Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Kā Saskaņa un pareizticīgo baznīca šķeļ Latvijas sabiedrību

Ušakovs Metropolits Ameriks

Speciāli TVNet

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tikko atkal Saskaņa nākusi klajā ar to pašu, ko pirms gada (TVNet: «Saskaņa» kārtējo reizi rosina pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par brīvdienu)


Kad savam fitnesa trenerim Valērijam vakar treniņā jautāju, kad viņš kā pareizticīgais svin Ziemassvētkus, viņš, izbrīnīts par jautājumu, sacīja: – Tad, kad visi, – 25. decembrī.

– Bet vecāki?

– Arī. Visi esam kopā savās vecāku mājās Rēzeknē un nekad neesam svinējuši citā datumā kā 25. decembrī, – atbildēja trīsdesmitgadīgais etniskais krievs, kas sabiedrībā runā perfekti latviski, bet mājās krieviski un ar savu domāšanu un izturēšanos identificē sevi kā piederīgu latviešu nācijai un Eiropas kultūrai.

– Bet kāpēc tad Latvijā ir krievi, kas grib svinēt Ziemassvētkus kopā ar Maskavu un Krieviju?

– Tie ir politiķi, ne krievi. Politiskas spēlītes. Man tās jau apnikušas, – diplomātiski attrauca Valērijs.

«Saskaņas centrs», kas veicina nesaskaņu

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tā tas tiek darīts ar 8. martu, ko ar liekulīgu vērienu svin totalitārajā Krievijā, kur dominējošā pareizticīgo baznīcas ietekme ikdienā atvēl sievietei kaķim vai sunim līdzīgu lomu, bet reizi gadā – 8. martā viņa tiek celta uz pjedestāla.

Tā tas tiek darīts ar Ziemassvētkiem, kad prokremliskie spēki vēlas šķelt Latvijas sabiedrību. Šo šķēlēju avangardā ir Saskaņas Centrs. Tā Saeimas deputāti iesnieguši Saeimas prezidijam likumprojektu, kurā paredzēts, ka 7.janvāris – diena, kad pareizticīgie un vecticībnieki Krievijā svin Ziemassvētkus, arī Latvijā ir jānosaka par brīvdienu. Valērijs Agešins, Ivans Klementjevs, kas ir šīs idejas bīdītāji Saeimā, nepublisko, ka viņi to dara tāpēc, ka Kremlim tas noteikti ļoti patiktu, bet liek noprast, ka 7. janvāris it kā būtu visu pareizticīgo Ziemassvētki un ka 7. janvāra atzīšana par brīvdienu veicinātu sabiedrības integrāciju (Leta, 20.12.2013.). Protams, tā būtu integrācija, bet integrācija Kremļa un Krievijas virzienā, ko Saskaņas Centrs acīmredzot vēlas panākt. Ar krievu integrāciju Latvijas un latviešu nācijas sabiedrībā 7. janvāra atzīšanai par brīvdienu nav nekāda sakara.

Eiropas pareizticīgie svin kopā ar visiem kristiešiem

Tie, kas Latvijā uzdodas par visu pareizticīgo jūtu aizstāvjiem, cenšas noslēpt faktu, ka Eiropas Savienībā ir valstis, kur pareizticīgo procents sabiedrībā ir daudz lielāks nekā Krievijā, taču šajās valstīs pareizticīgie Ziemassvētkus svin kopā ar pārējiem Eiropas kristiešiem – katoļiem un luterāņiem, t.i., 25. un 26. decembrī. Šīs valstis ir Bulgārija un Grieķija, kur oficiālie Ziemassvētki ir nevienā citā laikā kā 25. un 26. decembrī.

Arī citu ES valstu pareizticīgie svin Ziemassvētkus kopā ar visiem kristiešiem, pat ja viņi savā ticībā dzīvo pēc vecā, tā saucamā Jūlija kalendāra, nevis modernās pasaules pieņemtā Gregora kalendāra (gregoriāņu kalendāra) jeb jaunā stila laika skaitīšanas sistēmas. Dažas ļoti konservatīvas pareizticīgo baznīcas, kā Krievijas un Serbijas, cenšas par katru cenu pieturēties pie vecā stila kalendāra, ko dēvē par Jūlija kalendāru (latīņu – calendarium Iulianum), kas bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars.

Šīm divām pareizticīgo baznīcām Eiropā seko arī Latvijas pareizticīgo baznīca, kas formāli ir neatkarīga no Maskavas un Krievijas ticības brāļu organizācijas, taču izskatās, ka attieksmē pret Ziemassvētkiem ietur Maskavas līniju.

Metropolīt Aleksandr, lūdzu, paskatieties laukā pa logu!

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kristus piedzimšanas svētkos, ko viņa baznīca stūrgalvīgi svin pēc vecā stila 7. janvārī, savā vēstījumā visiem Latvijas pareizticīgās baznīcas bērniem aicina ar patiesu mīlestību mīlēt ikvienu cilvēku, kuru satiekam mūsu dzīves ceļā.

Vai Dieva žēlastībā padevīgais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs nevarētu parādīt izcilu mīlestības paraugu, darot visu, kas viņa spēkos, lai viņa baznīca neizolētos no Latvijas un Eiropas, bet justos tai piederīga un Ziemassvētkus visi Latvijas kristieši svinētu kopā ar visu Eiropu?

Vai šāda attieksme labāk neveicinātu arī krievu integrāciju Latvijā un Eiropā un saskaņu, saliedētību Latvijas sabiedrībā?

Metropolīta kungs, lūdzu, paskatieties pa logu un redzēsiet, ka visa pasaule dzīvo pēc jauno laiku Gregora kalendāra un Latvija atrodas Eiropas Savienībā, un tās pareizticīgie grib izjust kopības sajūtu ar visiem Eiropas kristiešiem!

Citādi Latvijas sabiedrībai rodas pamatotas aizdomas, ka Latvijas pareizticīgo baznīca vairāk skatās uz Maskavu, nevis uz Eiropu, kurai kulturāli, mentāli un teritoriāli Latvija pieder.

Ja Latvijas pareizticīgo baznīca pat sava veco laiku kalendāra lietošanā baidās spert citu Eiropas pareizticīgo brāļu un māsu soli un pāriet uz moderno laiku skaitīšanas sistēmu bez saskaņošanas ar Maskavu, tad šogad šo problēmu novēršanai varētu izmantot plānoto Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā.

Patriarhs Kirils gan nav nekāds demokrāts, jo viņa atbalsts Kremļa režīmam, politisko disidentu vajāšanai Krievijā un paša korumpētība nav nekas tāds, par ko Dievs priecātos, taču Latvijas politiķiem, varas pārstāvjiem, vajadzētu viņam atgādināt: ja pareizticīgo baznīca vēlas saliedēt Latvijas sabiedrību, tad labākais, ko šī baznīca varētu izdarīt, ir atteikties no oportūnisma kalendāru lietā un mudināt Latvijas pareizticīgos svinēt Kristus dzimšanu kopā ar visu Latvijas tautu.

Jauni kalendāra nemieri?

Pašreizējais SC politiskais un baznīcas spiediens veicina kalendāru nemierus.

Latvijas vēsturē konfrontācija Ziemassvētku svinēšanas dienas sakarā jau ir bijusi. Tos dēvē par kalendāra nemieriem, kad rīdzinieki atteicās svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā, tā saucamā Gregora kalendāra. Tie notika no 1584. līdz 1589. gadam un bija rīdzinieku izpausme pret Žečpospolitas kundzību un tās tiešo varas izpildītāju – Rīgas rāti (www.letonika.lv). 1582. gadā ar pāvesta Gregora XIII aicinājumu visā katoliskajā pasaulē tika ieviests jauns kalendārs, t.s. gregoriskais kalendārs, kam bija jānomaina vecais – Jūlija Cēzara izveidotais kalendārs. Sākumā Rīgas rāte pakļāvās namnieku (viduslaiku pilsētu iedzīvotāji, kuriem pilsētā bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības) prasībām un jauno kalendāru nepieņēma, bet 1584.gadā, kad Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs, draudot ar represijām, pavēlējis Gregora kalendāru ieviest, pilsētā sākās protesta akcijas. Nemieri beidzās ar nāvessodiem.

Jaunais laika skaitīšanas stils tika ieviests, lai novērstu Jūlija kalendāra nepilnības – kalendārā gada atpalikšanu no patiesā saules gada. Katoļu zemēs jaunais kalendārs tika pieņemts uzreiz. Protestantu, pareizticīgo un citās zemēs Gregora kalendārs tika ieviests ar grūtībām dažādos laikos. Viena no valstīm, kur Gregora kalendāru sāka lietot visvēlāk, bija Krievijas impērija, tāpēc arī Latvijas teritorijā uz to pilnībā pārgāja tikai 1919. gadā, kad starpība bija jau sasniegusi 13 dienas. Tomēr pirms iekļaušanas Krievijas impērijas teritorijā visos Latvijas novados tika lietots jaunais stils – Latgalē un Vidzemē to pirmoreiz ieviesa 1582. gadā, kad tas izraisīja kalendāra nemierus Rīgā, bet Kurzemē un Zemgalē 18. gadsimta sākumā (letonika.lv).

Arhibīskaps Vanags arī šķeltnieku pusē

Pašlaik likums neatļauj oficiāli šķelt sabiedrību divās daļas pēc baznīcas kalendāriem. Cerams, ka tas arī nenotiks un Saeimai būs tik daudz veselā saprata, lai šādu SC provocētu šķelšanos neatbalstītu, lai arī Latvijā vismaz pašvaldību līmenī šādi šķelšanas precedenti ir. To dara Rēzeknes domes priekšsēdētājs A. Bartaševičs (Saskaņas Centrs), Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis (Latgales partija), izdodot rīkojumus par brīvdienām savu pašvaldību darbiniekiem.

Vai tiešām kāds spēj noticēt šo kungu apgalvojumiem, ka tādā veidā viņi tādā veicina Latvijas tautas saliedētību un integrāciju? Nē, šie kungi uzvedas tieši tāpat kā luterāņu baznīcas arhibīskaps Vanags, kas nesen LNT raidījumā paziņoja, ka atsevišķa brīvdiena pareizticīgajiem būtu būtisks ieguldījums sabiedrības integrācijas procesā. Pieņemu, ka Vanaga kungs nesaprot, ko runā, jo negribas ticēt, ka luterāņu baznīca būtu sabiedrības šķelšanas pusē.

Ignorējot avantūristiskos un bezatbildīgos politiskos (SC) un baznīcas (Vanags) padomdevējus, izšķirošu soli var spert pati pareizticīgo baznīca, nedodot iespēju politiķiem savās interesēs izmantot šo jaukos svētkus.

Baznīcai būtu jādara viss, lai cilvēkus nevis šķeltu, bet vienotu. To var izdarīt ļoti vienkārši – svinēt Ziemassvētkus kopā ar visu Latviju un Eiropu. Kā to dara pareizticīgie Bulgārijā un Grieķijā. Latvijas situācijā tas būtu nenovērtējams baznīcas ieguldījums īstas saskaņas veicināšanā.


Komentēt

Krievija noteikti sabruks. Vai Putinu gaida rumāņu diktatora Čaušesku liktenis?

čaušesku līķis

Diktatora Čaušesku līķis tiek guldīts zārkā pēc nāves soda izpildes. 1989.gads, 30.decembris. Foto: Youtube video

Speciāli TVNet

1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.

Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.

Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.

KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara

1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā – rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.

Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.

Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.

Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju

Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.

Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.

Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.

Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.

Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk

Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.

Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.

Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.

Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija…»(1)

Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā

Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.

1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.

Reigana faktors, kura trūkst šodien

Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.

Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.

Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.

Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.

Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.

Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bijaVladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.

Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?

Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?

Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).

Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.

Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.

Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?

Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?

Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums – latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.

Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.

Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?

Video: Nāves sprieduma izpilde Rumānijas diktatoram N. Čaušesku un viņa sievai.

* Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

LASI CITUR: Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu

*** Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

LASI CITUR: Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

**** Европейский выбор и астрал Путина

LASI CITUR: Европейский выбор и астрал Путина

Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

LASI CITUR: Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

***** Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.

LASI CITUR: Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.


Komentēt

Mazs un drosmīgs solis Rinkēvičam, liels solis Latvijai

Džeimss Blants skūpstas ar vīrieti

Protestējot pret homofobiju, heteroseksuālais populārais dziedātājs Džeims Blants (James Blunt) uz skatuves skūpstās ar vīrieti., Foto: Apollo.lv

Speciāli TVNet

Latvija ir viena no homofobiskākajām valstīm Eiropas Savienībā, jo ir gandrīz vienīgā, kur likumdošana nedod tiesības visiem cilvēkiem uz partnerattiecību vai laulības reģistrēšanu.

Ar homofobijas karogu uz priekšu – uz Ukrainu un tad uz Baltiju!

Homofobija* ir plaši izplatīta ne tikai sadzīvē, bet tā zeļ un plaukst medijos, politiķu vidū un dominē Saeimā. Homofobija kā partijas politika ir visu Latvijas Saeimā ievēlēto politisko spēku karogs. Izņemot Vienotības oficiālo politiku.

Homofobijas izplatību Latvijā apstiprina arī politologs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, kurš secina: ja ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (V) paziņojums par viņa seksuālo orientāciju būtu nācis klajā pirms vēlēšanām, iespējams, viņa rezultāts vēlēšanās būtu vājāks, jo daļa Latvijas sabiedrības neesot pārāk iecietīga šajos jautājumos un šāds Rinkēviča paziņojums būtu negatīvi ietekmējis viņa rezultātus 12. Saeimas vēlēšanās. Nevienā normālā un attīstītā rietumu demokrātijas zemē kāda politiķa seksuālā orientācija nespētu negatīvi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Bet tas droši vien nenotiktu Latvijā, neskatoties uz to, ka Rinkēviča kungs socioloģiskajās aptaujās figurēja kā viens no visautoritatīvākajiem un profesionālākajiem Latvijas politiķiem. Tie homofobi, kas sludina, ka Latvijā neviens nevienu geju nediskriminē pēc viņa orientācijas, nonāk pretrunā ar savu apgalvojumu, ka Rinkēvičam vajadzējis «iznākt no skapja» pirms vēlēšanām. Acīmredzot visas Latvijas homofobi bija gatavi svītrot Rinkēviču tikai tāpēc, ka viņš ir gejs.

Visu cilvēku vienlīdzīgu tiesību jautājumos mēs vēl neesam civilizēti rietumi, bet drīzāk Putina Krievija, kur homofobija ir organiska valsts iekšējās un ārējās politikas būtiska sastāvdaļa, kur ar homofobijas karogu sit un spārda gejus uz ielām un īsteno militāru agresiju Ukrainā, lai it kā pasargātu Ukrainu no gejropas (Kremļa propagandas izgudrots termins, lai stigmatizētu** Eiropas demokrātiskās vērtības) ietekmes.

Homofobija bija Hitlera kaujas karogs, iekarojot Eiropu, tagad tas ir Putina rokās un tiek vicināts krievu šovinistisko bandītu rokās Luhanskā un Doņeckā, kā arī uz tankiem un iskanderiem (krievu kodolraķetes), kas drūzmējas pie Ukrainas un arī Baltijas robežām.

Homofobijas saknes Satversmē

Būtu nepilnīgi homofobijas izplatībā vainot tikai padomju laikmeta ietekmi. Tā, protams, ir postpadomju slimība, taču mūsdienās Latvijā tās izplatību veicina kristīgās baznīcas, klerikālo (tā saucamo tradicionālo vērtību) partiju un Krievijas masu mediju īstenotā homofobijas propaganda. Visi trīs nosauktie faktori kopā mazo Latviju ir padarījuši par nebrīvu, kompleksainu un nožēlojamu valsti, kurā cilvēkiem, kas nav laulājušies baznīcā, bet vieni paši vai nereģistrētās attiecībās dzīvo kopā, rada un audzina bērnus, ir ierādīta otrās šķiras pilsoņu loma.

Homofobija ir nostiprināta arī Latvijas Satversmē, un to izdarīja nevis 1918. gada Satversmes autori, bet labējie, klerikālie un centriskie latviešu homofobiskie politiķi 2005. gadā. Tas notika ar klerikālās Latvijas Pirmās partijas (LPP) līdera Šlesera aktīvu iniciatīvu un vadību. Tā Latvijas tauta kā aitas ļāva vienam neizglītotam, bet ambiciozam klaigātājam ar norvēģu baznīcas skolas diplomu kabatā mūsu konstitūcijā nostiprināt sabiedrības ievērojamu daļu diskriminējošu normu.

Tagad LPP ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP sabiedrotie 2005. gadā bija Tautas partijas, ZZS, TB/LNNK un Jaunais Laiks deputāti, kas kopā pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs.

Šlesers, Šķēle, Kalvītis, Godmanis, Kristovskis un citi tā laika politiķi sen jau ir izmesti vēstures mēslainē, taču viņu sastrādāto ir spiestas norīt nākošās paaudzes.

Tagad Saskaņas, Nacionālās apvienības, No sirds Latvijai, Reģionu partijas deputāti visi kā viens atsaucas uz šo diskriminējošo pantu, kad reportieri jautā, vai nevajadzētu visiem Latvijas iedzīvotajiem dot vienādas tiesības.

“Lai viņi visi precas, tad valsts viņus aizsargās”, ciniski secina NA politiku īstenojošais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, labi zinot, ka šis aicinājums neattiecas uz visiem, bet tikai uz sabiedrības 90-95%. Taču arī no heteroseksuālajiem pāriem puse no Latvijas bērniem dzimst un aug nereģistrētās attiecībās. Bērnus dzemdē un audzina arī homoseksuāli pāri un dod ne mazāku ieguldījumu demogrāfijas veicināšanā kā heteroseksuālie pāri vai vientuļās mātes/tēvi. Tātad vairāk nekā pusi Latvijas sabiedrības šis kroplīgais Satversmes pants diskriminē. Vai, diskriminējot vairāk nekā pusi sabiedrības, skaļie tikumības sargi no NA (Parādnieks, Iesalnieks, Kiršteins, Dzintars) veicinās laimīgāku un aizsargātāku tautu? Protams, nē! NA, Saskaņas, NSL, RP politika, slēpjoties aiz nacionāliem, sociāldemokrātiskiem un demogrāfijas lozungiem, tikai ciniski šķeļ un diskriminē Latvijas sabiedrību. Ja kāda Latvijas partija savā programmā sludina, ka tā ir par tradicionālām ģimenes vērtībām, tad tā ir droša zīme, ka mums ir darīšana ar homofobisku partiju.

Uzkārt uz āķiem vai izsūtīt uz vientuļu salu

Rinkēviča solis ir ne tikai drosmīgs, tas ir arī nozīmīgs politisks solis Latvijai, lai valsti izārstētu no homofobijas un mazinātu Krievijas un pašmāju homofobiskās propagandas ietekmi. Tam ir jau pirmie rezultāti. Nils Ušakovs, jūtot trenda maiņu, ka nav vairs varonīgi būt homofobam un oponēt Rinkēvičam, ka viņš Latvijā neielaida četrus pazīstamus krievu homofobus un atklātus Putina impēriskās politikas un Ukrainas kara atbalstītājus Valēriju, Josifu Kobzonu, Josifu Prigožinu un Ivanu Ohlobistinu, apsveic Rinkēviča «iznākšanu no skapja» kā godīgu rīcību.

Piesardzīgi un vairs nekategoriski noliedzoši par Vienotības plānoto dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Panorāmā izsakās pat homofobiskā Aivara Lemberga domu spogulisAugusts Brigmanis (ZZS).

Homo-, bi-, un transseksuāļu tēma Latvijas politiķiem vienmēr ir bijis karsts kartupelis, jo viņi vienmēr ir domājuši, ka tauta ir tumsonīga un pasaulē nav bijusi, kā dzīvo citi, nezina un tāpēc tai ir bailes no visa sveša un nezināmā – no melnādainajiem, no ebrejiem, no blondīnēm un no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transseksuāļiem.

Neviens politiskais spēks nekad nav atklāti nostājies pret homofobiju politikā, sadzīvē, darbavietās, kultūrā un citur.

Taču ir bijuši latviešu politiķi, kas visus homoseksuāļus solījuši izolēt uz vientuļas salas vai uzkārt uz āķiem un visādi citādi diskriminēt.

Latvija nebūs brīva un laimīga valsts, kamēr homofobiju atbalstīs un veicinās politiķi. Aizspriedumu un baiļu pozīcijās vēl joprojām cieti kā klints ir gandrīz visi Latvijas politiskie spēki. Nacionālās apvienības trubadūrs Jānis Iesalnieks, draudot Ilzei Viņķelei, ka nekādu visu cilvēku līdztiesību nodrošinošu dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Saeima nepieņems, dzied unisonā ar ideoloģiski tuvo Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu, kurš par Rinkēviču saka tā: «Atradis, ar ko lepoties. Kaut gan, ja nav nekā cita, ar ko lepoties, tad jālepojas ar to pašu.» (Twitter.com).

Visdīvainākais, ka homofobija ir tā saucamās sociāldemokrātiskās un krievu minoritātes aizstāvju partijas Saskaņa politika, jo sociāldemokrāti visā pasaulē parasti aizstāv visu veidu minoritātes un sociāli neaizsargātos cilvēkus. Tas vien apstiprina aizdomas, ka šī partija tiešām ir nevis sociāldemokrāti, bet Krievijas impēriskās politikas roka Latvijā.

Kas kopīgs Sandrai Kalnietei ar Jāni Rožkalnu?

4.februārī Eiropas Parlaments (EP) balsoja par atbalstu Eiropas Savienības (ES) «ceļa kartei» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas. Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis no Vienotības balsoja pret. Taču arī par balsojusīSandra Kalniete EP priekšvēlēšanu debatēs demonstrēja svelmojošu dubultmorāli, pievienojoties Robertam Zīlem un taisnojoties, ka šī ceļa karte nav obligāta, Latvija var to ignorēt un tā nav jāņem galvā vispār. Zemteksta vēstījums: esmu tomēr bailīga homofobe un tikt EP man gribas vairāk, nekā turpināt cīnīties par visu cilvēku vienlīdzīgām tiesībām un Latvijas brīvību no homofobijas.

Par to nav jābrīnās, jo Kalnietes kundze kādā TV intervijā sakarā ar Tautas frontes jubileju pirms gada nožēloja, ka neesot bijusi pietiekoši drosmīga un nav uzdrošinājusies iet pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, lai kopā ar cilvēktiesību grupu Helsinki-86*** noliktu ziedus. Skatījusies tikai no malas. Taču brīvu Latviju gribējusi un par to nolēmusi cīnīties.

Toreiz daudz drosmīgāks par Sandru Kalnieti bija šodien homofobiski kareivīgais Jānis Rožkalns, kurš gāja pie Brīvības pieminekļa un nolika ziedus. Iespējams, ka arī tāpēc, ka J. Rožkalnam nebija ko zaudēt, bet S. Kalnietei bija, jo tad vēl nebija skaidrs, vai M. Gorbačovs ziedu licējus neizsūtīs uz Sibīriju un nesametīs cietumos. E. Rinkēviča paziņojuma sakarā bijušais cilvēktiesību aktīvists J. Rožkalns raksta: «Latviešu tauta nevēlas sev perversiju godinātājus valdībā, vai to tik grūti saprast? Tādi paziņojumi ir arī pretrunā Satversmei» (Twitter). Tāda, lūk, Rožkalna kunga cilvēktiesību izpratne šodien pēc 27 gadiem. Tā neizsakās, taču pēc būtības ar savu priekšvēlēšanu taisnošanos J. Rožkalnu un citus homofobus atbalsta «varonīgā tautfrontiete un Latvijas brīvības cīnītāja» S. Kalniete.

Latvija vēl nav brīva

Toreiz, kad Jānis Rožkalns kopā ar cilvēktiesību aizstāvju grupu Helsinki-86 lika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš to darīja par visu cilvēku tiesībām, par latviešu un Latvijas valstisko brīvību. Ja toreiz būtu tviteris, tad Jānis Rožkalns saņemtu tādus pašus apsveikumus kāEdgars Rinkēvičs tagad: «Apsveicam ar drosmīgu soli», «Tas ir drosmīgi!», «Tu esi varonis», «Mēs lepojamies ar tevi» utt.

No malas izskatās, ka pa šiem 27 gadiem varonīgais cilvēktiesību cīnītājs ir nodevis Helsinku konferences Noslēguma akta ideālus un kļuvis par cilvēktiesību nicinātāju, kurš citas seksuālās orientācijas cilvēkus dēvē par perversiju godinātājiem. Drausmīga metamorfoze.

Jānis Rožkalns spēra savu pirmo, bet drosmīgu soli 1987. gada 14. jūnijā, lai visi cilvēki būtu brīvi un Latvija atjaunotu savu valsti, taču līdz galam par Latvijas un tās cilvēku brīvību viņš negribēja vai nespēja iet.

Kamēr visi cilvēki Latvijā vēl nav laimīgi un ar vienādām tiesībām, Latvija vēl nav brīva. Tāpēc nākamo soli Latvijas brīvības cīņā pirms dažām dienām bija jāsper Edgaram Rinkēvičam. Tas bija mazs solis Rinkēvičam, bet liels solis Latvijai****, lai Latvija un visi cilvēki tajā būtu brīvi, laimīgi un dzīvotu harmoniski.

Tas ir nepiedodami aizkavējies un notiks tikai tad, kad to gribēs mūsu ievēlētie politiķi. Tas notiks tad, kad mēs visus viņus redzēsim praida pirmajās rindās nākamajā gadā.

Tas varētu sākties jau rīt, ja TV ekrānos mēs redzētu Saeimas tribīnē protestu pret homofobiju un diskrimināciju, kurā apskautos, piemēram, Solvita Āboltiņa ar Regīnu Ločmeli-Luņovu,Romāns Naudiņš ar Andreju Elksniņu, Augusts Brigmanis ar Daini Liepiņu, Imants Parādnieks ar Gunāru Kūtri, Aleksandrs Kiršteins ar Sergeju Dolgopolovu, Ilze Viņķele ar Ingūnu Sudrabu, Ingūna Rībena ar Lolitu Čigāni, Raivis Dzintars ar Igoru Pimenovu, Jānis Dombrava ar Borisu Cilēviču…

Ekscentriskais mākslinieks un deputāts Artuss Kaimiņš varētu turpināt sadalīt deputātus pa pāriem un iedvesmot uz šādu rīcību.

Esmu jau ieslēdzis televizoru un gaidu, kad šo reportāžu pieteiks Jānis Geste (LTV), Arnis Krauze (TV3) vai Andris Auzāns (LNT).

Hetero-, homo-, bi- un transseksuālie dāmas un kungi, vai varat būt tikpat drosmīgi Latvijas brīvības vārdā kā Edgars Rinkēvičs?

P.S. Raksta autors ir heteroseksuālas, tā saucamās tradicionālās ģimenes, kurā ir divi bērni, tēvs.

*Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām.

** Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus. Tagad uz šā ceļa ir nostājusies Putina Krievija.

*** Helsinki-86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Nosaukums Helsinki-86 patapināts no fakta, ka 1975. gadā Helsinkos Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēgumā tika parakstīts «Helsinku noslēguma akts», kas bija sākums atslābuma politikai starp Rietumiem un PSRS, aicinot ievērot tautu pašnoteikšanās un cilvēktiesības.

**** Kad 1969. gada 21. jūlijā amerikāņu astronauts Neils Armstrongs spēra pirmo soli uz Mēness virsmas, viņš sacīja: «Tas ir mazs solis cilvēkam, bet viens milzu lēciens cilvēcei. “That’s one small step for man, one giant leap for mankind.»


1 komentārs

Homofobiju Latvijā veicina eiroparlamentārieši: Vaidere, Šadurskis un Zīle kā redzamākie

Vaidere, Zīle sadurskis

Speciāli TVNet 2014. g. 12. februāris

Ar dominējošu balsu vairākumu 4. februārī Eiropas Parlaments (EP) atbalstījis Eiropas Savienības (ES) «ceļa karti» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas*. Eiropas Komisijai (EK) tagad būs jāizstrādā vadlīnijas, lai visās dalībvalstīs tiktu atzītas dažādas ģimeņu formas, netiktu ierobežota vārda un ticības brīvība. EP norādīja, ka cīņai pret homofobiju ir nepieciešama vēl nopietnāka stratēģija nekā līdz šim – līdzīgi kā romu integrācijai vai dzimuma līdztiesību jomā.

«Eiropa vairs nedrīkst samierināties ar homofobiju. Tik daudzi no mums – lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi – pārāk ilgi ir dzīvojuši bailēs. Tās ir bailes uz ielas sadoties rokās, bailes tikt apsaukātiem, bailes tikt izmestiem no mājām, skolām vai darba. Vajadzīga ES rīcība, lai arī mēs varētu baudīt cilvēku pamattiesības, ko visiem iedzīvotājiem garantē ES,» sacīja ziņojuma autore Ulrike Lunačeka (Austrija).

Pret šo rezolūciju balsoja trīs Latvijas deputāti: Roberts Zīle no «Nacionālās apvienības» unInese Vaidere, Kārlis Šadurskis no «Vienotības». Tagad mēs zinām, ka viņi ir homofobi, jo viņiem nerūp visu cilvēku tiesības. Viņiem rūp tikai heteroseksuāļu tiesības. Ar savu balsojumu šie Eiroparlamenta deputāti no Latvijas nodemonstrēja, ka viņi acīmredzot nekad neaizstāvēs neizsargātu upuri, ja Briselē vai Rīgā vai Maskavā uz ielas agresīvi homofobi sitīs kādu geju, lesbieti vai transpersonu. Viņi drīzāk pamuks ielas otrā pusē un noskatīsies un droši vien aizskries pie odiozā K. Dimitera un V. Lindermana, lai parakstītos par zinātniskas dzimumizglītības aizliegumu arī Latvijā, kā to savā valstī ir izdarījusi Krievija, nosaucot to par «propaganda gomosjatini». Tāds pats homofobs ir arī I. Godmanis, kas balsojumā atturējās. Arī viņš tāpat kā nosauktie Vaidere, Šadurskis un Zīle nekad droši vien neizrādīs drosmi un solidaritāti ar sabiedrības apspiestākajām grupām un baidīsies pat izrunāt vārdu «homoseksuālis», no praidiem turoties lielgabala šāviena attālumā.

Nacionāļi kopā ar Lindermanu

Cilvēktiesību ierobežošanā un naida veicināšanā pret citādāko latviešu brašie «nacionāļi»un «liberāļi» var vienoties arī ar pašu «velnu» – pazīstamo nacionālboļševiku Lindermanu, kas pirms pāris gadiem iniciēja latviešus pazemojošo referendumu par valsts valodu Latvijā.

Tikai pateicoties tādiem atbildīgiem un pilsoniski drosmīgiem EP 397 politiķiem (kas nepadevās baznīcas inspirētās konservatīvo spēku homofobiskās propagandas spiedienam) kā Sandra Kalniete (V) Krišjānis Kariņš (V) un Alfrēds Rubiks (SC), EP šo rezolūciju pieņēma.

Arī Eiropā vēl nav izskausta homofobija un agresīva homofobijas propaganda, kas sekmē to, ka 47% no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām pēdējo piecu gadu laikā izjutuši diskrimināciju vai tikuši aizskarti, bet 26% saskārušies ar fiziskiem uzbrukumiem vai vardarbības draudiem. Latvija nav izņēmums.

Kas ir homofobija un kā tā izpaužas politikā?

Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus.

Sadzīves homofobijai šai rakstā nepieskaršos, jo tās izpausmes veidus jūs labi redzēsiet un jutīsiet šā raksta komentāros. Vienīgi ir vērts pieminēt homofobiskās retorikas argumentu, ka homoseksuāļu attiecības un laulības neveicinot dzimstību. To sludina arī Krievijas galvenais homofobs Putins. Taču šis apgalvojums ir aplams, jo nevienā valstī, kur ir atļautas viendzimuma laulības, dzimstība nav kritusies, bet tieši otrādi – pieaugusi**.

Homofobija un tās propaganda izpaužas politikā, uzmundrinot un atbalstot sadzīves homofobiju, sabiedrības sašķeltību un neiecietību pret citādo. Latvijā homofobija kā atklāta un slēpta partiju politika ir politiskā spektra abos flangos, gan latviešu, gan krievu pusē. Parasti homofobi ir tie latvieši, kas iracionāli necieš krievus, un tie krievi, kas baidās no latviešiem. Abiem ir bailes no citādākā. Piemēram, «Nacionālajai apvienībai» un «Lindermana partijai – Par dzimto valodu!». Tāpēc gan latviešu, gan krievu labējās partijas vai grupējumi ir vienoti homofobijā. Raivis Dzintars kādā intervijā lepojas, ka Rīgas praidā esot bijis maz politiķu. Demokrātisks politiķis Eiropā par to kaunētos. Taču ne NA līderis. Tā izpaužas viņa un partijas homofobija, jo viņam ir bail nostāties šīs tiesībās apspiestās sabiedrības grupas pusē.

Taču homofobi ir arī ZZS, SC, RP un «Vienotībā». Atcerēsimies kaut vai homofobisko spēku uzbrukumu ministrei Ilzei Viņķelei par dzimumaudzināšanas grāmatu (kas mudina bērnus domāt par dzimumu līdztiesību) izplatīšanu bērnudārzos, kad Ilzes Viņķeles partijas kolēģe Inguna Rībena kopā ar 35 Saeimas deputātiem nosūtīja vēstuli valdībai, lai panāktu diskriminējošas izmaiņas Latvijas dzimumu līdztiesības politikā. Ja kāda partija Latvijā sludina, ka tā ir tikai par «tradicionālām ģimeniskām vērtībām» un par vadoni, stingru roku, kas vadītu valsti, tad tā ir zīme, ka šī ir homofobiska un visa veida sabiedrības minoritātēm, citādi domājošiem naidīga partija. Jo viņi patiesībā uzskata, ka vientuļās māmiņas, tēti, partneri, seksuālās minoritātes nepieder pie tradicionālas ģimenes un tikai «vadonis» var ieviest kārtību Latvijā un visus partnerus, vientuļos, gejus uz lezbietes salikt būros un citādi diskriminēt.

Latvijas vēsturē visatklātāk homofobiju propagandējusi ir LPP, kuras priekšplānā bija pazīstams homofobs Šlesers. Tagad tā ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP 2005. gadā kopā ar Tautas partiju, ZZS, TB/LNNK un JL deputātiem pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs. Tas ļauj tagad homofobiskai propagandai (R. Zīle) sludināt, ka EP 4. februāra rezolūcija nedarbosies Latvijā, jo būs pretrunā ar Satversmi. V. Vīķe-Freiberga, izsludinot šos grozījumus, rīkojās liekulīgi un mierināja sabiedrību, ka grozījumi esot deklaratīvi, kas nevēršoties pret homoseksuālo partnerattiecību iespēju. Ja tas ir tā, kāpēc tad vispār vajadzēja vieglprātīgi grābstīties gar Satversmi? Lai apliecinātu dažu partiju homofobiskās ambīcijas? Šis piemērs demonstrē, ka Latvijā vajadzētu ieviest likumu, kas neļautu vienam Saeimas sasaukumam izdarīt būtiskas izmaiņas Satversmē, ja to neapstiprina nākošā sasaukuma Saeima. Tāda prakse ir spēkā vairākās citās valstīs. Jo citādi ar Latviju atkal var notikt kā 1940. gadā, kad Latviju iekļāva PSRS.

Krievijas ietekme uz homofobisko atmosfēru Latvijā

Krievijas mediji palīdz Latvijā veidot sabiedrisko domu un atstāj ietekmi uz mūsu partiju politiku. Krievijā homofobija ir kļuvusi par valsts politiku, kas uzmundrina sadzīves homofobiju, kas jau liek vilkt paralēles ar fašistiskās Vācijas un PSRS Staļina laika politiku pret seksuālajām minoritātēm un to nosoda visā pasaulē, izraisot arī pasaules politisko līderu boikotu pret Soču Olimpiādi.

Pasaulē pazīstamais Krievijas akadēmiķis Igors Kons raksta***, ka homofobiju veicina pareizticīgo baznīca, padarot homofobiju par sava veida nacionāli reliģisko ideju, saliedējot ap to konservatīvos spēkus un konfesijas ne tikai valstī, bet arī pasaules mērogā. Arī ievērojamais Krievijas TV komentētājs Vladimirs Pozners ir sacījis, ka augstais homofobijas un citu neiecietības formu līmenis Krievijā ir saistīts ar Krievijas pareizticīgo baznīcas «tradīcijām» un ar Krievijas vēsturiskās attīstības īpatnībām, kurām ir raksturīga neiecietība pret citu tautību cilvēkiem, pret citu reliģiju, pret citu ādas krāsu un tai skaitā pret citu seksuālo orientāciju.

Zinot, ka Latvijas pareizticīgie atrodas Maskavas patriarhāta pakļautībā, nav jābrīnās, ka tieši pareizticīgie ir aktīvāko un agresīvāko Latvijas homofobu rindās (piemēram, ar uzbrukumiem praidiem Rīgā, ar parakstu vākšanu referendumiem un citām aktivitātēm).

Nav jābrīnās, ka Krievijas pierobežā- Latgalē, kas atrodas masīvā Krievijas televīzijas un baznīcas ietekmē, tādi Latvijas politiķi kā Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC), Rihards Eigims (ZZS) un citi aicina ieviest Latvijā Krievijai analoģiskus likumus, kas aizliegtu vispusīgu un atklātu dzimumaudzināšanu pusaudžu vidū, ko šie politiķi nezinātniski un diletantiski dēvē par «homoseksuālisma propagandu». Tā Krievijas baznīcas pret citādāko vērstā ideoloģija ietekmē Latvijas politiku. Ja kāds vēl nezina, kas ir Krievijas maigā vara Latvijā, tad šis piemērs to uzskatāmi raksturo.

Homoseksuālu cilvēku medības

Krievu publicists Sergejs Medvedevs žurnālā «Forbes»**** raksta, ka homofobija ir vāju, savā seksuālajā orientācijā nepārliecinātu cilvēku pazīme, kas to baidās pazaudēt pirmajā konfrontācijā ar realitāti. Jo vājāka valsts, tās identitāte, jo niknāks ir tās homofobiskais gars. Tā ir kļuvusi par platformu, kas saliedē represīvos varas orgānus un pūļa instinktus. Būt par atklātu antisemītu vai rasistu Krievijā ir mazliet nepieklājīgi, taču būt par homofobu ir normāli, cienīgi un pat patriotiski. Tie, kas 9. maijā Volgogradā līdz nāvei piekāvuši jaunieti, paziņojuši, ka viņi to darījuši patriotisku motīvu vadīti, jo nosistais taču bijis gejs.

Oficiālā valsts politika Krievijā ir sākusi naida karnevālu un homoseksuālu cilvēku medību sezonu (par ko rakstījām arī TVnet pirms nedēļas rakstā «Šokējoši: pirms Olimpiādes parāda, kā Krievijā izrēķinās ar gejiem» http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/496463-sokejosi_pirms_olimpiades_parada_ka_krievija_izrekinas_ar_gejiem). Krievijā pusgada laikā bijuši fiksēti 26 uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem, no kuriem 7 beigušies ar cietušo nāvi. Taču policijā nefiksēto uzbrukumu skaits ir nesaskaitāms. Policija arī piedaloties šajās medībās, upurus izvarojot ar šampanieša pudelēm (Kazaņā) vai ar lauzni (Sočos), raksta «Forbes» autors***.

Vai to, kas notiek Krievijā, Latvijā grib redzēt Lindermans, Dzintars, Rībena, Bartašēvičs, Eigims un citi? Gan aktīvi homofobi, gan vienaldzīgi malā stāvētāji? Vai to tiešām vēlas Latvijā redzēt Vaidere, Šadurskis un Zīle, kad balsoja pret EP rezolūciju, kas ierobežotu homofobiju Eiropā? Krievijas ideoloģijas un homofobijas ietekme Latvijā aug, un demokrātiskā valstī to var mazināt tikai ar pārliecinošu pretdarbību. Taču šo politiķu vārdi, darbi un bezdarbība liecina, ka Krievijas homofobijas un neiecietības ugunskuru viņi grib pārnest uz Latviju. Tā ir bezatbildīga politika, kas veicina ne tikai homofobiju, bet arī Krievijas režīma intereses Latvijā, antieiropeisku atmosfēru un sabiedrības šķelšanu vērtīgākos (heteroseksuāļi) un nevērtīgākos (homoseksuāļi) cilvēkos. Vai šādiem tuvredzīgiem politiķiem ir vieta Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, vai viņi cer, ka no Krievijas importētā un pašu uzkurinātā homofobija palīdzēs viņiem tur atkal tikt?

* http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-%2F%2FEP%2F%2FTEXT%2BREPORT%2BA7-2014-0009%2B0%2BDOC%2BXML%2BV0%2F%2FLV&language=LV

** Viendzimuma laulības slēgšana ir legalizēta vismaz 16 valstīs (Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Kanādā, Dānijā, Francijā, Islandē, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Urugvajā, Skotijā un Zviedrijā). Dažās valstīs viendzimuma laulību var noslēgt tikai atsevišķos apgabalos (Brazīlijā, Meksikā, ASV). Vairāku valstu valdības ir izteikušas gatavību nākotnē viendzimuma laulību legalizēt.

*** Гомофобия как лакмусовая бумажка российской демократии

**** Каминг-аут РФ: как гомофобия стала нашей национальной идеей. http://www.forbes.ru/mneniya-column/tsennosti/241068-kaming-aut-rf-kak-gomofobiya-stala-nashei-natsionalnoi-ideei


Komentēt

Liepājas zemūdene, kas satricināja pasauli un iezvanīja PSRS sabrukuma sākumu

U-183 1981 g 28 okt Zviedrija

Speciāli TVNet

Tas notika šajās dienās pirms 33 gadiem, sākot ar 1981. gada 27. oktobri pulksten 19.47, kad Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, slēgtā un slepenā militārajā teritorijā gandrīz pie pašas zviedru flotes štāba mītnes Karlskrūnā uz sēkļa uzsēdās ar kodoltorpēdām apbruņota PSRS zemūdene.

 Kodolkatastrofas draudi

Tas līdz šim ir vienīgais vispārliecinošākais pierādījums aizdomām, ka toreiz PSRS (tagad Krievija) ar savām zemūdenēm nemaz neslēpa, kurš grib būt īstais saimnieks Baltijas jūrā. Ja zviedri šo zemūdeni būtu mēģinājuši ieņemt ar spēku, tās komandieris bija gatavs to uzspridzināt ar visu 54 cilvēku apkalpi un kodolieročiem, riskējot izraisīt Hirosimas kodolbombardēšanai līdzīgu katastrofu*.

PSRS Baltijas flotes Liepājas karabāzē pierakstītā padomju zemūdene S- 363 (kiriļicā С-363), kuras borta numurs bija 137 (projekts 613)** 10 dienas turēja sasprindzinājumā ne tikai Zviedriju, bet visu Rietumu pasauli. Tikai 6. novembrī krīze atrisinājās un zemūdene ar zviedru palīdzību tikai novilkta no sēkļa.

Tie, kas padomju okupētajā Latvijā neklausījās režīma slāpētas*** , bet tomēr caur trokšņiem sadzirdamās rietumu radiostacijas Amerikas Balss no Vašingtonas, Zviedrijas Radio (krieviski), Free Europe, par šo incidentu uzzināja tikai no PSRS oficiālās ziņu aģentūras TASS īsa rezumējuma 6. novembrī, ka padomju zemūdene uzsēdusies uz sēkļa Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos navigācijas kļūmes un sliktās redzamības dēļ. Tā noslēdzās U-137 kaujas uzdevums, kas sākās 16. septembrī, kad tā izpeldēja no Paldiski ostas. Sava kaujas uzdevuma laikā 18. oktobrī zemūdene ar radiopelengētāja antenu aizķēra kāda zvejas tralera tīklus un antenu deformēja. Tas pēc apkalpes komandiera domām iespējams bija viens no zemūdenes avārijas iemesliem.

Zviedrs Ingvars Svensons pirmais redzēja avarejušo U-137

Ingvars Svensons, kurš pirmais pamanīja avarējušo zemūdeni

Apkaunojums zviedriem un krieviem

Šis gadījums bija apkaunojums gan PSRS jūras kara flotei, ka tās rīcībā esošā zemūdene tik vienkārši var sevi izgaismot, triviāli uzsēžoties uz sēkļa potenciālā pretinieka teritorijā, gan arī Zviedrijas militāristiem, kuri krievu zemūdenes peldēšanu nebija pamanījuši ne ar radariem, ne pārtverot radiosakarus, ne vizuāli vai akustiski, jo tā vienu brīdi Zviedrijas ūdeņos peldēja ar periskopu pat virs ūdens un jebkurā gadījumā tās dīzeļmotors strādājis tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat vairāku kilometru rādiusā.

Zemūdene uzsēdās uz sēkļa 27. oktobra vakarā, un visu nakti izmisīgi, pati saviem spēkiem mēģināja tikt no tā nost, taču tā sasvērās vēl vairāk uz sāniem. Tikai nākošajā rītā ap pulksten 10.00 to pamanīja zviedru zvejnieks Ingvars Svensons, kas savā laivā bija pietuvojies tai, dodoties pārbaudīt izmestos zvejas tīklus. Viņš sastinga no redzamā skata – ūdenī laiski gulēja zemūdene, uz kuras komandtiltiņa nervozi sastinguši bija trīs vīri un blakus plīvoja balts karogs ar sarkanu zvaigzni un sirpi ar āmuru ( PSRS jūras kara flotes simbols).

Zvejnieks muka prom tik ātri, cik vien to ļāva laivas motors un krastā esot, uzreiz zvanīja robežsargiem. Pēc 40 minūtēm padomju jūrnieki novērtēja pirmo Zviedrijas krasta apsardzes reakciju- zemūdenei strauji tuvojās robežsargu patruļkuteris «Smyge» ar štāba priekšnieka Karlu Andersonu un dažiem citiem virsniekiem uz klāja.

Pietuvojoties pie zemūdenes sāniem, kuteris apstājās un K. Andersons uzkāpa uz zemūdens ārējā klāja, lai doties pie trim klusējošiem un drūmiem padomju virsniekiem. Viņi nereaģēja uz uzrunu angļu valodā, bet viens no viņiem bija gatavs izskaidroties vāciski. Krievu virsnieks paskaidroja, ka viņi pārstāvot padomju zemūdeni, kas hidrokompasa avārijas dēļ esot nomaldījusies no kursa un tagad apkalpe vēloties sazināties ar padomju konsulu. Pa to laiku ziņa bija nonākusi līdz medijiem un Mālmes avīze Kvällsposten jau 12.40 ir iznākusi ar sensacionālu skrejlapu par notikušo avāriju.****

U-137 krīzes 10 dienas

Kā norisinājās šī desmit dienu ilgā militārā, diplomātiskā un politiskā krīze Zviedrijas krastā labi var redzēt dokumentālajos kadros, kas glabājas Zviedrijas kuģniecības muzeju arhīvā. Tajos redzama zviedru gatavība neļaut PSRS Baltijas flotes papildspēkiem ar kara kuģiem un velkoņiem nākt palīgā U-137, lai to noceltu no sēkļa, kā kaujas gatavībā pie zemūdens izvēršas zviedru desanta vienība un zemessargu grupa, kā notiek apkalpes nopratināšana, žurnālistu darbība, preses konference, zemūdenes nocelšana no sēkļa ar zviedru kuģa palīdzību, kas norisinājās uz intensīvas diplomātiskās komunikācijas fona. PSRS atvainojās par notikušo, ko norakstīja uz tehnisku kļūmi. Taču zviedri, jūtoties totāli pazemoti, nopietni apsvēra iespēju ieņemt zemūdeni ar spēku, ja krievi neļautu apkalpes komandieri nopratināt, taču tikai NATO informācija, ka uz kuģa ir atomlādiņi, viņus atturēja no šī soļa.

<p><a href=”http://vimeo.com/11072021″>Den ryska ubåten U 137 på grund i Karlskrona skärgård</a> from <a href=”http://vimeo.com/smm”>Statens maritima museer</a> on <a href=”https://vimeo.com”>Vimeo</a&gt;.</p>

U-137 saites ar Latviju

Pēc NATO klasifikācijas šo zemūdeni dēvē par Whiskey klases zemūdeni U-137 un starptautiski šo incidentu angļu valodā sauc par “Whiskey on the rocks” (asociējot ar populāro kokteili „Viskijs ar ledu”) gadījumu. PSRS flotē šo zemūdeni pēc Zviedrijas incidenta sāka dēvēt par „Zviedru Komjaunieti” ( Švedskij Komsomoļec), jo flotē bija vairāki citi kara kuģi ar vārdu ‘komjaunietis”.  Zemūdene bija 76 metru gara, 11 metru augsta, kas varēja sasniegt 200 metru dziļumu. Whiskey (S-613) tipa dīzeļmotoru zemūdenes PSRS nokopēja no vāciešu XXI sērijas parauga, saražojot 1950. -1956. gados kopumā 215 eksemplāros. Dažas no tām tikai pārdotas arī ārzemju flotēm (Polijai, Albānijai, Ēģiptei, Indonēzijai, Ziemeļkorejai u.c.).  Padomju laikā to skaits Baltijas jūrā bija 32 , tagad Krievijas bruņojumā Baltija jūrā to ir palicis tikai pāris.

Jāpiezīmē, ka Liepāja jau vēsturiski ir Krievijas zemūdeņu flotes dzimtene, kur pirmie cara Krievijas zemūdens kuģi atradās kopš 1911. gada. Krievija un vēlāk arī PSRS ir uzskatījusi, ka tieši zemūdenes ir tās, kas būtiski nodrošina lielvaras kontroli pār Baltijas jūru un tāpēc PSRS laikā Baltijas jūrā mudžēja no padomju zemūdenēm.

U-137 , kas bija uzbūvēta 1956. gadā un gandrīz vai iznīcināja Karlskrūnu un radioaktīvi piesārņoja visu Baltijas jūru, ir saistīta ar Latvijas teritoriju ne tikai tāpēc, ka piederēja PSRS Baltijas kara flotei, bet arī tāpēc, ka tā no 1968. līdz 1979. gadam iekonservēta atradās Daugavgrīvā, pēc tam tika nogādāta Liepājā, kur to izremontēja kuģu remonta rūpnīcā Tosmāre un 1981. gada 24. februārī nodeva ekspluatācijā, lai pēc astoņiem mēnešiem nokļūtu visas pasaules uzmanības centrā.

Lai arī padomju puse neko citu kā par navigācijas kļūmi nerunāja, Zviedri uzskatīja, ka navigācijas kļūda ir nepārliecinošs apgalvojums, jo

  1. liktenīgais sēklis atradās ļoti dziļi Zviedrijas teritorijā. Lai nonāktu līdz vietai, kur zemūdene „uzsēdās” uz sēkļa, tai bija jāizpeld garām vairākām sarežģītām zemūdens klintīm, ko nevarētu izdarīt bez jebkāda navigācijas aprīkojuma;
  2. avārijas vieta atradās divus kilometrus no slepenas Zviedrijas militārās bāzes centra, kurā ir liegta pieeja ārzemniekiem un turklāt zemūdene bija jau iepeldējusi dziļi slepenajā zonā un tās atrašanās tur sakrita ar laiku, kad šajā bāzē sākās jaunas NATO bruņojumā esošas torpēdas izmēģinājumi.

Par U-137 glābšanas operāciju zviedri PSRS izrakstīja rēķinu 5,2 miljoni SEK (apmēram 1 miljonu USD pēc tā laika kursa) apmērā, bet pašas zemūdenes mūžs beidzās Liepājā 1988. gadā, kad tās apkalpi izformēja un zemūdenes korpusu nodeva sagriešanai metāllūžņos, tos vēlāk pārkausējot to tēraudā fabrikā Sarkanais Metalurgs, ko tagad sauc Liepājas Metalurgs.

Vairāk nekā 4 700 gadījumu

Tagad, kad ir pieejamas atvaļināto krievu virsnieku vaļsirdīgas liecības, vairs nav šaubu, ka mēs bijām ļoti tuvu lielām briesmām. „Ripoja galvas” gan padomju, gan zviedru militārajās augšās. Taču incidents bija stimuls, lai zviedru nodokļu maksātāji sajoztu jostas un atvēlētu simtiem miljonus kronu krasta aizsardzības modernizēšanai, no kā atteicās, kad deviņdesmito gadu šķita, ka neviens vairs Zviedriju neapdraud.

Vēsture iet pa apli un atkārtojas. 1914. gada oktobra zemūdeņu medības zviedru likumdevējiem liek secināt, ka būs jābruņojas atkal un, ka ar Krieviju ir kā ar bitēm: neko nekad nevar zināt, kā tās rīkosies. Vēl jo vairāk, ka kopš 1981. gada 27. oktobra Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos ir reģistrēti vairāk nekā 4 700 gadījumu, kas liecinājuši par aizdomīgu zemūdens objektu esamību. 20 no visā pēckara vēsturē gadījumiem ir bijuši par pamatu militāras meklēšanas un cita veida militārām operācijām un pāris gadījumos ir fiksētas PSRS zemūdenes. Tas, kas notiek Zviedrijas piekrastē, pašlaik tāpēc nav nekas ārkārtējs. Viens no vairāk nekā 4000 gadījumiem, kam veltīta pastiprināta mediju uzmanība, jo Krievija šovasar sākusi īpaši aktīvi pievērst uzmanību ar savām aktivitātēm Baltijas jūrā.

Kāpēc Krievijas zemūdenes ložņā ap Zviedriju?

Nav jābrīnās, ka Krievijas kara kuģi un zemūdenes ložņā ap Baltijas valstu teritoriālajiem ūdeņiem, jo esam potenciālā Krievijas pretinieka teritorija. Tomēr ne aukstā kara laikā, ne tagad Zviedrija nav bijusi un nav joprojām NATO locekle. Taču tas nenozīmē, ka Zviedrija ir pilnīgi neitrāla. Tā visā pēckara periodā un arī tagad ir sadarbojusies ar NATO un pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados NATO atomzemūdenes pastāvīgi apmeklēja zviedru arhipelāgu, lai trenētos iespējama karstā kara gadījumiem un apgūtu Zviedrijas krasta piestātnes.

Zviedrijas sociāldemokrātu līderis Ulofs Palme (Olaf Palme) vēlējās panākt, ka NATO zemūdenes neizmanto Karlskrūnas (Karskrona) un Stokholmas apkaimē esošo Muskē (Muskö) kara flotes bāzi. Viņš vēlējās, ka Skandināvija būtu bez atomieročiem. Ja Palmem izdotos astoņdesmitajos gados panākt, ka Baltijas jūrā būtu brīva no atomieročiem, tad līdz ar to būtu kritis NATO ziemeļu flangs Baltijas jūrā un šajā teritorijā dominētu PSRS ar savām Kurzemes un citos Baltijas padomju republiku piekrastes mežos uzstādītajām vidēja darbības rādiusa kodolraķetēm (SS-20, kuras PSRS sāka izvietot pie savām rietumu un dienvidrietumu robežām kopš 1977. gada),****  kuras varētu sasniegt mērķus Skandināvijā daudz ātrāk nekā to izdarītu raķetes, kuras palaistu pret mērķiem PSRS no NATO zemūdenēm Atlantijas okeānā. Ka Zviedrija būtu PSRS atomraķešu mērķis iespējama kara gadījumā, liecina arī kāda padomju ģenerāļa memuāri.*****

Zviedru rakstnieks, armijas pilots un desantnieks Anderss Jallais******, kurš ir pētījis arī pie Liepājas notriektās zviedru izlūklidmašīnas DC3 gadījumu, uzskata, ka Palmem tas izdotos jau 1986. gadā, kad bija plānota viņa oficiālā vizīte Maskavā tieši ar šādu darba kārtību.

Taču Palmes vizīte Maskavā nenotika, jo 1986. gada februārī viņu nošāva Stokholmas centrā uz ielas. Tajā laikā Maskavā notika PSKP kongress un Palmes piemiņu kongresa delegāti pēc Gorbačova iniciatīvas godināja ar klusuma minūti. Neviens cits zviedru politiķis vairs ar šādu PSRS/Krievijai izdevīgu iniciatīvu nav nācis klajā.

Tas, kas notiek šodien, ir jau bijis

U-137 Whiskey on the rocksZemūdens medības pie Zviedrijas krastiem pašlaik, kuras pavada Krievijas flotes pieaugošas aktivitātes Baltijas jūrā, Krimas aneksija, Krievijas karspēka manevri pie Ukrainas robežām, ASV un ES sankcijas pret agresoru šodien rada déjà vu******* sajūtas, ka pavisam nesen, pirms 33 gadiem tas jau ir bijis.

Toreiz PSRS režīms rīkoja divus lielus karaspēku mācības Polijas pierobežā un tās teritorijā, lai iebaidītu Leha Valensas vadīto Solidaritāte kustību, kas centās atbrīvot Poliju no padomju režīma žņaugiem. Gluži kā ukraiņi grib tik vaļā no Krievijas apskāvieniem šodien.

Tieši tāpat kā Putins, pārtraucot B. Jeļcina iesākto Krievijas kursu uz Rietumiem, iebruka Ukrainā, Brežņevs pārtrauca septiņdesmitos gados sākušos atslābuma politiku un tuvināšanos politiku ar Rietumiem, iebrūkot Afganistānā. ASV boikotēja Maskavas 1980. gada Olimpiādi, ASV un NATO sabiedrotie pieteica sankcijas, kas aptvēra enerģētikas, elektronikas un militāras tehnoloģijas. Taču nespēja piespiest Eiropu atteikties no gāzes vada būves no Sibīrijas uz Eiropu, kas tika toreiz uzsākts un kura cenu Eiropa maksā joprojām, ļaujot Putina Krievijai turpināt šantažēt visu pasauli.

Taču neskatoties uz domstarpībām sabiedroto starpā par gāzes vada būvi, Ronalda Reigana un Eiropas sabiedroto sankcijas tomēr deva rezultātu ilgtermiņā. PSRS režīms sabruka pēc desmit gadiem. Sankcijas, bija pirmā nagla ļaunuma impērijas zārkā.

Ļaunuma impērijas sabrukuma desmitgade varēja sekmīgi sākties lielā mērā arī pateicoties tam, ka Baltā nama Ovālajā kabinetā iekārtojās principiālais antikomunists Ronalds Reigans – spēcīgs pasaules līderis, kādu mēs šodien diemžēl neredzam Baraka Obamas personā. Bet par to plašāk nākošajā rakstā, kas turpinās déjà vu tēmu šodienas Rietumu un Krievijas konflikta kontekstā, prognozējot Putina impērijas sabrukuma laiku.

Atsauces:

*Зубко Марат «Был приказ: взорвать подлодку не только с экипажем, но и ядерными торпедами» «Известия» 29.01.1992г.,

Розин Александр. Действия Балтийского флота по оказанию помощи севшей на мель в шведских водах ПЛ «С-363» (У-137) осенью 1981г. http://web.archive.org/web/20111111191949/http://alerozin.narod.ru/U137.htm/

** Rietumos šo zemūdeni dēvē par U-173.

***Speciāli radioraidītāji raidīja motorzāģim līdzīgus trokšņus virsū PSRS tautu valodās raidošo rietumu staciju frekvencēm īsviļņu 25, 49 m un citos diapazonos

**** Notikuma dalībnieka no Zviedrijas liecības zviedru valodā http://rotbygd.se/rotbygd.asp?rotbygdsid=7

*****Landsförrädaren, Anders Jallai (E-media, E-bok, PDF, EPUB) 2011

****** SOVIET UNION, a country study, Federal Research Division

Library of Congress, Edited by  Raymond E. Zickel Research Completed May 1989

****** Блеск и нищета подводного флота России http://svpressa.ru/society/article/22711/

******Termins „déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”. Déjà vu (dežavu) raksturo to dīvaino sajūtu, kad zini – situāciju, kurā atrodies pašreiz, esi piedzīvojis jau iepriekš.


Komentēt

Latvijas trako nams 4. oktobrī balsos par Putinu

Trako mans balso par putinu

Kadrs no video Mūsu trako mans balso par Putinu

TVNet versija

Krievijas masu mediju dominance Latvijā, Krievijas dezinformācija, propaganda un informācijas karš, kā arī Kremļa vadībā esošā Latvijas pareizticīgo baznīcas ietekme lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultātus Latvijā 4. oktobrī.

Krievijas pareizticīgo impēriskās ideoloģijas ietekme jūtama ne tikai Jakova Plinera, Tatjanas Ždanokas un Miroslava Mitrofanova «Latvijas Krievu savienībā», bet arī ar antiglobālistiem saistītā partijā «Suverenitāte» un Nila Ušakova partijā «Saskaņa», kas kā vienīgā Latvijas partija turas pie sadarbības līguma ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija». Ortodoksāla, patriarhāla un cilvēku tiesības ierobežojoša ideoloģija caurvij arī vairākas citas tā saucamās «latviešu» partijas, kas sevi dēvē par «nacionālām» un «konservatīvām» partijām.

4. oktobris parādīs, vai Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies piederību rietumu civilizācijai un tās kultūras vērtībām, kuru centrā ir tādi jēdzieni kā individuālisms, personas brīvība, demokrātija, laime, tiesības, zinātne un tehnoloģijas.

Vai arī izdarīs izvēli par labu tai civilizācijas kultūrai, kuru esam jau izbaudījuši uz savas ādas no 1940. gada līdz 1991. gadam un kas visā savā krāšņumā atgādina par sevi, uzbrūkot Ukrainai un draudot arī iekarot un pakļaut mūs.

Vistumšākā un slēgtākā ideoloģija Latvijas partijās

Tikai «trako nama» civilizācijai vajag tautas vēlētu «vadoni- galveno ārstu», stigru roku, aizslēgtas palātas durvis, seno laiku ortodoksālas idejas par patriarhālas ģimenes dogmām, (kuras tiek dēvētas par «vērtībām) », idejas par nāciju izredzētību, par stiprākā un lielākā īpašām tiesībām.

Šai ideoloģijai ir raksturīga kontrole par jebkuru personu un citādāko un nepaklausīgo vajāšana (Andrejs Makarevičs no Mašina Vremeņi), izolācija (Hodorkovskis), tiesību ierobežošana (seksuālās minoritātes) vai disidentu ārstēšana psihiatriskajās klīnikās (izplatīta prakse PSRS laikos).

Šī ideoloģija dod tiesības atņemt jums ne tikai franču sierus, bet arī ārzemju pasi (ja tāda vispār ir) un noslēgt visā valstī internetu.

Tā ir atpalikusi un regresīva ortodoksālās baznīcas ideoloģijas caurausta civilizācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis krievu publicists Vladimirs Pozners: «Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms.

Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība.» (www.newsru.com). Krievu pareizticīgās baznīcas idejas un normas caurvij arī Maskavas ideoloģiju un propagandu un tās aicina uz karu un vardarbību.

Tāpēc, izdarot izvēli 4. oktobrī, padomāsim, vai mēs atkal gribam dzīvot kā atpalikušajā Krievijā un PSRS vai tomēr kā rietumos, kurai vēsturiski pieder mūsu latviešu kultūra. Vai mēs gribam, ka pār mums valda Krievijas impērija un tās pareizticīgo baznīcas idejas vai gribam tomēr būt brīvi savā izvēlē, kā un ar ko dzīvot, veidot vai neveidot ģimeni, vai izglītot savus bērnus saskaņā ar zinātnes atziņām vai reliģiskām dogmām, vai gribam, ka nevis mēs kalpojam valstij, bet valsts kalpo mums un garantē, ka šajā valstī ir vislabākie priekšnosacījumu mums attīstīt savu personību, strādāt, mācīties un uzsākt savu biznesu kur vien Eiropā un citur brīvajā rietumu pasaulē gribam, neierobežoti ceļot, būt laimīgiem tādi kādi katrs esam un runāt latviešu valodā un baudīt visas citas rietumu demokrātijas brīvības. Demokrātijas nekad nevar būt par daudz.

Māmiņas un geji nebalsos par nacionāļiem un konservatīvajiem

Moderni, demokrātiski cilvēki nebalsos par partijām, kas visus cilvēkus neuzskata par līdztiesīgiem, kas maskējoties aiz jēdzieniem ‘»tradicionālas ģimenes» vai «laulātas ģimenes» praktiski veicina neiecietības atmosfēru pret vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma pāriem, gejiem, lesbietēm, biseksuāliem un transpersonām. Gan «Latvijas Krievu savienība», gan «Saskaņa, gan Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Latvijas Reģionu Apvienība (ar Suņu Būdas iemītnieku Artusu Kaimiņu priekšgalā), kā arī «Jaunā konservatīvā partija (Jānis Bordāns), «Suverenitāte», «No sirds Latvijai» (vada pareizticīgā Inguna Sudraba) un iespējams vēl dažas citas ( Šlesera homofobiskie un reliģiskie uzskati noteikti ietekmē ari viņa partiju «Vienoti Latvijai») liek noprast , ka valstij ir jāizsargā tikai tā saucamās «tradicionālas ģimenes un tās vērtības».

Taču mūsdienās ne tikai citās rietumu valstīs, bet arī Latvijā tradicionālajā laulībā veidotās ģimenes formas vairs nav noteicošās, kurās aug jaunā paaudze un kas veicina demogrāfiju. To dara arī tā saucamās vientuļās mātes, kas vienas pašas vai viendzimuma mājsaimniecībās kopā ar savu māti (tātad, divas sievietes) audzina bērnus. Latvijā precētā pāra ģimenēs dzīvo mazākā daļa bērnu. Tikai 48%!*

Vientuļās mātes (30,5%), vientuļie tēvi (4,4%) un kopdzīves partneri (16,2%) kopā veido lielāko daļu Latvijas bērnu ģimeņu un šīs netradicionālās ģimenes ir visizplatītākā ģimenes forma, kuru ne nacionāli konservatīvās latviešu, ne krievu partijas nesola aizstāvēt.

Rakstā «Kā ir būt par vientuļo mammu Latvijā?», kas atrodams Māmiņu kluba saitē, kāda māmiņa izkliedz savu līdzpilsoņu sāpi: «Vientuļa mamma Latvija ir neaizsargāta un bezspēcīga. Tāpēc es lūdzu valdību savu bērnu, kas ir arī Latvijas pilsoņi, vārdā – ieklausieties! Ieklausieties savos pilsoņos, nevis padotajos, kas tikai pilda formalitātes, kam nav laika un intereses iedziļināties, cik problēma ir dziļa un kādā nabadzībā un stresā dzīvo vientuļās mammas. Viņas audzina Latvijas nākotni – tās pilntiesīgos pilsoņus. Vai mēs neesam pelnījušas vairāk cieņas, atbalsta un aizsardzības?»**

Arī kāds geju, lesbiešu, biseksuālu un transsseksuāļu sabiedrību pārstāvošs vīrietis šajās dienās vēstulē tautas kalpiem ir griezies ar virkne jautājumu, konstatējot «Nevienā partijas programmā nav ne burta par partnerattiecību reģistrēšanu, mantojumu tiesībām, kā arī tiesībām būt blakus savas dzīves cilvēkam slimnīcā. Mēs nezinām, vai cilvēkiem, kas grib tērēt arī mūsu pelnīto nodokļu naudu, rūp mūsu intereses un vajadzības. Vai mēs – geji, tiekam uzskatīti par vēlētājiem?»***

Izskatās, ka ne! Partijām rūp tikai trako mana vēlētāji, kas balso par Putina ideoloģiju.

«Saskaņa» programmā atradu rindiņu, ka tās sociālā bāze esot arī jaunās ģimenes un vientuļās mātes, taču ne «sociāldemokrātiskā» N. Ušakova, ne kāda cita Latvijas partija neuzdrošinās pieminēt , ka tās aizstāvēs arī seksuālo minoritāšu (geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu) tiesības, ka tās apkaros dzīvniecisko un no Krievijas ievazāto homofobiju un neiecietību pret visa veida minoritātēm, ne tikai seksuālajām, bet arī nacionālajām un citām. Taču ir partijas, kas nekautrējas skaidrā tekstā pat apsolīt ierobežot LGTB sabiedrībai tiesības uz vārda un demonstrāciju brīvību («Suverenitāte’).

Ja sabiedrība un politiķi negrib īpaši aizstāvēt sabiedrības neaizsargāto un diskriminēto (vientuļās māmiņas, LGTB sabiedrība u.c. vājāko) stāvokli, bet rūpējas tikai par tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm, vai mums ir tiesības saukties par demokrātisku un atbildīgu sabiedrību? Vai konstitūcijā īpaši aizsargātajām «tradicionālajām ģimenēm» un politiķiem, kas izceļ šo vienu grupu, nav sirdsapziņas pārmetumu par pārējo sabiedrības grupu diskrimināciju?

Putins par viņiem priecātos

Prokremliskā Saskaņa un lielākos nacionālistus tēlojošā Nacionālā Apvienība tikko nodemonstrēja ideoloģisko vienotību, kad kopā vienojās par Kremļa pareizticīgai ideoloģijai atbilstošām izmaiņām Latvijas bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežotu skolās izglītot bērnus dzimumaudzināšanas jautājumos. Cilvēktiesību aktīviste Jana Simanovska sociālajos tīklos šo faktu komentēja šādi: «Nebrīnos, NA un SC vienojas kopīgā dziesmā (tāda sena, kopīga mīla pret totalitārisma paražām)».

Viens no NA līderiem un deputāta kandidāts Jānis Iesalnieks intervijā žurnālam Playboy atzīst, ka Nacionālās Apvienības rindās droši vien esot arī geji, jo iestāšanās brīdī to nepārbaudot. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties propagandēt viendzimuma laulības. Citiem vārdiem sakot, NA uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības un lai tik uzdrošinās par tām pieminēt! Taču kā jau rakstā iepriekš noradīju ar homofobiju sirgst ne tikai NA politiķi. Tā ir partijas politikas statusā arī citām partijām un balsojot par tām, mēs praktiski balsojam arī par Putina ideoloģiju. Tādā veidā mēs nenostiprinām savu piederību rietumu kultūras telpai, kurā visaugstāk vērtē jebkura cilvēka tiesības un to aizsardzību, bet tuvojamies Putina, Staļina un Hitlera totalitārisma sabiedrības ideāliem.

Ja 4. oktobra vēlēšanu rezultātā pie varas nonāks Latvijas prokremliskie un nacionāli konservatīvie spēki, tad nebrīnīsimies, ka tas veicinās šoreiz nevis darbaspēka emigrāciju, bet gan politisko izceļošanu.

Kurš gan gribēs dzīvot valstī, kurā valdīs partijas, kas pavisam mierīgi varētu ierīkot darba un pāraudzināšanas koncentrācijas nometnes pēc Hitlera un Staļina parauga gejiem lesbietēm, biseksuāliem transseksuāļiem, vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma ģimenēm, dažām uz savu tēvzemi emigrēt negribošām nacionālajām minoritātēm un citiem «ārstējamiem sabiedrības atkritumiem»? Jo tiesību ierobežošana, ko sludina Jānis Iesalnieks un citi viņa domubiedri no Latvijas Krievu savienības, Saskaņa, Suverenitāte, Jaunā Konservatīvā partija ir pirmais solis uz šādām nometnēm.

Koncentrācijas nometnes un tēja ar poloniju Putina gaumē

Esmu drošs, ka būtu milzīgs konkurss uz darba vietām šajās koncentrācijas nometnēs, jo par to direktoru, apsargu vietām sacenstos ne viens saeimas vēlēšanu kandidāts sākot no «suņu būdu» iemītniekiem līdz tiem, kas sludina, ka nevar būt nekas labāks par Putinu. Par orķestra diriģentu šajā konkursā bez šaubām uzvarētu kādas Operas direktors, jo arī viņam ir liela pieredze vadoņu apdziedāšanā un Krievijas impērijas galma apkalpošanā. Patriotiskas mūzikas pavadībā Putina idejiskie ienaidnieki, kas būtu ieslodzītie šajās nometnēs, tiktu nogalināti iedzerot tēju ar poloniju Putina gaumē.

Viens no pirmajiem kuru ieslodzītu šajās nometnē, protams, būtu šī raksta autors (jo ir jau arī citi mani raksti, kas atmasko Putina līdzskrējējus Latvijā un pasaulē), pie reizes pakampjot līdzi ari TVNet vadību – Ivaru Baulu, Zitu Lundi un manus kolēģus Tomu Ostrovski un Sandru Veinbergu. Divi manu rakstu varoņi Zigmars Liepiņš un Žerārs Depardjē jau gatavo pieteikumus tiesai, jo pagaidām mēs vēl dzīvojam tiesiskas demokrātijas valstī un savādāk viņi nemaz nevar izrēķināties ar saviem kritiķiem. Bet vai vēl ilgi tikai pa tiesām? Tas atkarīgs no 4. oktobra vēlēšanām.

Putins ir mūsu īstais kandidāts

Latvijas vēlētāju liela daļa dzīvo trako namā. To liecināja Grigules, Ždanokas un Mamikina ievēlēšana par Eiroparlamenta deputātiem. Pietiek būt prokremliskam, prokrieviskam vai tikai zīmēties uz autobusa «pakaļām», lai tiktu ievēlēts.

Ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas informācijas telpas ietekmē slīkstošā Latvija ir pataisīta par trako namu, kurā tāpat kā Krievijā visi «pacienti’ balso par Putina idejām.

Mēs 4. oktobrī tā darīsim, ja balsosim par otro, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un trīspadsmito sarakstu.****

Pēc «Vienotības» (ceturtais saraksts) nostājas uzturēšanās atļauju balsojumā, kas veicina Krievijas pilsoņu imigrāciju Latvijā, daudziem vēlētājiem ir radušas patiesas šaubas par šīs partijas patriotisko vārdu atbilstību darbiem. Vēlētāji tā arī nav dzirdējuši šī nodevīgā balsojuma motivāciju.

Kad Krievija pirms dažiem gadiem balsoja par Eiropas robežas (tai skaitā Baltijas brīvību un demokrātisko iekārtu) apdraudošo Putinu, tikai retais saprata, ar ko tas var beigties. Tie, kas saprata, sacerēja dziesmu «Trako nams balso par Putinu»*****.

Šie vārdi ir vēl vairāk aktuāli mūsdienu Latvijā, kad pēc dažam dienām dosimies pie vēlēšanu urnām. Šoreiz pacentīsimies, lai Latvijas nākotni nenosaka mūsu pašu trako nams. Noskaidrosim vispirms, kuras partijas ir vilki avju ādās un tuvina mūs nacionālai katastrofai.

Atsauces:

*Centrālās statistikas pārvaldes jaunākais izdevums «Bērni Latvijā».

** http://www.maminuklubs.lv/bebitis/ka-ir-but-par-vientulo-mammu-latvija-239630/

*** http://antresols.wordpress.com/2014/09/17/vestule-toposajiem-tautas-kalpiem/

**** Kandidātu saraksts

1 «Latvijas attīstībai»

2 «SUVERENITĀTE»

3 Partija «Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām»

4 Partija «VIENOTĪBA»

5 «POLITISKĀ PARTIJA IZAUGSME»

6 Partija «Vienoti Latvijai»

7 Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK»

8 Latvijas Reģionu Apvienība

9 Jaunā konservatīvā partija

10 «Latvijas Krievu savienība»

11 «Saskaņa» sociāldemokrātiskā partija

12 Zaļo un Zemnieku savienība

13 No sirds Latvijai

*****Dziesmas teksta tulkojums latviešu valodā:

Es šodien ārstam apgaitā prasīju,

Kāpēc mums nav palātas atslēgas

Kāpēc mums ir caurums gan galvā, gan budžetā

Kāpēc šodien mums ir vakardiena…

Lai dakteris mums pastāsta par naftu un gāzi,

Kuru pindusiem pārdevis kāds pederasts,

Kurš tautai atņēma gazpromu un lukoilu?

Bet atbildes nav un tās vietā man šprice dibenā

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

No rozetes es saņēmu slepenu signālu,

Ka slimnīcā ir gan skaidra, gan neskaidra nauda

Taču direktors ir sarijies

Bet es esmu badā

Taču, kur esi tu, vadoni?

Nāc pārtrauc šo bezpreģelu!

Es jau rakstīju uz «balto namu»,

Ka te zaglis aiz zagļa,

Ka masoni jau kurina man ugunskuru,

Ka visapkārt, nolaidība, dzeršana un šķelšana…

Taču atbildes nav un šprice man dibenā!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Dakterim taisnība, bet vainīgs esmu pats

Tāpēc mūsu trako nams balsos par Putinu

Jo Putins ir mūsu īstais kandidāts!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Ar mums ir Zverevs un Maša Rasputina,

Ar mums ir Friske un Džigurda

Arī medmāsas mūsu par Putinu

Jo viņš ir mužiks kāds nav neviens

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Cita dziesmas «Mūsu trako nams balso par Putinu» videoversija.


4 komentāri

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.

Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

Raksts TVNet: Kā Latvijas nacionālā Opera kļuva par Putina galma publisko namu.

Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.

Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?

Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?

Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.

Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.

Neētiska un amorāla sponsorēšana

Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.

Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.

Raksts TVNet: Putinam noderīgais idiots Depardjē un vina sekotāji Latvijā.

Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.

Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.

Draudi preses brīvībai

Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.

Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.

Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**

Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?

Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.

Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?

Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.

Rupjības, kuru nav

Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.

Valdes gods tiks atjaunots

Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek  Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.

Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?

Kur tagad atrodas Operas gods?

Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).

Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.

TVNet  godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.

Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?

Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).

Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.

Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.

Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?

„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.

Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***

Vai tas pats sagaida arī  Zigmara Liepiņa kritiķus?

*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

  • ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts

**Apkopojums_Gods_un_ciena

***R. A. Vilsons. Kvantu psiholoģija.  Jumava. 2012. 85.lpp.


1 komentārs

Pustukšas tribīnes: tauta boikotē Kremļa projektu Rīgas Dinamo

Latvijā beidzot sāk saprast, ka Rīgas Dinamo hokeja projekts ir Kremļa maigās varas spilgtākais piemērs un tauta to sāk boikotēt. Putinam vajadzēja iebrukt Ukrainā, lai latvieši saprastu, ka Rīgas Dinamo ir tie paši Putina tanki tikai to “maigākā” izpausmē.

Tukšas tribīnes Rīgas Dinamo sezonas atklāšana

Vairāk par šo Putina projektu rakstīju pirms gada:

Rīgas «Dinamo» tāds pats padomju režīma simbols kā Pārdaugavas piemineklis padomju armijai?

2013. gada 20. novembris TVNet

āboltiņa savickis Dinamo

Solvita Āboltiņa (Vienotība) Rīgas Dinamo spēles tribīnēs kopā ar Juri Savicki. Foto TVNet.

Vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši cilvēku ir parakstījuši petīciju, lai Pārdaugavas Uzvaras laukumā demontētu PSRS armijas memoriālu. Šis piemineklis, kas lielai daļai Latvijas krievu simbolizē PSRS un tās saistību mantinieces Krievijas lomu nacisma sagrāvē, ir kļuvis par mūsdienu Latvijas krievu populārāko pulcēšanās svētvietu un nacionālā pašlepnuma simbolu. To var saprast, un to, iespējams, vajadzētu arī saglabāt nākamajām paaudzēm kā noteikta vēstures laikmeta unikālu liecību un brīdinājumu, lai tas nekad vairs neatkārtotos.

Taču vairāk nekā dīvaina šķiet šā pieminekļa likvidēšanas entuziastu dubultmorāle. Daudzi no viņiem, dienā parakstījuši manabalss.lv iniciatīvu, lai nojauktu PSRS okupācijas varas simbolu – padomju armijas pieminekli Uzvaras parkā, iespējams, jau vakarā uzvelk kreklus un šalles ar PSRS sarkanā terora organizācijas VDK kluba «Dinamo» emblēmu un steidzas uz «Arēnu Rīga», lai šajā «Kremļa filiālē» ar skaļiem kliedzieniem kristu ekstāzē un pielūgtu šo padomju represīvās varas simbolu – «Dinamo».

Kas ir «Dinamo», ko pielūdz latvieši «Arēnā Rīga»?

«Dinamo» ir sporta biedrība, kas radusies pirms 90 gadiem – 1923. gadā padomju Krievijas represīvā orgāna čekas paspārnē. To dibināja pēc F. Dzeržinska norādījumiem, lai veicinātu čekas karaspēka un pārējā VĀK personāla fizisko un kaujas gatavību. Kādu brīdi šīs organizācijas vadītājs bija arī latvietis J. Peters. Jaunās sporta organizācijas nosaukumu «Dinamo», kas nozīmē «spēks kustībā», piedāvājis kāds čekas darbinieks Nedoļa-Gončarenko, kas uz represīvajiem orgāniem bija atnācis no Maskavas fabrikas «Dinamo». Turklāt jau pašā sākumā tika nolemts, ka sporta biedrība būs paredzēta ne tikai čekas karaspēkam, bet arī GPP (čekas) darbiniekiem.

Tātad «Dinamo» radās kā KPFSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts politiskās pārvaldes GPP (Galvenā politiskā pārvalde, Glavnoje političeskoje upravļenije) karaspēka sporta biedrība. Vēlāk šīs biedrības saimnieku nosaukums mainījās. 1923.—1934. gadā PSRS Tautas komisāru padomes Apvienotā valsts politiskā pārvalde (ОГПУ при СНК СССР), 1934.—1943. gadā PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (НКВД СССР), 1943.—1954. gadā PSRS Valsts drošības ministrija (МГБ СССР). 1954.—1991. gadā PSRS Valsts drošības komiteja (КГБ СССР).

Līdz pat PSRS sabrukumam jēdziens «Dinamo» visiem labi asociējas ar PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmai (ieskaitot VDK) piederošu sporta organizāciju. Šajā sistēmā atradās arī analoģiskas sporta biedrības visās citās PSRS republikās. Tajā skaitā 1946. gadā dibinātais hokeja klubs Rīgas «Dinamo» (no 1949. gada līdz 1968. gadam šī hokeja komanda ietilpa klubā «Daugava» un lietoja tās nosaukumu), bet pēc tam atkal pārgāja uz sākotnējo piederību un nosaukumu «Dinamo», neradot šaubas, kādā paspārnē un protekcijā šis klubs darbojas.

Kad pēc PSRS sabrukuma Krievijas ietekmīgi ekonomiskie un politiskie spēki dibināja Kontinentālo hokeja līgu, kurā pamatā spēlētu Krievijas hokeja klubi, viens no šīs līgas uzdevumiem bija veicināt arī bijušo padomju republiku integrāciju šajā līgā. Sevišķi vilinoša Kremlim bija iespēja ielikt kāju NATO un ES valstī Latvijā. Tas arī izdevās, izmantojot padomju nomenklatūras izpriecām stutēto un visādi finansiāli atbalstīto Rīgas «Dinamo» padomju laiku slavu un Kremlim uzticīgus ietekmes aģentus, tādus kā Juris Savickis, un bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani. Viņi kopā ar J. Savicka gāzes uzņēmumu «Itera Latvija» reanimēja padomju laika slavas apvīto čekas sporta klubu «Dinamo». Lai norādītu uz pēctecību 2008. gadā dibinātā kluba nosaukumā, tā emblēmā tika izmantots grafiski stilizēts burts «D» no padomju laiku perioda Rīgas «Dinamo» komandas logotipa. Lai nav šaubu, ka klubs «Dinamo» ir tas pats čekas tradīciju un gara mantinieks.

Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļi droši vien apgriezās nezināmajos kapos par 360 grādiem, kad viņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis kļuva par vienu no dibinātājiem un vadītājiem brīvās Latvijas klubam «Dinamo», kura nosaukums nepārprotami norāda uz tādiem jēdzieniem kā čeka, GULAG (padomju koncentrācijas nometnes), НКВД, КГБ. Šī organizācija bija padomju režīma balsts arī Latvijā un vajāja, represēja, izsūtīja un iznīcināja simtiem tūkstošu Latvijas patriotu, ieskaitot pašu Kārli Ulmani.

Var jau saprast un attaisnot Jura Savicka vēlmi saglabāt ar VDK oreolu apvīto «Dinamo» brendu (vai nepretoties tā izmantošanai), jo PSRS VDK ir viņa jaunības un brieduma gadu romantiskā darbavieta. Turklāt, strādājot VDK, viņš varēja arī pilnībā nezināt, kādus netīrus darbus viņa darbavieta ir veikusi un veic. J. Savickis esot naivi ticējis, ka šī iestāde cīnās par mieru un cilvēku laimi visa pasaulē (kā viņš nesen atzina intervijā LTV raidījumā «Viens pret vienu»). Taču, ja šo neziņu var attaisnot padomju laikā, tā nav izskaidrojama šodien, kad nevienam vairs nav nekādu šaubu, kas ir bijusi GPP, čeka, VDK un viens no šo represīvo organizāciju sporta simboliem «Dinamo». Pat daudzi no tiem, kas katru gadu 9. maijā pulcējas pie pieminekļa Uzvaras parkā, nezin vai uzdrošinātos glorificēt šo terora organizāciju, no kuras baidījās un cieta visi, kas dzīvoja PSRS, ko sauca par tautu cietumu.

Sports ir politika un maigā vara

Nav šaubu, ka Krievijas finansētais KHL un Rīgas «Dinamo» projekts ir uzskatāms Krievijas politiskās un arī ekonomiskās varas bastions Latvijā, kurš nesen nostiprināja savas pozīcijas, iegādājoties arī ledus un koncertu halli «Arēna Rīga». Tagad Krievijas maigajai varai ir arī savs «mazais Kremlis» Rīgas centrā.

Šie darījumi ir noformēti kā Kremlim lojālu, tuvu stāvošu un ietekmīgu Krievijas un Latvijas uzņēmēju un viņu firmu pirkumi, kuros redzams, ka Kremļa intereses pārstāv Igors Makarovsun Latvijas puses Krievijai lojālā ietekmes persona ir Juris Savickis. Protams, kluba dibinātāju un īpašnieku skaitā ir bariņš Kremlim lojālu Latvijas politiķu un uzņēmēju, to skaitā jau piesauktais eksprezidents G. Ulmanis un ekspremjers A. Kalvītis, kā arī uzņēmēji G. Rāvis, A. Pauniņš u.c. Tomēr šo Krievijas hokeja aktivitāšu centrā Latvijā ir Krievijas kompānija ar nosaukumu «Itera». Kopš 2008. gada šajā Krievijas maigās varas projektā Krievija (I. Makarovs) ieguldījusi vismaz 65 miljonus eiro. Igors Makarovs ir viens no Kremļa režīmam lojālajiem miljardieriem, kas 1992. gadā dibināja Krievijas pirmo privāto dabasgāzes kompāniju «Itera». Viņš ir Putinam uzticīga persona, kas to neslēpj un palīdz Krievijas prezidentam viņa ietekmes un tēla veidošanā. (2012. gada balto dzērvju glābšanas kampaņa ir Makarova fonda paspārnē veidota, un tajā piedalījās arī pats Putins).

Tagad, kad Itera īpašnieku skaitā ir Krievijas valsts naftas kompānija «Rosneft», kaimiņvalsts ietekme ir manāma vēl uzskatāmāk.

J. Savickis, kas pārstāv «Gazprom» impēriju Latvijā, arī tiek uzskatīts par Krievijas prezidentam lojālu un diezgan tuvu cilvēku, jo ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja čekas mantinieces PSRS VDK izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju. Medijos var atrast ziņas, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot «Gazprom» vadītāja Millera vietā, taču atstājis Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks (Kompromat.lv).

Visi hokejisti nav akli, bet politiķi gan?

Ar Krievijas impēriskajām ambīcijām hokeja jomā nav apmierināti arī domājoši un patriotiski Latvijas sportisti. Viens no Latvijas visu laiku labākajiem hokejistiem Artūrs Irbe ar atjaunotoRīgas «Dinamo» sadarbojās kluba darbības pirmajos mēnešos, taču vēlāk, redzot, kādi ir šā kluba patiesie mērķi, no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba distancējās tieši ideoloģisko apsvērumu dēļ. Viņš uzskata, ka pašreizējais Rīgas «Dinamo» esot vajadzīgs Krievijas hokeja līgai daudz vairāk nekā Latvijas hokejistiem šī Krievijas līga (BNS, 11.10.2010.). Apsveicama ir Irbes pilsoniskā drosme iet pret straumi, iebilstot arī pret čekistisko brendu «Dinamo», ko Maskava ir uzspiedusi naivajiem latviešiem.

Štrunts par dumpīgo Irbi, bet Savickim un Ulmanim ir daudz svarīgāk saviem Kremļa saimniekiem demonstrēt, ka šim Maskavas projektam ir atbalsts tieši Latvijas politiskajās aprindās. Tāpēc «Dinamo» vadība labprāt pozē «Arēnas Rīga» ložā ar Latvijas premjeru un uz ledus laukumu steidzas pat Saeimas spīkere Āboltiņa.

Savickis gan LTV raidījumā «Viens pret vienu» lika noprast, ka Latvijas politiskā vadība (Dombrovskis un citi) paši laužoties uz pasēdēšanu ložā viņa sabiedrībā un nekādi ielūgumi tāpēc sūtīti viņiem netiekot. Vai tiešām šie politiķi ir tik naivi, ka nejūt, kā Kremlis un J. Savickis, G. Ulmanis ar viņiem manipulē? Hokejistu un to līdzjutēju apolitiskumu un zināšanu trūkumu vēl varētu saprast, bet nav attaisnojums politiķu naivums. Maskavas nauda, kas tiek ieguldītaRīgas «Dinamo» un KHL agresīvā mārketingā un PR, ir devusi savus manāmos rezultātus – lojalitātes pieaugumu latviešu vidū ne tikai pret «Dinamo» un KHL, bet pret visu Kremļa režīmu. «Ja runājam par Krievijas maigās varas ietekmi uz Latvijas sabiedrību, tad pirmais ir radīt labu iespaidu par Krieviju un pārliecināt, ka Krievija ir numur viens lojalitātes izvēlē. Diemžēl daļā sabiedrības šis mērķis jau ir sasniegts,» bezspēcīgi noplātot rokas, atzīst pat Latvijas aizsardzības ministrs A. Pabriks (lsm.lv).


1 komentārs

Kā Kremļa projekts «Saskaņa» piesmej Raini

 

rainis un ušakovs

 

Saite uz Rakstu TVNet.

Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.

Rainis kapos ir apgriezies otrādi

Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.

Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.

Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.

Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.

Nekāds NATO, ja ir līgums ar Kremli

Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.

Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.

Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .

Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.

Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.

Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)

Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.

Tingeltangelis pie Raiņa kājām

Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.

Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.

Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).

Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.

Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.

Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.

Latviešu kangari

Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.

Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).

Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)

Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?

Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?

Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:

«Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»

Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»

Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.


Komentēt

Putinam noderīgais idiots* Depardjē un viņa sekotāji Latvijā

Putins depardjē

Saite uz rakstu TVNet lapā.

Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.

Kā kļūt par politisku karikatūru

Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.

Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).

Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).

Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS

Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.

Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus – marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.

Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».

Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**

«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi

«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.

Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***

Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»… tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).

Putina «noderīgie idioti» Rietumos

Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».

Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).

Depardjē bēgšana uz Krieviju

Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.

Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.

Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.

Putinam noderīgie Latvijas idioti

Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.

Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.

Putina bļodlaižas

Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).

Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.

Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.

Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.

Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.

Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.

Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.

* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.

** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.

*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982