Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.

Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

Raksts TVNet: Kā Latvijas nacionālā Opera kļuva par Putina galma publisko namu.

Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.

Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?

Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?

Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.

Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.

Neētiska un amorāla sponsorēšana

Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.

Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.

Raksts TVNet: Putinam noderīgais idiots Depardjē un vina sekotāji Latvijā.

Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.

Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.

Draudi preses brīvībai

Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.

Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.

Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**

Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?

Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.

Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?

Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.

Rupjības, kuru nav

Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.

Valdes gods tiks atjaunots

Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek  Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.

Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?

Kur tagad atrodas Operas gods?

Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).

Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.

TVNet  godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.

Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?

Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).

Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.

Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.

Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?

„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.

Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***

Vai tas pats sagaida arī  Zigmara Liepiņa kritiķus?

*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

  • ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts

**Apkopojums_Gods_un_ciena

***R. A. Vilsons. Kvantu psiholoģija.  Jumava. 2012. 85.lpp.


1 komentārs

Pustukšas tribīnes: tauta boikotē Kremļa projektu Rīgas Dinamo

Latvijā beidzot sāk saprast, ka Rīgas Dinamo hokeja projekts ir Kremļa maigās varas spilgtākais piemērs un tauta to sāk boikotēt. Putinam vajadzēja iebrukt Ukrainā, lai latvieši saprastu, ka Rīgas Dinamo ir tie paši Putina tanki tikai to “maigākā” izpausmē.

Tukšas tribīnes Rīgas Dinamo sezonas atklāšana

Vairāk par šo Putina projektu rakstīju pirms gada:

Rīgas «Dinamo» tāds pats padomju režīma simbols kā Pārdaugavas piemineklis padomju armijai?

2013. gada 20. novembris TVNet

āboltiņa savickis Dinamo

Solvita Āboltiņa (Vienotība) Rīgas Dinamo spēles tribīnēs kopā ar Juri Savicki. Foto TVNet.

Vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši cilvēku ir parakstījuši petīciju, lai Pārdaugavas Uzvaras laukumā demontētu PSRS armijas memoriālu. Šis piemineklis, kas lielai daļai Latvijas krievu simbolizē PSRS un tās saistību mantinieces Krievijas lomu nacisma sagrāvē, ir kļuvis par mūsdienu Latvijas krievu populārāko pulcēšanās svētvietu un nacionālā pašlepnuma simbolu. To var saprast, un to, iespējams, vajadzētu arī saglabāt nākamajām paaudzēm kā noteikta vēstures laikmeta unikālu liecību un brīdinājumu, lai tas nekad vairs neatkārtotos.

Taču vairāk nekā dīvaina šķiet šā pieminekļa likvidēšanas entuziastu dubultmorāle. Daudzi no viņiem, dienā parakstījuši manabalss.lv iniciatīvu, lai nojauktu PSRS okupācijas varas simbolu – padomju armijas pieminekli Uzvaras parkā, iespējams, jau vakarā uzvelk kreklus un šalles ar PSRS sarkanā terora organizācijas VDK kluba «Dinamo» emblēmu un steidzas uz «Arēnu Rīga», lai šajā «Kremļa filiālē» ar skaļiem kliedzieniem kristu ekstāzē un pielūgtu šo padomju represīvās varas simbolu – «Dinamo».

Kas ir «Dinamo», ko pielūdz latvieši «Arēnā Rīga»?

«Dinamo» ir sporta biedrība, kas radusies pirms 90 gadiem – 1923. gadā padomju Krievijas represīvā orgāna čekas paspārnē. To dibināja pēc F. Dzeržinska norādījumiem, lai veicinātu čekas karaspēka un pārējā VĀK personāla fizisko un kaujas gatavību. Kādu brīdi šīs organizācijas vadītājs bija arī latvietis J. Peters. Jaunās sporta organizācijas nosaukumu «Dinamo», kas nozīmē «spēks kustībā», piedāvājis kāds čekas darbinieks Nedoļa-Gončarenko, kas uz represīvajiem orgāniem bija atnācis no Maskavas fabrikas «Dinamo». Turklāt jau pašā sākumā tika nolemts, ka sporta biedrība būs paredzēta ne tikai čekas karaspēkam, bet arī GPP (čekas) darbiniekiem.

Tātad «Dinamo» radās kā KPFSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts politiskās pārvaldes GPP (Galvenā politiskā pārvalde, Glavnoje političeskoje upravļenije) karaspēka sporta biedrība. Vēlāk šīs biedrības saimnieku nosaukums mainījās. 1923.—1934. gadā PSRS Tautas komisāru padomes Apvienotā valsts politiskā pārvalde (ОГПУ при СНК СССР), 1934.—1943. gadā PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (НКВД СССР), 1943.—1954. gadā PSRS Valsts drošības ministrija (МГБ СССР). 1954.—1991. gadā PSRS Valsts drošības komiteja (КГБ СССР).

Līdz pat PSRS sabrukumam jēdziens «Dinamo» visiem labi asociējas ar PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmai (ieskaitot VDK) piederošu sporta organizāciju. Šajā sistēmā atradās arī analoģiskas sporta biedrības visās citās PSRS republikās. Tajā skaitā 1946. gadā dibinātais hokeja klubs Rīgas «Dinamo» (no 1949. gada līdz 1968. gadam šī hokeja komanda ietilpa klubā «Daugava» un lietoja tās nosaukumu), bet pēc tam atkal pārgāja uz sākotnējo piederību un nosaukumu «Dinamo», neradot šaubas, kādā paspārnē un protekcijā šis klubs darbojas.

Kad pēc PSRS sabrukuma Krievijas ietekmīgi ekonomiskie un politiskie spēki dibināja Kontinentālo hokeja līgu, kurā pamatā spēlētu Krievijas hokeja klubi, viens no šīs līgas uzdevumiem bija veicināt arī bijušo padomju republiku integrāciju šajā līgā. Sevišķi vilinoša Kremlim bija iespēja ielikt kāju NATO un ES valstī Latvijā. Tas arī izdevās, izmantojot padomju nomenklatūras izpriecām stutēto un visādi finansiāli atbalstīto Rīgas «Dinamo» padomju laiku slavu un Kremlim uzticīgus ietekmes aģentus, tādus kā Juris Savickis, un bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani. Viņi kopā ar J. Savicka gāzes uzņēmumu «Itera Latvija» reanimēja padomju laika slavas apvīto čekas sporta klubu «Dinamo». Lai norādītu uz pēctecību 2008. gadā dibinātā kluba nosaukumā, tā emblēmā tika izmantots grafiski stilizēts burts «D» no padomju laiku perioda Rīgas «Dinamo» komandas logotipa. Lai nav šaubu, ka klubs «Dinamo» ir tas pats čekas tradīciju un gara mantinieks.

Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļi droši vien apgriezās nezināmajos kapos par 360 grādiem, kad viņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis kļuva par vienu no dibinātājiem un vadītājiem brīvās Latvijas klubam «Dinamo», kura nosaukums nepārprotami norāda uz tādiem jēdzieniem kā čeka, GULAG (padomju koncentrācijas nometnes), НКВД, КГБ. Šī organizācija bija padomju režīma balsts arī Latvijā un vajāja, represēja, izsūtīja un iznīcināja simtiem tūkstošu Latvijas patriotu, ieskaitot pašu Kārli Ulmani.

Var jau saprast un attaisnot Jura Savicka vēlmi saglabāt ar VDK oreolu apvīto «Dinamo» brendu (vai nepretoties tā izmantošanai), jo PSRS VDK ir viņa jaunības un brieduma gadu romantiskā darbavieta. Turklāt, strādājot VDK, viņš varēja arī pilnībā nezināt, kādus netīrus darbus viņa darbavieta ir veikusi un veic. J. Savickis esot naivi ticējis, ka šī iestāde cīnās par mieru un cilvēku laimi visa pasaulē (kā viņš nesen atzina intervijā LTV raidījumā «Viens pret vienu»). Taču, ja šo neziņu var attaisnot padomju laikā, tā nav izskaidrojama šodien, kad nevienam vairs nav nekādu šaubu, kas ir bijusi GPP, čeka, VDK un viens no šo represīvo organizāciju sporta simboliem «Dinamo». Pat daudzi no tiem, kas katru gadu 9. maijā pulcējas pie pieminekļa Uzvaras parkā, nezin vai uzdrošinātos glorificēt šo terora organizāciju, no kuras baidījās un cieta visi, kas dzīvoja PSRS, ko sauca par tautu cietumu.

Sports ir politika un maigā vara

Nav šaubu, ka Krievijas finansētais KHL un Rīgas «Dinamo» projekts ir uzskatāms Krievijas politiskās un arī ekonomiskās varas bastions Latvijā, kurš nesen nostiprināja savas pozīcijas, iegādājoties arī ledus un koncertu halli «Arēna Rīga». Tagad Krievijas maigajai varai ir arī savs «mazais Kremlis» Rīgas centrā.

Šie darījumi ir noformēti kā Kremlim lojālu, tuvu stāvošu un ietekmīgu Krievijas un Latvijas uzņēmēju un viņu firmu pirkumi, kuros redzams, ka Kremļa intereses pārstāv Igors Makarovsun Latvijas puses Krievijai lojālā ietekmes persona ir Juris Savickis. Protams, kluba dibinātāju un īpašnieku skaitā ir bariņš Kremlim lojālu Latvijas politiķu un uzņēmēju, to skaitā jau piesauktais eksprezidents G. Ulmanis un ekspremjers A. Kalvītis, kā arī uzņēmēji G. Rāvis, A. Pauniņš u.c. Tomēr šo Krievijas hokeja aktivitāšu centrā Latvijā ir Krievijas kompānija ar nosaukumu «Itera». Kopš 2008. gada šajā Krievijas maigās varas projektā Krievija (I. Makarovs) ieguldījusi vismaz 65 miljonus eiro. Igors Makarovs ir viens no Kremļa režīmam lojālajiem miljardieriem, kas 1992. gadā dibināja Krievijas pirmo privāto dabasgāzes kompāniju «Itera». Viņš ir Putinam uzticīga persona, kas to neslēpj un palīdz Krievijas prezidentam viņa ietekmes un tēla veidošanā. (2012. gada balto dzērvju glābšanas kampaņa ir Makarova fonda paspārnē veidota, un tajā piedalījās arī pats Putins).

Tagad, kad Itera īpašnieku skaitā ir Krievijas valsts naftas kompānija «Rosneft», kaimiņvalsts ietekme ir manāma vēl uzskatāmāk.

J. Savickis, kas pārstāv «Gazprom» impēriju Latvijā, arī tiek uzskatīts par Krievijas prezidentam lojālu un diezgan tuvu cilvēku, jo ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja čekas mantinieces PSRS VDK izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju. Medijos var atrast ziņas, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot «Gazprom» vadītāja Millera vietā, taču atstājis Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks (Kompromat.lv).

Visi hokejisti nav akli, bet politiķi gan?

Ar Krievijas impēriskajām ambīcijām hokeja jomā nav apmierināti arī domājoši un patriotiski Latvijas sportisti. Viens no Latvijas visu laiku labākajiem hokejistiem Artūrs Irbe ar atjaunotoRīgas «Dinamo» sadarbojās kluba darbības pirmajos mēnešos, taču vēlāk, redzot, kādi ir šā kluba patiesie mērķi, no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba distancējās tieši ideoloģisko apsvērumu dēļ. Viņš uzskata, ka pašreizējais Rīgas «Dinamo» esot vajadzīgs Krievijas hokeja līgai daudz vairāk nekā Latvijas hokejistiem šī Krievijas līga (BNS, 11.10.2010.). Apsveicama ir Irbes pilsoniskā drosme iet pret straumi, iebilstot arī pret čekistisko brendu «Dinamo», ko Maskava ir uzspiedusi naivajiem latviešiem.

Štrunts par dumpīgo Irbi, bet Savickim un Ulmanim ir daudz svarīgāk saviem Kremļa saimniekiem demonstrēt, ka šim Maskavas projektam ir atbalsts tieši Latvijas politiskajās aprindās. Tāpēc «Dinamo» vadība labprāt pozē «Arēnas Rīga» ložā ar Latvijas premjeru un uz ledus laukumu steidzas pat Saeimas spīkere Āboltiņa.

Savickis gan LTV raidījumā «Viens pret vienu» lika noprast, ka Latvijas politiskā vadība (Dombrovskis un citi) paši laužoties uz pasēdēšanu ložā viņa sabiedrībā un nekādi ielūgumi tāpēc sūtīti viņiem netiekot. Vai tiešām šie politiķi ir tik naivi, ka nejūt, kā Kremlis un J. Savickis, G. Ulmanis ar viņiem manipulē? Hokejistu un to līdzjutēju apolitiskumu un zināšanu trūkumu vēl varētu saprast, bet nav attaisnojums politiķu naivums. Maskavas nauda, kas tiek ieguldītaRīgas «Dinamo» un KHL agresīvā mārketingā un PR, ir devusi savus manāmos rezultātus – lojalitātes pieaugumu latviešu vidū ne tikai pret «Dinamo» un KHL, bet pret visu Kremļa režīmu. «Ja runājam par Krievijas maigās varas ietekmi uz Latvijas sabiedrību, tad pirmais ir radīt labu iespaidu par Krieviju un pārliecināt, ka Krievija ir numur viens lojalitātes izvēlē. Diemžēl daļā sabiedrības šis mērķis jau ir sasniegts,» bezspēcīgi noplātot rokas, atzīst pat Latvijas aizsardzības ministrs A. Pabriks (lsm.lv).


1 komentārs

Kā Kremļa projekts «Saskaņa» piesmej Raini

 

rainis un ušakovs

 

Saite uz Rakstu TVNet.

Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.

Rainis kapos ir apgriezies otrādi

Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.

Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.

Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.

Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.

Nekāds NATO, ja ir līgums ar Kremli

Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.

Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.

Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .

Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.

Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.

Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)

Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.

Tingeltangelis pie Raiņa kājām

Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.

Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.

Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).

Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.

Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.

Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.

Latviešu kangari

Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.

Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).

Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)

Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?

Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?

Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:

«Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»

Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»

Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.


Komentēt

Putinam noderīgais idiots* Depardjē un viņa sekotāji Latvijā

Putins depardjē

Saite uz rakstu TVNet lapā.

Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.

Kā kļūt par politisku karikatūru

Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.

Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).

Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).

Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS

Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.

Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus – marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.

Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».

Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**

«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi

«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.

Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***

Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»… tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).

Putina «noderīgie idioti» Rietumos

Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».

Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).

Depardjē bēgšana uz Krieviju

Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.

Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.

Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.

Putinam noderīgie Latvijas idioti

Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.

Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.

Putina bļodlaižas

Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).

Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.

Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.

Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.

Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.

Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.

Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.

* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.

** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.

*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982


Komentēt

Satrakojies Kremļa lācis uz Latvijas galda. Straujuma, attopies!

krievu lācis Russian bearLinks uz rakstu TVNet.

Uz mūsu pusdienu galda dejo satrakojies krievu lācis Kremļa vēstnieka Aleksandra Vešņakova maskā un rūc uz Latvijas valdību: «Lūk, pie kā noveda jūsu spēlītes galu galā!» (Вот и доигрались, в конечном счете!) – kā šo rūcienu nesen atskaņoja Kremļa lokalizētais rupors Latvijā – Baltcom radio.

Joprojām brīnos, kāpēc Latvijas mediji vēl dod tribīni kaimiņvalsts hitleriskā un staļiniskā režīma klona vēstnieka informācijas kara retorikai, it kā mūsu valsts jau tā negrimtu Kremļa propagandas un informācijas uzbrukumu dūksnājā, kas nāk tieši no Krievijas.

Bailes no krievu lāča kā fašisma izpausme

No krievu lāča var noprast: ja Latvijas valdība būtu piekrītoši paklusējusi, kad Kremlis iebruka Ukrainā un okupēja Krimu, un galvenais, ja Rinkēvičs būtu ielaidis Latvijā uz Jauno Vilni trīs krievu kultūras imperiālisma vēstnešus un Putina kvēlākos pielūdzējus, tad nekāds piena un desu embargo pret Latviju nebūtu ieviests.

Uzcītīgais Vešņakova pielūdzējs, Saskaņas Centra runasvīrs Urbanovičs dzied to pašu dziesmu, kurā Latvijas politiķu principiālo un nosodošo nostāju pret Krievijas imperiālistisko agresiju sauc par «brūnā spektra» (fašisma, – autora piezīme) izpausmēm. Turklāt šo «nacionālistu» Latvijā ievērojami vairāk esot Vienotībā, nevis labēji radikālajā Nacionālajā Apvienībā.

Vienotība pret krievu lāča dejām uz mūsu galda

Te Urbanovičam ir taisnība, jo Latvijas iekšējā un ārējā politikā tieši vienīgais Latvijas liberālais politiskais spēks (Vienotība) ir spējis principiāli nostāties pret putinismu, Kremļa imperiālismu un Latvijas vilkšanu Eirāzijas atpalikušās pareizticīgo civilizācijas – Krievijas ķetnās.

Diemžēl tā saucamā labēji radikālā Nacionālā Apvienība Krievijas agresijas, informācijas kara un kultūras imperiālisma kontekstā sevi izgaismoja kā proputinisks spēks. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi īpaši neiebilst pret Krievijas propagandas (Jaunais Vilnis) pasākumiem Latvijā, to politiķiem neuzticas arī mūsu sabiedrotie no NATO, un tāpēc šīs partijas politiķiem pat tiek liegta pieeja valsts noslēpumiem. NA pozīcija Krievijas kultūras imperiālisma atbalsta sakarā liecina, ka tas nespēj būt līdz galam uzticīgs Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tāpēc tagad nepārprotami ir redzams, ka visreālāko un konstruktīvāko rīcību šo mērķu sasniegšanā demonstrē liberālie (Vienotība) nevis nacionāli konservatīvie (NA) spēki. Nevis kāds no NA, bet Vienotības principiālais Rinkēvičs ir kļuvis par prokremlisko spēku lielāko ienaidnieku Latvijā, jo parādīja putinososiem un kremliniem viņu īsto vietu – ārpus mūsu valsts robežām.

Kāds mums labums no Saskaņas centra?

Saskaņas centra rupori ik pa brīdim, kad žurnālisti viņiem uzdod jautājumus par atkarību no Kremļa, taisnojas, ka SC līgums ar Vienoto Krieviju esot palīdzējis Krievijas pensionāriem Latvijā dabūt lielākas pensijas no Kremļa (Cilevičs) un Latvijas precēm iekļūt Krievijas tirgū (Ušakovs).

Taču tagad mēs uzskatāmi varam redzēt, ka Kremlim Saskaņas Centrs ir tikai Putina pagarinātā roka Latvijā, kad vajag te īstenot Kremļa politiku (ieviest krievu valodu utt.). SC līgums ar Kremļa valdniekiem nav nekāds Latvijas krievu instruments, lai panāktu mums izdevīgumu kaut vai Krievijas pārtikas preču tirgū. To atgādina arī Latvijā pa galdiem dejojošā Kremļa lāča Vešņakova retorika un Ušakova braukšana uz Maskavu, lai savāktu savus šprotu stendus Maskavas lielveikalos, jo tos SC līgums ar Vienoto Krieviju nenosargāja.

Nekas nemainīsies, ja īstenosies arī Putina satelīta Šlesera dvēseles kliedziens, ka Latvijā draudēšot Ukrainas notikumi, ja SC nebūšot valdībā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ušakovs, Urbanovičs nav tie Latvijas politiķi, kuriem Kremlis ļaus ko sev diktēt, pat ja viņi būs valdībā. Viņi tiek balstīti, lai būtu Kremļa instrumenti Latvijā Krievijas interešu īstenošanai. Nevis lai dotu padomus Kremlim, lai tas īstenotu Latvijai draudzīgu politiku. Jo, kā pašlaik redzam, SC līgums ar Kremli nav palīdzējis novērst Putina sankcijas pret mūsu pārtikas un tranzīta tirgu, kurā liela daļa pieder Krievijas uzņēmējiem un kurā atrodas procentuāli vislielākais tautiešu (krievu) skaits NATO un ES ietvaros. Par Urbanoviča solījumiem, ka nu tik viņš Putinu ietekmēšot un tas embargo mazināšot, smejas pat Ušakova kaķi.

Tālredzīgi uzņēmēji uz Kremli neskatās

Tie Latvijas uzņēmēji, kas tagad vaimanā un sten par Krievijas embargo, nav pelnījuši, ka viņus glābj Latvijas nodokļu maksātāji. Jebkurā biznesā ir risks, un par risku atbild pats uzņēmējs. Vēl jo vairāk, nevienam pasaulē nav noslēpums, ka bizness ar mūsdienu Putina Krieviju ir pakļauts politiskam spiedienam un šantāžai, ko šī valsts izmanto, lai politiski ietekmētu partneru valstis (sevišķi postpadomju zonas valstis).

Vai gāzes, naftas, šprotu, siera un piena kari nesenajā pagātnē jau nepārmācīja mūsu uzņēmējus, ka Krievijas grozā nevar likt pat vienu olu? Ja šie uzņēmēji ir bijuši tik tuvredzīgi, tad lai vaino paši sevi, bet es domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju negrib, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta no Krievijas atkarīgo uzņēmēju aprobežotības glābšanai.

Zīmīgi, ka tieši bijušās Krievijas impērijas provinces Somija un Baltija ir valstis, kuras visvairāk ir atkarīgas no pārtikas eksporta uz Krieviju. Līdere ir Somija ar 29,32% no kopējā valsts pārtikas eksporta, otrajā vietā Lietuva ar 29,18%, trešajā vietā Latvija ar 25,43%, ceturtajā vietā Igaunija ar 20,90% no savas valsts kopējā pārtikas eksporta. Tālāk seko Norvēģija (10,39%), Polija (6,41%), Dānija (3,86%), Ungārija (3,60%), Kipra (3,50%), Slovēnija (3,45%).* Bet Krievijas sanitārais dienests, kas faktiski veic ārlietu ministrijas funkcijas, visvairāk ar sankcijām šantažējis ir tieši Baltijas valstis, kurās dzīvo tautieši. Tas bija jāņem vērā tiem Baltijas uzņēmumiem, kas sāka biznesu Krievijā, ka viņu bizness tiks izmantots kā Krievijas ārpolitikas instruments.

Straujuma, attopies!

Pašlaik visādas Krievijas naudas uzbarotās lauksaimnieku un pārtikas ražotāju organizācijas (LOSP, LLKA, LPUF u.c.) izdara spiedienu uz valdību, lai tā atver maku un ar nodokļu maksātāju naudu maksā šiem krievu ruletes spēlētājiem par nošautajiem upuriem. Ņemot vērā, ka ar Krieviju saistītā piena, gaļas, zivju un tranzīta biznesā ir Krievijas mafiozās un pusmafiozās struktūras, nodokļu nauda aizies arī šo biznesmeņu kabatās.

Turklāt, kā zināms, visi mūsu piena un šprotu ražotāji labi zināja, ka Krievijas tirgū ir zemākas kvalitātes prasības nekā Eiropas tirgos, un tāpēc pierada pie stagnācijas un nemaz necentās paaugstināt savu preču veselīgumu un kvalitāti. Lai Latvijas piena, zivju un gaļas produkti būtu konkurētspējīgi Eiropā, jāapzinās, ka tur nebūs liels pieprasījums pēc kancerogēniem un ar transtaukiem, antibiotiku atliekām piepildītām konservu kārbām, jogurta, desu un siera rituļiem.

Tos vēl var iemānīt lētticīgiem krieviem Krievijā vai pašiem latviešiem, kuri tic mūsu lobista un zivju konservu karaļa Šmita pasakām, ka neveselīga pārtika ir laba lieta. Taču ilgtermiņā Latvijas kā pasaulēs gandrīz pašas zaļākās valsts lauksaimniekiem būtu jāorientējas uz bioloģisko ražošanu, pēc kuras pieprasījums aug civilizētajos pasaules tirgos gan ES, gan ASV, Kanādā un citur. Šādiem produktiem visi rietumu tirgi ir vaļā.

Putina vienīgais labais darbs

Putins izdarīja arī vienu labu darbu, atverot Kremļa tirgus pielūdzējiem acis, ka ar ļaunuma impēriju biznesa nebūs un tāpēc jāpārorientējas uz civilizētiem tirgiem, kur mums nav nekādu citu ierobežojumu kā tikai augstas kvalitātes, veselīga un arī bioloģiski audzēta pārtika. Jābeidz sajūsmināties par tranzīta biznesu Krievijas virzienā, kas izdangā jau tā sliktos mūsu ceļus, ļauj iefiltrēties Latvijā un ES mūsu drošību apdraudošam kapitālam, mafijas struktūrām (no kurām barojas arī Latvijas politiķi).

Tas jāorientē uz valstīm, kurās biznesu nediktē politika un kuras neapdraud mūsu drošību. Latvija nevar atļauties tādu koķetēšanu ar Krieviju kā Somija, jo esam pilnīgi citā situācijā. Jo niecīgāki būs Latvijas ekonomiskie sakari ar Krieviju, jo mazākas Krievijai būs iespējas ietekmēt Latvijas politiku. Cerams, ka šis ir pēdējais modinātājzvans, ka Putina Krievijai ir jāpagriež mugura. Jo ātrāk, jo labāk.

* Komersant, 08.08.2014.


Komentēt

Maskavas Trojas zirgs un lapsas Eiroparlamenta vistu kūtī

TVNet raksts

lapsa ar vistuPārliecinošā labēji radikālo partiju uzvara Eiroparlamenta vēlēšanās Francijā un Lielbritānijā, kā arī ievērojami analoģisku radikālo labējo, kreiso un eiroskeptisko partiju panākumi citās ES valstīs ir radījuši manāmu satraukumu Eiropā un arī ASV.

Radikālajām partijām ir izdevies dubultot savu pārstāvniecību EP. Prognozes liecina, ka galējās un eiroskeptiķu partijas varētu būt ieguvušas aptuveni 140 vietas parlamentā no kopā 751 deputātu vietas. Lai arī visos jautājumos dienas kārtību parlamentā šīs partijas nezin vai noteiks, jo joprojām vairākumā EP ir labēji un kreisi centriskās partijas, tomēr neviens nešaubās, ka uzvarētāji šogad ir arī radikālie spēki, kas darīs visu, lai grautu Eiropas Savienību no iekšpuses.

Marina Lepēna kā Maskavas Trojas zirgs

Ultralabējie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma ideoloģiskie sabiedrotie Eiropā. Ņemot vērā, ka šīs partijas ideoloģiski palīdz Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu un Eiropas vienotības graušanu, varam būt droši, ka Kremlim ir izdevies Eiropas Parlamentā ievest Trojas zirgu*.

Uztraucoši, ka radikāļiem vislielākie panākumi ir lielākajās ES valstīs Francijā un Lielbritānijā..

Francijā visvairāk balsu (25%) ieguva galēji labējā Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā Nacionālā fronte (Front National), ko Francijas premjerministrs Manuels Valss jau paspējis nodēvēt par politisku zemestrīci. Front National ir ieguvusi 24 no 74 Francijai atvēlētajām vietām EP.

Lepēnas partija pārliecinoši pārspējusi Francijas centriski labējo Tautas kustības savienību (UMP), kas saņēmusi 20,8% balsu, un valdošo Sociālistu partiju, kas ieguvusi 14% balsu.

Francijas Nacionālā Fronte neslēpj, ka vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Nacionālā Fronte uztur ciešas attiecības ar Krievijas Eirāzijas politikas ideologiem, un Lepēna ir gaidīta viešņa Kremlī, kur viņu vienmēr pieņem augstā politiskā līmenī.

Ukrainu negaidot ES

Pret imigrantiem naidīgi noskaņoto franču Nacionālo Fronti vienādi atbalsta gan valsts ierēdņi, gan bezdarbnieki un galvenais – jaunieši. Trešā daļa vēlētāju par šo partiju ir līdz 35 gadiem. Viņus uzrunā Marinas Lepēnas patriotisma lozungi un Briseles kritika.

Lepēna uzskata, ka Francija pārdzīvo savas identitātes krīzi un, ka viņas vēlētāji vēlas dzīvot Parīzē, kuru nevada no Briseles. Viņa ir par daudzpolāru pasauli. Tieši kā viņas ideoloģiskais partneris Putins. NF līdere kritizēja ES rīcību Krievijas un Ukrainas krīzes risināšanā un atbalsta Krimas aneksiju, kuru veica Krievija.

Marina Lepēna vairākkārt ir paziņojusi, ka nevēlas Ukrainu redzēt Eiropas Savienībā, jo šai organizācijai vairs neesot pa spēkam pabarot vēl vienu liekēdi.

«Vajag pavisam skaidri pateikt, ka eiropieši nevēlas redzēt Ukrainu Eiropas Savienībā Viņiem tas tika solīts, taču viņiem ir jāzina, ka Ukrainu te neviens negaida. Mēs tagad atrodamies pretējās pusēs. Taču Krima ir krieviski runājoša valsts daļa un gandrīz Krievija, tā mēs varam sacīt,» saka Marina Lepēna žurnālistiem.

Lapsas vistu kūtī

Lielbritānijā uzvaru guva Naidžela Faridža (Nigel Paul Farage) vadītā eiroskeptiskā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UK Independence Party), kas ieguvusi vairāk nekā 27% balsu. EP šo valsti pārstāvēs 23 UKIP deputāti. Tik daudz vietu nav nevienam citam konkurentam no Apvienotās Karalistes. Šo partiju visu laiku uzskatīja par marginālu politisku spēku, jo tai nav nevienas vietas britu parlamentā. Taču kopš 25. maija tā ieies vēsturē kā 100 gadu laikā pirmā partija, kas ir apsteigusi gan leiboristus, gan konservatīvos.

«Tagad viņi (leiboristi un konservatīvie) jūtas kā zelta zivtiņas, kas izmestas no akvārija uz grīdas. Guļ uz sāniem un plāta žaunas, lai izmisīgi rītu gaisu,» tā konkurentus raksturo Naidžels Faridžs.

Šis eiroskeptiķis jau 20 gadus ir politikā un pauž pret ES naidīgus uzskatus. Kad viņš izstājās no konservatīvo partijas 1993. gadā, protestējot pret tās parakstīto Eiropu vienojošo Māstrihtas līgumu, viņš piedalījās Neatkarības partijas dibināšanā, un tagad tā ir EP.

Taču pavisam īstu popularitāti politiķis ieguva pagājušajā ziemā, kad viņš solīja aizstāvēt britus pret imigrantu invāziju no trūcīgākajām ES valstīm (tai skaitā no Latvijas). Paradoksāli, taču Faridžs nav bijis īpaši kritisks pret trūcīgo latviešu meiteni Līgu. Britu skandālu prese plaši savā laikā aprakstīja Faridža dēku ar kādu latvieti vārdā Līga, kuru viņš it kā esot septiņas reizes ieguvis vienas nakts laikā 2006. gadā, kad bija pavadījis viņu līdz mājām pēc vakara klubā Biggin Hill, kas atrodas Kentā.

Šodien ekscentriskā Faridža partija uzskata, ka visās Eiropas Savienības ekonomiskajās un politiskajās problēmās vainīga ir eirobirokrātu paaudze, kas izaugusi pēdējo 20 gadu laikā.

«ES ir absolūti antidemokrātiska struktūra, kas ir galēji centralizēta, kur centrs izlemj visu. Tikai Briselē zina, kā attīstīt ekonomiku, kur ņemt resursus. Šajā savienībā ir sadzītas galīgi dažādas valstis, ar dažādu vēsturi, ar valodām, kultūru. Galvenais, ka valstis tur ievilka, neprasot pašiem cilvēkiem, vai viņi to grib,» sludina UKIP līderis.

UKIP ir arī kritiska pret Lielbritānijas ārpolitiku un rīcību Lībijas, Sīrijas un arī Ukrainas krīzes jautājumos.

2010. gada vēlēšanās Faridžs gandrīz vai gāja bojā, kļūstot par savas kampaņas upuri, kad vēlēšanu dienā viņš ar savu mazo lidmašīnu gaisā vilka plakātu, kurš satinās lidmašīnas astē, un lidaparāts nogāzās zemē. Tagad viņš uzskata – lai sev pievērstu uzmanību, nav jākrīt no debesīm zemē.

Britu prese raksta, citējot pašu Faridžu, ka Neatkarīgās partijas lapsa ir ielavījusies Vestminsteras vistu kūtī. Ne pa jokam satraukušās ir konservatīvo «vistas», kuras, lai atgūtu politisko iniciatīvu, ir gatavas iniciēt referendumu par Apvienotās Karalistes dalību ES. Protams, ja uzvarēs nākamajās britu parlamenta vēlēšanās.

Latvijas deputāti – lapsas vai vistas?

Taču pagaidām antieiropeiski un prokremliski noskaņotās ultralabējās un ultrakreisās lapsas plosīsies pa Briseles koridoriem. Faridžs un Lepēna nav vienīgās lapsas Eiroparlamenta vistu kūtī, jo, kā jau minēju, eiroskeptiķu lapsas Eiropas Parlamentā sildīs vismaz 140 vietas. Izskatās, ka šo rudo lapsu sabiedrībā harmoniski iederēsies arī daži Latvijas deputāti. Ždanoka, Mamikins un varbūt arī uzskatos noslēpumainā Grigule?

Bet pārējie mūsu deputāti (Dombrovskis, Pabriks, Kalniete, Kariņš, Zīle), protams, pagaidām ir uzskatāmi par šo lapsu upuriem – baltām un pūkainam kladzinošām vistām, kas, lai glābtu dzīvības, pašlaik izmisīgi meklē savus būrus (frakcijas), un vēlāk, lai nezaudētu politisko iniciatīvu, būs spiesti mainīt gan orientāciju, gan sugu un/vai dzimumu.

Viens ir skaidrs, ka tagad Eiroparlamentā spalvas lidos pa gaisu un mums – skatītājiem nebūs garlaicīgi. Taču, nopietni runājot, pats svarīgākais ir, lai vistām izdodas izolēt lapsas un galu galā lai eiropiešiem veicas nākamajās vēlēšanās ierobežot to skaitu. Citādi Eiropai draud briesmas.

* Trojas zirgs bija milzīgs koka zirgs sengrieķu mitoloģijā, kurā Trojas kara laikā bija paslēpušies ahaju (grieķu) karavīri, kas piedalījās Trojas aplenkšanā. Trojieši, neapjauzdami ahaju viltību, ieveda Trojas zirgu Trojā. Naktī ahaji izkāpa no zirga un ielaida pilsētā pārējo ahaju karaspēku, Troja nonāca ahaju rokās.


Komentēt

Lembergs gatavojas politiskam patvērumam Krievijā

aitaRaksta vietne TVNet

Pirms vairāk nekā mēneša, kad Krievijas agresijas draudu apstākļos mūsu NATO sabiedrotie nosūtīja ASV karavīru grupu uz Ādažiem, Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūst par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses.

Kā Lembergs iedvesmoja uz naidu

Šādā veidā Puzes ķeizars gatavoja sabiedrisko domu, lai vietējie «zaļie cilvēciņi» – potenciālās kriminālpersonas pie pirmās iespējas izrēķinātos ar it kā Latvijai naidīgajiem sabiedroto karavīriem, kas ne tikai strādāja uz karakuģiem un Ventspils piekrasti tīrīja no mīnām, bet brīvdienās arī atpūtās Ventspils klubos. Tas arī notika, un sava bosa pretrietumnieciskajā un prokrieviskajā kampaņā iesaistījās arī Lemberga ķēdes suns – pašvaldības policija, kas paklausīgi un uzcītīgi dokumentēja «neķītro NATO nīderlandiešu izvirtības», lai gatavotu pamatu vēlāk sekojošai Lemberga argumentācijai, kurai bija jāsakompromitē NATO. Tieši to no Lemberga gaidīja arī Kremļa propagandas mediji. Un sagaidīja.

Pašlaik nevar izslēgt, ka Ventspils policija darīs visu, lai notušētu NATO karavīru piekaušanas politisko rakursu un padarītu izrēķināšanos ar mūsējiem karavīriem par parastu sadzīvisku kautiņu. Indikācijas liecina, ka tas tā jau notiek un izmeklētāji acīmredzot izvairīsies uzdot jautājumus par tēmu, kas uzmundrināja un iedvesmoja Ventspils “zaļos cilvēciņus” ar kliedzieniem “sukin natovec” izrēķināties ar karavīriem no Nīderlandes. Bez Krievijas propagandas kara, kurā piedalījās arī Ventspils galva un kura NATO naidīgo vēstījumu noteikti pa Krievijas TV kanāliem skatījās arī Ventspils urlas, uzmundrinājuma tas nevarēja notikt. Tāpēc Lembergs ir līdzatbildīgs par kautiņiem Ventspilī. Mēra naids pret NATO uz ielas tika uztverts kā signāls rīcībai.

Ko darīt, ja man patīk ziedi?

Kad Lemberga Krievijā plaši atbalstītā antinato retorika draudēja jau ar Latvijas valdības krišanu un viņa kabatas partijas ZZS vadītāji bēguļoja no preses, lai tik nebūtu jākritizē boss, Lembergs mainīja akcentus un nāca ar vēstījumu, ka pret NATO kā mūsu drošības garantu viņš nostājies tikai piečurāto puķu podu dēļ.

«Ko darīt, ja man patīk tīrība, kārtība un ziedi?!» tvitera ziņojumā piektdien pēc savas preses konferences paziņoja oligarhs.

Protams, Lemberga kungam noder jebkas, kas apstiprinātu Kremlim vajadzīgos viņa uzskatus un tāpēc arī jākūda sabiedrība ar vēstījumu «NATO go home» un jāliek lietā visi savi pašvaldības resursi, pat ieskaitot organizētus «tautas komentārus» Lemberga kontrolētajos Ventspils interneta resursos. Galīgi nepiedomājot, ka aizrautīgā pūšana Kremļa un Putina stabulēs var tikt nesaprasta pašu mājās. Jo, vēršoties pret NATO, no valsts jādzen prom arī mūsu pašu tautiešu armija, kurai te ir savas latviešu NATO kara bāzes.

Kā Lembergs pazemoja ZZS un Vējoni

Kad Lemberga antinato lozungi reāli sāka apdraudēt savu kabatas partiju izredzes iegūt kādu vietu Eiroparlamentā šīs nedēļas vēlēšanās, oligarha sludinātie teksti krasi mainījās.

Kopš piektdienas ZZS un politisko konkurentu spiediena rezultātā Lembergs ir mainījis savu retoriku un pirmdien pat parakstījās zem dokumenta, kas deklarē, ka dalība NATO tomēr esot Latvijas ārējās drošības garants.

Pirms šā dokumenta parakstīšanas Lembergs tikās ar nepaklausīgo aizsardzības ministru Vējoni, kurš vēl nesen oligarhu bija nosaucis par Latvijas drošības draudu, un, ja tic Lemberga tvitera paziņojumam, tad Lemberga un Vējoņa sarunas laikā aizsardzības ministrs, kaisot sev pelnus uz galvas, izteicis nožēlu par notikušo un atvainojies ventspilniekiem par NATO karavīru uzvedību. Tā Lembergs beidzot nolika dumpinieku Vējoni pie vietas un parādīja, kurš Latvijā ir saimnieks.

Tā viņš ne tikai pazemoja un pārmācīja nepaklausīgo Vējoni, bet gāja vēl tālāk. Kopīgajā ZZS un Co NATO paziņojumā viņš piespieda ielikt smieklīgo teikumu, kura būtība aicina NATO karavīrus nečurāt Lemberga karalistes puķu podos un naktsklubos nevilkt no biksēm laukā savus dzimumlocekļus.

Tikai šis aicinājums, kuru parakstījuši Augulis, Brigmanis, Vējonis, Lembergs un Ansiņš, nezin vai iepriecināja Lemberga pilsētas prostitūtas, jo izskatās, ka Ventspils naktsklubos turpmāk karavīriem savi locekļi būs jātur biksēs, neskatoties uz to, ka par Ventspils priecīgajām prostitūtām Lembergs izbazūnēja pat Kremļa televīzijas kanālos.

Balsojis par Latviju, bet kalpo Krievijas interesēm

Preses konferencē piektdien manāmi nervozais Lembergs savu lojalitāti Latvijai mēģināja attaisnot ar argumentu, ka viņš esot balsojis par Latvijas neatkarību 1991. gadā. Taču šis arguments nemaz nekavē Lembergu tagad uzcītīgi kalpot Krievijas interesēm un būt par svarīgu ieroci Krievijas informācijas karā pret ES un NATO.

Par brīvu Latviju tolaik balsoja ne tikai Lembergs. To darīja tikpat kā visi nacionālās PSKP nomenklatūras biedri, kas redzēja jaunas iespējas savas varas noturēšanai no padomju režīma brīvos apstākļos. Pēdējos padomju režīma gados Latvijas kompartijas centrālā komiteja savu čaklo instruktoru Lembergu nosūtīja uz Ventspili, lai tādā veidā stratēģiski svarīgas pašvaldības mēra krēslā ieliktu savējo un kompartijas nomenklatūrai uzticīgu cilvēku. Apbrīnojami, ka viņš šajā krēslā pratis noturēties joprojām kopš padomju laikiem.

Neapstrīdami fakti ir, ka kopš padomju laikiem Ventspils ir Krievijas stratēģisko interešu objekts un tur joprojām valda Krievijai lojāls mērs. Mērs, kas, izmantojot savu amatu, ir sarausis milzu bagātību, kas devusi iespēju kļūt par prokrievisku, politisku ietekmīgu spēku, atbalstot un uzturot savas tā saucamās kabatas partijas (tādas kā Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, Latvijai un Ventspilij un citas), kas palīdz oligarham noturēties pie reālas ekonomiskas un politiskas varas Latvijā.

Krievijas ārpolitikas stratēģija ir mērķēta uz to, lai nevis ar militāru varu iekarotu savas kaimiņvalstis un «krievu pasauli», bet gan, lai ar ekonomisko un vietējo politisko spēku palīdzību izveidotu šīs valstis par Krievijas režīmam lojālām vasaļvalstīm. Par tādām kā PSRS laikā bija formāli neatkarīgās Varšavas militārā līguma bloka valstis (Polija, Čehoslovākija, VDR, Ungārija un citas).

Tādi vīri kā Lembergs ir īstie, kas to var nodrošināt.

Vilki aitādās

Lembergs ar savām kabatas partijām, kā arī Ušakova Saskaņas centru un Dzintara un Zīles Nacionālo apvienību ir kļuvuši par šādiem Krievijas režīmam un tā stratēģiskām interesēm lojāliem spēkiem Latvijā. Šie Krievijas vilki ir nomaskējušies aitādās un ielavījušies aitu barā, lai izliktos par latviešu aitām vai Latvijas prorietumnieciskajām interesēm lojālām aitām, taču agri vai vēlu mēs redzam, kādi zvēri slēpjas zem šo avju ādām.

Tādi kā Lembergs, Grigule, Ušakovs, Brigmanis, Dzintars, Naudiņš, Broka un citi, kuri skaļi dzied, ka NATO ir labs, ja tas sargā mūs no ārpuses, taču savos darbos rada šaubas, kam tad īsti šie kungi un dāmas kalpo. Šodien, kad ir jāizvēlas, kurā pusē mums atrasties – rietumu vai austrumu civilizācijas sfērā, ļoti svarīgi ir saprast, kuri politiskie spēki to skaidri deklarē. Viltus nacionālus lozungus skandējošie vilki mūs māna. Viņi grib nevis Latvijas integrāciju Rietumu vērtību pasaulē, bet ieviest Latvijā Krievijas kārtību un stiprināt Krievijas ietekmi gan ekonomikā, gan energoresursu piegādē un citās lietās. Viņu darbi par to liecina.

Šie vilki aitādās ir vairāk bīstami Latvijas rietumnieciskajai piederībai nekā atklāti ultraprokrieviskās Gapoņenko, Korena, Krivcovas, Girsa, Dragiles organizācijas, kuras tikko savā ziņojumā Latvijas Drošības policija nosauca par aktīvākajiem Krievijas interešu aģentiem Latvijā.

Atklāti prokrieviskās organizācijas nekad negūs tik plašu sabiedrības atbalstu kā tās, kuras savu Putina ideoloģijai atbilstošo darbību veiks ar ekonomisku, sociālu, nacionālu, nācijas izlīguma un tamlīdzīgu lozungu palīdzību. Tās Latvijā izskatās, ka ir Saskaņas centrs, ZZS, Ventspilij un Latvijai, topošā Šlesera partija un arī Nacionālā apvienība, kuras ideoloģija ir ļoti tuva Putina ideoloģijai.

Lembergs droši vien negrib mazgāt pacientu dibenus

Ietekmīgākais politiķis, oligarhs, uz kuru Kremlis liek vislielākās cerības savas ietekmes nostiprināšanā Latvijā, tagad ir Lembergs. Viņa antinato kampaņa ir pēdējā laikā atklātais mēģinājums zondēt Latvijas sabiedrības noskaņojumus, kurus palīdz veidot arī Krievijas propagandas mašīna, kas to dara, aktīvi izmantojot arī paša Lemberga tēlu.

Neskatoties uz to, ka Lembergs svarīgākajos politiskajos amatos ir centies salikt savus cilvēkus, tādus kā prezidents Bērziņš, viņu pašu apdraud joprojām aktuālais sešus gadus ilgstošais kriminālprocess, kura iznākums vēl nav zināms.

Lembergs droši vien cer, ka savējais prezidents Bērziņš iedos viņam amnestiju pēc čehu prezidenta Vāclava Klausa precedenta parauga, kad tika apžēloti tūkstošiem notiesāto un aizdomās turēto noziedznieku, arī par ekonomiskiem noziegumiem. Taču ļoti var gadīties, ka prezidents Bērziņš Lembergu uzmetīs un oligarham būs jāpiedzīvo viņa itāļu prototipa Berluskoni liktenis, kurš par ekonomiskiem noziegumiem ir notiesāts un tagad izcieš sodu, mazgājot un slaukot dibenus pacientiem nedziedināmu slimnieku aprūpes centrā Milānas pievārtē. Šādu likteni Lembergs negribētu piedzīvot.

Drošāk patvērums Krievijā?

Tāpēc, tuvojoties šiem tiesu draudiem, Lembergs acīmredzot grib izkalpoties atklāta Krievijas drauga statusu un sagatavoties, lai brīdī, kad tiesas cilpa savilksies, spētu pretendēt uz politisku patvērumu Krievijā.

Lemberga un viņa sargsuņu retorika, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes rīkojas politisko konkurentu interesēs, un pēdējo mēnešu aktīvā iesaistīšanās pašreizējā Krievijas dezinformācijas karā pret ES un NATO liecina par to.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji būs pateicīgi un gandarīti, ja, bēgot uz Krieviju, Lembergs līdzi paķers arī Bērziņus, Brigmani, Šleseru, Ušakovu, Urbanoviču, Griguli, Dzintaru, Zīli, Naudiņu, Broku un pārējos politiķus no partijām, kas Krievijā redz vai nu atdarināšanas vērtu totalitārisma paraugu, vai Latvijas ekonomikas glābēju, tā padarot mūs ekonomiski un ideoloģiski atkarīgus no mežonīgās, impēriskās kaimiņvalsts.

Latvijas balto, pūkaino un naivo aitu pulkā ir savairojies daudz vilku, kas nomaskējušies aitādās, taču tagad Rietumu un Krievijas militārās un ekonomiskās konfrontācijas iespaidā vilki ir spiesti sevi atmaskot un nomest aitādas.

Mēs esam šokā, ka to vilku mūsu vidū ir tik daudz.

Kad sāksim vilku medību sezonu? Varbūt jau sestdien, ievēlot Eiropas Parlamentu bez vilkiem aitādās?


Komentēt

Kā bārdainā Končita uzvarēja Kremļa homofobisko Putinu

2014.gada 15.maijā TVNet Spogulis

TVNet kolāža2014. gada eirodziesmas fināla laikā Kopenhāgenā Austrijas transseksuālais dziedātājs tomēr nolēma dziedāt greznā kleitā un greznojoties ar savu kopto bārdu un ūsām. Eiropas skatītājiem, kas gadsimtiem dzīvo Rietumu kultūras dimensijā, tas neko īpašu nenozīmēja.

Vīrieši, kas iejūtas sieviešu lomās, ir pierasti jau kopš antīko drāmu laikiem, un austriešu aktieris Toms Noivirts seksīgās Končitas Vurstas (Conchita Wurst) lomā tāpēc aukstus šermuļus pār kauliem lielākajai daļai neizraisīja.

Taču postpadomju austrumos reakcija bija pavisam cita. Baltkrievija, Krievija un Armēnija pieprasīja «bārdainās austrietes» cenzēšanu. Speciāli šim nolūkam veltītas «tautas kustības» vāca parakstus, lai panāktu Končitas numura «izgriešanu» no TV raidījuma. Kaislīgie austrumu «tikumības policisti» tobrīd laikam nesaprata, ka tiešraidē būs grūti aizklāt kādas vienas valsts uzstāšanos un turklāt to nepieļauj arī Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotājas EBU (European Broadcasting Union) noteikumi.

Kāpēc tāds satraukums šajās trīs valstīs? Pie vainas esot krievu bēdīgi slavenais «antigeju likums», kas aizliedz tā saucamo «homoseksuālisma propagandu bērniem», ko it kā nepārprotami pārkāpjot Eirovīzijas konkurss, tādā veidā graujot «tikumīgās pareizticīgo Eirāzijas morāli».

Tāpēc 30 gadus vecais Arams Sargisjans, kas ESC konkursā pārstāvēja Armēniju, uzreiz paziņoja, ka Končita Vursta «nedzīvo normālu dzīvi» un tāpēc viņam būtu jāizlemj, «par ko īsti būt – par vīrieti vai sievieti».

Končita Vursta arī nebija uz mutes kritusi un uzreiz reaģēja: «Jā, es viņam paskaidroju, ka nevēlos būt sieviete. Vienkārši tāpēc, ka esmu karaliene brīžos, kad strādāju, un šausmīgi slinks puika tad, kad esmu mājās.»

Armēnis arī reaģēja nekavējoties – viņš Končitai atvainojās un paskaidroja, ka viņa agrākie izteikumi esot bijuši joki.

R. Dzintars: Končita ir Putina izgudrojums

Ar Latvijas politiķi, Visu Latvijai-TB/LNNK līderi Raivi Dzintaru, kurš ir līdz šim vienīgais, kas politiskā kontekstā ir vērtējis ESC uzvarētāju, ir sliktāk. Viņš savas pirmdienas «Twitter» frāzes par jokiem nesauca. Lūk, ko viņš rakstīja: «Beidzot arī ieraudzīju to Eirovīzijas uzvarētāju. Esmu starp tiem, kuru pirmā sajūta: «Zeme, atveries…» Nu vismaz noskūties nevarēja?!»

Vēlāk viņš pilnā nopietnībā piebilda «Varētu derēt, ka Končita Vursta ir Putina PR izgudrojums. Labāku dāvanu Putinam informatīvā karā nesagādāt» un turpināja, ka rakstītais esot jāuztver kā ironija par Končitu un Putinu.

Par ko tad tāda ironija? Par to, ka rietumu civilizācijā, kuras telpā dzīvo arī politiķis Dzintars, tiek īstenota politika, kas aicina sabiedrībā respektēt un cienīt visu cilvēku tiesības, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ar bārdu vai bez tās vai kleitā vai biksēs, vai visi kopā vienā ķermenī un vienā skatuves tēlā?

Dzintars un viņam sekojošie atbalstītāji no labējā flanga acīmredzot sapņo, ka Eiropā vajadzētu valdīt Krievijas pareizticīgajai pasaulei, kurā, protams, nav vietas tādiem cilvēkiem kā Končita. Vismaz ne redzama vieta. Tāpēc arī Eiropas ekstrēmi labējās partijas tik ļoti mīl Putinu un viņa režīmu.

Mūs nevar apstādināt!

Dzimumu līdztiesība un seksuālo minoritāšu tiesības, kuras sargā ES un NATO, ir mūsu veco kontinentu izvirzījušas pasaules un civilizācijas progresīvāko un attīstītāko nāciju avangardā. Ar to Eiropa lepojas, un tā ir mūsu Eiropas uzvara pār homofobiskās Krievijas impērijas politiku.

Ja līdz šim nacionālistiski un homofobiski noskaņotie politiķi mēdza apgalvot, ka Eiropas tautu lielākā daļa ir pret dzimumu līdztiesību un vienādām tiesībām seksuālajām minoritātēm (ieskaitot laulības), tad sestdienas Eirovīzijas fināls nepārprotami signalizēja, ka Eiropas tautas, ieskaitot arī daļu Krievijas, ir noskaņotas uz dzimumu līdztiesības nots pret homofobisko agresiju.

Turklāt, ņemot vērā Krievijas agresīvo ārpolitiku, kas ir nepārprotams homofobiskās iekšpolitikas turpinājums, nebija jābrīnās, ka Eiropa nodemonstrēja Putinam: tavs režīms un agresija Eiropā netiks! Mēs tam pretosimies. Šo vēstījumu uz skatuves ar savu tēlu, dziesmu un noslēguma frāzi «Mūs nevar apstādināt!» pauda arī Končita.

«Es sapņoju par pasauli, kurā mums nevajadzētu runāt par tādām nevajadzīgām lietām kās seksuālā orientācija, no kurienes esi nācis un ko mīli. Tagad Eiropa ir parādījusi, ka tā ir vienota, lai respektētu toleranci,» tā runāja uzvarētāja preses konferencē.

Krievu tanku bučotāji Latvijā

Taču šai tolerantās un brīvās Eiropas idejai ir arī draudi. Ne tikai ārējie Putina režīma izskatā, kas ar augsti paceltu homofobijas karogu iekaro Ukrainu un plāno karagājienu uz Latviju un pārējo Eiropu. Draudi ir Putinam simpatizējošo Eiropas ultralabējo politiķu izskatā.

Tāpēc Dzintara tvitera frāzes nav un nevar būt joks, jo tajās mēs izlasām arī Eiropas Savienības ekstrēmi labējo vēstījumu, kurš atbalsta Putina homofobisko un mazāko un vājāko nāciju nicinošo politiku.

Austrijas brīvības partijas līderis Heincs Kristians Štrahe (Heinz-Christian Strache). Francijas Nacionālās frontes vadītāja Marine Lepēna (Marine le Pen), beļģu ultranacionālistu partijas Vlaams Belang līderis Filips Devinters (Filip Dewinter) ir krievu tanku bučotāju pirmajās rindās.

Viņi nevar vien sagaidīt, lai Putins ierodas Eiropā un ieved tur savu uz konservatīvām un arhaiskām pareizticīgo reliģijas vērtībām veidoto jauno Eiropas kārtību, kurā nav vietas tādām Končitām.

Dzintara Eirovīzijas tvīti rāda, ka krievu tanku bučotāju rindā blakus Ušakovam un Urbanovičam un citiem no ekstrēmo krievu organizācijām stāv arī viņš. Taču arī Dzintars nav vienīgais latvietis, kurš nevar sagaidīt Putina tankus Rīgā. Viņam blakus ir arī partijas kolēģis Roberts Zīle, kas kopā ar Vienotības Kārli Šadurski un Inesi Vaideri nesen Eiroparlamentā balsoja pret visu cilvēku vienādām tiesībām.

Protams, ka Putina tankus sirsnīgi bučotu arī bijušais politiķis un komponists Imants Kalniņš, oligarhs Aivars Lembergs, biznesmenis Ainārs Šlesers un jaunā uzlecošā «kardiologu» partijas līdere Inguna Sudraba, jo Putina Krievijas «vērtības» ir viņu politikas aicinājums. Lai arī neviens no viņiem nav izteicies par Končitas uzvaru Eirovīzijā, mums nav jāšaubās, ko viņi teiktu.

To pašu, ko Krievijas augsti stāvošais politiķis Žirinovskis: «Mūsu sašutumam nav robežu. Tās ir Eiropas beigas. Viņiem vairs nav vīrieši un sievietes. Viņiem ir vidējā dzimte. Pirms 50 gadiem padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt.»

Tomēr visiem Putina okupācijas tanku bučotājiem atgādināšu kādu skaudru patiesību, kā sanāca kādam kaismīgam Staļina tanku bučotājam Rīgā, kad tas metās virsū tankam, kas 1940. gada vasarā iebrauca Rīgā.

Par pārāk lielu uzbāzību viņu turpat uz ielas nošāva. Tie paši krievu tankisti. Ka tik Dzintaram un pārējiem Putina homofobiskās politikas pielūdzējiem nesanāk tāpat.


Komentēt

Kremļa propagandists Stendzenieks

2014.gada 13.maijā TVNet Spogulis

Stendzenieks TVNet foto

TVNet kolāža

Latvijas politiskie spēki, kuriem ir milzīgas ambīcijas, taču nav pārliecības, ka spēs iekarot vēlētāju sirdis un prātus, kad ūdens smeļas mutē, parasti ķeras pie sava pēdējā salmiņa – reklāmas aģentūras Mooz radošā direktora Ērika Stendzenieka.

Stendzenieks palīdz Ušakovam un Šleseram kaunināt latviešus

Lai gan pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām šā reklāmas «guru» LPP/LC, «Par labu Latviju» AŠ2 aģitpropagandas kampaņas cieta fiasko un tās autors vēl nesen ieteica Šleseram politikā neatgriezties, Stendzenieks tomēr bez Šlesera nevar iztikt.

Turklāt ar Šleseru ir par maz. Stendzenieka apkalpojamo sarakstā tagad ir ne tikai Ušakova «satelīts» Šlesers, bet arī «pati Zeme» – Kremļa un Putina varas partijas «Vienotā Krievija» sadarbības partneris Latvijā – «Saskaņas centrs» un tā līderis N. Ušakovs.

Neko nav vērti arī Stendzenieka solījumi, ka ar «Saskaņas centru» nevarēšot strādāt, jo tēvs, kas ir bijušais leģionārs, to nesapratīšot (Bizness&Baltija). Tagad, kad klientu sarakstā nevar nepamanīt Kremļa ēnu, vairs nav svarīgi, ko domā tēvs. Svarīgi, ko domā Ušakovs, Šlesers un Kremlis.

Stendzenieks ar savām «Saskaņas centra» un Šlesera politiskā spēka «Vienoti Latvijai!» (VL) lokomotīves biedrības «Nācijas izlīgums» propagandas filmiņu klišejām mēģina mums iestāstīt, ka Ušakovs un Šlesers ir tie īstie un vienīgie, kas var Latvijai garantēt izeju no nabadzības, palīdzēt tikt galā ar Latvijā neintegrējušos un pēc impērijas skumstošo krievu kompleksiem, novērst Krimas un Ukrainas notikumu iespējamību Latvijā.

Šie vēstījumi ir latviešu valodā un orientēti uz latviešu vēlētāju, lai to kauninātu, ka nav pietiekoši piekāpīgs pret impēriski noskaņotiem krieviem, kurus latvieši it kā gribot atdot Krievijai.

Lūk, «Vienoti Latvijai» TV visvairāk drillētā klipa saturs un vēstījums. Uz Kijevas Maidana kadriem diktors dramatiskā un forsētā balsī baida mūs: No vārdiem līdz lodēm ir tikai viens solis. Ukraina nekad nedrīkst atkārtoties Latvijā (neloģiska teikuma konstrukcija, it kā Ukrainas notikumi te kādreiz jau būtu bijuši). Latvija nekad nebūs Krievijas guberņa, Latgale nekad nebūs Krima.» Sekojošais teikums tiek pasniegts garlaikotā intonācijā: «Ārēji mēs esam drošībā Eiropā un NATO.» Turpmākie teikumi dramatiski sakāpinātā forsējumā: «Draudi nāk no mums pašiem. Mēs izmirstam. Divdesmit gados – ceturtā daļa Latvijas (attēlā redzams, kā nokrīt pirmie divi burti no vārda Latvija)!» Līdz šai vietai fakti un lozungi tiek pasniegti saturiski un intonatīvi adekvāti Kremļa propagandas retorikai, kuru Maskava izmantoja, baidot Ukrainu no iestājas ES. Redz, «kādas šausmas» notiek Latvijā! (Protams, ne vārda, ka latvieši tā beidzot izmanto arī kopīgā ES darba tirgus priekšrocības, lai nopelnītu vairāk naudas). Un tālāk tiek piedāvāts arī Kremļa risinājums šādā tekstā: «Nelīdzēs Eiropa. Mums, latviešiem, ir jāapvieno tautas…» Galvenais šā TV klipa vēstījums: latvieši vainīgi, ka visi krievi nav integrējušies Latvijā un vispār Eiropa nevar līdzēt.

Krievijas propagandas klišejas un izplatītākās metodes un Maskavas oficiālā pret Latviju vērstā terminoloģija tiek izmantota arī citos klipos. Spilgts piemērs reklāmā, kur lieto jēdzienu «asimilācija». Friziere Ivonna Žvīgure videoklipā, kas imitē dokumentālu ziņu sižetu, vēsta: «Piecdesmit gadus padomju vara centās asimilēt latviešus. Neizdevās. Kādēļ mums šķiet, ka šodien ar spēku mēs varam asimilēt cittautiešus? Cieņu pret sevi var iegūt tikai ar cieņu pret otru. Būsim vienoti Latvijai. Ir laiks.»

Arī šis vētījums ir no Kremļa arsenāla, jo tas parādījās vienā laikā ar Kremļa ārlietu resora paziņojumu par Latvijas valdības plāniem no 2018.gada pilnībā pāriet uz mācībām skolās tikai latviešu valodā.

«Iniciatīvas izglītības sfērā ir kārtējais fakts par to, ka Latvijas varas iestādes turpina diskriminējošu politiku, kuras mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija un monoetniskas sabiedrības izveide Latvijā,» teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Jēdzienu «asimilācija» Kremļa propaganda lieto parasti, kad vajag aicināt krievus neintegrēties Latvijas sabiedrībā. Turklāt gan Kremlis, gan Stendzenieka reklāmā šo terminu lieto sinhroni nekorekti, izmantojot to kā propagandas etiķeti un kategorizējot to bez analīzes, lai radītu latviešos bailes.

Jo patiesībā pāreja uz 80% izglītību valsts valodā nekā nevar veicināt asimilāciju, kad latviešu valodu krievi sāktu lietot arī savās ģimenēs privātajā sfērā, vispār atsakoties no krievu valodas. Tieši to nozīmē jēdziens «asimilācija», kad valsts valodas politika piespiež dzimto valodu vairs nelietot mājās un privātā sfērā. Vai ES un Latvijā ir kāds pie varas esošs politiķis, kas kaut ko tādu ir kādreiz sludinājis? Bet Kremļa un Stendzenieka propagandā zinātniskais korektums un patiesība ir sveši un kaitīgi jēdzieni.

Skatītājam ir jāsecina, ka Latvijai līdzēt var tikai tie, kas atbalstīs lozungu «Vienoti Latvijai» un draudzēsies ar Maskavu. Lai būtu īsteni «Vienoti Latvijai», jāmācās arī krievu valoda (aicinājums Šlesera intervijās). Tātad Stendzenieks par mūsdienu Latvijas nācijas glābšanas mesijām pārdod ambiciozo un mazizglītoto šeftmani Šleseru kopā ar oficiālo Kremļa maigās varas aģentu Ušakovu.

Ko Stendzenieks ir pārņēmis no Kremļa rupora Kiseļova?

Stendzenieka veidotie Ušakova un Šlesera propagandas klipi ļoti labi iederētos Kremļa galvenā propagandista Dmitrija Kiseļova iknedēļas propagandas TV izrādē «Vesti nedeli» gan to propagandiskās manipulācijas formas, gan auditoriju kauninošā un kritizējošā satura dēļ.

D. Kiseļovs ir tā pati persona, kuru Putins iecēla par savas ārpolitiskās propagandas resora «Rossija Segodnja» direktoru, kuram iedeva ordeni par nopelniem tēvijas labā un kuru ES jau martā ielika Krievijas amatpersonu melnajā sarakstā.

Tas ir tas pats Kiseļovs, kurs 16. martā draudēja ASV pārvērst radioaktīvos pelnos un kura darbību pat Krievijas zinātnieki ir nosaukuši par agresīvu propagandu, kurai raksturīgas ekstrēmisma, starpnacionālā un starpvalstu naida kurināšanas pazīmes.

Kiseļova vēstījumos ir impēriska augstprātība, sagrozīti fakti un aizvainojoši izlēcieni.

Britu žurnāls The Economist uzskata, ka Kiseļova šovos tiek izmantots «divu minūšu naida» princips, jo tas esot jaunais Kiseļova propagandas stils, kas ir vērsts, lai auditoriju uzbudinātu un mobilizētu, kurinātu naidu un bailes. Šis stils atgādinot orveliskās naida minūtes, kas ievelkoties pusstundas garumā.

Stendzenieks tik vērienīgi vēl nevar izvērsties, jo Latvijā pastāv arī Latvijas reklāmas profesionāļu ētikas kodekss, kurā, starp citu, ir teikts, ka reklāma nedrīkst būt maldinoša vai pārprotama tās neprecizitātes, pārspīlējumu, daudznozīmības, kā arī izmantoto noklusējumu vai citu iemeslu dēļ. Reklāma nedrīkst radīt bailes vai negatīvu spriedzi, tai ir jābūt objektīvai no klienta, satura veidotāja, mērķauditorijas un patērētāja viedokļa un tā nedrīkst tikt pasniegta kā ziņa.

Daži no Šlesera un Ušakova propagandas klipiem varētu būt par iemeslu, lai izskatītu to atbilstību nozares ētikas normām, jo tie ir ļoti tuvu Kremļa Kiseļova «meistarībai» kaut vai tāpēc vien, ka kaimiņvalsts agresīvās informācijas kara propagandas un manipulācijas saturisko klišeju, argumentu un paņēmienu izmantošana reklāmā kompromitē visu Latvijas reklāmas nozari.

Kas ir propaganda un Putina tanki?

Par propagandu (latīņu valodas izcelsmes vārds propagare ar nozīmi izplatīt, pavairot) komunikācijas zinātnē mēdz dēvēt vēstījumus, kuri ir paredzēti, lai tiem pievērstu uzmanību un radītu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret kaut ko (pret politiku, reliģiju, priekšstatiem, utt.). Propagandas mērķis nav informēt, bet gan ietekmēt. Propagandas vēstījumu nesējs parasti ir arī ieinteresētā puse. Propagandas vēstījumi nav lietišķa informācija, tie ir apzināti nepilnīgi, tendenciozi vai melīgi. Tikai retos gadījumos šo vārdu mēs varam lietot pozitīvā nozīmē. Tas ir reizēs, kad mēs piekrītam vēstījuma saturam.

Propaganda ir svarīgs kara ierocis. To izmanto, lai radītu naidu pret iekšējo un ārējo valsts ienaidnieku. Propaganda polarizē viedokļus. Tās mērķis ir radīt apzināti nepilnīgus vai melīgus priekšstatus, izmantojot emocionāli un intonatīvi lādētus attēlus un vārdus. Propagandas mērķis ir piespiest tautai ticēt, ka ir notikusi netaisnība, ka tauta ir upuris un vainīgais ir ienaidnieks. Propagandai nav svarīgi, vai vēstījums ir patiess vai melīgs, galvenais, ka tas ir ticams, lai to izplatītu, un tas ieskaņotos tautas apziņā. Tā ir ļoti līdzīga reklāmai, taču, izplatot politiskus vēstījumus, korekti būtu lietot jēdzienu propaganda, nevis reklāma.

Stendzenieks saka, ka negribot redzēt Krievijas tankus Latvijā un ka Putins esot psihs. Piekrītu, taču ne jau ar tankiem Putins taisās iekarot NATO un ES valsti Latviju. To Kremlis dara ar sev labvēlīgu un uz Kremli orientētu politisko spēku palīdzību, tātad ar maigo varu. Tādi spēki Latvijā ir vismaz trīs – «Saskaņas centrs», Šlesera partija un Lemberga kabatas partija ZZS.

Divus no tiem apkalpo Stendzenieks un tādā veidā pats veic Kremļa tanku funkciju. Ja tauta noticēs Stendzenieka propagandai, tad «psihs Putins» iekaros Latviju bez neviena tanka. Tanku vietā strādā Stendzenieks.

Tāpēc var teikt, ka «Saskaņas centrs» un Šlesers, piedaloties Krievijas informācijas karā, izmantojot šā informācijas kara satura klišejas un paņēmienus, faktiski ir Krievijas pusē.

Ne Kremlis, ne Stendzenieks nevar tautu nozombēt

Aprīļa sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka «Saskaņas centrs» ir zaudējis 4,6% savu potenciālo vēlētāju, nekas spīdošs netiek prognozēts arī Šlesera partijai. Viņš netiktu pat Saeimā. Neskatoties uz Stendzenieka radīto un vadīto masīvo propagandas kampaņu elektroniskajos medijos latviešu valodā.

Taču gan Šlesers, gan Stendzenieks, gan Ušakovs mums draud. Šos draudus vislabāk izsaka abu partiju propagandista citāts: «Ja Ainārs vai «Saskaņas centrs» saņems pietiekoši daudz balsu, tā būs garantija, ka starp krieviem un latviešiem Latvijā kara nebūs (Apollo. 22.04.2014.).

Vārdu sakot, Stendzenieks mums draud, ka būs karš, ja SC un Šleseru neievēlēsim Saeimā. Tieši tāpat kā Kremļa propagandists Kiseļovs draud ASV – ja jūs Krieviju nerespektēsiet, tad pārvērtīsim jūs radioaktīvos pelnos.

Šlesers iet vēl tālāk un precizē savu propagandas orākulu, brīdinot mūs, ka joki nebūs, jo, ja SC netiks pie varas, tad viņu vietā nākšot radikāli krievi, kuri būšot atklātāki nekā «Saskaņas centrs» (Diena 22.004.2014.), ar to liekot noprast, ka SC nav atklātas politikas partija. Bet to jau mēs zinājām.

Taču ne jau latvieši vien, bet arī krievi vairs netic ar Krieviju saistītiem un no tās atkarīgiem politiskiem spēkiem. Jo mūsu valstī ir arī Latvijai un Eiropas Savienībai lojāli krievi, kas ir pamodušies un sāk organizēties publicista Igora Vatoļina Eiropas krievu kustībā Latvijā.

Tie ir krievi, kas nav atdevušies vai atdoti Krievijai, jo paši ir izvēlējušies integrēties Latvijā un Eiropā.

Šos krievus nepārliecina ne Ušakova, ne Šlesera uz Krieviju orientētā un ar Kremli atklāti saistītā politika.

Bet vai Ušakova, Šlesera pasūtītā un Stendzenieka režisētā Kremļa propaganda pārliecina latviešus?

Resursi:

Stendzenieka melu un «talantu» fabrika


Komentēt

Putins un patriarhs Kirils visas cerības liek uz Ušakova «piekto kolonu»

2014.gada 30.aprīlis TVNET Spogulis

Ušakovs un patriarhs KirilsLai Krievija varētu iekarot Baltijas valstis, kas pasaulē tiek prognozēts kā nākamais Putina agresijas mērķis, bez modernā ceturtās paaudzes kara atribūtiem, kā propagandas agresija, kiberuzbrukumi, profesionāli sagatavotu «zaļo cilvēciņu» vienības, ir vajadzīga «piektā kolona»*, kas sniegtu atbalstu šā modernā kara aktivitātēm un ar kuras palīdzību Latviju varētu iekarot.

Piektā kolona ir Latvijai nelojāli iedzīvotāji un politiskie spēki, kas spētu leģitimēt agresora iniciēto varas maiņu valstī. Talkā šiem spēkiem nāktu arī pareizticīgo baznīca, kas Latvijā vieno 370 000 cilvēkus un kuru virsvadība atrodas Maskavā. To apliecina Ukrainas notikumu pieredze, kur Maskavas patriarhāta ietekmē esošā baznīca atbalsta rusifikācijas un krievu zemju sagrābšanas politiku, bet no Maskavas neatkarīgie pareizticīgie stāv Maidana revolūcijas pusē.

Kāpēc patriarhs Kirils tikās ar Ušakovu?

Tā nebija formalitāte, kad 2012. gada rudenī Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā pieņēma pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš bija un joprojām ir ne tikai vienas Eiropas Savienības valsts galvaspilsētas mērs, bet arī šīs valsts lielākā politiskā spēka – «Saskaņas Centra» līderis. Nils Ušakovs pārstāv NATO valsti ar vislielāko krievu īpatsvaru. Valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā.

Patriarhs Kirils pateicās Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā. Patriarhs toreiz izdarīja politisku/reliģisku spiedienu uz Latviju ne tikai krievu valodas, bet arī nepilsoņu jautājumā, sakot, ka Krievijas pareizticīgo baznīca turpinās paust rūpes par šiem jautājumiem, kamēr situācija Latvijā nemainīšoties.

Šis fakts liecina, ka Krievijas pareizticīgo baznīca nekautrējas izmantot savu autoritāti, lai ietekmētu ne tikai 370 000 Latvijas pareizticīgos (TM dati 2013. g.), kuri acīmredzot veido arī lielāko daļu no prokrieviskajiem, Kremlim simpatizējošiem politiskajiem spēkiem. Turklāt jāņem vērā: kaut gan Latvija ir neatkarīga ES un NATO valsts, tās pareizticīgie joprojām atrodas Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā.

Igaunijā situācija ir citāda, jo tur bez Maskavai uzticīgās pareizticīgo baznīcas darbojas arī no Maskavas neatkarīga pareizticīgo baznīca. Tā ir Konstantinopoles patriarhātam pakļautā Igaunijas Apustuliskā pareizticīgā baznīca. Taču Latvijas pareizticīgie nav atjaunojuši pirmskara neatkarību no Krievijas, kad atradās Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā, un šodien joprojām izvēlējušies būt Maskavas virsvadībā. Reliģiskā atkarība no virsvadības Maskavā var izrādīties liktenīga, kad uz spēles tiks likts valsts liktenis.

Kas kopīgs Ingunai Sudrabai un Aigaram Kalvītim ar Kasparu Dimiteru?

«Patriarha Kirila armijā», kā var saukt Latvijas pareizticīgos, ir ne tikai krievi un citas slāvu tautas, bet arī latvieši. Skandalozākais ir karojošais «pareizticīgo armijas pašieceltais ģenerālis», slavenās latviešu aktrises Vijas Artmanes dēls Kaspars Dimiters, kura reliģiskās cīņas augstākā virsotne ir agresīva fekāliju mētāšana kāda pasākuma laikā Rīgā pirms dažiem gadiem.

No Maskavas garīgi vadīto pareizticīgo pulkā ir arī topošā politiskā spēka «No Sirds Latvijai» līdere Inguna Sudraba, bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, kura par pareizticīgo baznīcas atbalstīšanu ir saņēmusi pat Maskavas patriarha ordeni, un bijušais Latvijas premjers Aigars Kalvītis, kurš tagad vada Kremļa maigās varas projektu Latvijā hokeja kluba Rīgas «Dinamo» valdes priekšsēdētāja un līdzīpašnieka statusā. Kalvītis kalpo divās Krievijas maigās varas frontēs – gan reliģiskajā, gan sporta.

Rodas arī loģisks jautājums, vai Ingunas Sudrabas jaunais politiskais spēks būs jauns, labi maskēts Kremļa projekts, neskatoties uz to, ka partijas iniciatore ir pasludinājusi, ka ne ar «Saskaņas Centru», ne citiem nebloķēšoties?

Baznīca Kremļa režīma kalpībā

Jāņem vērā, ka Krievijas pareizticīgo baznīca nav parasta baznīca mūsdienu rietumu baznīcu izpratnē, kā katoļu vai protestantu, vai no Maskavas patriarhāta neatkarīga pareizticīgo baznīca jebkurā no Eiropas valstīm. Patriarha Kirila vadītā baznīca ir Krievijas iekšējās un ārējās politikas instruments, kuras mērķis ir tā saucamās «krievu pasaules» telpas pasaulē veidošana, kuras centrā būtu Krievija.

Lai arī Krievija ir sekulāra valsts, kur baznīca ir atdalīta no valsts, pat bez īpašas piepūles var manīt, ka Putins un Kirils, tātad – Kremļa režīms un pareizticīgo baznīca – ir nedalāmi un viens otru atbalstoši spēki.

Pārliecināts vecticībnieks un ultranacionālists ir arī Putina ideologs, par mūsdienu Rasputinu** dēvētais Aleksandrs Dugins, kurš izstrādājis Eirāzijas impērijas un krievu nacionālas idejas ideoloģiskos pamatus, kas sakņojas pareizticīgās reliģijas postulātos.

Ar patriarha Kirila svētību un atbalstu Putins iesēdās Krievijas prezidenta krēslā, un Putins ir regulārs viesis svarīgākajos baznīcas rituālos. Spilgts baznīcas un varas simbiozes piemērs ir baznīcas un Kremļa izrēķināšanās ar «Pussy Riot», kuru mākslinieciskā un politiskā performance pievērsa pasaules uzmanību baznīcas lomai Kremļa politikas īstenošanā.

Latvija kā viena no patriarha Kirila krievu pasaules valstīm

III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils sacīja, ka pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa. Pie tām pieder arī Latvija.

Lai veicinātu Latvijas krievu un latviešu pareizticīgo piederību un saistību ar Krieviju, pareizticīgo baznīca kopā ar «Saskaņas Centra» politiķiem jau vairākus gadus mēģina atšķelt Latvijas sabiedrību no Eiropas pat ar tik it formālu lietu kā Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju. Ja «Saskaņas Centra» politiķi gribētu, lai pareizticīgie integrētos no Kremļa neatkarīgo Eiropas pareizticīgo saimē, kurā atrodas grieķu vai bulgāru ticības brāļi un māsas, tad censtos, lai Latvijas pareizticīgo baznīca atbrīvotos no Maskavas patriarhāta ietekmes.

Taču SC ar visiem spēkiem turas pie sadarbības līguma ne tikai ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija», bet atbalsta arī Maskavas pareizticīgo baznīcas politiku krievu pasaules konsolidēšanā, kuras spilgtākie un jaunākie piemēri praksē ir Krimas aneksija un zaļo cilvēciņu terors Austrumukrainā.

Nevar būt daudz šaubu, ka Latvijas pareizticīgo baznīca, kura atrodas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, un Ušakova partija «Saskaņas Centrs» būtu arī reālais Putina zaļo cilvēciņu atbalsta spēks, kad Putins nolemtu pārbaudīt Latvijas krievu un pareizticīgo lojalitāti.

Pareizticīgo baznīca – Krievijas lielākā nelaime un traģēdija

Pazīstamais krievu publicists Vladimirs Pozners, kurš nav nekāds opozicionārs, disidents un pret Kremli izturas diezgan neitrāli (jo citādi viņam neļautu vadīt raidījumu valsts TV pirmajā kanālā), uzskata, ka mūsdienu Krievijas galvenā nelaime nav atrašanās savā padomju pagātnes gūstā, bet gan apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām atrodoties bezdibenis.

– Es domāju, ka pareizticības pieņemšana ir viena no lielākajām Krievijas traģēdijām. Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms. Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība. (www.newsru.com)

V. Pozners Krievijas pareizticīgo baznīcu (KPB) salīdzina ar komunistisko partiju (PSKP) un tās patriarhu ar PSKP ģenerālsekretāru un uzsver, ka KPB ir nodarījusi kolosālu ļaunumu Krievijai. Krievijas vēsturē nebija Renesanses perioda. Rietumeiropa spēja atbrīvoties no baznīcas tumšajām sastāvdaļām, un tad radās pavisam cita dzīves izjūta un izpratne, tas bija mākslas uzplaukums. Krievijā nekā tāda vispār nebija. Publicists Pozners uzsver, ka pareizticība Krievijai ir bijusi smaga nasta un tā turpina agresīvi iejaukties sfērās, kurās tai nav vietas: politikā un izglītībā.

Krievijas politologs S. Belkovskis uzskata, ka pareizticīgo baznīca Krievijā ir kļuvusi par Kremļa «glābšanas ministriju», kas paklausīgi atbalsta Kremļa politiku un kritizē rietumu demokrātiju, jo tā esot sveša Krievijas tradīcijām. Tajā pašā laikā KPB izmanto valsts neskopos ziedojumus un nodokļu imunitāti.

– Baznīca kopš padomju laikiem ir mantojusi savu absolūto padevību varai, uzskata Belkovskis. Cara Krievijā baznīca bija valsts institūts, un valsts kases algotie «dvēseļu gani» pakļāvās cariem kā saviem augstākajiem tiesnešiem. Padomju laikā baznīcas līderi sludināja savu pilnīgo lojalitāti padomju ateistiskajam režīmam, lai baznīcai neliegtu iespējas darboties. Taču šie garīdznieki nereti kļuva arī par KGB (VDK) aģentiem. (www.inosmi.ru)

Ļevs Ponomarjovs, kas Krievijā vadīja parlamenta komisiju, kas pētīja saites starp baznīcu un KGB padomju gados, raksta: – Mēs jau deviņdesmito gadu sākumā zinājām, ka 90% no visiem baznīcas vadītājiem bija KGB aģenti. (www.inosmi.ru). Citi avoti apstiprina, ka šo aģentu skaitā ir bijis arī KGB štata darbiniekam Putinam uzticīgais patriarhs Kirils.

Krievijas eksperts Ariels Koens uzskata, ka Putina iekšējā un ārpolitika ir atsviedusi Krieviju atpakaļ drūmajos viduslaikos, kad sabiedrību vada naids pret jebkuru citādi domājošo. Viņš uzsver, ka autoritārais Putina režīms savienībā ar Krievu pareizticīgo baznīcu Krieviju ietekmē ne mazāk pazudinoši kā Krievija savas kaimiņvalstis. (ww.voa.com).

Krievijas pareizticīgo baznīca, kuras virsvadībā atrodas Latvijas pareizticīgie, ir efektīvs Putina režīma sabiedrotais. Šai baznīcai Latvijā ir uzticami atbalstītāji, kuru skaitā spēcīgākais ir Ušakova «Saskaņas Centrs» un acīmredzot arī jauna satelītpartija, kuru vada bēdīgi slavenais Šlesers, kam ir liela pieredze darbā klerikālā partijā.

Latvijai kā valstij, kas pamatojas uz rietumu demokrātijas un progresīvākām kristietības (luterticība u.c.) vērtībām, būtu jāuzmanās, ka mūs nesāk šķelt un ietekmēt austrumu ideologi un baznīcas līderi, kuru uzdevumi sakrīt ar Kremļa ģeopolitiskajiem mērķiem.

Atsauces:

* «Piektā kolona» (spāņu: Quinta columna) ir apzīmējums ārvalstu savervētiem vai tām simpatizējošiem aģentiem, kas nodarbojas ar karaspēka, valsts iedzīvotāju demoralizēšanu, piemēram, spiegojot, musinot uz nemieriem, ceļot paniku, veicot diversijas un citas pretvalstiskas darbības.

Apzīmējums radās Spānijas pilsoņu kara laikā, kad viens no nacionālistu karavadoņiem, Emilio Mola, radio paziņoja, ka Madridei no četrām pusēm tuvojas četras nacionālistu armijas kolonas (kolona — karaspēka vienību grupa), bet «piektā kolona» jau darbojas pilsētā, ar ko viņš domāja nacionālistu aģentus un atbalstītājus. Arī Otrā pasaules kara laikā šo vārdu salikumu lietoja, lai apzīmētu pretinieka aģentus savā valstī vai frontes aizmugurē.

** Grigorijs Rasputins bija krievu pareizticīgo mistiķis. Tāpat viņš tika uzskatīts par «trako mūku», dziednieku, šarlatānu, svēto, pļēģuru, netikli. 1907. gadā viņš izdziedināja Krievijas impērijas imperatora Nikolaja II dēlu Alekseju Romanovu no hemofilijas, tādējādi iegūstot lielu ietekmi imperatora ģimenē. Pēc tam viņš kļuva par Alekseja privāto ārstu, ar laiku palielinājās viņa ietekme Krievijas impērijā un tās politikā.