmantot kā paraugu soda piemērošanā. «Tā latiņa šobrīd uzlikta ļoti augsta. Tas nākotnes precedentiem bīstamākais,» bažas pauda Leitāns.

Jau ziņots, ka Rīgas apgabaltiesa 24.janvārī apelācijas instancē daļēji apmierināja LNOB prasību pret portālu «Tvnet.lv» saistībā ar viedokļrakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā. Apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro. Spriedumu gan var pārsūdzēt un tas vēl nav stājies spēkā.

Vēstīts arī ka, apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro.

Salīdzinot ar pirmā instances spriedumu, kas izpelnījās asu mediju profesionāļu kritiku par vārda brīvības apdraudēšanu, apgabaltiesa piedzinusi mazāku summu. Vidzemes priekšpilsētas tiesa pērn lēma no «Tvnet» piedzīt 129 873 eiro. Rīgas apgabaltiesa arī nolēma piedzīt no «Tvnet» par labu atbildētājiem izdevumus, kas samaksāti par advokāta palīdzību, taču mazākā apmērā, nekā to lēma pirmās instances tiesa.

Strīda būtība ir tajā, ka «Tvnet.lv» 2014.gada 4.augustā savā portālā publicēja viedokļrakstu ar nosaukumu «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu». Tā autors ir persona, kas raksta ar pseidonīmu Olivers Everts.

LNOB ieskatā, autors «nepieļaujami rupji un aizskaroši» vēršas pret LNOB un tās vadību par operas telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai. «Publicējot minētos izteikumus, atbildētājs ir aizskāris prasītāju Satversmes 95.pantā nostiprinātās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un pārkāpis likumu «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», kas aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu,» iepriekš norādīja LNOB pārstāvji.

Ņemot vērā, ka «Tvnet.lv» noliedz pārkāpuma izdarīšanas faktu, LNOB vērsās tiesā.

Vairāk par šo tēmu:

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Latvijas TV par Operas un «Tvnet» strīdu: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus

“Pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro”  – šādi Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) reaģējusi uz Rīgas apgabaltiesas lēmumu portāla “Tvnet” un Latvijas nacionālās operas un baleta lietā. Kamēr nozares pārstāvji šādu sodu sauc par nesamērīgu, vadošā lietas tiesnese skaidro – tik liela kompensācija piespriesta, lai atturētu mediju turpmāk publicēt pārmēru aizskarošus rakstus.

Anonīmā autora ar pseidonīmu Olivets Everts viedokļa rakstu “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu” portāls “Tvnet” publicēja 2014. gada 4. augustā. Tajā asi kritizēta un izsmieta operas vadība, kas operas telpas par 129 000 eiro izīrēja krievu komponista Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

Opera vērsās tiesā, kas pirmajā instancē lēma piedzīt no “Tvnet” tādu pašu summu – teju 130 000 eiro – par goda un cieņas aizskaršanu. Pēc pārsūdzības kompensācija samazināta līdz 50 000 eiro.

Portāls “Tvnet” sola spriedumu pārsūdzēt vēlreiz un nepieciešamības gadījumā arī vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT).

“Medijam ir pienākums paust dažādus viedokļus, pat, ja tie kādam nepatīk,” tā portāla galvenā redaktore Zita Lunde, uzsverot – rakstā lietotā valoda ir izteiksmes veids, lai spilgti paustu viedokli.

“Šis precedents rada, manuprāt, ļoti nopietnas bažas visā Latvijā par mediju tiesībām, uzdevumiem, mediju vārda brīvību.

Un, manuprāt, šis spriedums jau tā nokaitētajā Latvijas mediju vidē rada nopietnas bažas par Rīgas apgabaltiesas kompetenci medijpratībā, pieņemot šādus lēmumus,” piebilda Lunde.

Uz tiesas nekompetenci norāda arī LŽA, savā paziņojumā uzsverot, ka arī strīdi, kuros iesaistīti preses pārstāvji, tiek izskatīti kā strīdi starp civilpersonām, kas risina savus privātos jautājumus, ignorējot mediju uzdevumus un tiesības.

Asociācija norādīja, ka Rīgas apgabaltiesa izlēmusi, ka pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro. Šāds sods ir nesamērīgs mediju finansiālajam stāvoklim. Uzliekot par pienākumu maksāt 50 000 eiro, tiesa praktiski apdraud medija tālāko pastāvēšanu.

Bet lietas vadošā Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare norāda – šī raksta autors pārkāpis būtisku robežu. “Paudiet negatīvus, kritiskus viedokļus, tāds ir jūsu darbs, izvairieties no rupjībām.”

Trīs tiesnešu sastāvam pēc raksta izlasīšanas neesot bijis ne mazāko šaubu par lēmumu.

“Tajā bija lietoti gan rupji žargoni, pat no krievu valodas atvasināti lamuvārdi, un jebkurai saprātīgai personai, izlasot šādu rakstu, nevar rasties šaubas, ka tas ir personu aizskarošs. Par to nav šaubu, ka tas ir viedokļa raksts, bet judikatūrā ir nostiprinājies gan Latvijas, gan Eiropas, ka arī aizskarošs viedoklis var būt personas godu un cieņu aizskarošs,” teica Rīgas apgabaltiesas tiesnese.

Tam nepiekrīt Baltijas mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša. Viņa atzīst – kamēr ASV vārda brīvībai ierobežojumu nav, Eiropas tiesu praksē ir nosprausta kāda sarkanā līnija, bet – ne tiesas iezīmētā.

“Pašmērķīga kritika, pašmērķīga lamāšanās ir ētiska problēma, nevis juridiska. Eiropā pieņemtie vārda brīvības principi pieļauj lamāšanos, pieļauj kritisku, asu viedokli, pat vulgāru viedokli.

Tas, kurā brīdī iestājas robeža, kad ir jādomā par atbildību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību,” teica Ruduša.

Visvairāk pārmetumu tiesa izpelnījusies par sodu apmēru. Tas tiek salīdzināts ar daudz mazākiem naudas sodiem smagās krimināllietās par kukuļošanu un nodokļu nemaksāšanu. Tiesa skaidro – šāds kompensācijas apjoms izvēlēts prevencijas nolūkā.

“Tiesa neierobežo preses vārda brīvību. Taču nevajag jaukt vārda brīvību ar tiesībām rakstīt rupjības. Un, līdz ar to, lai atturētu presi no šādām, lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt un arī samērojot abas lietā iesaistītās puses, tiesa uzskatīja, ka šāda summa ir samērīga,” teica tiesnese.

“Viens no argumentiem arī, kāpēc tā summa tika noteikta tik liela, bija atbildētāja attieksme – nebija ne mirklis, kad atbildētājs nožēlotu un atzītu, ka ir bijis neliels pārspīlējums. Bija tā visatļautības attieksme, ka man ir pilnīga taisnība.

Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,” sacīja tiesnese.

Līdzšinējā tiesu prakse mediju lietās Latvijā ir nevienmērīga. Kā skaidro Rita Ruduša, tas norāda uz atšķirīgo tiesnešu medijpratības līmeni. Viņasprāt, ja “Tvnet” vērsīsies ECT, tad Latvijas valsts tajā zaudēs.

Par to liecina arī ECT spriedums tā sauktajā Ozoliņa lietā, kad tika nolemts – lai arī laikraksta “Diena” komentētāja Aivara Ozoliņa toreizējam ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam veltītās publikācijas pēc satura bija aizskarošas un apsūdzošas, tās nepārkāpa žurnālistiem atvēlētās vārda brīvības robežas.

 

Avots: LSM.LV, LTV Panorāma

 

Vairāk par šo tēmu:

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu

 


Komentēt

LŽA: Tiesas spriedums operas un Tvnet strīdā ir juridiski absurds un apdraud vārda brīvību

Avots: TVNet 

opera1940 Ostrovskis

Latvijas nacionālā Opera 1940. gada 7. novembrī, PSRS okupācijas pirmajā gadā;  Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET

Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) par juridiski absurdu un bīstamu uzskata Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam (LNOB) no portāla «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto viedokļu rakstu par telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka Igora Krutoja ballei.

LŽA izplatītajā paziņojumā atzīmē, ka 129 873 eiro sods par tiesas ieskatā pārāk «sulīgiem» izteikumiem komentārā ir bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.

LŽA uztrauc, ka tiesa ar nesamērīgi bargu sodu sodījusi portālu «Tvnet» par viedokļu sadaļā publicētā komentāra «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kurā autors ar sulīgiem apzīmējumiem paudis savu attieksmi pret operas nama izīrēšanu Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

«Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,» teikts LŽA paziņojumā.

Taisot juridiski absurdo spriedumu, tiesa ignorējusi samērīgumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi kompensācijas apmēra noteikšanā. Proti, gandrīz 130 000 eiro sods ir neadekvāts un faktiski iznīcinošs, jo var novest pie medija slēgšanas un tātad dramatiski ierobežot vārda brīvību. Līdzšinējā tiesu prakse par daudz smagākiem pārkāpumiem pret personu privāto dzīvi, veselību un dzīvību līdz šim noteikusi daudzkārt mazākas kompensācijas. Tāpēc tiesas piespriestais sods «Tvnet» portālam vērtējams kā nepamatots un aizspriedumu vadīts, norāda LŽA.

Par īpaši bīstamu LŽA uzskata to, ka tiesa pamato kompensācijas apmēru ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Tas ir nesamērīgi ar Satversmē garantētajām tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, norāda LŽA.

Tiesa arī atzinusi, ka portālā publicētais raksts nav ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, bet nekonkretizē, kas tas tiesas ieskatā ir. Līdz ar to tiesa paver pārāk plašas interpretācijas iespējas par jebkuru tekstu, kas tiek publicēts, un padara tiesisko lauku neskaidru, norāda LŽA.

Asociācija uzskata, ka šis spriedums grauj tiesu varas reputāciju Latvijā

Spriedums ir absurds un apdraud izteiksmes un vārda brīvību, kas ir viena no valsts pamatvērtībām, uzsvērts LŽA paziņojumā.

Kā vēstīts, pirmā instance – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēmusi par labu LNOB no «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto rakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.

Kā aģentūru LETA informēja tiesas pārstāve Oksana Hvostova, prasība tika apmierināta un pilns spriedums bija pieejams 26.aprīlī. Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma noformēšanas.

Tiesa arī uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB, Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu.

LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile aģentūrai LETA norādīja, ka LNOB ir gandarīta par tiesas spriedumu, bet, tā kā 20 dienu laikā spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt, patlaban citus komentārus LNOB nesniegs.

Savukārt TVNET galvenā redaktore Zita Lunde aģentūrai LETA komentēja, ka portāls spriedumam nepiekrīt un to uzskata par pilnīgi nepamatotu, tādēļ to pārsūdzēs.

«Pārlasot argumentāciju, rodas jautājums, vai tiesai ir izpratne par mediju un žurnālistu pienākumiem, tas ir, skaidri nodalīt viedokli no ziņām, kas šajā gadījumā tika ievērots pilnībā. Žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus. Gribētu uzsvērt, ka viedokļi ir subjektīvu uzskatu žurnālistikas žanrs. Tā nav ziņa,» uzsvēra Lunde.

Saistītie raksti

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

ECT liek valstij maksāt Naglai 20 000 eiro par viņas mājā veikto kratīšanu

ECT piespriež Latvijai samaksāt 3000 eiro morālo kaitējumu saistībā ar neobjektīvu tiesas lēmumu

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Pietiek.com: Lai Latvija labāk līdzinātos Krievijai, tiesa piespriež TVNET maksāt 129 tūkstošus par VIEDOKLI, kas aizskar operas Z.Liepiņa godu un cieņu.

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Analītiskās publicistikas portāls Pietiek.com: „Es teicu, ka būs, un ir arī!!!” – tik triumfāli Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš paziņojis, ka viņam izdevies panākt, lai Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzliktu portālam TVNET par pienākumu atvainoties par viņa paša, citu valdes locekļu un operas goda un cieņas aizskaršanu portāla publicētā VIEDOKĻRAKSTĀ un izmaksāt „cietušajiem” 129 873 eiro lielu kompensāciju. Pietiek šodien pārpublicē Liepiņa godu un cieņu tik smagi aizskārušo viedokļrakstu, kas parakstīts ar pseidonīmu „Olivers Everts”, un novēl kādreiz zināmajam komponistam pietiekami daudz enerģijas, lai sāktu jaunu tiesāšanos.

Links uz pietiek.com publikāciju.

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu

 

 


Komentēt

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

Kad 11. janvārī Parīzē nacionālās vienotības gājienā par vārda brīvību un pret terorismu pirmajās rindās gāja arī Latvijas premjere Laimdota Straujuma, viņa aizstāvēja ne tikai franču satīriskā žurnāla Charlie Hebdo tiesības uz asu politisku satīru un vērsās pret tiem, ka šo brīvību apdraud, bet apliecināja arī Latvijas uzticību Eiropas demokrātijas un preses brīvības ideāliem.

Latvijas premjere, ejot zem lozungiem „Je suis Charlie” (Es esmu Čārlijs) un „Preses brīvībai nav cenas” demonstrēja, ka arī savā valstī viņa ir rūpējusies un rūpēsies, lai likums būtu demokrātijas un brīvības sargsuņa – neatkarīgas preses pusē.

Jo draudi brīviem medijiem pastāv arī Latvijā. Gan izdevēju un žurnālistu vajāšanas, ekonomiskas sagraušanas, mediju uzpirkšanas, uz bailēm pamatotas pašcenzūras un citās formās. Atcerēsimies kaut vai pagājušas vasaras gadījumu ar žurnālu Ir, kad kāds par sava goda un cieņas aizskaršanu aizvainots rakstu varonis apķīlāja medija izdevēja aktīvus, draudot paralizēt medija darbu, uzskatot, ka viņa gods maksājot 23 tūkstošus eiro (1). L. Straujumas kolēģe saeimā Ilma Čepāne darīja visu, lai ar novembri prese, radio, TV un interneta portāli Latvijā varētu uzelpot. Jo tagad goda un cieņas lietās vairs tiesas nedrīkst pieļaut Satversmei neatbilstošu tiesu praksi, kad prasību nodrošinājuma instruments tiesās tiek pārvērsts par atbildētāju sodīšanu. Sevišķi bīstami tas ir gadījumos, kad šādas prasības tiek vērstas pret medijiem, kas pilda savus pienākumus, informējot sabiedrību par būtiskiem procesiem, paziņoja V. Čepāne (2).

TVNet kā Latvijas Charlie Hebdo

Taču ne Saeimas vienprātīgais balsojums par brīvā vārda aizsardzību, ne premjeres  Straujumas dalība Charlie Hebdo aizstāvju demonstrācijas pirmajās rindās, netraucēja trim citām Latvijas valsts amatpersonām  no Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Nacionālā opera” (LNO) ignorēt likumdevēja un valsts vadītāju nepārprotamos signālus un šogad divas reizes mēģināt pieprasīt tiesām, lai tās nodrošina, ka tiek apķīlāti interneta portāla TVNet aktīvi 129 873 eiro apmērā. Faktiski, lai ne tikai sodītu vienu kritisku mediju, preventīvi iebaidot ne tikai šo, bet arī citus mediju, lai tādā veidā panāktu mērķi – ierobežot vārda brīvību un aizbāztu Latvijas Charlie Hebdo stila publicistiem muti.

TVNet ir spiests dārgi maksāt par savu aso publicistiku, jo goda un cieņas lietas regulāri pret portālu rosina arī starptautiski par prokremlisku dēvētā Ušakova partija Saskaņa (pēdējā aktuālākā lieta pret Sandras Veinbergas rakstu „Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!”, kurā tiek kritizēta partijas rīcība, kas ved uz Latvijas iekļaušanu Krievijas impērijā (3). Putina draugs franču aktieris Ž. Depardjē arī ar sava Krievijas advokāta palīdzību mēģināja izdarīt spiedienu uz TVNet par O. Everta rakstu, kurā franču aktieris tika kritizēts par to, ka uzvedas kā Putinam „noderīgs idiots” (ar Ļeņina vārdu saistīts pasaulē plaši pazīstams politiska žargona termins). (4).

TVNet ir pamats justies gandrīz vai tikpat apdraudētiem kā franču kolēģiem Charlie Hebdo, jo ne jau nejauši portāls vienīgais no Latvijas ziņu portāliem un medijiem janvārī solidarizējās ar Charlie Hebdo, improvizētā akcijā ‘”Es esmu Čārlijs”. Mūs neapdraud islāma fundamentālisti, bet gan spēki, kuru skaitā arī valsts amatpersonas, kas apzināti vai neapzināti īsteno Krievijai pakļāvīgu politiku. Lielākoties savtīgu iemeslu un savas muļķības dēļ, kļūstot par Kremlim „noderīgiem idiotiem” .

Pret TVNet vēl atklāti nevēršas ar ieročiem, taču draud fiziski izrēķināties ar tās autoriem (par to raksta turpinājumā) un izmanto valsts līdzekļus, lai ar tiesu spriedumu palīdzību  šo portālu sagrautu ekonomiski (5).

Vai Opera kā juridiska persona var izjust spīdzināšanas ciešanas?

Valsts uzņēmums LNO un tās valde ir devusies uz tiesu pret  TVNet par to, ka portāls esot „nepieļaujami rupji un aizskaroši’ vērsies pret LNO un tās valdes locekļiem Zigmaru Liepiņu, Inesi Eglīti un Dainu Markovu, pagājuša gada 4. augustā nopublicējot rakstu Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu un tāpēc Opera (ar zvērinātas advokātes Inetas Kroderes palīdzību)  aicina tiesu ierobežot vārda brīvību.

Kas tad rakstā ir satriecis Operā strādājošas trīs valsts amatpersonas, ka tās ar tik smagām pretenzijām un atsaucoties uz Satversmes pantu par spīdzināšanu, vēršas pret manām un TVNet tiesībām un pienākumu satīriski asā formā kritizēt trīs valsts amatpersonas, ja mēs uzskatām, ka tās ir rīkojušas amorāli un nodevīgi pret valsti un saviem amatpersonu pienākumiem?

Turklāt prasītāji apgalvo, ka mana/TVNet kritika esot nodarījusi ciešanas arī pašai Operai kā juridiskai figūrai.

Pieteikumā tiesai Operas valde citē šos „nepieļaujami rupjos un aizskarošos” raksta teikumus:

  1. Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.
  2. Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri.
  3. Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

2014.gada 19. septembri es jau sniedzu savā blogā atbildi uz Operas pretenzijām rakstā Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa, kur vērsu lasītāju uzmanību jautājuma, vai Kremļa emisāri var būt ētiski Operas sponsori?

Savā prasības pieteikumā tiesai autori uzskata, ka TVNet, publicējot rakstu, ir aizskāris Satversmes 95. pantā garantētās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību (95. pants: Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.). Raksts esot pārkāpis arī Likuma par presi un masu informācijas līdzekļiem (Preses likums) 7. panta piekto daļu, kas aizliedz publicēt informāciju, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu. (Preses likuma 7. pants. Nepublicējamā informācija: Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.)

Atriebības mēģinājums?

Vispirms par prasītāju, manuprāt, nekompetento referenci uz Likumu par presi un masu informācijas līdzekļiem. Atsaukšanās uz Preses likuma 7. pantu neiztur kritiku, jo tajā tiek runāts par informāciju ziņas nozīmē nevis par publicistiku vai satīrisku viedokli. Mana publikācija ir ievietota TVNet publicistisko viedokļu rubrikā, kas ir skaidri tekstuāli un grafiski nodalīta no informācijas ( ziņu) un reklāmas materiāliem. Tāpēc Operai un tās valdei „ciešanas” izsaukušais raksts uz šo likuma normu neattiecas.

Jēdziens „informācija” Preses likumā ir lietos ziņas nozīmē, ko apstiprina šā paša likuma 24. pants, kas žurnālistam aizliedz publicēt ziņas (nevis viedokļus) saskaņā ar šā likuma 7. pantu, uz ko atsaucas Operas valde. Turklāt interneta portāls TVNet nav reģistrēts kā masu medijs un lai arī tas savā darbībā pēc burta un gara respektē šo likumu, tas portāla darbību neregulē. Tāpēc arī prasība pēc atvainošanās, atsaucoties uz šā likuma 21. pantu, nav saistoša TVNet.

Arī atsauce uz Satversmes 95. pantu neiztur kritiku. Satversmes garantija, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu ir lietota kontekstā ar to, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta un, ka nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēku cieņu pazemojošam sodam. Opera kā juridiska persona, kas ir galvenā prasītāja tiesā, nevar izjust ne goda, ne cieņas aizskārumu, ne spīdzināšanu, ne nežēlīgu sodu.

Taču arī fizisko valdes locekļu norādes uz spīdzināšanai un cilvēku cieņu pazemojošam sodam analogu pārdzīvojumu, lasot manu rakstu, ir pārspīlētas. Jo Latvijas likumdošana neklasificē prostitūciju ne kā noziegumu, ne kā rupju un cilvēka cieņu aizskarošu nodarbību, arī neviens seksa veids ne vaginālais, ne orālais, ne anālais ja tie veikti bez vardarbības, netiek klasificēti par nepieļaujami rupjiem un aizskarošiem vai salīdzināmi ar spīdzināšanu. Turklāt ne prostitūcija, ne kāds no seksa veidiem, kas kā metaforas minētas rakstā, nav nekas tāds, kas neatbilstu sabiedrības morāles normām. Tad gan prostitūcija, gan sekss Latvijā būtu uzskatīti par amorāliem un būtu ar likumu aizliegti.

Tāpēc Operas valdes prasība drīzāk liecina par atriebības mēģinājumu TVNet par aso un satīrisko kritiku, pašiem izliekoties svētākiem par pašu Romas pāvestu.

Kā piliens jūrā

Protams, ka neviena kritika nevienam nav patīkama, turklāt, ja tā ir pamatota un ja kritikas objekti jūt, ka paši ir rīkojušies pret savu darba vietu un valsti atbilstoši tam vērtējumam, kā viņi raksturo žurnālista rīcību, t.i., aizskarot Latvijas valsts pilsoņu godu un cieņu „nepieļaujami rupji un aizskaroši”. Jo Opera nav parasta privāta bufete vai kabarē teātris, bet vēsturiski izveidojusies par vienu no nācijas kultūras simboliem. Tāpēc valsts amatpersonām, kas vada Operu , bija ar lielāku atbildību un kompetenci jāizvēlas, ar kādiem līdzekļiem ļaut sponsorēt šo nācijas kultūras simbolu. Z. Liepiņš medijos uzsvēra, ka Opera izīrēta uz sponsorēšanas līguma pamata parastai privātpersonas ballītei. Šis viedoklis un vērtējums dominēja lielākajā daļā Latvijas mediju publikāciju un TVNet raksts bija vienīgais, kas gāja pret straumi un pauda citu viedokli. Tāpēc, lai arī tas publicēts vienā no lielākajiem Latvijas portāliem, tas nebija vienīgais viedoklis par Operas valdes rīcību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) rekomendācijās tiesām norāda, ka izsverot, vai vajadzētu ierobežot tiesības uz vārda brīvību (ko dara Opera ar pieteikumu tiesai), tiesām ir jāanalizē ne tikai konkrēta publikācija, bet plašākais konteksts, kādā medijs apskatījis diskutablo jautājumu un jautājuma sabiedriskais nozīmīgums. (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

ECT nepārprotami norāda, ja apstrīdētie raksti veidojuši daļu no acīmredzami sabiedrībai nozīmīgas diskusijas, kurā tika atspoguļoti dažādu iesaistīto pušu viedokļi, tad tiesām nav pamata ierobežot viena viedokļa izteikšanu, ja tas veicina sabiedrisko diskusiju.

TVNet kopumā sniedza līdzsvarotu informāciju par šo sabiedriskās diskusijas objektu, jo bez apstrīdētās publikācijas portālā tika publicētas vairākas citas, kas pauda tikai Operas valdes un Kultūras ministrijas viedokli (6).

Turklāt, sadarbojoties ar mediju partneri Neatkarīgā Rīta Avīze, TVNet savā pirmajā lapā deva saiti uz tās publikācijām, kas demonstratīvi aizstāvēja Operas valdes rīcību un oponēja manam viedoklim (manai publikācijai bija veltīts E. Veidemanes raksts, kurā jūtu karstumā tika paustas gan nepārbaudītas un nepatiesas baumas par raksta autoru, gan aicināts viņam uzsūtīt Drošības policiju, bet kopumā slavēta un atbalstīta Operas valdes rīcība kā liels patriotisma un cildenuma paraugs (7). Uzsveru, ka saiti uz Operu slavinošo un mani kritizējošo NRA rakstu TVNet nodrošināja savā pirmajā lapā.

Šos faktus es minu tāpēc, ka Operas valdes prasība par vārda brīvības ierobežošanu nav samērīga arī konteksta dēļ, jo kopējā diskusijā mans raksts bija kā piliens jūrā un tāpēc pārspīlēti ir Operas valdes apgalvojumi, ka viena satīriska raksta rezultātā vislielākais goda un cieņas aizskārums ticis nodarīts tieši Operai, kaut gan ne ar kādiem ticamiem faktiem šo apgalvojumu prasītāji nepierāda.

Prasībā ir vienīgi apgalvojumi, ka Opera bauda augstu prestižu sabiedrībā, ka Operas valdes locekļiem esot laba reputācija, jo citādi viņi nebūtu iecelti amatos un Z. Liepiņam pat ordenis esot piešķirts. Bet kādas ciešanas un reputācijas zaudējumus  mans raksts radīja vai kā tie izpaudās Operai kā juridiskai būtnei vai valdes locekļiem, prasībā pierādījumu nav.

Taču Operas valde kategoriskā formā apgalvo, ka raksts saturot rupju personisku apvainojumu, kas esot klaji aizskarošs un neesot balstīts uz faktiem un esot pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām un tāpēc viņiem esot pamats uzskatīt, ka tiesības uz vārda brīvību šajā gadījumā esot jāierobežo. Prasītāji uzsver, ka rakstā  neesot nekādas faktiskās bāzes apgalvojumiem par to, ka Operas telpu izīrēšana Igora Krutoja privāta pasākuma rīkošanai neesot no Kremļa ietekmes brīvs pasākums, bet esot Kremļa politiska provokācija.

Paskaidrošu, kāpēc arī šie apgalvojumi neiztur kritiku.

Par metaforām un hiperbolām

Raksta mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Tajā es lietoju ironiska un satīrisku stilu. Tiem, starp citu, raksturīga negatīva attieksme, slēpts un dzēlīgs izsmiekls, daudz pārnestas nozīmes vārdu, pārspīlētas metaforas un salīdzinājumi, nesaudzīgi tiek atklāta tēlotās personas vai parādības būtība. Šie stili izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus ar nicinošu nokrāsu.

Mans raksts nav ziņa, bet publicistisks viedoklis, kurā lietotie jēdzieni „publiskais nams” un „atdošanās” nav jāsaprot tiešā un burtiskā, bet gan pārnestā nozīmē. Visi šie jēdzieni ir metaforas un hiperbolas. Skolā mums visiem mācīja, ka metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu, nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

Operas valdei kā mākslām tuvām personām būtu jāzina, kas ir publicistiskās satīras izteiksmes līdzekļi. Literatūras, žurnālistikas un publicistikas žanrus un stilus un to izteiksmes līdzekļus māca skolā. Taču izskatās, ka prasītāji tajās dienās, kad to mācīja, nav bijuši klasē.

Prasītāji savā iesniegumā tiesai nenorāda nevienu faktu, kas liecinātu, ka kāds lasītājs būtu šos jēdzienus rakstā sapratis tiešā nozīmē un iedomājies, ka Z. Liepiņš, D. Markova un I. Eglīte „atdevušies” (hiperbola) „Kremļa galmam” (metafora) vārda vienā no pamatnozīmēm, t.i., veicot fizisku dzimumaktu ar „Kremļa galma” pārstāvjiem? Vai tiešām prasītāji var atvest uz tiesu kādu, kas izlasot manu rakstu noticēja, ka valde to tur zem galdiem darīja tiešā nozīmē? Ja tas tā būtu tad jebkura ziņu aģentūra to būtu pasniegusi kā ziņu, jo Latvijas likumi neatļauj veikt dzimumaktu publiskās vietās. Tātad, nevienam lasītājam nebija šaubu, ka raksts ir politiskas satīras precedents un nekas cits un ar jēdzieniem „publiskais nams”, „atdošanās” satīriskā formā tiek vērtēta Operas valdes  rīcība.

 ECT uzsver, ka šādos gadījumos būtiskākā ir nevis izteikuma gramatiskā interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet publikācijas vai izteikumu kopējais konteksts. „Piemēram, ja kāda persona nosaukta par “blēdi”, tad, atkarībā no konteksta, tas var būt gan vērtējums šīs personas rīcībai kādā sadzīviskā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums. Otrkārt, būtiska nozīme piešķirama tam, kā šādu izteikumu vai sižetu uztvertu neitrāls lasītājs. Vai viņš, to, piemēram, vērtētu kā neizdevušos joku, vai asu kādas personas kritiku, vai arī uztvertu kā konkrētu faktu. Treškārt, svarīga var būt arī paša izteikuma autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem.” (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

Ja Latvijā būtu savs politisko karikatūru žurnāls Charlie Hebdo, tad tajā mēs šo manu hiperbolu par Operu kā publisko namu un tās valdes locekļus kā tā darbiniekus noteikti redzētu karikatūras formā, ja mums būtu politiskās satīras teātris, tad to pašu ainu uz skatuves uzburtu aktieri. Vai arī tad Operas valde vērstos tiesā par Operas goda un cieņas aizskārumu? Izskatās, ka – jā. Un tas liecina, ka Operas valdei izpratne par vārda brīvību ir tuva autoritatīvu režīmu praksei. Pat autoritārajā Krievijā, kuras likumos ir arhaisks krimināllikuma pants par reliģisku jūtu zaimošanu pavisam nesen tiesa attaisnoja kāda teātra režisora par Jēzus tēla kariķēšanu, jo režisora aizstāvībai sacēlās gandrīz vai visi progresīvie un Kremļa režīmu neatbalstošie kultūras darbinieki (8). Taču pirms dažiem gadiem mākslinieces Pussy Riot tika ieslodzītas aiz restēm, jo tās bija atļāvušās izsmiet pašu Putina režīmu un tā saikni ar baznīcu. Vai šādu totalitāras varas rīcību atbalsta un tam vēlas sekot demokrātiskās Latvijas valsts amatpersonas, kas vada Operu? Kas jūs tādā gadījumā esat par māksliniekiem vai mākslas tempļa vadītājiem, kas atriebības kāres vadīti apkarojat radošos cilvēkus tikai tāpēc, ka jums nepatīk viņu satīriskais viedoklis? Vai nav nožēlojami?

Informācijas kara leksika internetā

Par jēdzienu putinososi”” (Putina sūkātāj), kura atrašanās rakstā arī esot aizskārusi Operas un valdes godu. Lai gan ne uz Operu, ne tās valdi tas netika attiecināts. Tā arī ir metafora vai hiperbola, kas tāpat kā interneta vides jēdzieni „vatņiki”, „ukropi” un daudzi citi radušies Krievijas un Ukrainas konflikta rezultātā. Vārds „putinososi” kļuva populārs Maidana demonstrāciju laikā, kad Krievija izvērsa neredzētu informatīvu un propagandas agresiju pret Ukrainu. Tā autors ir viens no redzamākajiem Maidana un Ukrainas eirointegrācijas aktīvistiem, uzņēmējs miljonārs, rakstnieks un blogeris Genādijs Balašovs, kas to lietoja savos publicistiskajos videoblogos, par putinasosiem saucot Krievijas propagandas ruporus Dorenko, Kiseļovu,  Ļeontjevu, Solovjovu, kas ir pazīstamākie autoritatīvā Kremļa vadītāja Putina politikas slavinātāji. Vēlāk šo jēdzienu Krievijas un Ukrainas mediju un interneta telpā sāka lietot arī plašākā nozīmē par „putina sūkātajiem” saucot arī citus Putina politikas pielūdzējus un atbalstītājus, tajā skaitā arī daļu no tiem, kas pulcējās LNO liktenīgajā ballītē.

TVnet dienu pirms Krievijas iebrukuma Krimā 27. februārī TvNet publicēja satīrisko rakstu par Putina sūkātājiem Latvijā, kur skaidri un nepārprotami tika norādīts, ka „putinososs” ir metafora un tas nav jāsaprot burtiskā nozīmē, ka šie cilvēki nav snieguši orālo seksu Putinam tiešā nozīmē (9).

Starp citu, TVNet ziņu un autoru komentāru slejās, tāpat kā manos rakstos nekad netiek lietots neviens rupjš, necenzēts vārds vai izteikums, kam filmās parasti liek virsū skaņas signālus. Lai gan latviešu dainas liecina, ka mūsu kultūrā ir sava nozīmīga vieta arī vārdiem, kurus var uzskatīt par rupjiem un necenzētiem. Taču neesmu lasījis, ka kāds būtu mēģinājis K. Baronu vai Nacionālo Bibliotēku iesūdzēt tiesā, ka tie vākuši un joprojām uzglabā rupju un necenzētu vārdu un teikumu krājumu, kas „ar rupjiem un aizskarošiem izteikumiem” pēc Operas valdes loģikas faktiski aizskar visas latviešu tautas tajā skaitā Operas valdes godu un cieņu un ir „pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām”? Vai neesat jau iesūdzējuši? Tur to rupjo un visus mūs aizskarošo izteikumu ir riktīgi daudz.

 Jebkura mākslinieciskas izteiksmes forma ir uzskatāma kā autora viedoklis. Jebkurš dzejolis, daina, romāns, dziesma, operas izrāde, karikatūra, mākslinieciska fotogrāfija ir viedoklis. Arī publicistisks raksts. To nevar interpretēt kā ziņu vai informāciju, pat ja tajā tiek izmantoti dokumentāli varoņi un dokumentāli fakti.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiesā tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā. Tātad, cenšoties ierobežot manas tiesības uz savu viedokli, Operas amatpersonas faktiski vēlas ierobežot vārda brīvību.

Kritika ir samērīga un pamatota, kā arī atbilst ECT ieteikumiem

TVNet un man ir pilnīgi skaidrs, lai sniegtu asu un negatīvu personu, notikumu vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam. Arī ECT ir norādījusi, ka “viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes.” (ECT 1997. gada 24. februāra spriedums lietā De Haes and Gijsels v. Belgium, 37. punkts ). Tiesai ir jāvērtē, vai pastāv kaut kādi notikumi vai arī paša prasītāja darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu.

TVNet (mana) kritika par to, ka Opera ļāvās rīkot šo pasākumu Operas telpās un pieņemt naudu kā sponsorēšanu, ir samērīga un pamatota. Jo:

  1. Kritizētais pasākums notika laikā, kad Krievija bija anektējusi Krimu, bija iebrukusi Ukrainā, notriekusi Nīderlandes pasažieru lidmašīnu, atklāti apdraudēja Baltijas un tajā skaitā Latvijas drošību. Bija sākusies pati draudošākā konfrontācija starp Krieviju un Rietumiem kopš Aukstā kara beigām. Latvijā bija aizliegts iebraukt trim aktīvākajiem Kremļa kara atbalstītājiem, kuriem bija jāpiedalās I. Krutoja rīkotajā pasākumā Jaunais Vilnis un jāpiedalās Operā rīkotajā pasākumā.
  2. Krievija jau ilgstoši veic informācijas agresiju pret Baltijas valstīm un tajā skaitā pret Latviju. Tā pastiprinājās līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā.
  3. Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis, kura producents ir I. Krutojs, nav privāts pasākums, bet pasākuma pasūtītājs, noteicējs un finansētājs ir Krievijas Valsts televīzijas un radioraidījumu kompānija (VGTRK – Всероссийская государственная телевизионная и радиовещательная компания), kas ir centrālais arī pret Latviju vērstā informācijas uzbrukuma ierocis. VGTRK kanālu skaitā ir arī oficiālais Jaunā Viļņa kanāls Rossija 1, un konkursu translē arī VGTRK kanāls Rossija RTR, par kuru Latvijas Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pieņēma lēmumu, uz trim mēnešiem ierobežojot tā retranslāciju Latvijā, jo programmas ziņu un citos raidījumos bija konstatēta kara propaganda. Jaunā Viļņa rīkotāja lepnums un populārākās propagandas preču zīmes ir informatīvās programmas Vesti un Vesti Ņedeļi, kuru vada Kremļa galvenais propagandists Kiseļovs, kurš ir iekļauts ASV un ES sankciju melnajā sarakstā par agresīvu dezinformāciju Krievijas informācijas karā pret Ukrainu, ES, NATO (tātad arī pret Latviju).
  4. I.Krutojs ar savu producentu kompāniju ir VGTRK un Kremlim uzticams un lojāls producents, kurš īsteno Krievijas kultūras imperiālisma pazīstamāko simbolu Jaunais Vilnis. Par kultūras imperiālismu mediju zinātnē dēvē lielākas valsts ideoloģisko, politisko, reliģisko un citu vērtību, kā arī valodas uzspiešanu mazākām nācijām un valstīm, kas vājina to spēju tām pretoties un pašreizējos apstākļos, ja mēs to attiecinām uz Krieviju, kultūras imperiālisms tiek uzskatīts par informācijas uzbrukuma sastāvdaļu Eiropai, ieskaitot Latviju. Jo Krievija kultūru aktīvi izmanto propagandā un informācijas karā, kas ir tā saucamā hibrīdkara viens no etapiem.
  5. I.Krutojs tiek uzskatīts par vienu no redzamākajiem Kremļa režīma (metafora) kultūras simboliem, lai arī atklāti nekad pret Putinu un Kremļa režīmu nav nostājies taču viņš Kremļa pozīciju aktīvi un agresīvi pauda, kad nepamatoti kritizēja Latviju, tās politiķus un politiku par to, ka tika aizliegts valstī iebraukt redzamākajiem Kremļa politikas atbalstītājiem no kultūras sfēras Kobzonam, Valērijai un Gazmanovam.
  6. Pamatojoties uz šiem vispārzināmajiem faktiem, es secināju, ka LNO, ļaujot Kremļa tā saucamajam „lakstīgalām”( metafora) pulcēties uz sava patrona I. Krutoja dzimšanas dienas ballīti, pazemo ne tikai latviešu nacionālās kultūras simbolu Operu, bet diskreditē arī mūsu valsti. Tāpēc es šo rīcību salīdzināju ar prostitūciju, jo LNO valde uzsvēra, ka operu viņi Kremlim lojālajām lakstīgalām izīrēja nevis sava prieka pēc, bet gan finansiāli spiedīgu apstākļu dēļ, lai nopelnītu naudu. Jo arī ar prostitūciju (kas Latvijā ir likumīgi atļauta un nav nosodāma vai rupji aizskaroša nodarbošanās) nodarbojas nevis sava prieka pēc, bet gan lai nopelnītu iztikas līdzekļus. Tāpēc arī radās salīdzinājums ar publisko, namu un atdošanos zem grezni klātajiem ballītes galdiem. Uz tādu salīdzinājumu mani izprovocēja Operas valdes rīcība.
  7. Kā zināms no preses arī Kultūras ministre Dace Melbārde bija pat gatava lauzt Latviju un Operu pazemojošo noslēgto sponsorēšanas līgumu ar Krustoju, taču laikam bija spiesta atteikties no šā nodoma, jo acīmredzot bija jāņem vērā, ka Z. Liepiņš bija viens no Melbārdes partiju apvienības NA dāsnajiem sponsoriem. Kultūras ministre Dace Melbārde (NA) Latvijas sabiedrisko mediju portālam sacīja: „Jebkurai nacionālajai institūcijai ir jākalpo kā simbolam. Un tas ir nožēlojami, ka notiek šādi pasākumi, ka opera spiesta izīrēt telpas ar apšaubāmiem līgumiem.” (10).

Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks Z. Liepiņš

Prasībā tiesai Operas valde kā aizskāruma smaguma pastiprinošu apstākli piesauc faktu, ka TVNet jau agrāk esot izplatījis Liepiņa “godu un cieņu aizskarošu” informāciju, jo 2014. gada 18. marta publikācijā „Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas”, autors esot atļāvies kritizēt Krievijas kultūras darbiniekus, kas atbalsta Putina režīmu un nosaucis viņus par „režīma kalpiem” un „putinososiem.”  Rakstā mūsdienu Krievijas kultūras sistēma tika salīdzināta ar padomju režīmu šādā kontekstā:

„Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš Māra Zālīte, Zigmars LiepiņšRaimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».”

Mans secinājums, ka šodien Kremļa režīms izmanto padomju metodes kultūras darbinieku „pieradināšanā” nav paticis Liepiņa kungam, jo pie padomju kultūras darbiniekiem es esot nosaucis arī viņu, un tādā veidā esot aizskāris Zigmara Liepiņa „godu un cieņu”. Te gan Liepiņa kungs nonāk pretrunā ar sevi un prasību tiesai, jo manis kritizētajā Operas ballītē mudžēja no Krievijas režīma kultūras frontes „bļodlaižām”, kurām „durvis laipni atvēra” pats Operas valdes vadītājs. Turklāt izskatās, ka viņš ir aizmirsis arī to, ka no padomju režīma rokām Z. Liepiņš ir saņēmis Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (11), kuru piešķīra tikai tiem padomju režīma māksliniekiem, kurus šim apbalvojumam akceptēja Komunistiskās partijas komiteju biroji un Valsts drošības komiteja (KGB). Padomju režīma kritiķi Vizma Beļševica, Knuts Skujenieks un citi, protams, nebija šo cilvēku skaitā. Taču tas nenozīmē, ka es rakstā būtu nosodījis tos padomju māksliniekus, kas saņēma režīma goda nosaukumus un apbalvojumus un baudīja visas ar to saistītās privilēģijas. Es nenosodu arī Z. Liepiņu par to, ka viņš saņēma LPSR mākslinieku „pieradināšanai” paredzēto goda nosaukumu, jo raksts nebija par to. Taču nezin, vai kāds var noliegt, ka gan padomju, gan mūsdienu Krievijā kultūra tika un tiek izmantota politikā un režīmu atbalstam. Tas, protams, var graut bijušo padomju kultūras darbinieku godu un cieņu, taču par šiem faktiem Z. Liepiņam jāsūdz tiesā nevis TVNet vai O. Everts, bet gan padomju un Krievijas režīmi.

ECT: amatpersonām jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem

Operas valdes locekļi ir valsts amatpersonas. Viņi ietilpst vienā politiskās atbildības grupā, kurā atrodas gan valsts prezidents, gan Saeimas deputāti, gan premjerministrs, gan visi ministri, valsts uzņēmumu valdes locekļi un citas valsts amatpersonas. Tātad no viņiem, kuriem tauta ir deleģējusi pārstāvēt un īstenot tās varu, mēs prasām vislielāko atbildību un pakļaujam visnesaudzīgākai kritikai.

Ne tikai tāpēc, ka viņi tiek uzturēti ar mūsu kā nodokļu maksātāju naudu. Demokrātiskās valstīs šo personu darbību uzrauga, kontrolē un kritizē no šīm amatpersonām neatkarīgi mediji, kas ir vieni no pašiem svarīgākajiem demokrātiskās iekārtas garantiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē noteiktie standarti vārda brīvības un goda un cieņas aizsardzībā uzsver, ka, vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, ir jāņem vērā, ka politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem. (ECT 1986. gada 8. jūlija spriedums lietā Lingens v. Austria, 42. punkts). Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa ir apkopojusi tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Šajā dokumentā tiek precizēts, ka vēl plašākas kritikas robežas kā kritizējot privātpersonu vai pat politiķi, ir pieļaujamas attiecībā uz valdību, tātad valsts amatpersonām. Pie tam šis princips attiecas ne tikai uz žurnālistu veidotajām publikācijām, bet arī uz politisko runu, kad viens politiķis vaino otru goda un cieņas aizskārumā.

Kurš grib pienaglot Oliveru Evertu pie Operas durvīm?

Iebaidīt var ar naudas prasībām un tiesām, iebaidīt var arī ar kalašņikoviem kā Charlie Hebdo gadījumā. Abiem veidiem ir viens mērķis – mediju un žurnālistu pašcenzūra. Eiroparlamenta deputāts, profesors Artis Pabriks uzskata, ka ļoti bīstama šķiet tendence, ka daudzi mediji nepārpublicēja karikatūru, kura bija par pamatu traģiskajiem notikumiem Parīzē, nevis saturisku iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka redakciju darbiniekiem bija cilvēciskas bailes saņemt tikpat agresīvu reakciju arī pret sevi. „Baiļu ieviešana ir viens no galvenajiem teroristu ieročiem, jo ar baiļu izraisīšanu viņi panāk sev vēlamu rīcību. Šajā gadījumā teroristi piespiež redakcijas veikt pašcenzūru.” (12).

Nevar nepamanīt, ka mediju vadītāji arī Latvijā jūtas iebaidīti un atkarīgi. Spiediens nāk no politiķiem, amatpersonām, baznīcām. Nāk no tiem, kam ir nauda. Tajā skaitā no Krievijas. Ar šo naudu Kremlim tuvas personas var nopirkt uz nakti ne tikai visu Operu savai ballītei, bet arī īpašumus un uzturēšanās atļaujas mūsu valstī, viņi var nopirkt mūsu ekonomiku, mūsu medijus un pat mūsu prezidentu, ja mēs būsim tik naivi un gribēsim to ievēlēt visas tautas vēlēšanās. Tāpēc šajā kontekstā Operas valdes solis pieņemot naudu no Kremļa emisāriem signalizē par mūsu politisko tuvredzību vai smalki pārdomātu taktiku Kremļa politiskās un kultūras agresijas attaisnošanā.

Viegla dzīve nav arī kritiskiem un neatkarīgiem žurnālistiem, jo tiek draudēts arī viņiem. Tajā skaitā arī šo rindu autoram. Divos interneta portālos nra.lv (13) un puaro.lv (14) pie rakstiem par Operas tiesvedību pret TVNet var atrast šādu aicinājumu fiziski izrēķināties: „To pretīgo izdzimteni, kurš regulāri vemj tvnetā ar palamu Olivers Everts, vislabprātāk redzētu pie Operas ozolkoka durvīm pienaglotu ar senlaicīgām, Rīgas amatnieku cunftes kaldinātām naglām!”

Daudzu mūsu sabiedroto valstu žurnālistiem ir paredzētas speciālas aizsardzības programmas, kas neļauj identificēt žurnālistu un publicistu personas datus, adreses un citu informāciju, kas varētu apdraudēt viņu drošību. Taču Latvijā ne reti pati vara apdraud žurnālistu brīvību, par ko liecina TV3 žurnālistes Ilzes Jaunalksnes un LTV Ilzes Naglas nesenie precedenti (15, 16). Turklāt Latvija ir maza valsts un neatkarīgu publicistiku ierobežo tas, ka liela daļa intelektuāļu ir savstarpēji pazīstami, kas traucē neatkarīgas un bezkaislīgas kritikas īstenošanu. Drošība, kuru nevar garantēt valsts un radošā neatkarība ir galvenie iemesli, kāpēc ar pseidonīmu raksta šo rindu autors.

Kas maksās par šo tiesāšanās ballīti?

Operas valde prasībā tiesai norāda, ka prasot mantisko kompensāciju 129 873 eiro apmērā par Operas goda un cieņas aizskārumu, tā vēlas pret TVNet īstenot prevencijas funkciju. Tas nepārprotami nozīmē iebaidīt šo portālu, lai tas neuzdrošinās vairs kritizēt ne Operas valdi, ne citas valsts amatpersonas.

No TVNet Opera prasa arī piedzīt līdz šim jau iztērētos tiesāšanās izdevumus 2824 eiro apmērā, kas visticamāk nāk no Operas kases. Lai nebūtu jātērējas pašiem valdes locekļiem ar obligātās valsts nodevas iemaksu (10% no prasības summas) no saviem maciņiem, Z. Liepiņš un kompānija izskatās, ka ir viltīgi izdomājuši, ka galvenais cietējs no mana raksta ir juridiskā persona Opera, tāpēc lai Opera arī maksā. Paši valdes locekļi bija gatavi par savām ciešanām raksta ietekmē pieprasīt no TVNet tikai 1 eiro katrs.

Paradoksāli, ka valsts uzņēmums, kas sūdzas par naudas trūkumu izrādēm, ir gatavs riskēt ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, iztērējot kultūrai noderīgo naudu, lai apmierinātu valdes locekļu atriebības ambīcijas.

Analoģisku tiesas prāvu precedentu analīze Latvijā un Eiropas Savienībā liecina, ka Operas valdei praktiski nav nekādu cerību uzvarēt šajā lietā. Pat ja Latvijas tiesas visās instancēs lems par labu prasītājiem, ECT līdzšinējie argumenti analoģiskās lietās liecina, ka tā pateiks galīgo vārdu, liekot par visu Operas trīs valsts amatpersonu tiesāšanās ballīti samaksāt no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām.

ECT ir vairāk kārt uzsvērusi vārda brīvības nozīmīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā, atzīstot, ka tā “..veido vienu no svarīgākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, vienu no pamatnosacījumiem tās progresam un katra cilvēka attīstībai.”

ECT uzskata, ka tiesām, izskatot goda un cieņas lietas, ir jāņem vērā, ka “vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. Tādas prasības izvirza plurālisms, tolerance un iecietība, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība.” (ECT 1976. gada 7. decembra spriedums lietā Handyside v. The United Kingdom, 48. punkts).

Franču apgaismības laikmeta filozofs Voltērs ir teicis šādus vārdus: “Es nevaru piekrist tam, ko jūs sakāt, bet es esmu gatavs atdot dzīvību par jūsu tiesībām paust savu viedokli .” Ja Operas valde tiešām būtu atbildīgas valsts amatpersonas un tām būtu svēti demokrātijas, vārda un radošas izteiksmes brīvības ideāli, viņi teiktu: „TVNet un Oliver Evert, mēs nepiekrītam tam, kā un ko jūs rakstiet, taču esam gatavi atdot savas dzīvības par jūsu tiesībām paust savu viedokli”

Tas būtu mūsu Rietumu demokrātijas vērtībām atbilstošs, patriotisks Latvijas valsts amatpersonas cienīgs solījums, par ko Liepiņa kungs varētu godam nopelnīt pat otru ordeni.

  1. Straujuma:  žurnāla Ir izdevēja apķīlāšana skar tiesīabs uz vārda brīvību
  2. Saeima goda un cieņas lietās aizliedz mediju aktīvu apķīlāšanu 
  3. Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija,  kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā 
  4. Putinam noderīgais idiots Depardjē un viņa sekotāji Latvijā  .
  5. TVNet par vārda brīvību  
  6. Krutojs ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam Melbārde bija apsvērusi lauzt līgumu ar Krutoju Rinkēvičs uzliek liegumu JV māksliniekeim, kamēr Krutojs svinēs dzimšanas dienu LNO  Operas ēkā šodien notiek Igora krutoja dzimšanas dienas svinības  Zibakcija aicina nepieļaut Krutoja dzimšanas dienas svinības Krutoja jubileju apmeklē krievu estrādes zvaigznes  
  7. NRA: Balodītis, kas atņem gaisu 
  8. Izbeigta lieta pret režisoru par Tanheizera iestudējumu
  9. Putina sūkātāji Latvijā 
  10. Melbārde sašutusi par LNO izīrēšanu 
  11. Zigmars Liepiņš  
  12. A. Pabriks: Vārds siprāks par vardarbību
  13. Rupeklis nepelna žurnālista anonimitāti 
  14. Par Olivera Everta ķengāšanos Opera no TVNet vēlas piedzīt 129873 eiro 
  15. Ilze Nagla
  16. Ilze Jaunalksne  

Raksta TVNet versija


Komentēt

Šūnu ķekars kā vārda brīvības robeža

 

TVNet Charlie akcijaSvētdien, 25. janvārī interneta portālā TVNet komentāru un viedokļu rubrikā „Spogulis” tika ievietos kārtējais analītiskais komentārs par aktuālu tēmu, kura autors pēc grafika biju es. Iedvesmojos par pagājušas nedēļas skandālu ap abortu ierobežošanu nolēmu pievērst uzmanību ziņās ignorētajam aspektam par abortu pretinieku reliģisko aizmuguri. Tā tapa šis raksts “Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms” , kuram Toms Ostrovskis radīja, manuprāt, trāpīgu un asprātīgu karikatūru.

Raksta necenzētā versija ar “šūnu ķekaru”. 

Tā darbojas cenzūra

Raksts noturējās pirmajā lapā pāris stundas, kad to izņēma no pirmās lapas un pārcēla uz vecāko rakstu sadaļu un pirmajā lapā aizvietojot to ar citu, vecāku rakstu. Manā rakstā tika cenzēts teikums, no kura tika izņemts jēdziens „šūnu ķekari”, ar ko pasaulslavenais biologs un reliģijas kritiķis Ričards Dokinss (Richard Dawkins) darbā Dieva delūzija (The God Delusion) apzīmē embrijus. No redakcijas (ne administrācijas) vadības paskaidrojuma sapratu, ka raksta cenzēšana neesot bijis tās lēmums, bet administrācijas prasība un rezultāts esot kompromiss.

Redakcionālās neatkarības problēma

Lielākā daļa manu analītisko un satīrisko publicistisko komentāru bijuši asi, strīdīgi un provocējoši un aicinoši uz domāšanu, diskusiju un viedokļu apmaiņu. Liela daļa par tabu tēmām. Jo mediju misiju un uzdevumu  saprotu līdzīgi citiem Rietumu demokrātijās skolotiem un augušiem publicistiem, ka žurnālistika ir tikai tas, ko kāds negrib, lai tas tiktu publicēts, viss pārējais ir reklāma.

Tāpat kā to saprot Charlie Hebdo franču kolēģi. Taču mana vēršanās pie reliģijas kritikas, pat izmantojot zinātnes argumentus, laikam bija pēdējais piliens, ar ko TVNet administrācija acīmredzot nav varējusi samierināties un ieslēgusi cenzora sviru. Laikam tiešām baidījās, ka TVNet redakcijā kādu rītu  pēc mana raksta publicēšanas ar kalašņikoviem apbruņoti iebruks katoļu arhibīskaps Stankevičs un luterāņu arhibīskapsVanags.

Es gan neesmu pārliecināts, ka baznīcas ir vērsušās ar kādiem oficiāliem protestiem pie TVNet, kā to parasti dara politiķi, neesmu arī pārliecināts, ka to pāris stundu laikā paspēja izdarīt Parādnieka un  Belēviča kungi, satraukti par jēdzienu „šūnu ķekari” lietošanu, jo ceru, ka viņi saprot, ka darbojas jomā, kas ir pakļauta asai publicistu kritikai, taču nevar izslēgt, ka pie vainas var būt arī kādas atbildīgas administrācijas personas ticība vai  reliģiozā pārliecība, kas ir šī cenzūras gadījuma pamatā. Ja tas tā ir, tad atliek secināt, ka reliģiskā pārliecība nosaka arī medija publikāciju saturu.

Līdz šim domāju, ka rakstu politiski un reliģiski neitrālam medijam, kas ir gatavs būt Latvijas mediju avangardā, kritizējot un apšaubot visu (protams, Satversmes un likumu robežās) un tam nekas nav tabu. Maldījos un tāpēc ilgi domājot un apspriežoties ar kolēģi Sandru Veinbergu (kas arī raksta TVnet un kura mani pirms pusotra gada pierunāja mani to darīt) pieņēmu lēmumu vairs nerakstīt portāliem, kas cenzē viedokļus, lai arī man paliek vislabākais iespaids par sadarbību ar TVnet kolēģiem.

Negribu plaši izvērsties par to, kas civilizētā brīvā pasaulē ir redakcionālā neatkarība no mediju īpašnieka un administratora (izpilddirektora un citiem) un atgādināt, ka mediju īpašnieku un administratoru spiedienu vislabāk mēs redzam mūsdienu autoritārajā Krievijā, kur brīvus un neatkarīgus medijus varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Man rodas jautājums, vai Latvijā to būs pat tik daudz? Tādu, kas ir neatkarīgi no sava izdevēja, politikas un ekonomiskās, reliģiskās varas spiediena un neīsteno šo spēku cenzūru?

TVNet grib būt Čarlijs

Laba lieta ir tā, ka mans klients – TVnet nav slikts ziņu portāls. Un es neesmu ne aizvainojies, ne pikts uz TVnet un tā čaklajiem darbiniekiem.  Katram ir tiesības uz savu viedokli.

Nākošajā dienā pēc uzbrukuma «Charlie Hebdo»  TVNet galvenā redaktora vietnieks Toms Ostrovskis noorganizēja solidaritātes akciju ar franču kolēģiem, kurā lielākā daļa TVNet un Apollo portālu darbinieku nofotografējās ar lozungu „Es esmu Čarlijs” rokās, kļūstot par vienīgo mediju Latvijā, kas tik spilgti demonstrēja savu darbinieku uzticību vārda brīvības ideāliem. Tas aizkustināja un uzrunāja, ka Latvija nav Eiropas province un tajā dzīvo cilvēki, kas ir gatavi ar žurnālistikas līdzekļiem cīnīties par vārda un mākslinieciskās domas brīvību. Nejutos vientuļš.

Toms Ostrovsks zem redakcijas fotogrāfijas rakstīja „Ne jau Muhameda karikatūru dēļ slepkavas nogalināja cilvēkus franču žurnāla «Charlie Hebdo» redakcijā. Slepkavu mērķis ir iebiedēt un apdraudēt demokrātijas fundamentus – likt mums apšaubīt un baidīties par vārda brīvības ārstniecisko nozīmi veselīgas valsts pastāvēšanā.

Bailes ir labākais ierocis, lai iedarbinātu neveselīgu pašcenzūru; arī medijos – bailes par savu, kolēģu un tuvinieku drošību bieži ir ļoti iedarbīgs līdzeklis diskusijas, kritikas un satīras apklusināšanai. Tāpat kā bailes par darba zaudēšanu vai pazemināšanu amatā.

Bet par brīvību ir jācīnās. Tās nav garantētas vērtības, par tām jācīnās katru dienu, citādi neesam demokrātijas un brīvības cienīgi. Mums viedokļi var būt dažādi, pat atšķirīgi, bet mēs vienmēr aizstāvēsim tavas tiesības savu viedokli izteikt.”

Piekrītu kolēģim Tomam un novēlu, lai TVNet un arī citiem Latvijas medijiem izdodas kļūt par patiesi brīviem, neatkarīgiem drosminiekiem, kuri prot par savām demokrātijas un vārda brīvības idejām pastāvēt un tāpēc nebaidās, ka to redakcijās ar kalašņikoviem iebruks reliģijas, politikas un ekonomiskās varas sūtīti killeri (tiešā un cenzūras nozīmē).


1 komentārs

Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms

544961_506x285

Kolāža: TVNet, Toms Ostrovskis

Speciāli TVNet  (cenzētā versija).

Reliģija atkal ir nokļuvusi mūsu dienas kārtībā. Mēs spriežam par reliģijas draudiem mūsu brīvībām un vērtībām, par tās vardarbību pret sabiedrību un pret indivīda tiesībām. Gan Francijā, gan arī Latvijā. Pagājušajā nedēļā reliģija par sevi atkal atgādināja Saeimā.

Jā, Satversme nosaka, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka tā nedrīkst „bāzt savu degunu” sekulārās valsts lietās, taču tā to dara ar politiķu palīdzību. Kad veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) un četri Reģionu apvienības deputāti – Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite ierosināja grozīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, lai ierobežotu sieviešu tiesības veikt abortus, aiz šo kungu un dāmu mugurām mēs jūtam baznīcas elpu un ietekmi.

Vai embrijs izjūt ciešanas?

Kristīgā baznīca uzskata, ka cilvēku embriji ir cilvēka dzīvības piemēri un tāpēc aborti esot ļaunums, kas ne ar ko neatšķiroties no cilvēka slepkavības. Tāpēc paši agresīvākie kristīgās, sevišķi katoļu baznīcas apoloģēti pat nogalina ārstus, kas veic abortus. Vardarbība ar citādi domājošo nogalināšanu nav tikai musulmaņu fundamentālistu prakse, tādus paraugus mums sniedz arī katoļticīgie (piemēram, ASV), kuri acis nemirkšķinot ir gatavi savas ideoloģijas vārdā nogalināt cilvēkus, lai tikai neļautu iznīcināt viņuprāt citus cilvēkus – embrijus, kuri (kā liecina medicīnas zinātne) nevar izjust ciešanas, jo tiem nav izveidojusies nervu sistēma un tie faktiski ir šūnu ķekari.

Reliģijas kritiķis, bioloģijas profesors Ričards Dokinss (Richard Dawkins) savā slavenajā darbā „Dieva delūzija” jautā „Vai embrijs cieš?” un turpat arī atbild: „Domājams, necieš, ja vien to abortē pirms izveidojusies nervu sistēma; pat tad, ja tas pietiekami vecs, lai tam būtu nervu sistēma, tas noteikti cieš mazāk nekā, piemēram, pieaugusi govs kautuvē.) Vai grūtniece vai viņas ģimene cieš, ja viņai neveic abortu? Ļoti iespējams; un, lai būtu kā būdams, ja embrijam vēl nav nervu sistēmas, vai labi attīstītajai mātes nervu sistēmai nebūtu jāpiedāvā izvēles iespēja?”* Stingri abortu, kā arī embrionālo cilmjšūnu zinātnes pretinieki lielākoties ir dziļi reliģiozi un dogmātiski cilvēki, kuri uzskata, ka viņu reliģiski absolūtiskā morāle ir pārāka pār sekulāri konsekvencionālo morāli.

Abortu pretinieku nākamais arguments diskusijās par abortu amorālismu ir jautājums par nedzimuša bērniņa potenciālu, jo aborts liedzot embrijam nākotnē nodzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi.

Kustības „Par dzīvību” neloģiskie mīti par Bēthovenu kā aborta upuri

Internetā un grāmatnīcās var atrast simtiem reliģiskās kustības „Par dzīvību” (pro-life) publikāciju, kurās tiek tiražēts kāds sofistisks dialogs starp diviem ārstiem, ko profesors Dokinss sauc par leģendu, safabricējumu, ko tīši izplata reliģiozi abortu pretinieki. Tas ir šāds:

„- Es vēlētos jūsu viedokli par grūtniecības pārtraukšanu. Tēvam bija sifiliss, mātei tuberkuloze. No četriem piedzimušajiem bērniem pirmais bija akls, otrais nomira, trešais bija kurlmēms, ceturtajam arī bija tuberkuloze. Ko jūs būtu darījis?”

„- Es būtu grūtniecību izbeidzis.”

„- Jūs būtu nogalinājis Bēthovenu.”

Pat ja šī leģenda nebūtu melīga (jo Ludvigs van Bēthovens vecākiem nebija ne devītais, ne piektais bērns, viņš bija otrais un nav nekādu liecību, ka kādam no vecākiem būtu bijis sifiliss) no tās atvasinātais slēdziens tiek uzskatīts par loģiski pavisam greizu. Ja vien tam, ka mātei ir tuberkuloze un tēvam sifiliss, nav cēloniska sakara ar to, ka bērns ir ģeniāls mūziķis, tad pēc spriedēja domām, varbūtību, ka pasaulē nāks Bēthovens, aborts nemazina vairāk kā šķīsta atturēšanās no dzimumattiecībām.

Lai šo slēdzienu kļūdainumu saprastu ir vajadzīga kāda kripatiņa intelekta vai nedrīkst būt reliģiskas audzināšanas ietekme. Nevienā no kustības „Par dzīvību” vairāk nekā 43 interneta vietnēm R. Dokinss nav atradis norādi uz „Bēthovena argumenta” neloģismu.

Ja mēs tiešām sekotu „Par dzīvību” aģitatoru loģikai tad no viņu „cilvēciskā potenciāla” vai „Bēthovena argumenta” izriet pavisam cits secinājums: mēs liedzam dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei katru reizi, kad mēs atsakāmies no piedāvājuma stāties dzimumsakaros. Pat pretošanos izvarošanai varētu uzskatīt par iespējama bērna noslepkavošanu. „Par dzīvību” sofistika liecina par loģisko putru kādā var iekļūt, kad prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms. Šī putra ir ietekmējusi arī dažus Saeimas deputātus, kas stūrgalvīgi seko baznīcas līnijai. Ja par Reformu partiju, kas sevi jau vēlēšanās, manuprāt, pozicionēja par baznīcas vērtību partiju, jābrīnās nebūtu, tad izbrīnu rada NA un ZZS akla iešana baznīcas ideologu pavadā. Vai vēlētāji 4. oktobrī balsoja par to, ka baznīcas sofistika noteiks ZZS un NA politiķu dienas kārtību?

Latvijā reliģiskās kustības „Par dzīvību” dzinējspēks pēc luterāņu arhibīskapa Jāna Vanaga domām ir Nacionālās apvienības politiķis Imants Parādnieks, kurš šīs reliģiskās kustības iedvesmots esot sekmējis Saeimas demogrāfiskās komisijas izveidi, bez kura dzinējspēka „vilciens diez vai būtu iekustējies.”** Tagad Parādnieka vilcienā ir ielecis arī zaļais Guntis Belēvičs, kuru nemaz nemoka sirdsapziņa par to, kā šāda antiabortu iniciatīva saskan ar zaļo partiju ideoloģiju. Tā ir pilnīgā pretrunā ar to.

Ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem

Veselības ministra liekulību pamatoti kritizē mediķi, kas uzskata, ka daudz lielāku ieguldījumu dzimstības regulēšanā dotu hormonālā kontracepcija, kas nav lēta un nav Latvijā kompensējamo medikamentu sarakstā. Taču tā tiek kompensēta daudzās citās Eiropas valstīs ( LTV Panorāma 23.01.2014). Belēviča kungs varētu pacensties, lai līdz abortu problēmai mēs vispār nenonāktu. Tas notiktu, ja viņš ļautu katrai latviešu meitenei par lētu naudu bez pazemojošas iešanas pie ārsta pašai nopirkt pretapaugļošanās tabletes, lai viņām tādēļ nebūtu jāizputina vecāki, kas tagad ir spiesti finansēt meitu dārgo medikamentu budžetu. Bet tas droši vien būtu pretrunā ar Belēviča kungam tuvajām baznīcas dogmām, jo arī kontracepciju baznīca neatbalsta.

Līdz šim baznīca kultivēja uzskatu, ka ticīgajiem nav jāizsargājas no grūtniecības un ticīgie to saprata kā vairošanos līdzīgi trušiem. Kā Dievs lēmis, tā arī jānotiek. Taču pagājušajā nedēļā katoļu baznīcas galva un katoļu Dieva vietnieks zemes virsū Pāvests Francisks paziņoja, ka ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem. Turpat precizējot, ka viņš ar to nedomā kontracepcijas un abortu pieļaušanu, bet, ka esot citi baznīcai pieņemami veidi, kā kontrolēt kļūšanu par vecākiem, piemēram, atbildīga plānošana, kas ietver atturēšanos no seksuāliem sakariem laikā, kad sievietei ir ovulācijas periods. Taču, vai šajā aicinājumā atturēties atkal nav baznīcas pretruna: vai aicinājums uz atturēšanos no seksa nav aicinājums liegt dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei? Pēc mūsu loģikas tā sanāk.

Tātad iedomājieties, cik dzīvībām ir lieguši rasties (tātad baznīcas izpratnē veikuši abortu, neļaujot rasties embrijam, spermai saplūstot ar olšūnu) Imants Parādnieks, Guntis Belēvičs, Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite laikā, kad viņi deldē Saeimas krēslus nevis nodarbojas ar seksu bez kontracepcijas?

Vai valsts svētkos prezidentam, deputātiem un valdībai ir jāpielūdz baznīca?

Ja mūsu it kā oficiāli sekulārā valsts pārāk ļausies baznīcas ietekmei, tad varam iebraukt lielās auzās un nonākt tur, kur atrodas Krievija, kur baznīca ir saplūdusi ar valsti un politiku un metropolīts Kirils nosaka politiķu dienas kārtību un iedzīvotāju morāles, tikumības un seksa normas, veicina svētos karus un citu vardarbību pret pilsoņiem citām valstīm un pret personas brīvību.

Cerams, ka veselais saprāts un mūsu līdzdalība ES to nepieļaus. Viens no pirmajiem  diezgan novēlotiem soļiem valsts un baznīcas savstarpējās neatkarības demonstrēšanā būtu atteikšanās Saeimai un valdībai  kā fazāniem  sēdēt Doma baznīcā valsts svētkiem pieskaņotajos ekumēniskajos dievkalpojumos un klausīties pamācošus sprediķus par to, ka geji un Končita ir slikti un, ka Jēzus ir labs (lai gan ir viedokļi, kas apstiprina, ka Jēzus ir bijis gejs).  Kaut vai respektējot Satversmes pantu par baznīcas šķirtību no valsts un respektu pret tiem, kas nevienam dievam netic. Valsts prezidents, Saeimas deputāti un valdība tomēr vispirms ir sekulāras valsts pārstāvji, tādēļ viņiem diezin vai vajadzētu piedalīties klaji reliģiskos pasākumos, ja vien tā nav viņu privātā izvēle kā privātpersonai. Taču baznīca var droši rīkot savus ekumēniskos dievkalpojumus ne tikai par godu valsts svinībām, bet arī citās reizēs, tas tikai veicinās sašķelto un nereti karojošo baznīcu saprašanos. Tikai mūsu vēlētiem tautas pārstāvjiem no tā jāstāv tālāk.

Vēl jo vairāk, ka Latvijas valsts izveide nebija neviena dieva griba, bet gan Pirmā pasaules kara un pašu latviešu pūliņu rezultāts, kad impēriju sabrukuma rezultātā Eiropā izveidojās vairākas nacionālas valstis. Arī okupācijas gados baznīca (ar dažiem izņēmumiem) nebija tā, kas iedvesmoja uz pretošanos padomju režīmam, drīzāk pretēji, aicināja to pieciest un pati sadarbojās ar režīmu. Tāpēc valsts svētkos valsts un baznīcas simbiozes demonstrācija ir nevietā.

Tiem, kas piesauc faktu, ka krustneši uz Livoniju ar zobenu un asinīm atnesuši kādas nebijušas augstas morālēs vērtības, maldās, jo zinātne liecina, ka tādi jēdzieni kā līdzcietība, labs, ļauns, slikts, altruisms, dāsnums, empātija un žēlums bija zināmi arī pirms kristietības, jo tikumiskā apziņa tāpat kā mūsu seksuālā dziņa dziļi sakņojas mūsu darviniskās izdzīvošanas vēsturē. Reliģiju ir daudz. Arī Latvijā. Taču respektējot tās un nevēršoties pret tām, jāsaprot, ka īstu nācijas apziņu un valsti nav iespējams uzcelt citādi kā vien uz sekulāriem pamatiem.

*R. Dokinss, Dieva delūzija, Jumava, 2014, tulkojis A. Lauzis, citāts no 305.lpp..

**Baznīca un valsts. Saskares punkti no vēlēšanām līdz vēlēšanām. http://arhivanags.blogspot.com/2014/10/baznica-un-valsts-saskares-punkti-no.html


Komentēt

Trīs krievu popzvaigznes kā Kremļa «miera» nesējraķetes. Vai tā ir krievu kultūra?

Valerija Kobzons Gazmanovs Topol

No kreisās: starpkontinentālo raķešu palaišanas iekārta Topol kopā ar Valēriju, Kobzonu un Gazmanovu, Foto: Youtube

Speciāli TVnet

Jaunajā gadā pasaulei turpinās draudēt divas lielākās briesmas – «Islāma valsts» un Krievija. Abas tās uzskata Rietumu civilizāciju par saviem lielākajiem ienaidniekiem, un ar to jārēķinās arī mazajai Latvijai un latviešiem, kas vēsturiski vienmēr piederējuši šai progresīvākajai civilizācijai, kurai visa cilvēce ir pateicību parādā par tās zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumiem.

Sevišķi mums jābaidās no Putina vadītās autoritārās slāvu pareizticīgo Eirāzijas impērijas Krievijas, kas mums tepat aiz loga un kura pie mūsu robežām zīmējas ar kodolraķešu kompleksiem Topoļ M, Iskander un Bulava . Jābaidās mums arī no piektās kolonas potenciāla mūsu vidū, t.i., PSRS okupācijas sekām, un tās joprojām ir dzīvas ne tikai etnisko krievu, bet arī latviešu vidū. Gan to vidū, kas Krievijas cara un PSRS režīmus atceras ar saldsērīgu nostalģiju, gan to vidū, kas tos nekad nav pieredzējuši un to pazemojumus uz savas ādas nav jutuši.

Valērija, Kobzons un Gazmanovs – Kremļa kultūras Bulava, Iskander un Topoļ

Ja Topoļi, Iskanderi un Bulavas tiek rūpīgi slēpti mežos pie Latvijas robežas, tad trīs Kremļa informācijas un kultūras kara frontes raķetes – Valērija, Josifs Kobzons un Oļegs Gazmanovs Jaungada naktī galvenajā Kremļa propagandas TV kanālā ilgi nedīdījās aiz improvizētiem Latvijas robežstabiem un robežas barjeras, kas Krieviju šķir no Rietumiem, bet ar latvieša Raimonda Paula melodiju un miera un draudzības vārdiem uz lūpām cēla augšā to sasodīto robežbarjeru, lai Jaunajā gadā šo robežu pārkāptu un galu galā ierastos Jūrmalā. Ar mieru un draudzību, kā solīja dziesmas teksts.

Jo no viņu dziesmām nevienam neizdošoties paslēpties. Ja ne uz Putina tankiem vai desantkuģiem, tad ar Latvijas piektās kolonas ielūgumiem un tās palīdzību šīs Kremļa kultūras imperiālisma nesējraķetes varētu to tiešām izdarīt. Principiālajam Edgaram Rinkēvičam, kura izlēmīgums, izrādās, ļoti sāp Kremļa lakstīgalu korim, un Latvijai šogad būs jārēķinās ar to, ka turpināsies Kremļa uzbrukums mūsu brīvībai pašiem lemt, kurus viesus aicināt savās mājās un kurus pasūtīt uz Sibīrijas taigu.

Putina oficiālajai uzticības personai un kara trubadūrei Valērijai ar savu kompāniju aizmugurē stāv patrons Putins, un tāpēc arī tāds tracis Kremlī par šo Rinkēviča 2014. gada skandalozāko politisko lēmumu, ka pat misters Pū nevarēja to nepieminēt to savā preses konferencē 18. decembrī un kuru abi aizvainotie ir gatavi apstrīdēt līdz pat Eiropas tiesu augstākajām instancēm, lai tikai nodemonstrētu, ka mazā Latvija neciena Kremļa galma vārda brīvību sludināt karu.

Jebkurā gadījumā, ar vai bez šīm trim Krievijas un Putina popkultūras nesējraķetēm, Kremļa oligarhu ballīte ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā acīmredzot varētu notikt par jebkuru cenu. Kremlim tam nauda vēl ir.

Laikā, kad Krievijas valsts domē skaļi runā par atgriešanos pie īstas krievu kultūras pamatiem un krievu valodas un kultūras attīrīšanu no visiem anglicismiem un visa rietumnieciskā, Kremļa propagandas kanāli ne tikai Jaungada naktī, bet ik dienu drillē mūziku, kurai nav nekāda sakara ne ar tā saucamo seno un tīro krievu autentisko, ne ar tīri krievisko no Rietumu ietekmes attīrīto kultūru. Gan krievu padomju laiku, gan krievu postpadomju popmūzika, kas skan katru dienu krievu radiostacijās, nav nekas cits kā Rietumu popmūzikas atdarinājums. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Rodas jautājums, kāpēc tādai subkultūrai atrodas klausītāji arī Latvijā, turklāt ne tikai krievu vidē, ja turpat blakus pa citiem kanāliem skan autentiska un kvalitatīvāka oriģinālā Rietumu popmūzika?

Latviešu loma krievu popmūzikas izveidē

Krieviem, protams, nav savas popmūzikas, un tāda tiem nekad nav bijusi, jo šis mūzikas veids ir tipisks Rietumu kultūras produkts. Tāpēc pat Staļina režīma drūmākajos trīsdesmitajos gados populārākās padomju kinofilmas faktiski bija Holivudas muzikālo filmu atdarinājumi, kas kopēja arī tālaika popmūzikas sasniegumus Rietumos. Padomju laikā krievu popmūzika veidojās, galvenokārt pateicoties pie Rietumu civilizācijas piederošo Baltijas nāciju mūziķu devumam. Latviešu, igauņu un lietuviešu solisti, grupas un komponisti bija tie, kas noteica toni padomju/krievu popmūzikā padomju gados. Latviete Laima Vaikule to dara joprojām, esot slavenāko krievu popzvaigžņu statusā. Lai gan Raimonds Pauls ir pats spilgtākais piemērs krievu padomju popmūzikas vesternizācijā, aizejot no Krievijas konkursa «Jaunais vilnis» skatuves, viņš deva pirmo lielāko triecienu tā pastāvēšanai Latvijas teritorijā .

Krievu popmūzikai un tās galvenajam festivālam vajadzīga arī šai mūzikai piemērota un dabiska Rietumu vide, Rietumu teritorija, un tā ir Jūrmala, Latvija, Eiropas Savienība, pat ja tā irNATO teritorija. Lai arī daudziem tas šķiet paradoksāli, ka Krievijas popmūzikas galvenajam pasākumam «Jaunais vilnis» ir jānotiek ienaidnieka teritorijā – naidīgajos un sapuvušajos Rietumos, ko konservatīvie Kremli atbalstošie krievi un visa demokrātiskā un liberālā nīdēji sauc par gejropu.

Jeļcina valdīšanas laikā, kad Krievija uzņēma kursu uz Rietumiem, šāda izvēle nebija nekas dīvains, taču kopš Putina nākšanas pie varas un sevišķi kopš 2012. gada, kad Krievija sāka informācijas karu pret Rietumiem, tas rada jautājumus, kāpēc tieši Jūrmala? Jaunajai postpadomju laika krievu paaudzei tā nav nekāda nostalģija pēc populārākā padomju kūrorta PSRS rietumu tālākajā nostūrī, jo jau toreiz PSKP nomenklatūrai prestižāk bija atpūsties nevis Jūrmalā, bet gan Bulgārijas pludmalēs vai Ungārijā pie Balatona. Tagad jaunajiem krieviem būtu prestižāk šādu konkursu rīkot Londonā vai kādā Itālijas kūrortā, kur arī krievu valodu dzird ne mazāk kā Jūrmalā vai Rīgā, taču līdz šim visi šie «draudi» no rīkotāju puses ir tikai tukši PR gājieni, lai uzsistu savam pasākumam cenu Latvijas viesnīcnieku un restorānu īpašnieku acīs un dabūtu Jūrmalas un Rīgas domes pie savām kājām.

«Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš»*

Viena no motivācijām, ka Kremļa televīzijas galvenais popmūzikas konkurss «Jaunais vilnis» un citi tās pašas televīzijas popkultūras pasākumi, kā KVN un «Comedy Club», notiek gejropas unNATO teritorijā, ir teritorijas iezīmēšana: šī Rietumu teritorija, Jūrmala, ir mūsu – «Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš». Turklāt Bulgārija tagad ir kļuvusi par mazāk prestižu valsti nekā Latvija. Vismaz Kremļa galma acīs. Vēl jāņem vērā, ka, pārceļot šo Krievijas popkultūras un Kremļa politikas propagandas pasākumu uz Krieviju, tas zaudē savu ārpolitisko lādiņu. Jo anektētajā Krimā tas nezin vai varētu notikt, jo tur jau reiz Pugačovas rīkotais analogs cieta fiasko un tagad šādu starptautisku pasākumu boikotētu Rietumu popzvaigznes, kas parasti grezno šos konkursus Jūrmalā.

Latvijas elite kā Putinam noderīgie idioti

Atklāti sakot, ne mums, ne Latvijas politiķiem nevajadzētu daudz cepties par šiem pasākumiem, ja jau tie ienes dažus eiro viesnīcnieku un restorānu īpašnieku kabatās, ja vien šie pasākumi nebūtu pārvērtušies par politiskiem notikumiem, ap kuriem kā Putina režīmam noderīgi idioti spieto Latvijas ekonomiskā, politiskā un kultūras elite. Šo pasākumu popularitāti un politizāciju veicina arī zviedru koncerns MTG, kas šos Kremļa kultūras imperiālisma šedevrus translē Latvijā (LNT).

Kamēr Latvijā būs auditorija, kuru interesē šādi politizēti, kaimiņvalsts kultūrimperiālismu veicinoši pasākumi, un kamēr Krievija nav atteikusies no informācijas un kultūras izmantošanas savu stratēģisko ģeopolitisko mērķu sasniegšanā, tikmēr tie ir jāuzskata par informācijas kara elementiem, kas kaitē Latvijai. Tikai naivais vai Latvijas interešu ienaidnieks var teikt, ka Krievijas kultūra Kremļa režijā nav politika pat ja tā pa gabalu izskatās kā mums saprotamā Rietumu kultūra.

Vai krieviem vispār ir sava kultūra?

Tā kultūra, kas izpaužas Kremļa propagandas kanālos un tiek translēta no Dzintaru koncertzāles, protams, nav krievu kultūra. Tā ir vulgarizēta un plaģiēta Rietumu popkultūra ar senkrievu Maskavas Krievijas un tatāru ietekmes aromātu. Ja Krievijā turpināsies fašisizācijas tendences, tad pats režīms arī pieliks punktu šādai «pūstošos Rietumus» un «gejropu» atdarinošai kultūrai.

Taču krievu kultūra nav arī Čaikovskis, Puškins, ar ko lielās liela daļa pašu krievu un Krievijas fani Rietumos. Krievu kultūra kļuva pazīstama un liela, kad visa tās zinātne, literatūra, mūzika, glezniecība, no Lomonosova līdz Landavam, no Puškina līdz Tolstojam, no Briļova līdz Musorgskim mācījās, ietekmējās no Rietumu kultūras un kļuva par tās sastāvdaļu.

Ja Pēteris I nebūtu padarījis Krieviju par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, nebūtu ne tikai Tolstoja un Turgeņeva, nebūtu arī Krievijas impērijas.

Tā savā rakstā avīzē «Novaja Gazeta» secina zinātniece un publiciste Jūlija Latiņina, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai krieviem vispār ir sava autentiska kultūra, un turpat arī atbild: «Nē, nav.»

Krievijas cenzoru iestāde Roskomnadzor apsūdzēja autori ekstrēmismā par teikumu, kurā viņa Krievijas oficiālo varu, deputātus un TV komentētājus par īpašās krievu kultūras slavināšanu un pretstatīšanu Eiropas it kā «bezgarīguma» kultūrai nodēvē par Hitlera fašisma ideoloģijas paudējiem. «Tas ir tipisks fašisma paņēmiens: aizbildinoties ar nācijas atbrīvošanu no svešas kultūras, atbrīvot to vispār no jebkuras kultūras un iegremdēt nāciju barbarisma laikos un pieradumos.»**

Autore pamatoti norāda, ka autentiski tīru kultūru nozīmē šodien var runāt par ebreju, ķīniešu un indiāņu kultūrām, visas pārējās ir uzpotētas kultūras, svešu asiņu sajaukums. Tātad arī Putina ideologiem, kas runā par atgriešanos pie tīras krievu senās kultūras, būtu jāatsakās no visiem lielākajiem krievu kultūras sasniegumiem, kas pasaulē asociējas ar Krieviju. Un jāatsakās no tādiem Rietumu popkultūru atdarinošiem balagāniem kā «Jaunais vilnis».

Ja Krievija nebūtu mācījusies no Rietumiem, tad Maskavas Krievija (Московская Русь) ar tās ksenofobiju, tehnisko atpalicību un, starp citu, arī ar masveida homoseksuālismu, kas šokēja Rietumu novērotājus, pasaules ģeopolitiskajā kartē būtu ieņēmusi to pašu vietu, ko senā un atpalikusī Persija, uzsver «Novaja Gazeta».

Ja neatvērtos Krievijas logs uz Rietumiem, tad mūsdienu krievu patriotiem un nacionālistiem nevajadzētu vaidēt par Ukrainas zaudēšanu, jo Ukraina būtu Lielās Polijas vai Lielās Lietuvas sastāvā. Krievu patriotiem nevajadzētu ciest par Krimu, jo tur tagad dzīvotu tikai tatāri, Smoļenska piederētu poļiem, gāzes atradnes Urengojā apgūtu Zviedrijas impērija, bet robeža ar industriālo Japānu stieptos kaut kur pie Urālu kalniem.

Tieši Pēteris Pirmais bija tas, kas uz barbariskā krieva «mežeņa» uzpotēja Eiropas kultūras un civilizācijas zariņu, kaut gan pirmo Rietumu kultūras poti krievi saņēma no vikingiem, lai gan tatāri pēc tam šo uzpotēto kociņu nocirta līdz ar saknēm. Tā arī krievi būtu degradējušies – ar dzeršanu, opričņinu, nekulturālību un ar nejēgas un svētuļa pārliecību par savu pārākumu, ja vien Krievijas tronī nenonāktu Pēteris I, kas krievu mužiku uzlika uz Rietumu kultūras ceļa..

17.gadsimts bija pēdējais gadsimts, kad vēl eksistēja senā krievu kultūra un kad jau acīm redzama kļuva Rietumu kultūras ietekme. Ar šo laiku sākās kvalitatīvi jauns lēciens krievu kultūrā, kas noslēdzās 18. gadsimtā ar Krievijas cara Pētera I reformām. Tajā laikā Krievijā sākās Rietumu atdarināšana, kopēšana un idealizēšana, kad viss, kas tika pārņemts no Rietumiem, bija jauns, bet viss, kas bija krievu izcelsmes, skaitījās vecs, savējais, slikts. Rietumi Krievijai atnesa Eiropas civilizāciju, jo vairākas krievu muižnieku paaudzes uzskatīja par savu mērķi kļūt par eiropiešiem savas dzīves laikā, pat ja bija dzimuši un visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Kaut vai ar franču valodu, kas tika nostādīta augstāk un pretstatā zemnieku mēlei – krievu valodai.

Latvijas teritorijā no tiem laikiem, kad Krievija sāka iet Rietumu ceļu, mēs redzam spilgtu Rietumu kultūras paraugu Rundāles pili, kas ir vairāk Rietumu, nevis krievu kultūras vai arhitektūras paraugs, lai gan tika celts pēc Rietumu kultūras pielūdzējas Krievijas carienes pavēles.

Izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims

Tie latvieši, kas skatās TV kanālu «Doždj» un seko vēl pāris citiem medijiem, kurus vēl pilnīgi nekontrolē Kremlis (Meduza, Eho Moskvi, Novaja Gazeta u.c.), var novērot, ka Krievijas sabiedrībā ir segments, kas saprot, ka, izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims. Rietumu kultūra palīdzēja savulaik Krievijai izrauties no tumsonības un barbarisma. Tas ir kļuvis aktuāli atkal šodien.

Ja gribam, lai Krievija atgriežas uz Rietumu attīstības ceļa, tad mums būtu jāatbalsta un jāveicina starptautisku popmūzikas konkursu, kā «Jaunais vilnis» rīkošana Latvijas teritorijā, jo šie festivāli taču pielūdz mūsu, t.i., Rietumu kultūru, taču, kamēr šo pasākumu rīko un finansē Kremlis un tajā dominē Krievijas pareizticīgo Eirāzijas impērijas esošie un potenciālie subjekti, to darīt būtu muļķīgi un politiski tuvredzīgi, jo autoritāros režīmos, kāds ir Krievijā, pat popmūzika nav brīva no politikas. To liecina arī svaigais precedents, Valērijas, Gazmanova un Kobzona atbilde Rietumiem – dziesma ar Raimonda Paula mūziku aizvadītajā Jaungada naktī.

Ne viens vien Krievijas pētnieks, analizējot 21. gadsimta Krievijas konfliktu ar Rietumiem, secina, ka tā pamatā nav tikai padomju režīma atstātās pēdas krievu psihē, sadzīvē, kultūrā un tās KGB skolotais līderis, bet arī demokrātiskas iekārtas pieredzes trūkums jau kopš cara laikiem. Arī tas faktors, ka Krievija kristietību senajā vēsturē pārņēma nevis no toreiz progresīvajiem Rietumiem, bet no Bizantijas, ir iemesls šodienas Krievijas sastingumam, atpalicībai un konfliktam ar Rietumiem.

Lielākajam vairumam krievu nav saprotama Rietumu civilizācijas centrā esošas indivīda brīvības dominance kā galvenā vērtība, bet vidējam krievam daudz svarīgāka ir taisnīguma, lielvaras un impērijas ideja. Taisnīgums krievu zemnieka un padomju industrializētā «sovoka» izpratnē nozīmē, ka kaimiņam nekā nedrīkst būt vairāk kā man, kaimiņš nedrīkst dzīvot labāk kā es. Vārdu sakot, Ukraina nedrīkst aiziet uz Eiropu un dzīvot labāk nekā Krievija, vēl jo vairāk, ka ukraiņi neesot nekāda pastāvīga nācija, bet tai vieta tikai Krievijas sastāvā.

Kremļa dziesminiekiem «Jūrmala ir mūsu» jau kopš cara laikiem, un tā tāda bija pat pirmajos Ulmaņa laikos, un kā kaut kādi latvieši tagad 2015. gadā Rietumu sankciju vārdā iedomājas mūs tur nelaist iekšā? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Kremļa televīzijas dziesmiņa par sankcijām, kas neļāva kara apoloģētiem un Kremļa «miera» sludinātājiem ieceļot Latvijā, ir tikai joks. Tas ir aizvainojums un brīdinājums, ka ne tikai Krima, bet arī Jūrmala ir «mūsu» un to mēs iekarosim ar Rietumu kultūras subproduktiem Kremļa gaumē. Ar Putina Krievijas lielāko paradoksu.

* Jūrmala ir mūsu!, Krima ir mūsu!

** ja mēs neesam Rietumi, tad kas mēs esam?