Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Kā Saskaņa un pareizticīgo baznīca šķeļ Latvijas sabiedrību

Ušakovs Metropolits Ameriks

Speciāli TVNet

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tikko atkal Saskaņa nākusi klajā ar to pašu, ko pirms gada (TVNet: «Saskaņa» kārtējo reizi rosina pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par brīvdienu)


Kad savam fitnesa trenerim Valērijam vakar treniņā jautāju, kad viņš kā pareizticīgais svin Ziemassvētkus, viņš, izbrīnīts par jautājumu, sacīja: – Tad, kad visi, – 25. decembrī.

– Bet vecāki?

– Arī. Visi esam kopā savās vecāku mājās Rēzeknē un nekad neesam svinējuši citā datumā kā 25. decembrī, – atbildēja trīsdesmitgadīgais etniskais krievs, kas sabiedrībā runā perfekti latviski, bet mājās krieviski un ar savu domāšanu un izturēšanos identificē sevi kā piederīgu latviešu nācijai un Eiropas kultūrai.

– Bet kāpēc tad Latvijā ir krievi, kas grib svinēt Ziemassvētkus kopā ar Maskavu un Krieviju?

– Tie ir politiķi, ne krievi. Politiskas spēlītes. Man tās jau apnikušas, – diplomātiski attrauca Valērijs.

«Saskaņas centrs», kas veicina nesaskaņu

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tā tas tiek darīts ar 8. martu, ko ar liekulīgu vērienu svin totalitārajā Krievijā, kur dominējošā pareizticīgo baznīcas ietekme ikdienā atvēl sievietei kaķim vai sunim līdzīgu lomu, bet reizi gadā – 8. martā viņa tiek celta uz pjedestāla.

Tā tas tiek darīts ar Ziemassvētkiem, kad prokremliskie spēki vēlas šķelt Latvijas sabiedrību. Šo šķēlēju avangardā ir Saskaņas Centrs. Tā Saeimas deputāti iesnieguši Saeimas prezidijam likumprojektu, kurā paredzēts, ka 7.janvāris – diena, kad pareizticīgie un vecticībnieki Krievijā svin Ziemassvētkus, arī Latvijā ir jānosaka par brīvdienu. Valērijs Agešins, Ivans Klementjevs, kas ir šīs idejas bīdītāji Saeimā, nepublisko, ka viņi to dara tāpēc, ka Kremlim tas noteikti ļoti patiktu, bet liek noprast, ka 7. janvāris it kā būtu visu pareizticīgo Ziemassvētki un ka 7. janvāra atzīšana par brīvdienu veicinātu sabiedrības integrāciju (Leta, 20.12.2013.). Protams, tā būtu integrācija, bet integrācija Kremļa un Krievijas virzienā, ko Saskaņas Centrs acīmredzot vēlas panākt. Ar krievu integrāciju Latvijas un latviešu nācijas sabiedrībā 7. janvāra atzīšanai par brīvdienu nav nekāda sakara.

Eiropas pareizticīgie svin kopā ar visiem kristiešiem

Tie, kas Latvijā uzdodas par visu pareizticīgo jūtu aizstāvjiem, cenšas noslēpt faktu, ka Eiropas Savienībā ir valstis, kur pareizticīgo procents sabiedrībā ir daudz lielāks nekā Krievijā, taču šajās valstīs pareizticīgie Ziemassvētkus svin kopā ar pārējiem Eiropas kristiešiem – katoļiem un luterāņiem, t.i., 25. un 26. decembrī. Šīs valstis ir Bulgārija un Grieķija, kur oficiālie Ziemassvētki ir nevienā citā laikā kā 25. un 26. decembrī.

Arī citu ES valstu pareizticīgie svin Ziemassvētkus kopā ar visiem kristiešiem, pat ja viņi savā ticībā dzīvo pēc vecā, tā saucamā Jūlija kalendāra, nevis modernās pasaules pieņemtā Gregora kalendāra (gregoriāņu kalendāra) jeb jaunā stila laika skaitīšanas sistēmas. Dažas ļoti konservatīvas pareizticīgo baznīcas, kā Krievijas un Serbijas, cenšas par katru cenu pieturēties pie vecā stila kalendāra, ko dēvē par Jūlija kalendāru (latīņu – calendarium Iulianum), kas bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars.

Šīm divām pareizticīgo baznīcām Eiropā seko arī Latvijas pareizticīgo baznīca, kas formāli ir neatkarīga no Maskavas un Krievijas ticības brāļu organizācijas, taču izskatās, ka attieksmē pret Ziemassvētkiem ietur Maskavas līniju.

Metropolīt Aleksandr, lūdzu, paskatieties laukā pa logu!

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kristus piedzimšanas svētkos, ko viņa baznīca stūrgalvīgi svin pēc vecā stila 7. janvārī, savā vēstījumā visiem Latvijas pareizticīgās baznīcas bērniem aicina ar patiesu mīlestību mīlēt ikvienu cilvēku, kuru satiekam mūsu dzīves ceļā.

Vai Dieva žēlastībā padevīgais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs nevarētu parādīt izcilu mīlestības paraugu, darot visu, kas viņa spēkos, lai viņa baznīca neizolētos no Latvijas un Eiropas, bet justos tai piederīga un Ziemassvētkus visi Latvijas kristieši svinētu kopā ar visu Eiropu?

Vai šāda attieksme labāk neveicinātu arī krievu integrāciju Latvijā un Eiropā un saskaņu, saliedētību Latvijas sabiedrībā?

Metropolīta kungs, lūdzu, paskatieties pa logu un redzēsiet, ka visa pasaule dzīvo pēc jauno laiku Gregora kalendāra un Latvija atrodas Eiropas Savienībā, un tās pareizticīgie grib izjust kopības sajūtu ar visiem Eiropas kristiešiem!

Citādi Latvijas sabiedrībai rodas pamatotas aizdomas, ka Latvijas pareizticīgo baznīca vairāk skatās uz Maskavu, nevis uz Eiropu, kurai kulturāli, mentāli un teritoriāli Latvija pieder.

Ja Latvijas pareizticīgo baznīca pat sava veco laiku kalendāra lietošanā baidās spert citu Eiropas pareizticīgo brāļu un māsu soli un pāriet uz moderno laiku skaitīšanas sistēmu bez saskaņošanas ar Maskavu, tad šogad šo problēmu novēršanai varētu izmantot plānoto Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā.

Patriarhs Kirils gan nav nekāds demokrāts, jo viņa atbalsts Kremļa režīmam, politisko disidentu vajāšanai Krievijā un paša korumpētība nav nekas tāds, par ko Dievs priecātos, taču Latvijas politiķiem, varas pārstāvjiem, vajadzētu viņam atgādināt: ja pareizticīgo baznīca vēlas saliedēt Latvijas sabiedrību, tad labākais, ko šī baznīca varētu izdarīt, ir atteikties no oportūnisma kalendāru lietā un mudināt Latvijas pareizticīgos svinēt Kristus dzimšanu kopā ar visu Latvijas tautu.

Jauni kalendāra nemieri?

Pašreizējais SC politiskais un baznīcas spiediens veicina kalendāru nemierus.

Latvijas vēsturē konfrontācija Ziemassvētku svinēšanas dienas sakarā jau ir bijusi. Tos dēvē par kalendāra nemieriem, kad rīdzinieki atteicās svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā, tā saucamā Gregora kalendāra. Tie notika no 1584. līdz 1589. gadam un bija rīdzinieku izpausme pret Žečpospolitas kundzību un tās tiešo varas izpildītāju – Rīgas rāti (www.letonika.lv). 1582. gadā ar pāvesta Gregora XIII aicinājumu visā katoliskajā pasaulē tika ieviests jauns kalendārs, t.s. gregoriskais kalendārs, kam bija jānomaina vecais – Jūlija Cēzara izveidotais kalendārs. Sākumā Rīgas rāte pakļāvās namnieku (viduslaiku pilsētu iedzīvotāji, kuriem pilsētā bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības) prasībām un jauno kalendāru nepieņēma, bet 1584.gadā, kad Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs, draudot ar represijām, pavēlējis Gregora kalendāru ieviest, pilsētā sākās protesta akcijas. Nemieri beidzās ar nāvessodiem.

Jaunais laika skaitīšanas stils tika ieviests, lai novērstu Jūlija kalendāra nepilnības – kalendārā gada atpalikšanu no patiesā saules gada. Katoļu zemēs jaunais kalendārs tika pieņemts uzreiz. Protestantu, pareizticīgo un citās zemēs Gregora kalendārs tika ieviests ar grūtībām dažādos laikos. Viena no valstīm, kur Gregora kalendāru sāka lietot visvēlāk, bija Krievijas impērija, tāpēc arī Latvijas teritorijā uz to pilnībā pārgāja tikai 1919. gadā, kad starpība bija jau sasniegusi 13 dienas. Tomēr pirms iekļaušanas Krievijas impērijas teritorijā visos Latvijas novados tika lietots jaunais stils – Latgalē un Vidzemē to pirmoreiz ieviesa 1582. gadā, kad tas izraisīja kalendāra nemierus Rīgā, bet Kurzemē un Zemgalē 18. gadsimta sākumā (letonika.lv).

Arhibīskaps Vanags arī šķeltnieku pusē

Pašlaik likums neatļauj oficiāli šķelt sabiedrību divās daļas pēc baznīcas kalendāriem. Cerams, ka tas arī nenotiks un Saeimai būs tik daudz veselā saprata, lai šādu SC provocētu šķelšanos neatbalstītu, lai arī Latvijā vismaz pašvaldību līmenī šādi šķelšanas precedenti ir. To dara Rēzeknes domes priekšsēdētājs A. Bartaševičs (Saskaņas Centrs), Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis (Latgales partija), izdodot rīkojumus par brīvdienām savu pašvaldību darbiniekiem.

Vai tiešām kāds spēj noticēt šo kungu apgalvojumiem, ka tādā veidā viņi tādā veicina Latvijas tautas saliedētību un integrāciju? Nē, šie kungi uzvedas tieši tāpat kā luterāņu baznīcas arhibīskaps Vanags, kas nesen LNT raidījumā paziņoja, ka atsevišķa brīvdiena pareizticīgajiem būtu būtisks ieguldījums sabiedrības integrācijas procesā. Pieņemu, ka Vanaga kungs nesaprot, ko runā, jo negribas ticēt, ka luterāņu baznīca būtu sabiedrības šķelšanas pusē.

Ignorējot avantūristiskos un bezatbildīgos politiskos (SC) un baznīcas (Vanags) padomdevējus, izšķirošu soli var spert pati pareizticīgo baznīca, nedodot iespēju politiķiem savās interesēs izmantot šo jaukos svētkus.

Baznīcai būtu jādara viss, lai cilvēkus nevis šķeltu, bet vienotu. To var izdarīt ļoti vienkārši – svinēt Ziemassvētkus kopā ar visu Latviju un Eiropu. Kā to dara pareizticīgie Bulgārijā un Grieķijā. Latvijas situācijā tas būtu nenovērtējams baznīcas ieguldījums īstas saskaņas veicināšanā.


Komentēt

Krievija noteikti sabruks. Vai Putinu gaida rumāņu diktatora Čaušesku liktenis?

čaušesku līķis

Diktatora Čaušesku līķis tiek guldīts zārkā pēc nāves soda izpildes. 1989.gads, 30.decembris. Foto: Youtube video

Speciāli TVNet

1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.

Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.

Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.

KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara

1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā – rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.

Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.

Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.

Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju

Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.

Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.

Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.

Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.

Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk

Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.

Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.

Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.

Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija…»(1)

Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā

Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.

1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.

Reigana faktors, kura trūkst šodien

Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.

Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.

Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.

Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.

Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.

Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bijaVladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.

Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?

Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?

Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).

Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.

Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.

Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?

Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?

Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums – latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.

Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.

Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?

Video: Nāves sprieduma izpilde Rumānijas diktatoram N. Čaušesku un viņa sievai.

* Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

LASI CITUR: Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu

*** Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

LASI CITUR: Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

**** Европейский выбор и астрал Путина

LASI CITUR: Европейский выбор и астрал Путина

Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

LASI CITUR: Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

***** Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.

LASI CITUR: Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.


Komentēt

Mazs un drosmīgs solis Rinkēvičam, liels solis Latvijai

Džeimss Blants skūpstas ar vīrieti

Protestējot pret homofobiju, heteroseksuālais populārais dziedātājs Džeims Blants (James Blunt) uz skatuves skūpstās ar vīrieti., Foto: Apollo.lv

Speciāli TVNet

Latvija ir viena no homofobiskākajām valstīm Eiropas Savienībā, jo ir gandrīz vienīgā, kur likumdošana nedod tiesības visiem cilvēkiem uz partnerattiecību vai laulības reģistrēšanu.

Ar homofobijas karogu uz priekšu – uz Ukrainu un tad uz Baltiju!

Homofobija* ir plaši izplatīta ne tikai sadzīvē, bet tā zeļ un plaukst medijos, politiķu vidū un dominē Saeimā. Homofobija kā partijas politika ir visu Latvijas Saeimā ievēlēto politisko spēku karogs. Izņemot Vienotības oficiālo politiku.

Homofobijas izplatību Latvijā apstiprina arī politologs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, kurš secina: ja ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (V) paziņojums par viņa seksuālo orientāciju būtu nācis klajā pirms vēlēšanām, iespējams, viņa rezultāts vēlēšanās būtu vājāks, jo daļa Latvijas sabiedrības neesot pārāk iecietīga šajos jautājumos un šāds Rinkēviča paziņojums būtu negatīvi ietekmējis viņa rezultātus 12. Saeimas vēlēšanās. Nevienā normālā un attīstītā rietumu demokrātijas zemē kāda politiķa seksuālā orientācija nespētu negatīvi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Bet tas droši vien nenotiktu Latvijā, neskatoties uz to, ka Rinkēviča kungs socioloģiskajās aptaujās figurēja kā viens no visautoritatīvākajiem un profesionālākajiem Latvijas politiķiem. Tie homofobi, kas sludina, ka Latvijā neviens nevienu geju nediskriminē pēc viņa orientācijas, nonāk pretrunā ar savu apgalvojumu, ka Rinkēvičam vajadzējis «iznākt no skapja» pirms vēlēšanām. Acīmredzot visas Latvijas homofobi bija gatavi svītrot Rinkēviču tikai tāpēc, ka viņš ir gejs.

Visu cilvēku vienlīdzīgu tiesību jautājumos mēs vēl neesam civilizēti rietumi, bet drīzāk Putina Krievija, kur homofobija ir organiska valsts iekšējās un ārējās politikas būtiska sastāvdaļa, kur ar homofobijas karogu sit un spārda gejus uz ielām un īsteno militāru agresiju Ukrainā, lai it kā pasargātu Ukrainu no gejropas (Kremļa propagandas izgudrots termins, lai stigmatizētu** Eiropas demokrātiskās vērtības) ietekmes.

Homofobija bija Hitlera kaujas karogs, iekarojot Eiropu, tagad tas ir Putina rokās un tiek vicināts krievu šovinistisko bandītu rokās Luhanskā un Doņeckā, kā arī uz tankiem un iskanderiem (krievu kodolraķetes), kas drūzmējas pie Ukrainas un arī Baltijas robežām.

Homofobijas saknes Satversmē

Būtu nepilnīgi homofobijas izplatībā vainot tikai padomju laikmeta ietekmi. Tā, protams, ir postpadomju slimība, taču mūsdienās Latvijā tās izplatību veicina kristīgās baznīcas, klerikālo (tā saucamo tradicionālo vērtību) partiju un Krievijas masu mediju īstenotā homofobijas propaganda. Visi trīs nosauktie faktori kopā mazo Latviju ir padarījuši par nebrīvu, kompleksainu un nožēlojamu valsti, kurā cilvēkiem, kas nav laulājušies baznīcā, bet vieni paši vai nereģistrētās attiecībās dzīvo kopā, rada un audzina bērnus, ir ierādīta otrās šķiras pilsoņu loma.

Homofobija ir nostiprināta arī Latvijas Satversmē, un to izdarīja nevis 1918. gada Satversmes autori, bet labējie, klerikālie un centriskie latviešu homofobiskie politiķi 2005. gadā. Tas notika ar klerikālās Latvijas Pirmās partijas (LPP) līdera Šlesera aktīvu iniciatīvu un vadību. Tā Latvijas tauta kā aitas ļāva vienam neizglītotam, bet ambiciozam klaigātājam ar norvēģu baznīcas skolas diplomu kabatā mūsu konstitūcijā nostiprināt sabiedrības ievērojamu daļu diskriminējošu normu.

Tagad LPP ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP sabiedrotie 2005. gadā bija Tautas partijas, ZZS, TB/LNNK un Jaunais Laiks deputāti, kas kopā pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs.

Šlesers, Šķēle, Kalvītis, Godmanis, Kristovskis un citi tā laika politiķi sen jau ir izmesti vēstures mēslainē, taču viņu sastrādāto ir spiestas norīt nākošās paaudzes.

Tagad Saskaņas, Nacionālās apvienības, No sirds Latvijai, Reģionu partijas deputāti visi kā viens atsaucas uz šo diskriminējošo pantu, kad reportieri jautā, vai nevajadzētu visiem Latvijas iedzīvotajiem dot vienādas tiesības.

“Lai viņi visi precas, tad valsts viņus aizsargās”, ciniski secina NA politiku īstenojošais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, labi zinot, ka šis aicinājums neattiecas uz visiem, bet tikai uz sabiedrības 90-95%. Taču arī no heteroseksuālajiem pāriem puse no Latvijas bērniem dzimst un aug nereģistrētās attiecībās. Bērnus dzemdē un audzina arī homoseksuāli pāri un dod ne mazāku ieguldījumu demogrāfijas veicināšanā kā heteroseksuālie pāri vai vientuļās mātes/tēvi. Tātad vairāk nekā pusi Latvijas sabiedrības šis kroplīgais Satversmes pants diskriminē. Vai, diskriminējot vairāk nekā pusi sabiedrības, skaļie tikumības sargi no NA (Parādnieks, Iesalnieks, Kiršteins, Dzintars) veicinās laimīgāku un aizsargātāku tautu? Protams, nē! NA, Saskaņas, NSL, RP politika, slēpjoties aiz nacionāliem, sociāldemokrātiskiem un demogrāfijas lozungiem, tikai ciniski šķeļ un diskriminē Latvijas sabiedrību. Ja kāda Latvijas partija savā programmā sludina, ka tā ir par tradicionālām ģimenes vērtībām, tad tā ir droša zīme, ka mums ir darīšana ar homofobisku partiju.

Uzkārt uz āķiem vai izsūtīt uz vientuļu salu

Rinkēviča solis ir ne tikai drosmīgs, tas ir arī nozīmīgs politisks solis Latvijai, lai valsti izārstētu no homofobijas un mazinātu Krievijas un pašmāju homofobiskās propagandas ietekmi. Tam ir jau pirmie rezultāti. Nils Ušakovs, jūtot trenda maiņu, ka nav vairs varonīgi būt homofobam un oponēt Rinkēvičam, ka viņš Latvijā neielaida četrus pazīstamus krievu homofobus un atklātus Putina impēriskās politikas un Ukrainas kara atbalstītājus Valēriju, Josifu Kobzonu, Josifu Prigožinu un Ivanu Ohlobistinu, apsveic Rinkēviča «iznākšanu no skapja» kā godīgu rīcību.

Piesardzīgi un vairs nekategoriski noliedzoši par Vienotības plānoto dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Panorāmā izsakās pat homofobiskā Aivara Lemberga domu spogulisAugusts Brigmanis (ZZS).

Homo-, bi-, un transseksuāļu tēma Latvijas politiķiem vienmēr ir bijis karsts kartupelis, jo viņi vienmēr ir domājuši, ka tauta ir tumsonīga un pasaulē nav bijusi, kā dzīvo citi, nezina un tāpēc tai ir bailes no visa sveša un nezināmā – no melnādainajiem, no ebrejiem, no blondīnēm un no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transseksuāļiem.

Neviens politiskais spēks nekad nav atklāti nostājies pret homofobiju politikā, sadzīvē, darbavietās, kultūrā un citur.

Taču ir bijuši latviešu politiķi, kas visus homoseksuāļus solījuši izolēt uz vientuļas salas vai uzkārt uz āķiem un visādi citādi diskriminēt.

Latvija nebūs brīva un laimīga valsts, kamēr homofobiju atbalstīs un veicinās politiķi. Aizspriedumu un baiļu pozīcijās vēl joprojām cieti kā klints ir gandrīz visi Latvijas politiskie spēki. Nacionālās apvienības trubadūrs Jānis Iesalnieks, draudot Ilzei Viņķelei, ka nekādu visu cilvēku līdztiesību nodrošinošu dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Saeima nepieņems, dzied unisonā ar ideoloģiski tuvo Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu, kurš par Rinkēviču saka tā: «Atradis, ar ko lepoties. Kaut gan, ja nav nekā cita, ar ko lepoties, tad jālepojas ar to pašu.» (Twitter.com).

Visdīvainākais, ka homofobija ir tā saucamās sociāldemokrātiskās un krievu minoritātes aizstāvju partijas Saskaņa politika, jo sociāldemokrāti visā pasaulē parasti aizstāv visu veidu minoritātes un sociāli neaizsargātos cilvēkus. Tas vien apstiprina aizdomas, ka šī partija tiešām ir nevis sociāldemokrāti, bet Krievijas impēriskās politikas roka Latvijā.

Kas kopīgs Sandrai Kalnietei ar Jāni Rožkalnu?

4.februārī Eiropas Parlaments (EP) balsoja par atbalstu Eiropas Savienības (ES) «ceļa kartei» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas. Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis no Vienotības balsoja pret. Taču arī par balsojusīSandra Kalniete EP priekšvēlēšanu debatēs demonstrēja svelmojošu dubultmorāli, pievienojoties Robertam Zīlem un taisnojoties, ka šī ceļa karte nav obligāta, Latvija var to ignorēt un tā nav jāņem galvā vispār. Zemteksta vēstījums: esmu tomēr bailīga homofobe un tikt EP man gribas vairāk, nekā turpināt cīnīties par visu cilvēku vienlīdzīgām tiesībām un Latvijas brīvību no homofobijas.

Par to nav jābrīnās, jo Kalnietes kundze kādā TV intervijā sakarā ar Tautas frontes jubileju pirms gada nožēloja, ka neesot bijusi pietiekoši drosmīga un nav uzdrošinājusies iet pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, lai kopā ar cilvēktiesību grupu Helsinki-86*** noliktu ziedus. Skatījusies tikai no malas. Taču brīvu Latviju gribējusi un par to nolēmusi cīnīties.

Toreiz daudz drosmīgāks par Sandru Kalnieti bija šodien homofobiski kareivīgais Jānis Rožkalns, kurš gāja pie Brīvības pieminekļa un nolika ziedus. Iespējams, ka arī tāpēc, ka J. Rožkalnam nebija ko zaudēt, bet S. Kalnietei bija, jo tad vēl nebija skaidrs, vai M. Gorbačovs ziedu licējus neizsūtīs uz Sibīriju un nesametīs cietumos. E. Rinkēviča paziņojuma sakarā bijušais cilvēktiesību aktīvists J. Rožkalns raksta: «Latviešu tauta nevēlas sev perversiju godinātājus valdībā, vai to tik grūti saprast? Tādi paziņojumi ir arī pretrunā Satversmei» (Twitter). Tāda, lūk, Rožkalna kunga cilvēktiesību izpratne šodien pēc 27 gadiem. Tā neizsakās, taču pēc būtības ar savu priekšvēlēšanu taisnošanos J. Rožkalnu un citus homofobus atbalsta «varonīgā tautfrontiete un Latvijas brīvības cīnītāja» S. Kalniete.

Latvija vēl nav brīva

Toreiz, kad Jānis Rožkalns kopā ar cilvēktiesību aizstāvju grupu Helsinki-86 lika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš to darīja par visu cilvēku tiesībām, par latviešu un Latvijas valstisko brīvību. Ja toreiz būtu tviteris, tad Jānis Rožkalns saņemtu tādus pašus apsveikumus kāEdgars Rinkēvičs tagad: «Apsveicam ar drosmīgu soli», «Tas ir drosmīgi!», «Tu esi varonis», «Mēs lepojamies ar tevi» utt.

No malas izskatās, ka pa šiem 27 gadiem varonīgais cilvēktiesību cīnītājs ir nodevis Helsinku konferences Noslēguma akta ideālus un kļuvis par cilvēktiesību nicinātāju, kurš citas seksuālās orientācijas cilvēkus dēvē par perversiju godinātājiem. Drausmīga metamorfoze.

Jānis Rožkalns spēra savu pirmo, bet drosmīgu soli 1987. gada 14. jūnijā, lai visi cilvēki būtu brīvi un Latvija atjaunotu savu valsti, taču līdz galam par Latvijas un tās cilvēku brīvību viņš negribēja vai nespēja iet.

Kamēr visi cilvēki Latvijā vēl nav laimīgi un ar vienādām tiesībām, Latvija vēl nav brīva. Tāpēc nākamo soli Latvijas brīvības cīņā pirms dažām dienām bija jāsper Edgaram Rinkēvičam. Tas bija mazs solis Rinkēvičam, bet liels solis Latvijai****, lai Latvija un visi cilvēki tajā būtu brīvi, laimīgi un dzīvotu harmoniski.

Tas ir nepiedodami aizkavējies un notiks tikai tad, kad to gribēs mūsu ievēlētie politiķi. Tas notiks tad, kad mēs visus viņus redzēsim praida pirmajās rindās nākamajā gadā.

Tas varētu sākties jau rīt, ja TV ekrānos mēs redzētu Saeimas tribīnē protestu pret homofobiju un diskrimināciju, kurā apskautos, piemēram, Solvita Āboltiņa ar Regīnu Ločmeli-Luņovu,Romāns Naudiņš ar Andreju Elksniņu, Augusts Brigmanis ar Daini Liepiņu, Imants Parādnieks ar Gunāru Kūtri, Aleksandrs Kiršteins ar Sergeju Dolgopolovu, Ilze Viņķele ar Ingūnu Sudrabu, Ingūna Rībena ar Lolitu Čigāni, Raivis Dzintars ar Igoru Pimenovu, Jānis Dombrava ar Borisu Cilēviču…

Ekscentriskais mākslinieks un deputāts Artuss Kaimiņš varētu turpināt sadalīt deputātus pa pāriem un iedvesmot uz šādu rīcību.

Esmu jau ieslēdzis televizoru un gaidu, kad šo reportāžu pieteiks Jānis Geste (LTV), Arnis Krauze (TV3) vai Andris Auzāns (LNT).

Hetero-, homo-, bi- un transseksuālie dāmas un kungi, vai varat būt tikpat drosmīgi Latvijas brīvības vārdā kā Edgars Rinkēvičs?

P.S. Raksta autors ir heteroseksuālas, tā saucamās tradicionālās ģimenes, kurā ir divi bērni, tēvs.

*Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām.

** Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus. Tagad uz šā ceļa ir nostājusies Putina Krievija.

*** Helsinki-86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Nosaukums Helsinki-86 patapināts no fakta, ka 1975. gadā Helsinkos Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēgumā tika parakstīts «Helsinku noslēguma akts», kas bija sākums atslābuma politikai starp Rietumiem un PSRS, aicinot ievērot tautu pašnoteikšanās un cilvēktiesības.

**** Kad 1969. gada 21. jūlijā amerikāņu astronauts Neils Armstrongs spēra pirmo soli uz Mēness virsmas, viņš sacīja: «Tas ir mazs solis cilvēkam, bet viens milzu lēciens cilvēcei. “That’s one small step for man, one giant leap for mankind.»


1 komentārs

Homofobiju Latvijā veicina eiroparlamentārieši: Vaidere, Šadurskis un Zīle kā redzamākie

Vaidere, Zīle sadurskis

Speciāli TVNet 2014. g. 12. februāris

Ar dominējošu balsu vairākumu 4. februārī Eiropas Parlaments (EP) atbalstījis Eiropas Savienības (ES) «ceļa karti» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas*. Eiropas Komisijai (EK) tagad būs jāizstrādā vadlīnijas, lai visās dalībvalstīs tiktu atzītas dažādas ģimeņu formas, netiktu ierobežota vārda un ticības brīvība. EP norādīja, ka cīņai pret homofobiju ir nepieciešama vēl nopietnāka stratēģija nekā līdz šim – līdzīgi kā romu integrācijai vai dzimuma līdztiesību jomā.

«Eiropa vairs nedrīkst samierināties ar homofobiju. Tik daudzi no mums – lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi – pārāk ilgi ir dzīvojuši bailēs. Tās ir bailes uz ielas sadoties rokās, bailes tikt apsaukātiem, bailes tikt izmestiem no mājām, skolām vai darba. Vajadzīga ES rīcība, lai arī mēs varētu baudīt cilvēku pamattiesības, ko visiem iedzīvotājiem garantē ES,» sacīja ziņojuma autore Ulrike Lunačeka (Austrija).

Pret šo rezolūciju balsoja trīs Latvijas deputāti: Roberts Zīle no «Nacionālās apvienības» unInese Vaidere, Kārlis Šadurskis no «Vienotības». Tagad mēs zinām, ka viņi ir homofobi, jo viņiem nerūp visu cilvēku tiesības. Viņiem rūp tikai heteroseksuāļu tiesības. Ar savu balsojumu šie Eiroparlamenta deputāti no Latvijas nodemonstrēja, ka viņi acīmredzot nekad neaizstāvēs neizsargātu upuri, ja Briselē vai Rīgā vai Maskavā uz ielas agresīvi homofobi sitīs kādu geju, lesbieti vai transpersonu. Viņi drīzāk pamuks ielas otrā pusē un noskatīsies un droši vien aizskries pie odiozā K. Dimitera un V. Lindermana, lai parakstītos par zinātniskas dzimumizglītības aizliegumu arī Latvijā, kā to savā valstī ir izdarījusi Krievija, nosaucot to par «propaganda gomosjatini». Tāds pats homofobs ir arī I. Godmanis, kas balsojumā atturējās. Arī viņš tāpat kā nosauktie Vaidere, Šadurskis un Zīle nekad droši vien neizrādīs drosmi un solidaritāti ar sabiedrības apspiestākajām grupām un baidīsies pat izrunāt vārdu «homoseksuālis», no praidiem turoties lielgabala šāviena attālumā.

Nacionāļi kopā ar Lindermanu

Cilvēktiesību ierobežošanā un naida veicināšanā pret citādāko latviešu brašie «nacionāļi»un «liberāļi» var vienoties arī ar pašu «velnu» – pazīstamo nacionālboļševiku Lindermanu, kas pirms pāris gadiem iniciēja latviešus pazemojošo referendumu par valsts valodu Latvijā.

Tikai pateicoties tādiem atbildīgiem un pilsoniski drosmīgiem EP 397 politiķiem (kas nepadevās baznīcas inspirētās konservatīvo spēku homofobiskās propagandas spiedienam) kā Sandra Kalniete (V) Krišjānis Kariņš (V) un Alfrēds Rubiks (SC), EP šo rezolūciju pieņēma.

Arī Eiropā vēl nav izskausta homofobija un agresīva homofobijas propaganda, kas sekmē to, ka 47% no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām pēdējo piecu gadu laikā izjutuši diskrimināciju vai tikuši aizskarti, bet 26% saskārušies ar fiziskiem uzbrukumiem vai vardarbības draudiem. Latvija nav izņēmums.

Kas ir homofobija un kā tā izpaužas politikā?

Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus.

Sadzīves homofobijai šai rakstā nepieskaršos, jo tās izpausmes veidus jūs labi redzēsiet un jutīsiet šā raksta komentāros. Vienīgi ir vērts pieminēt homofobiskās retorikas argumentu, ka homoseksuāļu attiecības un laulības neveicinot dzimstību. To sludina arī Krievijas galvenais homofobs Putins. Taču šis apgalvojums ir aplams, jo nevienā valstī, kur ir atļautas viendzimuma laulības, dzimstība nav kritusies, bet tieši otrādi – pieaugusi**.

Homofobija un tās propaganda izpaužas politikā, uzmundrinot un atbalstot sadzīves homofobiju, sabiedrības sašķeltību un neiecietību pret citādo. Latvijā homofobija kā atklāta un slēpta partiju politika ir politiskā spektra abos flangos, gan latviešu, gan krievu pusē. Parasti homofobi ir tie latvieši, kas iracionāli necieš krievus, un tie krievi, kas baidās no latviešiem. Abiem ir bailes no citādākā. Piemēram, «Nacionālajai apvienībai» un «Lindermana partijai – Par dzimto valodu!». Tāpēc gan latviešu, gan krievu labējās partijas vai grupējumi ir vienoti homofobijā. Raivis Dzintars kādā intervijā lepojas, ka Rīgas praidā esot bijis maz politiķu. Demokrātisks politiķis Eiropā par to kaunētos. Taču ne NA līderis. Tā izpaužas viņa un partijas homofobija, jo viņam ir bail nostāties šīs tiesībās apspiestās sabiedrības grupas pusē.

Taču homofobi ir arī ZZS, SC, RP un «Vienotībā». Atcerēsimies kaut vai homofobisko spēku uzbrukumu ministrei Ilzei Viņķelei par dzimumaudzināšanas grāmatu (kas mudina bērnus domāt par dzimumu līdztiesību) izplatīšanu bērnudārzos, kad Ilzes Viņķeles partijas kolēģe Inguna Rībena kopā ar 35 Saeimas deputātiem nosūtīja vēstuli valdībai, lai panāktu diskriminējošas izmaiņas Latvijas dzimumu līdztiesības politikā. Ja kāda partija Latvijā sludina, ka tā ir tikai par «tradicionālām ģimeniskām vērtībām» un par vadoni, stingru roku, kas vadītu valsti, tad tā ir zīme, ka šī ir homofobiska un visa veida sabiedrības minoritātēm, citādi domājošiem naidīga partija. Jo viņi patiesībā uzskata, ka vientuļās māmiņas, tēti, partneri, seksuālās minoritātes nepieder pie tradicionālas ģimenes un tikai «vadonis» var ieviest kārtību Latvijā un visus partnerus, vientuļos, gejus uz lezbietes salikt būros un citādi diskriminēt.

Latvijas vēsturē visatklātāk homofobiju propagandējusi ir LPP, kuras priekšplānā bija pazīstams homofobs Šlesers. Tagad tā ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP 2005. gadā kopā ar Tautas partiju, ZZS, TB/LNNK un JL deputātiem pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs. Tas ļauj tagad homofobiskai propagandai (R. Zīle) sludināt, ka EP 4. februāra rezolūcija nedarbosies Latvijā, jo būs pretrunā ar Satversmi. V. Vīķe-Freiberga, izsludinot šos grozījumus, rīkojās liekulīgi un mierināja sabiedrību, ka grozījumi esot deklaratīvi, kas nevēršoties pret homoseksuālo partnerattiecību iespēju. Ja tas ir tā, kāpēc tad vispār vajadzēja vieglprātīgi grābstīties gar Satversmi? Lai apliecinātu dažu partiju homofobiskās ambīcijas? Šis piemērs demonstrē, ka Latvijā vajadzētu ieviest likumu, kas neļautu vienam Saeimas sasaukumam izdarīt būtiskas izmaiņas Satversmē, ja to neapstiprina nākošā sasaukuma Saeima. Tāda prakse ir spēkā vairākās citās valstīs. Jo citādi ar Latviju atkal var notikt kā 1940. gadā, kad Latviju iekļāva PSRS.

Krievijas ietekme uz homofobisko atmosfēru Latvijā

Krievijas mediji palīdz Latvijā veidot sabiedrisko domu un atstāj ietekmi uz mūsu partiju politiku. Krievijā homofobija ir kļuvusi par valsts politiku, kas uzmundrina sadzīves homofobiju, kas jau liek vilkt paralēles ar fašistiskās Vācijas un PSRS Staļina laika politiku pret seksuālajām minoritātēm un to nosoda visā pasaulē, izraisot arī pasaules politisko līderu boikotu pret Soču Olimpiādi.

Pasaulē pazīstamais Krievijas akadēmiķis Igors Kons raksta***, ka homofobiju veicina pareizticīgo baznīca, padarot homofobiju par sava veida nacionāli reliģisko ideju, saliedējot ap to konservatīvos spēkus un konfesijas ne tikai valstī, bet arī pasaules mērogā. Arī ievērojamais Krievijas TV komentētājs Vladimirs Pozners ir sacījis, ka augstais homofobijas un citu neiecietības formu līmenis Krievijā ir saistīts ar Krievijas pareizticīgo baznīcas «tradīcijām» un ar Krievijas vēsturiskās attīstības īpatnībām, kurām ir raksturīga neiecietība pret citu tautību cilvēkiem, pret citu reliģiju, pret citu ādas krāsu un tai skaitā pret citu seksuālo orientāciju.

Zinot, ka Latvijas pareizticīgie atrodas Maskavas patriarhāta pakļautībā, nav jābrīnās, ka tieši pareizticīgie ir aktīvāko un agresīvāko Latvijas homofobu rindās (piemēram, ar uzbrukumiem praidiem Rīgā, ar parakstu vākšanu referendumiem un citām aktivitātēm).

Nav jābrīnās, ka Krievijas pierobežā- Latgalē, kas atrodas masīvā Krievijas televīzijas un baznīcas ietekmē, tādi Latvijas politiķi kā Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC), Rihards Eigims (ZZS) un citi aicina ieviest Latvijā Krievijai analoģiskus likumus, kas aizliegtu vispusīgu un atklātu dzimumaudzināšanu pusaudžu vidū, ko šie politiķi nezinātniski un diletantiski dēvē par «homoseksuālisma propagandu». Tā Krievijas baznīcas pret citādāko vērstā ideoloģija ietekmē Latvijas politiku. Ja kāds vēl nezina, kas ir Krievijas maigā vara Latvijā, tad šis piemērs to uzskatāmi raksturo.

Homoseksuālu cilvēku medības

Krievu publicists Sergejs Medvedevs žurnālā «Forbes»**** raksta, ka homofobija ir vāju, savā seksuālajā orientācijā nepārliecinātu cilvēku pazīme, kas to baidās pazaudēt pirmajā konfrontācijā ar realitāti. Jo vājāka valsts, tās identitāte, jo niknāks ir tās homofobiskais gars. Tā ir kļuvusi par platformu, kas saliedē represīvos varas orgānus un pūļa instinktus. Būt par atklātu antisemītu vai rasistu Krievijā ir mazliet nepieklājīgi, taču būt par homofobu ir normāli, cienīgi un pat patriotiski. Tie, kas 9. maijā Volgogradā līdz nāvei piekāvuši jaunieti, paziņojuši, ka viņi to darījuši patriotisku motīvu vadīti, jo nosistais taču bijis gejs.

Oficiālā valsts politika Krievijā ir sākusi naida karnevālu un homoseksuālu cilvēku medību sezonu (par ko rakstījām arī TVnet pirms nedēļas rakstā «Šokējoši: pirms Olimpiādes parāda, kā Krievijā izrēķinās ar gejiem» http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/496463-sokejosi_pirms_olimpiades_parada_ka_krievija_izrekinas_ar_gejiem). Krievijā pusgada laikā bijuši fiksēti 26 uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem, no kuriem 7 beigušies ar cietušo nāvi. Taču policijā nefiksēto uzbrukumu skaits ir nesaskaitāms. Policija arī piedaloties šajās medībās, upurus izvarojot ar šampanieša pudelēm (Kazaņā) vai ar lauzni (Sočos), raksta «Forbes» autors***.

Vai to, kas notiek Krievijā, Latvijā grib redzēt Lindermans, Dzintars, Rībena, Bartašēvičs, Eigims un citi? Gan aktīvi homofobi, gan vienaldzīgi malā stāvētāji? Vai to tiešām vēlas Latvijā redzēt Vaidere, Šadurskis un Zīle, kad balsoja pret EP rezolūciju, kas ierobežotu homofobiju Eiropā? Krievijas ideoloģijas un homofobijas ietekme Latvijā aug, un demokrātiskā valstī to var mazināt tikai ar pārliecinošu pretdarbību. Taču šo politiķu vārdi, darbi un bezdarbība liecina, ka Krievijas homofobijas un neiecietības ugunskuru viņi grib pārnest uz Latviju. Tā ir bezatbildīga politika, kas veicina ne tikai homofobiju, bet arī Krievijas režīma intereses Latvijā, antieiropeisku atmosfēru un sabiedrības šķelšanu vērtīgākos (heteroseksuāļi) un nevērtīgākos (homoseksuāļi) cilvēkos. Vai šādiem tuvredzīgiem politiķiem ir vieta Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, vai viņi cer, ka no Krievijas importētā un pašu uzkurinātā homofobija palīdzēs viņiem tur atkal tikt?

* http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-%2F%2FEP%2F%2FTEXT%2BREPORT%2BA7-2014-0009%2B0%2BDOC%2BXML%2BV0%2F%2FLV&language=LV

** Viendzimuma laulības slēgšana ir legalizēta vismaz 16 valstīs (Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Kanādā, Dānijā, Francijā, Islandē, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Urugvajā, Skotijā un Zviedrijā). Dažās valstīs viendzimuma laulību var noslēgt tikai atsevišķos apgabalos (Brazīlijā, Meksikā, ASV). Vairāku valstu valdības ir izteikušas gatavību nākotnē viendzimuma laulību legalizēt.

*** Гомофобия как лакмусовая бумажка российской демократии

**** Каминг-аут РФ: как гомофобия стала нашей национальной идеей. http://www.forbes.ru/mneniya-column/tsennosti/241068-kaming-aut-rf-kak-gomofobiya-stala-nashei-natsionalnoi-ideei


Komentēt

Vai tie, kas ievēlēja Saeimu, tiešām ir idioti?

Hermanis TVNet bilde

Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis. Avots: Itar-tass/Scanpix

TVNet versija šeit.

Mūsdienu latviešu intelektuāļu kultūras ikona Alvis Hermanis nosaucis latviešu vēlētājus par muļķiem un Saeimā ievēlētos deputātus par lūzeriem*. Jebkuram politiķim šāds apgalvojums būtu pašnāvība. Taču ne personai, kuru 1300 balsotāju no tām pašām «intelektuāļu» aprindām izvēlējās par «2013. gada Latvijas ietekmīgāko domātāju»**.

Ar ko Hermanis atšķiras no Paula, Kalniņa un Kaupera?

Taču drosmīgus secinājumus Hermanis var atļauties ne tikai tāpēc, ka ir «gada lielākais domātājs» Latvijā, bet gan galvenokārt tāpēc, ka ir pazīstamākais latviešu teātra režisors Eiropā. Arī tāpēc, ka nekad nav slēpis savu pilsonisko un politisko nostāju, gan piedaloties «lietussargu revolūcijā» pret bijušā premjera Kalvīša «režīmu», kas apdraudēja demokrātiju Latvijā, gan kritizējot «politisko maucību» kolēģes Gaļinas Poļiščukas personā, gan aizstāvot «Pussy Riot» un šaustot Kremļa varu. Par Kremļa nepielūgšanu viņš tikko tika iekļauts Putina melnajā sarakstā. Kremlis no viņa baidās.

Viņa pilsoniskās un politiskās simpātijas ir rietumu un Eiropas civilizācijas pusē, neskatoties pat uz to, ka kā mākslinieks viņš sajūsminās arī par austrumos mītošas agresīvās un atpalikušās pareizticīgās krievu civilizācijas kultūras šedevriem un ir tos interpretējis Eiropas/latviešu kultūras kontekstā (I.Gončarova «Oblomovs» u.c.).

Rodas iespaids, ka Hermanis ir vienīgais gaišais rietumu civilizācijas simbols starp mūsu kultūras ikonām, jo citas, kuru skaitā ir Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Renārs Kaupers, sekojot prokremliskā politiķa Nila Ušakova manierei, savās pilsoniskajās pozīcijās vairāk attaisno kaimiņos esošo ļaunuma impēriju (kā trāpīgi PSRS/Krieviju savulaik nosauca ASV prezidents R. Reigans), nekā to nosoda. Tāpēc cepuri nost Alvja Hermaņa priekšā par drosmi, jo latviešu kultūras elites lielākā daļa ir prokrieviska, prokremliska, šo nostāju bieži vien maskējot ar apolitiskumu.

Tie, kas sludina, ka nevajag mākslu, kultūru un sportu jaukt ar politiku, faktiski ir krievu impēriskās ļaunuma un kara ideoloģijas trubadūri.

Jo to viņi deklamē, kad meklē attaisnojumus Kremļa ballīšu rīkošanai Operas namā, aizstāvot visādas Putina uzticības personas (Kobzons un Valērija), aicinot uz Rīgu Žerāru Depardjē, pielūdzot Rīgas Dinamo un tā patronus J. Savicki, G. Ulmani un A. Kalvīti.

Hermanis labi apzinās savu mākslinieka pilsonisko, politisko misiju. To, ka īsts mākslinieks ir arī politiķis. Tāpēc viņš ir tiešs vārdos, raksturojot arī prokremliskā politiķa Ušakova elektorātu, nosaucot to par mazohistiem, kuri ir atkarīgi no Putina psihiskās diagnozes. Agrāk viņš tos nosauca arī par «lumpeņiem», kurus Kremļa roka Ušakovs uzpērk ar bezmaksas tramvaja biļetēm.

Kurš ir latviešu ietekmīgākais domātājs? Alvis Hermanis vai tomēr Artuss Kaimiņš?

Secinājums, ko «Ietekmīgākais domātājs 2013» izdomājis, domājot par tikko notikušajām vēlēšanām, ir uztraucis sabiedrību ar izaicinošo atļaušanos nosaukt lietas īstajos vārdos. Kāds tvitera lietotājs vārdā Edgars Eglītis pat secina: «Pēc tvītiem es saprotu, ka Hermanis ir tāds inteliģences Artuss Kaimiņš…»

Alvis Hermanis pieder latviešu kultūras elitei, kurā ieklausās izglītotākie un pati sabiedrības un kultūras elite. Tā ir mazākumā. Tie, kas ir vairākumā, nemaz nezina, kas tas Hermanis vispār ir (pavārs no kādas TV ēdienu sērijas, laika ziņu diktors vai kāda realitātes šova frīks?).

Tie, kas balsoja par Artusu Kaimiņu, Mārtiņu Bondaru un Ingūnu Sudrabu, noteikti tādu Alvi Hermani nezina, un viņš nav viņu autoritāšu lokā, kurā ir Rīgas Dinamo, TV3 un citas banālas «lumpeņproletariāta»*** izklaides.

Tāpēc Hermaņa doma par «psihiski nelīdzsvarotām un ezotēriskām personībām», kuras nedominēs Saeimā tāpēc, ka ne visi vēlētāji atnāca balsot, nav nekāds kompliments šiem «lumpeņiem», kas varētu savārīt lielas ziepes, jo «viņi ir iracionāli, viņi būtu sekojuši šiem (politiķiem)». Taču viņus ļoti maz satrauc pat «ietekmīgākā domātāja» domas, jo gan Hermaņa slavētie, gan «suņu būdas» elektorāti dzīvo divās dažādās pasaulēs. Elites un «lumpeņu» pasaulēs, kuru ceļi parasti nekrustojas, tikai reizi četros gados tie satiekas pie Saeimas vēlēšanu urnām.

Izglītotākie, t.i., elite, ievēlēja tos, kas veido koalīciju, bet lumpeņproletariāts visus pārējos. Tā var iztulkot A. Hermaņa secinājumus. Taču mūsu kultūras ikona Hermanis, manuprāt, nav līdz galam novērtējis latviešu vēlētāju kompetenci. Nav tik slikti ar to.

Šlesera, Stendzenieka un «Vienoti Latvijai» fiasko

«Neizglītots vēlētājs», kuru nedrīkstētu laist pie vēlēšanu urnām, nav nekāda unikāla Latvijas parādība. Tādi vēlētāji ir visās rietumu demokrātijas valstīs. Savulaik šis vēlētāju kontingents gan savārīja lielas ziepes un ļāva Eiropā nākt Hitleram pie varas.

Taču mūsdienās dēvēt Latvju par neizglītotu būtu pārspīlēti. Latvija ir pat viena no visizglītotākajām ES valstīm. Esam Eiropas kompetentāko avangardā, jo mūsu valstī, piemēram, augstākā izglītība ir 27% iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vidēji Eiropas Savienībā augstākā izglītība ir 25,3% iedzīvotāju.**** Pie mums augstākā izglītība ir katrai otrajai sievietei un katram ceturtajam vīrietim vecumā no 30 līdz 34 gadiem. Nevajadzētu būt mazvērtības kompleksiem, ka esam neizglītoti.

Taču, protams, ne jau diploms kabatā vien nosaka vēlētāja politisko kompetenci. Pats A. Hermanis ar savu «izcilo izglītību» arī atzina, ka īsti nemaz nezinot paša skaļi lietotā jēdziena «lumpeņi» nozīmi. Arī ar augstāko izglītību var noripot lumpeņa statusā, bet izdarīt gudru izvēli, tajā skaitā neaizejot uz vēlēšanām.

Latviešu un krievu lumpeņiem un mazohistiem bez Ušakova, Kaimiņa, Sudrabas vienmēr ir paticis arī Šlesers. Viņš ir puisis no viņu aprindām bez jebkādām smalkām izglītībām un manierēm. Taču pat neizglītotāko lumpeni nespēja pierunāt Kremļa ideoloģijas mērcē pasniegtā vairāku simtu tūkstošu ‘vērtā Šlesera partijas «Vienoti Latvijai» reklāmas kampaņa par «sadarbību ar Krieviju, par nācijas izlīgumu un citas Kremļa propagandas blēņas, kuras skaistos tēlos un vārdos ietērpa bēdīgi slavenais reklāmists Ēriks Stendzenieks.

Pat pēdējais lumpenis un bomzis neuzķērās uz Aināra Šlesera, Aigara Kalvīša, Jāņa Jurkāna, Ivara Godmaņa, Jāņa Straumes vēstījumiem par tā saucamo «nacionālo izlīgumu», par to, ka krievi mūs mīlēs, ja visi mūsu bērni mācīsies krievu valodu, ka Eiropa mums nepalīdzēs un citām pasakām. Kad krievu lācis ir pamodies un draud izpostīt Eiropu un visu rietumu civilizāciju, par lāča pielūdzējiem balsos tikai tie, kas grib krievu lāča varu redzēt no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tas lielākoties ir partijas «Saskaņa» elektorāts.

Turklāt latviešu vēlētājs bija mācījies no savām kļūdām, kad jau agrāk bija ļāvis valstī valdīt Šleseram, Kalvītim, Godmanim, Straumem, kuri visi kopā klusībā cerēja, ka varbūt tauta joprojām ir bez vēsturiskās atmiņas un galīgi stulba? Tauta vairs nebija ne bez atmiņas, ne stulba, un «Vienoti Latvijai» projekts vēlēšanās piedzīvoja pelnītu fiasko. Nepalīdzēja pat Ē. Stendznieka Gebelsa talants, ne viņa nauda.

Tagad Šlesers savā zaudējumā vaino konkurentus, ka tie pastāvīgi atgādinājuši par Krievijas agresijas draudiem (it kā tādu nebūtu) un baidījuši no Latvijas krieviem (it kā tie savā vairākumā neatbalstītu Putina agresiju Eiropā un neapdraudētu arī Latvijas valstiskumu).

Taču, skaidri redzot briesmas, kuras varēja atnest N. Ušakova un A. Šlesera projekts (ja par tiem būtu nobalsojuši vairāk vēlētāju), tauta nepamanīja pavisam cita veida draudus no populistu I. Sudrabas un A. Kaimiņa /M.Bondara nometnēm.

Hermaņa pareģojums

Var jau būt, ka piepildīsies A. Hermaņa pareģojums, ka šie divi viņu pārstāvētie politiskie spēki tiks neitralizēti – «četrus gadus viņi sēdēs malā un nevienam netraucēs». Taču nebūsim naivi. Droši vien, ka traucēs un ar lielu troksni, kas kompensēs viņu «intelekta» trūkumu. Jo, ja viņos intelektuālo kapacitāti nesaredz V. Hermanis, tad to nezin vai saskatīs arī citi.

Pat ja mēs piekrītam Alvim Hermanim, ka par esošo koalīciju (V, NA, ZZS) nobalsojusi trešā daļa vēlētāju, līdz ar to tikai trešdaļa iedzīvotāju ir uzņēmusies atbildību par valsti, mums tomēr būs jārēķinās arī ar tiem, kas atbildību nav uzņēmušies, bet Saeimā savus deputātus ir iebalsojuši.

Jo esam izvēlējušies demokrātiju kā savas valsts pārvaldes formu un tas nozīmē, ka jāsamierinās arī ar nekompetento, nekvalitatīvo vēlētāju tuvredzīgo, bezgaumīgo un pat valsts pamatus apdraudošo izvēli. Ar tiem, kas balsoja par Ušakova, Šlesera, Sudrabas un Kaimiņa partijām.

Jo, kamēr nedzīvojam Putina, Staļina vai Hitlera tipa «demokrātijās», mums ir visas izredzes šiem gadījuma, lūzeru tipa vienas dienas politiķiem parādīt viņu īsto vietu, kā tikko izdarījām ar Šlesera partiju.

Nedosim viņiem varu nākošajās vēlēšanās. Būsim vēl gudrāki, lai Alvis Hermanis pēc četriem gadiem var konstatēt, ka viņš lepojas ar savu tautu – gan ar tiem, kas sevi pieskaita elitei, gan tiem, kurus dēvē par lumpeņiem.

Atsauces:

LASI TVNET: Hermanis: Latvijā 40% cilvēku smadzenes atrodas pastāvīgā atpūtas režīmā

** LASI TVNET: Aptaujā noskaidroti Latvijas ietekmīgākie domātāji 2013.gadā

*** Lumpeņproletariāts ir Kārļa Marka termins, kas apzīmē proletariātā zemākos slāņus. Lumpen vācu valodā nozīmē «skrandas». Lumpens ir persona, kurai nekas nepieder, kas pārtiek no gadījuma darbiem un dzīvo uz sociālo pabalstu rēķina. Vēlāk par lumpeņiem sāka saukt visus sabiedrības deklasētos slāņus – klaidoņus, kriminālnoziedzniekus, alkoholiķus un tml.

****LASI TVNET: Pētījums: Latvijā augstākā izglītība ir vairāk iedzīvotājiem nekā vidēji ES


Komentēt

Latvijas trako nams 4. oktobrī balsos par Putinu

Trako mans balso par putinu

Kadrs no video Mūsu trako mans balso par Putinu

TVNet versija

Krievijas masu mediju dominance Latvijā, Krievijas dezinformācija, propaganda un informācijas karš, kā arī Kremļa vadībā esošā Latvijas pareizticīgo baznīcas ietekme lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultātus Latvijā 4. oktobrī.

Krievijas pareizticīgo impēriskās ideoloģijas ietekme jūtama ne tikai Jakova Plinera, Tatjanas Ždanokas un Miroslava Mitrofanova «Latvijas Krievu savienībā», bet arī ar antiglobālistiem saistītā partijā «Suverenitāte» un Nila Ušakova partijā «Saskaņa», kas kā vienīgā Latvijas partija turas pie sadarbības līguma ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija». Ortodoksāla, patriarhāla un cilvēku tiesības ierobežojoša ideoloģija caurvij arī vairākas citas tā saucamās «latviešu» partijas, kas sevi dēvē par «nacionālām» un «konservatīvām» partijām.

4. oktobris parādīs, vai Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies piederību rietumu civilizācijai un tās kultūras vērtībām, kuru centrā ir tādi jēdzieni kā individuālisms, personas brīvība, demokrātija, laime, tiesības, zinātne un tehnoloģijas.

Vai arī izdarīs izvēli par labu tai civilizācijas kultūrai, kuru esam jau izbaudījuši uz savas ādas no 1940. gada līdz 1991. gadam un kas visā savā krāšņumā atgādina par sevi, uzbrūkot Ukrainai un draudot arī iekarot un pakļaut mūs.

Vistumšākā un slēgtākā ideoloģija Latvijas partijās

Tikai «trako nama» civilizācijai vajag tautas vēlētu «vadoni- galveno ārstu», stigru roku, aizslēgtas palātas durvis, seno laiku ortodoksālas idejas par patriarhālas ģimenes dogmām, (kuras tiek dēvētas par «vērtībām) », idejas par nāciju izredzētību, par stiprākā un lielākā īpašām tiesībām.

Šai ideoloģijai ir raksturīga kontrole par jebkuru personu un citādāko un nepaklausīgo vajāšana (Andrejs Makarevičs no Mašina Vremeņi), izolācija (Hodorkovskis), tiesību ierobežošana (seksuālās minoritātes) vai disidentu ārstēšana psihiatriskajās klīnikās (izplatīta prakse PSRS laikos).

Šī ideoloģija dod tiesības atņemt jums ne tikai franču sierus, bet arī ārzemju pasi (ja tāda vispār ir) un noslēgt visā valstī internetu.

Tā ir atpalikusi un regresīva ortodoksālās baznīcas ideoloģijas caurausta civilizācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis krievu publicists Vladimirs Pozners: «Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms.

Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība.» (www.newsru.com). Krievu pareizticīgās baznīcas idejas un normas caurvij arī Maskavas ideoloģiju un propagandu un tās aicina uz karu un vardarbību.

Tāpēc, izdarot izvēli 4. oktobrī, padomāsim, vai mēs atkal gribam dzīvot kā atpalikušajā Krievijā un PSRS vai tomēr kā rietumos, kurai vēsturiski pieder mūsu latviešu kultūra. Vai mēs gribam, ka pār mums valda Krievijas impērija un tās pareizticīgo baznīcas idejas vai gribam tomēr būt brīvi savā izvēlē, kā un ar ko dzīvot, veidot vai neveidot ģimeni, vai izglītot savus bērnus saskaņā ar zinātnes atziņām vai reliģiskām dogmām, vai gribam, ka nevis mēs kalpojam valstij, bet valsts kalpo mums un garantē, ka šajā valstī ir vislabākie priekšnosacījumu mums attīstīt savu personību, strādāt, mācīties un uzsākt savu biznesu kur vien Eiropā un citur brīvajā rietumu pasaulē gribam, neierobežoti ceļot, būt laimīgiem tādi kādi katrs esam un runāt latviešu valodā un baudīt visas citas rietumu demokrātijas brīvības. Demokrātijas nekad nevar būt par daudz.

Māmiņas un geji nebalsos par nacionāļiem un konservatīvajiem

Moderni, demokrātiski cilvēki nebalsos par partijām, kas visus cilvēkus neuzskata par līdztiesīgiem, kas maskējoties aiz jēdzieniem ‘»tradicionālas ģimenes» vai «laulātas ģimenes» praktiski veicina neiecietības atmosfēru pret vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma pāriem, gejiem, lesbietēm, biseksuāliem un transpersonām. Gan «Latvijas Krievu savienība», gan «Saskaņa, gan Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Latvijas Reģionu Apvienība (ar Suņu Būdas iemītnieku Artusu Kaimiņu priekšgalā), kā arī «Jaunā konservatīvā partija (Jānis Bordāns), «Suverenitāte», «No sirds Latvijai» (vada pareizticīgā Inguna Sudraba) un iespējams vēl dažas citas ( Šlesera homofobiskie un reliģiskie uzskati noteikti ietekmē ari viņa partiju «Vienoti Latvijai») liek noprast , ka valstij ir jāizsargā tikai tā saucamās «tradicionālas ģimenes un tās vērtības».

Taču mūsdienās ne tikai citās rietumu valstīs, bet arī Latvijā tradicionālajā laulībā veidotās ģimenes formas vairs nav noteicošās, kurās aug jaunā paaudze un kas veicina demogrāfiju. To dara arī tā saucamās vientuļās mātes, kas vienas pašas vai viendzimuma mājsaimniecībās kopā ar savu māti (tātad, divas sievietes) audzina bērnus. Latvijā precētā pāra ģimenēs dzīvo mazākā daļa bērnu. Tikai 48%!*

Vientuļās mātes (30,5%), vientuļie tēvi (4,4%) un kopdzīves partneri (16,2%) kopā veido lielāko daļu Latvijas bērnu ģimeņu un šīs netradicionālās ģimenes ir visizplatītākā ģimenes forma, kuru ne nacionāli konservatīvās latviešu, ne krievu partijas nesola aizstāvēt.

Rakstā «Kā ir būt par vientuļo mammu Latvijā?», kas atrodams Māmiņu kluba saitē, kāda māmiņa izkliedz savu līdzpilsoņu sāpi: «Vientuļa mamma Latvija ir neaizsargāta un bezspēcīga. Tāpēc es lūdzu valdību savu bērnu, kas ir arī Latvijas pilsoņi, vārdā – ieklausieties! Ieklausieties savos pilsoņos, nevis padotajos, kas tikai pilda formalitātes, kam nav laika un intereses iedziļināties, cik problēma ir dziļa un kādā nabadzībā un stresā dzīvo vientuļās mammas. Viņas audzina Latvijas nākotni – tās pilntiesīgos pilsoņus. Vai mēs neesam pelnījušas vairāk cieņas, atbalsta un aizsardzības?»**

Arī kāds geju, lesbiešu, biseksuālu un transsseksuāļu sabiedrību pārstāvošs vīrietis šajās dienās vēstulē tautas kalpiem ir griezies ar virkne jautājumu, konstatējot «Nevienā partijas programmā nav ne burta par partnerattiecību reģistrēšanu, mantojumu tiesībām, kā arī tiesībām būt blakus savas dzīves cilvēkam slimnīcā. Mēs nezinām, vai cilvēkiem, kas grib tērēt arī mūsu pelnīto nodokļu naudu, rūp mūsu intereses un vajadzības. Vai mēs – geji, tiekam uzskatīti par vēlētājiem?»***

Izskatās, ka ne! Partijām rūp tikai trako mana vēlētāji, kas balso par Putina ideoloģiju.

«Saskaņa» programmā atradu rindiņu, ka tās sociālā bāze esot arī jaunās ģimenes un vientuļās mātes, taču ne «sociāldemokrātiskā» N. Ušakova, ne kāda cita Latvijas partija neuzdrošinās pieminēt , ka tās aizstāvēs arī seksuālo minoritāšu (geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu) tiesības, ka tās apkaros dzīvniecisko un no Krievijas ievazāto homofobiju un neiecietību pret visa veida minoritātēm, ne tikai seksuālajām, bet arī nacionālajām un citām. Taču ir partijas, kas nekautrējas skaidrā tekstā pat apsolīt ierobežot LGTB sabiedrībai tiesības uz vārda un demonstrāciju brīvību («Suverenitāte’).

Ja sabiedrība un politiķi negrib īpaši aizstāvēt sabiedrības neaizsargāto un diskriminēto (vientuļās māmiņas, LGTB sabiedrība u.c. vājāko) stāvokli, bet rūpējas tikai par tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm, vai mums ir tiesības saukties par demokrātisku un atbildīgu sabiedrību? Vai konstitūcijā īpaši aizsargātajām «tradicionālajām ģimenēm» un politiķiem, kas izceļ šo vienu grupu, nav sirdsapziņas pārmetumu par pārējo sabiedrības grupu diskrimināciju?

Putins par viņiem priecātos

Prokremliskā Saskaņa un lielākos nacionālistus tēlojošā Nacionālā Apvienība tikko nodemonstrēja ideoloģisko vienotību, kad kopā vienojās par Kremļa pareizticīgai ideoloģijai atbilstošām izmaiņām Latvijas bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežotu skolās izglītot bērnus dzimumaudzināšanas jautājumos. Cilvēktiesību aktīviste Jana Simanovska sociālajos tīklos šo faktu komentēja šādi: «Nebrīnos, NA un SC vienojas kopīgā dziesmā (tāda sena, kopīga mīla pret totalitārisma paražām)».

Viens no NA līderiem un deputāta kandidāts Jānis Iesalnieks intervijā žurnālam Playboy atzīst, ka Nacionālās Apvienības rindās droši vien esot arī geji, jo iestāšanās brīdī to nepārbaudot. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties propagandēt viendzimuma laulības. Citiem vārdiem sakot, NA uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības un lai tik uzdrošinās par tām pieminēt! Taču kā jau rakstā iepriekš noradīju ar homofobiju sirgst ne tikai NA politiķi. Tā ir partijas politikas statusā arī citām partijām un balsojot par tām, mēs praktiski balsojam arī par Putina ideoloģiju. Tādā veidā mēs nenostiprinām savu piederību rietumu kultūras telpai, kurā visaugstāk vērtē jebkura cilvēka tiesības un to aizsardzību, bet tuvojamies Putina, Staļina un Hitlera totalitārisma sabiedrības ideāliem.

Ja 4. oktobra vēlēšanu rezultātā pie varas nonāks Latvijas prokremliskie un nacionāli konservatīvie spēki, tad nebrīnīsimies, ka tas veicinās šoreiz nevis darbaspēka emigrāciju, bet gan politisko izceļošanu.

Kurš gan gribēs dzīvot valstī, kurā valdīs partijas, kas pavisam mierīgi varētu ierīkot darba un pāraudzināšanas koncentrācijas nometnes pēc Hitlera un Staļina parauga gejiem lesbietēm, biseksuāliem transseksuāļiem, vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma ģimenēm, dažām uz savu tēvzemi emigrēt negribošām nacionālajām minoritātēm un citiem «ārstējamiem sabiedrības atkritumiem»? Jo tiesību ierobežošana, ko sludina Jānis Iesalnieks un citi viņa domubiedri no Latvijas Krievu savienības, Saskaņa, Suverenitāte, Jaunā Konservatīvā partija ir pirmais solis uz šādām nometnēm.

Koncentrācijas nometnes un tēja ar poloniju Putina gaumē

Esmu drošs, ka būtu milzīgs konkurss uz darba vietām šajās koncentrācijas nometnēs, jo par to direktoru, apsargu vietām sacenstos ne viens saeimas vēlēšanu kandidāts sākot no «suņu būdu» iemītniekiem līdz tiem, kas sludina, ka nevar būt nekas labāks par Putinu. Par orķestra diriģentu šajā konkursā bez šaubām uzvarētu kādas Operas direktors, jo arī viņam ir liela pieredze vadoņu apdziedāšanā un Krievijas impērijas galma apkalpošanā. Patriotiskas mūzikas pavadībā Putina idejiskie ienaidnieki, kas būtu ieslodzītie šajās nometnēs, tiktu nogalināti iedzerot tēju ar poloniju Putina gaumē.

Viens no pirmajiem kuru ieslodzītu šajās nometnē, protams, būtu šī raksta autors (jo ir jau arī citi mani raksti, kas atmasko Putina līdzskrējējus Latvijā un pasaulē), pie reizes pakampjot līdzi ari TVNet vadību – Ivaru Baulu, Zitu Lundi un manus kolēģus Tomu Ostrovski un Sandru Veinbergu. Divi manu rakstu varoņi Zigmars Liepiņš un Žerārs Depardjē jau gatavo pieteikumus tiesai, jo pagaidām mēs vēl dzīvojam tiesiskas demokrātijas valstī un savādāk viņi nemaz nevar izrēķināties ar saviem kritiķiem. Bet vai vēl ilgi tikai pa tiesām? Tas atkarīgs no 4. oktobra vēlēšanām.

Putins ir mūsu īstais kandidāts

Latvijas vēlētāju liela daļa dzīvo trako namā. To liecināja Grigules, Ždanokas un Mamikina ievēlēšana par Eiroparlamenta deputātiem. Pietiek būt prokremliskam, prokrieviskam vai tikai zīmēties uz autobusa «pakaļām», lai tiktu ievēlēts.

Ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas informācijas telpas ietekmē slīkstošā Latvija ir pataisīta par trako namu, kurā tāpat kā Krievijā visi «pacienti’ balso par Putina idejām.

Mēs 4. oktobrī tā darīsim, ja balsosim par otro, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un trīspadsmito sarakstu.****

Pēc «Vienotības» (ceturtais saraksts) nostājas uzturēšanās atļauju balsojumā, kas veicina Krievijas pilsoņu imigrāciju Latvijā, daudziem vēlētājiem ir radušas patiesas šaubas par šīs partijas patriotisko vārdu atbilstību darbiem. Vēlētāji tā arī nav dzirdējuši šī nodevīgā balsojuma motivāciju.

Kad Krievija pirms dažiem gadiem balsoja par Eiropas robežas (tai skaitā Baltijas brīvību un demokrātisko iekārtu) apdraudošo Putinu, tikai retais saprata, ar ko tas var beigties. Tie, kas saprata, sacerēja dziesmu «Trako nams balso par Putinu»*****.

Šie vārdi ir vēl vairāk aktuāli mūsdienu Latvijā, kad pēc dažam dienām dosimies pie vēlēšanu urnām. Šoreiz pacentīsimies, lai Latvijas nākotni nenosaka mūsu pašu trako nams. Noskaidrosim vispirms, kuras partijas ir vilki avju ādās un tuvina mūs nacionālai katastrofai.

Atsauces:

*Centrālās statistikas pārvaldes jaunākais izdevums «Bērni Latvijā».

** http://www.maminuklubs.lv/bebitis/ka-ir-but-par-vientulo-mammu-latvija-239630/

*** http://antresols.wordpress.com/2014/09/17/vestule-toposajiem-tautas-kalpiem/

**** Kandidātu saraksts

1 «Latvijas attīstībai»

2 «SUVERENITĀTE»

3 Partija «Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām»

4 Partija «VIENOTĪBA»

5 «POLITISKĀ PARTIJA IZAUGSME»

6 Partija «Vienoti Latvijai»

7 Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK»

8 Latvijas Reģionu Apvienība

9 Jaunā konservatīvā partija

10 «Latvijas Krievu savienība»

11 «Saskaņa» sociāldemokrātiskā partija

12 Zaļo un Zemnieku savienība

13 No sirds Latvijai

*****Dziesmas teksta tulkojums latviešu valodā:

Es šodien ārstam apgaitā prasīju,

Kāpēc mums nav palātas atslēgas

Kāpēc mums ir caurums gan galvā, gan budžetā

Kāpēc šodien mums ir vakardiena…

Lai dakteris mums pastāsta par naftu un gāzi,

Kuru pindusiem pārdevis kāds pederasts,

Kurš tautai atņēma gazpromu un lukoilu?

Bet atbildes nav un tās vietā man šprice dibenā

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

No rozetes es saņēmu slepenu signālu,

Ka slimnīcā ir gan skaidra, gan neskaidra nauda

Taču direktors ir sarijies

Bet es esmu badā

Taču, kur esi tu, vadoni?

Nāc pārtrauc šo bezpreģelu!

Es jau rakstīju uz «balto namu»,

Ka te zaglis aiz zagļa,

Ka masoni jau kurina man ugunskuru,

Ka visapkārt, nolaidība, dzeršana un šķelšana…

Taču atbildes nav un šprice man dibenā!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Dakterim taisnība, bet vainīgs esmu pats

Tāpēc mūsu trako nams balsos par Putinu

Jo Putins ir mūsu īstais kandidāts!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Ar mums ir Zverevs un Maša Rasputina,

Ar mums ir Friske un Džigurda

Arī medmāsas mūsu par Putinu

Jo viņš ir mužiks kāds nav neviens

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Cita dziesmas «Mūsu trako nams balso par Putinu» videoversija.


4 komentāri

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.

Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

Raksts TVNet: Kā Latvijas nacionālā Opera kļuva par Putina galma publisko namu.

Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.

Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?

Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?

Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.

Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.

Neētiska un amorāla sponsorēšana

Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.

Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.

Raksts TVNet: Putinam noderīgais idiots Depardjē un vina sekotāji Latvijā.

Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.

Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.

Draudi preses brīvībai

Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.

Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.

Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**

Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?

Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.

Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?

Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.

Rupjības, kuru nav

Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.

Valdes gods tiks atjaunots

Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek  Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.

Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?

Kur tagad atrodas Operas gods?

Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).

Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.

TVNet  godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.

Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?

Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).

Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.

Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.

Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?

„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.

Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***

Vai tas pats sagaida arī  Zigmara Liepiņa kritiķus?

*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

  • ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts

**Apkopojums_Gods_un_ciena

***R. A. Vilsons. Kvantu psiholoģija.  Jumava. 2012. 85.lpp.


1 komentārs

Kā Kremļa projekts «Saskaņa» piesmej Raini

 

rainis un ušakovs

 

Saite uz Rakstu TVNet.

Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.

Rainis kapos ir apgriezies otrādi

Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.

Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.

Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.

Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.

Nekāds NATO, ja ir līgums ar Kremli

Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.

Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.

Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .

Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.

Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.

Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)

Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.

Tingeltangelis pie Raiņa kājām

Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.

Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.

Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).

Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.

Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.

Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.

Latviešu kangari

Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.

Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).

Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)

Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?

Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?

Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:

«Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»

Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»

Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.


Komentēt

Satrakojies Kremļa lācis uz Latvijas galda. Straujuma, attopies!

krievu lācis Russian bearLinks uz rakstu TVNet.

Uz mūsu pusdienu galda dejo satrakojies krievu lācis Kremļa vēstnieka Aleksandra Vešņakova maskā un rūc uz Latvijas valdību: «Lūk, pie kā noveda jūsu spēlītes galu galā!» (Вот и доигрались, в конечном счете!) – kā šo rūcienu nesen atskaņoja Kremļa lokalizētais rupors Latvijā – Baltcom radio.

Joprojām brīnos, kāpēc Latvijas mediji vēl dod tribīni kaimiņvalsts hitleriskā un staļiniskā režīma klona vēstnieka informācijas kara retorikai, it kā mūsu valsts jau tā negrimtu Kremļa propagandas un informācijas uzbrukumu dūksnājā, kas nāk tieši no Krievijas.

Bailes no krievu lāča kā fašisma izpausme

No krievu lāča var noprast: ja Latvijas valdība būtu piekrītoši paklusējusi, kad Kremlis iebruka Ukrainā un okupēja Krimu, un galvenais, ja Rinkēvičs būtu ielaidis Latvijā uz Jauno Vilni trīs krievu kultūras imperiālisma vēstnešus un Putina kvēlākos pielūdzējus, tad nekāds piena un desu embargo pret Latviju nebūtu ieviests.

Uzcītīgais Vešņakova pielūdzējs, Saskaņas Centra runasvīrs Urbanovičs dzied to pašu dziesmu, kurā Latvijas politiķu principiālo un nosodošo nostāju pret Krievijas imperiālistisko agresiju sauc par «brūnā spektra» (fašisma, – autora piezīme) izpausmēm. Turklāt šo «nacionālistu» Latvijā ievērojami vairāk esot Vienotībā, nevis labēji radikālajā Nacionālajā Apvienībā.

Vienotība pret krievu lāča dejām uz mūsu galda

Te Urbanovičam ir taisnība, jo Latvijas iekšējā un ārējā politikā tieši vienīgais Latvijas liberālais politiskais spēks (Vienotība) ir spējis principiāli nostāties pret putinismu, Kremļa imperiālismu un Latvijas vilkšanu Eirāzijas atpalikušās pareizticīgo civilizācijas – Krievijas ķetnās.

Diemžēl tā saucamā labēji radikālā Nacionālā Apvienība Krievijas agresijas, informācijas kara un kultūras imperiālisma kontekstā sevi izgaismoja kā proputinisks spēks. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi īpaši neiebilst pret Krievijas propagandas (Jaunais Vilnis) pasākumiem Latvijā, to politiķiem neuzticas arī mūsu sabiedrotie no NATO, un tāpēc šīs partijas politiķiem pat tiek liegta pieeja valsts noslēpumiem. NA pozīcija Krievijas kultūras imperiālisma atbalsta sakarā liecina, ka tas nespēj būt līdz galam uzticīgs Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tāpēc tagad nepārprotami ir redzams, ka visreālāko un konstruktīvāko rīcību šo mērķu sasniegšanā demonstrē liberālie (Vienotība) nevis nacionāli konservatīvie (NA) spēki. Nevis kāds no NA, bet Vienotības principiālais Rinkēvičs ir kļuvis par prokremlisko spēku lielāko ienaidnieku Latvijā, jo parādīja putinososiem un kremliniem viņu īsto vietu – ārpus mūsu valsts robežām.

Kāds mums labums no Saskaņas centra?

Saskaņas centra rupori ik pa brīdim, kad žurnālisti viņiem uzdod jautājumus par atkarību no Kremļa, taisnojas, ka SC līgums ar Vienoto Krieviju esot palīdzējis Krievijas pensionāriem Latvijā dabūt lielākas pensijas no Kremļa (Cilevičs) un Latvijas precēm iekļūt Krievijas tirgū (Ušakovs).

Taču tagad mēs uzskatāmi varam redzēt, ka Kremlim Saskaņas Centrs ir tikai Putina pagarinātā roka Latvijā, kad vajag te īstenot Kremļa politiku (ieviest krievu valodu utt.). SC līgums ar Kremļa valdniekiem nav nekāds Latvijas krievu instruments, lai panāktu mums izdevīgumu kaut vai Krievijas pārtikas preču tirgū. To atgādina arī Latvijā pa galdiem dejojošā Kremļa lāča Vešņakova retorika un Ušakova braukšana uz Maskavu, lai savāktu savus šprotu stendus Maskavas lielveikalos, jo tos SC līgums ar Vienoto Krieviju nenosargāja.

Nekas nemainīsies, ja īstenosies arī Putina satelīta Šlesera dvēseles kliedziens, ka Latvijā draudēšot Ukrainas notikumi, ja SC nebūšot valdībā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ušakovs, Urbanovičs nav tie Latvijas politiķi, kuriem Kremlis ļaus ko sev diktēt, pat ja viņi būs valdībā. Viņi tiek balstīti, lai būtu Kremļa instrumenti Latvijā Krievijas interešu īstenošanai. Nevis lai dotu padomus Kremlim, lai tas īstenotu Latvijai draudzīgu politiku. Jo, kā pašlaik redzam, SC līgums ar Kremli nav palīdzējis novērst Putina sankcijas pret mūsu pārtikas un tranzīta tirgu, kurā liela daļa pieder Krievijas uzņēmējiem un kurā atrodas procentuāli vislielākais tautiešu (krievu) skaits NATO un ES ietvaros. Par Urbanoviča solījumiem, ka nu tik viņš Putinu ietekmēšot un tas embargo mazināšot, smejas pat Ušakova kaķi.

Tālredzīgi uzņēmēji uz Kremli neskatās

Tie Latvijas uzņēmēji, kas tagad vaimanā un sten par Krievijas embargo, nav pelnījuši, ka viņus glābj Latvijas nodokļu maksātāji. Jebkurā biznesā ir risks, un par risku atbild pats uzņēmējs. Vēl jo vairāk, nevienam pasaulē nav noslēpums, ka bizness ar mūsdienu Putina Krieviju ir pakļauts politiskam spiedienam un šantāžai, ko šī valsts izmanto, lai politiski ietekmētu partneru valstis (sevišķi postpadomju zonas valstis).

Vai gāzes, naftas, šprotu, siera un piena kari nesenajā pagātnē jau nepārmācīja mūsu uzņēmējus, ka Krievijas grozā nevar likt pat vienu olu? Ja šie uzņēmēji ir bijuši tik tuvredzīgi, tad lai vaino paši sevi, bet es domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju negrib, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta no Krievijas atkarīgo uzņēmēju aprobežotības glābšanai.

Zīmīgi, ka tieši bijušās Krievijas impērijas provinces Somija un Baltija ir valstis, kuras visvairāk ir atkarīgas no pārtikas eksporta uz Krieviju. Līdere ir Somija ar 29,32% no kopējā valsts pārtikas eksporta, otrajā vietā Lietuva ar 29,18%, trešajā vietā Latvija ar 25,43%, ceturtajā vietā Igaunija ar 20,90% no savas valsts kopējā pārtikas eksporta. Tālāk seko Norvēģija (10,39%), Polija (6,41%), Dānija (3,86%), Ungārija (3,60%), Kipra (3,50%), Slovēnija (3,45%).* Bet Krievijas sanitārais dienests, kas faktiski veic ārlietu ministrijas funkcijas, visvairāk ar sankcijām šantažējis ir tieši Baltijas valstis, kurās dzīvo tautieši. Tas bija jāņem vērā tiem Baltijas uzņēmumiem, kas sāka biznesu Krievijā, ka viņu bizness tiks izmantots kā Krievijas ārpolitikas instruments.

Straujuma, attopies!

Pašlaik visādas Krievijas naudas uzbarotās lauksaimnieku un pārtikas ražotāju organizācijas (LOSP, LLKA, LPUF u.c.) izdara spiedienu uz valdību, lai tā atver maku un ar nodokļu maksātāju naudu maksā šiem krievu ruletes spēlētājiem par nošautajiem upuriem. Ņemot vērā, ka ar Krieviju saistītā piena, gaļas, zivju un tranzīta biznesā ir Krievijas mafiozās un pusmafiozās struktūras, nodokļu nauda aizies arī šo biznesmeņu kabatās.

Turklāt, kā zināms, visi mūsu piena un šprotu ražotāji labi zināja, ka Krievijas tirgū ir zemākas kvalitātes prasības nekā Eiropas tirgos, un tāpēc pierada pie stagnācijas un nemaz necentās paaugstināt savu preču veselīgumu un kvalitāti. Lai Latvijas piena, zivju un gaļas produkti būtu konkurētspējīgi Eiropā, jāapzinās, ka tur nebūs liels pieprasījums pēc kancerogēniem un ar transtaukiem, antibiotiku atliekām piepildītām konservu kārbām, jogurta, desu un siera rituļiem.

Tos vēl var iemānīt lētticīgiem krieviem Krievijā vai pašiem latviešiem, kuri tic mūsu lobista un zivju konservu karaļa Šmita pasakām, ka neveselīga pārtika ir laba lieta. Taču ilgtermiņā Latvijas kā pasaulēs gandrīz pašas zaļākās valsts lauksaimniekiem būtu jāorientējas uz bioloģisko ražošanu, pēc kuras pieprasījums aug civilizētajos pasaules tirgos gan ES, gan ASV, Kanādā un citur. Šādiem produktiem visi rietumu tirgi ir vaļā.

Putina vienīgais labais darbs

Putins izdarīja arī vienu labu darbu, atverot Kremļa tirgus pielūdzējiem acis, ka ar ļaunuma impēriju biznesa nebūs un tāpēc jāpārorientējas uz civilizētiem tirgiem, kur mums nav nekādu citu ierobežojumu kā tikai augstas kvalitātes, veselīga un arī bioloģiski audzēta pārtika. Jābeidz sajūsmināties par tranzīta biznesu Krievijas virzienā, kas izdangā jau tā sliktos mūsu ceļus, ļauj iefiltrēties Latvijā un ES mūsu drošību apdraudošam kapitālam, mafijas struktūrām (no kurām barojas arī Latvijas politiķi).

Tas jāorientē uz valstīm, kurās biznesu nediktē politika un kuras neapdraud mūsu drošību. Latvija nevar atļauties tādu koķetēšanu ar Krieviju kā Somija, jo esam pilnīgi citā situācijā. Jo niecīgāki būs Latvijas ekonomiskie sakari ar Krieviju, jo mazākas Krievijai būs iespējas ietekmēt Latvijas politiku. Cerams, ka šis ir pēdējais modinātājzvans, ka Putina Krievijai ir jāpagriež mugura. Jo ātrāk, jo labāk.

* Komersant, 08.08.2014.


4 komentāri

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Opera 1940 g 7 nov

Foto: Latvijas Opera 1940. gada 7. novembrī PSRS okupācijas pirmajā gadā. Attēls no Sandras Veinbergas personīgā arhīva.

Saite uz rakstu TVNet.

Nevienam nav noslēpums, ka Kremļa televīzijas popmūzikas konkurss Jaunais Vilnis, kuru producē Kremlim lojālais un uzticamais producents komponists Igors Krutojs, nav nekāds privāts un no Kremļa ietekmes brīvs pasākums. Tieši otrādi – Putina ievadvārdi šim konkursam lieku reizi atgādināja, kas pasūta mūziku šajā ballītē, kādas dziesmas un kuri mākslinieki tur drīkst dziedāt.

Konkurss Jaunais Vilnis un to pavadošie pasākumi ir Krievijas kultūras un mediju imperiālisma bruņuvilciens Latvijā, kura mērķis ir nostiprināt krievu valodas, krievu popkultūras un galvenais – Krievijas vērtību dominanci postpadomju valstīs. Tajā skaitā arī Latvijā.

Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.

Zigmars Liepiņš atdevās par 129 tūkstošiem eiro

Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri. (Kur tad Ušakova jaunā sieva Liepnieks?)

Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

Zigmars Liepiņš piekrita tam, uz ko neuzdrošinājās pat iepriekšējais Operas galva A. Žagars, kurš par lojalitāti Krievijai no Putina rokām bija saņēmis pat ordeni. Liepiņš no kāda Latvijas prezidenta rokām ir saņēmis Latvijas ordeni, taču tas ir iedvesmojis viņu kalpot Kremlim sirsnīgāk nekā Žagaram.

Z. Liepiņš sludina, ka Kremļa emisāra Krutoja samaksu par pakalpojumiem esot jādēvē nekā citādi, kā tikai par ziedojumu Latvijas kultūrai, taču reti kādam nav skaidrs, kas tā par naudu. Tā ir Kremļa un tā sponsoru nauda, jo Krutojs barojas pie Kremļa siles, tajā skaitā no Kremļa propagandas televīzijas un tās sponsoru rokas, kas pēdējā pusgadā apliecinājusi sevi kā ietekmīgāko Krievijas informācijas kara ieroci.

Par sava galma ballīti faktiski samaksāja Putins. No tās pašas kabatas, no kuras tiek finansēti raķešu ražotāji un to apkalpes, kas uzspridzināja Malaizijas pasažieru lidmašīnu Ukrainas debesīs (bet krieviem Krutojam lojālajos TV kanālos iestāstot, ka to izdarījuši ukraiņi), no tās pašas kabatas, kas finansē Kremļa (Krutoja, Jaunā Viļņa) propagandas televīziju (kuru A. Dimants nesen uz trim mēnešiem pamatoti lūdza netranslēt vismaz Latvijas TV uzņēmumu tīklos), no tās pašas kabatas, kas finansē Krimas okupāciju un kas apmaksā Krievijas bandītu karu Ukrainā. Nauda, kuru Krutojs iebāza Liepiņam kabatā (t.i., Operas kasē), ir asinīm slacīta, tā ir latviešus un demokrātiskos, godīgos krievus pazemojoša nauda.

Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama kā Saskaņas Centrs

Padomju režīma kultūras darbinieku goda nosaukumu ieguvušo un padomju laikos Kremļa televīzijai par derīgo atzīto Z. Liepiņu Operā ielika nacionāļi. NA politiķi vārdos sludina uzticību Latvijai un latviešu nācijai, taču pie pirmās izdevības gatavi atdoties Putinam un viņa impēriskās popkultūras emisāriem. Tā nav nejaušība, ka Jauno Vilni aizstāv tieši NA politiķi (spilgtākais krievu kultūras imperiālisma apoloģēts ir R. Naudiņš), izvairīgi par to izsakās kultūras ministre D. Melbārde, I. Parādnieks, J. Dombrava, R. Dzintars, tā arī skaidri nenosodot Z. Liepiņa vadītās Operas valdes prokremlisko rīcību, ne arī paši uzņemoties atbildību par Krievijas informatīvā kara galvenā ieroča Krievijas televīzijas (VGTRK) kanālu finansētiem Krutoja un kompānijas pasākumiem Latvijā.

NA ideoloģiski ir ļoti tuvu Putina konservatīvai nacionālisma ideoloģijai, un nav šaubu, ka ar Putinu Raivis Dzintars un Co droši vien vienotos par visu ko. Jo Ušakova partija Saskaņas Centrs un Nacionālā apvienība Putina iebrukuma gadījumā Latvijā nepārprotami būtu Kremlim pa rokai latviešu autonomijas un pašpārvaldes vadīšanai jaunajā Eirāzijas impērijā. Tāpēc Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama mūsu brīvībai un demokrātijai kā Saskaņas Centrs. Notikumi Operā 29. jūlijā to spilgti demonstrēja.

Par Ukrainas un Latvijas brīvību

Priecē, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kas redz šo Nacionālas Apvienības politiķu un viņu sponsoru un ielikteņu (Z. Liepiņš) liekulību, vārdos sitot sev pa krūtīm, ka esot lieli nacionālisti un patrioti, taču darbos kalpojot Putina režīmam. Putina režīma kalpu kritiķe Ieva Brante Liepiņam zibakcijā pie LNO atgādināja, ka nauda, kas nopelnīta par katru cenu, svētību nenes.

Prokremliskie žurnālisti un skaidri redzami operas organizēti aprējēji sociālajos tīklos un interneta medijos mēģināja noniecināt šo aktīvistu aktivitātes kā niecīgas un smieklīgas. Tas liecina, ka Kremļa kuces rej ne tikai no promaskavisko partiju un štābu troļļu birojiem, bet tās mājo arī mūsu baltajā namā. Vibrators bija rīks, ar ko Ievai Brantei draudēja šie troļļi, kas lika noprast, ka viņi vislabāk pazīst darbarīkus, kurus paši ikdienu tur savos rakstāmgaldos.

Šīm operas dāmām un kungiem, kas visiem spēkiem centās aizstāvēt Liepiņa rīcību, gribu atgādināt kādu vēstures faktu. Arī 1968. gada 25. augustā Maskavas Sarkanajā laukumā pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā demonstrēja tikpat cilvēku, cik pie Operas 29. jūlijā protestēja pret Putina režīma galma ballīti Latvijas kultūras citadelē. Abos gadījumos viņu skaits bija septiņi. Toreiz drosminieki plakātu «Par jūsu un mūsu brīvību» paspēja noturēt tikai dažas minūtes, jo demonstrantus ātri sagrāba un piekāva KGB un milicija. Ievas Brantes zibakcija pret Liepiņu arī bija par «jūsu (Ukrainas) un mūsu (Latvijas) brīvību» no Krievijas impērijas. Taču jāpriecājas, ka dzīvojam laikā un valstī, kur Liepiņam nav tiesību iespundēt I. Branti cietumā, taču tas nenozīmē, ka joprojām mums nav jābūt modriem par citu tautu un savu brīvību.

Pabrik, arī tu?

Ne tikai mietpilsoņi, bet arī daudzi politiķi Latvijā ir vai nu stulbi nekompetenti, naivi (Kremļa mediju nozombēti), vai arī liekuļi, kas barojas no Kremļa siles, esot tajā iekšā ar abām priekškājām. To atgādināja arī jaunizceptais eiroparlamentārietis un bijušais ministrs A. Pabriks (Vienotība), kurš Putina galma ballītes sakarā izteicās, ka nevajagot ņemties par to Operu un Krutoju, jo valsts neko neesot zaudējusi.

Pabriks šajā gadījumā, kad valsts prestiža zaudējumi ir redzami nepārprotami, demonstrēja galīgu nekompetenci Krievijas varas sistēmas virtuvē vai arī lika domāt, ka pats ir kaut kā personīgi ir saistīts ar šo Kremļa provokāciju un tās atbalstītājiem Latvijā. Abos gadījumos tas ir nožēlojami un viela pārdomām par mūsdienu munteriem.

Tā ir viela pārdomām arī par intelektuālās elites, mākslinieku, zinātnieku un masu saziņas līdzekļu liekulību, muļķību un klusēšanu, kas vēsturē palīdzēja pie varas nākt Hitlera un Staļina režīmiem, un tas pats atkārtojas šodien, kad Eiropā mēs ļaujam vaļu mūsdienu Hitlera un Staļina klonam Putinam*.

Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!

Mana kolēģe TVnet komentētāja Sandra Veinberga diskusijā tvitera tīklā par Kremļa galma ballīti Operā, kritizējot Operas rīcību, atsaucās uz kādu sava tēva fotogrāfiju, kas uzņemta 1940. gada 7. novembrī, kad PSRS okupācijas vara Latvijas Operas nama fasādi bija izdekorējusi ar Staļina Ļeņina, Marksa un Engelsa bareljefiem, demonstrējot, kas ir jaunie latviešu kultūras citadeles idejiskie saimnieki.

Šis attēls ir kļuvis par ļoti aktuālu arī šodien pēc 74 gadiem. Vai kādam vēl ir šaubas, ka, putinistiem pārņemot varu Latvijā, Nacionālā apvienība un viņu ieliktenis Zigmars Liepiņš parūpētos, ka Krievijas un pasaules komunistisko ideologu vietā Operas fasādi greznotu Eirāzijas impērijas apoloģēta Putina bareljefs un lozungs «Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!»? Vai jūs jau to manāt? Es to jau redzu.

 

* Eiropas vadošie mediji par Putinu

LASI TVNET: Eiropas liberālie mediji: Dialogs ar Putinu – laika šķiešana

Resursi: Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas!

LASI TVNET: Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!