Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Aivars Ozoliņš, Žurnāls “Ir”: Cenzūras opera

Avots: TVnet 2017. g. 6. febr.

 

cenzuras-opera

Foto TVnet

 

Vienā Zigmara Liepiņa muzikālā sacerējumā nepatiesi apgalvots, ka «vēzītim acis pakaļā». Tā drīzāk varētu teikt par tiesu, kura pagājušonedēļ piesprieda portālam TVNET samaksāt Latvijas Nacionālajai operai 50 tūkstošu eiro kompensāciju par kaitējumu, ko tās godam un cieņai nodarījis portālā publicēts komentārs.

Operas vadītājus bija aizskāris TVNET 2014. gada augustā publicētais viedoklis par Jaunā viļņa rīkotāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām operas namā, kas nodēvēts par «publisko namu», kur «Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā».

Raksts bija anonīms – TVNET pārstāvji tiesā teica, ka paši nezinot, kas slēpjas aiz pseidonīma «Olivers Everts». Šis gadījums nav gluži labākais žurnālista pilsoniskās drosmes un arī sava viedokļa aizstāvēšanas paraugs. Taču tiesas lēmumi jau divās instancēs apdraud nevis raksta anonīmo autoru, bet gan vārda brīvību Latvijā.

Prasītāji pieteikumā tiesai citē pagarāku raksta fragmentu, kurā teikts, piemēram, ka viņi atdevušies arī zem galdiem, kuri bijuši klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem astoņkāja salātiem. Un prasīja TVNET atvainoties par viņiem nodarīto morālo kaitējumu un samaksāt 129 873 eiro. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pagājušā gada martā piekrita, ka prasība «ir pilnībā pamatota un apmierināma». TVNET spriedumu pārsūdzēja.

Tagad pirmās instances lēmumam piekritusi arī Rīgas apgabaltiesa, kas 24. janvārī «daļēji» apmierināja operas prasību TVNET atvainoties un samaksāt mantisku kompensāciju par goda un cieņas aizskārumu. Daļēji, jo samazināja maksājamo summu līdz 50 tūkstošiem.

Latvija jau ir zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietās par goda un cieņas aizskārumu, ko mūsmāju tiesas traktējušas pārāk plaši un patvaļīgi. Taču parasti šādās lietās notiek diskusijas par to, vai publicētais ir ziņa vai viedoklis. Likums paredz tiesības prasīt un pienākumu medijam atsaukt nepatiesas ziņas, savukārt viedokļu «patiesumu» tiesa nevar vērtēt, turklāt ECT atkārtoti spriedumos norādījusi, ka par amatpersonām tie var būt arī tādi, kas apvaino, šokē vai uztrauc. Vienīgais izņēmums, kad sabiedrības interešu vārdā tiesa var ierobežot vārda brīvību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību.

Šajā reizē tiesa uzskatīja, ka TVNET publicētais raksts neesot ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, taču neprecizēja, kas tad īsti tas ir. Līdz ar to veido precedentu, ka jebkuru publicētu tekstu var plaši interpretēt pēc saviem ieskatiem.

Politiski estētiska cenzora funkciju tiesa mēģina uzurpēt īpaši ciniski. Piemēram, tiesneši piekrīt, ka Liepiņa reputācija ir nevainojama kaut vai tāpēc vien, ka saskaņā ar likumu par operas valdes locekli var būt vienīgi persona, kurai ir nevainojama reputācija. Turklāt viņš ir apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni! Secinājums – teksts «ir atzīstams par rupju un nesamērīgi aizskarošu».

Ciniska ir jau operas vadītāju pieteikumā tiesai prasītā summa, kas precīzi atbilst Krutoja LNO «ziedotajiem» 120 tūkstošiem plus viņa samaksātajiem 9873 eiro par operas nama īri dzimšanas dienas svinībām. Proti, ja kāds apšauba šā darījuma piedienīgumu, lai maksā vēlreiz tikpat. Un pirmās instances tiesa piekrita, ka šo summu «atzīst par tādu, kas šajā gadījumā pilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcijas».

Vēl ciniskāka ir tiesnešu atklāti paustā vēlme iebiedēt plašsaziņas līdzekļus. Kompensācijas milzīgo apmēru Vidzemes priekšpilsētas tiesa pamatoja ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Apgabaltiesas sprieduma teksts vēl top, taču tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare intervijā LTV Panorāmai bez aplinkiem pavēstīja, ka šāda summa esot samērīga, «lai atturētu presi» un «lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt».

Tiesnešu iedoma norādīt presei, ko un kā rakstīt, ir tik nepārprotams cenzūras paraugs, ka Latvija gandrīz pilnīgi droši zaudēs ECT, ja lieta tiktāl nonāks, un Latvijas nodokļu maksātājiem kārtējo reizi būs jāmaksā par tiesnešu tumsonību un patvaļu. Katrā ziņā ECT noteikti atzītu par nesamērīgu milzīgo naudas sodu. Šāda soda naudas summa daudziem Latvijas medijiem nozīmētu faktiski likvidēšanu. Tiesnesei tas šķiet «samērīgi».

Tiesas piespriestais sods «operas lietā» līdzās tiesu lēmumiem citās parāda mūsmāju tiesnešu prioritātes taisnīguma sardzē. Tajā pašā Vidzemes priekšpilsētas tiesā notikušas jau piecas sēdes, kurās izskata lietu par mēģinājumu nozagt lielveikalā sešas desas. Toties Zemgales priekšpilsētas tiesa novembrī «izlīga» ar kukuļdevēju Gulamu Gulami, ka tam jāsamaksā 9250 eiro sods par tiesnešu regulāru pirkšanu, un ar tiesnesi Ivetu Bērziņu, kura tika cauri ar 11 000 sodu par «kukuļa piesavināšanos».

Diemžēl nebūs pārspīlēti secināt, ka Latvijas tiesnešu ieskatā taisnība tam, kam ir Triju Zvaigžņu ordenis, ietekmīgi politiski draugi vai gana biezs maks, lai uzpirktu kolēģus tiesnešus, bet žurnālisti jāsoda tā, lai citi padomā, vai ir vērts rakstīt.

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

TVNET pārsūdzēs Rīgas apgabaltiesas spriedumu strīdā ar LNOB LETA

Avots: TVnet 2017. g. 9.februāris

eiropas-cilvektiesibu-tiesa

TVNET kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēs Rīgas apgabaltiesas spriedumu strīdā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu (LNOB), komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam TVNET par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda, teica TVNET galvenā redaktore Zita Lunde.

Viņa sacīja, ka pēc iepazīšanās ar Rīgas apgabaltiesas pilno spriedumu, «Tvnet.lv» izlēmis kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas spriedumu. «Par pilnā sprieduma tekstu mēs esam diezgan pārsteigti, lai nelietotu vārdu šokēti. Jo mūsu lieta par goda un cieņas aizskaršanu tiek pielīdzināta Zolitūdes lietai. Mūsuprāt, šīs lietas vispār nav salīdzināmas,» sacīja Lunde, atsaucoties uz tiesas spriedumā minēto, ka «morālā kaitējuma atlīdzības lietās šobrīd ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, par to liecina, piemēram, publiski pieejamā informācija par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām».

Lunde arī pauda viedokli, ka žurnālisti ir brīvi paust savu nostāju un viedokli, izmantojot spilgtus epitetus, kas palīdz izteikties pietiekoši skaidri. Taču esot pozitīvi, ka «Tvnet» mediju dienaskārtībā aktualizējis nacionālo vērtību aizsargāšanu, jo vēlāk sekoja līdzīgs precedents, kad Latvijas Nacionālajā bibliotēkas restorānā «Klīversala» Jaunā gada sagaidīšanas svinībās bija paredzēts skatīties Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzrunu un Jauno gadu sagaidīt pēc Maskavas laika, taču tas tika liegts.

Viņa uzsvēra, ka medijiem ir jāpievērš uzmanība problēmām un nereti mediji ir pārāk maigi un saudzīgi pret daudziem notikumiem, kuriem sabiedrība nepiekrīt. «Vārdi ir viens no žurnālista ieročiem, kā pievērst uzmanību dažādām problēmām. Tas ir tas, ko mēs izmantojām,» sacīja Lunde, piebilstot, ka šis gadījums nav neko mainījis un nemainīs «Tvnet.lv» redakcionālajā politikā. Joprojām tiek ievērota žurnālistikas ētika, paužot dažādus viedokļus, taču portāls nepārstās paust viedokļus pat, ja tie kādam nepatīk.

Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītājs Ivo Leitāns aģentūrai LETA sacīja, ka var piekrist Rīgas apgabaltiesai, ka nebūtu jāizmanto rupji un aizskaroši izteicieni viedokļa rakstos. Taču tiesas arguments, atsaucoties uz informāciju par Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām, nav pamatots, jo abas lietas nevar salīdzināt.

Arī piespriestās soda apmērs nav samērīgs, uzskata Leitāns, paužot šaubas, vai tiesas spriedumā ņemts vērā, piemēram, «Tvnet.lv» finansiālais stāvoklis, apgrozījums un tas, ko šādas summas samaksāšana nodara medijam. Tāpat tiesas formulējums, ka šāda summa kalpos par prevencijas līdzekli atbildētājai, atturot to no nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē, rada bažas, ka tiesa preventīvi mēģina ietekmēt ne tikai atbildētāju, bet arī citus medijus.

«Var piekrist tiesas argumentiem par to, ka arī viedokļa rakstā nav pieļaujama pašmērķīga cilvēku aizskaršana, viņus rupji nolamājot, bet to risināt ar šādiem drastiskiem naudas sodiem ir, man liekas, pārspīlēti. Tas būtu mediju diskusijas pašregulācijas jautājums. Šis nodarījums nav tiks smags, nav sagrāvis ne dzīvi, ne karjeras LNOB valdes locekļiem,» sacīja Leitāns.

Vienlaikus pozitīvi esot vērtējams, ka publiskajā telpā līdz ar šo gadījumu ir aizsākusies diskusija par tiesas spriedumu un kompensācijas apmēru, gan saturu, kas ir vai nav pieļaujams komentāros un viedokļa rakstos.

Viņš arī pauda pārliecību, ka «Tvnet.lv» tiesas spriedums ir jāpārsūdz, ņemot vērā nesamērīgi augsto kompensācijas apmēru, jo citādāk gadījumos, kad kāds cits medijs uzrakstīs asu viedokli, tiesas to varēs izmantot kā paraugu soda piemērošanā. «Tā latiņa šobrīd uzlikta ļoti augsta. Tas nākotnes precedentiem bīstamākais,» bažas pauda Leitāns.

Jau ziņots, ka Rīgas apgabaltiesa 24.janvārī apelācijas instancē daļēji apmierināja LNOB prasību pret portālu «Tvnet.lv» saistībā ar viedokļrakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā. Apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro. Spriedumu gan var pārsūdzēt un tas vēl nav stājies spēkā.

Vēstīts arī ka, apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro.

Salīdzinot ar pirmā instances spriedumu, kas izpelnījās asu mediju profesionāļu kritiku par vārda brīvības apdraudēšanu, apgabaltiesa piedzinusi mazāku summu. Vidzemes priekšpilsētas tiesa pērn lēma no «Tvnet» piedzīt 129 873 eiro. Rīgas apgabaltiesa arī nolēma piedzīt no «Tvnet» par labu atbildētājiem izdevumus, kas samaksāti par advokāta palīdzību, taču mazākā apmērā, nekā to lēma pirmās instances tiesa.

Strīda būtība ir tajā, ka «Tvnet.lv» 2014.gada 4.augustā savā portālā publicēja viedokļrakstu ar nosaukumu «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu». Tā autors ir persona, kas raksta ar pseidonīmu Olivers Everts.

LNOB ieskatā, autors «nepieļaujami rupji un aizskaroši» vēršas pret LNOB un tās vadību par operas telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai. «Publicējot minētos izteikumus, atbildētājs ir aizskāris prasītāju Satversmes 95.pantā nostiprinātās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un pārkāpis likumu «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», kas aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu,» iepriekš norādīja LNOB pārstāvji.

Ņemot vērā, ka «Tvnet.lv» noliedz pārkāpuma izdarīšanas faktu, LNOB vērsās tiesā.

Vairāk par šo tēmu:

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

LŽA: Tiesas spriedums operas un Tvnet strīdā ir juridiski absurds un apdraud vārda brīvību

Avots: TVNet 

opera1940 Ostrovskis

Latvijas nacionālā Opera 1940. gada 7. novembrī, PSRS okupācijas pirmajā gadā;  Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET

Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) par juridiski absurdu un bīstamu uzskata Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam (LNOB) no portāla «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto viedokļu rakstu par telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka Igora Krutoja ballei.

LŽA izplatītajā paziņojumā atzīmē, ka 129 873 eiro sods par tiesas ieskatā pārāk «sulīgiem» izteikumiem komentārā ir bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.

LŽA uztrauc, ka tiesa ar nesamērīgi bargu sodu sodījusi portālu «Tvnet» par viedokļu sadaļā publicētā komentāra «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kurā autors ar sulīgiem apzīmējumiem paudis savu attieksmi pret operas nama izīrēšanu Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

«Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,» teikts LŽA paziņojumā.

Taisot juridiski absurdo spriedumu, tiesa ignorējusi samērīgumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi kompensācijas apmēra noteikšanā. Proti, gandrīz 130 000 eiro sods ir neadekvāts un faktiski iznīcinošs, jo var novest pie medija slēgšanas un tātad dramatiski ierobežot vārda brīvību. Līdzšinējā tiesu prakse par daudz smagākiem pārkāpumiem pret personu privāto dzīvi, veselību un dzīvību līdz šim noteikusi daudzkārt mazākas kompensācijas. Tāpēc tiesas piespriestais sods «Tvnet» portālam vērtējams kā nepamatots un aizspriedumu vadīts, norāda LŽA.

Par īpaši bīstamu LŽA uzskata to, ka tiesa pamato kompensācijas apmēru ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Tas ir nesamērīgi ar Satversmē garantētajām tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, norāda LŽA.

Tiesa arī atzinusi, ka portālā publicētais raksts nav ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, bet nekonkretizē, kas tas tiesas ieskatā ir. Līdz ar to tiesa paver pārāk plašas interpretācijas iespējas par jebkuru tekstu, kas tiek publicēts, un padara tiesisko lauku neskaidru, norāda LŽA.

Asociācija uzskata, ka šis spriedums grauj tiesu varas reputāciju Latvijā

Spriedums ir absurds un apdraud izteiksmes un vārda brīvību, kas ir viena no valsts pamatvērtībām, uzsvērts LŽA paziņojumā.

Kā vēstīts, pirmā instance – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēmusi par labu LNOB no «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto rakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.

Kā aģentūru LETA informēja tiesas pārstāve Oksana Hvostova, prasība tika apmierināta un pilns spriedums bija pieejams 26.aprīlī. Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma noformēšanas.

Tiesa arī uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB, Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu.

LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile aģentūrai LETA norādīja, ka LNOB ir gandarīta par tiesas spriedumu, bet, tā kā 20 dienu laikā spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt, patlaban citus komentārus LNOB nesniegs.

Savukārt TVNET galvenā redaktore Zita Lunde aģentūrai LETA komentēja, ka portāls spriedumam nepiekrīt un to uzskata par pilnīgi nepamatotu, tādēļ to pārsūdzēs.

«Pārlasot argumentāciju, rodas jautājums, vai tiesai ir izpratne par mediju un žurnālistu pienākumiem, tas ir, skaidri nodalīt viedokli no ziņām, kas šajā gadījumā tika ievērots pilnībā. Žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus. Gribētu uzsvērt, ka viedokļi ir subjektīvu uzskatu žurnālistikas žanrs. Tā nav ziņa,» uzsvēra Lunde.

Saistītie raksti

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

ECT liek valstij maksāt Naglai 20 000 eiro par viņas mājā veikto kratīšanu

ECT piespriež Latvijai samaksāt 3000 eiro morālo kaitējumu saistībā ar neobjektīvu tiesas lēmumu

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

Kad 11. janvārī Parīzē nacionālās vienotības gājienā par vārda brīvību un pret terorismu pirmajās rindās gāja arī Latvijas premjere Laimdota Straujuma, viņa aizstāvēja ne tikai franču satīriskā žurnāla Charlie Hebdo tiesības uz asu politisku satīru un vērsās pret tiem, ka šo brīvību apdraud, bet apliecināja arī Latvijas uzticību Eiropas demokrātijas un preses brīvības ideāliem.

Latvijas premjere, ejot zem lozungiem „Je suis Charlie” (Es esmu Čārlijs) un „Preses brīvībai nav cenas” demonstrēja, ka arī savā valstī viņa ir rūpējusies un rūpēsies, lai likums būtu demokrātijas un brīvības sargsuņa – neatkarīgas preses pusē.

Jo draudi brīviem medijiem pastāv arī Latvijā. Gan izdevēju un žurnālistu vajāšanas, ekonomiskas sagraušanas, mediju uzpirkšanas, uz bailēm pamatotas pašcenzūras un citās formās. Atcerēsimies kaut vai pagājušas vasaras gadījumu ar žurnālu Ir, kad kāds par sava goda un cieņas aizskaršanu aizvainots rakstu varonis apķīlāja medija izdevēja aktīvus, draudot paralizēt medija darbu, uzskatot, ka viņa gods maksājot 23 tūkstošus eiro (1). L. Straujumas kolēģe saeimā Ilma Čepāne darīja visu, lai ar novembri prese, radio, TV un interneta portāli Latvijā varētu uzelpot. Jo tagad goda un cieņas lietās vairs tiesas nedrīkst pieļaut Satversmei neatbilstošu tiesu praksi, kad prasību nodrošinājuma instruments tiesās tiek pārvērsts par atbildētāju sodīšanu. Sevišķi bīstami tas ir gadījumos, kad šādas prasības tiek vērstas pret medijiem, kas pilda savus pienākumus, informējot sabiedrību par būtiskiem procesiem, paziņoja V. Čepāne (2).

TVNet kā Latvijas Charlie Hebdo

Taču ne Saeimas vienprātīgais balsojums par brīvā vārda aizsardzību, ne premjeres  Straujumas dalība Charlie Hebdo aizstāvju demonstrācijas pirmajās rindās, netraucēja trim citām Latvijas valsts amatpersonām  no Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Nacionālā opera” (LNO) ignorēt likumdevēja un valsts vadītāju nepārprotamos signālus un šogad divas reizes mēģināt pieprasīt tiesām, lai tās nodrošina, ka tiek apķīlāti interneta portāla TVNet aktīvi 129 873 eiro apmērā. Faktiski, lai ne tikai sodītu vienu kritisku mediju, preventīvi iebaidot ne tikai šo, bet arī citus mediju, lai tādā veidā panāktu mērķi – ierobežot vārda brīvību un aizbāztu Latvijas Charlie Hebdo stila publicistiem muti.

TVNet ir spiests dārgi maksāt par savu aso publicistiku, jo goda un cieņas lietas regulāri pret portālu rosina arī starptautiski par prokremlisku dēvētā Ušakova partija Saskaņa (pēdējā aktuālākā lieta pret Sandras Veinbergas rakstu „Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!”, kurā tiek kritizēta partijas rīcība, kas ved uz Latvijas iekļaušanu Krievijas impērijā (3). Putina draugs franču aktieris Ž. Depardjē arī ar sava Krievijas advokāta palīdzību mēģināja izdarīt spiedienu uz TVNet par O. Everta rakstu, kurā franču aktieris tika kritizēts par to, ka uzvedas kā Putinam „noderīgs idiots” (ar Ļeņina vārdu saistīts pasaulē plaši pazīstams politiska žargona termins). (4).

TVNet ir pamats justies gandrīz vai tikpat apdraudētiem kā franču kolēģiem Charlie Hebdo, jo ne jau nejauši portāls vienīgais no Latvijas ziņu portāliem un medijiem janvārī solidarizējās ar Charlie Hebdo, improvizētā akcijā ‘”Es esmu Čārlijs”. Mūs neapdraud islāma fundamentālisti, bet gan spēki, kuru skaitā arī valsts amatpersonas, kas apzināti vai neapzināti īsteno Krievijai pakļāvīgu politiku. Lielākoties savtīgu iemeslu un savas muļķības dēļ, kļūstot par Kremlim „noderīgiem idiotiem” .

Pret TVNet vēl atklāti nevēršas ar ieročiem, taču draud fiziski izrēķināties ar tās autoriem (par to raksta turpinājumā) un izmanto valsts līdzekļus, lai ar tiesu spriedumu palīdzību  šo portālu sagrautu ekonomiski (5).

Vai Opera kā juridiska persona var izjust spīdzināšanas ciešanas?

Valsts uzņēmums LNO un tās valde ir devusies uz tiesu pret  TVNet par to, ka portāls esot „nepieļaujami rupji un aizskaroši’ vērsies pret LNO un tās valdes locekļiem Zigmaru Liepiņu, Inesi Eglīti un Dainu Markovu, pagājuša gada 4. augustā nopublicējot rakstu Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu un tāpēc Opera (ar zvērinātas advokātes Inetas Kroderes palīdzību)  aicina tiesu ierobežot vārda brīvību.

Kas tad rakstā ir satriecis Operā strādājošas trīs valsts amatpersonas, ka tās ar tik smagām pretenzijām un atsaucoties uz Satversmes pantu par spīdzināšanu, vēršas pret manām un TVNet tiesībām un pienākumu satīriski asā formā kritizēt trīs valsts amatpersonas, ja mēs uzskatām, ka tās ir rīkojušas amorāli un nodevīgi pret valsti un saviem amatpersonu pienākumiem?

Turklāt prasītāji apgalvo, ka mana/TVNet kritika esot nodarījusi ciešanas arī pašai Operai kā juridiskai figūrai.

Pieteikumā tiesai Operas valde citē šos „nepieļaujami rupjos un aizskarošos” raksta teikumus:

  1. Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.
  2. Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri.
  3. Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

2014.gada 19. septembri es jau sniedzu savā blogā atbildi uz Operas pretenzijām rakstā Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa, kur vērsu lasītāju uzmanību jautājuma, vai Kremļa emisāri var būt ētiski Operas sponsori?

Savā prasības pieteikumā tiesai autori uzskata, ka TVNet, publicējot rakstu, ir aizskāris Satversmes 95. pantā garantētās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību (95. pants: Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.). Raksts esot pārkāpis arī Likuma par presi un masu informācijas līdzekļiem (Preses likums) 7. panta piekto daļu, kas aizliedz publicēt informāciju, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu. (Preses likuma 7. pants. Nepublicējamā informācija: Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.)

Atriebības mēģinājums?

Vispirms par prasītāju, manuprāt, nekompetento referenci uz Likumu par presi un masu informācijas līdzekļiem. Atsaukšanās uz Preses likuma 7. pantu neiztur kritiku, jo tajā tiek runāts par informāciju ziņas nozīmē nevis par publicistiku vai satīrisku viedokli. Mana publikācija ir ievietota TVNet publicistisko viedokļu rubrikā, kas ir skaidri tekstuāli un grafiski nodalīta no informācijas ( ziņu) un reklāmas materiāliem. Tāpēc Operai un tās valdei „ciešanas” izsaukušais raksts uz šo likuma normu neattiecas.

Jēdziens „informācija” Preses likumā ir lietos ziņas nozīmē, ko apstiprina šā paša likuma 24. pants, kas žurnālistam aizliedz publicēt ziņas (nevis viedokļus) saskaņā ar šā likuma 7. pantu, uz ko atsaucas Operas valde. Turklāt interneta portāls TVNet nav reģistrēts kā masu medijs un lai arī tas savā darbībā pēc burta un gara respektē šo likumu, tas portāla darbību neregulē. Tāpēc arī prasība pēc atvainošanās, atsaucoties uz šā likuma 21. pantu, nav saistoša TVNet.

Arī atsauce uz Satversmes 95. pantu neiztur kritiku. Satversmes garantija, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu ir lietota kontekstā ar to, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta un, ka nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēku cieņu pazemojošam sodam. Opera kā juridiska persona, kas ir galvenā prasītāja tiesā, nevar izjust ne goda, ne cieņas aizskārumu, ne spīdzināšanu, ne nežēlīgu sodu.

Taču arī fizisko valdes locekļu norādes uz spīdzināšanai un cilvēku cieņu pazemojošam sodam analogu pārdzīvojumu, lasot manu rakstu, ir pārspīlētas. Jo Latvijas likumdošana neklasificē prostitūciju ne kā noziegumu, ne kā rupju un cilvēka cieņu aizskarošu nodarbību, arī neviens seksa veids ne vaginālais, ne orālais, ne anālais ja tie veikti bez vardarbības, netiek klasificēti par nepieļaujami rupjiem un aizskarošiem vai salīdzināmi ar spīdzināšanu. Turklāt ne prostitūcija, ne kāds no seksa veidiem, kas kā metaforas minētas rakstā, nav nekas tāds, kas neatbilstu sabiedrības morāles normām. Tad gan prostitūcija, gan sekss Latvijā būtu uzskatīti par amorāliem un būtu ar likumu aizliegti.

Tāpēc Operas valdes prasība drīzāk liecina par atriebības mēģinājumu TVNet par aso un satīrisko kritiku, pašiem izliekoties svētākiem par pašu Romas pāvestu.

Kā piliens jūrā

Protams, ka neviena kritika nevienam nav patīkama, turklāt, ja tā ir pamatota un ja kritikas objekti jūt, ka paši ir rīkojušies pret savu darba vietu un valsti atbilstoši tam vērtējumam, kā viņi raksturo žurnālista rīcību, t.i., aizskarot Latvijas valsts pilsoņu godu un cieņu „nepieļaujami rupji un aizskaroši”. Jo Opera nav parasta privāta bufete vai kabarē teātris, bet vēsturiski izveidojusies par vienu no nācijas kultūras simboliem. Tāpēc valsts amatpersonām, kas vada Operu , bija ar lielāku atbildību un kompetenci jāizvēlas, ar kādiem līdzekļiem ļaut sponsorēt šo nācijas kultūras simbolu. Z. Liepiņš medijos uzsvēra, ka Opera izīrēta uz sponsorēšanas līguma pamata parastai privātpersonas ballītei. Šis viedoklis un vērtējums dominēja lielākajā daļā Latvijas mediju publikāciju un TVNet raksts bija vienīgais, kas gāja pret straumi un pauda citu viedokli. Tāpēc, lai arī tas publicēts vienā no lielākajiem Latvijas portāliem, tas nebija vienīgais viedoklis par Operas valdes rīcību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) rekomendācijās tiesām norāda, ka izsverot, vai vajadzētu ierobežot tiesības uz vārda brīvību (ko dara Opera ar pieteikumu tiesai), tiesām ir jāanalizē ne tikai konkrēta publikācija, bet plašākais konteksts, kādā medijs apskatījis diskutablo jautājumu un jautājuma sabiedriskais nozīmīgums. (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

ECT nepārprotami norāda, ja apstrīdētie raksti veidojuši daļu no acīmredzami sabiedrībai nozīmīgas diskusijas, kurā tika atspoguļoti dažādu iesaistīto pušu viedokļi, tad tiesām nav pamata ierobežot viena viedokļa izteikšanu, ja tas veicina sabiedrisko diskusiju.

TVNet kopumā sniedza līdzsvarotu informāciju par šo sabiedriskās diskusijas objektu, jo bez apstrīdētās publikācijas portālā tika publicētas vairākas citas, kas pauda tikai Operas valdes un Kultūras ministrijas viedokli (6).

Turklāt, sadarbojoties ar mediju partneri Neatkarīgā Rīta Avīze, TVNet savā pirmajā lapā deva saiti uz tās publikācijām, kas demonstratīvi aizstāvēja Operas valdes rīcību un oponēja manam viedoklim (manai publikācijai bija veltīts E. Veidemanes raksts, kurā jūtu karstumā tika paustas gan nepārbaudītas un nepatiesas baumas par raksta autoru, gan aicināts viņam uzsūtīt Drošības policiju, bet kopumā slavēta un atbalstīta Operas valdes rīcība kā liels patriotisma un cildenuma paraugs (7). Uzsveru, ka saiti uz Operu slavinošo un mani kritizējošo NRA rakstu TVNet nodrošināja savā pirmajā lapā.

Šos faktus es minu tāpēc, ka Operas valdes prasība par vārda brīvības ierobežošanu nav samērīga arī konteksta dēļ, jo kopējā diskusijā mans raksts bija kā piliens jūrā un tāpēc pārspīlēti ir Operas valdes apgalvojumi, ka viena satīriska raksta rezultātā vislielākais goda un cieņas aizskārums ticis nodarīts tieši Operai, kaut gan ne ar kādiem ticamiem faktiem šo apgalvojumu prasītāji nepierāda.

Prasībā ir vienīgi apgalvojumi, ka Opera bauda augstu prestižu sabiedrībā, ka Operas valdes locekļiem esot laba reputācija, jo citādi viņi nebūtu iecelti amatos un Z. Liepiņam pat ordenis esot piešķirts. Bet kādas ciešanas un reputācijas zaudējumus  mans raksts radīja vai kā tie izpaudās Operai kā juridiskai būtnei vai valdes locekļiem, prasībā pierādījumu nav.

Taču Operas valde kategoriskā formā apgalvo, ka raksts saturot rupju personisku apvainojumu, kas esot klaji aizskarošs un neesot balstīts uz faktiem un esot pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām un tāpēc viņiem esot pamats uzskatīt, ka tiesības uz vārda brīvību šajā gadījumā esot jāierobežo. Prasītāji uzsver, ka rakstā  neesot nekādas faktiskās bāzes apgalvojumiem par to, ka Operas telpu izīrēšana Igora Krutoja privāta pasākuma rīkošanai neesot no Kremļa ietekmes brīvs pasākums, bet esot Kremļa politiska provokācija.

Paskaidrošu, kāpēc arī šie apgalvojumi neiztur kritiku.

Par metaforām un hiperbolām

Raksta mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Tajā es lietoju ironiska un satīrisku stilu. Tiem, starp citu, raksturīga negatīva attieksme, slēpts un dzēlīgs izsmiekls, daudz pārnestas nozīmes vārdu, pārspīlētas metaforas un salīdzinājumi, nesaudzīgi tiek atklāta tēlotās personas vai parādības būtība. Šie stili izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus ar nicinošu nokrāsu.

Mans raksts nav ziņa, bet publicistisks viedoklis, kurā lietotie jēdzieni „publiskais nams” un „atdošanās” nav jāsaprot tiešā un burtiskā, bet gan pārnestā nozīmē. Visi šie jēdzieni ir metaforas un hiperbolas. Skolā mums visiem mācīja, ka metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu, nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

Operas valdei kā mākslām tuvām personām būtu jāzina, kas ir publicistiskās satīras izteiksmes līdzekļi. Literatūras, žurnālistikas un publicistikas žanrus un stilus un to izteiksmes līdzekļus māca skolā. Taču izskatās, ka prasītāji tajās dienās, kad to mācīja, nav bijuši klasē.

Prasītāji savā iesniegumā tiesai nenorāda nevienu faktu, kas liecinātu, ka kāds lasītājs būtu šos jēdzienus rakstā sapratis tiešā nozīmē un iedomājies, ka Z. Liepiņš, D. Markova un I. Eglīte „atdevušies” (hiperbola) „Kremļa galmam” (metafora) vārda vienā no pamatnozīmēm, t.i., veicot fizisku dzimumaktu ar „Kremļa galma” pārstāvjiem? Vai tiešām prasītāji var atvest uz tiesu kādu, kas izlasot manu rakstu noticēja, ka valde to tur zem galdiem darīja tiešā nozīmē? Ja tas tā būtu tad jebkura ziņu aģentūra to būtu pasniegusi kā ziņu, jo Latvijas likumi neatļauj veikt dzimumaktu publiskās vietās. Tātad, nevienam lasītājam nebija šaubu, ka raksts ir politiskas satīras precedents un nekas cits un ar jēdzieniem „publiskais nams”, „atdošanās” satīriskā formā tiek vērtēta Operas valdes  rīcība.

 ECT uzsver, ka šādos gadījumos būtiskākā ir nevis izteikuma gramatiskā interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet publikācijas vai izteikumu kopējais konteksts. „Piemēram, ja kāda persona nosaukta par “blēdi”, tad, atkarībā no konteksta, tas var būt gan vērtējums šīs personas rīcībai kādā sadzīviskā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums. Otrkārt, būtiska nozīme piešķirama tam, kā šādu izteikumu vai sižetu uztvertu neitrāls lasītājs. Vai viņš, to, piemēram, vērtētu kā neizdevušos joku, vai asu kādas personas kritiku, vai arī uztvertu kā konkrētu faktu. Treškārt, svarīga var būt arī paša izteikuma autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem.” (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

Ja Latvijā būtu savs politisko karikatūru žurnāls Charlie Hebdo, tad tajā mēs šo manu hiperbolu par Operu kā publisko namu un tās valdes locekļus kā tā darbiniekus noteikti redzētu karikatūras formā, ja mums būtu politiskās satīras teātris, tad to pašu ainu uz skatuves uzburtu aktieri. Vai arī tad Operas valde vērstos tiesā par Operas goda un cieņas aizskārumu? Izskatās, ka – jā. Un tas liecina, ka Operas valdei izpratne par vārda brīvību ir tuva autoritatīvu režīmu praksei. Pat autoritārajā Krievijā, kuras likumos ir arhaisks krimināllikuma pants par reliģisku jūtu zaimošanu pavisam nesen tiesa attaisnoja kāda teātra režisora par Jēzus tēla kariķēšanu, jo režisora aizstāvībai sacēlās gandrīz vai visi progresīvie un Kremļa režīmu neatbalstošie kultūras darbinieki (8). Taču pirms dažiem gadiem mākslinieces Pussy Riot tika ieslodzītas aiz restēm, jo tās bija atļāvušās izsmiet pašu Putina režīmu un tā saikni ar baznīcu. Vai šādu totalitāras varas rīcību atbalsta un tam vēlas sekot demokrātiskās Latvijas valsts amatpersonas, kas vada Operu? Kas jūs tādā gadījumā esat par māksliniekiem vai mākslas tempļa vadītājiem, kas atriebības kāres vadīti apkarojat radošos cilvēkus tikai tāpēc, ka jums nepatīk viņu satīriskais viedoklis? Vai nav nožēlojami?

Informācijas kara leksika internetā

Par jēdzienu putinososi”” (Putina sūkātāj), kura atrašanās rakstā arī esot aizskārusi Operas un valdes godu. Lai gan ne uz Operu, ne tās valdi tas netika attiecināts. Tā arī ir metafora vai hiperbola, kas tāpat kā interneta vides jēdzieni „vatņiki”, „ukropi” un daudzi citi radušies Krievijas un Ukrainas konflikta rezultātā. Vārds „putinososi” kļuva populārs Maidana demonstrāciju laikā, kad Krievija izvērsa neredzētu informatīvu un propagandas agresiju pret Ukrainu. Tā autors ir viens no redzamākajiem Maidana un Ukrainas eirointegrācijas aktīvistiem, uzņēmējs miljonārs, rakstnieks un blogeris Genādijs Balašovs, kas to lietoja savos publicistiskajos videoblogos, par putinasosiem saucot Krievijas propagandas ruporus Dorenko, Kiseļovu,  Ļeontjevu, Solovjovu, kas ir pazīstamākie autoritatīvā Kremļa vadītāja Putina politikas slavinātāji. Vēlāk šo jēdzienu Krievijas un Ukrainas mediju un interneta telpā sāka lietot arī plašākā nozīmē par „putina sūkātajiem” saucot arī citus Putina politikas pielūdzējus un atbalstītājus, tajā skaitā arī daļu no tiem, kas pulcējās LNO liktenīgajā ballītē.

TVnet dienu pirms Krievijas iebrukuma Krimā 27. februārī TvNet publicēja satīrisko rakstu par Putina sūkātājiem Latvijā, kur skaidri un nepārprotami tika norādīts, ka „putinososs” ir metafora un tas nav jāsaprot burtiskā nozīmē, ka šie cilvēki nav snieguši orālo seksu Putinam tiešā nozīmē (9).

Starp citu, TVNet ziņu un autoru komentāru slejās, tāpat kā manos rakstos nekad netiek lietots neviens rupjš, necenzēts vārds vai izteikums, kam filmās parasti liek virsū skaņas signālus. Lai gan latviešu dainas liecina, ka mūsu kultūrā ir sava nozīmīga vieta arī vārdiem, kurus var uzskatīt par rupjiem un necenzētiem. Taču neesmu lasījis, ka kāds būtu mēģinājis K. Baronu vai Nacionālo Bibliotēku iesūdzēt tiesā, ka tie vākuši un joprojām uzglabā rupju un necenzētu vārdu un teikumu krājumu, kas „ar rupjiem un aizskarošiem izteikumiem” pēc Operas valdes loģikas faktiski aizskar visas latviešu tautas tajā skaitā Operas valdes godu un cieņu un ir „pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām”? Vai neesat jau iesūdzējuši? Tur to rupjo un visus mūs aizskarošo izteikumu ir riktīgi daudz.

 Jebkura mākslinieciskas izteiksmes forma ir uzskatāma kā autora viedoklis. Jebkurš dzejolis, daina, romāns, dziesma, operas izrāde, karikatūra, mākslinieciska fotogrāfija ir viedoklis. Arī publicistisks raksts. To nevar interpretēt kā ziņu vai informāciju, pat ja tajā tiek izmantoti dokumentāli varoņi un dokumentāli fakti.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiesā tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā. Tātad, cenšoties ierobežot manas tiesības uz savu viedokli, Operas amatpersonas faktiski vēlas ierobežot vārda brīvību.

Kritika ir samērīga un pamatota, kā arī atbilst ECT ieteikumiem

TVNet un man ir pilnīgi skaidrs, lai sniegtu asu un negatīvu personu, notikumu vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam. Arī ECT ir norādījusi, ka “viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes.” (ECT 1997. gada 24. februāra spriedums lietā De Haes and Gijsels v. Belgium, 37. punkts ). Tiesai ir jāvērtē, vai pastāv kaut kādi notikumi vai arī paša prasītāja darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu.

TVNet (mana) kritika par to, ka Opera ļāvās rīkot šo pasākumu Operas telpās un pieņemt naudu kā sponsorēšanu, ir samērīga un pamatota. Jo:

  1. Kritizētais pasākums notika laikā, kad Krievija bija anektējusi Krimu, bija iebrukusi Ukrainā, notriekusi Nīderlandes pasažieru lidmašīnu, atklāti apdraudēja Baltijas un tajā skaitā Latvijas drošību. Bija sākusies pati draudošākā konfrontācija starp Krieviju un Rietumiem kopš Aukstā kara beigām. Latvijā bija aizliegts iebraukt trim aktīvākajiem Kremļa kara atbalstītājiem, kuriem bija jāpiedalās I. Krutoja rīkotajā pasākumā Jaunais Vilnis un jāpiedalās Operā rīkotajā pasākumā.
  2. Krievija jau ilgstoši veic informācijas agresiju pret Baltijas valstīm un tajā skaitā pret Latviju. Tā pastiprinājās līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā.
  3. Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis, kura producents ir I. Krutojs, nav privāts pasākums, bet pasākuma pasūtītājs, noteicējs un finansētājs ir Krievijas Valsts televīzijas un radioraidījumu kompānija (VGTRK – Всероссийская государственная телевизионная и радиовещательная компания), kas ir centrālais arī pret Latviju vērstā informācijas uzbrukuma ierocis. VGTRK kanālu skaitā ir arī oficiālais Jaunā Viļņa kanāls Rossija 1, un konkursu translē arī VGTRK kanāls Rossija RTR, par kuru Latvijas Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pieņēma lēmumu, uz trim mēnešiem ierobežojot tā retranslāciju Latvijā, jo programmas ziņu un citos raidījumos bija konstatēta kara propaganda. Jaunā Viļņa rīkotāja lepnums un populārākās propagandas preču zīmes ir informatīvās programmas Vesti un Vesti Ņedeļi, kuru vada Kremļa galvenais propagandists Kiseļovs, kurš ir iekļauts ASV un ES sankciju melnajā sarakstā par agresīvu dezinformāciju Krievijas informācijas karā pret Ukrainu, ES, NATO (tātad arī pret Latviju).
  4. I.Krutojs ar savu producentu kompāniju ir VGTRK un Kremlim uzticams un lojāls producents, kurš īsteno Krievijas kultūras imperiālisma pazīstamāko simbolu Jaunais Vilnis. Par kultūras imperiālismu mediju zinātnē dēvē lielākas valsts ideoloģisko, politisko, reliģisko un citu vērtību, kā arī valodas uzspiešanu mazākām nācijām un valstīm, kas vājina to spēju tām pretoties un pašreizējos apstākļos, ja mēs to attiecinām uz Krieviju, kultūras imperiālisms tiek uzskatīts par informācijas uzbrukuma sastāvdaļu Eiropai, ieskaitot Latviju. Jo Krievija kultūru aktīvi izmanto propagandā un informācijas karā, kas ir tā saucamā hibrīdkara viens no etapiem.
  5. I.Krutojs tiek uzskatīts par vienu no redzamākajiem Kremļa režīma (metafora) kultūras simboliem, lai arī atklāti nekad pret Putinu un Kremļa režīmu nav nostājies taču viņš Kremļa pozīciju aktīvi un agresīvi pauda, kad nepamatoti kritizēja Latviju, tās politiķus un politiku par to, ka tika aizliegts valstī iebraukt redzamākajiem Kremļa politikas atbalstītājiem no kultūras sfēras Kobzonam, Valērijai un Gazmanovam.
  6. Pamatojoties uz šiem vispārzināmajiem faktiem, es secināju, ka LNO, ļaujot Kremļa tā saucamajam „lakstīgalām”( metafora) pulcēties uz sava patrona I. Krutoja dzimšanas dienas ballīti, pazemo ne tikai latviešu nacionālās kultūras simbolu Operu, bet diskreditē arī mūsu valsti. Tāpēc es šo rīcību salīdzināju ar prostitūciju, jo LNO valde uzsvēra, ka operu viņi Kremlim lojālajām lakstīgalām izīrēja nevis sava prieka pēc, bet gan finansiāli spiedīgu apstākļu dēļ, lai nopelnītu naudu. Jo arī ar prostitūciju (kas Latvijā ir likumīgi atļauta un nav nosodāma vai rupji aizskaroša nodarbošanās) nodarbojas nevis sava prieka pēc, bet gan lai nopelnītu iztikas līdzekļus. Tāpēc arī radās salīdzinājums ar publisko, namu un atdošanos zem grezni klātajiem ballītes galdiem. Uz tādu salīdzinājumu mani izprovocēja Operas valdes rīcība.
  7. Kā zināms no preses arī Kultūras ministre Dace Melbārde bija pat gatava lauzt Latviju un Operu pazemojošo noslēgto sponsorēšanas līgumu ar Krustoju, taču laikam bija spiesta atteikties no šā nodoma, jo acīmredzot bija jāņem vērā, ka Z. Liepiņš bija viens no Melbārdes partiju apvienības NA dāsnajiem sponsoriem. Kultūras ministre Dace Melbārde (NA) Latvijas sabiedrisko mediju portālam sacīja: „Jebkurai nacionālajai institūcijai ir jākalpo kā simbolam. Un tas ir nožēlojami, ka notiek šādi pasākumi, ka opera spiesta izīrēt telpas ar apšaubāmiem līgumiem.” (10).

Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks Z. Liepiņš

Prasībā tiesai Operas valde kā aizskāruma smaguma pastiprinošu apstākli piesauc faktu, ka TVNet jau agrāk esot izplatījis Liepiņa “godu un cieņu aizskarošu” informāciju, jo 2014. gada 18. marta publikācijā „Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas”, autors esot atļāvies kritizēt Krievijas kultūras darbiniekus, kas atbalsta Putina režīmu un nosaucis viņus par „režīma kalpiem” un „putinososiem.”  Rakstā mūsdienu Krievijas kultūras sistēma tika salīdzināta ar padomju režīmu šādā kontekstā:

„Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš Māra Zālīte, Zigmars LiepiņšRaimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».”

Mans secinājums, ka šodien Kremļa režīms izmanto padomju metodes kultūras darbinieku „pieradināšanā” nav paticis Liepiņa kungam, jo pie padomju kultūras darbiniekiem es esot nosaucis arī viņu, un tādā veidā esot aizskāris Zigmara Liepiņa „godu un cieņu”. Te gan Liepiņa kungs nonāk pretrunā ar sevi un prasību tiesai, jo manis kritizētajā Operas ballītē mudžēja no Krievijas režīma kultūras frontes „bļodlaižām”, kurām „durvis laipni atvēra” pats Operas valdes vadītājs. Turklāt izskatās, ka viņš ir aizmirsis arī to, ka no padomju režīma rokām Z. Liepiņš ir saņēmis Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (11), kuru piešķīra tikai tiem padomju režīma māksliniekiem, kurus šim apbalvojumam akceptēja Komunistiskās partijas komiteju biroji un Valsts drošības komiteja (KGB). Padomju režīma kritiķi Vizma Beļševica, Knuts Skujenieks un citi, protams, nebija šo cilvēku skaitā. Taču tas nenozīmē, ka es rakstā būtu nosodījis tos padomju māksliniekus, kas saņēma režīma goda nosaukumus un apbalvojumus un baudīja visas ar to saistītās privilēģijas. Es nenosodu arī Z. Liepiņu par to, ka viņš saņēma LPSR mākslinieku „pieradināšanai” paredzēto goda nosaukumu, jo raksts nebija par to. Taču nezin, vai kāds var noliegt, ka gan padomju, gan mūsdienu Krievijā kultūra tika un tiek izmantota politikā un režīmu atbalstam. Tas, protams, var graut bijušo padomju kultūras darbinieku godu un cieņu, taču par šiem faktiem Z. Liepiņam jāsūdz tiesā nevis TVNet vai O. Everts, bet gan padomju un Krievijas režīmi.

ECT: amatpersonām jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem

Operas valdes locekļi ir valsts amatpersonas. Viņi ietilpst vienā politiskās atbildības grupā, kurā atrodas gan valsts prezidents, gan Saeimas deputāti, gan premjerministrs, gan visi ministri, valsts uzņēmumu valdes locekļi un citas valsts amatpersonas. Tātad no viņiem, kuriem tauta ir deleģējusi pārstāvēt un īstenot tās varu, mēs prasām vislielāko atbildību un pakļaujam visnesaudzīgākai kritikai.

Ne tikai tāpēc, ka viņi tiek uzturēti ar mūsu kā nodokļu maksātāju naudu. Demokrātiskās valstīs šo personu darbību uzrauga, kontrolē un kritizē no šīm amatpersonām neatkarīgi mediji, kas ir vieni no pašiem svarīgākajiem demokrātiskās iekārtas garantiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē noteiktie standarti vārda brīvības un goda un cieņas aizsardzībā uzsver, ka, vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, ir jāņem vērā, ka politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem. (ECT 1986. gada 8. jūlija spriedums lietā Lingens v. Austria, 42. punkts). Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa ir apkopojusi tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Šajā dokumentā tiek precizēts, ka vēl plašākas kritikas robežas kā kritizējot privātpersonu vai pat politiķi, ir pieļaujamas attiecībā uz valdību, tātad valsts amatpersonām. Pie tam šis princips attiecas ne tikai uz žurnālistu veidotajām publikācijām, bet arī uz politisko runu, kad viens politiķis vaino otru goda un cieņas aizskārumā.

Kurš grib pienaglot Oliveru Evertu pie Operas durvīm?

Iebaidīt var ar naudas prasībām un tiesām, iebaidīt var arī ar kalašņikoviem kā Charlie Hebdo gadījumā. Abiem veidiem ir viens mērķis – mediju un žurnālistu pašcenzūra. Eiroparlamenta deputāts, profesors Artis Pabriks uzskata, ka ļoti bīstama šķiet tendence, ka daudzi mediji nepārpublicēja karikatūru, kura bija par pamatu traģiskajiem notikumiem Parīzē, nevis saturisku iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka redakciju darbiniekiem bija cilvēciskas bailes saņemt tikpat agresīvu reakciju arī pret sevi. „Baiļu ieviešana ir viens no galvenajiem teroristu ieročiem, jo ar baiļu izraisīšanu viņi panāk sev vēlamu rīcību. Šajā gadījumā teroristi piespiež redakcijas veikt pašcenzūru.” (12).

Nevar nepamanīt, ka mediju vadītāji arī Latvijā jūtas iebaidīti un atkarīgi. Spiediens nāk no politiķiem, amatpersonām, baznīcām. Nāk no tiem, kam ir nauda. Tajā skaitā no Krievijas. Ar šo naudu Kremlim tuvas personas var nopirkt uz nakti ne tikai visu Operu savai ballītei, bet arī īpašumus un uzturēšanās atļaujas mūsu valstī, viņi var nopirkt mūsu ekonomiku, mūsu medijus un pat mūsu prezidentu, ja mēs būsim tik naivi un gribēsim to ievēlēt visas tautas vēlēšanās. Tāpēc šajā kontekstā Operas valdes solis pieņemot naudu no Kremļa emisāriem signalizē par mūsu politisko tuvredzību vai smalki pārdomātu taktiku Kremļa politiskās un kultūras agresijas attaisnošanā.

Viegla dzīve nav arī kritiskiem un neatkarīgiem žurnālistiem, jo tiek draudēts arī viņiem. Tajā skaitā arī šo rindu autoram. Divos interneta portālos nra.lv (13) un puaro.lv (14) pie rakstiem par Operas tiesvedību pret TVNet var atrast šādu aicinājumu fiziski izrēķināties: „To pretīgo izdzimteni, kurš regulāri vemj tvnetā ar palamu Olivers Everts, vislabprātāk redzētu pie Operas ozolkoka durvīm pienaglotu ar senlaicīgām, Rīgas amatnieku cunftes kaldinātām naglām!”

Daudzu mūsu sabiedroto valstu žurnālistiem ir paredzētas speciālas aizsardzības programmas, kas neļauj identificēt žurnālistu un publicistu personas datus, adreses un citu informāciju, kas varētu apdraudēt viņu drošību. Taču Latvijā ne reti pati vara apdraud žurnālistu brīvību, par ko liecina TV3 žurnālistes Ilzes Jaunalksnes un LTV Ilzes Naglas nesenie precedenti (15, 16). Turklāt Latvija ir maza valsts un neatkarīgu publicistiku ierobežo tas, ka liela daļa intelektuāļu ir savstarpēji pazīstami, kas traucē neatkarīgas un bezkaislīgas kritikas īstenošanu. Drošība, kuru nevar garantēt valsts un radošā neatkarība ir galvenie iemesli, kāpēc ar pseidonīmu raksta šo rindu autors.

Kas maksās par šo tiesāšanās ballīti?

Operas valde prasībā tiesai norāda, ka prasot mantisko kompensāciju 129 873 eiro apmērā par Operas goda un cieņas aizskārumu, tā vēlas pret TVNet īstenot prevencijas funkciju. Tas nepārprotami nozīmē iebaidīt šo portālu, lai tas neuzdrošinās vairs kritizēt ne Operas valdi, ne citas valsts amatpersonas.

No TVNet Opera prasa arī piedzīt līdz šim jau iztērētos tiesāšanās izdevumus 2824 eiro apmērā, kas visticamāk nāk no Operas kases. Lai nebūtu jātērējas pašiem valdes locekļiem ar obligātās valsts nodevas iemaksu (10% no prasības summas) no saviem maciņiem, Z. Liepiņš un kompānija izskatās, ka ir viltīgi izdomājuši, ka galvenais cietējs no mana raksta ir juridiskā persona Opera, tāpēc lai Opera arī maksā. Paši valdes locekļi bija gatavi par savām ciešanām raksta ietekmē pieprasīt no TVNet tikai 1 eiro katrs.

Paradoksāli, ka valsts uzņēmums, kas sūdzas par naudas trūkumu izrādēm, ir gatavs riskēt ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, iztērējot kultūrai noderīgo naudu, lai apmierinātu valdes locekļu atriebības ambīcijas.

Analoģisku tiesas prāvu precedentu analīze Latvijā un Eiropas Savienībā liecina, ka Operas valdei praktiski nav nekādu cerību uzvarēt šajā lietā. Pat ja Latvijas tiesas visās instancēs lems par labu prasītājiem, ECT līdzšinējie argumenti analoģiskās lietās liecina, ka tā pateiks galīgo vārdu, liekot par visu Operas trīs valsts amatpersonu tiesāšanās ballīti samaksāt no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām.

ECT ir vairāk kārt uzsvērusi vārda brīvības nozīmīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā, atzīstot, ka tā “..veido vienu no svarīgākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, vienu no pamatnosacījumiem tās progresam un katra cilvēka attīstībai.”

ECT uzskata, ka tiesām, izskatot goda un cieņas lietas, ir jāņem vērā, ka “vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. Tādas prasības izvirza plurālisms, tolerance un iecietība, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība.” (ECT 1976. gada 7. decembra spriedums lietā Handyside v. The United Kingdom, 48. punkts).

Franču apgaismības laikmeta filozofs Voltērs ir teicis šādus vārdus: “Es nevaru piekrist tam, ko jūs sakāt, bet es esmu gatavs atdot dzīvību par jūsu tiesībām paust savu viedokli .” Ja Operas valde tiešām būtu atbildīgas valsts amatpersonas un tām būtu svēti demokrātijas, vārda un radošas izteiksmes brīvības ideāli, viņi teiktu: „TVNet un Oliver Evert, mēs nepiekrītam tam, kā un ko jūs rakstiet, taču esam gatavi atdot savas dzīvības par jūsu tiesībām paust savu viedokli”

Tas būtu mūsu Rietumu demokrātijas vērtībām atbilstošs, patriotisks Latvijas valsts amatpersonas cienīgs solījums, par ko Liepiņa kungs varētu godam nopelnīt pat otru ordeni.

  1. Straujuma:  žurnāla Ir izdevēja apķīlāšana skar tiesīabs uz vārda brīvību
  2. Saeima goda un cieņas lietās aizliedz mediju aktīvu apķīlāšanu 
  3. Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija,  kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā 
  4. Putinam noderīgais idiots Depardjē un viņa sekotāji Latvijā  .
  5. TVNet par vārda brīvību  
  6. Krutojs ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam Melbārde bija apsvērusi lauzt līgumu ar Krutoju Rinkēvičs uzliek liegumu JV māksliniekeim, kamēr Krutojs svinēs dzimšanas dienu LNO  Operas ēkā šodien notiek Igora krutoja dzimšanas dienas svinības  Zibakcija aicina nepieļaut Krutoja dzimšanas dienas svinības Krutoja jubileju apmeklē krievu estrādes zvaigznes  
  7. NRA: Balodītis, kas atņem gaisu 
  8. Izbeigta lieta pret režisoru par Tanheizera iestudējumu
  9. Putina sūkātāji Latvijā 
  10. Melbārde sašutusi par LNO izīrēšanu 
  11. Zigmars Liepiņš  
  12. A. Pabriks: Vārds siprāks par vardarbību
  13. Rupeklis nepelna žurnālista anonimitāti 
  14. Par Olivera Everta ķengāšanos Opera no TVNet vēlas piedzīt 129873 eiro 
  15. Ilze Nagla
  16. Ilze Jaunalksne  

Raksta TVNet versija


Komentēt

Šūnu ķekars kā vārda brīvības robeža

 

TVNet Charlie akcijaSvētdien, 25. janvārī interneta portālā TVNet komentāru un viedokļu rubrikā „Spogulis” tika ievietos kārtējais analītiskais komentārs par aktuālu tēmu, kura autors pēc grafika biju es. Iedvesmojos par pagājušas nedēļas skandālu ap abortu ierobežošanu nolēmu pievērst uzmanību ziņās ignorētajam aspektam par abortu pretinieku reliģisko aizmuguri. Tā tapa šis raksts “Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms” , kuram Toms Ostrovskis radīja, manuprāt, trāpīgu un asprātīgu karikatūru.

Raksta necenzētā versija ar “šūnu ķekaru”. 

Tā darbojas cenzūra

Raksts noturējās pirmajā lapā pāris stundas, kad to izņēma no pirmās lapas un pārcēla uz vecāko rakstu sadaļu un pirmajā lapā aizvietojot to ar citu, vecāku rakstu. Manā rakstā tika cenzēts teikums, no kura tika izņemts jēdziens „šūnu ķekari”, ar ko pasaulslavenais biologs un reliģijas kritiķis Ričards Dokinss (Richard Dawkins) darbā Dieva delūzija (The God Delusion) apzīmē embrijus. No redakcijas (ne administrācijas) vadības paskaidrojuma sapratu, ka raksta cenzēšana neesot bijis tās lēmums, bet administrācijas prasība un rezultāts esot kompromiss.

Redakcionālās neatkarības problēma

Lielākā daļa manu analītisko un satīrisko publicistisko komentāru bijuši asi, strīdīgi un provocējoši un aicinoši uz domāšanu, diskusiju un viedokļu apmaiņu. Liela daļa par tabu tēmām. Jo mediju misiju un uzdevumu  saprotu līdzīgi citiem Rietumu demokrātijās skolotiem un augušiem publicistiem, ka žurnālistika ir tikai tas, ko kāds negrib, lai tas tiktu publicēts, viss pārējais ir reklāma.

Tāpat kā to saprot Charlie Hebdo franču kolēģi. Taču mana vēršanās pie reliģijas kritikas, pat izmantojot zinātnes argumentus, laikam bija pēdējais piliens, ar ko TVNet administrācija acīmredzot nav varējusi samierināties un ieslēgusi cenzora sviru. Laikam tiešām baidījās, ka TVNet redakcijā kādu rītu  pēc mana raksta publicēšanas ar kalašņikoviem apbruņoti iebruks katoļu arhibīskaps Stankevičs un luterāņu arhibīskapsVanags.

Es gan neesmu pārliecināts, ka baznīcas ir vērsušās ar kādiem oficiāliem protestiem pie TVNet, kā to parasti dara politiķi, neesmu arī pārliecināts, ka to pāris stundu laikā paspēja izdarīt Parādnieka un  Belēviča kungi, satraukti par jēdzienu „šūnu ķekari” lietošanu, jo ceru, ka viņi saprot, ka darbojas jomā, kas ir pakļauta asai publicistu kritikai, taču nevar izslēgt, ka pie vainas var būt arī kādas atbildīgas administrācijas personas ticība vai  reliģiozā pārliecība, kas ir šī cenzūras gadījuma pamatā. Ja tas tā ir, tad atliek secināt, ka reliģiskā pārliecība nosaka arī medija publikāciju saturu.

Līdz šim domāju, ka rakstu politiski un reliģiski neitrālam medijam, kas ir gatavs būt Latvijas mediju avangardā, kritizējot un apšaubot visu (protams, Satversmes un likumu robežās) un tam nekas nav tabu. Maldījos un tāpēc ilgi domājot un apspriežoties ar kolēģi Sandru Veinbergu (kas arī raksta TVnet un kura mani pirms pusotra gada pierunāja mani to darīt) pieņēmu lēmumu vairs nerakstīt portāliem, kas cenzē viedokļus, lai arī man paliek vislabākais iespaids par sadarbību ar TVnet kolēģiem.

Negribu plaši izvērsties par to, kas civilizētā brīvā pasaulē ir redakcionālā neatkarība no mediju īpašnieka un administratora (izpilddirektora un citiem) un atgādināt, ka mediju īpašnieku un administratoru spiedienu vislabāk mēs redzam mūsdienu autoritārajā Krievijā, kur brīvus un neatkarīgus medijus varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Man rodas jautājums, vai Latvijā to būs pat tik daudz? Tādu, kas ir neatkarīgi no sava izdevēja, politikas un ekonomiskās, reliģiskās varas spiediena un neīsteno šo spēku cenzūru?

TVNet grib būt Čarlijs

Laba lieta ir tā, ka mans klients – TVnet nav slikts ziņu portāls. Un es neesmu ne aizvainojies, ne pikts uz TVnet un tā čaklajiem darbiniekiem.  Katram ir tiesības uz savu viedokli.

Nākošajā dienā pēc uzbrukuma «Charlie Hebdo»  TVNet galvenā redaktora vietnieks Toms Ostrovskis noorganizēja solidaritātes akciju ar franču kolēģiem, kurā lielākā daļa TVNet un Apollo portālu darbinieku nofotografējās ar lozungu „Es esmu Čarlijs” rokās, kļūstot par vienīgo mediju Latvijā, kas tik spilgti demonstrēja savu darbinieku uzticību vārda brīvības ideāliem. Tas aizkustināja un uzrunāja, ka Latvija nav Eiropas province un tajā dzīvo cilvēki, kas ir gatavi ar žurnālistikas līdzekļiem cīnīties par vārda un mākslinieciskās domas brīvību. Nejutos vientuļš.

Toms Ostrovsks zem redakcijas fotogrāfijas rakstīja „Ne jau Muhameda karikatūru dēļ slepkavas nogalināja cilvēkus franču žurnāla «Charlie Hebdo» redakcijā. Slepkavu mērķis ir iebiedēt un apdraudēt demokrātijas fundamentus – likt mums apšaubīt un baidīties par vārda brīvības ārstniecisko nozīmi veselīgas valsts pastāvēšanā.

Bailes ir labākais ierocis, lai iedarbinātu neveselīgu pašcenzūru; arī medijos – bailes par savu, kolēģu un tuvinieku drošību bieži ir ļoti iedarbīgs līdzeklis diskusijas, kritikas un satīras apklusināšanai. Tāpat kā bailes par darba zaudēšanu vai pazemināšanu amatā.

Bet par brīvību ir jācīnās. Tās nav garantētas vērtības, par tām jācīnās katru dienu, citādi neesam demokrātijas un brīvības cienīgi. Mums viedokļi var būt dažādi, pat atšķirīgi, bet mēs vienmēr aizstāvēsim tavas tiesības savu viedokli izteikt.”

Piekrītu kolēģim Tomam un novēlu, lai TVNet un arī citiem Latvijas medijiem izdodas kļūt par patiesi brīviem, neatkarīgiem drosminiekiem, kuri prot par savām demokrātijas un vārda brīvības idejām pastāvēt un tāpēc nebaidās, ka to redakcijās ar kalašņikoviem iebruks reliģijas, politikas un ekonomiskās varas sūtīti killeri (tiešā un cenzūras nozīmē).


1 komentārs

Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms

544961_506x285

Kolāža: TVNet, Toms Ostrovskis

Speciāli TVNet  (cenzētā versija).

Reliģija atkal ir nokļuvusi mūsu dienas kārtībā. Mēs spriežam par reliģijas draudiem mūsu brīvībām un vērtībām, par tās vardarbību pret sabiedrību un pret indivīda tiesībām. Gan Francijā, gan arī Latvijā. Pagājušajā nedēļā reliģija par sevi atkal atgādināja Saeimā.

Jā, Satversme nosaka, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka tā nedrīkst „bāzt savu degunu” sekulārās valsts lietās, taču tā to dara ar politiķu palīdzību. Kad veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) un četri Reģionu apvienības deputāti – Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite ierosināja grozīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, lai ierobežotu sieviešu tiesības veikt abortus, aiz šo kungu un dāmu mugurām mēs jūtam baznīcas elpu un ietekmi.

Vai embrijs izjūt ciešanas?

Kristīgā baznīca uzskata, ka cilvēku embriji ir cilvēka dzīvības piemēri un tāpēc aborti esot ļaunums, kas ne ar ko neatšķiroties no cilvēka slepkavības. Tāpēc paši agresīvākie kristīgās, sevišķi katoļu baznīcas apoloģēti pat nogalina ārstus, kas veic abortus. Vardarbība ar citādi domājošo nogalināšanu nav tikai musulmaņu fundamentālistu prakse, tādus paraugus mums sniedz arī katoļticīgie (piemēram, ASV), kuri acis nemirkšķinot ir gatavi savas ideoloģijas vārdā nogalināt cilvēkus, lai tikai neļautu iznīcināt viņuprāt citus cilvēkus – embrijus, kuri (kā liecina medicīnas zinātne) nevar izjust ciešanas, jo tiem nav izveidojusies nervu sistēma un tie faktiski ir šūnu ķekari.

Reliģijas kritiķis, bioloģijas profesors Ričards Dokinss (Richard Dawkins) savā slavenajā darbā „Dieva delūzija” jautā „Vai embrijs cieš?” un turpat arī atbild: „Domājams, necieš, ja vien to abortē pirms izveidojusies nervu sistēma; pat tad, ja tas pietiekami vecs, lai tam būtu nervu sistēma, tas noteikti cieš mazāk nekā, piemēram, pieaugusi govs kautuvē.) Vai grūtniece vai viņas ģimene cieš, ja viņai neveic abortu? Ļoti iespējams; un, lai būtu kā būdams, ja embrijam vēl nav nervu sistēmas, vai labi attīstītajai mātes nervu sistēmai nebūtu jāpiedāvā izvēles iespēja?”* Stingri abortu, kā arī embrionālo cilmjšūnu zinātnes pretinieki lielākoties ir dziļi reliģiozi un dogmātiski cilvēki, kuri uzskata, ka viņu reliģiski absolūtiskā morāle ir pārāka pār sekulāri konsekvencionālo morāli.

Abortu pretinieku nākamais arguments diskusijās par abortu amorālismu ir jautājums par nedzimuša bērniņa potenciālu, jo aborts liedzot embrijam nākotnē nodzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi.

Kustības „Par dzīvību” neloģiskie mīti par Bēthovenu kā aborta upuri

Internetā un grāmatnīcās var atrast simtiem reliģiskās kustības „Par dzīvību” (pro-life) publikāciju, kurās tiek tiražēts kāds sofistisks dialogs starp diviem ārstiem, ko profesors Dokinss sauc par leģendu, safabricējumu, ko tīši izplata reliģiozi abortu pretinieki. Tas ir šāds:

„- Es vēlētos jūsu viedokli par grūtniecības pārtraukšanu. Tēvam bija sifiliss, mātei tuberkuloze. No četriem piedzimušajiem bērniem pirmais bija akls, otrais nomira, trešais bija kurlmēms, ceturtajam arī bija tuberkuloze. Ko jūs būtu darījis?”

„- Es būtu grūtniecību izbeidzis.”

„- Jūs būtu nogalinājis Bēthovenu.”

Pat ja šī leģenda nebūtu melīga (jo Ludvigs van Bēthovens vecākiem nebija ne devītais, ne piektais bērns, viņš bija otrais un nav nekādu liecību, ka kādam no vecākiem būtu bijis sifiliss) no tās atvasinātais slēdziens tiek uzskatīts par loģiski pavisam greizu. Ja vien tam, ka mātei ir tuberkuloze un tēvam sifiliss, nav cēloniska sakara ar to, ka bērns ir ģeniāls mūziķis, tad pēc spriedēja domām, varbūtību, ka pasaulē nāks Bēthovens, aborts nemazina vairāk kā šķīsta atturēšanās no dzimumattiecībām.

Lai šo slēdzienu kļūdainumu saprastu ir vajadzīga kāda kripatiņa intelekta vai nedrīkst būt reliģiskas audzināšanas ietekme. Nevienā no kustības „Par dzīvību” vairāk nekā 43 interneta vietnēm R. Dokinss nav atradis norādi uz „Bēthovena argumenta” neloģismu.

Ja mēs tiešām sekotu „Par dzīvību” aģitatoru loģikai tad no viņu „cilvēciskā potenciāla” vai „Bēthovena argumenta” izriet pavisam cits secinājums: mēs liedzam dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei katru reizi, kad mēs atsakāmies no piedāvājuma stāties dzimumsakaros. Pat pretošanos izvarošanai varētu uzskatīt par iespējama bērna noslepkavošanu. „Par dzīvību” sofistika liecina par loģisko putru kādā var iekļūt, kad prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms. Šī putra ir ietekmējusi arī dažus Saeimas deputātus, kas stūrgalvīgi seko baznīcas līnijai. Ja par Reformu partiju, kas sevi jau vēlēšanās, manuprāt, pozicionēja par baznīcas vērtību partiju, jābrīnās nebūtu, tad izbrīnu rada NA un ZZS akla iešana baznīcas ideologu pavadā. Vai vēlētāji 4. oktobrī balsoja par to, ka baznīcas sofistika noteiks ZZS un NA politiķu dienas kārtību?

Latvijā reliģiskās kustības „Par dzīvību” dzinējspēks pēc luterāņu arhibīskapa Jāna Vanaga domām ir Nacionālās apvienības politiķis Imants Parādnieks, kurš šīs reliģiskās kustības iedvesmots esot sekmējis Saeimas demogrāfiskās komisijas izveidi, bez kura dzinējspēka „vilciens diez vai būtu iekustējies.”** Tagad Parādnieka vilcienā ir ielecis arī zaļais Guntis Belēvičs, kuru nemaz nemoka sirdsapziņa par to, kā šāda antiabortu iniciatīva saskan ar zaļo partiju ideoloģiju. Tā ir pilnīgā pretrunā ar to.

Ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem

Veselības ministra liekulību pamatoti kritizē mediķi, kas uzskata, ka daudz lielāku ieguldījumu dzimstības regulēšanā dotu hormonālā kontracepcija, kas nav lēta un nav Latvijā kompensējamo medikamentu sarakstā. Taču tā tiek kompensēta daudzās citās Eiropas valstīs ( LTV Panorāma 23.01.2014). Belēviča kungs varētu pacensties, lai līdz abortu problēmai mēs vispār nenonāktu. Tas notiktu, ja viņš ļautu katrai latviešu meitenei par lētu naudu bez pazemojošas iešanas pie ārsta pašai nopirkt pretapaugļošanās tabletes, lai viņām tādēļ nebūtu jāizputina vecāki, kas tagad ir spiesti finansēt meitu dārgo medikamentu budžetu. Bet tas droši vien būtu pretrunā ar Belēviča kungam tuvajām baznīcas dogmām, jo arī kontracepciju baznīca neatbalsta.

Līdz šim baznīca kultivēja uzskatu, ka ticīgajiem nav jāizsargājas no grūtniecības un ticīgie to saprata kā vairošanos līdzīgi trušiem. Kā Dievs lēmis, tā arī jānotiek. Taču pagājušajā nedēļā katoļu baznīcas galva un katoļu Dieva vietnieks zemes virsū Pāvests Francisks paziņoja, ka ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem. Turpat precizējot, ka viņš ar to nedomā kontracepcijas un abortu pieļaušanu, bet, ka esot citi baznīcai pieņemami veidi, kā kontrolēt kļūšanu par vecākiem, piemēram, atbildīga plānošana, kas ietver atturēšanos no seksuāliem sakariem laikā, kad sievietei ir ovulācijas periods. Taču, vai šajā aicinājumā atturēties atkal nav baznīcas pretruna: vai aicinājums uz atturēšanos no seksa nav aicinājums liegt dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei? Pēc mūsu loģikas tā sanāk.

Tātad iedomājieties, cik dzīvībām ir lieguši rasties (tātad baznīcas izpratnē veikuši abortu, neļaujot rasties embrijam, spermai saplūstot ar olšūnu) Imants Parādnieks, Guntis Belēvičs, Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite laikā, kad viņi deldē Saeimas krēslus nevis nodarbojas ar seksu bez kontracepcijas?

Vai valsts svētkos prezidentam, deputātiem un valdībai ir jāpielūdz baznīca?

Ja mūsu it kā oficiāli sekulārā valsts pārāk ļausies baznīcas ietekmei, tad varam iebraukt lielās auzās un nonākt tur, kur atrodas Krievija, kur baznīca ir saplūdusi ar valsti un politiku un metropolīts Kirils nosaka politiķu dienas kārtību un iedzīvotāju morāles, tikumības un seksa normas, veicina svētos karus un citu vardarbību pret pilsoņiem citām valstīm un pret personas brīvību.

Cerams, ka veselais saprāts un mūsu līdzdalība ES to nepieļaus. Viens no pirmajiem  diezgan novēlotiem soļiem valsts un baznīcas savstarpējās neatkarības demonstrēšanā būtu atteikšanās Saeimai un valdībai  kā fazāniem  sēdēt Doma baznīcā valsts svētkiem pieskaņotajos ekumēniskajos dievkalpojumos un klausīties pamācošus sprediķus par to, ka geji un Končita ir slikti un, ka Jēzus ir labs (lai gan ir viedokļi, kas apstiprina, ka Jēzus ir bijis gejs).  Kaut vai respektējot Satversmes pantu par baznīcas šķirtību no valsts un respektu pret tiem, kas nevienam dievam netic. Valsts prezidents, Saeimas deputāti un valdība tomēr vispirms ir sekulāras valsts pārstāvji, tādēļ viņiem diezin vai vajadzētu piedalīties klaji reliģiskos pasākumos, ja vien tā nav viņu privātā izvēle kā privātpersonai. Taču baznīca var droši rīkot savus ekumēniskos dievkalpojumus ne tikai par godu valsts svinībām, bet arī citās reizēs, tas tikai veicinās sašķelto un nereti karojošo baznīcu saprašanos. Tikai mūsu vēlētiem tautas pārstāvjiem no tā jāstāv tālāk.

Vēl jo vairāk, ka Latvijas valsts izveide nebija neviena dieva griba, bet gan Pirmā pasaules kara un pašu latviešu pūliņu rezultāts, kad impēriju sabrukuma rezultātā Eiropā izveidojās vairākas nacionālas valstis. Arī okupācijas gados baznīca (ar dažiem izņēmumiem) nebija tā, kas iedvesmoja uz pretošanos padomju režīmam, drīzāk pretēji, aicināja to pieciest un pati sadarbojās ar režīmu. Tāpēc valsts svētkos valsts un baznīcas simbiozes demonstrācija ir nevietā.

Tiem, kas piesauc faktu, ka krustneši uz Livoniju ar zobenu un asinīm atnesuši kādas nebijušas augstas morālēs vērtības, maldās, jo zinātne liecina, ka tādi jēdzieni kā līdzcietība, labs, ļauns, slikts, altruisms, dāsnums, empātija un žēlums bija zināmi arī pirms kristietības, jo tikumiskā apziņa tāpat kā mūsu seksuālā dziņa dziļi sakņojas mūsu darviniskās izdzīvošanas vēsturē. Reliģiju ir daudz. Arī Latvijā. Taču respektējot tās un nevēršoties pret tām, jāsaprot, ka īstu nācijas apziņu un valsti nav iespējams uzcelt citādi kā vien uz sekulāriem pamatiem.

*R. Dokinss, Dieva delūzija, Jumava, 2014, tulkojis A. Lauzis, citāts no 305.lpp..

**Baznīca un valsts. Saskares punkti no vēlēšanām līdz vēlēšanām. http://arhivanags.blogspot.com/2014/10/baznica-un-valsts-saskares-punkti-no.html


Komentēt

Ziemassvētki bez kara un reliģijas. John Lenon: Imagine

Imagine 2012. gads Londona Olimpiskās spēles

John Lenon Imagine. Bērnu koris. Londona. Olimpiskās spēles. 2012.

Speciāli TVNet. 

Imagine there’s no countries

It isn’t hard to do

Nothing to kill or die for

And no religion, too*

Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).

Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.

Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido

Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.

Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.

Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē

Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.

Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.

«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.

Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).

Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.

Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.

Reliģijas karš pret Latviju

Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?

Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.

Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.

2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.

Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.

Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.

Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču

Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.

Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.

Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.

Didro: reliģija gremdē tikumību

Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»

Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.

Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.

  • Džons Lenons «Imagine»

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Visa dziesmas teksta tulkojums:

Iedomājies, ka virs mums nav paradīze

Tas ir viegli, pamēģini

Arī elles nav pazemē

Virs mums ir tikai debesis

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo šodienai…

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo mierā…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Iedomājies, ka nav īpašumu

Jautāju, vai tu to vari

Nav alkatības un bada

Tik cilvēku brālība

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dala šo pasauli…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Džona Lenona siena. Prāga.


Komentēt

Kā Saskaņa un pareizticīgo baznīca šķeļ Latvijas sabiedrību

Ušakovs Metropolits Ameriks

Speciāli TVNet

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tikko atkal Saskaņa nākusi klajā ar to pašu, ko pirms gada (TVNet: «Saskaņa» kārtējo reizi rosina pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par brīvdienu)


Kad savam fitnesa trenerim Valērijam vakar treniņā jautāju, kad viņš kā pareizticīgais svin Ziemassvētkus, viņš, izbrīnīts par jautājumu, sacīja: – Tad, kad visi, – 25. decembrī.

– Bet vecāki?

– Arī. Visi esam kopā savās vecāku mājās Rēzeknē un nekad neesam svinējuši citā datumā kā 25. decembrī, – atbildēja trīsdesmitgadīgais etniskais krievs, kas sabiedrībā runā perfekti latviski, bet mājās krieviski un ar savu domāšanu un izturēšanos identificē sevi kā piederīgu latviešu nācijai un Eiropas kultūrai.

– Bet kāpēc tad Latvijā ir krievi, kas grib svinēt Ziemassvētkus kopā ar Maskavu un Krieviju?

– Tie ir politiķi, ne krievi. Politiskas spēlītes. Man tās jau apnikušas, – diplomātiski attrauca Valērijs.

«Saskaņas centrs», kas veicina nesaskaņu

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tā tas tiek darīts ar 8. martu, ko ar liekulīgu vērienu svin totalitārajā Krievijā, kur dominējošā pareizticīgo baznīcas ietekme ikdienā atvēl sievietei kaķim vai sunim līdzīgu lomu, bet reizi gadā – 8. martā viņa tiek celta uz pjedestāla.

Tā tas tiek darīts ar Ziemassvētkiem, kad prokremliskie spēki vēlas šķelt Latvijas sabiedrību. Šo šķēlēju avangardā ir Saskaņas Centrs. Tā Saeimas deputāti iesnieguši Saeimas prezidijam likumprojektu, kurā paredzēts, ka 7.janvāris – diena, kad pareizticīgie un vecticībnieki Krievijā svin Ziemassvētkus, arī Latvijā ir jānosaka par brīvdienu. Valērijs Agešins, Ivans Klementjevs, kas ir šīs idejas bīdītāji Saeimā, nepublisko, ka viņi to dara tāpēc, ka Kremlim tas noteikti ļoti patiktu, bet liek noprast, ka 7. janvāris it kā būtu visu pareizticīgo Ziemassvētki un ka 7. janvāra atzīšana par brīvdienu veicinātu sabiedrības integrāciju (Leta, 20.12.2013.). Protams, tā būtu integrācija, bet integrācija Kremļa un Krievijas virzienā, ko Saskaņas Centrs acīmredzot vēlas panākt. Ar krievu integrāciju Latvijas un latviešu nācijas sabiedrībā 7. janvāra atzīšanai par brīvdienu nav nekāda sakara.

Eiropas pareizticīgie svin kopā ar visiem kristiešiem

Tie, kas Latvijā uzdodas par visu pareizticīgo jūtu aizstāvjiem, cenšas noslēpt faktu, ka Eiropas Savienībā ir valstis, kur pareizticīgo procents sabiedrībā ir daudz lielāks nekā Krievijā, taču šajās valstīs pareizticīgie Ziemassvētkus svin kopā ar pārējiem Eiropas kristiešiem – katoļiem un luterāņiem, t.i., 25. un 26. decembrī. Šīs valstis ir Bulgārija un Grieķija, kur oficiālie Ziemassvētki ir nevienā citā laikā kā 25. un 26. decembrī.

Arī citu ES valstu pareizticīgie svin Ziemassvētkus kopā ar visiem kristiešiem, pat ja viņi savā ticībā dzīvo pēc vecā, tā saucamā Jūlija kalendāra, nevis modernās pasaules pieņemtā Gregora kalendāra (gregoriāņu kalendāra) jeb jaunā stila laika skaitīšanas sistēmas. Dažas ļoti konservatīvas pareizticīgo baznīcas, kā Krievijas un Serbijas, cenšas par katru cenu pieturēties pie vecā stila kalendāra, ko dēvē par Jūlija kalendāru (latīņu – calendarium Iulianum), kas bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars.

Šīm divām pareizticīgo baznīcām Eiropā seko arī Latvijas pareizticīgo baznīca, kas formāli ir neatkarīga no Maskavas un Krievijas ticības brāļu organizācijas, taču izskatās, ka attieksmē pret Ziemassvētkiem ietur Maskavas līniju.

Metropolīt Aleksandr, lūdzu, paskatieties laukā pa logu!

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kristus piedzimšanas svētkos, ko viņa baznīca stūrgalvīgi svin pēc vecā stila 7. janvārī, savā vēstījumā visiem Latvijas pareizticīgās baznīcas bērniem aicina ar patiesu mīlestību mīlēt ikvienu cilvēku, kuru satiekam mūsu dzīves ceļā.

Vai Dieva žēlastībā padevīgais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs nevarētu parādīt izcilu mīlestības paraugu, darot visu, kas viņa spēkos, lai viņa baznīca neizolētos no Latvijas un Eiropas, bet justos tai piederīga un Ziemassvētkus visi Latvijas kristieši svinētu kopā ar visu Eiropu?

Vai šāda attieksme labāk neveicinātu arī krievu integrāciju Latvijā un Eiropā un saskaņu, saliedētību Latvijas sabiedrībā?

Metropolīta kungs, lūdzu, paskatieties pa logu un redzēsiet, ka visa pasaule dzīvo pēc jauno laiku Gregora kalendāra un Latvija atrodas Eiropas Savienībā, un tās pareizticīgie grib izjust kopības sajūtu ar visiem Eiropas kristiešiem!

Citādi Latvijas sabiedrībai rodas pamatotas aizdomas, ka Latvijas pareizticīgo baznīca vairāk skatās uz Maskavu, nevis uz Eiropu, kurai kulturāli, mentāli un teritoriāli Latvija pieder.

Ja Latvijas pareizticīgo baznīca pat sava veco laiku kalendāra lietošanā baidās spert citu Eiropas pareizticīgo brāļu un māsu soli un pāriet uz moderno laiku skaitīšanas sistēmu bez saskaņošanas ar Maskavu, tad šogad šo problēmu novēršanai varētu izmantot plānoto Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā.

Patriarhs Kirils gan nav nekāds demokrāts, jo viņa atbalsts Kremļa režīmam, politisko disidentu vajāšanai Krievijā un paša korumpētība nav nekas tāds, par ko Dievs priecātos, taču Latvijas politiķiem, varas pārstāvjiem, vajadzētu viņam atgādināt: ja pareizticīgo baznīca vēlas saliedēt Latvijas sabiedrību, tad labākais, ko šī baznīca varētu izdarīt, ir atteikties no oportūnisma kalendāru lietā un mudināt Latvijas pareizticīgos svinēt Kristus dzimšanu kopā ar visu Latvijas tautu.

Jauni kalendāra nemieri?

Pašreizējais SC politiskais un baznīcas spiediens veicina kalendāru nemierus.

Latvijas vēsturē konfrontācija Ziemassvētku svinēšanas dienas sakarā jau ir bijusi. Tos dēvē par kalendāra nemieriem, kad rīdzinieki atteicās svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā, tā saucamā Gregora kalendāra. Tie notika no 1584. līdz 1589. gadam un bija rīdzinieku izpausme pret Žečpospolitas kundzību un tās tiešo varas izpildītāju – Rīgas rāti (www.letonika.lv). 1582. gadā ar pāvesta Gregora XIII aicinājumu visā katoliskajā pasaulē tika ieviests jauns kalendārs, t.s. gregoriskais kalendārs, kam bija jānomaina vecais – Jūlija Cēzara izveidotais kalendārs. Sākumā Rīgas rāte pakļāvās namnieku (viduslaiku pilsētu iedzīvotāji, kuriem pilsētā bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības) prasībām un jauno kalendāru nepieņēma, bet 1584.gadā, kad Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs, draudot ar represijām, pavēlējis Gregora kalendāru ieviest, pilsētā sākās protesta akcijas. Nemieri beidzās ar nāvessodiem.

Jaunais laika skaitīšanas stils tika ieviests, lai novērstu Jūlija kalendāra nepilnības – kalendārā gada atpalikšanu no patiesā saules gada. Katoļu zemēs jaunais kalendārs tika pieņemts uzreiz. Protestantu, pareizticīgo un citās zemēs Gregora kalendārs tika ieviests ar grūtībām dažādos laikos. Viena no valstīm, kur Gregora kalendāru sāka lietot visvēlāk, bija Krievijas impērija, tāpēc arī Latvijas teritorijā uz to pilnībā pārgāja tikai 1919. gadā, kad starpība bija jau sasniegusi 13 dienas. Tomēr pirms iekļaušanas Krievijas impērijas teritorijā visos Latvijas novados tika lietots jaunais stils – Latgalē un Vidzemē to pirmoreiz ieviesa 1582. gadā, kad tas izraisīja kalendāra nemierus Rīgā, bet Kurzemē un Zemgalē 18. gadsimta sākumā (letonika.lv).

Arhibīskaps Vanags arī šķeltnieku pusē

Pašlaik likums neatļauj oficiāli šķelt sabiedrību divās daļas pēc baznīcas kalendāriem. Cerams, ka tas arī nenotiks un Saeimai būs tik daudz veselā saprata, lai šādu SC provocētu šķelšanos neatbalstītu, lai arī Latvijā vismaz pašvaldību līmenī šādi šķelšanas precedenti ir. To dara Rēzeknes domes priekšsēdētājs A. Bartaševičs (Saskaņas Centrs), Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis (Latgales partija), izdodot rīkojumus par brīvdienām savu pašvaldību darbiniekiem.

Vai tiešām kāds spēj noticēt šo kungu apgalvojumiem, ka tādā veidā viņi tādā veicina Latvijas tautas saliedētību un integrāciju? Nē, šie kungi uzvedas tieši tāpat kā luterāņu baznīcas arhibīskaps Vanags, kas nesen LNT raidījumā paziņoja, ka atsevišķa brīvdiena pareizticīgajiem būtu būtisks ieguldījums sabiedrības integrācijas procesā. Pieņemu, ka Vanaga kungs nesaprot, ko runā, jo negribas ticēt, ka luterāņu baznīca būtu sabiedrības šķelšanas pusē.

Ignorējot avantūristiskos un bezatbildīgos politiskos (SC) un baznīcas (Vanags) padomdevējus, izšķirošu soli var spert pati pareizticīgo baznīca, nedodot iespēju politiķiem savās interesēs izmantot šo jaukos svētkus.

Baznīcai būtu jādara viss, lai cilvēkus nevis šķeltu, bet vienotu. To var izdarīt ļoti vienkārši – svinēt Ziemassvētkus kopā ar visu Latviju un Eiropu. Kā to dara pareizticīgie Bulgārijā un Grieķijā. Latvijas situācijā tas būtu nenovērtējams baznīcas ieguldījums īstas saskaņas veicināšanā.


Komentēt

Mazs un drosmīgs solis Rinkēvičam, liels solis Latvijai

Džeimss Blants skūpstas ar vīrieti

Protestējot pret homofobiju, heteroseksuālais populārais dziedātājs Džeims Blants (James Blunt) uz skatuves skūpstās ar vīrieti., Foto: Apollo.lv

Speciāli TVNet

Latvija ir viena no homofobiskākajām valstīm Eiropas Savienībā, jo ir gandrīz vienīgā, kur likumdošana nedod tiesības visiem cilvēkiem uz partnerattiecību vai laulības reģistrēšanu.

Ar homofobijas karogu uz priekšu – uz Ukrainu un tad uz Baltiju!

Homofobija* ir plaši izplatīta ne tikai sadzīvē, bet tā zeļ un plaukst medijos, politiķu vidū un dominē Saeimā. Homofobija kā partijas politika ir visu Latvijas Saeimā ievēlēto politisko spēku karogs. Izņemot Vienotības oficiālo politiku.

Homofobijas izplatību Latvijā apstiprina arī politologs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, kurš secina: ja ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (V) paziņojums par viņa seksuālo orientāciju būtu nācis klajā pirms vēlēšanām, iespējams, viņa rezultāts vēlēšanās būtu vājāks, jo daļa Latvijas sabiedrības neesot pārāk iecietīga šajos jautājumos un šāds Rinkēviča paziņojums būtu negatīvi ietekmējis viņa rezultātus 12. Saeimas vēlēšanās. Nevienā normālā un attīstītā rietumu demokrātijas zemē kāda politiķa seksuālā orientācija nespētu negatīvi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Bet tas droši vien nenotiktu Latvijā, neskatoties uz to, ka Rinkēviča kungs socioloģiskajās aptaujās figurēja kā viens no visautoritatīvākajiem un profesionālākajiem Latvijas politiķiem. Tie homofobi, kas sludina, ka Latvijā neviens nevienu geju nediskriminē pēc viņa orientācijas, nonāk pretrunā ar savu apgalvojumu, ka Rinkēvičam vajadzējis «iznākt no skapja» pirms vēlēšanām. Acīmredzot visas Latvijas homofobi bija gatavi svītrot Rinkēviču tikai tāpēc, ka viņš ir gejs.

Visu cilvēku vienlīdzīgu tiesību jautājumos mēs vēl neesam civilizēti rietumi, bet drīzāk Putina Krievija, kur homofobija ir organiska valsts iekšējās un ārējās politikas būtiska sastāvdaļa, kur ar homofobijas karogu sit un spārda gejus uz ielām un īsteno militāru agresiju Ukrainā, lai it kā pasargātu Ukrainu no gejropas (Kremļa propagandas izgudrots termins, lai stigmatizētu** Eiropas demokrātiskās vērtības) ietekmes.

Homofobija bija Hitlera kaujas karogs, iekarojot Eiropu, tagad tas ir Putina rokās un tiek vicināts krievu šovinistisko bandītu rokās Luhanskā un Doņeckā, kā arī uz tankiem un iskanderiem (krievu kodolraķetes), kas drūzmējas pie Ukrainas un arī Baltijas robežām.

Homofobijas saknes Satversmē

Būtu nepilnīgi homofobijas izplatībā vainot tikai padomju laikmeta ietekmi. Tā, protams, ir postpadomju slimība, taču mūsdienās Latvijā tās izplatību veicina kristīgās baznīcas, klerikālo (tā saucamo tradicionālo vērtību) partiju un Krievijas masu mediju īstenotā homofobijas propaganda. Visi trīs nosauktie faktori kopā mazo Latviju ir padarījuši par nebrīvu, kompleksainu un nožēlojamu valsti, kurā cilvēkiem, kas nav laulājušies baznīcā, bet vieni paši vai nereģistrētās attiecībās dzīvo kopā, rada un audzina bērnus, ir ierādīta otrās šķiras pilsoņu loma.

Homofobija ir nostiprināta arī Latvijas Satversmē, un to izdarīja nevis 1918. gada Satversmes autori, bet labējie, klerikālie un centriskie latviešu homofobiskie politiķi 2005. gadā. Tas notika ar klerikālās Latvijas Pirmās partijas (LPP) līdera Šlesera aktīvu iniciatīvu un vadību. Tā Latvijas tauta kā aitas ļāva vienam neizglītotam, bet ambiciozam klaigātājam ar norvēģu baznīcas skolas diplomu kabatā mūsu konstitūcijā nostiprināt sabiedrības ievērojamu daļu diskriminējošu normu.

Tagad LPP ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP sabiedrotie 2005. gadā bija Tautas partijas, ZZS, TB/LNNK un Jaunais Laiks deputāti, kas kopā pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs.

Šlesers, Šķēle, Kalvītis, Godmanis, Kristovskis un citi tā laika politiķi sen jau ir izmesti vēstures mēslainē, taču viņu sastrādāto ir spiestas norīt nākošās paaudzes.

Tagad Saskaņas, Nacionālās apvienības, No sirds Latvijai, Reģionu partijas deputāti visi kā viens atsaucas uz šo diskriminējošo pantu, kad reportieri jautā, vai nevajadzētu visiem Latvijas iedzīvotajiem dot vienādas tiesības.

“Lai viņi visi precas, tad valsts viņus aizsargās”, ciniski secina NA politiku īstenojošais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, labi zinot, ka šis aicinājums neattiecas uz visiem, bet tikai uz sabiedrības 90-95%. Taču arī no heteroseksuālajiem pāriem puse no Latvijas bērniem dzimst un aug nereģistrētās attiecībās. Bērnus dzemdē un audzina arī homoseksuāli pāri un dod ne mazāku ieguldījumu demogrāfijas veicināšanā kā heteroseksuālie pāri vai vientuļās mātes/tēvi. Tātad vairāk nekā pusi Latvijas sabiedrības šis kroplīgais Satversmes pants diskriminē. Vai, diskriminējot vairāk nekā pusi sabiedrības, skaļie tikumības sargi no NA (Parādnieks, Iesalnieks, Kiršteins, Dzintars) veicinās laimīgāku un aizsargātāku tautu? Protams, nē! NA, Saskaņas, NSL, RP politika, slēpjoties aiz nacionāliem, sociāldemokrātiskiem un demogrāfijas lozungiem, tikai ciniski šķeļ un diskriminē Latvijas sabiedrību. Ja kāda Latvijas partija savā programmā sludina, ka tā ir par tradicionālām ģimenes vērtībām, tad tā ir droša zīme, ka mums ir darīšana ar homofobisku partiju.

Uzkārt uz āķiem vai izsūtīt uz vientuļu salu

Rinkēviča solis ir ne tikai drosmīgs, tas ir arī nozīmīgs politisks solis Latvijai, lai valsti izārstētu no homofobijas un mazinātu Krievijas un pašmāju homofobiskās propagandas ietekmi. Tam ir jau pirmie rezultāti. Nils Ušakovs, jūtot trenda maiņu, ka nav vairs varonīgi būt homofobam un oponēt Rinkēvičam, ka viņš Latvijā neielaida četrus pazīstamus krievu homofobus un atklātus Putina impēriskās politikas un Ukrainas kara atbalstītājus Valēriju, Josifu Kobzonu, Josifu Prigožinu un Ivanu Ohlobistinu, apsveic Rinkēviča «iznākšanu no skapja» kā godīgu rīcību.

Piesardzīgi un vairs nekategoriski noliedzoši par Vienotības plānoto dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Panorāmā izsakās pat homofobiskā Aivara Lemberga domu spogulisAugusts Brigmanis (ZZS).

Homo-, bi-, un transseksuāļu tēma Latvijas politiķiem vienmēr ir bijis karsts kartupelis, jo viņi vienmēr ir domājuši, ka tauta ir tumsonīga un pasaulē nav bijusi, kā dzīvo citi, nezina un tāpēc tai ir bailes no visa sveša un nezināmā – no melnādainajiem, no ebrejiem, no blondīnēm un no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transseksuāļiem.

Neviens politiskais spēks nekad nav atklāti nostājies pret homofobiju politikā, sadzīvē, darbavietās, kultūrā un citur.

Taču ir bijuši latviešu politiķi, kas visus homoseksuāļus solījuši izolēt uz vientuļas salas vai uzkārt uz āķiem un visādi citādi diskriminēt.

Latvija nebūs brīva un laimīga valsts, kamēr homofobiju atbalstīs un veicinās politiķi. Aizspriedumu un baiļu pozīcijās vēl joprojām cieti kā klints ir gandrīz visi Latvijas politiskie spēki. Nacionālās apvienības trubadūrs Jānis Iesalnieks, draudot Ilzei Viņķelei, ka nekādu visu cilvēku līdztiesību nodrošinošu dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Saeima nepieņems, dzied unisonā ar ideoloģiski tuvo Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu, kurš par Rinkēviču saka tā: «Atradis, ar ko lepoties. Kaut gan, ja nav nekā cita, ar ko lepoties, tad jālepojas ar to pašu.» (Twitter.com).

Visdīvainākais, ka homofobija ir tā saucamās sociāldemokrātiskās un krievu minoritātes aizstāvju partijas Saskaņa politika, jo sociāldemokrāti visā pasaulē parasti aizstāv visu veidu minoritātes un sociāli neaizsargātos cilvēkus. Tas vien apstiprina aizdomas, ka šī partija tiešām ir nevis sociāldemokrāti, bet Krievijas impēriskās politikas roka Latvijā.

Kas kopīgs Sandrai Kalnietei ar Jāni Rožkalnu?

4.februārī Eiropas Parlaments (EP) balsoja par atbalstu Eiropas Savienības (ES) «ceļa kartei» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas. Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis no Vienotības balsoja pret. Taču arī par balsojusīSandra Kalniete EP priekšvēlēšanu debatēs demonstrēja svelmojošu dubultmorāli, pievienojoties Robertam Zīlem un taisnojoties, ka šī ceļa karte nav obligāta, Latvija var to ignorēt un tā nav jāņem galvā vispār. Zemteksta vēstījums: esmu tomēr bailīga homofobe un tikt EP man gribas vairāk, nekā turpināt cīnīties par visu cilvēku vienlīdzīgām tiesībām un Latvijas brīvību no homofobijas.

Par to nav jābrīnās, jo Kalnietes kundze kādā TV intervijā sakarā ar Tautas frontes jubileju pirms gada nožēloja, ka neesot bijusi pietiekoši drosmīga un nav uzdrošinājusies iet pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, lai kopā ar cilvēktiesību grupu Helsinki-86*** noliktu ziedus. Skatījusies tikai no malas. Taču brīvu Latviju gribējusi un par to nolēmusi cīnīties.

Toreiz daudz drosmīgāks par Sandru Kalnieti bija šodien homofobiski kareivīgais Jānis Rožkalns, kurš gāja pie Brīvības pieminekļa un nolika ziedus. Iespējams, ka arī tāpēc, ka J. Rožkalnam nebija ko zaudēt, bet S. Kalnietei bija, jo tad vēl nebija skaidrs, vai M. Gorbačovs ziedu licējus neizsūtīs uz Sibīriju un nesametīs cietumos. E. Rinkēviča paziņojuma sakarā bijušais cilvēktiesību aktīvists J. Rožkalns raksta: «Latviešu tauta nevēlas sev perversiju godinātājus valdībā, vai to tik grūti saprast? Tādi paziņojumi ir arī pretrunā Satversmei» (Twitter). Tāda, lūk, Rožkalna kunga cilvēktiesību izpratne šodien pēc 27 gadiem. Tā neizsakās, taču pēc būtības ar savu priekšvēlēšanu taisnošanos J. Rožkalnu un citus homofobus atbalsta «varonīgā tautfrontiete un Latvijas brīvības cīnītāja» S. Kalniete.

Latvija vēl nav brīva

Toreiz, kad Jānis Rožkalns kopā ar cilvēktiesību aizstāvju grupu Helsinki-86 lika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš to darīja par visu cilvēku tiesībām, par latviešu un Latvijas valstisko brīvību. Ja toreiz būtu tviteris, tad Jānis Rožkalns saņemtu tādus pašus apsveikumus kāEdgars Rinkēvičs tagad: «Apsveicam ar drosmīgu soli», «Tas ir drosmīgi!», «Tu esi varonis», «Mēs lepojamies ar tevi» utt.

No malas izskatās, ka pa šiem 27 gadiem varonīgais cilvēktiesību cīnītājs ir nodevis Helsinku konferences Noslēguma akta ideālus un kļuvis par cilvēktiesību nicinātāju, kurš citas seksuālās orientācijas cilvēkus dēvē par perversiju godinātājiem. Drausmīga metamorfoze.

Jānis Rožkalns spēra savu pirmo, bet drosmīgu soli 1987. gada 14. jūnijā, lai visi cilvēki būtu brīvi un Latvija atjaunotu savu valsti, taču līdz galam par Latvijas un tās cilvēku brīvību viņš negribēja vai nespēja iet.

Kamēr visi cilvēki Latvijā vēl nav laimīgi un ar vienādām tiesībām, Latvija vēl nav brīva. Tāpēc nākamo soli Latvijas brīvības cīņā pirms dažām dienām bija jāsper Edgaram Rinkēvičam. Tas bija mazs solis Rinkēvičam, bet liels solis Latvijai****, lai Latvija un visi cilvēki tajā būtu brīvi, laimīgi un dzīvotu harmoniski.

Tas ir nepiedodami aizkavējies un notiks tikai tad, kad to gribēs mūsu ievēlētie politiķi. Tas notiks tad, kad mēs visus viņus redzēsim praida pirmajās rindās nākamajā gadā.

Tas varētu sākties jau rīt, ja TV ekrānos mēs redzētu Saeimas tribīnē protestu pret homofobiju un diskrimināciju, kurā apskautos, piemēram, Solvita Āboltiņa ar Regīnu Ločmeli-Luņovu,Romāns Naudiņš ar Andreju Elksniņu, Augusts Brigmanis ar Daini Liepiņu, Imants Parādnieks ar Gunāru Kūtri, Aleksandrs Kiršteins ar Sergeju Dolgopolovu, Ilze Viņķele ar Ingūnu Sudrabu, Ingūna Rībena ar Lolitu Čigāni, Raivis Dzintars ar Igoru Pimenovu, Jānis Dombrava ar Borisu Cilēviču…

Ekscentriskais mākslinieks un deputāts Artuss Kaimiņš varētu turpināt sadalīt deputātus pa pāriem un iedvesmot uz šādu rīcību.

Esmu jau ieslēdzis televizoru un gaidu, kad šo reportāžu pieteiks Jānis Geste (LTV), Arnis Krauze (TV3) vai Andris Auzāns (LNT).

Hetero-, homo-, bi- un transseksuālie dāmas un kungi, vai varat būt tikpat drosmīgi Latvijas brīvības vārdā kā Edgars Rinkēvičs?

P.S. Raksta autors ir heteroseksuālas, tā saucamās tradicionālās ģimenes, kurā ir divi bērni, tēvs.

*Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām.

** Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus. Tagad uz šā ceļa ir nostājusies Putina Krievija.

*** Helsinki-86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Nosaukums Helsinki-86 patapināts no fakta, ka 1975. gadā Helsinkos Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēgumā tika parakstīts «Helsinku noslēguma akts», kas bija sākums atslābuma politikai starp Rietumiem un PSRS, aicinot ievērot tautu pašnoteikšanās un cilvēktiesības.

**** Kad 1969. gada 21. jūlijā amerikāņu astronauts Neils Armstrongs spēra pirmo soli uz Mēness virsmas, viņš sacīja: «Tas ir mazs solis cilvēkam, bet viens milzu lēciens cilvēcei. “That’s one small step for man, one giant leap for mankind.»


1 komentārs

Homofobiju Latvijā veicina eiroparlamentārieši: Vaidere, Šadurskis un Zīle kā redzamākie

Vaidere, Zīle sadurskis

Speciāli TVNet 2014. g. 12. februāris

Ar dominējošu balsu vairākumu 4. februārī Eiropas Parlaments (EP) atbalstījis Eiropas Savienības (ES) «ceļa karti» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas*. Eiropas Komisijai (EK) tagad būs jāizstrādā vadlīnijas, lai visās dalībvalstīs tiktu atzītas dažādas ģimeņu formas, netiktu ierobežota vārda un ticības brīvība. EP norādīja, ka cīņai pret homofobiju ir nepieciešama vēl nopietnāka stratēģija nekā līdz šim – līdzīgi kā romu integrācijai vai dzimuma līdztiesību jomā.

«Eiropa vairs nedrīkst samierināties ar homofobiju. Tik daudzi no mums – lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi – pārāk ilgi ir dzīvojuši bailēs. Tās ir bailes uz ielas sadoties rokās, bailes tikt apsaukātiem, bailes tikt izmestiem no mājām, skolām vai darba. Vajadzīga ES rīcība, lai arī mēs varētu baudīt cilvēku pamattiesības, ko visiem iedzīvotājiem garantē ES,» sacīja ziņojuma autore Ulrike Lunačeka (Austrija).

Pret šo rezolūciju balsoja trīs Latvijas deputāti: Roberts Zīle no «Nacionālās apvienības» unInese Vaidere, Kārlis Šadurskis no «Vienotības». Tagad mēs zinām, ka viņi ir homofobi, jo viņiem nerūp visu cilvēku tiesības. Viņiem rūp tikai heteroseksuāļu tiesības. Ar savu balsojumu šie Eiroparlamenta deputāti no Latvijas nodemonstrēja, ka viņi acīmredzot nekad neaizstāvēs neizsargātu upuri, ja Briselē vai Rīgā vai Maskavā uz ielas agresīvi homofobi sitīs kādu geju, lesbieti vai transpersonu. Viņi drīzāk pamuks ielas otrā pusē un noskatīsies un droši vien aizskries pie odiozā K. Dimitera un V. Lindermana, lai parakstītos par zinātniskas dzimumizglītības aizliegumu arī Latvijā, kā to savā valstī ir izdarījusi Krievija, nosaucot to par «propaganda gomosjatini». Tāds pats homofobs ir arī I. Godmanis, kas balsojumā atturējās. Arī viņš tāpat kā nosauktie Vaidere, Šadurskis un Zīle nekad droši vien neizrādīs drosmi un solidaritāti ar sabiedrības apspiestākajām grupām un baidīsies pat izrunāt vārdu «homoseksuālis», no praidiem turoties lielgabala šāviena attālumā.

Nacionāļi kopā ar Lindermanu

Cilvēktiesību ierobežošanā un naida veicināšanā pret citādāko latviešu brašie «nacionāļi»un «liberāļi» var vienoties arī ar pašu «velnu» – pazīstamo nacionālboļševiku Lindermanu, kas pirms pāris gadiem iniciēja latviešus pazemojošo referendumu par valsts valodu Latvijā.

Tikai pateicoties tādiem atbildīgiem un pilsoniski drosmīgiem EP 397 politiķiem (kas nepadevās baznīcas inspirētās konservatīvo spēku homofobiskās propagandas spiedienam) kā Sandra Kalniete (V) Krišjānis Kariņš (V) un Alfrēds Rubiks (SC), EP šo rezolūciju pieņēma.

Arī Eiropā vēl nav izskausta homofobija un agresīva homofobijas propaganda, kas sekmē to, ka 47% no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām pēdējo piecu gadu laikā izjutuši diskrimināciju vai tikuši aizskarti, bet 26% saskārušies ar fiziskiem uzbrukumiem vai vardarbības draudiem. Latvija nav izņēmums.

Kas ir homofobija un kā tā izpaužas politikā?

Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus.

Sadzīves homofobijai šai rakstā nepieskaršos, jo tās izpausmes veidus jūs labi redzēsiet un jutīsiet šā raksta komentāros. Vienīgi ir vērts pieminēt homofobiskās retorikas argumentu, ka homoseksuāļu attiecības un laulības neveicinot dzimstību. To sludina arī Krievijas galvenais homofobs Putins. Taču šis apgalvojums ir aplams, jo nevienā valstī, kur ir atļautas viendzimuma laulības, dzimstība nav kritusies, bet tieši otrādi – pieaugusi**.

Homofobija un tās propaganda izpaužas politikā, uzmundrinot un atbalstot sadzīves homofobiju, sabiedrības sašķeltību un neiecietību pret citādo. Latvijā homofobija kā atklāta un slēpta partiju politika ir politiskā spektra abos flangos, gan latviešu, gan krievu pusē. Parasti homofobi ir tie latvieši, kas iracionāli necieš krievus, un tie krievi, kas baidās no latviešiem. Abiem ir bailes no citādākā. Piemēram, «Nacionālajai apvienībai» un «Lindermana partijai – Par dzimto valodu!». Tāpēc gan latviešu, gan krievu labējās partijas vai grupējumi ir vienoti homofobijā. Raivis Dzintars kādā intervijā lepojas, ka Rīgas praidā esot bijis maz politiķu. Demokrātisks politiķis Eiropā par to kaunētos. Taču ne NA līderis. Tā izpaužas viņa un partijas homofobija, jo viņam ir bail nostāties šīs tiesībās apspiestās sabiedrības grupas pusē.

Taču homofobi ir arī ZZS, SC, RP un «Vienotībā». Atcerēsimies kaut vai homofobisko spēku uzbrukumu ministrei Ilzei Viņķelei par dzimumaudzināšanas grāmatu (kas mudina bērnus domāt par dzimumu līdztiesību) izplatīšanu bērnudārzos, kad Ilzes Viņķeles partijas kolēģe Inguna Rībena kopā ar 35 Saeimas deputātiem nosūtīja vēstuli valdībai, lai panāktu diskriminējošas izmaiņas Latvijas dzimumu līdztiesības politikā. Ja kāda partija Latvijā sludina, ka tā ir tikai par «tradicionālām ģimeniskām vērtībām» un par vadoni, stingru roku, kas vadītu valsti, tad tā ir zīme, ka šī ir homofobiska un visa veida sabiedrības minoritātēm, citādi domājošiem naidīga partija. Jo viņi patiesībā uzskata, ka vientuļās māmiņas, tēti, partneri, seksuālās minoritātes nepieder pie tradicionālas ģimenes un tikai «vadonis» var ieviest kārtību Latvijā un visus partnerus, vientuļos, gejus uz lezbietes salikt būros un citādi diskriminēt.

Latvijas vēsturē visatklātāk homofobiju propagandējusi ir LPP, kuras priekšplānā bija pazīstams homofobs Šlesers. Tagad tā ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP 2005. gadā kopā ar Tautas partiju, ZZS, TB/LNNK un JL deputātiem pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs. Tas ļauj tagad homofobiskai propagandai (R. Zīle) sludināt, ka EP 4. februāra rezolūcija nedarbosies Latvijā, jo būs pretrunā ar Satversmi. V. Vīķe-Freiberga, izsludinot šos grozījumus, rīkojās liekulīgi un mierināja sabiedrību, ka grozījumi esot deklaratīvi, kas nevēršoties pret homoseksuālo partnerattiecību iespēju. Ja tas ir tā, kāpēc tad vispār vajadzēja vieglprātīgi grābstīties gar Satversmi? Lai apliecinātu dažu partiju homofobiskās ambīcijas? Šis piemērs demonstrē, ka Latvijā vajadzētu ieviest likumu, kas neļautu vienam Saeimas sasaukumam izdarīt būtiskas izmaiņas Satversmē, ja to neapstiprina nākošā sasaukuma Saeima. Tāda prakse ir spēkā vairākās citās valstīs. Jo citādi ar Latviju atkal var notikt kā 1940. gadā, kad Latviju iekļāva PSRS.

Krievijas ietekme uz homofobisko atmosfēru Latvijā

Krievijas mediji palīdz Latvijā veidot sabiedrisko domu un atstāj ietekmi uz mūsu partiju politiku. Krievijā homofobija ir kļuvusi par valsts politiku, kas uzmundrina sadzīves homofobiju, kas jau liek vilkt paralēles ar fašistiskās Vācijas un PSRS Staļina laika politiku pret seksuālajām minoritātēm un to nosoda visā pasaulē, izraisot arī pasaules politisko līderu boikotu pret Soču Olimpiādi.

Pasaulē pazīstamais Krievijas akadēmiķis Igors Kons raksta***, ka homofobiju veicina pareizticīgo baznīca, padarot homofobiju par sava veida nacionāli reliģisko ideju, saliedējot ap to konservatīvos spēkus un konfesijas ne tikai valstī, bet arī pasaules mērogā. Arī ievērojamais Krievijas TV komentētājs Vladimirs Pozners ir sacījis, ka augstais homofobijas un citu neiecietības formu līmenis Krievijā ir saistīts ar Krievijas pareizticīgo baznīcas «tradīcijām» un ar Krievijas vēsturiskās attīstības īpatnībām, kurām ir raksturīga neiecietība pret citu tautību cilvēkiem, pret citu reliģiju, pret citu ādas krāsu un tai skaitā pret citu seksuālo orientāciju.

Zinot, ka Latvijas pareizticīgie atrodas Maskavas patriarhāta pakļautībā, nav jābrīnās, ka tieši pareizticīgie ir aktīvāko un agresīvāko Latvijas homofobu rindās (piemēram, ar uzbrukumiem praidiem Rīgā, ar parakstu vākšanu referendumiem un citām aktivitātēm).

Nav jābrīnās, ka Krievijas pierobežā- Latgalē, kas atrodas masīvā Krievijas televīzijas un baznīcas ietekmē, tādi Latvijas politiķi kā Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC), Rihards Eigims (ZZS) un citi aicina ieviest Latvijā Krievijai analoģiskus likumus, kas aizliegtu vispusīgu un atklātu dzimumaudzināšanu pusaudžu vidū, ko šie politiķi nezinātniski un diletantiski dēvē par «homoseksuālisma propagandu». Tā Krievijas baznīcas pret citādāko vērstā ideoloģija ietekmē Latvijas politiku. Ja kāds vēl nezina, kas ir Krievijas maigā vara Latvijā, tad šis piemērs to uzskatāmi raksturo.

Homoseksuālu cilvēku medības

Krievu publicists Sergejs Medvedevs žurnālā «Forbes»**** raksta, ka homofobija ir vāju, savā seksuālajā orientācijā nepārliecinātu cilvēku pazīme, kas to baidās pazaudēt pirmajā konfrontācijā ar realitāti. Jo vājāka valsts, tās identitāte, jo niknāks ir tās homofobiskais gars. Tā ir kļuvusi par platformu, kas saliedē represīvos varas orgānus un pūļa instinktus. Būt par atklātu antisemītu vai rasistu Krievijā ir mazliet nepieklājīgi, taču būt par homofobu ir normāli, cienīgi un pat patriotiski. Tie, kas 9. maijā Volgogradā līdz nāvei piekāvuši jaunieti, paziņojuši, ka viņi to darījuši patriotisku motīvu vadīti, jo nosistais taču bijis gejs.

Oficiālā valsts politika Krievijā ir sākusi naida karnevālu un homoseksuālu cilvēku medību sezonu (par ko rakstījām arī TVnet pirms nedēļas rakstā «Šokējoši: pirms Olimpiādes parāda, kā Krievijā izrēķinās ar gejiem» http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/496463-sokejosi_pirms_olimpiades_parada_ka_krievija_izrekinas_ar_gejiem). Krievijā pusgada laikā bijuši fiksēti 26 uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem, no kuriem 7 beigušies ar cietušo nāvi. Taču policijā nefiksēto uzbrukumu skaits ir nesaskaitāms. Policija arī piedaloties šajās medībās, upurus izvarojot ar šampanieša pudelēm (Kazaņā) vai ar lauzni (Sočos), raksta «Forbes» autors***.

Vai to, kas notiek Krievijā, Latvijā grib redzēt Lindermans, Dzintars, Rībena, Bartašēvičs, Eigims un citi? Gan aktīvi homofobi, gan vienaldzīgi malā stāvētāji? Vai to tiešām vēlas Latvijā redzēt Vaidere, Šadurskis un Zīle, kad balsoja pret EP rezolūciju, kas ierobežotu homofobiju Eiropā? Krievijas ideoloģijas un homofobijas ietekme Latvijā aug, un demokrātiskā valstī to var mazināt tikai ar pārliecinošu pretdarbību. Taču šo politiķu vārdi, darbi un bezdarbība liecina, ka Krievijas homofobijas un neiecietības ugunskuru viņi grib pārnest uz Latviju. Tā ir bezatbildīga politika, kas veicina ne tikai homofobiju, bet arī Krievijas režīma intereses Latvijā, antieiropeisku atmosfēru un sabiedrības šķelšanu vērtīgākos (heteroseksuāļi) un nevērtīgākos (homoseksuāļi) cilvēkos. Vai šādiem tuvredzīgiem politiķiem ir vieta Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, vai viņi cer, ka no Krievijas importētā un pašu uzkurinātā homofobija palīdzēs viņiem tur atkal tikt?

* http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-%2F%2FEP%2F%2FTEXT%2BREPORT%2BA7-2014-0009%2B0%2BDOC%2BXML%2BV0%2F%2FLV&language=LV

** Viendzimuma laulības slēgšana ir legalizēta vismaz 16 valstīs (Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Kanādā, Dānijā, Francijā, Islandē, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Urugvajā, Skotijā un Zviedrijā). Dažās valstīs viendzimuma laulību var noslēgt tikai atsevišķos apgabalos (Brazīlijā, Meksikā, ASV). Vairāku valstu valdības ir izteikušas gatavību nākotnē viendzimuma laulību legalizēt.

*** Гомофобия как лакмусовая бумажка российской демократии

**** Каминг-аут РФ: как гомофобия стала нашей национальной идеей. http://www.forbes.ru/mneniya-column/tsennosti/241068-kaming-aut-rf-kak-gomofobiya-stala-nashei-natsionalnoi-ideei