Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Nellija Ločmele, žurnāls Ir: Tiesa pret Satversmi. Ja ass komentārs par valsts amatpersonu izmaksā medijam 50 000 eiro, ar vārda brīvību ir cauri.

Avots: žurnāls Ir, 20178. g. 12. februāris

tiesa-pret-satversmi

Manā bērnībā, kad zāle bija superzaļa, pionieru kaklauti sarkani, bet avīzes melnbaltas, čekas un cenzūras modrā acs sekoja, lai padomju pilsoņi “pareizi” lasītu, klausītos un runātu par pastāvošo varu. Nepakļaušanās varēja maksāt ļoti dārgi.

Tagad, ceturtdaļgadsimtu pēc padomju sistēmas sabrukuma, lasot Rīgas apgabaltiesas spriedumu portāla TVNET un Operas strīdā par viedokļa rakstu, pārņem murgaina sajūta, it kā atgrieztos vecie pionieru laiki. Nezin no kādas pažobeles ir izvilkti sarkanie kaklauti un gādīgas rokas tos savelk ap kaklu ierindā nostādītajiem, piekodinot — esiet laipni, rātni un paklausīgi, citādi vecākiem būs pamatīgas ziepes un jūsu klase netiks ekskursijā pie Ļeņina. Dārgā tiesa, iekniebiet sev sānā — žurnālisti nav pionieri un padomju zvēresta vietā šodien ir jālasa Latvijas Republikas Satversme.

Atgādināšu — 7. februārī publiskots pilns Rīgas apgabaltiesas spriedums, ar kuru apelācijas instancē daļēji apmierināta “Latvijas Nacionālās operas un baleta” valdes locekļu prasība pēc atvainošanās un morālā kaitējuma kompensācijas par goda un cieņas aizskārumu portāla TVNET komentārā “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”. Prasība apmierināta daļēji, jo tiesa samazinājusi kompensācijas summu no sākotnēji pieprasītajiem un pirmajā instancē piespriestajiem 129 000 eiro uz 50 000.

Strīda būtība — autors ar pseidonīmu Olivers Everts (identitāte netika atklāta arī tiesā) TVNET publicētā komentārā nikni kritizēja valsts amatpersonu lēmumu izīrēt operas namu Krievijas komponista, Jaunā viļņa organizētāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām 2014. gada vasarā, kad Krievija nule kā bija iebrukusi Ukrainā, anektējot Krimu. Autors uzskatīja, ka operas valde ar šo lēmumu “apgānīja” nacionālo kultūras lepnumu, uz svinību nakti padarot to par “Putina galma publisko namu”, un ciniski “atdevās” Kremļa lakstīgalu diriģentam par 129 000 eiro. Autors nebija skopojies ar epitetiem, iztēlojoties šo nejauko orģiju skatus. Operas valde uzskatīja, ka tās gods ir aizskarts, prasot gandarījumu to pašu 129 000 eiro vērtībā.

Jau divās instancēs tiesa ir atzinusi, ka šāda kritika nav pieļaujama. Atlikusi kasācijas iespēja Augstākajā tiesā un TVNET jau paziņojis, ka spriedumu pārsūdzēs.

Tiesas spriedums šajā lietā ir reāls drauds vārda brīvībai Latvijā un es kā žurnāliste un pilsone gaidu, ka Augstākā tiesa šo kļūdu labos. Spriedums rada trīs nopietnas problēmas.

Pirmkārt, legalizē viedokļu cenzūru Latvijā. Pirmās instances spriedums bija juridisks absurds, jo tiesa pat nespēja pateikt, vai strīdus raksts ir ziņa (kas nevar būt aizskaroša, ja ir patiesa) vai viedoklis (kas vispār nav pakļaujams patiesuma pārbaudei). Apelācijas tiesa tagad pareizi konstatē, ka raksts ir viedoklis, taču — tik ass un rupjš, ka “pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas”.

Tiesas lēmums būtībā aizliedz valsts amatpersonas, kas naudas dēļ kompromitē politiskas vai kultūras vērtības, salīdzināt ar prostitūtām. Ja pārdošanos par naudu Latvijā turpmāk drīkst saukt par prostitūciju tikai burtiskā nozīmē un tēlaini salīdzinājumi ir aizliegti, tā ir cenzūras ieviešana. Un vienlaikus Satversmes pārkāpums, jo pamatlikums garantē vārda brīvību Latvijā.

Jāpiebilst, ka šī gan ir tikai mana interpretācija, jo patiesībā spriedums ir pārāk nekonkrēts, lai tā jēgu vispār varētu izlobīt. Tā kā strīds nav par nepatiesu ziņu atsaukšanu (operas valde neprasa neko no rakstītā atsaukt kā nepatiesu, tikai atvainoties un atlīdzināt morālo kaitējumu), tad nekur spriedumā netiek konkretizēts, tieši kādi izteikumi šajā komentārā “maksā” 50 000 eiro. Tiesa norāda, ka nav runa tikai par vārda “atdevās” lietošanu, bet gan “visa apstrīdētā raksta daļa tajā lietoto vārdu un izteiksmes formas deļ ir rupja”. Šāds tiesas secinājums ir pārlieku vispārīgs, jo apstrīdētajā teksta fragmentā ir pavisam 211 vārdi, ieskaitot saikļus, īpašvārdus un skaitļus. Spriedumā ar tik tālejošām sekām kā šis tiesai jāspēj konkrēti norādīt, ko tieši no uzrakstītā tā pasludina par vārda brīvības robežām neatbilstošu, un kāpēc.

Otrkārt, spriedums uzliek nesamērīgu sodu, kas apdraud neatkarīgu mediju pastāvēšanu Latvijā. Ja tiesa liek maksāt 50 000 eiro, lai atturētu mediju no “nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē”, tas ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai, kas adresātiem un tiesai šķitīs pārāk “asa”. Privātpersonām iespēja īstenot vārda brīvību ar šādu spriedumu tiek padarīta par pilnīgu luksusa preci — ne jau gluži “Maybach”, bet tik pat neaizsniedzams. 50 000 eiro ir 131 minimālā alga, kas jāpelna 11 gadus.

Kamēr tiesnešu uzpirkšana vai miljonu izkrāpšana nodokļus tiek novērtēta ar daudzkārt mazākiem sodiem, es nevaru to vērtēt citādi kā tīšu uzbrukumu mediju neatkarībai. Salīdzinājumam — Rīgas apgabaltiesas tiesnešu bijusī kolēģe Bērziņa, kas tika pieķerta kukuļu pieņemšanā, saņēma sodu 30 minimālo algu jeb 11 000 eiro apmērā. Tātad sods par tiesu spriedumu tirgošanu Latvijā ir piecreiz mazāks nekā par asa viedokļa paušanu. Ja nopirkt tiesas spriedumu Latvijā ir lētāk nekā uzrakstīt komentāru internetā, mūsu tiesu sistēma ir tādā d..ūkstī, ka nosaukt to īstajā vārdā sanāk pārāk sālīti.

Treškārt, spriedums rada finansiālu risku valstij — ja Latvija šo lietu zaudēs Eiropas cilvēktiesību tiesā, visiem nodokļu maksātājiem būs jāapmaksā dažu tiesnešu nekompetence. Valsts amatpersonas darbojas ar sabiedrības resursiem un sabiedrības vārdā, tāpēc tām jābūt gatavām uzklausīt arī ļoti asu sabiedrības kritiku par šiem darbiem.

Tiesai demokrātiskā valstī ir jāstāv vārda brīvības, nevis varas labsajūtas sardzē. Ja tiesa valsts amatpersonu vērtējumā aizliedz izmantot salīdzinājumu ar prostitūciju, jo… valsts amatpersonām tas nepatīk, tas ir ļoti vājš pamatojums, kas nevar izturēt ECT pārbaudi.

Tieši tāpat ECT pārbaudi nevar izturēt pārmērīgā kompensācijas summa. Goda un cieņas aizskāruma civillietās naudiskas kompensācijas mērķis nav sodīt mediju, bet gan atlīdzināt aizskartajam radītos faktiskos zaudējumus. Ja lietā nav runa par reāliem zaudējumiem, bet morālo kaitējumu reputācijai, tiesai ir ļoti rūpīgi jāizsver, kā kompensācijas summa ietekmēs mediju un plašāk — vārda brīvību valstī. ECT ir atzinusi, ka nesamērīgi liela kompensācija pati par sevi ir vārda brīvības pārkāpums.

Spriedumā ir vēl vairākas detaļas, kas norāda uz tiesas nespēju novērtēt žurnālistu lomu sabiedrībā. Piemēram, savu secinājumu, ka raksts ir “nesamērīgi aizskarošs” pret valsts amatpersonām tiesa argumentē ar to, ka rupjā izteiksmes forma “aizskartu ikvienu neitrālu lasītāju”, ja šāda publikācija būtu attiecināta uz viņu. Kritika rakstā ir vērsta pret amatpersonu konkrētu rīcību, nevis “neitrāliem lasītājiem” — nonivelējot šo atšķirību, tiek noliegta žurnālistu īpašā loma varas pārstāvju darba uzraudzīšanā. Žurnālists nesēž kanālmalas apstādījumos un negāna nejaušus garāmgājējus, bet gan skarbi kritizē amatpersonu rīcību, ko uzskata par nepieņemamu. Pasargājot amatpersonas un sodot žurnālistus, tiesa nevis vairo atbildīgumu, bet gan to drupina.

ECT atkārtoti ir norādījusi, ka kritikas robežas pret amatpersonām ir daudz plašākas nekā pret jebkuru cilvēku, turklāt vārda brīvība attiecas ne tikai uz tādiem izteikumiem, ko visi sabiedrībā uztver labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tādiem, kas kādu varētu “apvainot, šokēt vai uztraukt”. Tieši tāpēc jau vārda brīvībai ir nepieciešama aizsardzība, ka tā bieži vien kādam nepatīk.

Vēl dziļāk auzās tiesa iebrauc, pamatojot soda lielumu — 50 000 eiro, kas ir nepieredzēta kompensācija goda un cieņas aizskāruma lietās, jo parasti summa svārstās dažu tūkstošu apmērā. Tiesa norāda, ka summas aug, kā piemēru piesaucot pēc Zolitūdes traģēdijas izmaksātās “Maxima” brīvprātīgās kompensācijas upuru ģimenēm (100 000 par katru bojāgājušo). Vai var salīdzināt vistuvākā cilvēka nāvi ar rakstu internetā?

Jā, atbilstoši savai vērtību un gaumes izjūtai nav aizliegts salīdzināt arī nāvinieku gāzes kameru ar pirts rituālu — taču brīdī, kad absurds salīdzinājums kļūst par sprieduma pamatojumu, tas skaidri parāda, cik izkropļota ir tiesas mērogu sistēma un kāpēc šāds netaisnīgs spriedums nedrīkst stāties spēkā.

Tiesa TVNET komentāra lietā ir uzvedusies kā padomju laika cenzors, kas apstiprina “pareizos” un aizliedz “nepareizos” viedokļus, norādot, ka žurnālistu vērtējumi nedrīkst sāpināt varas pārstāvjus. Padomju vara, cenzūras šķēres un pionieru sasauksmes Latvijā beidzās iepriekšējā tūkstošgadē, nevajag šo ēru atjaunot ar tiesu spriedumiem, kas grauj ne tikai vārda brīvību un mediju neatkarību, bet arī pašas tiesu varas reputāciju.

Tiesas spriedums aplūkojams šeit.

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

Kad 11. janvārī Parīzē nacionālās vienotības gājienā par vārda brīvību un pret terorismu pirmajās rindās gāja arī Latvijas premjere Laimdota Straujuma, viņa aizstāvēja ne tikai franču satīriskā žurnāla Charlie Hebdo tiesības uz asu politisku satīru un vērsās pret tiem, ka šo brīvību apdraud, bet apliecināja arī Latvijas uzticību Eiropas demokrātijas un preses brīvības ideāliem.

Latvijas premjere, ejot zem lozungiem „Je suis Charlie” (Es esmu Čārlijs) un „Preses brīvībai nav cenas” demonstrēja, ka arī savā valstī viņa ir rūpējusies un rūpēsies, lai likums būtu demokrātijas un brīvības sargsuņa – neatkarīgas preses pusē.

Jo draudi brīviem medijiem pastāv arī Latvijā. Gan izdevēju un žurnālistu vajāšanas, ekonomiskas sagraušanas, mediju uzpirkšanas, uz bailēm pamatotas pašcenzūras un citās formās. Atcerēsimies kaut vai pagājušas vasaras gadījumu ar žurnālu Ir, kad kāds par sava goda un cieņas aizskaršanu aizvainots rakstu varonis apķīlāja medija izdevēja aktīvus, draudot paralizēt medija darbu, uzskatot, ka viņa gods maksājot 23 tūkstošus eiro (1). L. Straujumas kolēģe saeimā Ilma Čepāne darīja visu, lai ar novembri prese, radio, TV un interneta portāli Latvijā varētu uzelpot. Jo tagad goda un cieņas lietās vairs tiesas nedrīkst pieļaut Satversmei neatbilstošu tiesu praksi, kad prasību nodrošinājuma instruments tiesās tiek pārvērsts par atbildētāju sodīšanu. Sevišķi bīstami tas ir gadījumos, kad šādas prasības tiek vērstas pret medijiem, kas pilda savus pienākumus, informējot sabiedrību par būtiskiem procesiem, paziņoja V. Čepāne (2).

TVNet kā Latvijas Charlie Hebdo

Taču ne Saeimas vienprātīgais balsojums par brīvā vārda aizsardzību, ne premjeres  Straujumas dalība Charlie Hebdo aizstāvju demonstrācijas pirmajās rindās, netraucēja trim citām Latvijas valsts amatpersonām  no Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Nacionālā opera” (LNO) ignorēt likumdevēja un valsts vadītāju nepārprotamos signālus un šogad divas reizes mēģināt pieprasīt tiesām, lai tās nodrošina, ka tiek apķīlāti interneta portāla TVNet aktīvi 129 873 eiro apmērā. Faktiski, lai ne tikai sodītu vienu kritisku mediju, preventīvi iebaidot ne tikai šo, bet arī citus mediju, lai tādā veidā panāktu mērķi – ierobežot vārda brīvību un aizbāztu Latvijas Charlie Hebdo stila publicistiem muti.

TVNet ir spiests dārgi maksāt par savu aso publicistiku, jo goda un cieņas lietas regulāri pret portālu rosina arī starptautiski par prokremlisku dēvētā Ušakova partija Saskaņa (pēdējā aktuālākā lieta pret Sandras Veinbergas rakstu „Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!”, kurā tiek kritizēta partijas rīcība, kas ved uz Latvijas iekļaušanu Krievijas impērijā (3). Putina draugs franču aktieris Ž. Depardjē arī ar sava Krievijas advokāta palīdzību mēģināja izdarīt spiedienu uz TVNet par O. Everta rakstu, kurā franču aktieris tika kritizēts par to, ka uzvedas kā Putinam „noderīgs idiots” (ar Ļeņina vārdu saistīts pasaulē plaši pazīstams politiska žargona termins). (4).

TVNet ir pamats justies gandrīz vai tikpat apdraudētiem kā franču kolēģiem Charlie Hebdo, jo ne jau nejauši portāls vienīgais no Latvijas ziņu portāliem un medijiem janvārī solidarizējās ar Charlie Hebdo, improvizētā akcijā ‘”Es esmu Čārlijs”. Mūs neapdraud islāma fundamentālisti, bet gan spēki, kuru skaitā arī valsts amatpersonas, kas apzināti vai neapzināti īsteno Krievijai pakļāvīgu politiku. Lielākoties savtīgu iemeslu un savas muļķības dēļ, kļūstot par Kremlim „noderīgiem idiotiem” .

Pret TVNet vēl atklāti nevēršas ar ieročiem, taču draud fiziski izrēķināties ar tās autoriem (par to raksta turpinājumā) un izmanto valsts līdzekļus, lai ar tiesu spriedumu palīdzību  šo portālu sagrautu ekonomiski (5).

Vai Opera kā juridiska persona var izjust spīdzināšanas ciešanas?

Valsts uzņēmums LNO un tās valde ir devusies uz tiesu pret  TVNet par to, ka portāls esot „nepieļaujami rupji un aizskaroši’ vērsies pret LNO un tās valdes locekļiem Zigmaru Liepiņu, Inesi Eglīti un Dainu Markovu, pagājuša gada 4. augustā nopublicējot rakstu Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu un tāpēc Opera (ar zvērinātas advokātes Inetas Kroderes palīdzību)  aicina tiesu ierobežot vārda brīvību.

Kas tad rakstā ir satriecis Operā strādājošas trīs valsts amatpersonas, ka tās ar tik smagām pretenzijām un atsaucoties uz Satversmes pantu par spīdzināšanu, vēršas pret manām un TVNet tiesībām un pienākumu satīriski asā formā kritizēt trīs valsts amatpersonas, ja mēs uzskatām, ka tās ir rīkojušas amorāli un nodevīgi pret valsti un saviem amatpersonu pienākumiem?

Turklāt prasītāji apgalvo, ka mana/TVNet kritika esot nodarījusi ciešanas arī pašai Operai kā juridiskai figūrai.

Pieteikumā tiesai Operas valde citē šos „nepieļaujami rupjos un aizskarošos” raksta teikumus:

  1. Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.
  2. Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri.
  3. Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

2014.gada 19. septembri es jau sniedzu savā blogā atbildi uz Operas pretenzijām rakstā Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa, kur vērsu lasītāju uzmanību jautājuma, vai Kremļa emisāri var būt ētiski Operas sponsori?

Savā prasības pieteikumā tiesai autori uzskata, ka TVNet, publicējot rakstu, ir aizskāris Satversmes 95. pantā garantētās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību (95. pants: Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.). Raksts esot pārkāpis arī Likuma par presi un masu informācijas līdzekļiem (Preses likums) 7. panta piekto daļu, kas aizliedz publicēt informāciju, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu. (Preses likuma 7. pants. Nepublicējamā informācija: Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.)

Atriebības mēģinājums?

Vispirms par prasītāju, manuprāt, nekompetento referenci uz Likumu par presi un masu informācijas līdzekļiem. Atsaukšanās uz Preses likuma 7. pantu neiztur kritiku, jo tajā tiek runāts par informāciju ziņas nozīmē nevis par publicistiku vai satīrisku viedokli. Mana publikācija ir ievietota TVNet publicistisko viedokļu rubrikā, kas ir skaidri tekstuāli un grafiski nodalīta no informācijas ( ziņu) un reklāmas materiāliem. Tāpēc Operai un tās valdei „ciešanas” izsaukušais raksts uz šo likuma normu neattiecas.

Jēdziens „informācija” Preses likumā ir lietos ziņas nozīmē, ko apstiprina šā paša likuma 24. pants, kas žurnālistam aizliedz publicēt ziņas (nevis viedokļus) saskaņā ar šā likuma 7. pantu, uz ko atsaucas Operas valde. Turklāt interneta portāls TVNet nav reģistrēts kā masu medijs un lai arī tas savā darbībā pēc burta un gara respektē šo likumu, tas portāla darbību neregulē. Tāpēc arī prasība pēc atvainošanās, atsaucoties uz šā likuma 21. pantu, nav saistoša TVNet.

Arī atsauce uz Satversmes 95. pantu neiztur kritiku. Satversmes garantija, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu ir lietota kontekstā ar to, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta un, ka nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēku cieņu pazemojošam sodam. Opera kā juridiska persona, kas ir galvenā prasītāja tiesā, nevar izjust ne goda, ne cieņas aizskārumu, ne spīdzināšanu, ne nežēlīgu sodu.

Taču arī fizisko valdes locekļu norādes uz spīdzināšanai un cilvēku cieņu pazemojošam sodam analogu pārdzīvojumu, lasot manu rakstu, ir pārspīlētas. Jo Latvijas likumdošana neklasificē prostitūciju ne kā noziegumu, ne kā rupju un cilvēka cieņu aizskarošu nodarbību, arī neviens seksa veids ne vaginālais, ne orālais, ne anālais ja tie veikti bez vardarbības, netiek klasificēti par nepieļaujami rupjiem un aizskarošiem vai salīdzināmi ar spīdzināšanu. Turklāt ne prostitūcija, ne kāds no seksa veidiem, kas kā metaforas minētas rakstā, nav nekas tāds, kas neatbilstu sabiedrības morāles normām. Tad gan prostitūcija, gan sekss Latvijā būtu uzskatīti par amorāliem un būtu ar likumu aizliegti.

Tāpēc Operas valdes prasība drīzāk liecina par atriebības mēģinājumu TVNet par aso un satīrisko kritiku, pašiem izliekoties svētākiem par pašu Romas pāvestu.

Kā piliens jūrā

Protams, ka neviena kritika nevienam nav patīkama, turklāt, ja tā ir pamatota un ja kritikas objekti jūt, ka paši ir rīkojušies pret savu darba vietu un valsti atbilstoši tam vērtējumam, kā viņi raksturo žurnālista rīcību, t.i., aizskarot Latvijas valsts pilsoņu godu un cieņu „nepieļaujami rupji un aizskaroši”. Jo Opera nav parasta privāta bufete vai kabarē teātris, bet vēsturiski izveidojusies par vienu no nācijas kultūras simboliem. Tāpēc valsts amatpersonām, kas vada Operu , bija ar lielāku atbildību un kompetenci jāizvēlas, ar kādiem līdzekļiem ļaut sponsorēt šo nācijas kultūras simbolu. Z. Liepiņš medijos uzsvēra, ka Opera izīrēta uz sponsorēšanas līguma pamata parastai privātpersonas ballītei. Šis viedoklis un vērtējums dominēja lielākajā daļā Latvijas mediju publikāciju un TVNet raksts bija vienīgais, kas gāja pret straumi un pauda citu viedokli. Tāpēc, lai arī tas publicēts vienā no lielākajiem Latvijas portāliem, tas nebija vienīgais viedoklis par Operas valdes rīcību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) rekomendācijās tiesām norāda, ka izsverot, vai vajadzētu ierobežot tiesības uz vārda brīvību (ko dara Opera ar pieteikumu tiesai), tiesām ir jāanalizē ne tikai konkrēta publikācija, bet plašākais konteksts, kādā medijs apskatījis diskutablo jautājumu un jautājuma sabiedriskais nozīmīgums. (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

ECT nepārprotami norāda, ja apstrīdētie raksti veidojuši daļu no acīmredzami sabiedrībai nozīmīgas diskusijas, kurā tika atspoguļoti dažādu iesaistīto pušu viedokļi, tad tiesām nav pamata ierobežot viena viedokļa izteikšanu, ja tas veicina sabiedrisko diskusiju.

TVNet kopumā sniedza līdzsvarotu informāciju par šo sabiedriskās diskusijas objektu, jo bez apstrīdētās publikācijas portālā tika publicētas vairākas citas, kas pauda tikai Operas valdes un Kultūras ministrijas viedokli (6).

Turklāt, sadarbojoties ar mediju partneri Neatkarīgā Rīta Avīze, TVNet savā pirmajā lapā deva saiti uz tās publikācijām, kas demonstratīvi aizstāvēja Operas valdes rīcību un oponēja manam viedoklim (manai publikācijai bija veltīts E. Veidemanes raksts, kurā jūtu karstumā tika paustas gan nepārbaudītas un nepatiesas baumas par raksta autoru, gan aicināts viņam uzsūtīt Drošības policiju, bet kopumā slavēta un atbalstīta Operas valdes rīcība kā liels patriotisma un cildenuma paraugs (7). Uzsveru, ka saiti uz Operu slavinošo un mani kritizējošo NRA rakstu TVNet nodrošināja savā pirmajā lapā.

Šos faktus es minu tāpēc, ka Operas valdes prasība par vārda brīvības ierobežošanu nav samērīga arī konteksta dēļ, jo kopējā diskusijā mans raksts bija kā piliens jūrā un tāpēc pārspīlēti ir Operas valdes apgalvojumi, ka viena satīriska raksta rezultātā vislielākais goda un cieņas aizskārums ticis nodarīts tieši Operai, kaut gan ne ar kādiem ticamiem faktiem šo apgalvojumu prasītāji nepierāda.

Prasībā ir vienīgi apgalvojumi, ka Opera bauda augstu prestižu sabiedrībā, ka Operas valdes locekļiem esot laba reputācija, jo citādi viņi nebūtu iecelti amatos un Z. Liepiņam pat ordenis esot piešķirts. Bet kādas ciešanas un reputācijas zaudējumus  mans raksts radīja vai kā tie izpaudās Operai kā juridiskai būtnei vai valdes locekļiem, prasībā pierādījumu nav.

Taču Operas valde kategoriskā formā apgalvo, ka raksts saturot rupju personisku apvainojumu, kas esot klaji aizskarošs un neesot balstīts uz faktiem un esot pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām un tāpēc viņiem esot pamats uzskatīt, ka tiesības uz vārda brīvību šajā gadījumā esot jāierobežo. Prasītāji uzsver, ka rakstā  neesot nekādas faktiskās bāzes apgalvojumiem par to, ka Operas telpu izīrēšana Igora Krutoja privāta pasākuma rīkošanai neesot no Kremļa ietekmes brīvs pasākums, bet esot Kremļa politiska provokācija.

Paskaidrošu, kāpēc arī šie apgalvojumi neiztur kritiku.

Par metaforām un hiperbolām

Raksta mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Tajā es lietoju ironiska un satīrisku stilu. Tiem, starp citu, raksturīga negatīva attieksme, slēpts un dzēlīgs izsmiekls, daudz pārnestas nozīmes vārdu, pārspīlētas metaforas un salīdzinājumi, nesaudzīgi tiek atklāta tēlotās personas vai parādības būtība. Šie stili izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus ar nicinošu nokrāsu.

Mans raksts nav ziņa, bet publicistisks viedoklis, kurā lietotie jēdzieni „publiskais nams” un „atdošanās” nav jāsaprot tiešā un burtiskā, bet gan pārnestā nozīmē. Visi šie jēdzieni ir metaforas un hiperbolas. Skolā mums visiem mācīja, ka metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu, nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

Operas valdei kā mākslām tuvām personām būtu jāzina, kas ir publicistiskās satīras izteiksmes līdzekļi. Literatūras, žurnālistikas un publicistikas žanrus un stilus un to izteiksmes līdzekļus māca skolā. Taču izskatās, ka prasītāji tajās dienās, kad to mācīja, nav bijuši klasē.

Prasītāji savā iesniegumā tiesai nenorāda nevienu faktu, kas liecinātu, ka kāds lasītājs būtu šos jēdzienus rakstā sapratis tiešā nozīmē un iedomājies, ka Z. Liepiņš, D. Markova un I. Eglīte „atdevušies” (hiperbola) „Kremļa galmam” (metafora) vārda vienā no pamatnozīmēm, t.i., veicot fizisku dzimumaktu ar „Kremļa galma” pārstāvjiem? Vai tiešām prasītāji var atvest uz tiesu kādu, kas izlasot manu rakstu noticēja, ka valde to tur zem galdiem darīja tiešā nozīmē? Ja tas tā būtu tad jebkura ziņu aģentūra to būtu pasniegusi kā ziņu, jo Latvijas likumi neatļauj veikt dzimumaktu publiskās vietās. Tātad, nevienam lasītājam nebija šaubu, ka raksts ir politiskas satīras precedents un nekas cits un ar jēdzieniem „publiskais nams”, „atdošanās” satīriskā formā tiek vērtēta Operas valdes  rīcība.

 ECT uzsver, ka šādos gadījumos būtiskākā ir nevis izteikuma gramatiskā interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet publikācijas vai izteikumu kopējais konteksts. „Piemēram, ja kāda persona nosaukta par “blēdi”, tad, atkarībā no konteksta, tas var būt gan vērtējums šīs personas rīcībai kādā sadzīviskā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums. Otrkārt, būtiska nozīme piešķirama tam, kā šādu izteikumu vai sižetu uztvertu neitrāls lasītājs. Vai viņš, to, piemēram, vērtētu kā neizdevušos joku, vai asu kādas personas kritiku, vai arī uztvertu kā konkrētu faktu. Treškārt, svarīga var būt arī paša izteikuma autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem.” (ECT 1999. gada 20. maija spriedums lietā Bladet Tromso and Stensaas v. Norway).

Ja Latvijā būtu savs politisko karikatūru žurnāls Charlie Hebdo, tad tajā mēs šo manu hiperbolu par Operu kā publisko namu un tās valdes locekļus kā tā darbiniekus noteikti redzētu karikatūras formā, ja mums būtu politiskās satīras teātris, tad to pašu ainu uz skatuves uzburtu aktieri. Vai arī tad Operas valde vērstos tiesā par Operas goda un cieņas aizskārumu? Izskatās, ka – jā. Un tas liecina, ka Operas valdei izpratne par vārda brīvību ir tuva autoritatīvu režīmu praksei. Pat autoritārajā Krievijā, kuras likumos ir arhaisks krimināllikuma pants par reliģisku jūtu zaimošanu pavisam nesen tiesa attaisnoja kāda teātra režisora par Jēzus tēla kariķēšanu, jo režisora aizstāvībai sacēlās gandrīz vai visi progresīvie un Kremļa režīmu neatbalstošie kultūras darbinieki (8). Taču pirms dažiem gadiem mākslinieces Pussy Riot tika ieslodzītas aiz restēm, jo tās bija atļāvušās izsmiet pašu Putina režīmu un tā saikni ar baznīcu. Vai šādu totalitāras varas rīcību atbalsta un tam vēlas sekot demokrātiskās Latvijas valsts amatpersonas, kas vada Operu? Kas jūs tādā gadījumā esat par māksliniekiem vai mākslas tempļa vadītājiem, kas atriebības kāres vadīti apkarojat radošos cilvēkus tikai tāpēc, ka jums nepatīk viņu satīriskais viedoklis? Vai nav nožēlojami?

Informācijas kara leksika internetā

Par jēdzienu putinososi”” (Putina sūkātāj), kura atrašanās rakstā arī esot aizskārusi Operas un valdes godu. Lai gan ne uz Operu, ne tās valdi tas netika attiecināts. Tā arī ir metafora vai hiperbola, kas tāpat kā interneta vides jēdzieni „vatņiki”, „ukropi” un daudzi citi radušies Krievijas un Ukrainas konflikta rezultātā. Vārds „putinososi” kļuva populārs Maidana demonstrāciju laikā, kad Krievija izvērsa neredzētu informatīvu un propagandas agresiju pret Ukrainu. Tā autors ir viens no redzamākajiem Maidana un Ukrainas eirointegrācijas aktīvistiem, uzņēmējs miljonārs, rakstnieks un blogeris Genādijs Balašovs, kas to lietoja savos publicistiskajos videoblogos, par putinasosiem saucot Krievijas propagandas ruporus Dorenko, Kiseļovu,  Ļeontjevu, Solovjovu, kas ir pazīstamākie autoritatīvā Kremļa vadītāja Putina politikas slavinātāji. Vēlāk šo jēdzienu Krievijas un Ukrainas mediju un interneta telpā sāka lietot arī plašākā nozīmē par „putina sūkātajiem” saucot arī citus Putina politikas pielūdzējus un atbalstītājus, tajā skaitā arī daļu no tiem, kas pulcējās LNO liktenīgajā ballītē.

TVnet dienu pirms Krievijas iebrukuma Krimā 27. februārī TvNet publicēja satīrisko rakstu par Putina sūkātājiem Latvijā, kur skaidri un nepārprotami tika norādīts, ka „putinososs” ir metafora un tas nav jāsaprot burtiskā nozīmē, ka šie cilvēki nav snieguši orālo seksu Putinam tiešā nozīmē (9).

Starp citu, TVNet ziņu un autoru komentāru slejās, tāpat kā manos rakstos nekad netiek lietots neviens rupjš, necenzēts vārds vai izteikums, kam filmās parasti liek virsū skaņas signālus. Lai gan latviešu dainas liecina, ka mūsu kultūrā ir sava nozīmīga vieta arī vārdiem, kurus var uzskatīt par rupjiem un necenzētiem. Taču neesmu lasījis, ka kāds būtu mēģinājis K. Baronu vai Nacionālo Bibliotēku iesūdzēt tiesā, ka tie vākuši un joprojām uzglabā rupju un necenzētu vārdu un teikumu krājumu, kas „ar rupjiem un aizskarošiem izteikumiem” pēc Operas valdes loģikas faktiski aizskar visas latviešu tautas tajā skaitā Operas valdes godu un cieņu un ir „pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām”? Vai neesat jau iesūdzējuši? Tur to rupjo un visus mūs aizskarošo izteikumu ir riktīgi daudz.

 Jebkura mākslinieciskas izteiksmes forma ir uzskatāma kā autora viedoklis. Jebkurš dzejolis, daina, romāns, dziesma, operas izrāde, karikatūra, mākslinieciska fotogrāfija ir viedoklis. Arī publicistisks raksts. To nevar interpretēt kā ziņu vai informāciju, pat ja tajā tiek izmantoti dokumentāli varoņi un dokumentāli fakti.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiesā tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā. Tātad, cenšoties ierobežot manas tiesības uz savu viedokli, Operas amatpersonas faktiski vēlas ierobežot vārda brīvību.

Kritika ir samērīga un pamatota, kā arī atbilst ECT ieteikumiem

TVNet un man ir pilnīgi skaidrs, lai sniegtu asu un negatīvu personu, notikumu vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam. Arī ECT ir norādījusi, ka “viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes.” (ECT 1997. gada 24. februāra spriedums lietā De Haes and Gijsels v. Belgium, 37. punkts ). Tiesai ir jāvērtē, vai pastāv kaut kādi notikumi vai arī paša prasītāja darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu.

TVNet (mana) kritika par to, ka Opera ļāvās rīkot šo pasākumu Operas telpās un pieņemt naudu kā sponsorēšanu, ir samērīga un pamatota. Jo:

  1. Kritizētais pasākums notika laikā, kad Krievija bija anektējusi Krimu, bija iebrukusi Ukrainā, notriekusi Nīderlandes pasažieru lidmašīnu, atklāti apdraudēja Baltijas un tajā skaitā Latvijas drošību. Bija sākusies pati draudošākā konfrontācija starp Krieviju un Rietumiem kopš Aukstā kara beigām. Latvijā bija aizliegts iebraukt trim aktīvākajiem Kremļa kara atbalstītājiem, kuriem bija jāpiedalās I. Krutoja rīkotajā pasākumā Jaunais Vilnis un jāpiedalās Operā rīkotajā pasākumā.
  2. Krievija jau ilgstoši veic informācijas agresiju pret Baltijas valstīm un tajā skaitā pret Latviju. Tā pastiprinājās līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā.
  3. Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis, kura producents ir I. Krutojs, nav privāts pasākums, bet pasākuma pasūtītājs, noteicējs un finansētājs ir Krievijas Valsts televīzijas un radioraidījumu kompānija (VGTRK – Всероссийская государственная телевизионная и радиовещательная компания), kas ir centrālais arī pret Latviju vērstā informācijas uzbrukuma ierocis. VGTRK kanālu skaitā ir arī oficiālais Jaunā Viļņa kanāls Rossija 1, un konkursu translē arī VGTRK kanāls Rossija RTR, par kuru Latvijas Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pieņēma lēmumu, uz trim mēnešiem ierobežojot tā retranslāciju Latvijā, jo programmas ziņu un citos raidījumos bija konstatēta kara propaganda. Jaunā Viļņa rīkotāja lepnums un populārākās propagandas preču zīmes ir informatīvās programmas Vesti un Vesti Ņedeļi, kuru vada Kremļa galvenais propagandists Kiseļovs, kurš ir iekļauts ASV un ES sankciju melnajā sarakstā par agresīvu dezinformāciju Krievijas informācijas karā pret Ukrainu, ES, NATO (tātad arī pret Latviju).
  4. I.Krutojs ar savu producentu kompāniju ir VGTRK un Kremlim uzticams un lojāls producents, kurš īsteno Krievijas kultūras imperiālisma pazīstamāko simbolu Jaunais Vilnis. Par kultūras imperiālismu mediju zinātnē dēvē lielākas valsts ideoloģisko, politisko, reliģisko un citu vērtību, kā arī valodas uzspiešanu mazākām nācijām un valstīm, kas vājina to spēju tām pretoties un pašreizējos apstākļos, ja mēs to attiecinām uz Krieviju, kultūras imperiālisms tiek uzskatīts par informācijas uzbrukuma sastāvdaļu Eiropai, ieskaitot Latviju. Jo Krievija kultūru aktīvi izmanto propagandā un informācijas karā, kas ir tā saucamā hibrīdkara viens no etapiem.
  5. I.Krutojs tiek uzskatīts par vienu no redzamākajiem Kremļa režīma (metafora) kultūras simboliem, lai arī atklāti nekad pret Putinu un Kremļa režīmu nav nostājies taču viņš Kremļa pozīciju aktīvi un agresīvi pauda, kad nepamatoti kritizēja Latviju, tās politiķus un politiku par to, ka tika aizliegts valstī iebraukt redzamākajiem Kremļa politikas atbalstītājiem no kultūras sfēras Kobzonam, Valērijai un Gazmanovam.
  6. Pamatojoties uz šiem vispārzināmajiem faktiem, es secināju, ka LNO, ļaujot Kremļa tā saucamajam „lakstīgalām”( metafora) pulcēties uz sava patrona I. Krutoja dzimšanas dienas ballīti, pazemo ne tikai latviešu nacionālās kultūras simbolu Operu, bet diskreditē arī mūsu valsti. Tāpēc es šo rīcību salīdzināju ar prostitūciju, jo LNO valde uzsvēra, ka operu viņi Kremlim lojālajām lakstīgalām izīrēja nevis sava prieka pēc, bet gan finansiāli spiedīgu apstākļu dēļ, lai nopelnītu naudu. Jo arī ar prostitūciju (kas Latvijā ir likumīgi atļauta un nav nosodāma vai rupji aizskaroša nodarbošanās) nodarbojas nevis sava prieka pēc, bet gan lai nopelnītu iztikas līdzekļus. Tāpēc arī radās salīdzinājums ar publisko, namu un atdošanos zem grezni klātajiem ballītes galdiem. Uz tādu salīdzinājumu mani izprovocēja Operas valdes rīcība.
  7. Kā zināms no preses arī Kultūras ministre Dace Melbārde bija pat gatava lauzt Latviju un Operu pazemojošo noslēgto sponsorēšanas līgumu ar Krustoju, taču laikam bija spiesta atteikties no šā nodoma, jo acīmredzot bija jāņem vērā, ka Z. Liepiņš bija viens no Melbārdes partiju apvienības NA dāsnajiem sponsoriem. Kultūras ministre Dace Melbārde (NA) Latvijas sabiedrisko mediju portālam sacīja: „Jebkurai nacionālajai institūcijai ir jākalpo kā simbolam. Un tas ir nožēlojami, ka notiek šādi pasākumi, ka opera spiesta izīrēt telpas ar apšaubāmiem līgumiem.” (10).

Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks Z. Liepiņš

Prasībā tiesai Operas valde kā aizskāruma smaguma pastiprinošu apstākli piesauc faktu, ka TVNet jau agrāk esot izplatījis Liepiņa “godu un cieņu aizskarošu” informāciju, jo 2014. gada 18. marta publikācijā „Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas”, autors esot atļāvies kritizēt Krievijas kultūras darbiniekus, kas atbalsta Putina režīmu un nosaucis viņus par „režīma kalpiem” un „putinososiem.”  Rakstā mūsdienu Krievijas kultūras sistēma tika salīdzināta ar padomju režīmu šādā kontekstā:

„Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš Māra Zālīte, Zigmars LiepiņšRaimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».”

Mans secinājums, ka šodien Kremļa režīms izmanto padomju metodes kultūras darbinieku „pieradināšanā” nav paticis Liepiņa kungam, jo pie padomju kultūras darbiniekiem es esot nosaucis arī viņu, un tādā veidā esot aizskāris Zigmara Liepiņa „godu un cieņu”. Te gan Liepiņa kungs nonāk pretrunā ar sevi un prasību tiesai, jo manis kritizētajā Operas ballītē mudžēja no Krievijas režīma kultūras frontes „bļodlaižām”, kurām „durvis laipni atvēra” pats Operas valdes vadītājs. Turklāt izskatās, ka viņš ir aizmirsis arī to, ka no padomju režīma rokām Z. Liepiņš ir saņēmis Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (11), kuru piešķīra tikai tiem padomju režīma māksliniekiem, kurus šim apbalvojumam akceptēja Komunistiskās partijas komiteju biroji un Valsts drošības komiteja (KGB). Padomju režīma kritiķi Vizma Beļševica, Knuts Skujenieks un citi, protams, nebija šo cilvēku skaitā. Taču tas nenozīmē, ka es rakstā būtu nosodījis tos padomju māksliniekus, kas saņēma režīma goda nosaukumus un apbalvojumus un baudīja visas ar to saistītās privilēģijas. Es nenosodu arī Z. Liepiņu par to, ka viņš saņēma LPSR mākslinieku „pieradināšanai” paredzēto goda nosaukumu, jo raksts nebija par to. Taču nezin, vai kāds var noliegt, ka gan padomju, gan mūsdienu Krievijā kultūra tika un tiek izmantota politikā un režīmu atbalstam. Tas, protams, var graut bijušo padomju kultūras darbinieku godu un cieņu, taču par šiem faktiem Z. Liepiņam jāsūdz tiesā nevis TVNet vai O. Everts, bet gan padomju un Krievijas režīmi.

ECT: amatpersonām jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem

Operas valdes locekļi ir valsts amatpersonas. Viņi ietilpst vienā politiskās atbildības grupā, kurā atrodas gan valsts prezidents, gan Saeimas deputāti, gan premjerministrs, gan visi ministri, valsts uzņēmumu valdes locekļi un citas valsts amatpersonas. Tātad no viņiem, kuriem tauta ir deleģējusi pārstāvēt un īstenot tās varu, mēs prasām vislielāko atbildību un pakļaujam visnesaudzīgākai kritikai.

Ne tikai tāpēc, ka viņi tiek uzturēti ar mūsu kā nodokļu maksātāju naudu. Demokrātiskās valstīs šo personu darbību uzrauga, kontrolē un kritizē no šīm amatpersonām neatkarīgi mediji, kas ir vieni no pašiem svarīgākajiem demokrātiskās iekārtas garantiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē noteiktie standarti vārda brīvības un goda un cieņas aizsardzībā uzsver, ka, vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, ir jāņem vērā, ka politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem. (ECT 1986. gada 8. jūlija spriedums lietā Lingens v. Austria, 42. punkts). Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa ir apkopojusi tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Šajā dokumentā tiek precizēts, ka vēl plašākas kritikas robežas kā kritizējot privātpersonu vai pat politiķi, ir pieļaujamas attiecībā uz valdību, tātad valsts amatpersonām. Pie tam šis princips attiecas ne tikai uz žurnālistu veidotajām publikācijām, bet arī uz politisko runu, kad viens politiķis vaino otru goda un cieņas aizskārumā.

Kurš grib pienaglot Oliveru Evertu pie Operas durvīm?

Iebaidīt var ar naudas prasībām un tiesām, iebaidīt var arī ar kalašņikoviem kā Charlie Hebdo gadījumā. Abiem veidiem ir viens mērķis – mediju un žurnālistu pašcenzūra. Eiroparlamenta deputāts, profesors Artis Pabriks uzskata, ka ļoti bīstama šķiet tendence, ka daudzi mediji nepārpublicēja karikatūru, kura bija par pamatu traģiskajiem notikumiem Parīzē, nevis saturisku iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka redakciju darbiniekiem bija cilvēciskas bailes saņemt tikpat agresīvu reakciju arī pret sevi. „Baiļu ieviešana ir viens no galvenajiem teroristu ieročiem, jo ar baiļu izraisīšanu viņi panāk sev vēlamu rīcību. Šajā gadījumā teroristi piespiež redakcijas veikt pašcenzūru.” (12).

Nevar nepamanīt, ka mediju vadītāji arī Latvijā jūtas iebaidīti un atkarīgi. Spiediens nāk no politiķiem, amatpersonām, baznīcām. Nāk no tiem, kam ir nauda. Tajā skaitā no Krievijas. Ar šo naudu Kremlim tuvas personas var nopirkt uz nakti ne tikai visu Operu savai ballītei, bet arī īpašumus un uzturēšanās atļaujas mūsu valstī, viņi var nopirkt mūsu ekonomiku, mūsu medijus un pat mūsu prezidentu, ja mēs būsim tik naivi un gribēsim to ievēlēt visas tautas vēlēšanās. Tāpēc šajā kontekstā Operas valdes solis pieņemot naudu no Kremļa emisāriem signalizē par mūsu politisko tuvredzību vai smalki pārdomātu taktiku Kremļa politiskās un kultūras agresijas attaisnošanā.

Viegla dzīve nav arī kritiskiem un neatkarīgiem žurnālistiem, jo tiek draudēts arī viņiem. Tajā skaitā arī šo rindu autoram. Divos interneta portālos nra.lv (13) un puaro.lv (14) pie rakstiem par Operas tiesvedību pret TVNet var atrast šādu aicinājumu fiziski izrēķināties: „To pretīgo izdzimteni, kurš regulāri vemj tvnetā ar palamu Olivers Everts, vislabprātāk redzētu pie Operas ozolkoka durvīm pienaglotu ar senlaicīgām, Rīgas amatnieku cunftes kaldinātām naglām!”

Daudzu mūsu sabiedroto valstu žurnālistiem ir paredzētas speciālas aizsardzības programmas, kas neļauj identificēt žurnālistu un publicistu personas datus, adreses un citu informāciju, kas varētu apdraudēt viņu drošību. Taču Latvijā ne reti pati vara apdraud žurnālistu brīvību, par ko liecina TV3 žurnālistes Ilzes Jaunalksnes un LTV Ilzes Naglas nesenie precedenti (15, 16). Turklāt Latvija ir maza valsts un neatkarīgu publicistiku ierobežo tas, ka liela daļa intelektuāļu ir savstarpēji pazīstami, kas traucē neatkarīgas un bezkaislīgas kritikas īstenošanu. Drošība, kuru nevar garantēt valsts un radošā neatkarība ir galvenie iemesli, kāpēc ar pseidonīmu raksta šo rindu autors.

Kas maksās par šo tiesāšanās ballīti?

Operas valde prasībā tiesai norāda, ka prasot mantisko kompensāciju 129 873 eiro apmērā par Operas goda un cieņas aizskārumu, tā vēlas pret TVNet īstenot prevencijas funkciju. Tas nepārprotami nozīmē iebaidīt šo portālu, lai tas neuzdrošinās vairs kritizēt ne Operas valdi, ne citas valsts amatpersonas.

No TVNet Opera prasa arī piedzīt līdz šim jau iztērētos tiesāšanās izdevumus 2824 eiro apmērā, kas visticamāk nāk no Operas kases. Lai nebūtu jātērējas pašiem valdes locekļiem ar obligātās valsts nodevas iemaksu (10% no prasības summas) no saviem maciņiem, Z. Liepiņš un kompānija izskatās, ka ir viltīgi izdomājuši, ka galvenais cietējs no mana raksta ir juridiskā persona Opera, tāpēc lai Opera arī maksā. Paši valdes locekļi bija gatavi par savām ciešanām raksta ietekmē pieprasīt no TVNet tikai 1 eiro katrs.

Paradoksāli, ka valsts uzņēmums, kas sūdzas par naudas trūkumu izrādēm, ir gatavs riskēt ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, iztērējot kultūrai noderīgo naudu, lai apmierinātu valdes locekļu atriebības ambīcijas.

Analoģisku tiesas prāvu precedentu analīze Latvijā un Eiropas Savienībā liecina, ka Operas valdei praktiski nav nekādu cerību uzvarēt šajā lietā. Pat ja Latvijas tiesas visās instancēs lems par labu prasītājiem, ECT līdzšinējie argumenti analoģiskās lietās liecina, ka tā pateiks galīgo vārdu, liekot par visu Operas trīs valsts amatpersonu tiesāšanās ballīti samaksāt no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām.

ECT ir vairāk kārt uzsvērusi vārda brīvības nozīmīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā, atzīstot, ka tā “..veido vienu no svarīgākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, vienu no pamatnosacījumiem tās progresam un katra cilvēka attīstībai.”

ECT uzskata, ka tiesām, izskatot goda un cieņas lietas, ir jāņem vērā, ka “vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. Tādas prasības izvirza plurālisms, tolerance un iecietība, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība.” (ECT 1976. gada 7. decembra spriedums lietā Handyside v. The United Kingdom, 48. punkts).

Franču apgaismības laikmeta filozofs Voltērs ir teicis šādus vārdus: “Es nevaru piekrist tam, ko jūs sakāt, bet es esmu gatavs atdot dzīvību par jūsu tiesībām paust savu viedokli .” Ja Operas valde tiešām būtu atbildīgas valsts amatpersonas un tām būtu svēti demokrātijas, vārda un radošas izteiksmes brīvības ideāli, viņi teiktu: „TVNet un Oliver Evert, mēs nepiekrītam tam, kā un ko jūs rakstiet, taču esam gatavi atdot savas dzīvības par jūsu tiesībām paust savu viedokli”

Tas būtu mūsu Rietumu demokrātijas vērtībām atbilstošs, patriotisks Latvijas valsts amatpersonas cienīgs solījums, par ko Liepiņa kungs varētu godam nopelnīt pat otru ordeni.

  1. Straujuma:  žurnāla Ir izdevēja apķīlāšana skar tiesīabs uz vārda brīvību
  2. Saeima goda un cieņas lietās aizliedz mediju aktīvu apķīlāšanu 
  3. Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija,  kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā 
  4. Putinam noderīgais idiots Depardjē un viņa sekotāji Latvijā  .
  5. TVNet par vārda brīvību  
  6. Krutojs ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam Melbārde bija apsvērusi lauzt līgumu ar Krutoju Rinkēvičs uzliek liegumu JV māksliniekeim, kamēr Krutojs svinēs dzimšanas dienu LNO  Operas ēkā šodien notiek Igora krutoja dzimšanas dienas svinības  Zibakcija aicina nepieļaut Krutoja dzimšanas dienas svinības Krutoja jubileju apmeklē krievu estrādes zvaigznes  
  7. NRA: Balodītis, kas atņem gaisu 
  8. Izbeigta lieta pret režisoru par Tanheizera iestudējumu
  9. Putina sūkātāji Latvijā 
  10. Melbārde sašutusi par LNO izīrēšanu 
  11. Zigmars Liepiņš  
  12. A. Pabriks: Vārds siprāks par vardarbību
  13. Rupeklis nepelna žurnālista anonimitāti 
  14. Par Olivera Everta ķengāšanos Opera no TVNet vēlas piedzīt 129873 eiro 
  15. Ilze Nagla
  16. Ilze Jaunalksne  

Raksta TVNet versija


1 komentārs

Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms

544961_506x285

Kolāža: TVNet, Toms Ostrovskis

Speciāli TVNet  (cenzētā versija).

Reliģija atkal ir nokļuvusi mūsu dienas kārtībā. Mēs spriežam par reliģijas draudiem mūsu brīvībām un vērtībām, par tās vardarbību pret sabiedrību un pret indivīda tiesībām. Gan Francijā, gan arī Latvijā. Pagājušajā nedēļā reliģija par sevi atkal atgādināja Saeimā.

Jā, Satversme nosaka, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka tā nedrīkst „bāzt savu degunu” sekulārās valsts lietās, taču tā to dara ar politiķu palīdzību. Kad veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) un četri Reģionu apvienības deputāti – Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite ierosināja grozīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, lai ierobežotu sieviešu tiesības veikt abortus, aiz šo kungu un dāmu mugurām mēs jūtam baznīcas elpu un ietekmi.

Vai embrijs izjūt ciešanas?

Kristīgā baznīca uzskata, ka cilvēku embriji ir cilvēka dzīvības piemēri un tāpēc aborti esot ļaunums, kas ne ar ko neatšķiroties no cilvēka slepkavības. Tāpēc paši agresīvākie kristīgās, sevišķi katoļu baznīcas apoloģēti pat nogalina ārstus, kas veic abortus. Vardarbība ar citādi domājošo nogalināšanu nav tikai musulmaņu fundamentālistu prakse, tādus paraugus mums sniedz arī katoļticīgie (piemēram, ASV), kuri acis nemirkšķinot ir gatavi savas ideoloģijas vārdā nogalināt cilvēkus, lai tikai neļautu iznīcināt viņuprāt citus cilvēkus – embrijus, kuri (kā liecina medicīnas zinātne) nevar izjust ciešanas, jo tiem nav izveidojusies nervu sistēma un tie faktiski ir šūnu ķekari.

Reliģijas kritiķis, bioloģijas profesors Ričards Dokinss (Richard Dawkins) savā slavenajā darbā „Dieva delūzija” jautā „Vai embrijs cieš?” un turpat arī atbild: „Domājams, necieš, ja vien to abortē pirms izveidojusies nervu sistēma; pat tad, ja tas pietiekami vecs, lai tam būtu nervu sistēma, tas noteikti cieš mazāk nekā, piemēram, pieaugusi govs kautuvē.) Vai grūtniece vai viņas ģimene cieš, ja viņai neveic abortu? Ļoti iespējams; un, lai būtu kā būdams, ja embrijam vēl nav nervu sistēmas, vai labi attīstītajai mātes nervu sistēmai nebūtu jāpiedāvā izvēles iespēja?”* Stingri abortu, kā arī embrionālo cilmjšūnu zinātnes pretinieki lielākoties ir dziļi reliģiozi un dogmātiski cilvēki, kuri uzskata, ka viņu reliģiski absolūtiskā morāle ir pārāka pār sekulāri konsekvencionālo morāli.

Abortu pretinieku nākamais arguments diskusijās par abortu amorālismu ir jautājums par nedzimuša bērniņa potenciālu, jo aborts liedzot embrijam nākotnē nodzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi.

Kustības „Par dzīvību” neloģiskie mīti par Bēthovenu kā aborta upuri

Internetā un grāmatnīcās var atrast simtiem reliģiskās kustības „Par dzīvību” (pro-life) publikāciju, kurās tiek tiražēts kāds sofistisks dialogs starp diviem ārstiem, ko profesors Dokinss sauc par leģendu, safabricējumu, ko tīši izplata reliģiozi abortu pretinieki. Tas ir šāds:

„- Es vēlētos jūsu viedokli par grūtniecības pārtraukšanu. Tēvam bija sifiliss, mātei tuberkuloze. No četriem piedzimušajiem bērniem pirmais bija akls, otrais nomira, trešais bija kurlmēms, ceturtajam arī bija tuberkuloze. Ko jūs būtu darījis?”

„- Es būtu grūtniecību izbeidzis.”

„- Jūs būtu nogalinājis Bēthovenu.”

Pat ja šī leģenda nebūtu melīga (jo Ludvigs van Bēthovens vecākiem nebija ne devītais, ne piektais bērns, viņš bija otrais un nav nekādu liecību, ka kādam no vecākiem būtu bijis sifiliss) no tās atvasinātais slēdziens tiek uzskatīts par loģiski pavisam greizu. Ja vien tam, ka mātei ir tuberkuloze un tēvam sifiliss, nav cēloniska sakara ar to, ka bērns ir ģeniāls mūziķis, tad pēc spriedēja domām, varbūtību, ka pasaulē nāks Bēthovens, aborts nemazina vairāk kā šķīsta atturēšanās no dzimumattiecībām.

Lai šo slēdzienu kļūdainumu saprastu ir vajadzīga kāda kripatiņa intelekta vai nedrīkst būt reliģiskas audzināšanas ietekme. Nevienā no kustības „Par dzīvību” vairāk nekā 43 interneta vietnēm R. Dokinss nav atradis norādi uz „Bēthovena argumenta” neloģismu.

Ja mēs tiešām sekotu „Par dzīvību” aģitatoru loģikai tad no viņu „cilvēciskā potenciāla” vai „Bēthovena argumenta” izriet pavisam cits secinājums: mēs liedzam dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei katru reizi, kad mēs atsakāmies no piedāvājuma stāties dzimumsakaros. Pat pretošanos izvarošanai varētu uzskatīt par iespējama bērna noslepkavošanu. „Par dzīvību” sofistika liecina par loģisko putru kādā var iekļūt, kad prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms. Šī putra ir ietekmējusi arī dažus Saeimas deputātus, kas stūrgalvīgi seko baznīcas līnijai. Ja par Reformu partiju, kas sevi jau vēlēšanās, manuprāt, pozicionēja par baznīcas vērtību partiju, jābrīnās nebūtu, tad izbrīnu rada NA un ZZS akla iešana baznīcas ideologu pavadā. Vai vēlētāji 4. oktobrī balsoja par to, ka baznīcas sofistika noteiks ZZS un NA politiķu dienas kārtību?

Latvijā reliģiskās kustības „Par dzīvību” dzinējspēks pēc luterāņu arhibīskapa Jāna Vanaga domām ir Nacionālās apvienības politiķis Imants Parādnieks, kurš šīs reliģiskās kustības iedvesmots esot sekmējis Saeimas demogrāfiskās komisijas izveidi, bez kura dzinējspēka „vilciens diez vai būtu iekustējies.”** Tagad Parādnieka vilcienā ir ielecis arī zaļais Guntis Belēvičs, kuru nemaz nemoka sirdsapziņa par to, kā šāda antiabortu iniciatīva saskan ar zaļo partiju ideoloģiju. Tā ir pilnīgā pretrunā ar to.

Ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem

Veselības ministra liekulību pamatoti kritizē mediķi, kas uzskata, ka daudz lielāku ieguldījumu dzimstības regulēšanā dotu hormonālā kontracepcija, kas nav lēta un nav Latvijā kompensējamo medikamentu sarakstā. Taču tā tiek kompensēta daudzās citās Eiropas valstīs ( LTV Panorāma 23.01.2014). Belēviča kungs varētu pacensties, lai līdz abortu problēmai mēs vispār nenonāktu. Tas notiktu, ja viņš ļautu katrai latviešu meitenei par lētu naudu bez pazemojošas iešanas pie ārsta pašai nopirkt pretapaugļošanās tabletes, lai viņām tādēļ nebūtu jāizputina vecāki, kas tagad ir spiesti finansēt meitu dārgo medikamentu budžetu. Bet tas droši vien būtu pretrunā ar Belēviča kungam tuvajām baznīcas dogmām, jo arī kontracepciju baznīca neatbalsta.

Līdz šim baznīca kultivēja uzskatu, ka ticīgajiem nav jāizsargājas no grūtniecības un ticīgie to saprata kā vairošanos līdzīgi trušiem. Kā Dievs lēmis, tā arī jānotiek. Taču pagājušajā nedēļā katoļu baznīcas galva un katoļu Dieva vietnieks zemes virsū Pāvests Francisks paziņoja, ka ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem. Turpat precizējot, ka viņš ar to nedomā kontracepcijas un abortu pieļaušanu, bet, ka esot citi baznīcai pieņemami veidi, kā kontrolēt kļūšanu par vecākiem, piemēram, atbildīga plānošana, kas ietver atturēšanos no seksuāliem sakariem laikā, kad sievietei ir ovulācijas periods. Taču, vai šajā aicinājumā atturēties atkal nav baznīcas pretruna: vai aicinājums uz atturēšanos no seksa nav aicinājums liegt dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei? Pēc mūsu loģikas tā sanāk.

Tātad iedomājieties, cik dzīvībām ir lieguši rasties (tātad baznīcas izpratnē veikuši abortu, neļaujot rasties embrijam, spermai saplūstot ar olšūnu) Imants Parādnieks, Guntis Belēvičs, Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite laikā, kad viņi deldē Saeimas krēslus nevis nodarbojas ar seksu bez kontracepcijas?

Vai valsts svētkos prezidentam, deputātiem un valdībai ir jāpielūdz baznīca?

Ja mūsu it kā oficiāli sekulārā valsts pārāk ļausies baznīcas ietekmei, tad varam iebraukt lielās auzās un nonākt tur, kur atrodas Krievija, kur baznīca ir saplūdusi ar valsti un politiku un metropolīts Kirils nosaka politiķu dienas kārtību un iedzīvotāju morāles, tikumības un seksa normas, veicina svētos karus un citu vardarbību pret pilsoņiem citām valstīm un pret personas brīvību.

Cerams, ka veselais saprāts un mūsu līdzdalība ES to nepieļaus. Viens no pirmajiem  diezgan novēlotiem soļiem valsts un baznīcas savstarpējās neatkarības demonstrēšanā būtu atteikšanās Saeimai un valdībai  kā fazāniem  sēdēt Doma baznīcā valsts svētkiem pieskaņotajos ekumēniskajos dievkalpojumos un klausīties pamācošus sprediķus par to, ka geji un Končita ir slikti un, ka Jēzus ir labs (lai gan ir viedokļi, kas apstiprina, ka Jēzus ir bijis gejs).  Kaut vai respektējot Satversmes pantu par baznīcas šķirtību no valsts un respektu pret tiem, kas nevienam dievam netic. Valsts prezidents, Saeimas deputāti un valdība tomēr vispirms ir sekulāras valsts pārstāvji, tādēļ viņiem diezin vai vajadzētu piedalīties klaji reliģiskos pasākumos, ja vien tā nav viņu privātā izvēle kā privātpersonai. Taču baznīca var droši rīkot savus ekumēniskos dievkalpojumus ne tikai par godu valsts svinībām, bet arī citās reizēs, tas tikai veicinās sašķelto un nereti karojošo baznīcu saprašanos. Tikai mūsu vēlētiem tautas pārstāvjiem no tā jāstāv tālāk.

Vēl jo vairāk, ka Latvijas valsts izveide nebija neviena dieva griba, bet gan Pirmā pasaules kara un pašu latviešu pūliņu rezultāts, kad impēriju sabrukuma rezultātā Eiropā izveidojās vairākas nacionālas valstis. Arī okupācijas gados baznīca (ar dažiem izņēmumiem) nebija tā, kas iedvesmoja uz pretošanos padomju režīmam, drīzāk pretēji, aicināja to pieciest un pati sadarbojās ar režīmu. Tāpēc valsts svētkos valsts un baznīcas simbiozes demonstrācija ir nevietā.

Tiem, kas piesauc faktu, ka krustneši uz Livoniju ar zobenu un asinīm atnesuši kādas nebijušas augstas morālēs vērtības, maldās, jo zinātne liecina, ka tādi jēdzieni kā līdzcietība, labs, ļauns, slikts, altruisms, dāsnums, empātija un žēlums bija zināmi arī pirms kristietības, jo tikumiskā apziņa tāpat kā mūsu seksuālā dziņa dziļi sakņojas mūsu darviniskās izdzīvošanas vēsturē. Reliģiju ir daudz. Arī Latvijā. Taču respektējot tās un nevēršoties pret tām, jāsaprot, ka īstu nācijas apziņu un valsti nav iespējams uzcelt citādi kā vien uz sekulāriem pamatiem.

*R. Dokinss, Dieva delūzija, Jumava, 2014, tulkojis A. Lauzis, citāts no 305.lpp..

**Baznīca un valsts. Saskares punkti no vēlēšanām līdz vēlēšanām. http://arhivanags.blogspot.com/2014/10/baznica-un-valsts-saskares-punkti-no.html


Komentēt

Trīs krievu popzvaigznes kā Kremļa «miera» nesējraķetes. Vai tā ir krievu kultūra?

Valerija Kobzons Gazmanovs Topol

No kreisās: starpkontinentālo raķešu palaišanas iekārta Topol kopā ar Valēriju, Kobzonu un Gazmanovu, Foto: Youtube

Speciāli TVnet

Jaunajā gadā pasaulei turpinās draudēt divas lielākās briesmas – «Islāma valsts» un Krievija. Abas tās uzskata Rietumu civilizāciju par saviem lielākajiem ienaidniekiem, un ar to jārēķinās arī mazajai Latvijai un latviešiem, kas vēsturiski vienmēr piederējuši šai progresīvākajai civilizācijai, kurai visa cilvēce ir pateicību parādā par tās zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumiem.

Sevišķi mums jābaidās no Putina vadītās autoritārās slāvu pareizticīgo Eirāzijas impērijas Krievijas, kas mums tepat aiz loga un kura pie mūsu robežām zīmējas ar kodolraķešu kompleksiem Topoļ M, Iskander un Bulava . Jābaidās mums arī no piektās kolonas potenciāla mūsu vidū, t.i., PSRS okupācijas sekām, un tās joprojām ir dzīvas ne tikai etnisko krievu, bet arī latviešu vidū. Gan to vidū, kas Krievijas cara un PSRS režīmus atceras ar saldsērīgu nostalģiju, gan to vidū, kas tos nekad nav pieredzējuši un to pazemojumus uz savas ādas nav jutuši.

Valērija, Kobzons un Gazmanovs – Kremļa kultūras Bulava, Iskander un Topoļ

Ja Topoļi, Iskanderi un Bulavas tiek rūpīgi slēpti mežos pie Latvijas robežas, tad trīs Kremļa informācijas un kultūras kara frontes raķetes – Valērija, Josifs Kobzons un Oļegs Gazmanovs Jaungada naktī galvenajā Kremļa propagandas TV kanālā ilgi nedīdījās aiz improvizētiem Latvijas robežstabiem un robežas barjeras, kas Krieviju šķir no Rietumiem, bet ar latvieša Raimonda Paula melodiju un miera un draudzības vārdiem uz lūpām cēla augšā to sasodīto robežbarjeru, lai Jaunajā gadā šo robežu pārkāptu un galu galā ierastos Jūrmalā. Ar mieru un draudzību, kā solīja dziesmas teksts.

Jo no viņu dziesmām nevienam neizdošoties paslēpties. Ja ne uz Putina tankiem vai desantkuģiem, tad ar Latvijas piektās kolonas ielūgumiem un tās palīdzību šīs Kremļa kultūras imperiālisma nesējraķetes varētu to tiešām izdarīt. Principiālajam Edgaram Rinkēvičam, kura izlēmīgums, izrādās, ļoti sāp Kremļa lakstīgalu korim, un Latvijai šogad būs jārēķinās ar to, ka turpināsies Kremļa uzbrukums mūsu brīvībai pašiem lemt, kurus viesus aicināt savās mājās un kurus pasūtīt uz Sibīrijas taigu.

Putina oficiālajai uzticības personai un kara trubadūrei Valērijai ar savu kompāniju aizmugurē stāv patrons Putins, un tāpēc arī tāds tracis Kremlī par šo Rinkēviča 2014. gada skandalozāko politisko lēmumu, ka pat misters Pū nevarēja to nepieminēt to savā preses konferencē 18. decembrī un kuru abi aizvainotie ir gatavi apstrīdēt līdz pat Eiropas tiesu augstākajām instancēm, lai tikai nodemonstrētu, ka mazā Latvija neciena Kremļa galma vārda brīvību sludināt karu.

Jebkurā gadījumā, ar vai bez šīm trim Krievijas un Putina popkultūras nesējraķetēm, Kremļa oligarhu ballīte ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā acīmredzot varētu notikt par jebkuru cenu. Kremlim tam nauda vēl ir.

Laikā, kad Krievijas valsts domē skaļi runā par atgriešanos pie īstas krievu kultūras pamatiem un krievu valodas un kultūras attīrīšanu no visiem anglicismiem un visa rietumnieciskā, Kremļa propagandas kanāli ne tikai Jaungada naktī, bet ik dienu drillē mūziku, kurai nav nekāda sakara ne ar tā saucamo seno un tīro krievu autentisko, ne ar tīri krievisko no Rietumu ietekmes attīrīto kultūru. Gan krievu padomju laiku, gan krievu postpadomju popmūzika, kas skan katru dienu krievu radiostacijās, nav nekas cits kā Rietumu popmūzikas atdarinājums. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Rodas jautājums, kāpēc tādai subkultūrai atrodas klausītāji arī Latvijā, turklāt ne tikai krievu vidē, ja turpat blakus pa citiem kanāliem skan autentiska un kvalitatīvāka oriģinālā Rietumu popmūzika?

Latviešu loma krievu popmūzikas izveidē

Krieviem, protams, nav savas popmūzikas, un tāda tiem nekad nav bijusi, jo šis mūzikas veids ir tipisks Rietumu kultūras produkts. Tāpēc pat Staļina režīma drūmākajos trīsdesmitajos gados populārākās padomju kinofilmas faktiski bija Holivudas muzikālo filmu atdarinājumi, kas kopēja arī tālaika popmūzikas sasniegumus Rietumos. Padomju laikā krievu popmūzika veidojās, galvenokārt pateicoties pie Rietumu civilizācijas piederošo Baltijas nāciju mūziķu devumam. Latviešu, igauņu un lietuviešu solisti, grupas un komponisti bija tie, kas noteica toni padomju/krievu popmūzikā padomju gados. Latviete Laima Vaikule to dara joprojām, esot slavenāko krievu popzvaigžņu statusā. Lai gan Raimonds Pauls ir pats spilgtākais piemērs krievu padomju popmūzikas vesternizācijā, aizejot no Krievijas konkursa «Jaunais vilnis» skatuves, viņš deva pirmo lielāko triecienu tā pastāvēšanai Latvijas teritorijā .

Krievu popmūzikai un tās galvenajam festivālam vajadzīga arī šai mūzikai piemērota un dabiska Rietumu vide, Rietumu teritorija, un tā ir Jūrmala, Latvija, Eiropas Savienība, pat ja tā irNATO teritorija. Lai arī daudziem tas šķiet paradoksāli, ka Krievijas popmūzikas galvenajam pasākumam «Jaunais vilnis» ir jānotiek ienaidnieka teritorijā – naidīgajos un sapuvušajos Rietumos, ko konservatīvie Kremli atbalstošie krievi un visa demokrātiskā un liberālā nīdēji sauc par gejropu.

Jeļcina valdīšanas laikā, kad Krievija uzņēma kursu uz Rietumiem, šāda izvēle nebija nekas dīvains, taču kopš Putina nākšanas pie varas un sevišķi kopš 2012. gada, kad Krievija sāka informācijas karu pret Rietumiem, tas rada jautājumus, kāpēc tieši Jūrmala? Jaunajai postpadomju laika krievu paaudzei tā nav nekāda nostalģija pēc populārākā padomju kūrorta PSRS rietumu tālākajā nostūrī, jo jau toreiz PSKP nomenklatūrai prestižāk bija atpūsties nevis Jūrmalā, bet gan Bulgārijas pludmalēs vai Ungārijā pie Balatona. Tagad jaunajiem krieviem būtu prestižāk šādu konkursu rīkot Londonā vai kādā Itālijas kūrortā, kur arī krievu valodu dzird ne mazāk kā Jūrmalā vai Rīgā, taču līdz šim visi šie «draudi» no rīkotāju puses ir tikai tukši PR gājieni, lai uzsistu savam pasākumam cenu Latvijas viesnīcnieku un restorānu īpašnieku acīs un dabūtu Jūrmalas un Rīgas domes pie savām kājām.

«Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš»*

Viena no motivācijām, ka Kremļa televīzijas galvenais popmūzikas konkurss «Jaunais vilnis» un citi tās pašas televīzijas popkultūras pasākumi, kā KVN un «Comedy Club», notiek gejropas unNATO teritorijā, ir teritorijas iezīmēšana: šī Rietumu teritorija, Jūrmala, ir mūsu – «Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš». Turklāt Bulgārija tagad ir kļuvusi par mazāk prestižu valsti nekā Latvija. Vismaz Kremļa galma acīs. Vēl jāņem vērā, ka, pārceļot šo Krievijas popkultūras un Kremļa politikas propagandas pasākumu uz Krieviju, tas zaudē savu ārpolitisko lādiņu. Jo anektētajā Krimā tas nezin vai varētu notikt, jo tur jau reiz Pugačovas rīkotais analogs cieta fiasko un tagad šādu starptautisku pasākumu boikotētu Rietumu popzvaigznes, kas parasti grezno šos konkursus Jūrmalā.

Latvijas elite kā Putinam noderīgie idioti

Atklāti sakot, ne mums, ne Latvijas politiķiem nevajadzētu daudz cepties par šiem pasākumiem, ja jau tie ienes dažus eiro viesnīcnieku un restorānu īpašnieku kabatās, ja vien šie pasākumi nebūtu pārvērtušies par politiskiem notikumiem, ap kuriem kā Putina režīmam noderīgi idioti spieto Latvijas ekonomiskā, politiskā un kultūras elite. Šo pasākumu popularitāti un politizāciju veicina arī zviedru koncerns MTG, kas šos Kremļa kultūras imperiālisma šedevrus translē Latvijā (LNT).

Kamēr Latvijā būs auditorija, kuru interesē šādi politizēti, kaimiņvalsts kultūrimperiālismu veicinoši pasākumi, un kamēr Krievija nav atteikusies no informācijas un kultūras izmantošanas savu stratēģisko ģeopolitisko mērķu sasniegšanā, tikmēr tie ir jāuzskata par informācijas kara elementiem, kas kaitē Latvijai. Tikai naivais vai Latvijas interešu ienaidnieks var teikt, ka Krievijas kultūra Kremļa režijā nav politika pat ja tā pa gabalu izskatās kā mums saprotamā Rietumu kultūra.

Vai krieviem vispār ir sava kultūra?

Tā kultūra, kas izpaužas Kremļa propagandas kanālos un tiek translēta no Dzintaru koncertzāles, protams, nav krievu kultūra. Tā ir vulgarizēta un plaģiēta Rietumu popkultūra ar senkrievu Maskavas Krievijas un tatāru ietekmes aromātu. Ja Krievijā turpināsies fašisizācijas tendences, tad pats režīms arī pieliks punktu šādai «pūstošos Rietumus» un «gejropu» atdarinošai kultūrai.

Taču krievu kultūra nav arī Čaikovskis, Puškins, ar ko lielās liela daļa pašu krievu un Krievijas fani Rietumos. Krievu kultūra kļuva pazīstama un liela, kad visa tās zinātne, literatūra, mūzika, glezniecība, no Lomonosova līdz Landavam, no Puškina līdz Tolstojam, no Briļova līdz Musorgskim mācījās, ietekmējās no Rietumu kultūras un kļuva par tās sastāvdaļu.

Ja Pēteris I nebūtu padarījis Krieviju par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, nebūtu ne tikai Tolstoja un Turgeņeva, nebūtu arī Krievijas impērijas.

Tā savā rakstā avīzē «Novaja Gazeta» secina zinātniece un publiciste Jūlija Latiņina, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai krieviem vispār ir sava autentiska kultūra, un turpat arī atbild: «Nē, nav.»

Krievijas cenzoru iestāde Roskomnadzor apsūdzēja autori ekstrēmismā par teikumu, kurā viņa Krievijas oficiālo varu, deputātus un TV komentētājus par īpašās krievu kultūras slavināšanu un pretstatīšanu Eiropas it kā «bezgarīguma» kultūrai nodēvē par Hitlera fašisma ideoloģijas paudējiem. «Tas ir tipisks fašisma paņēmiens: aizbildinoties ar nācijas atbrīvošanu no svešas kultūras, atbrīvot to vispār no jebkuras kultūras un iegremdēt nāciju barbarisma laikos un pieradumos.»**

Autore pamatoti norāda, ka autentiski tīru kultūru nozīmē šodien var runāt par ebreju, ķīniešu un indiāņu kultūrām, visas pārējās ir uzpotētas kultūras, svešu asiņu sajaukums. Tātad arī Putina ideologiem, kas runā par atgriešanos pie tīras krievu senās kultūras, būtu jāatsakās no visiem lielākajiem krievu kultūras sasniegumiem, kas pasaulē asociējas ar Krieviju. Un jāatsakās no tādiem Rietumu popkultūru atdarinošiem balagāniem kā «Jaunais vilnis».

Ja Krievija nebūtu mācījusies no Rietumiem, tad Maskavas Krievija (Московская Русь) ar tās ksenofobiju, tehnisko atpalicību un, starp citu, arī ar masveida homoseksuālismu, kas šokēja Rietumu novērotājus, pasaules ģeopolitiskajā kartē būtu ieņēmusi to pašu vietu, ko senā un atpalikusī Persija, uzsver «Novaja Gazeta».

Ja neatvērtos Krievijas logs uz Rietumiem, tad mūsdienu krievu patriotiem un nacionālistiem nevajadzētu vaidēt par Ukrainas zaudēšanu, jo Ukraina būtu Lielās Polijas vai Lielās Lietuvas sastāvā. Krievu patriotiem nevajadzētu ciest par Krimu, jo tur tagad dzīvotu tikai tatāri, Smoļenska piederētu poļiem, gāzes atradnes Urengojā apgūtu Zviedrijas impērija, bet robeža ar industriālo Japānu stieptos kaut kur pie Urālu kalniem.

Tieši Pēteris Pirmais bija tas, kas uz barbariskā krieva «mežeņa» uzpotēja Eiropas kultūras un civilizācijas zariņu, kaut gan pirmo Rietumu kultūras poti krievi saņēma no vikingiem, lai gan tatāri pēc tam šo uzpotēto kociņu nocirta līdz ar saknēm. Tā arī krievi būtu degradējušies – ar dzeršanu, opričņinu, nekulturālību un ar nejēgas un svētuļa pārliecību par savu pārākumu, ja vien Krievijas tronī nenonāktu Pēteris I, kas krievu mužiku uzlika uz Rietumu kultūras ceļa..

17.gadsimts bija pēdējais gadsimts, kad vēl eksistēja senā krievu kultūra un kad jau acīm redzama kļuva Rietumu kultūras ietekme. Ar šo laiku sākās kvalitatīvi jauns lēciens krievu kultūrā, kas noslēdzās 18. gadsimtā ar Krievijas cara Pētera I reformām. Tajā laikā Krievijā sākās Rietumu atdarināšana, kopēšana un idealizēšana, kad viss, kas tika pārņemts no Rietumiem, bija jauns, bet viss, kas bija krievu izcelsmes, skaitījās vecs, savējais, slikts. Rietumi Krievijai atnesa Eiropas civilizāciju, jo vairākas krievu muižnieku paaudzes uzskatīja par savu mērķi kļūt par eiropiešiem savas dzīves laikā, pat ja bija dzimuši un visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Kaut vai ar franču valodu, kas tika nostādīta augstāk un pretstatā zemnieku mēlei – krievu valodai.

Latvijas teritorijā no tiem laikiem, kad Krievija sāka iet Rietumu ceļu, mēs redzam spilgtu Rietumu kultūras paraugu Rundāles pili, kas ir vairāk Rietumu, nevis krievu kultūras vai arhitektūras paraugs, lai gan tika celts pēc Rietumu kultūras pielūdzējas Krievijas carienes pavēles.

Izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims

Tie latvieši, kas skatās TV kanālu «Doždj» un seko vēl pāris citiem medijiem, kurus vēl pilnīgi nekontrolē Kremlis (Meduza, Eho Moskvi, Novaja Gazeta u.c.), var novērot, ka Krievijas sabiedrībā ir segments, kas saprot, ka, izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims. Rietumu kultūra palīdzēja savulaik Krievijai izrauties no tumsonības un barbarisma. Tas ir kļuvis aktuāli atkal šodien.

Ja gribam, lai Krievija atgriežas uz Rietumu attīstības ceļa, tad mums būtu jāatbalsta un jāveicina starptautisku popmūzikas konkursu, kā «Jaunais vilnis» rīkošana Latvijas teritorijā, jo šie festivāli taču pielūdz mūsu, t.i., Rietumu kultūru, taču, kamēr šo pasākumu rīko un finansē Kremlis un tajā dominē Krievijas pareizticīgo Eirāzijas impērijas esošie un potenciālie subjekti, to darīt būtu muļķīgi un politiski tuvredzīgi, jo autoritāros režīmos, kāds ir Krievijā, pat popmūzika nav brīva no politikas. To liecina arī svaigais precedents, Valērijas, Gazmanova un Kobzona atbilde Rietumiem – dziesma ar Raimonda Paula mūziku aizvadītajā Jaungada naktī.

Ne viens vien Krievijas pētnieks, analizējot 21. gadsimta Krievijas konfliktu ar Rietumiem, secina, ka tā pamatā nav tikai padomju režīma atstātās pēdas krievu psihē, sadzīvē, kultūrā un tās KGB skolotais līderis, bet arī demokrātiskas iekārtas pieredzes trūkums jau kopš cara laikiem. Arī tas faktors, ka Krievija kristietību senajā vēsturē pārņēma nevis no toreiz progresīvajiem Rietumiem, bet no Bizantijas, ir iemesls šodienas Krievijas sastingumam, atpalicībai un konfliktam ar Rietumiem.

Lielākajam vairumam krievu nav saprotama Rietumu civilizācijas centrā esošas indivīda brīvības dominance kā galvenā vērtība, bet vidējam krievam daudz svarīgāka ir taisnīguma, lielvaras un impērijas ideja. Taisnīgums krievu zemnieka un padomju industrializētā «sovoka» izpratnē nozīmē, ka kaimiņam nekā nedrīkst būt vairāk kā man, kaimiņš nedrīkst dzīvot labāk kā es. Vārdu sakot, Ukraina nedrīkst aiziet uz Eiropu un dzīvot labāk nekā Krievija, vēl jo vairāk, ka ukraiņi neesot nekāda pastāvīga nācija, bet tai vieta tikai Krievijas sastāvā.

Kremļa dziesminiekiem «Jūrmala ir mūsu» jau kopš cara laikiem, un tā tāda bija pat pirmajos Ulmaņa laikos, un kā kaut kādi latvieši tagad 2015. gadā Rietumu sankciju vārdā iedomājas mūs tur nelaist iekšā? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Kremļa televīzijas dziesmiņa par sankcijām, kas neļāva kara apoloģētiem un Kremļa «miera» sludinātājiem ieceļot Latvijā, ir tikai joks. Tas ir aizvainojums un brīdinājums, ka ne tikai Krima, bet arī Jūrmala ir «mūsu» un to mēs iekarosim ar Rietumu kultūras subproduktiem Kremļa gaumē. Ar Putina Krievijas lielāko paradoksu.

* Jūrmala ir mūsu!, Krima ir mūsu!

** ja mēs neesam Rietumi, tad kas mēs esam?


Komentēt

Ziemassvētki bez kara un reliģijas. John Lenon: Imagine

Imagine 2012. gads Londona Olimpiskās spēles

John Lenon Imagine. Bērnu koris. Londona. Olimpiskās spēles. 2012.

Speciāli TVNet. 

Imagine there’s no countries

It isn’t hard to do

Nothing to kill or die for

And no religion, too*

Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).

Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.

Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido

Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.

Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.

Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē

Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.

Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.

«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.

Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).

Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.

Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.

Reliģijas karš pret Latviju

Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?

Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.

Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.

2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.

Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.

Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.

Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču

Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.

Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.

Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.

Didro: reliģija gremdē tikumību

Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»

Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.

Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.

  • Džons Lenons «Imagine»

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Visa dziesmas teksta tulkojums:

Iedomājies, ka virs mums nav paradīze

Tas ir viegli, pamēģini

Arī elles nav pazemē

Virs mums ir tikai debesis

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo šodienai…

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo mierā…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Iedomājies, ka nav īpašumu

Jautāju, vai tu to vari

Nav alkatības un bada

Tik cilvēku brālība

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dala šo pasauli…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Džona Lenona siena. Prāga.


Komentēt

Putins vicina kodolnūju: mums jābūt gataviem kodolkaram

Speciāli TVNet 

Putins  Krima kodolbumba

Šomēnes Kremlis apstiprinās jaunu Krievijas militārās doktrīnas versiju. Signāli no Kremļa liecina, ka tajā, iespējams, tiks minēti preventīva kodoltrieciena nosacījumi, lai uzbruktu pretiniekiem – ASV un NATO valstīm.

«Arābu pavasaris» un Maidana revolūcija Ukrainā esot iemesli, kāpēc Putins un Krievijas militāristi apsver izmantot kodoluzbrukumu šādu revolūciju un to seku novēršanai, vaļsirdīgi medijiem atzinās Krievijas Aizsardzības ministrijas ģenerālis Jurijs Jakubovs (1).

Krievija ir gatava pirmā lietot kodolieročus

Pašreizējā doktrīnas versijā Krievija pieļauj pirmā izmantot kodoluzbrukumu (kodolieroču lietošanu, atbildot uz parasto ieroču izmantošanu), ja tiek uzbrukts Krievijas Federācijai, apdraudot tās eksistenci.

Krievijas militārajā doktrīnā (vai tajā fiksētos slepenajos plānos) tagad, iespējams, tikšot arī precizēti ne tikai preventīva kodoluzbrukuma nosacījumi (t.i., kādos apstākļos kodolieročus lietot), bet arī potenciālais pretinieks, kas tagad būšot ASV un NATO valstis. Līdz šim 2010. gadā apstiprinātajā Krievijas militārajā doktrīnā ne NATO, ne ASV nav norādītas kā Krievijas potenciālie pretinieki (2). Pat ja doktrīnā netiks nosaukti ne potenciālie pretinieki, ne preventīvā kodoluzbrukuma nosacījumi, tie būs ģenerālštāba slepenajos dokumentos, uzskata Krievijas un Rietumu militārie eksperti. Viens no doktrīnas autoriem ģenerālis Jurijs Balujevskis paziņoja, ka doktrīna tikai precizēšot un konkretizēšot slepenus plānus, kuros esot viss – gan par potenciālajiem pretiniekiem, gan par partneriem, gan par kodolierobežošanas sistēmu, par stratēģisko kodolieroču lietošanu īpašos periodos.

Jau 28. augustā V. Putins jauniešu forumā «Seliger 2014» «pavicināja savu kodolnūju», draudot, ka Krievijas partneriem ir jāsaprot, ka labāk ar Krieviju konfliktā neiesaistīties, jo tad būšot darīšana ar vienu no visspēcīgākajām pasaules kodolvalstīm.

Savā ikgadējā uzrunā par stāvokli valstī 4. decembrī V. Putins atkārtoti paziņoja, ka nevienam neizdosies pār Krieviju gūt militāru pārsvaru, turklāt Krievijas armijai esot kādi «negaidīti risinājumi».

Kodoldraudi ir vienīgais līdzeklis, kas dod Putinam iespēju turēt visu pasauli sasprindzinājumā un brīvi rīkoties Ukrainā, lai nepieļautu ukraiņu integrēšanos Rietumos un līdz ar to Krievijas ietekmes zaudēšanu šajā valstī.

Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus

Ilgstošā konvencionālā karā (bez kodolieročiem) Putinam ir maz izredžu uzvarēt, jo Krievijas ekonomika nav tik spēcīga, lai ražotu «gan lielgabalus armijai, gan sviestu tautai» (3). Turklāt Krievijas IKP (iekšzemes kopprodukts) pret NATOvalstu kopējo IKP ir ļoti mazs.

Ekonomikas eksperti paredz, ka karadarbība Ukrainā prasīs no Krievijas 3% no IKP katru gadu. Tas papildus tiem 4,2% no IKP, ko Krievija pēc Pasaules Bankas datiem gadā tērē armijai. Pagājušajā gadā Krievija pirmo reizi savā jaunāko laiku vēsturē pēc šā rādītāja ir apdzinusi ASV, kas militārām vajadzībām tērē 3,9% no IKP (Pasaules Bankas dati par 2013. gadu). Krievija savos militārajos tēriņos jau 2013. gadā bija apdzinusi visas pasaules kodolvalstis.

Krievijas ekonomisti uzsver, ka prioritējot «lielgabalu ražošanu», cietīs tautas labklājība, jo sviestam, veselības aprūpei un izglītībai vairs naudas nepietiks Veselības aprūpei un izglītībai Krievija vairs nevarēs atvēlēt pat to mazumiņu, kas šīm sfērām tiek pašlaik (3,5% veselībai). Taču nacionālā pašlepnuma dēļ krievu tauta ar propagandas palīdzību tiek gatavota ne tikai uz tādiem upuriem. 80% atbalsts Putinam liecina, ka nozombētā tauta ir gatava iztikt bez sviesta, veselības un skolām, lai tik būtu «kodollielgabali», no kuriem baidās visa pasaule.

Pazīstamais krievu vēsturnieks Vasilijs Kļučevskis ir teicis, ka krievu cars Pēteris, kurš izcirta logu uz Eiropu, lai aizsargātu tēvzemi, tajā pašā laikā arī iztukšoja valsti vairāk, nekā to spētu jebkurš ienaidnieks. Izskatās, ka uz šāda ceļa ir nostājies arī Putins.

Forbes: Krievija gatava uzvarēt Trešajā pasaules karā

27. novembrī Putins Kremlī sasauca militārās plānošanas apspriedi, kurā tika apstiprināta gatavība līdz 2020. gadam par 70% modernizēt visu armijas bruņojumu un apstākļos, kad Rietumu sankcijas ierobežo piekļuvi importa tehnoloģijām, tās ar laiku aizstātu ar vietējām tehnoloģijām un produktiem, kā arī izstrādātu jaunas pašmāju militārās tehnoloģijas. Tam tiks atvēlēti trīs triljoni rubļu. Šajā apspriedē Putins nepārprotami paziņoja, ka Krievijas bruņotie spēki stāv ne tikai Krievijas, bet arī NVS valstu (t.i., Krievijas impērijas) interešu sardzē.

Lai leģitimētu potenciālo konvenciālo un kodoluzbrukumu, tiek radīta arī jauna terminoloģija. Krievijas valsts domē ir jau iesniegts likumprojekts, kas ieviestu jēdzienu «agresorvalsts», ar ko apzīmētu visas valstis, kas ir ieviesušas sankcijas pret Krieviju sakarā ar tās iebrukumu Ukrainā. Ja jau būs agresorvalstis, tad pret tām būs jāizstāvas, veicot pat preventīvu kodoluzbrukumu. Tāda būs jaunā Krievijas militārā loģika.

Kodolbruņojuma eksperts Džeimss Konka (ASV) žurnālā Forbes (4) rakstā «Vai jaunie Krievijas kodolieroči spēs palīdzēt Krievijai uzvarēt Trešajā pasaules karā?» uzsver, ka Kremlī tā arī domā, ka spēs. To apliecinot Krievijas jaunā modernizētā kodolprogramma, kas, izrādās, esot pārāka par amerikāņu kodoliespējām.

Jau 10. septembrī Putins paziņoja, ka Krievija izstrādās jaunus kodolieročus, kas kļūšot par garantētu pretinieka ierobežošanas instrumentu konfrontācijā ar ASV un NATO.

Krievija izmēģina jaunu kodolraķeti 

Krievu pārspēks

Dž. Konka secina, ka šādi ieroči krieviem jau ir, jo Krievijas kodolieroči pašlaik esot labāki par NATO kodolieročiem. NATO valstīm esot 260 vienības vecāka modeļa taktisko kodolieroču, ASV rīcībā ap 200 kodolbumbām, kuru kopējā jauda 18 megatonnas un kuras atrodas Vācijā, Itālijā, Beļģijā, Holandē un Turcijā. Saskaņā ar laikraksta Pravda publicētiem datiem Krievijas rīcībā pie Eiropas robežām esot 5 tūkstoši dažādu taktisko kodolieroču vienību, ieskaitot Iskander kodolgalviņas un kodoltorpēdas, aviācijas un artilērijas kodolmunīciju.

Neskatoties uz to, ka ASV teritorijā atrodas 300 taktisko kodolbumbu B-61, tas neradot līdzsvaru NATO un Krievijas konkurencē, kur krieviem pašlaik esot pārspēks. Turklāt ASV nemaz nevarot uzlabot esošo stāvokli, jo esot iznīcinājusi lielāko daļu savu aukstā kara taktisko, stacionāro un spārnoto jūras flotes (Tomahawk) kodolraķešu. Tas izdarīts, pildot kodolatbruņošanās līgumus. Nesenais START-3 līgums esot bijis izdevīgāks Krievijai, un tā ar «baudu to izmantojusi».

Krievija tagad ir radījusi jaunas paaudzes tāldarbības rādiusa spārnotās raķetes, kuras tiks izvietotas uz zemūdenēm Melnajā jūrā un uz kuģiem Kaspijas jūras flotē.

Septembra sākumā ASV valsts departaments nāca klajā ar savu ziņojumu, kurā secināja, ka pirmo reizi pēdējo 40 gadu laikā Krievija ir pārspējusi ASV kodolieroču iespēju jomā. Tas ir bīstams signāls un, iespējams, izskaidro arī Baraka Obamas nekonsekvento un pielaidīgo nostāju pret Putinu Ukrainas kara sakarā.

Tas nav nekāds labs signāls arī Latvijai, kas atrodas to valstu skaitā, kurā Krievijas armijas ģenerālštābs pieļauj izmantot pat taktiskos kodolieročus (5).

Putins ar kodolieročiem ir bīstamāks par Hitleru, konstatē vācu izdevums «Die Velt» un secina, ka Rietumu politiķi nav līdz galam izpratuši Donbasa konflikta nozīmi Eiropas liktenī. «Krievijai ir absolūtie kodolieroči, kuru spēks un draudi kompensē Krievijas vājības. Turklāt Putins balstās uz politisko gribu. Viņš rīkojas brīvi, jo zina, ka viņa pretinieks ir kautrīgie Rietumi. Tas dod iespēju Putinam iet tālāk bez bailēm par sekām.» (6)

Tagad Krievijas un Rietumu attiecības ir viszemākajā punktā kopš Karību krīzes 1962. gadā, kad bijām uz reāla kodolkara sliekšņa un kodolkara patvertnes būvēja visā PSRS un tajā skaitā arī Latvijā.

Šodien Krievijā vairs nav patvertņu būvēšanas histērijas kā sešdesmito gadu sākumā, jo Putins labi apzinās, ka viņam tagad ir kodolieroču pārspēks un viņš var uzvarēt Trešajā pasaules karā, ja tas sāktos šodien.

Trešajam pasaules karam gatavojoties. NATO mācības Latvijā Lielvārdes lidlaukā 2014. gadā

Atsauces:

1.

LASI CITUR: В военную доктрину РФ предложено включить США в качестве главного противника

2.

LASI CITUR: Военная доктрина Российской Федерации

3. Kanonen statt Butter (vācu val.) – «lielgabali sviesta vietā» ir populārs nacistu lozungs, kuru 1936. gadā noformulēja Rūdolfs Hess, pamatojot Vācijas militārisma politiku. Vēlak Hermans Gērings piebilda «Kam jūs dodat priekšroku – lielgabaliem vai sviestam? (..) Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus!»

4.

LASI CITUR: Does Russia Think Their New Nuclear Weapons Could Win A War?

5.

LASI CITUR: Украина, Крым, Донбасс…На очереди – Латвия?

6.

LASI CITUR: Und wenn Putins Kurs mehr ist als ein böser Traum?


Komentēt

Krievija noteikti sabruks. Vai Putinu gaida rumāņu diktatora Čaušesku liktenis?

čaušesku līķis

Diktatora Čaušesku līķis tiek guldīts zārkā pēc nāves soda izpildes. 1989.gads, 30.decembris. Foto: Youtube video

Speciāli TVNet

1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.

Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.

Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.

KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara

1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā – rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.

Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.

Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.

Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju

Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.

Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.

Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.

Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.

Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk

Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.

Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.

Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.

Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija…»(1)

Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā

Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.

1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.

Reigana faktors, kura trūkst šodien

Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.

Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.

Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.

Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.

Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.

Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bijaVladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.

Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?

Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?

Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).

Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.

Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.

Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?

Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?

Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums – latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.

Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.

Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?

Video: Nāves sprieduma izpilde Rumānijas diktatoram N. Čaušesku un viņa sievai.

* Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

LASI CITUR: Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu

*** Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

LASI CITUR: Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

**** Европейский выбор и астрал Путина

LASI CITUR: Европейский выбор и астрал Путина

Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

LASI CITUR: Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

***** Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.

LASI CITUR: Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.


1 komentārs

Homofobiju Latvijā veicina eiroparlamentārieši: Vaidere, Šadurskis un Zīle kā redzamākie

Vaidere, Zīle sadurskis

Speciāli TVNet 2014. g. 12. februāris

Ar dominējošu balsu vairākumu 4. februārī Eiropas Parlaments (EP) atbalstījis Eiropas Savienības (ES) «ceļa karti» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas*. Eiropas Komisijai (EK) tagad būs jāizstrādā vadlīnijas, lai visās dalībvalstīs tiktu atzītas dažādas ģimeņu formas, netiktu ierobežota vārda un ticības brīvība. EP norādīja, ka cīņai pret homofobiju ir nepieciešama vēl nopietnāka stratēģija nekā līdz šim – līdzīgi kā romu integrācijai vai dzimuma līdztiesību jomā.

«Eiropa vairs nedrīkst samierināties ar homofobiju. Tik daudzi no mums – lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi – pārāk ilgi ir dzīvojuši bailēs. Tās ir bailes uz ielas sadoties rokās, bailes tikt apsaukātiem, bailes tikt izmestiem no mājām, skolām vai darba. Vajadzīga ES rīcība, lai arī mēs varētu baudīt cilvēku pamattiesības, ko visiem iedzīvotājiem garantē ES,» sacīja ziņojuma autore Ulrike Lunačeka (Austrija).

Pret šo rezolūciju balsoja trīs Latvijas deputāti: Roberts Zīle no «Nacionālās apvienības» unInese Vaidere, Kārlis Šadurskis no «Vienotības». Tagad mēs zinām, ka viņi ir homofobi, jo viņiem nerūp visu cilvēku tiesības. Viņiem rūp tikai heteroseksuāļu tiesības. Ar savu balsojumu šie Eiroparlamenta deputāti no Latvijas nodemonstrēja, ka viņi acīmredzot nekad neaizstāvēs neizsargātu upuri, ja Briselē vai Rīgā vai Maskavā uz ielas agresīvi homofobi sitīs kādu geju, lesbieti vai transpersonu. Viņi drīzāk pamuks ielas otrā pusē un noskatīsies un droši vien aizskries pie odiozā K. Dimitera un V. Lindermana, lai parakstītos par zinātniskas dzimumizglītības aizliegumu arī Latvijā, kā to savā valstī ir izdarījusi Krievija, nosaucot to par «propaganda gomosjatini». Tāds pats homofobs ir arī I. Godmanis, kas balsojumā atturējās. Arī viņš tāpat kā nosauktie Vaidere, Šadurskis un Zīle nekad droši vien neizrādīs drosmi un solidaritāti ar sabiedrības apspiestākajām grupām un baidīsies pat izrunāt vārdu «homoseksuālis», no praidiem turoties lielgabala šāviena attālumā.

Nacionāļi kopā ar Lindermanu

Cilvēktiesību ierobežošanā un naida veicināšanā pret citādāko latviešu brašie «nacionāļi»un «liberāļi» var vienoties arī ar pašu «velnu» – pazīstamo nacionālboļševiku Lindermanu, kas pirms pāris gadiem iniciēja latviešus pazemojošo referendumu par valsts valodu Latvijā.

Tikai pateicoties tādiem atbildīgiem un pilsoniski drosmīgiem EP 397 politiķiem (kas nepadevās baznīcas inspirētās konservatīvo spēku homofobiskās propagandas spiedienam) kā Sandra Kalniete (V) Krišjānis Kariņš (V) un Alfrēds Rubiks (SC), EP šo rezolūciju pieņēma.

Arī Eiropā vēl nav izskausta homofobija un agresīva homofobijas propaganda, kas sekmē to, ka 47% no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām pēdējo piecu gadu laikā izjutuši diskrimināciju vai tikuši aizskarti, bet 26% saskārušies ar fiziskiem uzbrukumiem vai vardarbības draudiem. Latvija nav izņēmums.

Kas ir homofobija un kā tā izpaužas politikā?

Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus.

Sadzīves homofobijai šai rakstā nepieskaršos, jo tās izpausmes veidus jūs labi redzēsiet un jutīsiet šā raksta komentāros. Vienīgi ir vērts pieminēt homofobiskās retorikas argumentu, ka homoseksuāļu attiecības un laulības neveicinot dzimstību. To sludina arī Krievijas galvenais homofobs Putins. Taču šis apgalvojums ir aplams, jo nevienā valstī, kur ir atļautas viendzimuma laulības, dzimstība nav kritusies, bet tieši otrādi – pieaugusi**.

Homofobija un tās propaganda izpaužas politikā, uzmundrinot un atbalstot sadzīves homofobiju, sabiedrības sašķeltību un neiecietību pret citādo. Latvijā homofobija kā atklāta un slēpta partiju politika ir politiskā spektra abos flangos, gan latviešu, gan krievu pusē. Parasti homofobi ir tie latvieši, kas iracionāli necieš krievus, un tie krievi, kas baidās no latviešiem. Abiem ir bailes no citādākā. Piemēram, «Nacionālajai apvienībai» un «Lindermana partijai – Par dzimto valodu!». Tāpēc gan latviešu, gan krievu labējās partijas vai grupējumi ir vienoti homofobijā. Raivis Dzintars kādā intervijā lepojas, ka Rīgas praidā esot bijis maz politiķu. Demokrātisks politiķis Eiropā par to kaunētos. Taču ne NA līderis. Tā izpaužas viņa un partijas homofobija, jo viņam ir bail nostāties šīs tiesībās apspiestās sabiedrības grupas pusē.

Taču homofobi ir arī ZZS, SC, RP un «Vienotībā». Atcerēsimies kaut vai homofobisko spēku uzbrukumu ministrei Ilzei Viņķelei par dzimumaudzināšanas grāmatu (kas mudina bērnus domāt par dzimumu līdztiesību) izplatīšanu bērnudārzos, kad Ilzes Viņķeles partijas kolēģe Inguna Rībena kopā ar 35 Saeimas deputātiem nosūtīja vēstuli valdībai, lai panāktu diskriminējošas izmaiņas Latvijas dzimumu līdztiesības politikā. Ja kāda partija Latvijā sludina, ka tā ir tikai par «tradicionālām ģimeniskām vērtībām» un par vadoni, stingru roku, kas vadītu valsti, tad tā ir zīme, ka šī ir homofobiska un visa veida sabiedrības minoritātēm, citādi domājošiem naidīga partija. Jo viņi patiesībā uzskata, ka vientuļās māmiņas, tēti, partneri, seksuālās minoritātes nepieder pie tradicionālas ģimenes un tikai «vadonis» var ieviest kārtību Latvijā un visus partnerus, vientuļos, gejus uz lezbietes salikt būros un citādi diskriminēt.

Latvijas vēsturē visatklātāk homofobiju propagandējusi ir LPP, kuras priekšplānā bija pazīstams homofobs Šlesers. Tagad tā ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP 2005. gadā kopā ar Tautas partiju, ZZS, TB/LNNK un JL deputātiem pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs. Tas ļauj tagad homofobiskai propagandai (R. Zīle) sludināt, ka EP 4. februāra rezolūcija nedarbosies Latvijā, jo būs pretrunā ar Satversmi. V. Vīķe-Freiberga, izsludinot šos grozījumus, rīkojās liekulīgi un mierināja sabiedrību, ka grozījumi esot deklaratīvi, kas nevēršoties pret homoseksuālo partnerattiecību iespēju. Ja tas ir tā, kāpēc tad vispār vajadzēja vieglprātīgi grābstīties gar Satversmi? Lai apliecinātu dažu partiju homofobiskās ambīcijas? Šis piemērs demonstrē, ka Latvijā vajadzētu ieviest likumu, kas neļautu vienam Saeimas sasaukumam izdarīt būtiskas izmaiņas Satversmē, ja to neapstiprina nākošā sasaukuma Saeima. Tāda prakse ir spēkā vairākās citās valstīs. Jo citādi ar Latviju atkal var notikt kā 1940. gadā, kad Latviju iekļāva PSRS.

Krievijas ietekme uz homofobisko atmosfēru Latvijā

Krievijas mediji palīdz Latvijā veidot sabiedrisko domu un atstāj ietekmi uz mūsu partiju politiku. Krievijā homofobija ir kļuvusi par valsts politiku, kas uzmundrina sadzīves homofobiju, kas jau liek vilkt paralēles ar fašistiskās Vācijas un PSRS Staļina laika politiku pret seksuālajām minoritātēm un to nosoda visā pasaulē, izraisot arī pasaules politisko līderu boikotu pret Soču Olimpiādi.

Pasaulē pazīstamais Krievijas akadēmiķis Igors Kons raksta***, ka homofobiju veicina pareizticīgo baznīca, padarot homofobiju par sava veida nacionāli reliģisko ideju, saliedējot ap to konservatīvos spēkus un konfesijas ne tikai valstī, bet arī pasaules mērogā. Arī ievērojamais Krievijas TV komentētājs Vladimirs Pozners ir sacījis, ka augstais homofobijas un citu neiecietības formu līmenis Krievijā ir saistīts ar Krievijas pareizticīgo baznīcas «tradīcijām» un ar Krievijas vēsturiskās attīstības īpatnībām, kurām ir raksturīga neiecietība pret citu tautību cilvēkiem, pret citu reliģiju, pret citu ādas krāsu un tai skaitā pret citu seksuālo orientāciju.

Zinot, ka Latvijas pareizticīgie atrodas Maskavas patriarhāta pakļautībā, nav jābrīnās, ka tieši pareizticīgie ir aktīvāko un agresīvāko Latvijas homofobu rindās (piemēram, ar uzbrukumiem praidiem Rīgā, ar parakstu vākšanu referendumiem un citām aktivitātēm).

Nav jābrīnās, ka Krievijas pierobežā- Latgalē, kas atrodas masīvā Krievijas televīzijas un baznīcas ietekmē, tādi Latvijas politiķi kā Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC), Rihards Eigims (ZZS) un citi aicina ieviest Latvijā Krievijai analoģiskus likumus, kas aizliegtu vispusīgu un atklātu dzimumaudzināšanu pusaudžu vidū, ko šie politiķi nezinātniski un diletantiski dēvē par «homoseksuālisma propagandu». Tā Krievijas baznīcas pret citādāko vērstā ideoloģija ietekmē Latvijas politiku. Ja kāds vēl nezina, kas ir Krievijas maigā vara Latvijā, tad šis piemērs to uzskatāmi raksturo.

Homoseksuālu cilvēku medības

Krievu publicists Sergejs Medvedevs žurnālā «Forbes»**** raksta, ka homofobija ir vāju, savā seksuālajā orientācijā nepārliecinātu cilvēku pazīme, kas to baidās pazaudēt pirmajā konfrontācijā ar realitāti. Jo vājāka valsts, tās identitāte, jo niknāks ir tās homofobiskais gars. Tā ir kļuvusi par platformu, kas saliedē represīvos varas orgānus un pūļa instinktus. Būt par atklātu antisemītu vai rasistu Krievijā ir mazliet nepieklājīgi, taču būt par homofobu ir normāli, cienīgi un pat patriotiski. Tie, kas 9. maijā Volgogradā līdz nāvei piekāvuši jaunieti, paziņojuši, ka viņi to darījuši patriotisku motīvu vadīti, jo nosistais taču bijis gejs.

Oficiālā valsts politika Krievijā ir sākusi naida karnevālu un homoseksuālu cilvēku medību sezonu (par ko rakstījām arī TVnet pirms nedēļas rakstā «Šokējoši: pirms Olimpiādes parāda, kā Krievijā izrēķinās ar gejiem» http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/496463-sokejosi_pirms_olimpiades_parada_ka_krievija_izrekinas_ar_gejiem). Krievijā pusgada laikā bijuši fiksēti 26 uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem, no kuriem 7 beigušies ar cietušo nāvi. Taču policijā nefiksēto uzbrukumu skaits ir nesaskaitāms. Policija arī piedaloties šajās medībās, upurus izvarojot ar šampanieša pudelēm (Kazaņā) vai ar lauzni (Sočos), raksta «Forbes» autors***.

Vai to, kas notiek Krievijā, Latvijā grib redzēt Lindermans, Dzintars, Rībena, Bartašēvičs, Eigims un citi? Gan aktīvi homofobi, gan vienaldzīgi malā stāvētāji? Vai to tiešām vēlas Latvijā redzēt Vaidere, Šadurskis un Zīle, kad balsoja pret EP rezolūciju, kas ierobežotu homofobiju Eiropā? Krievijas ideoloģijas un homofobijas ietekme Latvijā aug, un demokrātiskā valstī to var mazināt tikai ar pārliecinošu pretdarbību. Taču šo politiķu vārdi, darbi un bezdarbība liecina, ka Krievijas homofobijas un neiecietības ugunskuru viņi grib pārnest uz Latviju. Tā ir bezatbildīga politika, kas veicina ne tikai homofobiju, bet arī Krievijas režīma intereses Latvijā, antieiropeisku atmosfēru un sabiedrības šķelšanu vērtīgākos (heteroseksuāļi) un nevērtīgākos (homoseksuāļi) cilvēkos. Vai šādiem tuvredzīgiem politiķiem ir vieta Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, vai viņi cer, ka no Krievijas importētā un pašu uzkurinātā homofobija palīdzēs viņiem tur atkal tikt?

* http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-%2F%2FEP%2F%2FTEXT%2BREPORT%2BA7-2014-0009%2B0%2BDOC%2BXML%2BV0%2F%2FLV&language=LV

** Viendzimuma laulības slēgšana ir legalizēta vismaz 16 valstīs (Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Kanādā, Dānijā, Francijā, Islandē, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Urugvajā, Skotijā un Zviedrijā). Dažās valstīs viendzimuma laulību var noslēgt tikai atsevišķos apgabalos (Brazīlijā, Meksikā, ASV). Vairāku valstu valdības ir izteikušas gatavību nākotnē viendzimuma laulību legalizēt.

*** Гомофобия как лакмусовая бумажка российской демократии

**** Каминг-аут РФ: как гомофобия стала нашей национальной идеей. http://www.forbes.ru/mneniya-column/tsennosti/241068-kaming-aut-rf-kak-gomofobiya-stala-nashei-natsionalnoi-ideei


Komentēt

Liepājas zemūdene, kas satricināja pasauli un iezvanīja PSRS sabrukuma sākumu

U-183 1981 g 28 okt Zviedrija

Speciāli TVNet

Tas notika šajās dienās pirms 33 gadiem, sākot ar 1981. gada 27. oktobri pulksten 19.47, kad Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, slēgtā un slepenā militārajā teritorijā gandrīz pie pašas zviedru flotes štāba mītnes Karlskrūnā uz sēkļa uzsēdās ar kodoltorpēdām apbruņota PSRS zemūdene.

 Kodolkatastrofas draudi

Tas līdz šim ir vienīgais vispārliecinošākais pierādījums aizdomām, ka toreiz PSRS (tagad Krievija) ar savām zemūdenēm nemaz neslēpa, kurš grib būt īstais saimnieks Baltijas jūrā. Ja zviedri šo zemūdeni būtu mēģinājuši ieņemt ar spēku, tās komandieris bija gatavs to uzspridzināt ar visu 54 cilvēku apkalpi un kodolieročiem, riskējot izraisīt Hirosimas kodolbombardēšanai līdzīgu katastrofu*.

PSRS Baltijas flotes Liepājas karabāzē pierakstītā padomju zemūdene S- 363 (kiriļicā С-363), kuras borta numurs bija 137 (projekts 613)** 10 dienas turēja sasprindzinājumā ne tikai Zviedriju, bet visu Rietumu pasauli. Tikai 6. novembrī krīze atrisinājās un zemūdene ar zviedru palīdzību tikai novilkta no sēkļa.

Tie, kas padomju okupētajā Latvijā neklausījās režīma slāpētas*** , bet tomēr caur trokšņiem sadzirdamās rietumu radiostacijas Amerikas Balss no Vašingtonas, Zviedrijas Radio (krieviski), Free Europe, par šo incidentu uzzināja tikai no PSRS oficiālās ziņu aģentūras TASS īsa rezumējuma 6. novembrī, ka padomju zemūdene uzsēdusies uz sēkļa Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos navigācijas kļūmes un sliktās redzamības dēļ. Tā noslēdzās U-137 kaujas uzdevums, kas sākās 16. septembrī, kad tā izpeldēja no Paldiski ostas. Sava kaujas uzdevuma laikā 18. oktobrī zemūdene ar radiopelengētāja antenu aizķēra kāda zvejas tralera tīklus un antenu deformēja. Tas pēc apkalpes komandiera domām iespējams bija viens no zemūdenes avārijas iemesliem.

Zviedrs Ingvars Svensons pirmais redzēja avarejušo U-137

Ingvars Svensons, kurš pirmais pamanīja avarējušo zemūdeni

Apkaunojums zviedriem un krieviem

Šis gadījums bija apkaunojums gan PSRS jūras kara flotei, ka tās rīcībā esošā zemūdene tik vienkārši var sevi izgaismot, triviāli uzsēžoties uz sēkļa potenciālā pretinieka teritorijā, gan arī Zviedrijas militāristiem, kuri krievu zemūdenes peldēšanu nebija pamanījuši ne ar radariem, ne pārtverot radiosakarus, ne vizuāli vai akustiski, jo tā vienu brīdi Zviedrijas ūdeņos peldēja ar periskopu pat virs ūdens un jebkurā gadījumā tās dīzeļmotors strādājis tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat vairāku kilometru rādiusā.

Zemūdene uzsēdās uz sēkļa 27. oktobra vakarā, un visu nakti izmisīgi, pati saviem spēkiem mēģināja tikt no tā nost, taču tā sasvērās vēl vairāk uz sāniem. Tikai nākošajā rītā ap pulksten 10.00 to pamanīja zviedru zvejnieks Ingvars Svensons, kas savā laivā bija pietuvojies tai, dodoties pārbaudīt izmestos zvejas tīklus. Viņš sastinga no redzamā skata – ūdenī laiski gulēja zemūdene, uz kuras komandtiltiņa nervozi sastinguši bija trīs vīri un blakus plīvoja balts karogs ar sarkanu zvaigzni un sirpi ar āmuru ( PSRS jūras kara flotes simbols).

Zvejnieks muka prom tik ātri, cik vien to ļāva laivas motors un krastā esot, uzreiz zvanīja robežsargiem. Pēc 40 minūtēm padomju jūrnieki novērtēja pirmo Zviedrijas krasta apsardzes reakciju- zemūdenei strauji tuvojās robežsargu patruļkuteris «Smyge» ar štāba priekšnieka Karlu Andersonu un dažiem citiem virsniekiem uz klāja.

Pietuvojoties pie zemūdenes sāniem, kuteris apstājās un K. Andersons uzkāpa uz zemūdens ārējā klāja, lai doties pie trim klusējošiem un drūmiem padomju virsniekiem. Viņi nereaģēja uz uzrunu angļu valodā, bet viens no viņiem bija gatavs izskaidroties vāciski. Krievu virsnieks paskaidroja, ka viņi pārstāvot padomju zemūdeni, kas hidrokompasa avārijas dēļ esot nomaldījusies no kursa un tagad apkalpe vēloties sazināties ar padomju konsulu. Pa to laiku ziņa bija nonākusi līdz medijiem un Mālmes avīze Kvällsposten jau 12.40 ir iznākusi ar sensacionālu skrejlapu par notikušo avāriju.****

U-137 krīzes 10 dienas

Kā norisinājās šī desmit dienu ilgā militārā, diplomātiskā un politiskā krīze Zviedrijas krastā labi var redzēt dokumentālajos kadros, kas glabājas Zviedrijas kuģniecības muzeju arhīvā. Tajos redzama zviedru gatavība neļaut PSRS Baltijas flotes papildspēkiem ar kara kuģiem un velkoņiem nākt palīgā U-137, lai to noceltu no sēkļa, kā kaujas gatavībā pie zemūdens izvēršas zviedru desanta vienība un zemessargu grupa, kā notiek apkalpes nopratināšana, žurnālistu darbība, preses konference, zemūdenes nocelšana no sēkļa ar zviedru kuģa palīdzību, kas norisinājās uz intensīvas diplomātiskās komunikācijas fona. PSRS atvainojās par notikušo, ko norakstīja uz tehnisku kļūmi. Taču zviedri, jūtoties totāli pazemoti, nopietni apsvēra iespēju ieņemt zemūdeni ar spēku, ja krievi neļautu apkalpes komandieri nopratināt, taču tikai NATO informācija, ka uz kuģa ir atomlādiņi, viņus atturēja no šī soļa.

<p><a href=”http://vimeo.com/11072021″>Den ryska ubåten U 137 på grund i Karlskrona skärgård</a> from <a href=”http://vimeo.com/smm”>Statens maritima museer</a> on <a href=”https://vimeo.com”>Vimeo</a&gt;.</p>

U-137 saites ar Latviju

Pēc NATO klasifikācijas šo zemūdeni dēvē par Whiskey klases zemūdeni U-137 un starptautiski šo incidentu angļu valodā sauc par “Whiskey on the rocks” (asociējot ar populāro kokteili „Viskijs ar ledu”) gadījumu. PSRS flotē šo zemūdeni pēc Zviedrijas incidenta sāka dēvēt par „Zviedru Komjaunieti” ( Švedskij Komsomoļec), jo flotē bija vairāki citi kara kuģi ar vārdu ‘komjaunietis”.  Zemūdene bija 76 metru gara, 11 metru augsta, kas varēja sasniegt 200 metru dziļumu. Whiskey (S-613) tipa dīzeļmotoru zemūdenes PSRS nokopēja no vāciešu XXI sērijas parauga, saražojot 1950. -1956. gados kopumā 215 eksemplāros. Dažas no tām tikai pārdotas arī ārzemju flotēm (Polijai, Albānijai, Ēģiptei, Indonēzijai, Ziemeļkorejai u.c.).  Padomju laikā to skaits Baltijas jūrā bija 32 , tagad Krievijas bruņojumā Baltija jūrā to ir palicis tikai pāris.

Jāpiezīmē, ka Liepāja jau vēsturiski ir Krievijas zemūdeņu flotes dzimtene, kur pirmie cara Krievijas zemūdens kuģi atradās kopš 1911. gada. Krievija un vēlāk arī PSRS ir uzskatījusi, ka tieši zemūdenes ir tās, kas būtiski nodrošina lielvaras kontroli pār Baltijas jūru un tāpēc PSRS laikā Baltijas jūrā mudžēja no padomju zemūdenēm.

U-137 , kas bija uzbūvēta 1956. gadā un gandrīz vai iznīcināja Karlskrūnu un radioaktīvi piesārņoja visu Baltijas jūru, ir saistīta ar Latvijas teritoriju ne tikai tāpēc, ka piederēja PSRS Baltijas kara flotei, bet arī tāpēc, ka tā no 1968. līdz 1979. gadam iekonservēta atradās Daugavgrīvā, pēc tam tika nogādāta Liepājā, kur to izremontēja kuģu remonta rūpnīcā Tosmāre un 1981. gada 24. februārī nodeva ekspluatācijā, lai pēc astoņiem mēnešiem nokļūtu visas pasaules uzmanības centrā.

Lai arī padomju puse neko citu kā par navigācijas kļūmi nerunāja, Zviedri uzskatīja, ka navigācijas kļūda ir nepārliecinošs apgalvojums, jo

  1. liktenīgais sēklis atradās ļoti dziļi Zviedrijas teritorijā. Lai nonāktu līdz vietai, kur zemūdene „uzsēdās” uz sēkļa, tai bija jāizpeld garām vairākām sarežģītām zemūdens klintīm, ko nevarētu izdarīt bez jebkāda navigācijas aprīkojuma;
  2. avārijas vieta atradās divus kilometrus no slepenas Zviedrijas militārās bāzes centra, kurā ir liegta pieeja ārzemniekiem un turklāt zemūdene bija jau iepeldējusi dziļi slepenajā zonā un tās atrašanās tur sakrita ar laiku, kad šajā bāzē sākās jaunas NATO bruņojumā esošas torpēdas izmēģinājumi.

Par U-137 glābšanas operāciju zviedri PSRS izrakstīja rēķinu 5,2 miljoni SEK (apmēram 1 miljonu USD pēc tā laika kursa) apmērā, bet pašas zemūdenes mūžs beidzās Liepājā 1988. gadā, kad tās apkalpi izformēja un zemūdenes korpusu nodeva sagriešanai metāllūžņos, tos vēlāk pārkausējot to tēraudā fabrikā Sarkanais Metalurgs, ko tagad sauc Liepājas Metalurgs.

Vairāk nekā 4 700 gadījumu

Tagad, kad ir pieejamas atvaļināto krievu virsnieku vaļsirdīgas liecības, vairs nav šaubu, ka mēs bijām ļoti tuvu lielām briesmām. „Ripoja galvas” gan padomju, gan zviedru militārajās augšās. Taču incidents bija stimuls, lai zviedru nodokļu maksātāji sajoztu jostas un atvēlētu simtiem miljonus kronu krasta aizsardzības modernizēšanai, no kā atteicās, kad deviņdesmito gadu šķita, ka neviens vairs Zviedriju neapdraud.

Vēsture iet pa apli un atkārtojas. 1914. gada oktobra zemūdeņu medības zviedru likumdevējiem liek secināt, ka būs jābruņojas atkal un, ka ar Krieviju ir kā ar bitēm: neko nekad nevar zināt, kā tās rīkosies. Vēl jo vairāk, ka kopš 1981. gada 27. oktobra Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos ir reģistrēti vairāk nekā 4 700 gadījumu, kas liecinājuši par aizdomīgu zemūdens objektu esamību. 20 no visā pēckara vēsturē gadījumiem ir bijuši par pamatu militāras meklēšanas un cita veida militārām operācijām un pāris gadījumos ir fiksētas PSRS zemūdenes. Tas, kas notiek Zviedrijas piekrastē, pašlaik tāpēc nav nekas ārkārtējs. Viens no vairāk nekā 4000 gadījumiem, kam veltīta pastiprināta mediju uzmanība, jo Krievija šovasar sākusi īpaši aktīvi pievērst uzmanību ar savām aktivitātēm Baltijas jūrā.

Kāpēc Krievijas zemūdenes ložņā ap Zviedriju?

Nav jābrīnās, ka Krievijas kara kuģi un zemūdenes ložņā ap Baltijas valstu teritoriālajiem ūdeņiem, jo esam potenciālā Krievijas pretinieka teritorija. Tomēr ne aukstā kara laikā, ne tagad Zviedrija nav bijusi un nav joprojām NATO locekle. Taču tas nenozīmē, ka Zviedrija ir pilnīgi neitrāla. Tā visā pēckara periodā un arī tagad ir sadarbojusies ar NATO un pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados NATO atomzemūdenes pastāvīgi apmeklēja zviedru arhipelāgu, lai trenētos iespējama karstā kara gadījumiem un apgūtu Zviedrijas krasta piestātnes.

Zviedrijas sociāldemokrātu līderis Ulofs Palme (Olaf Palme) vēlējās panākt, ka NATO zemūdenes neizmanto Karlskrūnas (Karskrona) un Stokholmas apkaimē esošo Muskē (Muskö) kara flotes bāzi. Viņš vēlējās, ka Skandināvija būtu bez atomieročiem. Ja Palmem izdotos astoņdesmitajos gados panākt, ka Baltijas jūrā būtu brīva no atomieročiem, tad līdz ar to būtu kritis NATO ziemeļu flangs Baltijas jūrā un šajā teritorijā dominētu PSRS ar savām Kurzemes un citos Baltijas padomju republiku piekrastes mežos uzstādītajām vidēja darbības rādiusa kodolraķetēm (SS-20, kuras PSRS sāka izvietot pie savām rietumu un dienvidrietumu robežām kopš 1977. gada),****  kuras varētu sasniegt mērķus Skandināvijā daudz ātrāk nekā to izdarītu raķetes, kuras palaistu pret mērķiem PSRS no NATO zemūdenēm Atlantijas okeānā. Ka Zviedrija būtu PSRS atomraķešu mērķis iespējama kara gadījumā, liecina arī kāda padomju ģenerāļa memuāri.*****

Zviedru rakstnieks, armijas pilots un desantnieks Anderss Jallais******, kurš ir pētījis arī pie Liepājas notriektās zviedru izlūklidmašīnas DC3 gadījumu, uzskata, ka Palmem tas izdotos jau 1986. gadā, kad bija plānota viņa oficiālā vizīte Maskavā tieši ar šādu darba kārtību.

Taču Palmes vizīte Maskavā nenotika, jo 1986. gada februārī viņu nošāva Stokholmas centrā uz ielas. Tajā laikā Maskavā notika PSKP kongress un Palmes piemiņu kongresa delegāti pēc Gorbačova iniciatīvas godināja ar klusuma minūti. Neviens cits zviedru politiķis vairs ar šādu PSRS/Krievijai izdevīgu iniciatīvu nav nācis klajā.

Tas, kas notiek šodien, ir jau bijis

U-137 Whiskey on the rocksZemūdens medības pie Zviedrijas krastiem pašlaik, kuras pavada Krievijas flotes pieaugošas aktivitātes Baltijas jūrā, Krimas aneksija, Krievijas karspēka manevri pie Ukrainas robežām, ASV un ES sankcijas pret agresoru šodien rada déjà vu******* sajūtas, ka pavisam nesen, pirms 33 gadiem tas jau ir bijis.

Toreiz PSRS režīms rīkoja divus lielus karaspēku mācības Polijas pierobežā un tās teritorijā, lai iebaidītu Leha Valensas vadīto Solidaritāte kustību, kas centās atbrīvot Poliju no padomju režīma žņaugiem. Gluži kā ukraiņi grib tik vaļā no Krievijas apskāvieniem šodien.

Tieši tāpat kā Putins, pārtraucot B. Jeļcina iesākto Krievijas kursu uz Rietumiem, iebruka Ukrainā, Brežņevs pārtrauca septiņdesmitos gados sākušos atslābuma politiku un tuvināšanos politiku ar Rietumiem, iebrūkot Afganistānā. ASV boikotēja Maskavas 1980. gada Olimpiādi, ASV un NATO sabiedrotie pieteica sankcijas, kas aptvēra enerģētikas, elektronikas un militāras tehnoloģijas. Taču nespēja piespiest Eiropu atteikties no gāzes vada būves no Sibīrijas uz Eiropu, kas tika toreiz uzsākts un kura cenu Eiropa maksā joprojām, ļaujot Putina Krievijai turpināt šantažēt visu pasauli.

Taču neskatoties uz domstarpībām sabiedroto starpā par gāzes vada būvi, Ronalda Reigana un Eiropas sabiedroto sankcijas tomēr deva rezultātu ilgtermiņā. PSRS režīms sabruka pēc desmit gadiem. Sankcijas, bija pirmā nagla ļaunuma impērijas zārkā.

Ļaunuma impērijas sabrukuma desmitgade varēja sekmīgi sākties lielā mērā arī pateicoties tam, ka Baltā nama Ovālajā kabinetā iekārtojās principiālais antikomunists Ronalds Reigans – spēcīgs pasaules līderis, kādu mēs šodien diemžēl neredzam Baraka Obamas personā. Bet par to plašāk nākošajā rakstā, kas turpinās déjà vu tēmu šodienas Rietumu un Krievijas konflikta kontekstā, prognozējot Putina impērijas sabrukuma laiku.

Atsauces:

*Зубко Марат «Был приказ: взорвать подлодку не только с экипажем, но и ядерными торпедами» «Известия» 29.01.1992г.,

Розин Александр. Действия Балтийского флота по оказанию помощи севшей на мель в шведских водах ПЛ «С-363» (У-137) осенью 1981г. http://web.archive.org/web/20111111191949/http://alerozin.narod.ru/U137.htm/

** Rietumos šo zemūdeni dēvē par U-173.

***Speciāli radioraidītāji raidīja motorzāģim līdzīgus trokšņus virsū PSRS tautu valodās raidošo rietumu staciju frekvencēm īsviļņu 25, 49 m un citos diapazonos

**** Notikuma dalībnieka no Zviedrijas liecības zviedru valodā http://rotbygd.se/rotbygd.asp?rotbygdsid=7

*****Landsförrädaren, Anders Jallai (E-media, E-bok, PDF, EPUB) 2011

****** SOVIET UNION, a country study, Federal Research Division

Library of Congress, Edited by  Raymond E. Zickel Research Completed May 1989

****** Блеск и нищета подводного флота России http://svpressa.ru/society/article/22711/

******Termins „déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”. Déjà vu (dežavu) raksturo to dīvaino sajūtu, kad zini – situāciju, kurā atrodies pašreiz, esi piedzīvojis jau iepriekš.


Komentēt

Latvijas trako nams 4. oktobrī balsos par Putinu

Trako mans balso par putinu

Kadrs no video Mūsu trako mans balso par Putinu

TVNet versija

Krievijas masu mediju dominance Latvijā, Krievijas dezinformācija, propaganda un informācijas karš, kā arī Kremļa vadībā esošā Latvijas pareizticīgo baznīcas ietekme lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultātus Latvijā 4. oktobrī.

Krievijas pareizticīgo impēriskās ideoloģijas ietekme jūtama ne tikai Jakova Plinera, Tatjanas Ždanokas un Miroslava Mitrofanova «Latvijas Krievu savienībā», bet arī ar antiglobālistiem saistītā partijā «Suverenitāte» un Nila Ušakova partijā «Saskaņa», kas kā vienīgā Latvijas partija turas pie sadarbības līguma ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija». Ortodoksāla, patriarhāla un cilvēku tiesības ierobežojoša ideoloģija caurvij arī vairākas citas tā saucamās «latviešu» partijas, kas sevi dēvē par «nacionālām» un «konservatīvām» partijām.

4. oktobris parādīs, vai Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies piederību rietumu civilizācijai un tās kultūras vērtībām, kuru centrā ir tādi jēdzieni kā individuālisms, personas brīvība, demokrātija, laime, tiesības, zinātne un tehnoloģijas.

Vai arī izdarīs izvēli par labu tai civilizācijas kultūrai, kuru esam jau izbaudījuši uz savas ādas no 1940. gada līdz 1991. gadam un kas visā savā krāšņumā atgādina par sevi, uzbrūkot Ukrainai un draudot arī iekarot un pakļaut mūs.

Vistumšākā un slēgtākā ideoloģija Latvijas partijās

Tikai «trako nama» civilizācijai vajag tautas vēlētu «vadoni- galveno ārstu», stigru roku, aizslēgtas palātas durvis, seno laiku ortodoksālas idejas par patriarhālas ģimenes dogmām, (kuras tiek dēvētas par «vērtībām) », idejas par nāciju izredzētību, par stiprākā un lielākā īpašām tiesībām.

Šai ideoloģijai ir raksturīga kontrole par jebkuru personu un citādāko un nepaklausīgo vajāšana (Andrejs Makarevičs no Mašina Vremeņi), izolācija (Hodorkovskis), tiesību ierobežošana (seksuālās minoritātes) vai disidentu ārstēšana psihiatriskajās klīnikās (izplatīta prakse PSRS laikos).

Šī ideoloģija dod tiesības atņemt jums ne tikai franču sierus, bet arī ārzemju pasi (ja tāda vispār ir) un noslēgt visā valstī internetu.

Tā ir atpalikusi un regresīva ortodoksālās baznīcas ideoloģijas caurausta civilizācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis krievu publicists Vladimirs Pozners: «Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms.

Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība.» (www.newsru.com). Krievu pareizticīgās baznīcas idejas un normas caurvij arī Maskavas ideoloģiju un propagandu un tās aicina uz karu un vardarbību.

Tāpēc, izdarot izvēli 4. oktobrī, padomāsim, vai mēs atkal gribam dzīvot kā atpalikušajā Krievijā un PSRS vai tomēr kā rietumos, kurai vēsturiski pieder mūsu latviešu kultūra. Vai mēs gribam, ka pār mums valda Krievijas impērija un tās pareizticīgo baznīcas idejas vai gribam tomēr būt brīvi savā izvēlē, kā un ar ko dzīvot, veidot vai neveidot ģimeni, vai izglītot savus bērnus saskaņā ar zinātnes atziņām vai reliģiskām dogmām, vai gribam, ka nevis mēs kalpojam valstij, bet valsts kalpo mums un garantē, ka šajā valstī ir vislabākie priekšnosacījumu mums attīstīt savu personību, strādāt, mācīties un uzsākt savu biznesu kur vien Eiropā un citur brīvajā rietumu pasaulē gribam, neierobežoti ceļot, būt laimīgiem tādi kādi katrs esam un runāt latviešu valodā un baudīt visas citas rietumu demokrātijas brīvības. Demokrātijas nekad nevar būt par daudz.

Māmiņas un geji nebalsos par nacionāļiem un konservatīvajiem

Moderni, demokrātiski cilvēki nebalsos par partijām, kas visus cilvēkus neuzskata par līdztiesīgiem, kas maskējoties aiz jēdzieniem ‘»tradicionālas ģimenes» vai «laulātas ģimenes» praktiski veicina neiecietības atmosfēru pret vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma pāriem, gejiem, lesbietēm, biseksuāliem un transpersonām. Gan «Latvijas Krievu savienība», gan «Saskaņa, gan Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Latvijas Reģionu Apvienība (ar Suņu Būdas iemītnieku Artusu Kaimiņu priekšgalā), kā arī «Jaunā konservatīvā partija (Jānis Bordāns), «Suverenitāte», «No sirds Latvijai» (vada pareizticīgā Inguna Sudraba) un iespējams vēl dažas citas ( Šlesera homofobiskie un reliģiskie uzskati noteikti ietekmē ari viņa partiju «Vienoti Latvijai») liek noprast , ka valstij ir jāizsargā tikai tā saucamās «tradicionālas ģimenes un tās vērtības».

Taču mūsdienās ne tikai citās rietumu valstīs, bet arī Latvijā tradicionālajā laulībā veidotās ģimenes formas vairs nav noteicošās, kurās aug jaunā paaudze un kas veicina demogrāfiju. To dara arī tā saucamās vientuļās mātes, kas vienas pašas vai viendzimuma mājsaimniecībās kopā ar savu māti (tātad, divas sievietes) audzina bērnus. Latvijā precētā pāra ģimenēs dzīvo mazākā daļa bērnu. Tikai 48%!*

Vientuļās mātes (30,5%), vientuļie tēvi (4,4%) un kopdzīves partneri (16,2%) kopā veido lielāko daļu Latvijas bērnu ģimeņu un šīs netradicionālās ģimenes ir visizplatītākā ģimenes forma, kuru ne nacionāli konservatīvās latviešu, ne krievu partijas nesola aizstāvēt.

Rakstā «Kā ir būt par vientuļo mammu Latvijā?», kas atrodams Māmiņu kluba saitē, kāda māmiņa izkliedz savu līdzpilsoņu sāpi: «Vientuļa mamma Latvija ir neaizsargāta un bezspēcīga. Tāpēc es lūdzu valdību savu bērnu, kas ir arī Latvijas pilsoņi, vārdā – ieklausieties! Ieklausieties savos pilsoņos, nevis padotajos, kas tikai pilda formalitātes, kam nav laika un intereses iedziļināties, cik problēma ir dziļa un kādā nabadzībā un stresā dzīvo vientuļās mammas. Viņas audzina Latvijas nākotni – tās pilntiesīgos pilsoņus. Vai mēs neesam pelnījušas vairāk cieņas, atbalsta un aizsardzības?»**

Arī kāds geju, lesbiešu, biseksuālu un transsseksuāļu sabiedrību pārstāvošs vīrietis šajās dienās vēstulē tautas kalpiem ir griezies ar virkne jautājumu, konstatējot «Nevienā partijas programmā nav ne burta par partnerattiecību reģistrēšanu, mantojumu tiesībām, kā arī tiesībām būt blakus savas dzīves cilvēkam slimnīcā. Mēs nezinām, vai cilvēkiem, kas grib tērēt arī mūsu pelnīto nodokļu naudu, rūp mūsu intereses un vajadzības. Vai mēs – geji, tiekam uzskatīti par vēlētājiem?»***

Izskatās, ka ne! Partijām rūp tikai trako mana vēlētāji, kas balso par Putina ideoloģiju.

«Saskaņa» programmā atradu rindiņu, ka tās sociālā bāze esot arī jaunās ģimenes un vientuļās mātes, taču ne «sociāldemokrātiskā» N. Ušakova, ne kāda cita Latvijas partija neuzdrošinās pieminēt , ka tās aizstāvēs arī seksuālo minoritāšu (geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu) tiesības, ka tās apkaros dzīvniecisko un no Krievijas ievazāto homofobiju un neiecietību pret visa veida minoritātēm, ne tikai seksuālajām, bet arī nacionālajām un citām. Taču ir partijas, kas nekautrējas skaidrā tekstā pat apsolīt ierobežot LGTB sabiedrībai tiesības uz vārda un demonstrāciju brīvību («Suverenitāte’).

Ja sabiedrība un politiķi negrib īpaši aizstāvēt sabiedrības neaizsargāto un diskriminēto (vientuļās māmiņas, LGTB sabiedrība u.c. vājāko) stāvokli, bet rūpējas tikai par tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm, vai mums ir tiesības saukties par demokrātisku un atbildīgu sabiedrību? Vai konstitūcijā īpaši aizsargātajām «tradicionālajām ģimenēm» un politiķiem, kas izceļ šo vienu grupu, nav sirdsapziņas pārmetumu par pārējo sabiedrības grupu diskrimināciju?

Putins par viņiem priecātos

Prokremliskā Saskaņa un lielākos nacionālistus tēlojošā Nacionālā Apvienība tikko nodemonstrēja ideoloģisko vienotību, kad kopā vienojās par Kremļa pareizticīgai ideoloģijai atbilstošām izmaiņām Latvijas bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežotu skolās izglītot bērnus dzimumaudzināšanas jautājumos. Cilvēktiesību aktīviste Jana Simanovska sociālajos tīklos šo faktu komentēja šādi: «Nebrīnos, NA un SC vienojas kopīgā dziesmā (tāda sena, kopīga mīla pret totalitārisma paražām)».

Viens no NA līderiem un deputāta kandidāts Jānis Iesalnieks intervijā žurnālam Playboy atzīst, ka Nacionālās Apvienības rindās droši vien esot arī geji, jo iestāšanās brīdī to nepārbaudot. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties propagandēt viendzimuma laulības. Citiem vārdiem sakot, NA uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības un lai tik uzdrošinās par tām pieminēt! Taču kā jau rakstā iepriekš noradīju ar homofobiju sirgst ne tikai NA politiķi. Tā ir partijas politikas statusā arī citām partijām un balsojot par tām, mēs praktiski balsojam arī par Putina ideoloģiju. Tādā veidā mēs nenostiprinām savu piederību rietumu kultūras telpai, kurā visaugstāk vērtē jebkura cilvēka tiesības un to aizsardzību, bet tuvojamies Putina, Staļina un Hitlera totalitārisma sabiedrības ideāliem.

Ja 4. oktobra vēlēšanu rezultātā pie varas nonāks Latvijas prokremliskie un nacionāli konservatīvie spēki, tad nebrīnīsimies, ka tas veicinās šoreiz nevis darbaspēka emigrāciju, bet gan politisko izceļošanu.

Kurš gan gribēs dzīvot valstī, kurā valdīs partijas, kas pavisam mierīgi varētu ierīkot darba un pāraudzināšanas koncentrācijas nometnes pēc Hitlera un Staļina parauga gejiem lesbietēm, biseksuāliem transseksuāļiem, vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma ģimenēm, dažām uz savu tēvzemi emigrēt negribošām nacionālajām minoritātēm un citiem «ārstējamiem sabiedrības atkritumiem»? Jo tiesību ierobežošana, ko sludina Jānis Iesalnieks un citi viņa domubiedri no Latvijas Krievu savienības, Saskaņa, Suverenitāte, Jaunā Konservatīvā partija ir pirmais solis uz šādām nometnēm.

Koncentrācijas nometnes un tēja ar poloniju Putina gaumē

Esmu drošs, ka būtu milzīgs konkurss uz darba vietām šajās koncentrācijas nometnēs, jo par to direktoru, apsargu vietām sacenstos ne viens saeimas vēlēšanu kandidāts sākot no «suņu būdu» iemītniekiem līdz tiem, kas sludina, ka nevar būt nekas labāks par Putinu. Par orķestra diriģentu šajā konkursā bez šaubām uzvarētu kādas Operas direktors, jo arī viņam ir liela pieredze vadoņu apdziedāšanā un Krievijas impērijas galma apkalpošanā. Patriotiskas mūzikas pavadībā Putina idejiskie ienaidnieki, kas būtu ieslodzītie šajās nometnēs, tiktu nogalināti iedzerot tēju ar poloniju Putina gaumē.

Viens no pirmajiem kuru ieslodzītu šajās nometnē, protams, būtu šī raksta autors (jo ir jau arī citi mani raksti, kas atmasko Putina līdzskrējējus Latvijā un pasaulē), pie reizes pakampjot līdzi ari TVNet vadību – Ivaru Baulu, Zitu Lundi un manus kolēģus Tomu Ostrovski un Sandru Veinbergu. Divi manu rakstu varoņi Zigmars Liepiņš un Žerārs Depardjē jau gatavo pieteikumus tiesai, jo pagaidām mēs vēl dzīvojam tiesiskas demokrātijas valstī un savādāk viņi nemaz nevar izrēķināties ar saviem kritiķiem. Bet vai vēl ilgi tikai pa tiesām? Tas atkarīgs no 4. oktobra vēlēšanām.

Putins ir mūsu īstais kandidāts

Latvijas vēlētāju liela daļa dzīvo trako namā. To liecināja Grigules, Ždanokas un Mamikina ievēlēšana par Eiroparlamenta deputātiem. Pietiek būt prokremliskam, prokrieviskam vai tikai zīmēties uz autobusa «pakaļām», lai tiktu ievēlēts.

Ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas informācijas telpas ietekmē slīkstošā Latvija ir pataisīta par trako namu, kurā tāpat kā Krievijā visi «pacienti’ balso par Putina idejām.

Mēs 4. oktobrī tā darīsim, ja balsosim par otro, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un trīspadsmito sarakstu.****

Pēc «Vienotības» (ceturtais saraksts) nostājas uzturēšanās atļauju balsojumā, kas veicina Krievijas pilsoņu imigrāciju Latvijā, daudziem vēlētājiem ir radušas patiesas šaubas par šīs partijas patriotisko vārdu atbilstību darbiem. Vēlētāji tā arī nav dzirdējuši šī nodevīgā balsojuma motivāciju.

Kad Krievija pirms dažiem gadiem balsoja par Eiropas robežas (tai skaitā Baltijas brīvību un demokrātisko iekārtu) apdraudošo Putinu, tikai retais saprata, ar ko tas var beigties. Tie, kas saprata, sacerēja dziesmu «Trako nams balso par Putinu»*****.

Šie vārdi ir vēl vairāk aktuāli mūsdienu Latvijā, kad pēc dažam dienām dosimies pie vēlēšanu urnām. Šoreiz pacentīsimies, lai Latvijas nākotni nenosaka mūsu pašu trako nams. Noskaidrosim vispirms, kuras partijas ir vilki avju ādās un tuvina mūs nacionālai katastrofai.

Atsauces:

*Centrālās statistikas pārvaldes jaunākais izdevums «Bērni Latvijā».

** http://www.maminuklubs.lv/bebitis/ka-ir-but-par-vientulo-mammu-latvija-239630/

*** http://antresols.wordpress.com/2014/09/17/vestule-toposajiem-tautas-kalpiem/

**** Kandidātu saraksts

1 «Latvijas attīstībai»

2 «SUVERENITĀTE»

3 Partija «Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām»

4 Partija «VIENOTĪBA»

5 «POLITISKĀ PARTIJA IZAUGSME»

6 Partija «Vienoti Latvijai»

7 Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK»

8 Latvijas Reģionu Apvienība

9 Jaunā konservatīvā partija

10 «Latvijas Krievu savienība»

11 «Saskaņa» sociāldemokrātiskā partija

12 Zaļo un Zemnieku savienība

13 No sirds Latvijai

*****Dziesmas teksta tulkojums latviešu valodā:

Es šodien ārstam apgaitā prasīju,

Kāpēc mums nav palātas atslēgas

Kāpēc mums ir caurums gan galvā, gan budžetā

Kāpēc šodien mums ir vakardiena…

Lai dakteris mums pastāsta par naftu un gāzi,

Kuru pindusiem pārdevis kāds pederasts,

Kurš tautai atņēma gazpromu un lukoilu?

Bet atbildes nav un tās vietā man šprice dibenā

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

No rozetes es saņēmu slepenu signālu,

Ka slimnīcā ir gan skaidra, gan neskaidra nauda

Taču direktors ir sarijies

Bet es esmu badā

Taču, kur esi tu, vadoni?

Nāc pārtrauc šo bezpreģelu!

Es jau rakstīju uz «balto namu»,

Ka te zaglis aiz zagļa,

Ka masoni jau kurina man ugunskuru,

Ka visapkārt, nolaidība, dzeršana un šķelšana…

Taču atbildes nav un šprice man dibenā!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Dakterim taisnība, bet vainīgs esmu pats

Tāpēc mūsu trako nams balsos par Putinu

Jo Putins ir mūsu īstais kandidāts!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Ar mums ir Zverevs un Maša Rasputina,

Ar mums ir Friske un Džigurda

Arī medmāsas mūsu par Putinu

Jo viņš ir mužiks kāds nav neviens

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Cita dziesmas «Mūsu trako nams balso par Putinu» videoversija.