Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists

Oligarhs Lembergs, prezidents Bērziņš un viņu kucītes

Komentēt

2014.gada 11. aprīlis TVNet Spogulis

Oligarhu vara Berzins Lembergs

Pirms trim gadiem Latvijas oligarhs Aivars Lembergs ar savas kabatas partijas ZZS un sabiedroto no Saskaņas Centra palīdzību un laikam piedaloties arī VL-TB/LNNK* nokārtoja, ka par Latvijas prezidentu kļuva viņa «senais paziņa» Andris Bērziņš. Abi kungi – gan Lembergs, gan Bērziņš – padomju laikā piederēja PSKP nomenklatūras (uzticamākie un drošākie padomju režīma kalpotāji, kas baudīja īpašas padomju režīma privilēģijas) darbinieku pulkam.

Kā intereses aizstāv Lemberga prezidents Bērziņš?

Ar šo Latvijas mūsdienu vēsture apliecināja, ka kopīga PSKP nomenklatūras brālība darbojas arī ES un NATO valstī Latvijā, kur svarīgākās valsts personas izvēlas nevis valsts un sabiedrības interešu, bet gan šauras politiku ietekmējošu naudas maisu interešu grupas vārdā. Andrim Bērziņam kā potenciālajam valsts prezidentam tolaik bija tikai 8% sabiedrības atbalsts**, jo šis cilvēks plašākai sabiedrībai nebija pazīstams.

Ja prezidentu ievēlētu tauta vai oligarhiem vairs nebūtu ietekmes uz Saeimas deputātu izvēli, šāda nepiemērota kandidatūra prezidenta postenim nezin vai ietu cauri. Taču postpadomju Latvijas «iekšējos lokos» savējie turpināja bīdīt savējos arī visaugstākajam valsts amatam, cerot, ka brīvajā Latvijā sabiedrībai būs tikpat maza teikšana par augstu amatpersonu rīcību kā Padomju Savienībā. Galvenais, ka prezidents ir no savējo loka, vadāms un nav neparedzams kā rietumnieciskā V.Vīķe-Freiberga vai «aplokšņu» dakteris V. Zatlers, kas nepateicībā sacēlās pret oligarhiem.

Oligarhu cerības arī šoreiz neattaisnojās. Publika ātri ieraudzīja padomiskā slinkuma neizdarības «āža kāju» Andra Bērziņa darbos, jo abi «draugi» Bērziņš un Lembergs pagājušajā nedēļā sabiedrībai atgādināja, ka abu šo kungu patiesās ģeopolitiskās simpātijas un orientācija vairāk tomēr ir un paliek austrumu kaimiņa virzienā. To var saprast un viegli izskaidrot, ja atceramies viņu pagātni padomju režīma laikos. Toreiz, kad lielākā daļa tautas ienīda padomju režīmu un tā paspārnē veikto rusifikāciju un citus sabiedrības deģenerācijas aktus, viņi noteikti nebija totalitārā režīma kritiķu skaitā, jo šis padomju režīms viņiem garantēja karjeras iespējas.

Turpretī rietumu dzīves stils ar tā brīvības auru un iniciatīvas iespēju vērtībām viņiem droši vien vislabāk patiktu Ķīnas versijā, kad kompartijas bosi vienlaikus ir arī vietējās tirgus ekonomikas galvenie noteicēji. Padomju Savienības kompartijas nomenklatūras sile abiem bija pareizā kūts, kur baroties. Ja viņi būtu visa rietumnieciskā, brīvības piekritēji, tad tik augstu Padomju Savienībā nebūtu uzkalpojušies.

NATO kā mūsu brīvības un rietumu vērtību garants

Atbrīvojoties no padomju okupācijas režīma, Latvija izvēlējas ne tikai brīvību valstij un tās pilsoņiem, bet arī atgriešanos rietumu civilizācijā, kuras starptautiskās savienības un drošības garantiju organizācijas saucas Eiropas Savienība un NATO. Līdz ar to mēs kopā ar savu valsti esam uzņēmušies pienākumus, kas veicami sadarbībā ar mūsu rietumu sabiedrotajiem, pamatojoties uz demokrātijas, personas brīvības un likumības principiem, visiem kopā aizstāvēt mūsu brīvību, kopīgo mūsu tautu mantojumu un mūsu rietumu civilizāciju***. Lemberga un Bērziņa intereses šeit «nolūst» un nesinhronizējas ar valsts un modernās Latvijas sabiedrības vēlmēm un vajadzībām. Kāpēc tā notiek?

Lembergs un Bērziņš kā Latvijas interešu nodevēji

Tas notiek tāpēc, ka gan Bērziņš, gan Lembergs, šķiet, to ir aizmirsuši vai arī nekad nav gribējuši saprast, ka Latvija vairs nav padomju (Krievijas) impērijas province un nav arī nedz Šveice, nedz arī neitrālā Zviedrija, kas var atļauties būt piederīgas rietumu civilizācijai, demonstrējot formālu neitralitāti.

Ģeopolitiski Latvija un pārējā Baltija ir uz rietumu un pareizticīgās Krievijas ģeopolitisko civilizāciju cīņas priekšējās robežas, un tāpēc šo valstu vadītājiem un arī oligarhiem, kas šos līderus izvēlas un saliek amatos, būtu nepārprotami un skaidri jāapzinās un jāpauž viedoklis, ka mūsu valsts pieder rietumu civilizācijai ar tās vērtībām. Pie šīs robežas ir jānolaiž jaunais dzelzs priekškars, ja Krievija uz to mūs spiež. Tieši tāpēc arī tagad sabiedrība skaļi un kategoriski nosoda Krievijas režīmu ar tās vadītājiem, kas šīs – mums tik svarīgās vērtības un brīvību apdraud.

Demonstratīvi uzgriežot muguru referendumam par latviešu valodu, pastāvīgi ciemojoties Krievijas impērijas vasaļvalstīs pie to diktatoriem un metoties Krievijas imperatora Putina apskāvienos Soču olimpiādē, koķetējot ar Krievijas maigās varas spēkiem Latvijā (Dinamo Rīga, Savickis utt.), paužot viedokli, ka diktators Putins ir laipni lūgts vizītē Latvijā, neskatoties uz to, ka šāds uzaicinājums pat bez ārlietu ministra Rinkēviča apsauciena liecina par Latvijas prezidenta rīcības rupju neatbilstību ES un NATO politikai, prezidents Andris Bērziņš apstiprina, ka viņš ir Krievijas ģeopolitiskām interesēm simpatizējošs cilvēks.

Vēstuli parakstot tikai sorosisti, liberasti un pederasti

Labi, ka Latvijas sabiedrībā ir cilvēki, kuru mērs beidzot ir pilns un viņi ir apvienojušies, lai apstādinātu apkaunojošo Latvijas prezidenta rīcību un liktu viņam atkāpties no augstākā valsts amata. Tā marta beigās ir tapusi atklāta vēstule, kuru jau parakstījuši apmēram tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, kas adresēta valsts prezidentam, valdībai un Saeimas deputātiem, kurā aicina Andri Bērziņu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt Valsts prezidenta amatu, jo vēstules autori neuzskata, ka šāds prezidents patiešām pārstāv visas Latvijas tautas intereses****.

Vienlaikus sarosījušies ir arī Andra Bērziņa sargsuņi, kas sociālajos tīklos un interneta rakstu komentāros prezidenta rīcības kritiķiem uzkar «liberastu», «pederastu», «sorosistu» un citas Krievijas propagandas klišeju uzlīmes, ko plaši lieto, apkarojot opozīciju Krievijā. Tās pašas pazemojošās birkas, kuras karā pret Ukrainu, ES un NATO plaši izmanto oficiālā Maskava. Izmantojot Kremlī izstrādātas propagandas klišejas, arī Latvijā tiek mēģināts kompromitēt mūsu sabiedrības daļas labos nodomus, lai Latvijas valsti vadītu cilvēks, par kura vērtību rietumniecisko orientāciju un principiālo nostāju nebūtu nekādu šaubu. Kuri ir tie, kas ar Kremļa argumentiem belž pa mūsu centieniem atbrīvoties no nevarīgā prezidenta?

Bērziņa un Lemberga kucītes

Demokrātiskā sabiedrībā presi mēdz dēvēt par sargsuni, kas «rej un kož» sabiedrības un demokrātijas interesēs. Ja medijs pieder oligarham, tad nav izslēgts, ka tas ir nevis sabiedrības, bet gan paša oligarha interešu sargsuns.

Formāli Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) nepieder oligarham Aivaram Lembergam, taču tās lasītāji nekļūdīgi saprot, ka šis izdevums veic Lemberga un viņa interešu sargsuņa funkciju, jo šajā avīzē nekad neizlasīsiet neko kritisku ne par Lembergu, ne par prezidentu Bērziņu. Šajā avīzē grūti būs pat atrast konstruktīvus rakstus par Eiropas un NATO demokrātiskām vērtībām, par toleranci pret minoritātēm, dzimumu līdztiesību un citām demokrātiskām vērtībām, kuru sardzē stāv ES un NATO. Toties daudz būs rakstu par prezidenta ārzemju vizītēm pie postpadomju diktoriem un rietumu, ES demokrātisko vērtību izsmiešana.

Rodas iespaids, ka NRA garīgā telpa ir izolēta no reālā Latvijas procesu konteksta un līdzīgi reliģisko sektantu grupējumam pauž vienīgi sava ideoloģiskā līdera uzskatus un viedokli. Šī specifika sasaucas ar pašreizējo Kremļa ideologu uzskatiem, bet ir pretrunā rietumu demokrātiju viedoklim par mediju lomu attīstītā sabiedrībā.

Protams, prezidentam Bērziņam ir arī cits formālais sargsuns. Tā ir preses sekretāre Līga Krapāne, kuras nepateicīgais pienākums ir visos gadījumos pierādīt mums, ka karalis (prezidents) nav kails kā Andersena pasakā.

Šajās dienās, lai palīdzētu prezidenta preses sekretārei, palīgā steidz NRA, kurā šobrīd gandrīz vai nevar atrast nevienu štata komentētāju, kurš nebūtu Bērziņu aizstāvējis un nosodījis prezidenta atkāpšanās aicinājuma autorus. Taču grūti pārspējami ir NRA galvenās redaktores Anitas Daukštes un viņas vietnieces Elitas Veidemanes uzbrukumi Bērziņa kritiķiem. Šīs «sargsunes» vai saukšu maigāk – kucītes***** vaiga sviedros pūlas mums iestāstīt, ka, kritizējot Bērziņu, «latvieši paši sevi iznīcinās» (Veidemane, NRA, 02.04.) un prezidenta kritika «nāk par labu mūsu ienaidniekiem, jo parāda mūsu vājumu» (Daukšte, LR, Krustpunktā 03.04.).

Ko lai atbild uz «Lemberga kucītes» A. Daukštes «sirds kliedzienu»: «Es nezinu, kāpēc daži cilvēki izvirza pret Andri Bērziņu prasības, kas netiek izvirzītas pret Obamu, Merkeli vai vēl kādu citu?»

Savādi, ka uzcītīgā Bērziņa un Lemberga sargātāja un fanātiskā aizstāve neredz atšķirību starp pašas piesauktajiem pasaules līderiem un mūsu prezidentu. Acīmredzot Anita Daukšte nezina, ka Obama un Merkele pie saviem amatiem nokļuva daudz atvērtākā, demokrātiskākā un skarbākā konkurencē nekā Lemberga ieceltais Bērziņš un viņu ikdienas darbu Vācijā, ASV un citur vērtē nesalīdzināmi nesaudzīgāk un profesionāli kritiskāk nekā Andri Bērziņu Latvijas mediju telpā.

 

 

 

Lembergs apdraud Latvijas drošību

Oligarhs A. Lembergs arī metas palīgā, jo negrib savējo prezidentu Bērziņu atstāt vienu, skaidrojoties ar sabiedrību. Tāpēc viņš ar lielu pompu paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu.

Latvijas reputāciju sabiedroto acīs paspēja saglābt paša Lemberga kabatas partijas ZZS biedrs – aizsardzības ministrs Vējonis, kas steigšus medijos mēģināja nepiekrist savas partijas naudas makam, jo citādi ministram draudētu skaidrošanās ar NATO kolēģiem, cik nopietni ir vērtējams šis Lemberga paziņojums un vai tas ir oficiālās Latvijas viedoklis.

Lai nu kādas būtu partijas sponsora un ZZS atsevišķu ministru attiecības, Ventspils galvas Aivara Lemberga publiskais paziņojums liecina ne tikai par šā kunga provokāciju pret Latvijas drošību, bet arī par reālās situācijas neizpratni.

NATO karaspēks ir arī pašas Latvijas karaspēks, kas te jau ir, un citu NATO dalībvalstu karaspēka ievešana pašreizējo acīmredzamo Krievijas draudu apstākļos nav salīdzināma ar PSRS karaspēka ievešanu Latvijā 1939., 1940. gadā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūšot par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses. Taču Lemberga kungs gan piemirsa vai negribēja piebilst, ka vairāk nekā 50 gadus Latvijas teritorija pret latviešu gribu jau ir bijusi potenciāls kaujas lauks starp NATO un Varšavas paktu, jo te bija jau izvietots ne tikai ārzemju, t.i., PSRS karaspēks, bet arī tā kodolieroči (starp citu, arī Ventspils tuvumā), kas mūs pakļāva vēl drausmīgākam kara konflikta riskam.

Turklāt šajā padomju armijā līdz virsnieka pakāpei uzkalpojās arī pats Lembergs un nezin vai uzskatīja, ka PSRS karaspēks tad apdraudēja «Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses». Arī par PSKP nomenklatūras biedra Lemberga protestiem pret padomju kodolieročiem Latvijas teritorijā padomju gados nekas nav dzirdēts.

NATO aizsardzība un rietumu vērtības mūsu sabiedrībā ir devušas iespēju Lembergam baudīt brīvību un sapelnīt lielu naudu, iegūstot lielu ietekmi, un tajā pašā laikā netraucē viņam nākt klajā ar bezatbildīgiem paziņojumiem, kas apstrīd Latvijas drošību NATO ietvaros.

Tāpēc, domājot, par kuru politisko spēku balsot Eiropas Parlamenta un rudens Saeimas vēlēšanās, jāatceras, ka šis kungs, tāpat kā viņa atbalstītais prezidents Bērziņš un partijas (ZZS un laikam arī Nacionālā Apvienība) nezin vai būs tie, kas garantēs mūsu vēsturisko izvēli būt brīviem un dzīvot rietumu civilizācijas pusē Eiropā.

Diemžēl Lembergs, Bērziņš un citi Krievijas vērtību apjūsmotāji Latvijā nav labāki par kreisajiem un labējiem Kremļa pielūdzējiem, kas faktiski mūs vilina Putina Eirāzijas impērijas vērtību apskāvienos.

Neviens NATO mums nepalīdzēs nosargāt mūsu brīvību, ja paši nodosim šīs organizācijas pamatprincipus un vērtības, klausoties savādo Latvijas amatpersonu un viņu kucīšu retorikā.

Atsauces:

* A. Bērziņa frāze kolēģim pēc ievēlēšanas: «Kā tie Saskaņas puikas?”, kā arī – “Un kā tad Rasnačs?” radīja aizdomas par netīru un korumpētu vienošanos partiju starpā, ievēlot A. Bērziņu.

** LASI CITUR: 8% atbalstījuši Bērziņa ievēlēšanu

 

*** LASI CITUR: NATO

 

**** LASI TVNET: Aicina Bērziņu izvērtēt savas spējas turpināt prezidenta amatu

***** Šis jēdziens šajā rakstā tiek lietots metaforas nozīmē un ir autora viedoklis.

Autora piebilde:

P.S. Rakstā lietotie epiteti un metaforas attiecībā uz žurnālistēm un preses sekretāri nav vērstas pret viņām personīgi, bet kritizē viņu profesionālo darbību. Tāpēc tos nevajag uztvert personīgi. Visas trīs minētās sievietes ir simpātiskas un jaukas un autoram personīgi nav nekas pret viņām kā privātpersonām.

Taču viņas ir publiskas personas un tāpēc arī spiestas paciest vērtējumu par savu politisko, profesionālo darbību. Vārds «kucīte» ir patapināts no klasiskā romāna par Šveiku un lietots sargsuņa nozīmē. Man nav «Nekā personīga» (kā saka kolēģi no TV3) pret rakstā minētajām personām.

Ja kāds grib šo vārdu tulkot citā nozīmē (nevis tajā kā šajā rakstā) tad nevainojiet viedokļa autoru.

 

 

Autors: Olivers Everts

Neatkarīgs publicists. Independent opinion journalist.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s