Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Pietiek.com: Lai Latvija labāk līdzinātos Krievijai, tiesa piespriež TVNET maksāt 129 tūkstošus par VIEDOKLI, kas aizskar operas Z.Liepiņa godu un cieņu.

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Analītiskās publicistikas portāls Pietiek.com: „Es teicu, ka būs, un ir arī!!!” – tik triumfāli Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš paziņojis, ka viņam izdevies panākt, lai Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzliktu portālam TVNET par pienākumu atvainoties par viņa paša, citu valdes locekļu un operas goda un cieņas aizskaršanu portāla publicētā VIEDOKĻRAKSTĀ un izmaksāt „cietušajiem” 129 873 eiro lielu kompensāciju. Pietiek šodien pārpublicē Liepiņa godu un cieņu tik smagi aizskārušo viedokļrakstu, kas parakstīts ar pseidonīmu „Olivers Everts”, un novēl kādreiz zināmajam komponistam pietiekami daudz enerģijas, lai sāktu jaunu tiesāšanos.

Links uz pietiek.com publikāciju.

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu

 

 


Komentēt

Trīs krievu popzvaigznes kā Kremļa «miera» nesējraķetes. Vai tā ir krievu kultūra?

Valerija Kobzons Gazmanovs Topol

No kreisās: starpkontinentālo raķešu palaišanas iekārta Topol kopā ar Valēriju, Kobzonu un Gazmanovu, Foto: Youtube

Speciāli TVnet

Jaunajā gadā pasaulei turpinās draudēt divas lielākās briesmas – «Islāma valsts» un Krievija. Abas tās uzskata Rietumu civilizāciju par saviem lielākajiem ienaidniekiem, un ar to jārēķinās arī mazajai Latvijai un latviešiem, kas vēsturiski vienmēr piederējuši šai progresīvākajai civilizācijai, kurai visa cilvēce ir pateicību parādā par tās zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumiem.

Sevišķi mums jābaidās no Putina vadītās autoritārās slāvu pareizticīgo Eirāzijas impērijas Krievijas, kas mums tepat aiz loga un kura pie mūsu robežām zīmējas ar kodolraķešu kompleksiem Topoļ M, Iskander un Bulava . Jābaidās mums arī no piektās kolonas potenciāla mūsu vidū, t.i., PSRS okupācijas sekām, un tās joprojām ir dzīvas ne tikai etnisko krievu, bet arī latviešu vidū. Gan to vidū, kas Krievijas cara un PSRS režīmus atceras ar saldsērīgu nostalģiju, gan to vidū, kas tos nekad nav pieredzējuši un to pazemojumus uz savas ādas nav jutuši.

Valērija, Kobzons un Gazmanovs – Kremļa kultūras Bulava, Iskander un Topoļ

Ja Topoļi, Iskanderi un Bulavas tiek rūpīgi slēpti mežos pie Latvijas robežas, tad trīs Kremļa informācijas un kultūras kara frontes raķetes – Valērija, Josifs Kobzons un Oļegs Gazmanovs Jaungada naktī galvenajā Kremļa propagandas TV kanālā ilgi nedīdījās aiz improvizētiem Latvijas robežstabiem un robežas barjeras, kas Krieviju šķir no Rietumiem, bet ar latvieša Raimonda Paula melodiju un miera un draudzības vārdiem uz lūpām cēla augšā to sasodīto robežbarjeru, lai Jaunajā gadā šo robežu pārkāptu un galu galā ierastos Jūrmalā. Ar mieru un draudzību, kā solīja dziesmas teksts.

Jo no viņu dziesmām nevienam neizdošoties paslēpties. Ja ne uz Putina tankiem vai desantkuģiem, tad ar Latvijas piektās kolonas ielūgumiem un tās palīdzību šīs Kremļa kultūras imperiālisma nesējraķetes varētu to tiešām izdarīt. Principiālajam Edgaram Rinkēvičam, kura izlēmīgums, izrādās, ļoti sāp Kremļa lakstīgalu korim, un Latvijai šogad būs jārēķinās ar to, ka turpināsies Kremļa uzbrukums mūsu brīvībai pašiem lemt, kurus viesus aicināt savās mājās un kurus pasūtīt uz Sibīrijas taigu.

Putina oficiālajai uzticības personai un kara trubadūrei Valērijai ar savu kompāniju aizmugurē stāv patrons Putins, un tāpēc arī tāds tracis Kremlī par šo Rinkēviča 2014. gada skandalozāko politisko lēmumu, ka pat misters Pū nevarēja to nepieminēt to savā preses konferencē 18. decembrī un kuru abi aizvainotie ir gatavi apstrīdēt līdz pat Eiropas tiesu augstākajām instancēm, lai tikai nodemonstrētu, ka mazā Latvija neciena Kremļa galma vārda brīvību sludināt karu.

Jebkurā gadījumā, ar vai bez šīm trim Krievijas un Putina popkultūras nesējraķetēm, Kremļa oligarhu ballīte ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā acīmredzot varētu notikt par jebkuru cenu. Kremlim tam nauda vēl ir.

Laikā, kad Krievijas valsts domē skaļi runā par atgriešanos pie īstas krievu kultūras pamatiem un krievu valodas un kultūras attīrīšanu no visiem anglicismiem un visa rietumnieciskā, Kremļa propagandas kanāli ne tikai Jaungada naktī, bet ik dienu drillē mūziku, kurai nav nekāda sakara ne ar tā saucamo seno un tīro krievu autentisko, ne ar tīri krievisko no Rietumu ietekmes attīrīto kultūru. Gan krievu padomju laiku, gan krievu postpadomju popmūzika, kas skan katru dienu krievu radiostacijās, nav nekas cits kā Rietumu popmūzikas atdarinājums. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Rodas jautājums, kāpēc tādai subkultūrai atrodas klausītāji arī Latvijā, turklāt ne tikai krievu vidē, ja turpat blakus pa citiem kanāliem skan autentiska un kvalitatīvāka oriģinālā Rietumu popmūzika?

Latviešu loma krievu popmūzikas izveidē

Krieviem, protams, nav savas popmūzikas, un tāda tiem nekad nav bijusi, jo šis mūzikas veids ir tipisks Rietumu kultūras produkts. Tāpēc pat Staļina režīma drūmākajos trīsdesmitajos gados populārākās padomju kinofilmas faktiski bija Holivudas muzikālo filmu atdarinājumi, kas kopēja arī tālaika popmūzikas sasniegumus Rietumos. Padomju laikā krievu popmūzika veidojās, galvenokārt pateicoties pie Rietumu civilizācijas piederošo Baltijas nāciju mūziķu devumam. Latviešu, igauņu un lietuviešu solisti, grupas un komponisti bija tie, kas noteica toni padomju/krievu popmūzikā padomju gados. Latviete Laima Vaikule to dara joprojām, esot slavenāko krievu popzvaigžņu statusā. Lai gan Raimonds Pauls ir pats spilgtākais piemērs krievu padomju popmūzikas vesternizācijā, aizejot no Krievijas konkursa «Jaunais vilnis» skatuves, viņš deva pirmo lielāko triecienu tā pastāvēšanai Latvijas teritorijā .

Krievu popmūzikai un tās galvenajam festivālam vajadzīga arī šai mūzikai piemērota un dabiska Rietumu vide, Rietumu teritorija, un tā ir Jūrmala, Latvija, Eiropas Savienība, pat ja tā irNATO teritorija. Lai arī daudziem tas šķiet paradoksāli, ka Krievijas popmūzikas galvenajam pasākumam «Jaunais vilnis» ir jānotiek ienaidnieka teritorijā – naidīgajos un sapuvušajos Rietumos, ko konservatīvie Kremli atbalstošie krievi un visa demokrātiskā un liberālā nīdēji sauc par gejropu.

Jeļcina valdīšanas laikā, kad Krievija uzņēma kursu uz Rietumiem, šāda izvēle nebija nekas dīvains, taču kopš Putina nākšanas pie varas un sevišķi kopš 2012. gada, kad Krievija sāka informācijas karu pret Rietumiem, tas rada jautājumus, kāpēc tieši Jūrmala? Jaunajai postpadomju laika krievu paaudzei tā nav nekāda nostalģija pēc populārākā padomju kūrorta PSRS rietumu tālākajā nostūrī, jo jau toreiz PSKP nomenklatūrai prestižāk bija atpūsties nevis Jūrmalā, bet gan Bulgārijas pludmalēs vai Ungārijā pie Balatona. Tagad jaunajiem krieviem būtu prestižāk šādu konkursu rīkot Londonā vai kādā Itālijas kūrortā, kur arī krievu valodu dzird ne mazāk kā Jūrmalā vai Rīgā, taču līdz šim visi šie «draudi» no rīkotāju puses ir tikai tukši PR gājieni, lai uzsistu savam pasākumam cenu Latvijas viesnīcnieku un restorānu īpašnieku acīs un dabūtu Jūrmalas un Rīgas domes pie savām kājām.

«Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš»*

Viena no motivācijām, ka Kremļa televīzijas galvenais popmūzikas konkurss «Jaunais vilnis» un citi tās pašas televīzijas popkultūras pasākumi, kā KVN un «Comedy Club», notiek gejropas unNATO teritorijā, ir teritorijas iezīmēšana: šī Rietumu teritorija, Jūrmala, ir mūsu – «Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš». Turklāt Bulgārija tagad ir kļuvusi par mazāk prestižu valsti nekā Latvija. Vismaz Kremļa galma acīs. Vēl jāņem vērā, ka, pārceļot šo Krievijas popkultūras un Kremļa politikas propagandas pasākumu uz Krieviju, tas zaudē savu ārpolitisko lādiņu. Jo anektētajā Krimā tas nezin vai varētu notikt, jo tur jau reiz Pugačovas rīkotais analogs cieta fiasko un tagad šādu starptautisku pasākumu boikotētu Rietumu popzvaigznes, kas parasti grezno šos konkursus Jūrmalā.

Latvijas elite kā Putinam noderīgie idioti

Atklāti sakot, ne mums, ne Latvijas politiķiem nevajadzētu daudz cepties par šiem pasākumiem, ja jau tie ienes dažus eiro viesnīcnieku un restorānu īpašnieku kabatās, ja vien šie pasākumi nebūtu pārvērtušies par politiskiem notikumiem, ap kuriem kā Putina režīmam noderīgi idioti spieto Latvijas ekonomiskā, politiskā un kultūras elite. Šo pasākumu popularitāti un politizāciju veicina arī zviedru koncerns MTG, kas šos Kremļa kultūras imperiālisma šedevrus translē Latvijā (LNT).

Kamēr Latvijā būs auditorija, kuru interesē šādi politizēti, kaimiņvalsts kultūrimperiālismu veicinoši pasākumi, un kamēr Krievija nav atteikusies no informācijas un kultūras izmantošanas savu stratēģisko ģeopolitisko mērķu sasniegšanā, tikmēr tie ir jāuzskata par informācijas kara elementiem, kas kaitē Latvijai. Tikai naivais vai Latvijas interešu ienaidnieks var teikt, ka Krievijas kultūra Kremļa režijā nav politika pat ja tā pa gabalu izskatās kā mums saprotamā Rietumu kultūra.

Vai krieviem vispār ir sava kultūra?

Tā kultūra, kas izpaužas Kremļa propagandas kanālos un tiek translēta no Dzintaru koncertzāles, protams, nav krievu kultūra. Tā ir vulgarizēta un plaģiēta Rietumu popkultūra ar senkrievu Maskavas Krievijas un tatāru ietekmes aromātu. Ja Krievijā turpināsies fašisizācijas tendences, tad pats režīms arī pieliks punktu šādai «pūstošos Rietumus» un «gejropu» atdarinošai kultūrai.

Taču krievu kultūra nav arī Čaikovskis, Puškins, ar ko lielās liela daļa pašu krievu un Krievijas fani Rietumos. Krievu kultūra kļuva pazīstama un liela, kad visa tās zinātne, literatūra, mūzika, glezniecība, no Lomonosova līdz Landavam, no Puškina līdz Tolstojam, no Briļova līdz Musorgskim mācījās, ietekmējās no Rietumu kultūras un kļuva par tās sastāvdaļu.

Ja Pēteris I nebūtu padarījis Krieviju par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, nebūtu ne tikai Tolstoja un Turgeņeva, nebūtu arī Krievijas impērijas.

Tā savā rakstā avīzē «Novaja Gazeta» secina zinātniece un publiciste Jūlija Latiņina, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai krieviem vispār ir sava autentiska kultūra, un turpat arī atbild: «Nē, nav.»

Krievijas cenzoru iestāde Roskomnadzor apsūdzēja autori ekstrēmismā par teikumu, kurā viņa Krievijas oficiālo varu, deputātus un TV komentētājus par īpašās krievu kultūras slavināšanu un pretstatīšanu Eiropas it kā «bezgarīguma» kultūrai nodēvē par Hitlera fašisma ideoloģijas paudējiem. «Tas ir tipisks fašisma paņēmiens: aizbildinoties ar nācijas atbrīvošanu no svešas kultūras, atbrīvot to vispār no jebkuras kultūras un iegremdēt nāciju barbarisma laikos un pieradumos.»**

Autore pamatoti norāda, ka autentiski tīru kultūru nozīmē šodien var runāt par ebreju, ķīniešu un indiāņu kultūrām, visas pārējās ir uzpotētas kultūras, svešu asiņu sajaukums. Tātad arī Putina ideologiem, kas runā par atgriešanos pie tīras krievu senās kultūras, būtu jāatsakās no visiem lielākajiem krievu kultūras sasniegumiem, kas pasaulē asociējas ar Krieviju. Un jāatsakās no tādiem Rietumu popkultūru atdarinošiem balagāniem kā «Jaunais vilnis».

Ja Krievija nebūtu mācījusies no Rietumiem, tad Maskavas Krievija (Московская Русь) ar tās ksenofobiju, tehnisko atpalicību un, starp citu, arī ar masveida homoseksuālismu, kas šokēja Rietumu novērotājus, pasaules ģeopolitiskajā kartē būtu ieņēmusi to pašu vietu, ko senā un atpalikusī Persija, uzsver «Novaja Gazeta».

Ja neatvērtos Krievijas logs uz Rietumiem, tad mūsdienu krievu patriotiem un nacionālistiem nevajadzētu vaidēt par Ukrainas zaudēšanu, jo Ukraina būtu Lielās Polijas vai Lielās Lietuvas sastāvā. Krievu patriotiem nevajadzētu ciest par Krimu, jo tur tagad dzīvotu tikai tatāri, Smoļenska piederētu poļiem, gāzes atradnes Urengojā apgūtu Zviedrijas impērija, bet robeža ar industriālo Japānu stieptos kaut kur pie Urālu kalniem.

Tieši Pēteris Pirmais bija tas, kas uz barbariskā krieva «mežeņa» uzpotēja Eiropas kultūras un civilizācijas zariņu, kaut gan pirmo Rietumu kultūras poti krievi saņēma no vikingiem, lai gan tatāri pēc tam šo uzpotēto kociņu nocirta līdz ar saknēm. Tā arī krievi būtu degradējušies – ar dzeršanu, opričņinu, nekulturālību un ar nejēgas un svētuļa pārliecību par savu pārākumu, ja vien Krievijas tronī nenonāktu Pēteris I, kas krievu mužiku uzlika uz Rietumu kultūras ceļa..

17.gadsimts bija pēdējais gadsimts, kad vēl eksistēja senā krievu kultūra un kad jau acīm redzama kļuva Rietumu kultūras ietekme. Ar šo laiku sākās kvalitatīvi jauns lēciens krievu kultūrā, kas noslēdzās 18. gadsimtā ar Krievijas cara Pētera I reformām. Tajā laikā Krievijā sākās Rietumu atdarināšana, kopēšana un idealizēšana, kad viss, kas tika pārņemts no Rietumiem, bija jauns, bet viss, kas bija krievu izcelsmes, skaitījās vecs, savējais, slikts. Rietumi Krievijai atnesa Eiropas civilizāciju, jo vairākas krievu muižnieku paaudzes uzskatīja par savu mērķi kļūt par eiropiešiem savas dzīves laikā, pat ja bija dzimuši un visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Kaut vai ar franču valodu, kas tika nostādīta augstāk un pretstatā zemnieku mēlei – krievu valodai.

Latvijas teritorijā no tiem laikiem, kad Krievija sāka iet Rietumu ceļu, mēs redzam spilgtu Rietumu kultūras paraugu Rundāles pili, kas ir vairāk Rietumu, nevis krievu kultūras vai arhitektūras paraugs, lai gan tika celts pēc Rietumu kultūras pielūdzējas Krievijas carienes pavēles.

Izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims

Tie latvieši, kas skatās TV kanālu «Doždj» un seko vēl pāris citiem medijiem, kurus vēl pilnīgi nekontrolē Kremlis (Meduza, Eho Moskvi, Novaja Gazeta u.c.), var novērot, ka Krievijas sabiedrībā ir segments, kas saprot, ka, izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims. Rietumu kultūra palīdzēja savulaik Krievijai izrauties no tumsonības un barbarisma. Tas ir kļuvis aktuāli atkal šodien.

Ja gribam, lai Krievija atgriežas uz Rietumu attīstības ceļa, tad mums būtu jāatbalsta un jāveicina starptautisku popmūzikas konkursu, kā «Jaunais vilnis» rīkošana Latvijas teritorijā, jo šie festivāli taču pielūdz mūsu, t.i., Rietumu kultūru, taču, kamēr šo pasākumu rīko un finansē Kremlis un tajā dominē Krievijas pareizticīgo Eirāzijas impērijas esošie un potenciālie subjekti, to darīt būtu muļķīgi un politiski tuvredzīgi, jo autoritāros režīmos, kāds ir Krievijā, pat popmūzika nav brīva no politikas. To liecina arī svaigais precedents, Valērijas, Gazmanova un Kobzona atbilde Rietumiem – dziesma ar Raimonda Paula mūziku aizvadītajā Jaungada naktī.

Ne viens vien Krievijas pētnieks, analizējot 21. gadsimta Krievijas konfliktu ar Rietumiem, secina, ka tā pamatā nav tikai padomju režīma atstātās pēdas krievu psihē, sadzīvē, kultūrā un tās KGB skolotais līderis, bet arī demokrātiskas iekārtas pieredzes trūkums jau kopš cara laikiem. Arī tas faktors, ka Krievija kristietību senajā vēsturē pārņēma nevis no toreiz progresīvajiem Rietumiem, bet no Bizantijas, ir iemesls šodienas Krievijas sastingumam, atpalicībai un konfliktam ar Rietumiem.

Lielākajam vairumam krievu nav saprotama Rietumu civilizācijas centrā esošas indivīda brīvības dominance kā galvenā vērtība, bet vidējam krievam daudz svarīgāka ir taisnīguma, lielvaras un impērijas ideja. Taisnīgums krievu zemnieka un padomju industrializētā «sovoka» izpratnē nozīmē, ka kaimiņam nekā nedrīkst būt vairāk kā man, kaimiņš nedrīkst dzīvot labāk kā es. Vārdu sakot, Ukraina nedrīkst aiziet uz Eiropu un dzīvot labāk nekā Krievija, vēl jo vairāk, ka ukraiņi neesot nekāda pastāvīga nācija, bet tai vieta tikai Krievijas sastāvā.

Kremļa dziesminiekiem «Jūrmala ir mūsu» jau kopš cara laikiem, un tā tāda bija pat pirmajos Ulmaņa laikos, un kā kaut kādi latvieši tagad 2015. gadā Rietumu sankciju vārdā iedomājas mūs tur nelaist iekšā? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Kremļa televīzijas dziesmiņa par sankcijām, kas neļāva kara apoloģētiem un Kremļa «miera» sludinātājiem ieceļot Latvijā, ir tikai joks. Tas ir aizvainojums un brīdinājums, ka ne tikai Krima, bet arī Jūrmala ir «mūsu» un to mēs iekarosim ar Rietumu kultūras subproduktiem Kremļa gaumē. Ar Putina Krievijas lielāko paradoksu.

* Jūrmala ir mūsu!, Krima ir mūsu!

** ja mēs neesam Rietumi, tad kas mēs esam?


Komentēt

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.

Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

Raksts TVNet: Kā Latvijas nacionālā Opera kļuva par Putina galma publisko namu.

Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.

Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?

Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?

Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.

Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.

Neētiska un amorāla sponsorēšana

Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.

Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.

Raksts TVNet: Putinam noderīgais idiots Depardjē un vina sekotāji Latvijā.

Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.

Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.

Draudi preses brīvībai

Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.

Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.

Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**

Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?

Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.

Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?

Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.

Rupjības, kuru nav

Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.

Valdes gods tiks atjaunots

Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek  Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.

Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?

Kur tagad atrodas Operas gods?

Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).

Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.

TVNet  godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.

Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?

Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).

Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.

Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.

Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?

„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.

Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***

Vai tas pats sagaida arī  Zigmara Liepiņa kritiķus?

*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

  • ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts

**Apkopojums_Gods_un_ciena

***R. A. Vilsons. Kvantu psiholoģija.  Jumava. 2012. 85.lpp.


Komentēt

Putinam noderīgais idiots* Depardjē un viņa sekotāji Latvijā

Putins depardjē

Saite uz rakstu TVNet lapā.

Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.

Kā kļūt par politisku karikatūru

Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.

Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).

Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).

Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS

Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.

Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus – marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.

Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».

Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**

«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi

«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.

Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***

Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»… tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).

Putina «noderīgie idioti» Rietumos

Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».

Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).

Depardjē bēgšana uz Krieviju

Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.

Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.

Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.

Putinam noderīgie Latvijas idioti

Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.

Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.

Putina bļodlaižas

Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).

Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.

Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.

Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.

Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.

Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.

Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.

* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.

** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.

*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982


Komentēt

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Opera 1940 g 7 nov

Foto: Latvijas Opera 1940. gada 7. novembrī PSRS okupācijas pirmajā gadā. Attēls no Sandras Veinbergas personīgā arhīva.

Saite uz rakstu TVNet.

Nevienam nav noslēpums, ka Kremļa televīzijas popmūzikas konkurss Jaunais Vilnis, kuru producē Kremlim lojālais un uzticamais producents komponists Igors Krutojs, nav nekāds privāts un no Kremļa ietekmes brīvs pasākums. Tieši otrādi – Putina ievadvārdi šim konkursam lieku reizi atgādināja, kas pasūta mūziku šajā ballītē, kādas dziesmas un kuri mākslinieki tur drīkst dziedāt.

Konkurss Jaunais Vilnis un to pavadošie pasākumi ir Krievijas kultūras un mediju imperiālisma bruņuvilciens Latvijā, kura mērķis ir nostiprināt krievu valodas, krievu popkultūras un galvenais – Krievijas vērtību dominanci postpadomju valstīs. Tajā skaitā arī Latvijā.

Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.

Zigmars Liepiņš atdevās par 129 tūkstošiem eiro

Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri. (Kur tad Ušakova jaunā sieva Liepnieks?)

Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

Zigmars Liepiņš piekrita tam, uz ko neuzdrošinājās pat iepriekšējais Operas galva A. Žagars, kurš par lojalitāti Krievijai no Putina rokām bija saņēmis pat ordeni. Liepiņš no kāda Latvijas prezidenta rokām ir saņēmis Latvijas ordeni, taču tas ir iedvesmojis viņu kalpot Kremlim sirsnīgāk nekā Žagaram.

Z. Liepiņš sludina, ka Kremļa emisāra Krutoja samaksu par pakalpojumiem esot jādēvē nekā citādi, kā tikai par ziedojumu Latvijas kultūrai, taču reti kādam nav skaidrs, kas tā par naudu. Tā ir Kremļa un tā sponsoru nauda, jo Krutojs barojas pie Kremļa siles, tajā skaitā no Kremļa propagandas televīzijas un tās sponsoru rokas, kas pēdējā pusgadā apliecinājusi sevi kā ietekmīgāko Krievijas informācijas kara ieroci.

Par sava galma ballīti faktiski samaksāja Putins. No tās pašas kabatas, no kuras tiek finansēti raķešu ražotāji un to apkalpes, kas uzspridzināja Malaizijas pasažieru lidmašīnu Ukrainas debesīs (bet krieviem Krutojam lojālajos TV kanālos iestāstot, ka to izdarījuši ukraiņi), no tās pašas kabatas, kas finansē Kremļa (Krutoja, Jaunā Viļņa) propagandas televīziju (kuru A. Dimants nesen uz trim mēnešiem pamatoti lūdza netranslēt vismaz Latvijas TV uzņēmumu tīklos), no tās pašas kabatas, kas finansē Krimas okupāciju un kas apmaksā Krievijas bandītu karu Ukrainā. Nauda, kuru Krutojs iebāza Liepiņam kabatā (t.i., Operas kasē), ir asinīm slacīta, tā ir latviešus un demokrātiskos, godīgos krievus pazemojoša nauda.

Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama kā Saskaņas Centrs

Padomju režīma kultūras darbinieku goda nosaukumu ieguvušo un padomju laikos Kremļa televīzijai par derīgo atzīto Z. Liepiņu Operā ielika nacionāļi. NA politiķi vārdos sludina uzticību Latvijai un latviešu nācijai, taču pie pirmās izdevības gatavi atdoties Putinam un viņa impēriskās popkultūras emisāriem. Tā nav nejaušība, ka Jauno Vilni aizstāv tieši NA politiķi (spilgtākais krievu kultūras imperiālisma apoloģēts ir R. Naudiņš), izvairīgi par to izsakās kultūras ministre D. Melbārde, I. Parādnieks, J. Dombrava, R. Dzintars, tā arī skaidri nenosodot Z. Liepiņa vadītās Operas valdes prokremlisko rīcību, ne arī paši uzņemoties atbildību par Krievijas informatīvā kara galvenā ieroča Krievijas televīzijas (VGTRK) kanālu finansētiem Krutoja un kompānijas pasākumiem Latvijā.

NA ideoloģiski ir ļoti tuvu Putina konservatīvai nacionālisma ideoloģijai, un nav šaubu, ka ar Putinu Raivis Dzintars un Co droši vien vienotos par visu ko. Jo Ušakova partija Saskaņas Centrs un Nacionālā apvienība Putina iebrukuma gadījumā Latvijā nepārprotami būtu Kremlim pa rokai latviešu autonomijas un pašpārvaldes vadīšanai jaunajā Eirāzijas impērijā. Tāpēc Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama mūsu brīvībai un demokrātijai kā Saskaņas Centrs. Notikumi Operā 29. jūlijā to spilgti demonstrēja.

Par Ukrainas un Latvijas brīvību

Priecē, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kas redz šo Nacionālas Apvienības politiķu un viņu sponsoru un ielikteņu (Z. Liepiņš) liekulību, vārdos sitot sev pa krūtīm, ka esot lieli nacionālisti un patrioti, taču darbos kalpojot Putina režīmam. Putina režīma kalpu kritiķe Ieva Brante Liepiņam zibakcijā pie LNO atgādināja, ka nauda, kas nopelnīta par katru cenu, svētību nenes.

Prokremliskie žurnālisti un skaidri redzami operas organizēti aprējēji sociālajos tīklos un interneta medijos mēģināja noniecināt šo aktīvistu aktivitātes kā niecīgas un smieklīgas. Tas liecina, ka Kremļa kuces rej ne tikai no promaskavisko partiju un štābu troļļu birojiem, bet tās mājo arī mūsu baltajā namā. Vibrators bija rīks, ar ko Ievai Brantei draudēja šie troļļi, kas lika noprast, ka viņi vislabāk pazīst darbarīkus, kurus paši ikdienu tur savos rakstāmgaldos.

Šīm operas dāmām un kungiem, kas visiem spēkiem centās aizstāvēt Liepiņa rīcību, gribu atgādināt kādu vēstures faktu. Arī 1968. gada 25. augustā Maskavas Sarkanajā laukumā pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā demonstrēja tikpat cilvēku, cik pie Operas 29. jūlijā protestēja pret Putina režīma galma ballīti Latvijas kultūras citadelē. Abos gadījumos viņu skaits bija septiņi. Toreiz drosminieki plakātu «Par jūsu un mūsu brīvību» paspēja noturēt tikai dažas minūtes, jo demonstrantus ātri sagrāba un piekāva KGB un milicija. Ievas Brantes zibakcija pret Liepiņu arī bija par «jūsu (Ukrainas) un mūsu (Latvijas) brīvību» no Krievijas impērijas. Taču jāpriecājas, ka dzīvojam laikā un valstī, kur Liepiņam nav tiesību iespundēt I. Branti cietumā, taču tas nenozīmē, ka joprojām mums nav jābūt modriem par citu tautu un savu brīvību.

Pabrik, arī tu?

Ne tikai mietpilsoņi, bet arī daudzi politiķi Latvijā ir vai nu stulbi nekompetenti, naivi (Kremļa mediju nozombēti), vai arī liekuļi, kas barojas no Kremļa siles, esot tajā iekšā ar abām priekškājām. To atgādināja arī jaunizceptais eiroparlamentārietis un bijušais ministrs A. Pabriks (Vienotība), kurš Putina galma ballītes sakarā izteicās, ka nevajagot ņemties par to Operu un Krutoju, jo valsts neko neesot zaudējusi.

Pabriks šajā gadījumā, kad valsts prestiža zaudējumi ir redzami nepārprotami, demonstrēja galīgu nekompetenci Krievijas varas sistēmas virtuvē vai arī lika domāt, ka pats ir kaut kā personīgi ir saistīts ar šo Kremļa provokāciju un tās atbalstītājiem Latvijā. Abos gadījumos tas ir nožēlojami un viela pārdomām par mūsdienu munteriem.

Tā ir viela pārdomām arī par intelektuālās elites, mākslinieku, zinātnieku un masu saziņas līdzekļu liekulību, muļķību un klusēšanu, kas vēsturē palīdzēja pie varas nākt Hitlera un Staļina režīmiem, un tas pats atkārtojas šodien, kad Eiropā mēs ļaujam vaļu mūsdienu Hitlera un Staļina klonam Putinam*.

Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!

Mana kolēģe TVnet komentētāja Sandra Veinberga diskusijā tvitera tīklā par Kremļa galma ballīti Operā, kritizējot Operas rīcību, atsaucās uz kādu sava tēva fotogrāfiju, kas uzņemta 1940. gada 7. novembrī, kad PSRS okupācijas vara Latvijas Operas nama fasādi bija izdekorējusi ar Staļina Ļeņina, Marksa un Engelsa bareljefiem, demonstrējot, kas ir jaunie latviešu kultūras citadeles idejiskie saimnieki.

Šis attēls ir kļuvis par ļoti aktuālu arī šodien pēc 74 gadiem. Vai kādam vēl ir šaubas, ka, putinistiem pārņemot varu Latvijā, Nacionālā apvienība un viņu ieliktenis Zigmars Liepiņš parūpētos, ka Krievijas un pasaules komunistisko ideologu vietā Operas fasādi greznotu Eirāzijas impērijas apoloģēta Putina bareljefs un lozungs «Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!»? Vai jūs jau to manāt? Es to jau redzu.

 

* Eiropas vadošie mediji par Putinu

LASI TVNET: Eiropas liberālie mediji: Dialogs ar Putinu – laika šķiešana

Resursi: Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas!

LASI TVNET: Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!
 


Komentēt

Jaunais Vilnis nav privāts pasākums. Tas ir Kremļa melno kaķu desants

Itar Tass ScanPix TVNet Pugačova un citi Jaunais Vilnis

Saite uz rakstu TVNet 

Jūrmalas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis (ZZS) nesen paziņoja, ka Krievijas rīkotais popmūzikas festivāls Jaunais Vilnis esot privāts pasākums un to nevajagot jaukt ar politiku. Arī bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura ir bijusi konkursa skatītāju rindās, ir sacījusi, ka tas esot privāts pasākums un to nevarot ierobežot vai aizliegt. Ir arī citi Latvijas politiķi, kas domā un runā līdzīgi. Izskatās, ka viņi ir vai nu nopirkti, vai kļuvuši par Krievijas dezinformācijas kara upuriem.

Jauno Vilni rīko Kremļa propagandas rupors

Apgalvojums par Jauno Vilni kā privātu pasākumu nav patiess. Nekad Jaunais Vilnis nav bijis privāts pasākums kopš tiem laikiem, kad to rīkoja kā padomju popmūzikas konkursu. Lai arī konkursa producents postpadomju gados ir privāta Krievijas kompānija ARS ar Igoru Krutoju kā galveno personāžu, faktiskais pasākuma pasūtītājs, noteicējs un finansētājs ir Krievijas Valsts televīzijas un radioraidījumu kompānija (VGTRK – Всероссийская государственная телевизионная и радиовещательная компания).

Kā tas mūsdienu TV praksē pieņemts, arī Krievijā valsts (nevis sabiedriskā) televīzija pasūta, bet privātas, pasūtītājam lojālas un uzticīgas producentu kompānijas producē pasūtītos raidījumus. Taču gan visas autortiesības, gan atbildība ir pasūtītāja pusē. Krievijas valsts televīzija nosaka visu svarīgāko šajā konkursā Jūrmalā, gan tā vadītāju izvēli, gan scenāriju, gan jebkuru frāzi, gan dziesmas, gan dalībniekus. VGTRK organizē Krievijas prezidenta vēstījumu, un Krievijas vēstnieks Vešņakovs atbild par diplomātiskā un Krievijai uzticīgo un lojālo Latvijas politiķu un kultūras darbinieku klātbūtni un atbalstu šim Krievijas kultūras un ideoloģijas imperiālisma pasākumam Latvijā.

Konkurss Jaunais Vilnis ir VGTRK pasākums, bet VGTRK ir Kremļa vissvarīgākais Krievijas oficiālās propagandas un informācijas kara ierocis, kura agresīvo darbību Krimas un Ukrainas krīzes laikā praksē ir līdz nelabumam izbaudījuši arī Latvijas iedzīvotāji un kura metodes nosoda demokrātiskā pasaule.

Kanāls, kas nicina Latviju un propagandē karu

VGTRK kanālu skaitā ir arī oficiālais Jaunā Viļņa kanāls Rossija 1, un konkursu translē arī VGTRK kanāls Rossija RTR, par kuru Latvijas Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pieņēma lēmumu, uz trim mēnešiem ierobežojot «Rossija RTR» retranslāciju Latvijā, jo programmas ziņu un citos raidījumos bija konstatēta kara propaganda, kas pārkāpj Latvijas elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Kā zināms, šāda informācija «Rossija RTR» raidījumos tikusi atspoguļota regulāri.

Jaunā Viļņa rīkotāja lepnums un populārākās propagandas preču zīmes ir informatīvās programmas Vesti un Vesti Ņedeļi, kuru vada Kremļa galvenais propagandists Kiseļovs, kurš ir iekļauts ASV un ES sankciju melnajā sarakstā par agresīvu dezinformāciju Krievijas informācijas karā pret Ukrainu, ES, NATO (tātad arī pret Latviju).

Jaunā Viļņa dalībnieku skaitā acīmredzot būs ne viens vien impēriski angažēts Putina galma mākslinieks, kurš pauda atklātu atbalstu Krimas okupācijai, jo nav šaubu, ka Jaunais Vilnis šogad būs uz Krievijas agresijas attaisnotāju un atbalstītāju viļņa.

Zaļie cilvēciņi un melnie kaķi uz Dzintaru skatuves

Lai glorificētu Krimas okupāciju un Krievijas bruņotos spēkus padarītu par pievilcīgiem tēliem, Kremļa ideologi aprīlī izveidoja preču zīmi Vežlivije ljudi (Zaļie cilvēciņi). Jēdzienu «Ве́жливые лю́ди» («зелёные челове́чки») februāra beigās un marta sākumā ieviesa Krievijas kiberkara speciālisti, lai radītu pozitīvu apzīmējumu militārās formās tērptajiem Krievijas karavīriem bez pazīšanās zīmēm.

Šie zaļās formās tērptie karavīri bija instruēti ļoti pieklājīgi «atšūt» žurnālistus un civiliedzīvotājus, kad tie prasīja, kas viņi ir un ko viņi Krimā dara. Pēc Krievijas bruņoto spēku pasūtījuma tika radīta arī Krimas okupāciju slavinoša dziesma ar analoģisku nosaukumu «Laipnie cilvēki», kas, ļoti iespējams, skanēs arī Jūrmalā.

Krievijas aizsardzības ministrs Šojgu, komentējot Krievijas speciālo vienību klātbūtni Krimā un Ukrainā, alegoriski sacījis, ka ļoti grūti ir atrast melnu kaķi tumša istabā, vēl jo vairāk, ja šis kaķis ir gudrs, drosmīgs un laipns.

Jūrmalas mērs Truksnis (Lemberga kabatas partija ZZS), slēdzot ilgtermiņa līgumu ar Kremļa iesūtītajiem Jaunā Viļņa producentiem, faktiski ir ielūdzis Latvijā Krievijas «laipno cilvēku» (zaļo cilvēciņu) vai melno kaķu ideoloģisko desantu, kuru komandē ģenerālis Igors Krutojs. Arī viņi kā Krimas zaļie cilvēciņi ir gudri, drosmīgi un laipni. Vai ne?

Ņemot vērā mūsu politiķu tuvredzību un konjunktūras apsvērumus, nebrīnīsimies, ka tāpat kā citus gadus šo melno kaķu desantu sveiks Putins un atbildes vēstījumu nodos prezidents Bērziņš, ka melnos kaķus pieņems mūsu valsts prezidents, ka uz Dzintaru koncertzāles skatuves kāps visādi busuļi, doni, aišas, ērgļi, pēri, ka VIP ložās gozēsies visādi šleseri, godmaņi, zatleri, trukšņi, sudrabas, ušakovi un citi melno kaķu un viņa saimnieka – Putina «sūkātāji».

MTG kā Kremļa melno kaķu lobijs Latvijā

Krievijas kultūras, mediju un ideoloģijas imperiālismu Latvijā stiprina Zviedrijas mediju koncerna MTG (Modern Times Group) kanāli LNT un TV5, kas vairumā iepērk un raida Krievijas masu kultūras produktus un arī šogad būs Krievijas kara propagandas rupora rīkotā pasākuma Jaunais Vilnis informatīvais atbalstītājs un retranslētājs.

Šai kompānijai tīra reputācija, morāle, Latvijas nacionālās intereses un korporatīvā atbildība ir sveši jēdzieni.

Svarīgi, ka var nopelnīt pat tad, kad uz spēles ir Latvijas pašcieņa, gods un neatkarība. Jebkuras citas ES un NATO valsts televīzijas Krievijas agresīvās uzvedības laikā noteikti boikotētu Kremļa propagandas kanālu rīkoto pasākumu retranslēšanu. Bet to nedara MTG, ignorējot arī NEPLP aicinājumu VIASAT tīklā pārtraukt Krievijas kara propagandas raidījumus. MTG ir tādi paši melnie kaķi kā Kremļa zaļie cilvēciņi.

Pret Jauno Vilni un VGTRK ir jāprotestē

Ļoti ceru, ka Latvijā ar katru gadu palielināsies tādu cilvēku skaits, kas būs gatavi protestēt pret šo Krievijas ideoloģisko invāziju mūsu zemē un Eiropas Savienībā, jo Krievijas propagandas un informācijas kara rupora VGTRK rīkotais konkurss Jaunais Vilnis nav nekāds kultūras apmaiņas pasākums, bet tipisks impēriskās kultūras, mediju un ideoloģiskās diversijas pasākums.

Tas ir Krievijas kultūras, mediju un ideoloģiskā imperiālisma ierocis, lai nostiprinātu Krievijas un impērisko krievu pozīcijas postpadomju valstīs. Tas ir orientēts uz Krievijas ideju, vērtību, stila, modes klišeju nemanāmu iepludināšanu krievu lingvistiskajā un kultūras telpā, kurā, pēc Kremļa uzskatiem, ietilpst arī Latvija. Masu kultūra, kura manifestējas vissvarīgākajā Krievijas popkultūras pasākumā Jaunais Vilnis, kas notiek bijušajā padomju impērijas un topošās Eirāzijas impērijas kūrortā Jūrmalā, ir cieši saistīta ar mūsdienu Krievijas valsts ideoloģiju.

Vai kādam ir šaubas, ka Krievijas Eirāzijas impērijas veidošanas ideoloģija, kuru uzskatāmi redzam arī Jaunajā Vilnī (ar dalībniekiem pamatā no postpadomju valstīm), nav būtisks Latvijas valsts drošības apdraudējums?

Pat SAB savā ziņojumā par 2013. gadu bija spiests atzīt, ka Krievijas informatīvā ietekme, kas primāri tiek realizēta caur Krievijas kontrolētiem plašsaziņas līdzekļiem, ilgtermiņā var būt valsts drošības apdraudējums.

Es negribu, ka Krievijas zaļie cilvēciņi un melnie kaķi okupē Latviju caur Jaunā Viļņa durvīm ar Trukšņa, Lemberga, Grigules un citu prokremlisku politiķu ielūgumiem.


Komentēt

Kā bārdainā Končita uzvarēja Kremļa homofobisko Putinu

2014.gada 15.maijā TVNet Spogulis

TVNet kolāža2014. gada eirodziesmas fināla laikā Kopenhāgenā Austrijas transseksuālais dziedātājs tomēr nolēma dziedāt greznā kleitā un greznojoties ar savu kopto bārdu un ūsām. Eiropas skatītājiem, kas gadsimtiem dzīvo Rietumu kultūras dimensijā, tas neko īpašu nenozīmēja.

Vīrieši, kas iejūtas sieviešu lomās, ir pierasti jau kopš antīko drāmu laikiem, un austriešu aktieris Toms Noivirts seksīgās Končitas Vurstas (Conchita Wurst) lomā tāpēc aukstus šermuļus pār kauliem lielākajai daļai neizraisīja.

Taču postpadomju austrumos reakcija bija pavisam cita. Baltkrievija, Krievija un Armēnija pieprasīja «bārdainās austrietes» cenzēšanu. Speciāli šim nolūkam veltītas «tautas kustības» vāca parakstus, lai panāktu Končitas numura «izgriešanu» no TV raidījuma. Kaislīgie austrumu «tikumības policisti» tobrīd laikam nesaprata, ka tiešraidē būs grūti aizklāt kādas vienas valsts uzstāšanos un turklāt to nepieļauj arī Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotājas EBU (European Broadcasting Union) noteikumi.

Kāpēc tāds satraukums šajās trīs valstīs? Pie vainas esot krievu bēdīgi slavenais «antigeju likums», kas aizliedz tā saucamo «homoseksuālisma propagandu bērniem», ko it kā nepārprotami pārkāpjot Eirovīzijas konkurss, tādā veidā graujot «tikumīgās pareizticīgo Eirāzijas morāli».

Tāpēc 30 gadus vecais Arams Sargisjans, kas ESC konkursā pārstāvēja Armēniju, uzreiz paziņoja, ka Končita Vursta «nedzīvo normālu dzīvi» un tāpēc viņam būtu jāizlemj, «par ko īsti būt – par vīrieti vai sievieti».

Končita Vursta arī nebija uz mutes kritusi un uzreiz reaģēja: «Jā, es viņam paskaidroju, ka nevēlos būt sieviete. Vienkārši tāpēc, ka esmu karaliene brīžos, kad strādāju, un šausmīgi slinks puika tad, kad esmu mājās.»

Armēnis arī reaģēja nekavējoties – viņš Končitai atvainojās un paskaidroja, ka viņa agrākie izteikumi esot bijuši joki.

R. Dzintars: Končita ir Putina izgudrojums

Ar Latvijas politiķi, Visu Latvijai-TB/LNNK līderi Raivi Dzintaru, kurš ir līdz šim vienīgais, kas politiskā kontekstā ir vērtējis ESC uzvarētāju, ir sliktāk. Viņš savas pirmdienas «Twitter» frāzes par jokiem nesauca. Lūk, ko viņš rakstīja: «Beidzot arī ieraudzīju to Eirovīzijas uzvarētāju. Esmu starp tiem, kuru pirmā sajūta: «Zeme, atveries…» Nu vismaz noskūties nevarēja?!»

Vēlāk viņš pilnā nopietnībā piebilda «Varētu derēt, ka Končita Vursta ir Putina PR izgudrojums. Labāku dāvanu Putinam informatīvā karā nesagādāt» un turpināja, ka rakstītais esot jāuztver kā ironija par Končitu un Putinu.

Par ko tad tāda ironija? Par to, ka rietumu civilizācijā, kuras telpā dzīvo arī politiķis Dzintars, tiek īstenota politika, kas aicina sabiedrībā respektēt un cienīt visu cilvēku tiesības, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ar bārdu vai bez tās vai kleitā vai biksēs, vai visi kopā vienā ķermenī un vienā skatuves tēlā?

Dzintars un viņam sekojošie atbalstītāji no labējā flanga acīmredzot sapņo, ka Eiropā vajadzētu valdīt Krievijas pareizticīgajai pasaulei, kurā, protams, nav vietas tādiem cilvēkiem kā Končita. Vismaz ne redzama vieta. Tāpēc arī Eiropas ekstrēmi labējās partijas tik ļoti mīl Putinu un viņa režīmu.

Mūs nevar apstādināt!

Dzimumu līdztiesība un seksuālo minoritāšu tiesības, kuras sargā ES un NATO, ir mūsu veco kontinentu izvirzījušas pasaules un civilizācijas progresīvāko un attīstītāko nāciju avangardā. Ar to Eiropa lepojas, un tā ir mūsu Eiropas uzvara pār homofobiskās Krievijas impērijas politiku.

Ja līdz šim nacionālistiski un homofobiski noskaņotie politiķi mēdza apgalvot, ka Eiropas tautu lielākā daļa ir pret dzimumu līdztiesību un vienādām tiesībām seksuālajām minoritātēm (ieskaitot laulības), tad sestdienas Eirovīzijas fināls nepārprotami signalizēja, ka Eiropas tautas, ieskaitot arī daļu Krievijas, ir noskaņotas uz dzimumu līdztiesības nots pret homofobisko agresiju.

Turklāt, ņemot vērā Krievijas agresīvo ārpolitiku, kas ir nepārprotams homofobiskās iekšpolitikas turpinājums, nebija jābrīnās, ka Eiropa nodemonstrēja Putinam: tavs režīms un agresija Eiropā netiks! Mēs tam pretosimies. Šo vēstījumu uz skatuves ar savu tēlu, dziesmu un noslēguma frāzi «Mūs nevar apstādināt!» pauda arī Končita.

«Es sapņoju par pasauli, kurā mums nevajadzētu runāt par tādām nevajadzīgām lietām kās seksuālā orientācija, no kurienes esi nācis un ko mīli. Tagad Eiropa ir parādījusi, ka tā ir vienota, lai respektētu toleranci,» tā runāja uzvarētāja preses konferencē.

Krievu tanku bučotāji Latvijā

Taču šai tolerantās un brīvās Eiropas idejai ir arī draudi. Ne tikai ārējie Putina režīma izskatā, kas ar augsti paceltu homofobijas karogu iekaro Ukrainu un plāno karagājienu uz Latviju un pārējo Eiropu. Draudi ir Putinam simpatizējošo Eiropas ultralabējo politiķu izskatā.

Tāpēc Dzintara tvitera frāzes nav un nevar būt joks, jo tajās mēs izlasām arī Eiropas Savienības ekstrēmi labējo vēstījumu, kurš atbalsta Putina homofobisko un mazāko un vājāko nāciju nicinošo politiku.

Austrijas brīvības partijas līderis Heincs Kristians Štrahe (Heinz-Christian Strache). Francijas Nacionālās frontes vadītāja Marine Lepēna (Marine le Pen), beļģu ultranacionālistu partijas Vlaams Belang līderis Filips Devinters (Filip Dewinter) ir krievu tanku bučotāju pirmajās rindās.

Viņi nevar vien sagaidīt, lai Putins ierodas Eiropā un ieved tur savu uz konservatīvām un arhaiskām pareizticīgo reliģijas vērtībām veidoto jauno Eiropas kārtību, kurā nav vietas tādām Končitām.

Dzintara Eirovīzijas tvīti rāda, ka krievu tanku bučotāju rindā blakus Ušakovam un Urbanovičam un citiem no ekstrēmo krievu organizācijām stāv arī viņš. Taču arī Dzintars nav vienīgais latvietis, kurš nevar sagaidīt Putina tankus Rīgā. Viņam blakus ir arī partijas kolēģis Roberts Zīle, kas kopā ar Vienotības Kārli Šadurski un Inesi Vaideri nesen Eiroparlamentā balsoja pret visu cilvēku vienādām tiesībām.

Protams, ka Putina tankus sirsnīgi bučotu arī bijušais politiķis un komponists Imants Kalniņš, oligarhs Aivars Lembergs, biznesmenis Ainārs Šlesers un jaunā uzlecošā «kardiologu» partijas līdere Inguna Sudraba, jo Putina Krievijas «vērtības» ir viņu politikas aicinājums. Lai arī neviens no viņiem nav izteicies par Končitas uzvaru Eirovīzijā, mums nav jāšaubās, ko viņi teiktu.

To pašu, ko Krievijas augsti stāvošais politiķis Žirinovskis: «Mūsu sašutumam nav robežu. Tās ir Eiropas beigas. Viņiem vairs nav vīrieši un sievietes. Viņiem ir vidējā dzimte. Pirms 50 gadiem padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt.»

Tomēr visiem Putina okupācijas tanku bučotājiem atgādināšu kādu skaudru patiesību, kā sanāca kādam kaismīgam Staļina tanku bučotājam Rīgā, kad tas metās virsū tankam, kas 1940. gada vasarā iebrauca Rīgā.

Par pārāk lielu uzbāzību viņu turpat uz ielas nošāva. Tie paši krievu tankisti. Ka tik Dzintaram un pārējiem Putina homofobiskās politikas pielūdzējiem nesanāk tāpat.


Komentēt

Tuvredzīgais politiķis Naudiņš un citi Kremļa maigās varas aizstāvji

2014.gada 23. marts TVNet Spogulis

R NAUDIŅŠ tvnET

TVNet

Kļuvis zināms, ka Nacionālā apvienība nolēmusi vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam virzīt Saeimas deputātu Romānu Naudiņu.Turklāt Ministru prezidente Laimdota Straujuma Naudiņu uzskata par piemērotu kandidātu.

Ļoti dīvaina ir šāda izvēle, ja ņem vērā, ka politiķis R. Naudiņš ir Latvijā pazīstams Krievijas kultūras imperiālisma un Krievijas ārpolitiskās propagandas kaismīgs aizstāvis.

Latvijai vajadzīga lieta

Pirms pāris gadiem šis politiķis mēģināja mūs pārliecināt, ka Krievijas galvenā ārpolitiskās propagandas līdzekļa – Krievijas valsts radio un TV kompānijas VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja i radiovesčteļnaja kompanija) sankcionētais un raidītais konkurss Jaunais Vilnis esot laba un vajadzīga lieta Latvijai. (Romāns Naudiņš: «Jaunais Vilnis beidzies, kaislības turpinās», 2012. gada 2. augusts). Jau tad visi zināja, ka VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā. Tagad mēs redzam, ka VGTRK ir Kremļa propagandas televīzija, kas pēdējos mēnešus veic bezprecedenta masīvu un cinisku propagandas karu pret Ukrainu un citām valstīm, kur šos kanālus retranslē.

Masu mediju eksperti jau 2012. gada vasarā norādīja (Sandra Veinberga, «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms», ka Krievijas kultūras imperiālisms nav nemaz tik nevainīgs kā mietpilsoņiem var šķist un ka kultūru lielā kaimiņvalsts izmanto arī ideoloģisku un politisku mērķu sasniegšanai bijušajās PSRS republikās, caur kultūras produktiem uzspiežot Krievijas vērtību kategorijas, lielkrievu šovinisma idejas, ņirgāšanos par bijušajām PSRS republikām un to tautām utt. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas vēsturē ir pierādījis, ka noved pie atkarības un patstāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas.

R. Naudiņš par šo brīdinājumu izteicās šādi: «To visu lasot un klausoties, nākas secināt, ka mums piemīt šaura domāšana, un gribu teikt: tautieši, attopieties! Neradiet mākslīgi problēmas, kuru patiesībā nav, pārtrauciet katrā lietā saskatīt sazvērestības ar politisku nokrāsu! (..) Mums jātiek vaļā no viensētas domāšanas un jāatbrīvojas no komunistiskās domāšanas žņaugiem – kad viens otrā saskatām ienaidnieku, bet visapkārt redzam sazvērestības teorijas.»

Kā iekarot Latviju bez neviena šāviena

NA politiķis R. Naudiņš savā rakstā tāpat kā plejāde Latvijas politiķu (Zatlers, Godmanis, Šlesers u.c.), kas zīmējās šā politiskā «kultūras» pasākuma pirmajās rindās un dedzīgi aplaudēja Ļeščenko, Kobzona padomju laika dziesmām, kas nostalģiski slavināja PSRS laikus, izlikās nemanām, kā Kremlis Latvijas politiskos vientiešus jau sen izmanto savās interesēs un bruģē ceļu uz to, ko tagad redzam Krimā.

Jaunais Vilnis ar visu savu Kremļa oligarhu un amatpersonu plejādi, kas skumst pēc padomju impērijas un pie mums bauda Rietumu dzīves veidu, tagad būs atrodami ASV un ES sankciju sarakstos, Jūrmalai un Latvijai neko kaitīgu un sliktu nedarot.

To ar lielu dedzību ir sludinājis ne tikai R. Naudiņš, bet arī A. Šlesers un I. Sudraba, kas abi piesaka sevi politikā.

Tagad, kad Krievija ir beidzot nepārprotami parādījusi, ka no maigās varas Jaunā Viļņa un citu pasākumu formā tā enerģiski pāriet uz cieto varu, arī naiviem vientiešiem sāk atvērties acis.

Bet vai politiķi drīkst būt tik neaptēsti, ka jau pirms trim gadiem nemanīja, uz ko ved Krievijas maigās varas pasākumi bijušajās PSRS republikās, ieskaitot to pašu Jauno Vilni? Vai šā pasākuma atbalstīšana tiešām bija patiesas R. Naudiņa rūpes par Jūrmalas ekonomiku un valsts nodokļiem?

Pat ja tas tā bija,

vai mums par savu neatkarību un brīvību ir jāmaksā tāda cena kā Kremļa maigās varas placdarma nostiprināšana mūsu valstī, lai X stundā Krievija bez problēmām pārņemtu varu bez neviena šāviena?

Vai tāda ir ne tikai Stendzenieka reklamētās Šlesera partijas, topošās Sudrabas partijas, kā arī Nacionālās Apvienības (R. Naudiņš) patiesā politika? 

Mūsdienu Kirhenšteini

Vai tiešām šie politiķi ir tik lēti nopērkami, ka par Jomas ielas melleņu tirgotāju pseidoaizstāvēšanu un ielūgumu uz Jauno Vilni var pārdot savus principus un pārliecību? V. Zatlers tagad «met krustu» un zvēr, ka Jaunā Viļņa tuvumā nerādīšoties. Kur šis kungs bija pirms trim gadiem, kad pat ar neapbruņotu aci bija redzams, uz kurieni mūs ved šādi kaimiņu lielvaras kultūras imperiālisma un propagandas pasākumi? Atceros, jau tad pat NATO sabiedrotie un Baltijas valstu drošības iestādes savos ziņojumos brīdināja par Krievijas maigās varas formām un tās mērķiem.

Ja tas tiešām ir tik traģiski ar tādiem kā V. Zatlers, A. Šlesers, I. Sudraba, R. Naudiņš, tad šādus viegli «pērkamus» politiķus nevajadzētu laist ne prezidentu, ne ministru amatiem pat lielgabala šāviena attālumā. Viņi var būt nākamie latviešu Kirhenšteini.

P.S. Latvija un Jūrmala parādītu politisku atbildību, ja šovasar Jūrmalas pasākumu rīkotājiem izvirzītu nosacījumus, ka Putina režīma atbalstītāji un Krievijas impērisko politiku sludinoša māksla nav laipni lūgta mūsu kūrortā, bet mēs priecāsimies par tādiem krievu mūziķiem kā A. Makarēvičs un Mašina Vremeņi, kuri ir pret Krimas aneksiju un cīnās par demokrātisku un brīvu Krieviju.

Bet pašlaik mums ir svarīgāk, lai laipni lūgti pie mūsu pašu valsts stūres ir cilvēki ar demokrātiskiem uzskatiem un izpratni par Krievijas ārpolitiku. R. Naudiņš noteikti tāds nav.


Komentēt

Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!

2014. gada 19. marts TVnet Spogulis

Image

Krievijas totalitārajā, impēriskajā un oligarhiskajā varas vertikālē ietilpst arī režīmu atbalstoša un to izklaidējoša kultūra, kuru finansiāli neskopojoties uztur Kremlis un Kremļa oligarhu (tādu kā Abramovičs) Rietumu (tajā skaitā Latvijas) bankās reģistrētie konti. Tāpēc mums nevajadzēja brīnīties, kad Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā pirms kāda laika parādījās Putina kara atbalstītāju saraksts. To var saukt arī par Kremļa lakstīgalu vai Kremļa galma sarakstu vai arī rupjākās metaforās, ko izdarīju kādā savā agrākā publikācijā.

Putina režīma kalpi

Aiz liekulīga paziņojuma par ukraiņu un krievu tautu un kultūru stabilu nākotni, šie vairāk nekā 500 kultūras darbinieku atbalsta Putina vadīto kaimiņvalsts okupāciju. Šis aicinājums ļoti atgādina padomju režīma propagandas žanru, kad analoģiskus sarakstus gatavoja Solžeņicina, Saharova un citu disidentu nosodīšanai un padomju režīma atbalstam.

Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš, Māra Zālīte, Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».

Brīva kultūra un māksla demokrātiskās sabiedrībās parasti neatbalsta iebrukumus kaimiņvalstīs, taču tas nenotiek Krievijā, kur kultūra kalpo Krievijas ģeopolitiskajai doktrīnai, kuras ilgtermiņa mērķis ir Krievijas impērija no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tāpat kā Krievija neskopojas ar naftas un gāzes miljardiem, lai stiprinātu savu ārpolitisko propagandu, tā nežēlo naudu, lai šajā propagandā iesaistītu arī kultūru un mākslu.

Krievijas kultūras ministrs V. Medinskis Putina atbalstītāju saraksta beigās raksta: «Kultūras darbinieki ir sabiedriskās domas līderi, viņi ir ievērojams morālais svars, ietekme. (..) Valsts dzīvē ir brīži, kad viņu viedoklis ir ārkārtīgi svarīgs. Jo asāka ir politiskā situācija, jo vairāk ir šāda vajadzība. Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks.»

Jaunā Viļņa dalībnieki un M. Zadornovs

Šajā «dzejnieku, kas ir vairāk nekā dzejnieki» sarakstā ir personas, kuras katru gadu mēs redzam zīmējamies Dzintaru koncertzālē Jūrmalā konkursa Jaunais Vilnis, humora un citu kultūras pasākumu laikā.

Piemēram, dziedātāja Valērija ar savu vīru producentu Josifu Prigožinu, Josifs Kobzons, Ļevs Ļeščenko un citi. Entuziastiski un neviena nelūgts sarakstam pievienojies arī Latvijā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš, kā izskatās pēc paša paziņojumiem, vairāk dzīvo Latvijā nekā Krievijā un baudot šīs rietumu civilizācijas, «sapuvušās» un nekur nederīgās ES un NATO valsts servisa, preču, dabas un viesmīlības labumus, nekautrējas to apriet pie katras iespējas. Tā arī sava paraksta sakarā šis «karojošā dilentantisma» karognesējs (tā Wikipedia viņu dēvē kāds krievu vēsturnieks) M. Zadornovs nevar iztikt bez Latvijas pieminēšanas, kur viņš savu dzimteni un tās pašreizējo politiku salīdzina ar bailīgu, rejošu šuneli: «Aiz aizvērtiem vārtiņiem uz mani reiz rēja mazs šunelis. Bet, kad vārtiņi atvērās, suns pārstāja riet, nobijās un aizbēga…» (mzadornov.livejournal.com).

Kāds krievu komentētājs Zadornova rakstu par nesavtīgo atbalstu Putinam komentē šādi: «Zadornov, neaizmirstiet savas uzstāšanās turpmāk sākt un beigt ar vārdiem Heil, Putler!»

Arī Zadornovs ir kļuvis par kaislīgu «Putina sūkātāju» un Krimas aneksijas ietekmē jau ir sasniedzis impēriskās eiforijas augstākās virsotnes, kas rada realitātes uztveres traucējumus kā viņa saimniekam Putinam (Merkeles konstatācija par Putinu, kas dzīvojot citā pasaulē). Šādus citā realitātē dzīvojošos šovinistus vislabāk īstenībā atgrieztu un pārmācītu mūsu sankcijas un izolācija.

Krievija pasaules izolācijā

ANO Drošības Padomes balsojums jau demonstrēja Krievijas starptautisko izolāciju. Pat Krievijai uzticīgā Ķīna neuzdrošinājās atbalstīt Krieviju. Neviens ne Rietumu, ne Austrumu civilizāciju pasaulē neatbalsta metodes, ar kurām viena pareizticīgo impērija (Kremļa ideologu termins) grib sagrābt kaimiņu zemes.

Zadornova nicināto ASV un Eiropas Savienības lēmumiem par aktīvu iesaldēšanu un ieceļošanas ierobežojumiem pret Krievijas amatpersonām būtu jāaptver ne tikai pašlaik zināmās vairāk nekā 100 Kremļa un tās finansētāju Gazprom, Rosneftj amatpersonas, bet arī Krievijas sabiedriskās domas veidošanas un līdz ar to propagandas kara aktīvisti, kuri redzami arī šajā Krievijas Minkuļta «Putina sarakstā», ieskaitot pašu Zadornovu.

M. Zadornovs gan atzīst, ka saraksts būtu droši vien lielāks, ja tajā būtu uzdrošinājušies parakstīties arī tie, kam ir īpašumi rietumos. Domājoši krievi labi saprot, ka nav gudri spļaut akā, no kuras paši dzer ūdeni. Krieviem rietumi ir vairāk vajadzīgi nekā rietumiem krievi. Tāpat kā Krievijai. Bez rietumu tehnoloģijām, precēm, īpašumiem, dzīves stila, Dzintaru koncertzāles nevar un negrib iztikt pat Zadornovs.

Tāpēc pašreizējā situācijā Zadornova metafora ar rejošo šuneli vairāk trāpa pašam tās autoram, jo satīriķim Zadornovam būtu labi jāzina vecā patiesība, ka smejas tas, kurš smejas pēdējais.

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu parādīt Zadornovam, ka Latvija prot ne tikai riet, bet arī kost, izdarot svētīgu darbu Krievijas demokrātisko spēku atbalstam, neizsniedzot Valērijai, Prigožinam, Zadornovam, Kobzonam, Ļeščenko un citiem Putina totalitāra režīma atbalstītājiem Latvijas un/vai Šengenas vīzas.

Jaunais Vilnis tāpēc neciestu, jo Krievijā ir arī rietumu un demokrātiskas vērtības atklāti atbalstoši mākslinieki, tādi kā leģendārās grupas Mašina Vremeņi līderis Andrejs Makarēvičs, drosmīgās Pussy Riot meitenes un daudzi citi. Krievijas režīma kultūras ministrija neveido Putina nosodītāju sarakstu un viņus neintervē Latvijas televīzijas Panorāma (jo to tā dara ar Putina atbalstītājiem no šā saraksta), taču šādi krievi Krievijā ir un tos mūsu pie varas esošie politiķi varētu lūgt mūsu civilizācijas klubā. Bet šajā klubā neiederas 500 personu garais Kremļa galma dāmu un sulaiņu saraksts, kas publicēts Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā.

Viņi tāpat te – rietumos nejutīsies kā mājās.