Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Lato Lapsas loma Krievijas hibrīdkarā pret Latviju

Krievijas brīdkara Rietumos mērķis, tai skaitā arī Latvijā, kā zināms, ir iegūt varu pār cilvēku prātiem, sabiedrības noskaņojumu, izplatot arī konkrētu ideoloģiju. Viens no šī hibrīdkara elementiem ir pretinieka politiskās elites, nozīmīgāko lēmumu pieņēmēju ietekmēšana.

Demokrātija, tiesiskums, skaidri starptautisko attiecību noteikumi, cilvēktiesības ir rietumvalstu galvenās vērtības, pret kurām, izmantojot visas hibrīdkara metodes, vēršas Krievija. Šajā karā pēdējā desmitgadē par tā centrālo figūru ir izveidojies/izveidots šī kara vietējais ģenerālis Lato Lapsa.

Lato Lapsa Latvijā ir radījis zirnekļa tīklu, kas, izmantojot sabiedriskās attiecības, socioloģiju un žurnālistiku ietekmē demokrātijas procesus Latvijā, kompromitējot politisko eliti, godīgus, principiālus politiķus, ierēdņus, valsts drošības un tiesību iestādes, žurnālistus , rakstniekus. Tas tiek darīts, apzināti melojot, sašķobot informāciju, novadot sabiedrības interesi no nozīmīgiem jautājumiem, lai samazinot tās spēju efektīvi atbildēt uz akūti svarīgiem vides, valsts un pilsoņu drošības, politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem.

Šajā tīklā ietilpst Sabiedrisko attiecību (PR) uzņēmumi P.R.A.E., AD OMNIA, Ideju institūts, Arņa Kaktiņa vadīto pētījumu centrs SKDS, ziņu portāls Delfi / Ingus Berziņš, tādi mediji  kā Sputnik.com, NRA (Lemberga kontrolēts), Diena / Gatis Madžiņš , TV24 Rīga, Latvijas avīze, izdevniecība Apvārsnis un citi konservatīvu un autoritāru ideoloģiju sludinoši blogi, portāli. Pašā centrā ir Lapsas kontrolēts un vadīts viltus žurnālistikas portāls Pietiek.com.

Lato Lapsa un Arnis Lapiņš no PR aģentūras PRAE ir pasūtījuši žurnālistam Dainim Lemešonokam nomelnojošu rakstu par KNAB

Lato Lapsa darbojās abās sabiedrības dezinformēšanas frontēs gan PR, gan kā žurnālists pilnīgi ignorējot jebkurus gan PR, gan žurnālistikas standartus un ētiku. Jo Krievijai hibrīdkarā pret Latviju visi līdzekļi ir labi. Krievijas / Lapsas hibrīdarmiju var viegli identificēt sociālos tīklos, kad tiek izplatīti linki uz portālu pietiek.com un NRA, Latvijas avīzi, TV24 un citiem Krievijas ideoloģijai labi kalpojošiem resursiem. Ja kāds to dara, tad tas jau ir signāls, ka šis ir Lapsas  armijas ierindnieks vai arī noderīgais idiots, kas nesaprot, ko dara.

Lato Lapsam ir tīkls ar medijiem, kuros var dabūt iekšā viņam vajadzīgo saturu

Lato Lapsas PR tīkls un Latvijas galvenā troļļu ferma

Par to, kā strādā Lato lapsas troļļu fabrika, kas ir tās klienti vislabāk liecina kāda bijušā Lapsas PR tīklojuma kompanijas darbinieka liecības. Tās drošības apsvērumu dēļ ir anonīmas, taču patiesas, jo pārbaudītas arī no citiem avotiem.  Viņš liecina, ka firma strādā ar dažādiem klientiem. Daudz kas ir parasts publicitātes veidošanas darbs – preses relīzes, reklāmas kampaņas, pasākumi. Klientu vidū esot daudz Latvijā pazīstamu uzņēmumu, tostarp bankas, aptiekas, veikalu tīkli. Citā kategorijā esot arvalstīm saistītie klienti – valsts akciju sabiedrības, kam nepieciešams PR, kā arī dažādu nozaru apvienības, ietekmīgas privātpersonas, politiķi un uzņēmēji.

Tieši šīs, otrās kategorijas klientiem visbiežāk interesējot ne tik daudz sava publiskā tēla veidošana, kā savu interešu pretinieku publiska nomelnošana, nolūkā izdarīt uz tiem spiedienu.

Tas  viss ejot caur Lato. Viņš P.R.A.E. menedžējot arī daļu no ikdienas darbiem, bet visi melnie pasūtījumi esot pilnībā viņa pārziņā.

No darbiniekiem detaļas par melno PR tiekot slēptas. Atnākot tikai Lato vai Evija [Ercmane] Lato uzdevumā, vai atsūtot e-pastu, un sakot, kas jāizdara. Noprotams, ka tās parasti ir atbalsta funkcijas –datu ievākšana, apkopošana, apstrāde, kā arī materiāla izplatīšana (P.R.A.E. darbinieki pat mēdzot pa jokam sevi saukt par „Latvijas galveno troļļu fermu”).

Pašu nomelnojošo materiālu izstrādes un izplatīšanas procesu L. Lapsa un pārējā P.R.A.E. vadība tomēr turot lielākā slepenībā.

Un darot to tāpēc,  ka saskaņā ar Krimināllikuma 157. pantu mērķtiecīga kādas personas nomelnošana (neslavas celšana) var  draudēt  pat ar brīvības atņemšanu. Un tomēr P.R.A.E. L. Lapsas vadībā ar to pelnot naudu jau daudzus gadus.

Runājot, ka tieši melnā PR pakalpojumu dēļ klienti izvēloties sadarbību tieši ar P.R.A.E. – proti, kompānija piedāvājot šo papildu pakalpojumu „zem letes”.

Ja gribat, tad par papildus samaksu jūsu izvēlēto personu ar sūdiem nomētās mūsu pusmērkaķis Lato. Pieklājīgākā formā tas tiekot saukts par krīzes menedžmentu.

P.R.A.E. Lapsas vadībā, izmantojot gan „Pietiek.com” , gan citus nopērkamus medijus, jau ilgstoši, vismaz kopš 2013. gada,  izvēršot un uzturot koordinētas nomelnošanas kampaņas kas vērsta pret valdību, valsts institūcijām un ar tām saistītām organizācijām.

Avots uzsver, ka varot  jau saprast, kāpēc atsevišķiem cilvēkiem liekoties, ka „Pietiek.com” un L. Lapsa aizstāvot tautas intereses un palīdzot itkā  saukt pie atbildības valsts pārvaldes blēžus un krāpniekus. Tik tiešām, daudz kas no melnā PR ietvaros publicēta satura citos apstākļos publiskā apskatē droši vien nenonāktu. Taču patiesībā – kas nevienam, protams, nav nekāds jaunums – tas, ko L. Lapsa dara ar žurnālista masku, ir mērķtiecīga vēršanās pret tautas ievēlētas varas suverenitāti konkrētu uzņēmēju, organizāciju un lobija grupu uzdevumā. Par to vajagot atklāti runāt. Un tas esot ne tikai mūsu, kā Lapsa teiktu  “neģēlīgo sorosītu”, bet visas sabiedrības interesēs. (Avots: Melnais PR Lato Lapsas izpildījumā)

P. R. A. E. klientu atklātajā sarakstā var izlasīt tādus vārdus kā Maxima (Lato lapsa  vadījaa mediju treniņus Zolitūdes krīzes laikā), Akropole, BMGS, Rail Baltica, DNB Banka,  Ford, apdrošinātājs Balta, Benu Aptieka, Finanšu ministrija, Samsung, Kinoloģiskā Federācija LKF, Latvijas Darba Devēju Konfederācija, CSDD, Ārlietu Ministrija, LIAA, Veselības ministrija, Valsts izglītības attīstības aģentūra, Nodarbinātības valsts aģentūra, LIAA, Balticovo, Latvijas valsts meži, Tolmets, Latvijas Ceļu Būvētājs, Latvijas dzelzceļs , Rīgas Miesnieks un citi.

Mums atliek tikai minēt, kuri no tiem pasūta nomelnošanas kampaņas. Analizējot Lato Lapsas dokumentus redzama ilgstoša Lapsas kunga sadarbība ar interesantu Lietuvas Republikas privātdetektīvu biroju OBI Consulting, kas uzdodas par “biznesa izlūkošanas” speciālistiem ar plašu vērienu. Ievāc, izmantojot sev zinošus knifus jeb know-how, jebkādu informāciju par klientu interesējošiem jautājumiem. Minētais sadarbības fakts varētu būt interesants jaunums Lapsas kunga tuviem līdzgaitniekiem un citiem pakaļskrējējiem, kā arī personām, uzņēmumiem, jeb kā viņam pašam labpatīkas dēvēt – “upuriem”, par kuriem Lapsa ir vairāku gadu garumā ir vācis informāciju.

Spriežot pēc dokumentu satura, mūsu Lapsa ļoti sen ir šī biroja apmaksāts aģents Latvijā, kas, ievērojot striktu konfidencialitāti, izpilda šī kantora norādījumus apmaiņā pret naudu. Ir redzams, ka Lapsa ar fotoaparātu arī slapstījies gar pasūtītās personas kāpņu telpu un fotografējis dzīvokļa durvis, ko pievienojis savai atskaitei par savu darbu. Piemēram, šajā atskaitē. Nu ko, īsts slepenais aģents, bet vai tikai privātfirmas?

Sabiedriskās domās pētījumu firma SKDS Lato Lapsas kalpībā

SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš cieši sadarbojas ar Lato Lapsu

Krievijas hibrīdkara ietvaros pret Latvijas vadītājiem, liberālajiem politiķiem, žurnālistiem un drošības dienestiem īstenotajās kampaņās aktīvi piedalās/tiek izmantota sabiedriskās domas pētījumu firma SKDS un tās direktos Arnis Kaktiņš, kuru faktiski vada Lato Lapsa.

Lato Lapsas nomelnojošās kampaņas mērķis jau ilgāku laiku ir prezidents Egils Levits. Šīs ZZS (Zaļo zemnieku savienība) un citu Lapas PR klientu apmaksātās kampaņas ietvaros tika izdotas divas dezinformācijas grāmatas Viltvārdis un Nāve.

Kad 2021. gada 10. augustā tika aizturēts Lato Lapsa un Jurģis Liepnieks un izņemti viņu datori, SKDS jau nākošajās dienās laida klajā “pētījumu” par Egila Levita itkā ļoti zemo popularitāti. Tā bija Lato Lapsas laikus sagatavotā atbilde uz viņa un partnera Jurģa Liepnieka aizturēšanu. “Pētījums” par Levitu tika savlaicīgi pasūtīts saskaņojot to ar Lapsas grāmatas Nāve iznākšanu un mārketinga kampaņu.

Oktobrī SKDS veica citu Lembergam/Lapsam patīkamu pētījumu, kurā aptaujājot  mazliet vairāk par 900 respondentu, “pierādīja”, ka tieši Lembergu tauta uzskatot, par piemērotāko premjerministru. Tas ietilpst Lapsas jau ilgstoši īstenotās kampaņas vēstījumu buķetē, ko viņš sludina arī Kremla propagandas kanalā Sputnik.com latviešu vietnē jau gada sākumā, kad ieteica Lembergu un Šķēli par Latvijai piemērotākiem premjeriem (Lato Lapsa: Mums tagad noderētu Šķēle vai Lembergs premjera krēslā) .

Lato Lapsas PR firmas P.R.A.E. darbinieku insaiderinformācija liecina, ka SKDS ir ļoti aktīvs resurs Lato Lapsas manipulēšanā ar sabiedrisko domu un politisko partiju reitingiem “P.R.A.E. cieši sadarbojas ar Arņa Kaktiņa vadīto pētījumu centru „SKDS”, kas sevi dēvē par „neatkarīgu pētniecisku kompāniju”. Apgalvojums visnotaļ apšaubāms un vērā ņemams, kad nākamreiz ziņās parādīsies kādi „SKDS” veikto „objektīvo” aptauju dati.”( Avots: Melnais PR Lato Lapsas izpildījumā)

Nav grūti manipulēt ar socioloģiskiem pētījumiem, izvēlotos noteiktus aptaujāmo segmentus un izmantojot citas metodes, un to visticamāk dara Kaktiņa kunga firma pēc Lapsas un viņa melnā PR klientu pasūtījumiem atkarībā no tā, kas apmaksā konkrēto pētījumu.

Ir meli, lieli meli un statistika. Šo Markam Tvenam un britu premjeram Benjamiņam Disraeli piedēvēto frāzi var attiecināt uz dažiem mūsu socioloģiskiem pētījumiem.

 Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.

Agrākās publikācijas:

Kas ir Lato Lapsa un kā intereses viņš apkalpo

Kādas metodes Lato Lapsa izmanto savā portālā pietiek.com

Turpinājums sekos:

Lato Lapsas grāmatas kā Latvijas kompromitēšanas ieroči

Lato Lapsas loma Krievijas hibrīdkarā pret Latviju

Avoti un citāti


Komentēt

Kādas metodes Lato lapsa izmanto savā portālā pietiek.com

Lapsa bieži tiek citēts Krievijas propagandas interneta vietnē Sputnik.com

Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Lapsas  vietnē neatradīsim neko kritisku par Krieviju.  Neatradīsim neko kritisku par Lembergu, Ventspili, Zaļo zemnieku savienību, Nacionālo apvienību- VL -TB/LNNK, kuras Lembergs  ir finansējis un/vai finansē joprojām. Nekas kritisks nebūs arī par partiju Saskaņa. Tas vispirms. Neatradīsim neko kritisku par viņa melnā PR un dezinformācijas klientiem, kas mēdz būt gan partijas, gan arī atseviški partiju biedri, gan organizācijas kā, piemēram, „Latvijas darba devēju konfederācija” (LDDK) un „Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera” (LTRK).

Lato Lapsu izmanto tie spēki, kas nav gatavi godīgai sacensībai un, kad jēķeras pie pēdējā salmiņa, lai Lato Lapsa nāk palīgā atlaist saeimu vai pat veikt mēģināt valsts apvērsumu. Šādas ambīcijas Lapsas kungan ir, jo par to liecina viņa pēdējais šedevrs Nāve, kuras vētījums ir sekojošs – esošā valdība, atseviški prorietumnieciskie, demokrātiskie politiķi, valsts prezidents vedot uz Latvijas nāvi.

Reizēm kaut kas kritisks, par kādu bijušo klientu pietiek.com arī iezogas, taču tas ir tikai tāpēc, lai šim klientam atgādinātu: Tu sen neeesi man neko maksājis! Un ja klients, protas atkal maksāt, tad  kritiskais rakstiņš pazūd, vai vairāk nekas kritisks par šo klientu neparādās. Pietiek.com un tā atbalstītāju analīze, kā arī citi pierādījumi no Lapsas PR kompāniju darbiniekiem liecina, kad visi iepriekšnosauktie politiskie spēki ir arī galvenie Lapsas klienti pašlaik. Par šo partiju pretinieku melno PR Lapsam maksā skaidrā naudā vai nu paši šo partiju pārstāvji vai to sponsori.

Savu svarīgāko klientu naudu viņš nereģistrē savu PR firmu izrakstītajos rēķinos. To viņs saņem skaidrā un pēc tam pats iemaksā, izmantojot bankomātus, savā bankas kontā vai pārskaitot uz pietiek.com kontu, kas ir fiktīvi noformēta kā aizdevuma atmaksa.

Pietiek.com producē kompromitējošu saturu par Lapsas PR klientiem, t.s., Lemberga, ZZS, Nacionālās apvienības, Saskaņa  “ienaidniekiem”, konkurējošiem politiķiem, valsts drošības iestādēm (tur ir arī Lapsas personīgā vendeta), valsts prezidenta kanceleju, prezidentu Egilu Levitu, ministru kabinetu,  žurnālistiem, kas kritizē Lapsas klientus un tāpēc ir bīstami tiem.  Šis kompromitējošais saturs nav nekāda izmeklējoša žurnālistika, tie ir skaļi personas apsaukājoši raksti ar dažādiem autora pseidonīmiem, bez jebkāda nopietna faktiska un analītiska pamata. Turklāt rakstīti ļoti sliktā, nekoptā valodā.

Protams, Lapsam nav bezmaksas resursu, lai katru nedēļu sacerētu jaunus ķengu rakstus par aprejamajiem cilvēkiem, bet klientam ir jātskaitās katru mēnesi, lai saņemtu naudu. Tāpēc Lapsa  izmanto ļoti lētu ķengājoša satura ieguves metodi, proti, nozog sociālajos tīklos vai citur pieejamas bezmaksas publikācijas, piem., Facebook ierakstu, atklātu vēstuli, bloga rakstu utml., ko rakstījis nomelnojamais cilvēks vai organizācija. Šo materiālu, nesaskaņojot ar autoru un nenorādot avotu, Lapsa ievieto savā resursā pietiek.com un pats zem tā komentāru sadaļā saraksta visus vajadzīgo nomelnojošo saturu. Tas, protams ir lētāk nekā pasūtīt rakstiņu Elitai Veidemanei vai kādam citam Lemberga avīzes NRA skribentam.

Toms Ostrovskis nav šo rakstu rakstījis Pietiek.com, bet to Lato Lapsa nozadzis no TVnet vietnes, lai zem tā pats anonīmi to komentētu ar galveno vēstījumu – Pietiek.com ir lielākais Latvijas medijs nevis TVnet.

Tur zem raksta viņš komunicē pats ar sevi ar dažādiem vārdiem. Bet stils un vēstījums ir viens un tas pats, kas tiek izmantots arī pie citiem konkrēto cilvēku nomelnošiem rakstiem. Viņš pat necenšās rakstīt ko jaunu tikai kopē un ielīmē vienu un to pašu vēstījumu no citiem komentāriem pie cita raksta.

Kā liecina viņa PR aģentūras darbinieks, tad to var viegli konstatēt, ka visi komentāri nāk no vienas un tās pašas Lapsas dzīvokļa vai biroja IP adreses.

Tad kad klientam ir lielākas prasības kāda pretinieka apmētāšanā ar mēsliem, tad Lapsa ieslēdz savus sabiedrisko attiecību (PR) uzņēmumus P.R.A.E., AD OMNIA, Ideju institūts. Bet galvenos vēstījumus un etiķetes, kas jāmet komentāros pie publikācijām par nomelnojamo personu, sacer pats Lapsa.

Avots: Lato Lapsas melnais PR

Analizējot pietiek.com lapu nevar nepamanīt, ka viens no lielākajiem politiskajiem Lato Lapsas klientiem tandēmā ar ZZS ir kriminālnoziedznieks Aivars Lembergs, kas tagad jau atrodas ieslodzījumā. Tāpēc Lato Lapsa neskopojas ar mēsliem, kurus viņš met uz Lemberga “ienaidniekiem”tagad, piemēram, uz  tieslietu ministru Jāni Bordānu, deputātu Artusu Kaimiņu,  deputātu Aldi Gobzemu, ģenerālprokuroru Juri Stukānu, premjeru Krišjāni Kariņu. Agrāk jau ilgstoši uz SAB, VDD, KNAB, VID vadītājiem un, protams, uz Egilu Levitu un viņa kanceleju, ieskaitot tās darbiniekus Andri Teikmani,  Sarmīti Ēlerti un citiem. Apkarojamo sarakstā ir arī ReBaltica, Inga Spriņģe un citi žurnālisti, rakstnieki un publicisti, kas kritizē Lembergu.

Tādā veidā Lembergs un ZZS piedalās Lapsas diriģētā Krievijas hibrīdkara korī pret Latviju. Vai nu apzināti (to rādīs laiks, vai Lapsa nokļūs turpat, kur portālā pietiek.com un grāmatā Nāve viņa aizstāvāmais varonis Jānis Ādamsons) vai noderīgā idiotu lomā. Protams, Lapsam kā narcisam, ar vajāšanas māniju un mazvērtības kompleksiem slimojošai personai ir arī sava vendeta pret Latvijas drošības iestādēm, jo tās pamatoti tur viņu zem lupas.

Padomju stila propagandas gangsteris

Lato Lapsam nav žurnālististikas izglītības, nav arī publisko attiecību izglītības.  Zināms, ka Lapsa  Latvijas Universitātē studējis Vēstures un filozofijas fakultātē, kur padomju laikā gatavoju padomju un komunistiskās partijas vadītājus uz marksisma ideoloģijas pamata. Šī fakultāte bija padomju politisko līderu akadēmija. Acīmredzot uz šādu karjeru viņu gatavoja vecāki. Kā liecina Lapsam veltīti  interneta resursi izglītības izvēlē liela loma bija Lato Lapsas tēvam un vectēvam, kas esot bijuši pārliecināti un aktīvi komunisti. Ja Latvijā pēc viņa studijām  būtu saglabājusies padomju vara, tad Lato Lapsa šodien būtu droši vien Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas darbinieks vai cits padomju nomeklatūras darbinieks, kā savulaik viens no viņa  sponsoriem Lembergs.  Tāpēc viņa izglītība sniedz  labāku skaidrojumu, kāpēc Lapsas publikāciju naratīvs ļoti atgādina padomju un komunistiskās partijas propagandistu stilu. Padomju režīmā propagandisti arī lietoja tādas pašas ienaidnieku meklēšanas un to stigmatizēšanas un negatīvu birku uzkarināšanas metodes, kādas šodien izmanto Lapsa.

Spilgti to nodemonstrē nomelnošanas kampaņa pret Latvijas prezidentu Egilu Levitu, kurā dominē etiķetes “melis, viltvārdis, augstprātīgs, nekompetents, kas nespēj pieņemt lēmumus, ar aizdomām, ka viņš ir arī KGB aģents. 

Tikko Lato Lapsa publicēja šādu tekstu: “Ilgstošas pandēmijas situācijā, Ministru kabinetam demonstrējot apjukumu nekonsekvenci un nespēju pieņemt lēmumus, ko skaidri iezīmēja žurnālistu izmeklēšanas*, valsts prezidents neizmantoja iespēju sasaukt ārkārtas Ministru kabineta sēdi, iesaistoties un palīdzot visai sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā, kas, iespējams, izraisīja daudzu cilvēku personiskās traģēdijas un pat nāves” (ZZS paziņojums Levits nespēj vai nevēlas pildīt savus pienākumus un “pazūd aiz savas pils augstajiem mūriem” 2021. gada 23. novembrī pietiek.com). Šis paziņojums, kurā tiek uzbrukts arī Lemberga  ienaidniekam Jānim Bordānam  ir acīmredzami saskaņots ar Lapsas grāmatas mārketingu un abām publikācijam ir viens tas pats vēstījums, kas stilistiskās līdzības dēļ, visticamāk, tapis Lato Lapsas darbnīcā.

*Ar jēdzienu  “žurnālistu izmeklēšanas” ZZS acīmredzot domā Lemberga kabatas avīzes NRA un Lato Lapsas portāla pietiek.com “izmeklēšanas”.

 Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.

Kas ir Lato Lapsa un kā intereses viņš apkalpo

Turpinājums sekos:

Ar ko nodarbojas Lapsas PR firmas P.R.A.E., AD OMNIA, Ideju institūts

Vai Lato Lapsa ir Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots?

Lato Lapsas grāmatas kā Latvijas kompromitēšanas ieroči

Lato Lapsas loma Krievijas hibrīdkarā pret Latviju

Lato Lapsas PR tīkls un Latvijas galvenā troļļu ferma

SKDS Lato Lapsas kalpībā

Avoti un citāti


1 komentārs

Kas ir Lato Lapsa un kā intereses viņš apkalpo?

Lato Lapsa  dažiem var šķist nesavtīgs, profesionālu ētiku respektējošs, žurnālists, kas atmasko oligarhus, blēžus, korumpētus politiķus. Tāds kā latviešu Robins Huds. Taču viņš tāds nav.

Šo cēlo tēlu viņš mēģinājis uzburt pēdējos pārdesmit gados par sevi. To viņš panāca, veidojot kritiskas publikācijas par dažiem bagātajiem un ietekmīgajiem, kā Šķēle, Lembergs, Repše, Vaira Vīķe Freiberga un citiem, kā arī apkopojot sabiedrībai un ārzemju izlūkdienestiem interesantu un vērtīgu informāciju par naudīgākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Lato_Lapsa.

Taču ātri vien viņs saprata, ka par publikācijām var arī nopelnīt daudz vairāk nekā tikai gūt ieņēmumus par grāmatu pārdošanu, ja tās veido tendenciozas un pēc kāda slepena pasūtījuma. Tā par viņa vienu no klientiem klientu kļuva oligarhs Lembergs, kuram bija jācīnās par vietu un ietekmi Latvijā, lai viņš nenokļūtu cietumā, kur galu galā arī nokļuva, neskatoties uz Lapsas centieniem. Tā tapa Vairu Vīķi Freibergu un Egilu Levitu nomelnojošās grāmatas. 

Lato Lapsa varēja ļoti efektīvi strādāt melnās žurnālistikas un PR frontē, jo  bija savākta laba datu bāze un izveidots ziņu pienesēju tīkls un apgūtas  biznesa un politiskās spiegošanas metodes.  Viņš ienāca Latvijas žurnālistikā gadsimta sākumā un viņam ir bijusi  darba pieredze Latvijas masu medijos tādos kā Diena, Rīgas Balss, Tev, Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA), Leta, Telegraf, Klubs un dažos citos. Sava rakstura narcisistisko īpašību un ambīciju dēļ ilgi viņš nevienā darba vietā nenoturas.

Kad Latvijā vairs nebija neviena nopietna mediju,kas būtu gatavs ņemt viņu darbā, L. Lapsam nekas cits neatlika kā nopietnu, kvalitatīvu  žurnālistiku pamest un  mesties  melnās žurnālistikas, t.i., dezinformācijas un ietekmīgu personu nomelnošanas frontē, jo Latvijā radās pieprasījums pēc negodīgu metožu izmantošanas politikā un saeimas ietekmēšanā. Šajā jomā bija arī liela nauda, kas Lapsam bija vajadzīga. Sevišķi laikā, kad mainījās Krievijas ārpolitika un Krievija aizvien vairāk centās ietekmēt Latvijas iekšpolitiku.

Taču, lai pastāvīgi varētu pelnīt uz nomelnošanas aktivitātēm, bija nepieciešami lielāki cilvēku resursi.  Tāpēc Lato Lapsa piestrādāja arī  sabiedrisko attiecību jomā, kā atklāts un slepens PR firmu īpašnieks/darbinieks/aģents un nodibināja savu  dezinformācijas ziņu interneta mājas lapu pietiek.com, kas sniedza informatīvu pseidožurnālistisko atbalstu viņa PR firmu aktivitātēm.

 Tātad, vairāk nekā desmit gadus Lato Lapsa vairāk vai mazāk slēpti un atklāti vienlaicīgi darbojas gan PR, gan melnās žurnālistikas jomās, kas nav ētiska rīcība ne no PR, ne no žurnālistiskas skatu punkta. Viņš darbojas tandēmā ar citu apšaubāmas reputācijas PR darboni Jurģi Liepnieku, ko Latvijas sabiedrība pazīst kā kriminālnoziegumos iesaistītu un notiesātu sakarā ar tā saucamo digitālgeitu.  Liepnieks ir arī pazīstams kā par prokremlisko partiju dēvētās partijas Saskaņa PR konsultants. Viņam pieder un viņš veido pietiek.com analoģisku PR portālu puaro.lv, kas gan tik daudz pats nenodarbojas ar nomelnošanas kampaņām, bet sniedz atbalstu pietiek.com,  pārpublicējot tā materiālus. Liepnieka Puaro uzskata, ka Lato Lapsa ir vienīgais rakstošais mediju pārstāvis, kura ietekmi uz viedokļa veidošanu un konkrētiem procesiem var pielīdzināt abām lielajām Latvijas televīzijas platformām. Bet tā nav.

ZZS un Lembergs ir vieni no Lato Lapsas klientiem

Tur (puaro.com) ir publicēts arī vienīgais publiski pieejamais Lato Lapsas CV un viņš ir nodēvēts par vienu no Latvijas pašiem ietekmīgākajiem cilvēkiem.  Taču šajā Lapsas CV ir izlaistas divas būtiskas viņa darba vietas un/vai pasūtītāji, ko var atrast Wikipedia, proti,  ar Kremli saistītā, bet Kipras ofšoros noslēptā firma AS News Media Group, kas Latvijā  izdeva avīzi krievu valodā Telegraf un privāts Lietuvā reģistrēts globāls spiegošanas uzņēmums Outsourcing Business Intelligence Consulting UAB.

Tādi jēdzieni kā žurnālistikas un sabiedrisko attiecību profesionālā ētika, godīgums, korektums ir pilnīgi sveši  vārdi Lapsam, jo tādi neeksistē arī viņa klientiem, kas Lato Lapsam pasūta dezinformācijas un nomelnošanas kampaņas.

Viedoklis par Lato lapsas un Jurģa Liepnieka aizturēšanu un datoru izņemšanu 2021. gada 10. augustā

Sevišku uzplaukumu Lapsas dezinformācijas metodes piezīvo tagad, Donalda Trampa izprovocētajā  globālajā viltus ziņu un demokrātijas  apdraudēšanas laikmetā.  Lato Lapsa tādā veidā nodara milzu ļaunumu arī Latvijas gan sabiedrisko attiecību, gan  mediju telpai, gan demokrātijai kopumā. Viņš faktiski ir ne mazāk kaitīgs mūsu demokrātijai un politiskajai videi kā Latvijas teritorijā aizliegtie Krievijas propagandas kanāli, jo apdraud godīgu, atklātu un tīru politisko ideju konkurenci un tāpēc apdraud demokrātiju kopumā.

 Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.

Turpinājums sekos:

Kādas metodes Lato lapsa izmanto savā portālā pietiek.com

Padomju stila propagandas gangsteris

Globālais konteksts

Ar ko nodarbojas Lapsas PR firmas P.R.A.E., AD OMNIA, Ideju institūts

Vai Lato Lapsa ir Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots?

Lato Lapsas grāmatas kā Latvijas kompromitēšanas ieroči

Lato Lapsas loma Krievijas hibrīdkarā pret Latviju

Lato Lapsas PR tīkls un Latvijas galvenā troļļu ferma

SKDS Lato Lapsas kalpībā

Avoti un citāti


Komentēt

Preses brīvības uzvara

2019. gada 10 jūlijā Augstākās tiesas (AT) Civillietu departaments atcēla Rīgas apgabaltiesas 2019.gada spriedumu, ar kuru daļēji apmierināta LNOB prasība pret uzņēmumu “Tvnet”, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Tikko pēc diviem gadiem 2021. gada 10. jūnijā Rīgas apgabaltiesa lēma pilnībā atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, kurš paredzēja SIA “TVNET” grupai samaksāt morālo kompensāciju par cieņas un goda aizskaršanu par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam.

Tiesas motivācija un argumenti, kas lēma par labu preses brīvībai ir šajā spriedumā:

1. Juridisko personu reputācijas aizsardzība

Civillikuma 2352.1panta tvērumā ietilpst arī juridisko personu reputācijas aizsardzība.

2. Atbildība par godu un cieņu aizskarošu viedokli

Saskaņā ar Civillikuma 2352.1panta trešo daļu atbildība iestājas arī par pārmērīgi aizskaroša viedokļa paušanu.

3. Aizskarošo viedokli ietverošās publikācijas vērtēšana

Vārda brīvība neaizsargā tiesības paust viedokli klaji rupjā formā, ja preses publikācijas vienīgais nolūks ir aizvainot. Tomēr žurnālistiem ir tiesības izmantot pārspīlējumus un pat provokāciju, tāpēc arī aizskarošs viedoklis var būt aizsargājams, ja tam ir faktiskā bāze.

Tiesai jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša izdarītas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam, jāapsver, vai strīdus publikācija aplūko plašākai sabiedrībai nozīmīgu jautājumu, jāņem vērā izteikumu konteksts un mērķis, publikācijas žanrs un rakstā lietotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi.

4. Amatpersonu goda un cieņas aizskārums

Augstāks tolerances slieksnis pret sabiedrības un mediju kritiku ir ne vien politiķiem, bet arī citām publiskām personām, kas rīkojas saistībā ar sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Šāds statuss katrā ziņā piemīt kultūras jomā īpaši nozīmīgas valsts kapitālsabiedrības valdes locekļiem

Latvijas Republikas Senāta

Civillietu departamenta

2019.gada 10.jūlija

SPRIEDUMS

Lieta Nr. C30291615, SKC-40/2019

ECLI:LV:AT:2019:0710.C30292615.1.S

Senāts šādā sastāvā:

senatore referente Zane Pētersone,

senatore Inta Lauka,

senators Valerijs Maksimovs

izskatīja rakstveida procesā civillietu valsts SIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] prasībā pret SIA „TV NET” par atvainošanās publicēšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzības piedziņu par goda un cieņas aizskārumu sakarā ar SIA „TV NET” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts SIA (turpmāk – VSIA) „Latvijas Nacionālā opera un balets” (pirms nosaukuma maiņas – „Latvijas Nacionālā opera”; turpmāk arī – LNOB un LNO), [pers. A], [pers. B] un [pers. C] 2014.gada 7.novembrī cēla Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret SIA „TV NET”, lūdzot:

1) uzlikt SIA „TV NET” pienākumu publicēt atvainošanos par VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] goda un cieņas aizskaršanu interneta portāla http://www.tvnet.lv sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”;

2) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 129 873 euro;

3) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. A], [pers. B] un [pers. C] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro katram;

4) piedzīt no SIA „TV NET” prasītāju labā tiesāšanās izdevumus.

Prasībā norādīti šādi apstākļi.

[1.1] Atbildētāja SIA „TV NET” 2014.gada 4.augustā interneta portālā http://www.tvnet.lv publicēja rakstu ar nosaukumu „Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”, kurā žurnālists ar pseidonīmu Olivers Everts nepieļaujami rupji un aizskaroši vērsās pret VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdi – [pers. A], [pers. B] un [pers. C] – par operas telpu izīrēšanu [pers. D] privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.

Rakstā ietverts šāds teksts:

„Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.

Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar [pers. A] vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam [pers. D], kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – [pers. E] ar savu sievu un [pers. F] ar savu sekretāri.

[Pers. A], [pers. C] un [pers. B] (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju.”

[1.2] Publicējot minētos izteikumus, atbildētāja aizskāra prasītāju Satversmes 95.pantā nostiprinātās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un pārkāpa likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piekto daļu, kas aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ neslavu.

[1.3] Vērtējot iepriekšminētās frāzes, secināms, ka VSIA „LNOB” telpu izīrēšana tiek salīdzināta ar intīma rakstura pakalpojumu sniegšanu – orģiju, kuras laikā VSIA „LNOB” vadība „apkalpoja” [pers. D] un viņa viesus. Izmantojot rupjus un aizskarošus izteikumus, autors lasītajam dod tiešu mājienu, ka [pers. A], [pers. C] un [pers. B] konkrētajā situācijā būtu uzskatāmi par prostitūtām.

Šādu rupju un aizskarošu aprakstu publicēšana masu informācijas līdzeklī aizskar prasītāju godu un cieņu, jo raksts ietver rupju personisku apvainojumu, kas mazina prasītāju sabiedrisko novērtējumu, nav balstīts uz faktiem, ir pretrunā sabiedrības morāles normām un ir klaji aizskarošs.

[1.4] Raksta publicēšana sadaļā „Viedokļi” neatbrīvo atbildētāju no atbildības, jo tiesības uz vārda brīvību, tostarp brīvi izplatīt informāciju un paust viedokļus, nav absolūtas. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 10.panta otro daļu tās var tikt ierobežotas, lai aizsargātu personas godu un cieņu.

[1.4.1] Gan Latvijas judikatūrā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumos atzīts, ka viedoklis var aizskart personas godu un cieņu, ja tas ir bijis rupjš vai nesamērīgi aizskarošs. Lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes. Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša kādas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētam viņa personības vai darbības vērtējumam. Attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas izteikta asā un spēcīgā formā, uzsvērts, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta, taču viedoklis principā nedrīkst būt izteikts rupjā veidā.

[1.4.2] Rakstā apgalvotajam, ka LNOB telpu izīrēšana [pers. D] privāta pasākuma rīkošanai nav no Kremļa ietekmes brīvs pasākums, bet ir politiskā provokācija, nav faktiskās bāzes.

[1.4.3] SIA „LNOB” bauda augstu prestiža līmeni Latvijā. Visiem rakstā minētajiem valdes locekļiem ir laba reputācija, [pers. A] 2002.gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

[1.5] SIA „TV NET” saskaņā ar Civillikuma 1635.panta pirmo daļu ir atbildīga par prasītāju goda un cieņas aizskārumu, jo tas radies raksta publicēšanas rezultātā. Līdz ar to nav nozīmes, kāda veida tiesiskās attiecības pastāv vai pastāvēja starp atbildētāju un raksta autoru. Raksts sākotnēji publicēts sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”, kas liecina, ka atbildētāja rakstu pozicionēja kā savu (tādu, kas atspoguļo tās personīgo izpratni par konkrēto situāciju), tādējādi uzņemoties atbildību par tā saturu.

[1.6] Atbilstoši likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmajai daļai prasītāji ir tiesīgi prasīt atbildētājas atvainošanos par goda un cieņas aizskaršanu, publicējot paziņojumu par atvainošanos tādā pašā šriftā atbildētājas interneta portāla sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”.

[1.7] Nosakot mantisko kompensāciju par goda un cieņas nepamatotu aizskaršanu, tiesai jāņem vērā raksta izplatīšanas publiskums, plašums, aizskāruma smagums attiecībā pret personu, sekas, pušu personība u.tml. Piespriežamajai summai jāizpilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcija.

[1.7.1] Interneta portāls http://www.tvnet.lv ir viens no populārākajiem Latvijā. Atbilstoši starptautiskās interneta izpētes un konsultāciju kompānijas SIA „Gemius Latvia” veiktajiem pētījumiem šo portālu 2014.gada aprīlī apmeklēja 561 014 interneta lietotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Savukārt SIA „LNOB” ir viens no valsts suverenitātes simboliem, nacionālas nozīmes valsts kultūras institūcija, kas iemantojusi pasaules atzinību un visaugstāko māksliniecisko novērtējumu.

[1.7.2] Ņemot vērā aizskarošā raksta izplatīšanas publiskumu, operas īpašo statusu, tās valdes locekļu nevainojamu reputāciju un nopelnus Latvijas labā, no tā izrietošā aizskāruma smagumu, kā arī nepieciešamību atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē, atbilstoši kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu nosakāma šādi: VSIA „LNOB” – 129 873 euro, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] – katram 1 euro, jo raksta publicēšanas rezultātā ievērojamākais goda un cieņa aizskārums nodarīts tieši operai.

[1.7.3] Aizskāruma smagumu pret [pers. A] pastiprina apstāklis, ka atbildētāja jau agrāk izplatīja viņa godu un cieņu aizskarošu informāciju, 2014.gada 18.martā publicējot rakstu ar nosaukumu „Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas”, kurā autors paudis uzskatus par pašreizējo Krievijas valsts politisko iekārtu un kultūras darbiniekiem Ukrainas konflikta kontekstā. Cita starpā, norādīts: „Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem. [Pers. G], [pers. H], [pers. A], [pers. I] ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt. Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus.” Publicējot minēto rakstu, kurā [pers. A] pielīdzināts ar rupjiem, neglaimojošiem vārdiem rakstā apsaukātajiem Krievijas kultūras darbiniekiem un nosaukts par padomju režīmam uzticīgu latviešu kultūras darbinieku, tika aizskarts [pers. A] gods un cieņa, jo minētie fakti neatbilst patiesībai.

[1.8] Prasītāju pārstāve 2014.gada 22.augustā nosūtīja atbildētājai pretenziju, lūdzot atvainoties un atlīdzināt morālo kaitējumu. 2014.gada 22.septembrī saņemta SIA „TV NET” atbilde, ka prasītāju gods un cieņa nav aizskarts, jo rakstā izteiktais viedoklis par LNOB ēkas izīrēšanu nav rupjš un aizskarošs, raksts publicēts sadaļā „Viedokļi”, turklāt tā autors nav atbildētājas darbinieks.

[1.9] Prasība pamatota ar Latvijas Republikas Satversmes 95., 116.pantu, Civillikuma 1635.panta pirmo daļu, 2352.1panta trešo daļu, likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piekto daļu, 21.panta pirmo daļu, Latvijas Nacionālās operas likuma 4.panta 5.punktu, Cilvēktiesību konvencijas 10.panta otro daļu.

[2] Atbildētāja SIA „TV NET” iesniedza tiesā rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka prasību neatzīst.

Paskaidrojumos norādīti šādi argumenti.

[2.1] Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai nevar aprobežoties ar atsevišķu frāžu vērtēšanu, bet jāvērtē raksts kopumā un situācija, kādā tas tapis.

[2.1.1] Jāņem vērā, ka pasākumi, kuri tiek rīkoti VSIA „LNOB” vārdā, Latvijas Republikas iedzīvotājiem asociējas ar augstas raudzes kultūras pasākumiem un attiecīgi ar vietu, kurā var pieredzēt nacionālā līmeņa operas un baleta izrādes, kurā tiek radīta arī Latvijas kultūras vēsture. VSIA „LNOB” internēta vietnē http://www.opera.lv sadaļās „Vīzija”, „Misija” un „Vērtības” ir norādīts uz Latvijas Nacionālās operas un baleta kultūrvēsturisko statusu, kas ir viens no nacionālās suverenitātes simboliem. VSIA „LNOB” finanšu līdzekļus veido arī nodokļu maksātāju nauda.

[2.1.2] Nacionālās informācijas aģentūras „LETA” ziņā „[pers. D] ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam” (publicēta 2014.gada 2.augustā) norādīts, ka [pers. D] dzimšanas dienas svinībām VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” noslēgtais nestandarta līgums un „Jaunā viļņa” organizatora [pers. D] ziedojums operai 120 000 euro apmērā bijusi Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāja [pers. A] iniciatīva, kā arī tā laika Kultūras ministre Dace Melbārde vēstīja, ka apsvērta iespēja lauzt [pers. A] noslēgto līgumu.

[2.1.3] 2014.gada pavasarī un vasarā pasaulē aktualizējās politiskie notikumi saistībā ar Krievijas Federāciju (Krimas krīze, saspīlējuma pastiprināšanās Ukrainā), sakarā ar kuriem Latvijas Republika ieņēma kopējo Eiropas Savienības nostāju attiecībās ar Krievijas Federāciju. Latvijas Nacionālās operas likuma normas, VSIA „LNOB” pašsludinātais statuss, sabiedrībā pieņemtais viedoklis par to, kā arī minētie politiskie un ekonomiskie notikumi uzliek pienākumu prasītājai kā jebkurai valsts iestādei un uzņēmumam rūpēties par tās tēlu jo īpaši.

[2.1.4] Taču rakstā minētā Krievijas Federācijas pilsoņa dzimšanas dienas svinības VSIA „LNOB” ēkā nekādi nav savienojamas ar tiesību normās un sabiedrības acīs izvirzītajiem Latvijas Nacionālās operas standartiem. Dzimšanas dienas svinību rīkošanu arī neattaisno tas, ka ziedojuma izlietojums saistīts ar VSIA „LNOB” attīstībai un saimniecībai paredzēto līdzekļu pastāvīgā trūkuma kompensēšanu, jo pati prasītāja sev izvirza daudz augstākus standartus par vienkāršu telpu iznomātāju. VSIA „LNOB” un tās amatpersonām ir jārēķinās, ka jebkuras viņu darbības izraisīs pastiprinātu sabiedrības interesi un var sagaidīt sabiedrības viedokļa paušanu.

[2.2] Interpretējot Cilvēktiesību konvencijas 10.panta otro daļu, ECT atzinusi, ka jaunrades brīvība izriet no uzskatu paušanas brīvības. Šī brīvība ietver tiesības netraucēti paust un izplatīt informāciju un idejas, kas nodrošina visu veidu ideju, kultūru, politiskas un sabiedrībai nozīmīgas informācijas apmaiņu. Konvencijas 10.pantā noteiktās tiesības brīvi paust savus uzskatus attiecas arī uz tādām idejām un informāciju, kas aizvaino, šokē vai kaitina. Tādējādi minētais pants aizsargā ne tikai pausto uzskatu saturu un būtību, bet arī izteiksmes formu.

Tādēļ ar epitetiem bagātais viedoklis (raksts) nav rupjš un aizskarošs.

[2.3] Šīs lietas ietvaros tiek vērtēta 2014.gada 4.augusta publikācija, un citām publikācijām par [pers. A] nevar būt nozīmes.

[2.4] SIA „TV NET” ir informācijas (viedokļa) izplatītājs, nevis sagatavotājs (autors). Tikai autors var precīzi norādīt uz konkrētiem apstākļiem viedokļa (teksta) sagatavošanā un aizstāvēt savu viedokli, it sevišķi situācijā, kad prasītāji neapstrīd rakstu no ziņu patiesuma viedokļa, bet no formas, kā viedoklis pasniegts. SIA „TV NET” pauž savu viedokli par raksta publicēšanas pamatu un iemesliem, bet tikai autors var sniegt savu paskaidrojumu par pašu tekstu un tajā ietvertā viedokļa izteiksmes formu.

[3] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 10.marta spriedumu prasība apmierināta. Tiesa nosprieda:

1) uzlikt pienākumu SIA „TV NET” publicēt atvainošanos par VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] goda un cieņas aizskaršanu interneta portāla http://www.tvnet.lv sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”;

2) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 129 873 euro un valsts nodevu 2 824,94 euro;

3) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. A] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro un valsts nodevu 71,14 euro;

4) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. B] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro un valsts nodevu 71,14 euro;

5) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. C] labā mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro un valsts nodevu 71,14 euro;

6) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B], [pers. C] labā par advokāta palīdzību samaksātos izdevumus 6 493,80 euro.

[4] Atbildētāja SIA „TV NET” iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā.

[5] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.janvāra spriedumu prasība apmierināta daļēji. Tiesa nosprieda:

1) uzlikt SIA „TV NET” pienākumu publicēt atvainošanos par VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] goda un cieņas aizskaršanu interneta portāla http://www.tvnet.lv sadaļas „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs”;

2) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” labā kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 50 000 euro un tiesas izdevumus 1 546,97 euro;

3) piedzīt no SIA „TV NET” [pers. A], [pers. B] un [pers. C] labā kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 1 euro katram un tiesas izdevumus 71,14 euro katram;

4) piedzīt no SIA „TV NET” VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets”, [pers. A], [pers. B] un [pers. C] labā tiesāšanās izdevumus advokāta palīdzības samaksai 2 850 euro;

5) piedzīt no VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” SIA „TV NET” labā tiesas izdevumus 1 277,97 euro;

6) piedzīt no SIA „TV NET” valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 9,30 euro.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[5.1] Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēti šādi lietā nodibinātie fakti.

[5.1.1] [Pers. A] kā VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes priekšsēdētājs 2014.gada jūnijā noslēdza līgumu par Operas Lielās zāles telpu izīrēšanu Krievijas komponista [pers. D] dzimšanas dienas svinībām par 9 873 euro, [pers. D] ziedoja operai 120 000 euro, un 2014.gada 29.jūlijā Operas telpās notika viņa dzimšanas dienas svinības.

[5.1.2] [Pers. A] ir VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes priekšsēdētājs, bet [pers. B] un [pers. C] ir valdes locekles.

[5.1.3] SIA „TV NET” 2014.gada 4.augustā savā interneta portālā http://www.tvnet.lv sadaļā „Viedokļi” rubrikā „TVNET komentārs” publicēja personas, kura raksta ar pseidonīmu Olivers Everts, rakstu ar nosaukumu „Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”, kurā ietverts prasības pieteikumā citētais teksts. Persona ar pseidonīmu Olivers Everts nav noskaidrota, jo SIA „TV NET” raksta autora vārdu un uzvārdu neatklāja.

[5.2] Apelācijas sūdzībā nav apstrīdēti arī pirmās instances tiesas secinājumi par Latvijas Republikas Satversmē noteikto, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus (100.pants). Šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (116.pants). Tāpat noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu (95.pants).

[5.2.1] Līdz ar to vārda brīvība nav absolūta, un, ņemot vērā vārda brīvības ietekmīgo lomu sabiedrībā, tās īstenošana tiek saistīta ar zināmiem pienākumiem un atbildību.

[5.2.2] Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta otro daļu iejaukšanās tiesību uz vārda brīvību īstenošanā var būt attaisnojama, bet tikai tad, ja tā ir paredzēta likumā un ir pamatota ar kādu no konvencijas 10.panta otrajā daļā minētajiem leģitīmajiem mērķiem, tostarp, lai aizsargātu cilvēka cieņu, un ja šāda iejaukšanās ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

[5.3] Atbilstoši judikatūrai, kas izveidojusies lietās par personas goda un cieņas aizsardzību, lai izvērtētu prasības pamatotību, vispirms ir nepieciešams konstatēt, vai minētajā rakstā publicētā informācija ir ziņas vai viedoklis, jo tikai ziņas jeb fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīta, turpretī viedoklis atspoguļo personas subjektīvo vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu un nevar būt ne patiess, ne nepatiess.

[5.3.1] Atbildētājas publicētais raksts vērtējams kā viedoklis, kas atspoguļo personas (autora) subjektīvu vērtējumu par citām personām, to darbību un notikumiem, un tādēļ tas nav pakļaujams patiesības pārbaudei.

[5.3.2] No prasības pieteikuma satura izriet, ka arī prasītāji apstrīdēto raksta daļu vērtējuši kā viedokli, jo prasība par nepatiesu ziņu atsaukšanu nav celta.

[5.4] Ir pamatota SIA „TV NET” atsauce uz Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā norādīto, ka attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas izteikta asā un spēcīgā formā, ECT ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta. Taču viedoklis principā nedrīkst būt izteikts rupjā veidā. Tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu.

No ECT prakses izriet, ka, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes. Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi, vai pats cietušais ir veicis kādas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam.

Ievērojot minēto, vienīgie ierobežojumi, kurus atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksei var izvirzīt viedoklim, ir faktiskās bāzes esība un tas, ka viedoklis nedrīkst būt izteikts klaji rupjā veidā.

[5.5] Lietā nav konstatējama pietiekama apstākļu bāze, kas radītu faktisko pamatu asam un pat aizskarošam personu darbības vērtējumam.

[5.5.1] Ar Ministru kabineta 2013.gada 29.maija rīkojumu Nr. 215 „Par valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Nacionālā opera” statūtu apstiprināšanu” apstiprināti LNO statūti (spēkā no 2013.gada 29.maija līdz 2015.gada 2.septembrim). To 2.6.punktā kā sabiedrības komercdarbības veids noteiktas prasītājas tiesības sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšanai un pārvaldīšanai, savukārt 2.7.punktā – darbības ar nekustamo īpašumu uz līguma pamata vai par atlīdzību (68.3).

Līdz ar to telpu iznomāšana dažādu pasākumu rīkošanai nav prettiesiska rīcība, jo bija tieši paredzēta prasītājas statūtos.

[5.5.2] Arī ziedojuma pieņemšana no fiziskas personas ir tiesiska darbība, jo Latvijas Nacionālās operas un baleta likuma 13.panta 3.punktā noteikts, ka Nacionālās operas finanšu līdzekļus veido dāvinājumi un ziedojumi naudas līdzekļu un mantiskā veidā, tostarp ārvalstu fizisko un juridisko personu dāvinājumi un ziedojumi.

[5.5.3] LNOB telpu iznomāšanu Krievijas pilsonim [pers. D] ir vērtējusi Latvijas Republikas kultūras ministre Dace Melbārde. Par to 2014.gada 2.augustā ziņoja aģentūra LETA rakstā „[pers. D] ziedojis operai, lai tā piekristu nestandarta īres līgumam”, citējot kultūras ministres teikto: „Apsvērta iespēja lauzt [pers. A] noslēgto līgumu, taču tas netika izdarīts, domājot par līguma laušanas sekām. Viņa piebilda, ka neesot laimīga, ka kultūras iestādēm savu saimniecisko problēmu dēļ nākas slēgt šādus līgumus, bet, pēc ministres domām, pārmest [pers. A] būtu neprāts.”

[5.5.4] Vispārzināma un publiski pieejama ir informācija par to, ka iepriekšējās LNOB vadības laikā valstij ik gadu nācās segt prasītājas ievērojamos nodokļu parādus. Savukārt līdzšinējā vadība (prasītāji) spēj nodrošināt Latvijas Nacionālās operas un baleta darbību, ievērojot Latvijas Nacionālās operas un baleta likuma 7.1panta otrās daļas 1.punkta „b” apakšpunktu par to, ka LNO valde vada un organizē Nacionālās operas nepārtrauktu darbību, tai skaitā plāno finanšu un saimniecisko darbību atbilstoši Nacionālās operas budžetam.

[5.5.5] Minētie apstākļi norāda uz to, ka, iznomājot LNO telpas Krievijas pilsonim privāta pasākuma rīkošanai, prasītāji nav rīkojušies klajā pretrunā ar likumu, ētikas un sabiedrības morāles normām, bet labā ticībā pildījuši savus pienākumus, iegūstot papildu līdzekļus operas attīstībai un saimniecībai paredzēto līdzekļu pastāvīgā trūkuma kompensēšanai.

[5.5.6] LNO telpu izīrēšana notika laikā, kad Latvijas valsts un Eiropas Savienība nosodīja Krievijas Federācijas rīcību Krimā. Līdz ar to prasītāju darbība varēja radīt faktisko pamatu notikušā negatīvam vērtējumam, bet nevarēja radīt pamatu tik asam un aizskarošam viņu darbības vērtējumam, lai konkrētajā situācijā to varētu uzskatīt par samērīgu.

[5.5.7] Lai arī SIA „TV NET” ir tiesības brīvi paust savus uzskatus minēto notikumu sakarā, tostarp izteikt atklāti negatīvu notikušā vērtējumu, tādējādi nodrošinot medijam tiesības pildīt savu tā saukto „sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiski tiesiskā valstī, tomēr ir iespējams sabiedrību informēt un paust negatīvu viedokli par dažādiem notikumiem un personām, neizsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas, un neizsakot viedokli klaji rupjā veidā, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu.

Līdz ar to nevar piekrist atbildētājas apgalvotajam, ka rakstā paustais viedoklis nebija nepelnīts personisks uzbrukums vai apvainojums, bet objektīvi pamatots ar pašu prasītāju nepieņemamu rīcību.

[5.6] Nevar piekrist SIA „TV NET” apgalvotajam, ka prasītājiem, līdzīgi kā politiķiem un varas pārstāvjiem, jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem un viņiem ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[5.6.1] [Pers. A], [pers. B] un [pers. C] kā VSIA „Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes locekļi nav politiķi, bet kultūras ministra ieceltas amatpersonas.

[5.6.2] ECT saistībā ar pieļaujamās kritikas robežām attiecībā uz ierēdņiem atzinusi: „Pildot savus pienākumus, ierēdņi, tāpat kā politiķi, ir pakļauti lielākai kritikai nekā privātpersonas. Taču nevar apgalvot, ka ierēdņi katru savu vārdu un darbību apzināti būtu pakļāvuši pārbaudei tādā mērā kā politiķi un ka tāpēc ar tiem būtu jāapietas tāpat kā ar politiķiem, kad ir runa par viņu uzvedības kritiku.”

[5.6.3] Prasītāja VSIA „LNOB” nav politiķe, varas pārstāve vai ierēdne, bet tai ir īpašs statuss valsts kultūras jomā, un tā ir viens no nacionālās suverenitātes simboliem. LNOB valsts iedzīvotājiem un ārvalstu viesiem asociējas ar vietu, kurā var pieredzēt nacionālā līmeņa operas un baleta izrādes un tiek radīta valsts kultūras vēsture, ar tās vārdu saista daudzus visā pasaulē pazīstamus izpildītājus. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka attiecībā uz VSIA „LNOB” pieņemamās kritikas robežas būtu plašākas un tai būtu jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[5.7] Nevar piekrist atbildētājas apgalvotajam, ka tas, ko prasītāji uzskata par rupju, godu un cieņu aizskarošu viedokli, ir viņu pašu interpretācija jeb subjektīvs secinājums (viedoklis) par raksta daļā atspoguļoto.

[5.7.1] Tādas apstrīdētā raksta frāzes kā „Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu”, „valde ar [pers. A] vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam [pers. D], kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro”, „Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem [Putina sūkātājiem]”, „[pers. A], [pers. C] un [pers. B] (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem” ir izteiktas klaji rupjā veidā, izsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas.

[5.7.2] Raksta un tā apstrīdētās daļas saturam neatbilstošs ir apelācijas sūdzībā apgalvotais, ka iespējamā sasaiste ar LNO esot tikai raksta virsrakstā un secīgi tajā nav kritizēta VSIA „LNOB” kā juridiska persona, bet gan valdes locekļi. Rakstā LNO tiek nodēvēta gan par publisko namu, gan par bordeli, kurā notiek intīma rakstura orģija, ar tekstā lietotajiem vārdiem un aizskarošiem izteikumiem lasītājam liekot saprast, ka [pers. A], [pers. C] un [pers. B] konkrētajā situācijā būtu uzskatāmi par prostitūtām, kas pasākuma viesiem ar sliktu reputāciju sniedza intīma rakstura pakalpojumu, kaut prasītāji šajās svinībās pat nepiedalījās.

[5.7.3] Nevar piekrist atbildētājas viedoklim, ka tikai no vārda „atdevās” izdarīti secinājumi par raksta daļas rupjo un nesamērīgi aizskarošo dabu, jo visa apstrīdētā raksta daļa tajā lietoto vārdu un izteiksmes formas dēļ ir rupja un prasītājus nesamērīgi aizskaroša, un tā aizskartu ikvienu neitrālu lasītāju, ja uz viņu tiktu attiecināta šāda satura publikācija.

[5.7.4] Rakstā minētais par Krievijas valsts prezidenta galma publisko namu un Hitlera un Staļina pieminēšana ir vērtējams kā nacionālā naida kurināšana, jo jebkurai vēsturi zinošai personai ir zināma Staļina un Hitlera loma. Latvijas sabiedrība ir daudznacionāla, un ir pietiekami daudz personu, kuriem rakstā pieminētie Krievijas mākslinieki ir autoritātes.

[5.8] Ievērojot minēto, nevar piekrist apelācijas sūdzībā apgalvotajam, ka ar raksta publicēšanu nav mazināts prasītāju sabiedriskais novērtējums un nepastāv pamats atvainošanās prasībai. Atvainošanos paredz likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmā daļa, un pamats prasīt kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu prasītājiem izriet no Civillikuma 2352.1panta trešās daļas. Līdz ar to ir kļūdaini apelācijas sūdzībā izteiktie apgalvojumi un atsaukšanās uz Civillikuma 1635.panta trešo daļu, ka prasītājiem ir jāpierāda atbildētājas rīcības rezultātā radītās fiziskās vai garīgās ciešanas.

[5.9] Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts [pers. A], [pers. B] un [pers. C] piespriestās kompensācijas apmērs un netiek teikts, ka šī summa būtu pārmērīga atlīdzība par goda un cieņas aizskaršanu. Prasītās kompensācijas apmērs vērtējams kā apliecinājums faktam, ka prasība nav celta personīgas iedzīvošanās nolūkā.

[5.10] Savukārt pirmās instances tiesas VSIA „LNOB” labā piedzītā kompensācija par goda un cieņas aizskaršanu 129 873 euro apmērā ir nesamērīga un pārmērīgi liela.

[5.10.1] Pamatota ir atbildētājas atsaukšanās uz Augstākās tiesas norādīto, ka atskaites punkts morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā summa, bet gan nodarītais kaitējums (kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un citi būtiski apstākļi, kam ir nozīme atlīdzības noteikšanā).

Augstākās tiesas plēnuma 1993.gada 25.oktobra lēmuma Nr. 3 „Par tiesu praksi lietās par personu goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu” 7.punkta otrajā daļā izskaidrots, ka iespējamie kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šā aizskāruma smagums attiecībā uz personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka jāņem vērā, vai piespriežamā summa izpildīs trīs galvenās funkcijas – taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju. Tiesas nolēmuma mērķis ir dot cietušajam taisnīgu atlīdzību, vai nu atjaunojot cietušā agrāko stāvokli, t.i., dodot tam pilnīgu atlīdzību, vai arī kompensējot vai kā citādi nolīdzinot (izlabojot) morālo (nemantisko) kaitējumu.

[5.10.2] Kompensācijas apmēram jānodrošina līdzsvars starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību, bet šajā gadījumā pirmās instances tiesas piespriestā kompensācija ne tikai liedz tiesības uz vārda brīvību un attur atbildētāju izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, bet arī apdraud medija pastāvēšanas iespēju.

[5.10.3] Nosakot VSIA „LNOB” labā piedzenamās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā prasītājas goda un cieņu aizskaroša viedokļa izplatīšanas publiskumu un plašumu, aizskāruma smagumu, pušu personību, kā arī to, ka publikācija ir mazinājusi prasītājas godu un cieņu sabiedrības un atsevišķu personu acīs.

[5.10.4] Par prasītājas īpašo statusu spriedumā jau norādīts iepriekš, savukārt par atbildētāju lietā nav strīda, ka interneta vietne http://www.tvnet.lv ir ļoti populāra, ko apliecina arī lietā iesniegtie rakstveida pierādījumi – starptautiskā interneta izpētes un konsultāciju uzņēmuma „Gemius” publicētais apmeklētāko interneta lapu „Top 25”. Līdz ar to ir pamats atzīt, ka strīdus rakstu izlasīja liels lasītāju skaits, turklāt interneta vietnē tas joprojām ir atrodams.

[5.10.5] Nevar piekrist atbildētājas apgalvotajam, ka līdz šim lietās par personas goda un cieņas aizskārumu kompensācijas apmērs noteikts robežās no 100 līdz 5 000 latiem. 2002.gadā Rīgas apgabaltiesas spriedumā lietā Nr. C-688/10/2002 [pers. J] prasībā pret [pers. K], nacionālo ziņu aģentūru „LETA”, avīzēm „Rīgas Balss” un „Čas” piedzītā summa bija 10 000 latu (14 228,72 euro), un Augstākās tiesas Civillietu tiesas kolēģija šādu kompensācijas apmēru atzina par pamatotu.

Vispārzināms ir fakts, ka morālā kaitējuma atlīdzības lietās šobrīd ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram. Par to liecina, piemēram, publiski pieejamā informācija par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām.

[5.10.6] Nosakot piedzenamās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā arī atbildētājas attieksmi pret nodarīto – tā neliecina par prasītāju goda un cieņas aizskāruma nožēlošanu.

[5.10.7] Ievērojot minētos apsvērumus, par samērīgu uzskatāma kompensācija 50 000 euro apmērā, kas sniegs gandarījumu prasītājai un pildīs samierināšanas funkciju, kā arī kalpos par prevencijas līdzekli atbildētājai, atturot to no nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē. Minētā summa ir samērīga ar prasītājai nodarīto goda un cieņas aizskaršanu un pušu personību.

[6] Atbildētāja SIA „TV NET” iesniedza kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to daļā, ar kuru prasība apmierināta, un norādot šādus argumentus.

[6.1] Tiesa nav nodrošinājusi lietas izskatīšanu objektīvā un neatkarīgā tiesā, kā arī nav nodrošinājusi pušu līdztiesību, pārkāpjot Civilprocesa likuma 9.pantu, likuma „Par tiesu varu” 3.panta otro daļu un Cilvēktiesību konvencijas 6.pantu.

[6.1.1] Attiecībā uz atbildētāju tiesa demonstrējusi neobjektivitāti, procesa gaitā atklāti paužot savu negatīvo nostāju pret atbildētājas rīcību, publicējot lietā apspriežamo rakstu. Apelācijas instances tiesas sēdes gaita un tiesas izteiktie komentāri, klaji negatīvas piezīmes uzskatāmi demonstrē tiesas sastāva aizspriedumus pret konkrēto strīdus publikāciju. Tāpat tiesa vairākkārt nepieņēma atbildētājas iesniegtos pierādījumus, pārtrauca jautājumu uzdošanu prasītāju pārstāvei, neļāva atbildētājas otram pārstāvim izteikties debatēs.

Tātad tiesa, noskaidrojot lietas apstākļus, nebija neitrāla un brīva no savu negatīvo personisko uzskatu paušanas par strīdus publikāciju. Jau procesa gaitā no tiesnešu replikām tapa skaidrs, ka jebkurā gadījumā neatkarīgi no lietas apstākļiem atbildētāju sagaida negatīvs spriedums, īpaši tāpēc, ka tiesai jau bija izveidojies uzskats, ka strīdus publikācija ir nepieņemama.

[6.1.2] Minētā rīcība neatbilst Tiesnešu ētikas kodeksā nostiprinātajiem kanoniem, kā arī apelācijas instances tiesas aizspriedumi attiecībā uz konkrēto publikāciju liedza tiesai būt objektīvai un izvērtēt visus atbildētājas argumentus, kas nodeva pie lietas nepareizas izspriešanas. Personas procesuālās tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā tiek pārkāptas, ja tiesa uzskatāmi demonstrē savus aizspriedumus un negatīvo attieksmi pret procesa dalībnieku. Tiesas objektivitāte ir īpaši svarīga lietās, kur tiesai ir noteikta iespēja izšķirt lietu pēc saviem ieskatiem, kā tas ir konkrētajā gadījumā.

[6.2] Tiesa nepareizi iztulkojusi Satversmes 100.pantu, nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos izteiktās atziņas, kā arī nav motivējusi spriedumu.

[6.2.1] Atbildētājas tiesības izplatīt viedokli garantē Satversme un starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. Tiesības brīvi paust uzskatus ir viens no būtiskiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no svarīgākajiem nosacījumiem tās progresam. Saskaņā ar Cilvēktiesību konvencijas 10.panta 2.punktu tas attiecas ne tikai uz „informāciju” vai „idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par nevainīgām vai vienaldzīgām, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc kādu personu vai iedzīvotāju daļu; tā to paredz plurālisms, tolerance un atvērtības gars, bez kuriem nepastāv demokrātiska sabiedrība.

Kā precizēts 10.pantā, šīs brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem un sankcijām, kam tomēr jātiek šauri interpretētām, to nepieciešamībai jātiek pārliecinoši pierādītai. Ja medijiem netiktu nodrošināta pietiekama tiesību uz vārda brīvību aizsardzība, tie nevarētu pildīt savu tā saukto „sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiski tiesiskā valstī.

[6.2.2] Tiesa vispār nav vērtējusi atbildētājas apelācijas sūdzībā norādītos argumentus un tiesisko pamatu, kas attiecināms uz masu informācijas līdzekļiem un pieļauj krietni augstākas robežas viedokļa paušanā, tostarp izvēloties formu un veidu, kādā viedoklis tiek pausts. Tiesa nav ņēmusi vērā arī to, ka aizskarošs viedoklis pats par sevi nav atzīstams par nepieļaujamu viedokli, ja tam ir bijis zināms pamats.

No ECT prakses izriet, ka, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes. Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv tādi notikumi vai pats cietušais ir veicis tādas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam. Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ izvēlēti spēcīgi un pat aizskaroši izteikumi. Preses brīvība ietver iespējamu novirzi līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Vienīgie un ļoti šauri interpretējamie ierobežojumi ir: a) faktiskās bāzes esība (respektīvi, vai pastāvēja kādi notikumi vai arī paša cietušā darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu); b) viedoklis nedrīkstētu būt izteikts klaji rupjā veidā (tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu, sabiedrības interesēm un mērķi, kādēļ izvēlēti konkrētie izteikumi).

Tiesa attiecīgos kritērijus vai nu vispār nav vērtējusi, vai arī vērtējusi tos neatbilstoši norādītajai tiesu praksei, tādēļ nav konstatējusi pietiekamu faktisko bāzi rakstā ietvertā viedokļa paušanai.

[6.3] Tiesa, vērtējot faktiskās bāzes esību, spriedumu ir pamatojusi ar pierādījumiem, kas nav iesniegti lietā, līdz ar to atbildētāja nevarēja izteikt par tiem savus apsvērumus un iebildumus. Spriedumā minētās publikācijas, kas pieejamas portālos www.diena.lv, www.delfi.lv un www.lsm.lv, nav lietas materiālos. Turklāt pati prasītāja nebija izvirzījusi argumentus un iesniegusi pierādījumus attiecībā uz prasītājas iepriekšējiem nodokļu parādiem un esošās vadības labajiem finanšu rezultātiem. Līdz ar to tiesai nebija tiesiska pamata spriedumu pamatot ar šīm publikācijām un norādīt, ka ziņas par pretējo lietā nav sniegtas.

Vienlaikus tiesa atteicās pieņemt kā pierādījumu atbildētājas iesniegto 2016.gada 27.decembra publikāciju portālā www.diena.lv „LNB nolēmusi atcelt ažiotāžu raisījušo Jaungada pasākumu”, kas bija būtiska, lai pareizi izvērtētu faktisko bāzi un valsts amatpersonu nosodījumu privātu pasākumu, kas ir pretrunā Latvijas valsts vērtībām, rīkošanai ēkās ar īpašu lomu Latvijas valsts un kultūras vērtību saglabāšanā un Latvijas valsts iedzīvotāju izglītības misijā.

[6.4] Tiesa nav vērtējusi atbildētājas argumentus, kas pamato pietiekamas faktiskās bāzes esību.

[6.4.1] No sprieduma nav skaidrs, kādā veidā tiesa izdarīja secinājumu, ka prasītāji ir rīkojušies atbilstoši ētikas un sabiedrības morāles normām, kā arī nav skaidrs, kādēļ tiesa, atzīstot, ka Latvijas sabiedrība ir daudznacionāla, nav ņēmusi vērā to, ka ir arī pietiekami daudz personu, tostarp publikācijas autors un personas, kuras piketēja pret attiecīgo pasākumu, kurām prasītāju darbības likās pilnībā pretējas ētikas un morāles normām.

Konkrētajā lietā nebija strīda par SIA „LNOB” tiesībām izīrēt telpas un pieņemt ziedojumus no fiziskām personām, attiecīgi netika apšaubīts tas, ka prasītāji būtu rīkojušies nelikumīgi. Tiesai bija jāvērtē, vai prasītāju rīcība varēja dot pamatu uzskatam, ka prasītāji bija rīkojušies pretēji ētikas un morāles normām, kas spriedumā nav analizēts.

[6.4.2] Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ izvēlēti spēcīgi un pat aizskaroši izteikumi. Vērtējot konkrētas frāzes atrauti no visas publikācijas un neļaujot atbildētājam izteikties par lietā esošajām saistītajām publikācijām, kuras detalizēti izskaidro, kādēļ autors ir lietojis tik spēcīgus izteikumus, kā arī vērtējot frāzes atrauti no faktiskajiem apstākļiem, kas norisinājās laikā, kad tika sagatavota publikācija, nav iespējams izdarīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksei un Satversmes 100.pantam atbilstošus secinājumus.

[6.5] Tiesa nav devusi vērtējumu atbildētājas norādītajiem argumentiem par strīdus publikācijas žanru, tajā lietotajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un nepieļaujamību ierobežot māksliniecisko brīvību.

Vērtējot jaunrades brīvības ierobežojuma nepieciešamību, svarīgi, pirmkārt, vai konkrētais objekts ir jaunrades darbs un pie kāda žanra tas pieder, otrkārt, ņemot vērā konkrētā darba žanru, tiesai jāvērtē literārā darba attiecības ar realitāti (tā ir fikcija, vai tas satur ziņas, faktus, ko iespējams pārbaudīt no objektīvā patiesīguma viedokļa), darba mākslinieciskās izteiksmes forma, saturs un kopējais konteksts. Tas ir īpaši būtiski gadījumos, kad jaunrades darbs tiek balstīts uz reāliem notikumiem, faktiem, vienlaikus ietverot arī fikcijas elementus.

Konkrētajā gadījumā tiesa nav ņēmusi vērā, ka strīdus publikācija veidota ironiskā un satīriskā formā, balstoties uz reāliem notikumiem, vienlaikus ietverot arī fikcijas elementus.

[6.6] Apgabaltiesa nav motivējusi, kas ir uzskatāms par klaji rupju viedokli. Nav saprotams, kuri tieši no apstrīdētajā fragmentā lietotājiem vārdiem vai izteikumiem attiecībā pret katru no prasītājiem ir uzskatāmi par rupjiem un nesamērīgi aizskarošiem bez pietiekamas faktiskās bāzes.

[6.6.1] Spriedumā nav motivācijas tam, kādēļ Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas salīdzināšana ar „Putina galma publisko namu” un „Kremļa bordeli” konkrētajos faktiskajos apstākļos ir uzskatāma par rupju un nesamērīgi aizskarošu viedokli un kādēļ šādu izteikumu lietošana ir nepieļaujama. Tāpat nav skaidrs, kādus apsvērumus un kritērijus tiesa ir izmantojusi, lai secinātu, ka ir pārsniegtas pieņemamās kritikas objektīvās robežas, un kā tās ir noteiktas.

[6.6.2] Tiesa ir citējusi vairākas frāzes no apstrīdētā raksta, taču ne visas norādītās frāzes vispār attiecas uz prasītājiem un būtu vērtējamas konkrētās tiesvedības ietvaros. Nav saprotams, vai tiesas secinājumi izriet arī no vārda „putinasosi” lietošanas strīdus publikācijā, uz ko tika norādīts tiesas sēdes laikā, ņemot vērā, ka konkrētais apzīmējums bija attiecināts uz personām, kuras nav prasītāji šajā lietā.

[6.6.3] Spriedumā ietvertā norāde, ka „[pers. A], [pers. C] un [pers. B] būtu uzskatāmi par prostitūtām, kas pasākuma viesiem ar sliktu reputāciju sniedza intīma rakstura pakalpojumus, kaut prasītāji šajās svinībās pat nepiedalījās” ir vienpusēja interpretācija par strīdus publikācijā ietverto un nevar tikt uzskatīta par atbildētājas izplatītu viedokli, jo atbildētāja šādu viedokli nav izplatījusi.

[6.7] Tiesa nepareizi piemērojusi no ECT prakses izrietošos kritērijus attiecībā uz pieļaujamajām kritikas robežām pret publiskām personām un nav vērtējusi atbildētājas argumentus un norādīto tiesu praksi šajā sakarā.

[6.7.1] ECT ir atzinusi, ka pieņemamās kritikas robežas gadījumos, kad runa ir par publiskām personām, ir plašākas. Publiskas personas izpratne ir daudz plašāka un attiecināma uz krietni lielāku personu loku nekā tikai politiķi vai ierēdņi. Arī no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1998.gada 26.jūnija rezolūcijas Nr. 1165 (1998) „Tiesības uz privātumu” izriet, ka publiskas personas ir ne tikai tās, kas ieņem amatus valsts institūcijās, bet arī visas tās personas, kas ir nozīmīgas sabiedrības dzīvē: politikā, ekonomikā, mākslā, sociālajā jomā, sportā vai kādā citā sfērā.

[6.7.2] Tā kā prasītāji kā publiskas personas kapitālsabiedrības valdes locekļi ir atzīstami par valsts amatpersonām, tiem līdzīgi kā politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem, jo viņi neizbēgami sevi nostāda katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no žurnālistu, gan pašas sabiedrības puses, un tādēļ viņiem ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[6.7.3] Līdz ar to tikai no fakta, ka prasītāji nav ne politiķi, ne ierēdņi, tiesa ir izdarījusi nepareizus secinājumus, ka pret viņiem nav pieļaujamas plašākas kritikas robežas.

[6.8] Tiesa nepareizi iztulkojusi Civillikuma 2352.1pantu un nav motivējusi prasītāju goda un cieņas aizskāruma esību.

Civiltiesību teorijā un praksē ar godu saprot personības sabiedrisko novērtējumu, kura mēraukla ir paša indivīda uzvedība, viņa attieksme pret sociālajām un garīgajām vērtībām, sabiedrību, līdzcilvēkiem. Goda un cieņas aizskārumu var konstatēt, ja sabiedriskais vērtējums par personu ir pazeminājies un līdz ar to ir pazeminājies šī vērtējuma atspoguļojums attiecīgā cilvēka apziņā.

Tiesa nav vērtējusi apelācijas sūdzībā norādīto, ka atbildētāja ar raksta publicēšanu nekādi nav mazinājusi prasītāju sabiedrisko novērtējumu, un ignorējusi faktu, ka lietā nav neviena pierādījuma par to, ka sabiedriskais novērtējums par kādu no prasītājiem būtu mazinājies. Līdz ar to spriedums nav motivēts, jo no tā neizriet, kādā veidā tiesa ir konstatējusi, ka ir noticis prasītāju goda un cieņas aizskārums, vai arī, ka šāds aizskārums būtu prezumējams, kas būtu nepareiza Civillikuma 2352.1panta iztulkošana, tādējādi novedot pie nepareizas lietas izspriešanas.

[6.9] Tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1635.pantu un 2352.1pantu, konstatējot morālo kaitējumu un nosakot atlīdzības apmēru.

[6.9.1] Tiesas secinājums, ka Civillikuma 1635.pants nav piemērojams, ir kļūdains, jo šis pants tieši paredz morālā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikumus.

[6.9.2] Tā kā morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas, tiesai pēc prettiesiskas rīcības fakta vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esība un tikai pēc tam jāvērtē atlīdzības apmērs. Taču tiesa nav piemērojusi Civillikuma 1635.pantu un nav motivējusi, kādā veidā tiek secināts, ka prasītājiem ir nodarīts morālais kaitējums, vai arī, ka šāds kaitējums būtu prezumējams, kas būtu nepareiza Civillikuma 1635.panta iztulkošana. Prasītājiem bija jāpierāda, ka atbildētāja rīcības rezultātā viņiem radītas fiziskas vai garīgas ciešanas.

[6.9.3] Lai apmierinātu prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, tiesai bija jākonstatē, ka prasītājiem strīdus izteikumu rezultātā ir iestājušās konkrētas negatīvas sekas. Taču spriedumā nav dots vērtējums prasītājiem nodarītajam aizskāruma smagumam un sekām, ko radījusi viedokļa izplatīšana.

[6.9.4] Tāpat spriedumā nav motivācijas atbildētājas apsvērumam, ka strīdus publikācijā vispār nav sniegts viedoklis un vērtēta SIA „LNOB” kā juridiskās personas darbība, bet tikai valdes locekļu kā valsts amatpersonu darbības un attieksme pret tām.

[6.10] Lai arī tiesa pievienojusies atbildētājas norādītajiem kritērijiem atlīdzības noteikšanā morālā kaitējuma lietās, tā nav analizējusi visus norādītos kritērijus un ir izdarījusi nepamatotus secinājumus.

[6.10.1] Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā un 2011.gada 5.oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-209/2011 norādīts, ka morālā kaitējuma atlīdzības apmērs jāsamēro ar nodarīto kaitējumu un atbilstoši vienlīdzības principam morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi, salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs.

Konkrētajā lietā piespriestā summa 50 000 euro būtiski atšķiras no attiecīgās kategorijas lietās piedzītajām summām, turklāt tā spriedumā ir noteikta bez pietiekamas piemērojamo kritēriju analīzes un argumentācijas.

[6.10.2] Tiesa nav motivējusi, kādēļ atvainošanās, kas ir paredzēta kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis par goda un cieņas aizskārumu, konkrētajā gadījumā nav pietiekams atlīdzinājums par tiesas ieskatā nodarīto goda un cieņas aizskārumu, jo īpaši ņemot vērā, ka spriedumā nav pamatojuma tam, ka prasītājiem ir nodarīts morālais kaitējums.

[6.10.3] No sprieduma neizriet, ka tiesa būtu vērtējusi morālā kaitējuma smagumu, raksturu, nodarīšanas apstākļus un sekas, kā arī to, vai piespriestā summa ir taisnīga un samērīga.

[6.10.4] Nosakot piedzenamās atlīdzības apmēru, tiesa atsaucās uz Rīgas apgabaltiesas 2002.gada spriedumu, kurā tiesas piedzītā summa par goda un cieņas aizskārumu bija 14 228,72 euro, taču tiesa nav analizējusi, vai un kā konkrētās lietas apstākļi būtu salīdzināmi ar izskatāmo lietu, un kādēļ konkrētajā gadījumā būtu piedzenama vairāk nekā trīs reizes lielāka atlīdzība.

[6.10.5] Fakts, ka morālā kaitējuma atlīdzības lietās ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, nav vispārzināms. Turklāt šī secinājuma pamatošana ar publiski izskanējušu informāciju par „Zolitūdes traģēdijas” lietā apspriestajām kompensācijas summām ir pretēja tiesu praksei. Tiesa nav motivējusi, kādēļ un kādā veidā konkrētā lieta būtu salīdzināma ar „Zolitūdes traģēdiju”.

[6.10.6] Uzskatot, ka 50 000 euro atlīdzība ir samērīga, tiesa nav devusi novērtējumu atbildētājas argumentiem par masu informācijas līdzekļu lomu un ierobežojumiem atbildētājas tiesībām uz vārda brīvību, kas pēc būtības ir vērtējams kā mēģinājums atturēt atbildētāju no turpmākām publikācijām, atturot atbildētāju un citus medijus no to vitālās lomas pildīt tā sauktā „sabiedrības sargsuņa” funkcijas. Tiesas piespriestā morālā kaitējuma atlīdzības summa ir lielākā atbildētājai zināmā atlīdzības summa, kas Latvijā vispār līdz šim piedzīta par viedokļa izplatīšanu, kā arī par goda un cieņas aizskārumu.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta ir nododama jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

[8] Rīgas apgabaltiesa ir pareizi norādījusi uz Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikto, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tomēr šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (116.pants), tātad arī Satversmes 95.pantā paredzētās tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību.

Līdzīgi Cilvēktiesību konvencijas 10.panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus; šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Saskaņā ar šī panta otro daļu, tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta ierobežojumiem, bet tikai tādiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, tostarp, lai aizsargātu citu cilvēku reputāciju.

Tātad vārda brīvība nav absolūta, un, ņemot vērā vārda brīvības ietekmīgo lomu sabiedrībā, tās īstenošana tiek saistīta ar zināmiem pienākumiem un atbildību.

[8.1] Latvijas Republikā ierobežojumus vārda brīvībai ar leģitīmu mērķi aizsargāt citu personu godu un cieņu nosaka Civillikuma 2352.1pants, tostarp tā trešā daļa (ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija); atlīdzības apmēru nosaka tiesa), kā arī likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piektā daļa (aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu). Atbilstoši likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmajai daļai goda un cieņas aizskaršanas gadījumos fiziskajām un juridiskajām personām ir tiesības prasīt atvainošanos. Savukārt minētā likuma 28.pants paredz, ka kaitējums, arī morālais kaitējums, ko masu informācijas līdzeklis nodarījis fiziskajai vai juridiskajai personai, sniedzot nepatiesas ziņas, ceļot neslavu un aizskarot tās godu un cieņu, publicējot ziņas un informāciju, kuru publikācija aizliegta ar likumu, masu informācijas līdzeklim jāatlīdzina šai personai likumā noteiktajā kārtībā.

[8.2] Ar godu saprotams personas sabiedriskais novērtējums, kas rodas sakarā ar šīs personas uzvedību sabiedrībā, bet ar cieņu – pašnovērtējums – sabiedriskā vērtējuma atspoguļojums viņa paša apziņā (sk. Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma „Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība” (2000.-2018.) 14.lpp.).

Lai gan cieņa piemīt tikai fiziskajām personām, no tā, ka iepriekšminētajās likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” normās expressis verbis minētas arī juridiskās personas, secināms, ka likumdevējs jēdzienu „gods” attiecinājis arī uz juridisko personu reputāciju un iepriekšminētās normas aptver arī juridisko personu reputācijas aizsardzību.

Morālā kaitējuma atlīdzība pēc būtības ir nemantiskā kaitējuma atlīdzība, proti, tā atlīdzina kaitējumu prasītāja nemantiskajiem labumiem jeb nemantiskajām vērtībām, pie kurām, Senāta ieskatā, pieder arī kaitējums juridisko personu reputācijai.

Atziņa, ka Civillikuma 2352.1panta tvērumā ietilpst juridisko personu reputācijas aizsardzība, izriet arī no Senāta prakses (sk. Senāta 2008.gada 10.decembra spriedumu lietā Nr. SKC‑458/2008 (C28107006) un 2017.gada 31.oktobra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-1599/2017 (C29722714)).

[8.3] Apelācijas instances tiesa atbilstoši judikatūrai, kas izveidojusies lietās par personas goda un cieņas aizsardzību, pareizi atzinusi, ka, lai izvērtētu prasības pamatotību, vispirms ir nepieciešams konstatēt, vai strīdus rakstā ietvertās rindkopas, kas kā aizskarošas norādītas prasības pieteikumā, ir ziņas vai viedoklis, jo tikai ziņas jeb fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei un to pastāvēšana var tikt pierādīta, turpretī viedoklis atspoguļo personas subjektīvo vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu un nevar būt ne patiess, ne nepatiess (sk. Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 12.2.punktu).

Kasācijas sūdzībā nav apstrīdēts apelācijas instances tiesas secinājums, ka atbildētājas publicētais raksts ir viedoklis, kas atspoguļo personas (autora) subjektīvu vērtējumu par citām personām, to darbību un notikumiem, un tādēļ tas nav pakļaujams patiesības pārbaudei.

[8.4] Saskaņā ar Civillikuma 2352.1panta pirmo daļu atbildība iestājas arī par nepamatota un aizskaroša viedokļa paušanu bez jebkādas faktiskas bāzes, tas ir, gadījumos, kad viedoklis ir rupjš un klaji aizskarošs.

Šāds secinājums izriet no minētās normas plašā formulējuma: atšķirībā no panta pirmās un otrās daļas, tā trešajā daļā vairs netiek lietots termins „ziņas”, bet gan „prettiesiska goda un cieņas aizskaršana”, un godu var aizskart tiklab ar nepatiesām ziņām, kā arī ar pārmērīgi aizskarošu viedokli. Normā paredzēti arī dažādi veidi, kā aizskārums var notikt – mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem.

Minētais secināms arī no normas tapšanas gaitas. Papildinot Civillikumu ar 2352.1pantu, Augstākās Padomes 1992.gada 24.novembra sēdē likumprojekta izskatīšanas laikā 1.lasījumā referents K. Torgāns sniedza šādu skaidrojumu: „[..] ir paredzēts pants par goda un cieņas aizskaršanu ar tādu jauninājumu, salīdzinot ar pašreizējo Civilkodeksu, ka var šo goda aizskaršanas rezultātu novērtēt naudā. [..] mēs, darba grupa, gribējām šādu vispārinātu pantu piedāvāt”(sk. Latvijas Republikas pirmā sasaukuma Augstākās Padomes piektās sesijas 28.sēdes stenogrammu, 1992.gada 24.novembris, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Kancelejas Protokolu nodaļas lieta Nr. 1.1., 141.-142.lpp.).

Visbeidzot atziņa, ka Civillikuma 2352.1panta trešā daļa ir attiecināma arī uz viedokli, pausta Senāta 2015.gada 24.septembra spriedumā lietā Nr. SKC‑204/2015 (C31370910) (sk. 7.1.punktu).

[9] Kā jau minēts, atbilstoši Cilvēktiesību konvencijas 10.pantam vārda brīvībai un attiecīgi viedokļa paušanai var noteikt ierobežojumus. Tomēr tiem ir jābūt izņēmuma rakstura, un jebkuru ierobežojumu nepieciešamība ir pārliecinoši jāpamato. Preses brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības būtiskiem pamatiem un pamatnosacījumiem ikvienas personas attīstībai un izaugsmei. Ja medijiem netiktu nodrošināta pietiekama tiesību uz vārda brīvību aizsardzība, tie nevarētu pildīt savu tā saukto „sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiskā un tiesiskā valstī. Cilvēktiesību konvencijas 10.panta 2.punkta izpratnē šī brīvība ir attiecināma ne tikai uz „informāciju” vai „idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par neuzbrūkošām vai par neitrālām, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc (sk. ECT (Lielā palāta) 2016.gada 29.marta sprieduma lietā „Bédat v. Switzerland”, iesnieguma Nr. 56925/08, 48.punktu).

Tomēr, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt pārmērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes (sk. ECT 1997.gada 24.februāra sprieduma lietā „De Haes and Gijsels v. Belgium”, iesnieguma Nr. 19983/92, 47.punktu, 2002.gada 26.februāra sprieduma lietā „Dichand and others v. Austria”, iesnieguma Nr. 29271/95, 43.punktu). Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša izdarītas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam (sk. sal. ECT 2012.gada 7.februāra spriedums lietā „Axel Springer AG v. Germany”, iesnieguma Nr. 39954/08, 83.punktu). Viedoklis arī nedrīkstētu būt izteikts klaji rupjā veidā, tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir saistīta ar izteikumu kontekstu, sabiedrības interesēm un mērķi, kādēļ izvēlēti konkrētie izteikumi (sk. sal. ECT 2009.gada 6.oktobra sprieduma lietā „Kuliś and Różycki v. Poland”, iesnieguma Nr. 27209/03, 39.punktu un 2014.gada 17.aprīļa sprieduma lietā „Mladina d.d. Ljubljana v. Slovenia”, iesnieguma Nr. 20981/10, 43.punktu).

Lai gan apgabaltiesa šos kritērijus spriedumā minējusi, tomēr nav tos pienācīgi novērtējusi saistībā ar lietas faktiskajiem apstākļiem. Piekrītot kasācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim, Senāts turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka apelācijas instances secinājumi par to, ka nav konstatējama pietiekama faktiskā bāze rakstā ietvertā viedokļa paušanai un ka ir pārkāptas pieļaujamās kritikas robežas, ir izdarīts bez pietiekama pamata, jo apelācijas instances tiesa, pārkāpdama Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas, 93.panta pirmās daļas, 97.panta, 189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas noteikumus, nav ņēmusi vērā judikatūru un nav devusi pienācīgu vērtējumu atbildētājas argumentiem, apstākļiem un pierādījumiem lietā.

[9.1] Civilprocesa likuma 432.panta otrā daļa paredz, ka apelācijas instances tiesa spriedumu taisa un sastāda šā likuma 189.-198.pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šajā pantā norādītās īpatnības. Civilprocesa likuma 189.panta trešā daļa noteic, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam. Proti, taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām (190.panta pirmā daļa), un tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā (190.panta otrā daļa).

Civilprocesa likuma 430.panta otrā daļa paredz apelācijas instances tiesas pienākumu, pārbaudot un vērtējot pierādījumus, ievērot šā likuma trešās sadaļas noteikumus. Civilprocesa likuma trešajā sadaļā ietilpstošā 97.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota ar tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Šī panta trešajā daļā ietverts noteikums, ka tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem.

Minētās normas nosaka tiesas pienākumu pārbaudīt un novērtēt visus pierādījumus, kurus tiesa pieņēmusi, kā arī izvirza tiesai vairākas prasības, kas jāievēro, lai pareizi novērtētu lietā esošos pierādījumus. Pirmkārt, pierādījumi jāvērtē to kopumā, nevis izolēti. Otrkārt, vienlaikus jāvērtē pierādījumu saturs un forma. Treškārt, jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā konstatētajiem apstākļiem un faktiem. Ceturtkārt, jāiedziļinās katra pierādījuma būtībā, salīdzinot to ar citiem, un gadījumā, ja konstatētas pretrunas, jānorāda pamatojums, kādēļ vienam pierādījumam dota priekšroka.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektajai daļai sprieduma motīvu daļā jāatspoguļo tiesas nodibinātie faktiskie apstākļi, pierādījumu, uz kuriem balstīts atzinums par lietā konstatētajiem faktiem, izvērtējums, kā arī tie apsvērumi, kuru dēļ noraidīti tie vai citi lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi, un konstatēto strīda apstākļu juridiskā kvalifikācija.

[9.2] Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka no sprieduma nav saprotams, kuri izteikumi attiecībā uz konkrētiem prasītājiem un kādēļ ir uzskatīti par „klaji rupjiem”, kas pārsniedz pieļaujamās kritikas robežas.

Tiesa atzinusi par izteiktām klaji rupjā veidā, izsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas, šādas apstrīdētā raksta frāzes: „Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu”, „valde ar [pers. A] vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam [pers. D], kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro”, „Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem [Putina sūkātājiem]”, „[pers. A], [pers. C] un [pers. B] (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem”.

Senāts piekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka spriedumā nav atklāts, kuri tieši no apstrīdētajā fragmentā lietotajiem vārdiem vai frāzēm attiecībā pret katru no prasītājiem ir uzskatāmi par rupjiem un nesamērīgi aizskarošiem bez pietiekamas faktiskās bāzes: kuri attiecībā pret VSIA „LNOB” un kuri – pret fiziskajām personām. Tiesa nav ņēmusi vērā pamatoto atbildētājas iebildumu, ka ne visas norādītās frāzes vispār attiecas uz prasītājiem. No raksta acīmredzams, ka, piemēram, par „mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieku” dēvēts Putins, par „Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentu un patronu” – [pers. D], par „putinasosiem” – [pers. D] sarīkojuma viesi, nevis prasītāji konkrētajā lietā.

[9.3] Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa paredz vispusīgu, pilnīgu un objektīvu pierādījumu pārbaudi tiesas sēdē.

Līdz ar to Senāts piekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka tiesa nevarēja sprieduma pamatošanai kā pierādījumus izmantot dažādos interneta portālos publicētus rakstus, kas nav pievienoti lietas materiāliem un attiecīgi kuri nebija pārbaudīti Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, dodot atbildētājai iespēju sagatavot savu aizstāvības pozīciju pret tiem.

Kasācijas sūdzībā arī minēts arguments, ka apgabaltiesa nepamatoti atteikusi pieņemt tiesas sēdē iesniegto pierādījumu – publikāciju no portāla http://www.diena.lv. Tomēr Senāts secina, ka kasācijas sūdzībā ietvertā informācija par šo pierādījumu ir nepietiekama un tas arī nav pievienots kasācijas sūdzībai, lai ļautu Senātam novērtēt šī pierādījuma attiecināmību uz lietu un līdz ar to apgabaltiesas atteikuma pamatotību.

[9.4] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka secinājums par faktiskās bāzes trūkumu izdarīts, nepārbaudot un nenovērtējot tos apstākļus, kurus atbildētāja bija norādījusi apelācijas sūdzībā.

Tiesa aprobežojusies ar VSIA „LNO” statūtu un Latvijas Nacionālās operas un baleta likuma vērtējumu tiktāl, ciktāl secinājusi, ka Operas nama telpu iznomāšana dažādu pasākumu rīkošanai un ziedojumu pieņemšana nav prettiesiska rīcība. Taču konkrētajā lietā nav strīda par SIA „LNOB” rīcības atbilstību likumam, proti, apelācijas sūdzībā nav apšaubītas prasītājas tiesības izīrēt telpas un pieņemt ziedojumus no fiziskajām personām. Taču apelācijas sūdzībā bija norādīts uz virkni apstākļu (sk. lietas 2.sējuma 36.-37.lapu), kas, atbildētājas ieskatā, varēja dot pamatu uzskatam, ka prasītāji, slēdzot konkrēto netipisko darījumu, bija rīkojušies pretēji ētikas un morāles normām, kā arī valsts un sabiedrības interesēm, bet kuru vērtējums spriedumā iztrūkst. Līdz ar to nav saprotams, kādā veidā tiesa izdarīja secinājumu, ka prasītāji ir rīkojušies atbilstoši ētikas un sabiedrības morāles normām.

Tāpat ir pareiza norāde kasācijas sūdzībā par to, ka jautājums par VSIA „LNOB” nodokļu parādiem iepriekšējās valdes laikā un labajiem finanšu rezultātiem šīs valdes darbības laikā neattiecas uz lietas izskatīšanas priekšmetu.

Turklāt tas, ka tiesas vai kādas sabiedrības daļas viedoklis par prasītāju rīcību ir atšķirīgs vai var atšķirties no atbildētājas publicētajā rakstā paustā viedokļa, nenozīmē, ka raksta autoram nebija tiesību uz savu viedokli un atbildētājai – tiesību šo viedokli publicēt.

[9.5] Apgabaltiesa norādījusi, ka tās ieskatā ir iespējams sabiedrību informēt un paust negatīvu viedokli par dažādiem notikumiem un personām, neizsakot apvainojumus, kuri pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas, un neizsakot viedokli klaji rupjā veidā.

No sprieduma kopumā, bet jo īpaši no minētā tiesas norādījuma, var secināt, ka tiesa prasītāju goda un cieņas aizskārumu faktiski atzinusi tādēļ, ka rakstā vispār lietoti nepieklājīgi vārdi un frāzes, kas var aizvainot.

Taču tādējādi tiesa nepareizi iztulkojusi un piemērojusi Cilvēktiesību konvencijas 10.panta normas un attiecīgi arī Civillikuma 2352.1panta trešajā daļā un likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta piektajā daļā ietvertās tiesību normas, jo tiesa nav pievērsusi uzmanību judikatūrā sniegtajam skaidrojumam.

Masu informācijas līdzekļiem ir tiesības un pienākums izplatīt informāciju un pārdomas par visiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem un pielietot arī iespējamu pārspīlēšanas vai pat provokācijas pakāpi, vai, citiem vārdiem, izteikt nedaudz pārmērīgus apgalvojumus (sk. ECT 2002.gada 26.februāra sprieduma lietā „Dichand and others v. Austria”, iesnieguma Nr. 29271/95, 41.punktu, 2006.gada 7.novembra sprieduma lietā „Mamère v. France”, iesnieguma Nr. 12697/03, 25.punktu, 2006.gada 19.decembra sprieduma lietā „Dąbrowski v. Poland”, iesnieguma Nr. 18235/02, 35.punktu, 2011.gada 19.jūlija sprieduma lietā „Uj v. Hungary”, iesnieguma Nr. 23954/10, 24.punktu).

Vērtējot publikāciju, jāapsver, vai tā aplūko plašākai sabiedrībai interesējošu jautājumu, kā arī jāņem vērā sociālais un politiskais konteksts, saistībā ar kuru tā publicēta (sk. ECT 2016.gada 22.novembra sprieduma lietā „Grebneva and Alisimchik v. Russia”, iesnieguma Nr. 8918/05, 64.punktu).

Uzbrūkoša valoda var atrasties ārpus izteiksmes brīvības aizsardzības, ja tā ir nepamatota nomelnošana, piemēram, ja vienīgais uzbrūkošā apgalvojuma nolūks bijis aizvainot. Taču rupjas vārdkopas pašas par sevi nav izšķirošas, novērtējot uzbrūkošo izteikumu, jo tām var būt vienīgi satīrisks nolūks (sk. ECT 2016.gada 22.novembra sprieduma lietā „Grebneva and Alisimchik v. Russia”, iesnieguma Nr. 8918/05, 52.punktu).

Līdz ar to ir svarīgi nošķirt, vai publikācijā izteiktie aizskarošie apgalvojumi vai salīdzinājumi attiecas uz personas privāto vai ģimenes dzīvi vai arī uz tās profesionālo darbību, un būtiski kritēriji, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir publikācijas mērķis un iemesli, kādēļ izvēlēti aizskaroši izteikumi.

Savukārt apgabaltiesa nav pienācīgi izvērtējusi, vai raksta pamatmērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz valsts kapitālsabiedrības valdes locekļu rīcību ar sabiedrībai būtisku kultūras un mākslas objektu, vai arī personiski aizvainot prasītājus. Tāpat tiesa nav vērtējusi, vai attiecīgā publikācija deva ieguldījumu publiskajās diskusijās par notikumiem, kas sabiedrībā radīja satraukumu.

Turklāt Senāts norāda, ka publikācijas mērķis un faktiskā bāze rakstā lietoto izteicienu izvēlei pārbaudāmi, novērtējot visu rakstu kopumā, nevis tikai prasības pieteikumā norādītās trīs rindkopas vai atsevišķas to frāzes.

[9.6] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka tiesai arī bija jāpievērš uzmanība strīdus publikācijas žanram un rakstā lietotajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (hiperbolām, metaforām utt.), taču šajā sakarā izteiktie atbildētājas argumenti palikuši bez apgabaltiesas ievērības.

Cilvēktiesību konvencijas 10.pants aizsargā ne vien izpausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā nodota (sk. ECT 2002.gada 26.februāra sprieduma lietā „Dichand and others v. Austria”, iesnieguma Nr. 29271/95, 41.punktu). Kā jau minēts, žurnālistikas brīvība aptver arī pārspīlējumu vai pat provokācijas izmantojumu, un rupjām vārdkopām var būt vienīgi satīrisks nolūks.

Satīrasžanra darbos parasti tiek dzēlīgi izsmiets vai nosodīts kāds cilvēks vai arī parādība. Lai arī parasti satīra ir humoristiska, tā nereti tiek izmantota arī kā konstruktīva sociālā kritika, kurā asprātība un ironija tiek izmantotas kā ieroči, lai pievērstu uzmanību konkrētiem jautājumiem sabiedrībā.

Satīras raksturīgās pazīmes ir pārspīlējums un realitātes sagrozīšana, kas dabiski vērsta uz provokāciju un satraukuma radīšanu. Katra iejaušanās mākslinieka vai sociālā komentētāja tiesībās uz šādu izpausmi ir jāvērtē ar īpašu rūpību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 2 jūnija sprieduma lietā „Instytut Ekonomichnykh Reform, Tov v. Ukraine”, iesnieguma Nr. 61561/08, 46.punktu).

[10] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka apgabaltiesa nepareizi noteikusi VSIA „LNOB” valdes locekļu kritikas robežas.

[10.1] Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts uz pilnvērtīga apstākļu vērtējuma un pienācīgas motivācijas trūkumu, tiesai izdarot secinājumu, ka attiecībā uz prasītājiem pieņemamās kritikas robežas nav plašākas un viņiem nav jābūt ar lielāku tolerances pakāpi. Apgabaltiesa nav vērtējusi atbildētājas apelācijas sūdzības argumentu, ka augstākas kritikas robežas izriet no publiskas personas statusa, un norādīto tiesu praksi šajā sakarā.

[10.2] Tiesa pati atzinusi, ka VSIA „LNOB” ir īpašs statuss valsts kultūras jomā un tā ir viens no nacionālās suverenitātes simboliem. No minētā loģiski izriet īpaša sabiedrības interese par tik sabiedriski nozīmīgu objektu un attiecīgi šādas valsts kapitālsabiedrības atrašanās sabiedrības interešu lokā. Savukārt no sprieduma nav saprotams, kādēļ tik nozīmīgas šāda rakstura valsts kapitālsabiedrības vadītāji nebūtu uzskatāmi par publiskām personām.

Līdz ar to Senāts secina, ka pārbaudāmais spriedums arī jautājumā par kritikas robežām neatbilst Civilprocesa likuma 189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas prasībām par sprieduma likumību, pamatotību un motīvu daļas saturu.

[10.3] Senāta atzīst, ka publiskas personas statuss ir attiecināms uz plašāku personu loku nekā tikai politiķi.

Kā pareizi norādīts kasācijas sūdzībā, no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1998.gada 26.jūnija rezolūcijas Nr. 1165 (1998) „Tiesības uz privātumu” izriet, ka publiskas personas ir personas, kas ieņem amatus valsts institūcijās vai izmanto valsts resursus, un visas tās personas, kas ir nozīmīgas sabiedrības dzīvē: politikā, ekonomikā, mākslā, sociālajā jomā, sportā vai jebkurā citā sfērā. Šīs rezolūcijas 5.punktā arī minēts, ka publiskām personām ir jāapzinās, ka vieta, kuru viņi ieņem sabiedrībā – daudzos gadījumos pēc savas izvēles – automātiski ir saistīta ar paaugstinātu ietekmi uz viņu privātumu.

Līdzīgi, Senāta ieskatā, šādām personām ir jāapzinās, ka viņu darbība būs sabiedrības interešu lokā, kas nozīmē arī pieļaujamās kritikas plašākas robežas. 

[10.4] Minētais izriet arī no ECT praksē nostiprinātajām atziņām attiecībā uz pieļaujamajām kritikas robežām pret publiskām personām, kuras apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā.

[10.4.1] Tiesa citējusi ECT sprieduma lietā Thoma v. Luxembourg 47.punktu, kurā norādīts, ka, pildot savus pienākumus, ierēdņi, tāpat kā politiķi, ir pakļauti lielākai kritikai nekā privātpersonas. Taču nevar apgalvot, ka ierēdņi katru savu vārdu un darbību apzināti būtu pakļāvuši pārbaudei tādā mērā kā politiķi un ka tāpēc ar tiem būtu jāapietas tāpat kā ar politiķiem, kad ir runa par viņu uzvedības kritiku (sk. ECT 2001.gada 29.marta sprieduma lietā „Thoma v. Luxembourg”, iesnieguma Nr. 38432/97, 47.punktu).

Pirmkārt, apgabaltiesa nav ievērojusi, ka minētajā lietā personas, kas pretendēja uz atlīdzību par reputācijas aizskārumu, bija 63 mežsargi un meža inženieri, nevis valsts kapitālsabiedrības vadītāji, turklāt īpaša statusa kapitālsabiedrības vadītāji.

Otrkārt, no konkrētā citāta izriet, ka pat pret ierēdņiem (kas nav nozīmīgu objektu vadītāji vai publiskas personas) pieļaujamās kritikas robežas, lai gan ne tik plašas kā pret politiķiem, tomēr ir plašākas nekā pret privātpersonām. 

[10.4.2] ECT ir atzinusi, ka augstāks iecietības slieksnis pret mediju kritiku ir ne vien politiķiem, bet, piemēram, arī personu apvienībai, kas darbojas sabiedrībai nozīmīgā jomā un piedalās sabiedrībai svarīgu jautājumu apspriedēs (ECT 2001.gada 27.februāra sprieduma lietā „Jerusalem v. Austria”, iesnieguma Nr. 26958/95, 38.-39.punkts); privātpersonai, kas izdevusi grāmatu un izteikusies vietējā televīzijā par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem (ECT 2009.gada 23.jūnija spriedums lietā „Bodrožić v. Serbia”, iesnieguma Nr. 32550/05, 54.-55.punkts); advokātam, kas ir pārstāvis plašāku sabiedrību interesējošā lietā un tādējādi kļuvis par plaši pazīstamu personību (ECT 2009.gada 23.jūnija sprieduma lietā „Bodrožić and Vujin v. Serbia”, iesnieguma Nr. 38435/05, 34.punkts), apgabala virsprokuroram, kurš bija publiska personība, kas bieži parādījās televīzijā un avīzēs (ECT 2016.gada 22.novembra sprieduma lietā „Grebneva and Alisimchik v. Russia”, iesnieguma Nr. 8918/05, 60.punkts).

[10.4.3] Arī konkrētajā lietā nav runas par jebkuru ierēdni, bet gan par valdes locekļiem VSIA „LNOB”, proti, tādā valsts kapitālsabiedrībā, kurai, kā apgabaltiesa secinājusi un kas nav apstrīdēts kasācijas sūdzībā, ir īpašs statuss valsts kultūras jomā. Šādu amatpersonu rīcība, kas saistīta ar sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, ir pakļauta sabiedrības un žurnālistu ciešai uzraudzībai, un šīm amatpersonām ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem un jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.

[11] Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts uz apgabaltiesas kļūdaino atzinumu, ka Civillikuma 1635.panta trešā daļa nav piemērojama, jo pamats prasīt kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu prasītājiem izrietot no Civillikuma 2352.1panta trešās daļas.

[11.1] Senāts konstatē, ka Civillikuma 1635.panta pirmā daļa vispārīgi attiecas uz dažāda rakstura tiesību aizskārumiem, šī panta otrā un trešā daļa – uz morālo (nemantisko) kaitējumu dažādās jomās. Savukārt Civillikuma 2352.1pants, tostarp tā trešā daļa – speciāli uz vienu jomu, proti, goda un cieņas aizskārumiem.

Civillikuma 1635.panta trešā daļa paredz, ka, ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu, [..], pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums; citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Tā kā Civillikuma 1635.panta trešajā daļā gods un cieņa, citu nemantisko vērtību starpā, pieminēti expressis verbis, tad nav pamata uzskatīt, ka šī norma uz goda un cieņas aizsardzības lietām nebūtu attiecināma. Līdz ar to minētās normas, kā arī likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, jo īpaši tā 7., 21. un 28.pantā ietvertās normas, piemērojamas kopsakarā.  

Ievērojot minēto, tā kā konkrētajā lietā nav runas par noziedzīgu nodarījumu, kaitējuma esība prasītājiem ir jāpierāda.

[11.2] Tomēr tas nenozīmē, ka prasītājiem būtu jāiesniedz tādi pierādījumi, kas apliecinātu, ka viņu gods (juridiskajai personai – reputācija) jeb sabiedriskais novērtējums ir mazinājies kādas konkrētas personas uztverē.

Nenoliedzami, gods un reputācija ir parādības, kas ir tieši atkarīgas no sabiedrības uztveres. Taču kaitējuma pierādīšanas pienākums nenozīmē tikai un vienīgi pierādījumus par to, ka kaitīgās sekas ir iestājušās kāda konkrēta sabiedrības locekļa vai locekļu uztverē, bet gan tādu pierādījumu kopumu, kas, novērtēti saskaņā ar Civilprocesa likumā nostiprinātajiem pierādījumu vērtēšanas noteikumiem, līdz pietiekamas ticamības pakāpei rada tiesai pārliecību par goda un reputācijas samazinājumu sabiedrības uztverē (sk. sal. par kaitējuma pierādīšanu juridiskās personas reputācijai Senāta 2018.gada 4.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC‑103/2018 (C04494311) 14.3.punktu).

[11.3] Savukārt fakti, kas raksturo kritērijus, kuri var ietekmēt atlīdzības apmēru, prasītājam atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai ir jāpierāda pat lietās, kurās morālais kaitējums ir prezumējams, un tie tiesai, savukārt, ir likumā noteiktajā kārtībā jānovērtē(sk., piemēram, Senāta 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-277/2017 (C27159214) 16.2.punktu, 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-379/2017 (C27159314) 12.2.punktu, 2019.gada 3.jūlija sprieduma lietā Nr. SKC‑239/2019 (C30755816) 9.3.punktu).

[12] Senāts atzīst par pamatotiem kasācijas sūdzības argumentus, ka pat gadījumā, ja tiesa konstatē nemantiskā kaitējuma esību, Rīgas apgabaltiesa, nosakot nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēru VSIA „LNOB” labā, nav pareizi piemērojusi Civillikuma 5.pantu, 1635.panta otro daļu un 2352.1panta trešo daļu un nav atlīdzības apmēru pienācīgi motivējusi.

[12.1] Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta otro daļu atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Arī Civillikuma 2352.1panta trešā daļa paredz, ka par personas goda un cieņas prettiesisku aizskārumu dodamās atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

[12.1.1] Civillikuma 5.pants noteic, ka, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.

Šajā normā minētā taisnības apziņa, pēc kuras jāspriež, kad jānosaka kompensācija pēc tiesas ieskata (tostarp nemantiskā kaitējuma atlīdzība), nav konkrētās tiesas vai tiesneša subjektīvā izpratne, bet gan jāizsecina no ratio legis.

Šāds uzskats nostiprināts arī tiesību doktrīnā: ar taisnības apziņu ir jāsaprot objektīva sabiedrības vairākuma apziņa par taisnību, kas tikusi kodificēta tiesību normās un kas tiesnesim jāizsecina no ratio legis; tātad tiesnesim taisnības meklējumos ir jāaprobežojas ar pastāvošo tiesību analīzi, kuras gaitā jānoskaidro, kā likumdevējs ir uzskatījis par taisnīgu risināt līdzīgas situācijas, un no tā jāizsecina, kā likumdevējs būtu risinājis konkrēto situāciju, tas ir, jāpielieto tiesību tālākveidošana ar tiesību analoģijas palīdzību (sk. Grudulis M. Tiesas ieskats kā tiesību metode // Jurista Vārds, 22.02.2005., Nr.7.).

Novērtējot tiesību aktus, kuros likumdevējs konkretizējis nemantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanas kritērijus, redzams, ka tādi atrodami Civillikuma 1635.panta otrajā daļā (kaitējuma smagums un sekas), gan arī, piemēram, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā. Lai gan šis likums konkrētajā gadījumā tieši nav piemērojams, tomēr tā 14.panta pirmajā daļā noteiktās vadlīnijas (nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus) var kalpot par pamatu taisnības apziņas jēdziena konkretizēšanai.

[12.1.2] Līdz ar to tiesai, izskatot lietu par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, ir ne tikai jānosaka atbilstoša atlīdzība, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzību par atbilstošu taisnības apziņai un vispārīgiem tiesību principiem. Pamatojumam jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies tikai uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem.

Ievērojot minēto, nemantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanā tiesai jāņem vērā tādi kritēriji, kā, piemēram, aizskarto tiesību un interešu nozīmīgums, kaitējuma raksturs un smagums (tostarp tā ilgums, personas fiziskais un psiholoģiskais ierobežojums), kaitējuma nodarīšanas apstākļi, pārkāpēja attieksme, cietušā rīcība savu tiesību aizsardzībai, kaitējuma sekas (tostarp seku neatgriezeniskums).

Minētie kritēriji nostiprināti Senāta judikatūrā (sk., piemēram, Senāta 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-277/2017 (C27159214) 15.punktu, 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-379/2017 (C27159314) 11.punktu, 2015.gada 28.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-151/2015 (C29719410) 16.4.-16.6.punktu, 2019.gada 3.jūlija sprieduma lietā Nr. SKC‑239/2019 (C30755816) 9.2.punktu).

[12.1.3] Tieši attiecībā uz goda un cieņas aizsardzības lietām Senāta judikatūrā arī precizēts, ka iespējamie kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šā aizskāruma smagums attiecībā uz personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c. (sk. Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma „Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība” (2000.-2018.) 24.lpp.).

Noteiktā kompensācija nedrīkst būt nesamērīga, un tai ir jānodrošina līdzsvars starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību. Proti, jāgūst pārliecība, ka konkrētajā gadījumā noteiktās kompensācijas radītais efekts nav tāds, ka tas pilnībā liegtu tiesības uz vārda brīvību un atturētu atbildētāju izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Jāņem vērā, vai piespriežamā summa izpildīs trīs galvenās funkcijas – taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju (sk. Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 14.1.punktu, 2012.gada 17.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑637/2012 (C04269507) 14.1.punktu).

[12.2] Lai gan apgabaltiesa norādījusi uz 12.1.3.punktā minētajiem kritērijiem, tomēr tos pilnvērtīgi un pareizi nav piemērojusi.

[12.2.1] Tiesa ir vērtējusi tikai viedokļa izplatīšanas publiskumu un plašumu, taču vispār nav pievērsusies tādiem būtiskiem kritērijiem kā iespējamā aizskāruma smagums un sekas. Tiesa nav konstatējusi, ka strīdus publikācija būtu jebkādi ietekmējusi VSIA „LNOB” komercdarbību un peļņu.

[12.2.2] Tiesa pamatoti atsaukusies uz Augstākās tiesas judikatūras atziņu, ka atskaites punkts morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā summa, bet gan nodarītais kaitējums (kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi u.tml.), bet sprieduma motivācija neliecina, ka apgabaltiesa šo atziņu būtu saistījusi ar lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem.

[12.2.3] Tāpat spriedumā trūkst aizskarto tiesību un interešu nozīmīguma vērtējuma.

Nosakot atlīdzinājumu par nodarītu nemantisko kaitējumu, tiesa pauž savu nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Pārāk augsts atlīdzinājuma apmērs par nodarītu kaitējumu personas godam, cieņai vai reputācijai var nebūt adekvāts, ja to salīdzina ar nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēriem, ko tiesas citās lietās noteikušas par nodarītu kaitējumu personas dzīvībai, veselībai, dzimumneaizskaramībai vai brīvībai.

[12.3] Judikatūrā atzīts, ka atbilstoši vienlīdzības principam morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Protams, tiesu praksi lietās par morālā kaitējuma atlīdzību nevar uzskatīt par vienīgo kritēriju morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai, taču neapšaubāmi tā izmantojama kā viens no palīgavotiem atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai. Tiesai ir jāizvērtē, kā atlīdzinājumu šajās lietās ir ietekmējis kaitējuma raksturs un nodarīšanas apstākļi. Savukārt šo lietu faktiskie un tiesiskie apstākļi jāaplūko kontekstā ar konkrētās izskatāmās lietas apstākļiem. Šāda prasība izriet ne tikai no tiesiskās vienlīdzības principa, jo jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu, tiesa pauž savu nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu (sk. Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 14.3.punktu, 2012.gada 17.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑637/2012 (C04269507) 14.2.punktu).

[12.3.1] Nav saprotams, kādēļ tiesa noraidījusi atbildētājas argumentu, ka līdz šim lietās par personas goda un cieņas aizskārumu kompensācijas apmērs noteikts robežās no 100 līdz 5 000 latiem (7 114,36 euro), kas pamatots ar vairāku spriedumu analīzi (sk., piemēram, Senāta (paplašinātā sastāvā) 2011.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑209/2011 (C04379105) 14.3.punktu), tā vietā atsaucoties tikai uz vienu 2002.gada spriedumu. Viens atsevišķs spriedums neliecina par pastāvošo tiesu praksi kopumā. Turklāt tiesa nav analizējusi, vai un kā konkrētās lietas apstākļi būtu salīdzināmi ar izskatāmo lietu, un nav pamatojusi, kādēļ konkrētajā gadījumā būtu piedzenama vairākas reizes lielāka atlīdzība.

[12.3.2] Fakts, ka morālā kaitējuma atlīdzības lietās ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, nav vispārzināms, uz ko pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā.

Turklāt šo secinājumu apgabaltiesai nebija nekāda iemesla pamatot ar „publiski pieejamo informāciju par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām”, jo, pirmkārt, spriedumā šī informācija nav konkretizēta. Otrkārt, labprātīgi izmaksātas summas nav tiesu praksē noteiktas atlīdzības. Un, treškārt un galvenokārt, tiesa nav motivējusi, kādēļ un kādā veidā konkrētā lieta būtu salīdzināma ar Zolitūdes traģēdijas lietām, jo īpaši ņemot vērā ievērojami atšķirīgo aizskarto nemantisko labumu nozīmīgumu.

[12.3.3] Senāts nenoliedz, ka atlīdzību apmērs laika gaitā var mainīties, parasti – pieaugt, jo jāņem vērā gan naudas vērtības kritums un cenu pieaugums valstī (inflācija), gan tas, ka sabiedrības attīstība un labklājības pieaugums ļauj pievērst vairāk uzmanības un resursu nemateriālo vērtību aizsardzībai.

Tomēr konkrētajā lietā piespriestā summa 50 000 euro būtiski atšķiras no attiecīgās kategorijas lietās piedzītajām summām, turklāt, kā jau minēts, tā spriedumā noteikta bez pietiekamas piemērojamo kritēriju analīzes un argumentācijas.

[12.3.4] No ECT spriedumiem izriet, ka, nosakot ļoti augstu atlīdzinājuma apmēru, kas pārsniedz iepriekš līdzīgās lietās noteikto atlīdzinājuma apmēru, tas ir jo īpaši jāpamato (sk. ECT 2005.gada 22.februāra sprieduma lietā „Pakdemirli c. Turquie”, iesnieguma Nr. 35839/97, 59.punktu; 1995.gada 13.jūlija sprieduma lietā „Tolstoy Miloslavsky v. The United Kingdom”, iesnieguma Nr. 18139/91, 49.-50.punktu).

[12.4] Pārmērīga kompensācija nenodrošina līdzsvaru starp vārda brīvību un goda un cieņas (reputācijas) aizsardzību, liedz tiesības uz vārda brīvību un attur plašsaziņas līdzekļus izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem.

[12.5] Šādos apstākļos Senāts atzīst, ka pārbaudāmais spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 97.panta noteikumiem par pierādījumu vērtēšanu un 189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas prasībām par sprieduma likumību un pamatotību. 

[13] Senāta ieskatā iepriekš izklāstīto argumentu kopums ļauj secināt, ka konstatētie trūkumi materiālo tiesību normu iztulkošanā un piemērošanā un procesuālie pārkāpumi lietai nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā, pierādījumu novērtēšanā un spriedumā izdarīto secinājumu pamatošanā vērtējami kā tādi, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Tas dod pamatu sprieduma atcelšanai.

[14] Lai gan ir vispārīgi pareizs kasācijas sūdzībā norādītais, ka tiesai, izskatot lietu, jāievēro neitralitāte, objektivitāte un jānodrošina pušu līdztiesība un sacīkste, tomēr, ievērojot iepriekšminētos apsvērumus, kuru dēļ jau ir konstatēts pietiekams pamats sprieduma atcelšanai, apgabaltiesā notikušās tiesas sēdes norisei vairs nav nozīmes pārsūdzētā sprieduma likumības pārbaudē un attiecīgi Senātam nav nepieciešamības šos faktiskos apstākļus pārbaudīt.

Vienlaikus attiecībā uz tiesību normu iztulkošanu Senāts norāda, ka ne Civilprocesa likuma 184.panta pirmā daļa, ne kāds cits Civilprocesa likuma pants neliedz tiesas debatēs runāt puses pilnvarotajam pārstāvim, kas nav advokāts. Civilprocesa likuma 184.panta pirmā daļa noteic, ka tiesas debatēs pirmais runā prasītājs vai viņa pārstāvis, pēc tam – atbildētājs vai viņa pārstāvis. Tātad ierobežojums noteikts tādējādi, ka debatēs izsakās vai nu puse pati, vai tās pārstāvis, neatkarīgi no tā, vai šis pilnvarotais pārstāvis ir advokāts vai nav. Tāpat likumā nav ierobežojuma pārstāvju skaitam, kuri drīkst izteikties debatēs, ja vien tiesa šos pārstāvjus pielaidusi pārstāvēt pusi, ja katrs no pārstāvjiem runā par atšķirīgu lietas aspektu un ja tiesības izteikties debatēs vairākiem pārstāvjiem tiek izmantotas labā ticībā.

[15] Atceļot spriedumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu SIA „TV NET” atmaksājama drošības nauda 300 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu un 475.pantu, Senāts

nosprieda:

atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.janvāra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.

Atmaksāt SIA „TV NET” drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro). Spriedums nav pārsūdza


Komentēt

Aivars Ozoliņš, Žurnāls “Ir”: Cenzūras opera

Avots: TVnet 2017. g. 6. febr.

 

cenzuras-opera

Foto TVnet

 

Vienā Zigmara Liepiņa muzikālā sacerējumā nepatiesi apgalvots, ka «vēzītim acis pakaļā». Tā drīzāk varētu teikt par tiesu, kura pagājušonedēļ piesprieda portālam TVNET samaksāt Latvijas Nacionālajai operai 50 tūkstošu eiro kompensāciju par kaitējumu, ko tās godam un cieņai nodarījis portālā publicēts komentārs.

Operas vadītājus bija aizskāris TVNET 2014. gada augustā publicētais viedoklis par Jaunā viļņa rīkotāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām operas namā, kas nodēvēts par «publisko namu», kur «Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā».

Raksts bija anonīms – TVNET pārstāvji tiesā teica, ka paši nezinot, kas slēpjas aiz pseidonīma «Olivers Everts». Šis gadījums nav gluži labākais žurnālista pilsoniskās drosmes un arī sava viedokļa aizstāvēšanas paraugs. Taču tiesas lēmumi jau divās instancēs apdraud nevis raksta anonīmo autoru, bet gan vārda brīvību Latvijā.

Prasītāji pieteikumā tiesai citē pagarāku raksta fragmentu, kurā teikts, piemēram, ka viņi atdevušies arī zem galdiem, kuri bijuši klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem astoņkāja salātiem. Un prasīja TVNET atvainoties par viņiem nodarīto morālo kaitējumu un samaksāt 129 873 eiro. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pagājušā gada martā piekrita, ka prasība «ir pilnībā pamatota un apmierināma». TVNET spriedumu pārsūdzēja.

Tagad pirmās instances lēmumam piekritusi arī Rīgas apgabaltiesa, kas 24. janvārī «daļēji» apmierināja operas prasību TVNET atvainoties un samaksāt mantisku kompensāciju par goda un cieņas aizskārumu. Daļēji, jo samazināja maksājamo summu līdz 50 tūkstošiem.

Latvija jau ir zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietās par goda un cieņas aizskārumu, ko mūsmāju tiesas traktējušas pārāk plaši un patvaļīgi. Taču parasti šādās lietās notiek diskusijas par to, vai publicētais ir ziņa vai viedoklis. Likums paredz tiesības prasīt un pienākumu medijam atsaukt nepatiesas ziņas, savukārt viedokļu «patiesumu» tiesa nevar vērtēt, turklāt ECT atkārtoti spriedumos norādījusi, ka par amatpersonām tie var būt arī tādi, kas apvaino, šokē vai uztrauc. Vienīgais izņēmums, kad sabiedrības interešu vārdā tiesa var ierobežot vārda brīvību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību.

Šajā reizē tiesa uzskatīja, ka TVNET publicētais raksts neesot ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, taču neprecizēja, kas tad īsti tas ir. Līdz ar to veido precedentu, ka jebkuru publicētu tekstu var plaši interpretēt pēc saviem ieskatiem.

Politiski estētiska cenzora funkciju tiesa mēģina uzurpēt īpaši ciniski. Piemēram, tiesneši piekrīt, ka Liepiņa reputācija ir nevainojama kaut vai tāpēc vien, ka saskaņā ar likumu par operas valdes locekli var būt vienīgi persona, kurai ir nevainojama reputācija. Turklāt viņš ir apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni! Secinājums – teksts «ir atzīstams par rupju un nesamērīgi aizskarošu».

Ciniska ir jau operas vadītāju pieteikumā tiesai prasītā summa, kas precīzi atbilst Krutoja LNO «ziedotajiem» 120 tūkstošiem plus viņa samaksātajiem 9873 eiro par operas nama īri dzimšanas dienas svinībām. Proti, ja kāds apšauba šā darījuma piedienīgumu, lai maksā vēlreiz tikpat. Un pirmās instances tiesa piekrita, ka šo summu «atzīst par tādu, kas šajā gadījumā pilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcijas».

Vēl ciniskāka ir tiesnešu atklāti paustā vēlme iebiedēt plašsaziņas līdzekļus. Kompensācijas milzīgo apmēru Vidzemes priekšpilsētas tiesa pamatoja ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Apgabaltiesas sprieduma teksts vēl top, taču tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare intervijā LTV Panorāmai bez aplinkiem pavēstīja, ka šāda summa esot samērīga, «lai atturētu presi» un «lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt».

Tiesnešu iedoma norādīt presei, ko un kā rakstīt, ir tik nepārprotams cenzūras paraugs, ka Latvija gandrīz pilnīgi droši zaudēs ECT, ja lieta tiktāl nonāks, un Latvijas nodokļu maksātājiem kārtējo reizi būs jāmaksā par tiesnešu tumsonību un patvaļu. Katrā ziņā ECT noteikti atzītu par nesamērīgu milzīgo naudas sodu. Šāda soda naudas summa daudziem Latvijas medijiem nozīmētu faktiski likvidēšanu. Tiesnesei tas šķiet «samērīgi».

Tiesas piespriestais sods «operas lietā» līdzās tiesu lēmumiem citās parāda mūsmāju tiesnešu prioritātes taisnīguma sardzē. Tajā pašā Vidzemes priekšpilsētas tiesā notikušas jau piecas sēdes, kurās izskata lietu par mēģinājumu nozagt lielveikalā sešas desas. Toties Zemgales priekšpilsētas tiesa novembrī «izlīga» ar kukuļdevēju Gulamu Gulami, ka tam jāsamaksā 9250 eiro sods par tiesnešu regulāru pirkšanu, un ar tiesnesi Ivetu Bērziņu, kura tika cauri ar 11 000 sodu par «kukuļa piesavināšanos».

Diemžēl nebūs pārspīlēti secināt, ka Latvijas tiesnešu ieskatā taisnība tam, kam ir Triju Zvaigžņu ordenis, ietekmīgi politiski draugi vai gana biezs maks, lai uzpirktu kolēģus tiesnešus, bet žurnālisti jāsoda tā, lai citi padomā, vai ir vērts rakstīt.

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Nellija Ločmele, žurnāls Ir: Tiesa pret Satversmi. Ja ass komentārs par valsts amatpersonu izmaksā medijam 50 000 eiro, ar vārda brīvību ir cauri.

Avots: žurnāls Ir, 2017. g. 12. februāris

tiesa-pret-satversmi

Manā bērnībā, kad zāle bija superzaļa, pionieru kaklauti sarkani, bet avīzes melnbaltas, čekas un cenzūras modrā acs sekoja, lai padomju pilsoņi “pareizi” lasītu, klausītos un runātu par pastāvošo varu. Nepakļaušanās varēja maksāt ļoti dārgi.

Tagad, ceturtdaļgadsimtu pēc padomju sistēmas sabrukuma, lasot Rīgas apgabaltiesas spriedumu portāla TVNET un Operas strīdā par viedokļa rakstu, pārņem murgaina sajūta, it kā atgrieztos vecie pionieru laiki. Nezin no kādas pažobeles ir izvilkti sarkanie kaklauti un gādīgas rokas tos savelk ap kaklu ierindā nostādītajiem, piekodinot — esiet laipni, rātni un paklausīgi, citādi vecākiem būs pamatīgas ziepes un jūsu klase netiks ekskursijā pie Ļeņina. Dārgā tiesa, iekniebiet sev sānā — žurnālisti nav pionieri un padomju zvēresta vietā šodien ir jālasa Latvijas Republikas Satversme.

Atgādināšu — 7. februārī publiskots pilns Rīgas apgabaltiesas spriedums, ar kuru apelācijas instancē daļēji apmierināta “Latvijas Nacionālās operas un baleta” valdes locekļu prasība pēc atvainošanās un morālā kaitējuma kompensācijas par goda un cieņas aizskārumu portāla TVNET komentārā “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”. Prasība apmierināta daļēji, jo tiesa samazinājusi kompensācijas summu no sākotnēji pieprasītajiem un pirmajā instancē piespriestajiem 129 000 eiro uz 50 000.

Strīda būtība — autors ar pseidonīmu Olivers Everts (identitāte netika atklāta arī tiesā) TVNET publicētā komentārā nikni kritizēja valsts amatpersonu lēmumu izīrēt operas namu Krievijas komponista, Jaunā viļņa organizētāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām 2014. gada vasarā, kad Krievija nule kā bija iebrukusi Ukrainā, anektējot Krimu. Autors uzskatīja, ka operas valde ar šo lēmumu “apgānīja” nacionālo kultūras lepnumu, uz svinību nakti padarot to par “Putina galma publisko namu”, un ciniski “atdevās” Kremļa lakstīgalu diriģentam par 129 000 eiro. Autors nebija skopojies ar epitetiem, iztēlojoties šo nejauko orģiju skatus. Operas valde uzskatīja, ka tās gods ir aizskarts, prasot gandarījumu to pašu 129 000 eiro vērtībā.

Jau divās instancēs tiesa ir atzinusi, ka šāda kritika nav pieļaujama. Atlikusi kasācijas iespēja Augstākajā tiesā un TVNET jau paziņojis, ka spriedumu pārsūdzēs.

Tiesas spriedums šajā lietā ir reāls drauds vārda brīvībai Latvijā un es kā žurnāliste un pilsone gaidu, ka Augstākā tiesa šo kļūdu labos. Spriedums rada trīs nopietnas problēmas.

Pirmkārt, legalizē viedokļu cenzūru Latvijā. Pirmās instances spriedums bija juridisks absurds, jo tiesa pat nespēja pateikt, vai strīdus raksts ir ziņa (kas nevar būt aizskaroša, ja ir patiesa) vai viedoklis (kas vispār nav pakļaujams patiesuma pārbaudei). Apelācijas tiesa tagad pareizi konstatē, ka raksts ir viedoklis, taču — tik ass un rupjš, ka “pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas”.

Tiesas lēmums būtībā aizliedz valsts amatpersonas, kas naudas dēļ kompromitē politiskas vai kultūras vērtības, salīdzināt ar prostitūtām. Ja pārdošanos par naudu Latvijā turpmāk drīkst saukt par prostitūciju tikai burtiskā nozīmē un tēlaini salīdzinājumi ir aizliegti, tā ir cenzūras ieviešana. Un vienlaikus Satversmes pārkāpums, jo pamatlikums garantē vārda brīvību Latvijā.

Jāpiebilst, ka šī gan ir tikai mana interpretācija, jo patiesībā spriedums ir pārāk nekonkrēts, lai tā jēgu vispār varētu izlobīt. Tā kā strīds nav par nepatiesu ziņu atsaukšanu (operas valde neprasa neko no rakstītā atsaukt kā nepatiesu, tikai atvainoties un atlīdzināt morālo kaitējumu), tad nekur spriedumā netiek konkretizēts, tieši kādi izteikumi šajā komentārā “maksā” 50 000 eiro. Tiesa norāda, ka nav runa tikai par vārda “atdevās” lietošanu, bet gan “visa apstrīdētā raksta daļa tajā lietoto vārdu un izteiksmes formas deļ ir rupja”. Šāds tiesas secinājums ir pārlieku vispārīgs, jo apstrīdētajā teksta fragmentā ir pavisam 211 vārdi, ieskaitot saikļus, īpašvārdus un skaitļus. Spriedumā ar tik tālejošām sekām kā šis tiesai jāspēj konkrēti norādīt, ko tieši no uzrakstītā tā pasludina par vārda brīvības robežām neatbilstošu, un kāpēc.

Otrkārt, spriedums uzliek nesamērīgu sodu, kas apdraud neatkarīgu mediju pastāvēšanu Latvijā. Ja tiesa liek maksāt 50 000 eiro, lai atturētu mediju no “nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē”, tas ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai, kas adresātiem un tiesai šķitīs pārāk “asa”. Privātpersonām iespēja īstenot vārda brīvību ar šādu spriedumu tiek padarīta par pilnīgu luksusa preci — ne jau gluži “Maybach”, bet tik pat neaizsniedzams. 50 000 eiro ir 131 minimālā alga, kas jāpelna 11 gadus.

Kamēr tiesnešu uzpirkšana vai miljonu izkrāpšana nodokļus tiek novērtēta ar daudzkārt mazākiem sodiem, es nevaru to vērtēt citādi kā tīšu uzbrukumu mediju neatkarībai. Salīdzinājumam — Rīgas apgabaltiesas tiesnešu bijusī kolēģe Bērziņa, kas tika pieķerta kukuļu pieņemšanā, saņēma sodu 30 minimālo algu jeb 11 000 eiro apmērā. Tātad sods par tiesu spriedumu tirgošanu Latvijā ir piecreiz mazāks nekā par asa viedokļa paušanu. Ja nopirkt tiesas spriedumu Latvijā ir lētāk nekā uzrakstīt komentāru internetā, mūsu tiesu sistēma ir tādā d..ūkstī, ka nosaukt to īstajā vārdā sanāk pārāk sālīti.

Treškārt, spriedums rada finansiālu risku valstij — ja Latvija šo lietu zaudēs Eiropas cilvēktiesību tiesā, visiem nodokļu maksātājiem būs jāapmaksā dažu tiesnešu nekompetence. Valsts amatpersonas darbojas ar sabiedrības resursiem un sabiedrības vārdā, tāpēc tām jābūt gatavām uzklausīt arī ļoti asu sabiedrības kritiku par šiem darbiem.

Tiesai demokrātiskā valstī ir jāstāv vārda brīvības, nevis varas labsajūtas sardzē. Ja tiesa valsts amatpersonu vērtējumā aizliedz izmantot salīdzinājumu ar prostitūciju, jo… valsts amatpersonām tas nepatīk, tas ir ļoti vājš pamatojums, kas nevar izturēt ECT pārbaudi.

Tieši tāpat ECT pārbaudi nevar izturēt pārmērīgā kompensācijas summa. Goda un cieņas aizskāruma civillietās naudiskas kompensācijas mērķis nav sodīt mediju, bet gan atlīdzināt aizskartajam radītos faktiskos zaudējumus. Ja lietā nav runa par reāliem zaudējumiem, bet morālo kaitējumu reputācijai, tiesai ir ļoti rūpīgi jāizsver, kā kompensācijas summa ietekmēs mediju un plašāk — vārda brīvību valstī. ECT ir atzinusi, ka nesamērīgi liela kompensācija pati par sevi ir vārda brīvības pārkāpums.

Spriedumā ir vēl vairākas detaļas, kas norāda uz tiesas nespēju novērtēt žurnālistu lomu sabiedrībā. Piemēram, savu secinājumu, ka raksts ir “nesamērīgi aizskarošs” pret valsts amatpersonām tiesa argumentē ar to, ka rupjā izteiksmes forma “aizskartu ikvienu neitrālu lasītāju”, ja šāda publikācija būtu attiecināta uz viņu. Kritika rakstā ir vērsta pret amatpersonu konkrētu rīcību, nevis “neitrāliem lasītājiem” — nonivelējot šo atšķirību, tiek noliegta žurnālistu īpašā loma varas pārstāvju darba uzraudzīšanā. Žurnālists nesēž kanālmalas apstādījumos un negāna nejaušus garāmgājējus, bet gan skarbi kritizē amatpersonu rīcību, ko uzskata par nepieņemamu. Pasargājot amatpersonas un sodot žurnālistus, tiesa nevis vairo atbildīgumu, bet gan to drupina.

ECT atkārtoti ir norādījusi, ka kritikas robežas pret amatpersonām ir daudz plašākas nekā pret jebkuru cilvēku, turklāt vārda brīvība attiecas ne tikai uz tādiem izteikumiem, ko visi sabiedrībā uztver labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tādiem, kas kādu varētu “apvainot, šokēt vai uztraukt”. Tieši tāpēc jau vārda brīvībai ir nepieciešama aizsardzība, ka tā bieži vien kādam nepatīk.

Vēl dziļāk auzās tiesa iebrauc, pamatojot soda lielumu — 50 000 eiro, kas ir nepieredzēta kompensācija goda un cieņas aizskāruma lietās, jo parasti summa svārstās dažu tūkstošu apmērā. Tiesa norāda, ka summas aug, kā piemēru piesaucot pēc Zolitūdes traģēdijas izmaksātās “Maxima” brīvprātīgās kompensācijas upuru ģimenēm (100 000 par katru bojāgājušo). Vai var salīdzināt vistuvākā cilvēka nāvi ar rakstu internetā?

Jā, atbilstoši savai vērtību un gaumes izjūtai nav aizliegts salīdzināt arī nāvinieku gāzes kameru ar pirts rituālu — taču brīdī, kad absurds salīdzinājums kļūst par sprieduma pamatojumu, tas skaidri parāda, cik izkropļota ir tiesas mērogu sistēma un kāpēc šāds netaisnīgs spriedums nedrīkst stāties spēkā.

Tiesa TVNET komentāra lietā ir uzvedusies kā padomju laika cenzors, kas apstiprina “pareizos” un aizliedz “nepareizos” viedokļus, norādot, ka žurnālistu vērtējumi nedrīkst sāpināt varas pārstāvjus. Padomju vara, cenzūras šķēres un pionieru sasauksmes Latvijā beidzās iepriekšējā tūkstošgadē, nevajag šo ēru atjaunot ar tiesu spriedumiem, kas grauj ne tikai vārda brīvību un mediju neatkarību, bet arī pašas tiesu varas reputāciju.

Tiesas spriedums aplūkojams šeit.

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

TVNET pārsūdzēs Rīgas apgabaltiesas spriedumu strīdā ar LNOB LETA

Avots: TVnet 2017. g. 9.februāris

eiropas-cilvektiesibu-tiesa

TVNET kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēs Rīgas apgabaltiesas spriedumu strīdā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu (LNOB), komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam TVNET par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda, teica TVNET galvenā redaktore Zita Lunde.

Viņa sacīja, ka pēc iepazīšanās ar Rīgas apgabaltiesas pilno spriedumu, «Tvnet.lv» izlēmis kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas spriedumu. «Par pilnā sprieduma tekstu mēs esam diezgan pārsteigti, lai nelietotu vārdu šokēti. Jo mūsu lieta par goda un cieņas aizskaršanu tiek pielīdzināta Zolitūdes lietai. Mūsuprāt, šīs lietas vispār nav salīdzināmas,» sacīja Lunde, atsaucoties uz tiesas spriedumā minēto, ka «morālā kaitējuma atlīdzības lietās šobrīd ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, par to liecina, piemēram, publiski pieejamā informācija par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām».

Lunde arī pauda viedokli, ka žurnālisti ir brīvi paust savu nostāju un viedokli, izmantojot spilgtus epitetus, kas palīdz izteikties pietiekoši skaidri. Taču esot pozitīvi, ka «Tvnet» mediju dienaskārtībā aktualizējis nacionālo vērtību aizsargāšanu, jo vēlāk sekoja līdzīgs precedents, kad Latvijas Nacionālajā bibliotēkas restorānā «Klīversala» Jaunā gada sagaidīšanas svinībās bija paredzēts skatīties Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzrunu un Jauno gadu sagaidīt pēc Maskavas laika, taču tas tika liegts.

Viņa uzsvēra, ka medijiem ir jāpievērš uzmanība problēmām un nereti mediji ir pārāk maigi un saudzīgi pret daudziem notikumiem, kuriem sabiedrība nepiekrīt. «Vārdi ir viens no žurnālista ieročiem, kā pievērst uzmanību dažādām problēmām. Tas ir tas, ko mēs izmantojām,» sacīja Lunde, piebilstot, ka šis gadījums nav neko mainījis un nemainīs «Tvnet.lv» redakcionālajā politikā. Joprojām tiek ievērota žurnālistikas ētika, paužot dažādus viedokļus, taču portāls nepārstās paust viedokļus pat, ja tie kādam nepatīk.

Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītājs Ivo Leitāns aģentūrai LETA sacīja, ka var piekrist Rīgas apgabaltiesai, ka nebūtu jāizmanto rupji un aizskaroši izteicieni viedokļa rakstos. Taču tiesas arguments, atsaucoties uz informāciju par Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām, nav pamatots, jo abas lietas nevar salīdzināt.

Arī piespriestās soda apmērs nav samērīgs, uzskata Leitāns, paužot šaubas, vai tiesas spriedumā ņemts vērā, piemēram, «Tvnet.lv» finansiālais stāvoklis, apgrozījums un tas, ko šādas summas samaksāšana nodara medijam. Tāpat tiesas formulējums, ka šāda summa kalpos par prevencijas līdzekli atbildētājai, atturot to no nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē, rada bažas, ka tiesa preventīvi mēģina ietekmēt ne tikai atbildētāju, bet arī citus medijus.

«Var piekrist tiesas argumentiem par to, ka arī viedokļa rakstā nav pieļaujama pašmērķīga cilvēku aizskaršana, viņus rupji nolamājot, bet to risināt ar šādiem drastiskiem naudas sodiem ir, man liekas, pārspīlēti. Tas būtu mediju diskusijas pašregulācijas jautājums. Šis nodarījums nav tiks smags, nav sagrāvis ne dzīvi, ne karjeras LNOB valdes locekļiem,» sacīja Leitāns.

Vienlaikus pozitīvi esot vērtējams, ka publiskajā telpā līdz ar šo gadījumu ir aizsākusies diskusija par tiesas spriedumu un kompensācijas apmēru, gan saturu, kas ir vai nav pieļaujams komentāros un viedokļa rakstos.

Viņš arī pauda pārliecību, ka «Tvnet.lv» tiesas spriedums ir jāpārsūdz, ņemot vērā nesamērīgi augsto kompensācijas apmēru, jo citādāk gadījumos, kad kāds cits medijs uzrakstīs asu viedokli, tiesas to varēs izmantot kā paraugu soda piemērošanā. «Tā latiņa šobrīd uzlikta ļoti augsta. Tas nākotnes precedentiem bīstamākais,» bažas pauda Leitāns.

Jau ziņots, ka Rīgas apgabaltiesa 24.janvārī apelācijas instancē daļēji apmierināja LNOB prasību pret portālu «Tvnet.lv» saistībā ar viedokļrakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā. Apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro. Spriedumu gan var pārsūdzēt un tas vēl nav stājies spēkā.

Vēstīts arī ka, apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro.

Salīdzinot ar pirmā instances spriedumu, kas izpelnījās asu mediju profesionāļu kritiku par vārda brīvības apdraudēšanu, apgabaltiesa piedzinusi mazāku summu. Vidzemes priekšpilsētas tiesa pērn lēma no «Tvnet» piedzīt 129 873 eiro. Rīgas apgabaltiesa arī nolēma piedzīt no «Tvnet» par labu atbildētājiem izdevumus, kas samaksāti par advokāta palīdzību, taču mazākā apmērā, nekā to lēma pirmās instances tiesa.

Strīda būtība ir tajā, ka «Tvnet.lv» 2014.gada 4.augustā savā portālā publicēja viedokļrakstu ar nosaukumu «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu». Tā autors ir persona, kas raksta ar pseidonīmu Olivers Everts.

LNOB ieskatā, autors «nepieļaujami rupji un aizskaroši» vēršas pret LNOB un tās vadību par operas telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai. «Publicējot minētos izteikumus, atbildētājs ir aizskāris prasītāju Satversmes 95.pantā nostiprinātās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un pārkāpis likumu «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», kas aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu,» iepriekš norādīja LNOB pārstāvji.

Ņemot vērā, ka «Tvnet.lv» noliedz pārkāpuma izdarīšanas faktu, LNOB vērsās tiesā.

Vairāk par šo tēmu:

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Latvijas TV par Operas un «Tvnet» strīdu: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus

“Pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro”  – šādi Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) reaģējusi uz Rīgas apgabaltiesas lēmumu portāla “Tvnet” un Latvijas nacionālās operas un baleta lietā. Kamēr nozares pārstāvji šādu sodu sauc par nesamērīgu, vadošā lietas tiesnese skaidro – tik liela kompensācija piespriesta, lai atturētu mediju turpmāk publicēt pārmēru aizskarošus rakstus.

Anonīmā autora ar pseidonīmu Olivets Everts viedokļa rakstu “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu” portāls “Tvnet” publicēja 2014. gada 4. augustā. Tajā asi kritizēta un izsmieta operas vadība, kas operas telpas par 129 000 eiro izīrēja krievu komponista Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

Opera vērsās tiesā, kas pirmajā instancē lēma piedzīt no “Tvnet” tādu pašu summu – teju 130 000 eiro – par goda un cieņas aizskaršanu. Pēc pārsūdzības kompensācija samazināta līdz 50 000 eiro.

Portāls “Tvnet” sola spriedumu pārsūdzēt vēlreiz un nepieciešamības gadījumā arī vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT).

“Medijam ir pienākums paust dažādus viedokļus, pat, ja tie kādam nepatīk,” tā portāla galvenā redaktore Zita Lunde, uzsverot – rakstā lietotā valoda ir izteiksmes veids, lai spilgti paustu viedokli.

“Šis precedents rada, manuprāt, ļoti nopietnas bažas visā Latvijā par mediju tiesībām, uzdevumiem, mediju vārda brīvību.

Un, manuprāt, šis spriedums jau tā nokaitētajā Latvijas mediju vidē rada nopietnas bažas par Rīgas apgabaltiesas kompetenci medijpratībā, pieņemot šādus lēmumus,” piebilda Lunde.

Uz tiesas nekompetenci norāda arī LŽA, savā paziņojumā uzsverot, ka arī strīdi, kuros iesaistīti preses pārstāvji, tiek izskatīti kā strīdi starp civilpersonām, kas risina savus privātos jautājumus, ignorējot mediju uzdevumus un tiesības.

Asociācija norādīja, ka Rīgas apgabaltiesa izlēmusi, ka pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro. Šāds sods ir nesamērīgs mediju finansiālajam stāvoklim. Uzliekot par pienākumu maksāt 50 000 eiro, tiesa praktiski apdraud medija tālāko pastāvēšanu.

Bet lietas vadošā Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare norāda – šī raksta autors pārkāpis būtisku robežu. “Paudiet negatīvus, kritiskus viedokļus, tāds ir jūsu darbs, izvairieties no rupjībām.”

Trīs tiesnešu sastāvam pēc raksta izlasīšanas neesot bijis ne mazāko šaubu par lēmumu.

“Tajā bija lietoti gan rupji žargoni, pat no krievu valodas atvasināti lamuvārdi, un jebkurai saprātīgai personai, izlasot šādu rakstu, nevar rasties šaubas, ka tas ir personu aizskarošs. Par to nav šaubu, ka tas ir viedokļa raksts, bet judikatūrā ir nostiprinājies gan Latvijas, gan Eiropas, ka arī aizskarošs viedoklis var būt personas godu un cieņu aizskarošs,” teica Rīgas apgabaltiesas tiesnese.

Tam nepiekrīt Baltijas mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša. Viņa atzīst – kamēr ASV vārda brīvībai ierobežojumu nav, Eiropas tiesu praksē ir nosprausta kāda sarkanā līnija, bet – ne tiesas iezīmētā.

“Pašmērķīga kritika, pašmērķīga lamāšanās ir ētiska problēma, nevis juridiska. Eiropā pieņemtie vārda brīvības principi pieļauj lamāšanos, pieļauj kritisku, asu viedokli, pat vulgāru viedokli.

Tas, kurā brīdī iestājas robeža, kad ir jādomā par atbildību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību,” teica Ruduša.

Visvairāk pārmetumu tiesa izpelnījusies par sodu apmēru. Tas tiek salīdzināts ar daudz mazākiem naudas sodiem smagās krimināllietās par kukuļošanu un nodokļu nemaksāšanu. Tiesa skaidro – šāds kompensācijas apjoms izvēlēts prevencijas nolūkā.

“Tiesa neierobežo preses vārda brīvību. Taču nevajag jaukt vārda brīvību ar tiesībām rakstīt rupjības. Un, līdz ar to, lai atturētu presi no šādām, lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt un arī samērojot abas lietā iesaistītās puses, tiesa uzskatīja, ka šāda summa ir samērīga,” teica tiesnese.

“Viens no argumentiem arī, kāpēc tā summa tika noteikta tik liela, bija atbildētāja attieksme – nebija ne mirklis, kad atbildētājs nožēlotu un atzītu, ka ir bijis neliels pārspīlējums. Bija tā visatļautības attieksme, ka man ir pilnīga taisnība.

Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,” sacīja tiesnese.

Līdzšinējā tiesu prakse mediju lietās Latvijā ir nevienmērīga. Kā skaidro Rita Ruduša, tas norāda uz atšķirīgo tiesnešu medijpratības līmeni. Viņasprāt, ja “Tvnet” vērsīsies ECT, tad Latvijas valsts tajā zaudēs.

Par to liecina arī ECT spriedums tā sauktajā Ozoliņa lietā, kad tika nolemts – lai arī laikraksta “Diena” komentētāja Aivara Ozoliņa toreizējam ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam veltītās publikācijas pēc satura bija aizskarošas un apsūdzošas, tās nepārkāpa žurnālistiem atvēlētās vārda brīvības robežas.

 

Avots: LSM.LV, LTV Panorāma

 

Vairāk par šo tēmu:

Nellija Ločmele, Ir: Tiesa pret Satversmi

Aivars Ozoliņš, Ir:  Cenzūras opera

TVnet pārsūdzēs apgabaltiesas spriedumu  

Eksperte: TVNET piemērotais € 50 000 sods ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai 

Cilvēktiesību komisārs: € 50 000 sods «Tvnet» var negatīvi ietekmēt mediju brīvību Latvijā

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu

 


Komentēt

LŽA: Tiesas spriedums operas un Tvnet strīdā ir juridiski absurds un apdraud vārda brīvību

Avots: TVNet 

opera1940 Ostrovskis

Latvijas nacionālā Opera 1940. gada 7. novembrī, PSRS okupācijas pirmajā gadā;  Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET

Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) par juridiski absurdu un bīstamu uzskata Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam (LNOB) no portāla «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto viedokļu rakstu par telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka Igora Krutoja ballei.

LŽA izplatītajā paziņojumā atzīmē, ka 129 873 eiro sods par tiesas ieskatā pārāk «sulīgiem» izteikumiem komentārā ir bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.

LŽA uztrauc, ka tiesa ar nesamērīgi bargu sodu sodījusi portālu «Tvnet» par viedokļu sadaļā publicētā komentāra «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kurā autors ar sulīgiem apzīmējumiem paudis savu attieksmi pret operas nama izīrēšanu Krutoja dzimšanas dienas svinībām.

«Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,» teikts LŽA paziņojumā.

Taisot juridiski absurdo spriedumu, tiesa ignorējusi samērīgumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi kompensācijas apmēra noteikšanā. Proti, gandrīz 130 000 eiro sods ir neadekvāts un faktiski iznīcinošs, jo var novest pie medija slēgšanas un tātad dramatiski ierobežot vārda brīvību. Līdzšinējā tiesu prakse par daudz smagākiem pārkāpumiem pret personu privāto dzīvi, veselību un dzīvību līdz šim noteikusi daudzkārt mazākas kompensācijas. Tāpēc tiesas piespriestais sods «Tvnet» portālam vērtējams kā nepamatots un aizspriedumu vadīts, norāda LŽA.

Par īpaši bīstamu LŽA uzskata to, ka tiesa pamato kompensācijas apmēru ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Tas ir nesamērīgi ar Satversmē garantētajām tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, norāda LŽA.

Tiesa arī atzinusi, ka portālā publicētais raksts nav ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, bet nekonkretizē, kas tas tiesas ieskatā ir. Līdz ar to tiesa paver pārāk plašas interpretācijas iespējas par jebkuru tekstu, kas tiek publicēts, un padara tiesisko lauku neskaidru, norāda LŽA.

Asociācija uzskata, ka šis spriedums grauj tiesu varas reputāciju Latvijā

Spriedums ir absurds un apdraud izteiksmes un vārda brīvību, kas ir viena no valsts pamatvērtībām, uzsvērts LŽA paziņojumā.

Kā vēstīts, pirmā instance – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēmusi par labu LNOB no «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto rakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.

Kā aģentūru LETA informēja tiesas pārstāve Oksana Hvostova, prasība tika apmierināta un pilns spriedums bija pieejams 26.aprīlī. Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma noformēšanas.

Tiesa arī uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB, Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu.

LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile aģentūrai LETA norādīja, ka LNOB ir gandarīta par tiesas spriedumu, bet, tā kā 20 dienu laikā spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt, patlaban citus komentārus LNOB nesniegs.

Savukārt TVNET galvenā redaktore Zita Lunde aģentūrai LETA komentēja, ka portāls spriedumam nepiekrīt un to uzskata par pilnīgi nepamatotu, tādēļ to pārsūdzēs.

«Pārlasot argumentāciju, rodas jautājums, vai tiesai ir izpratne par mediju un žurnālistu pienākumiem, tas ir, skaidri nodalīt viedokli no ziņām, kas šajā gadījumā tika ievērots pilnībā. Žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus. Gribētu uzsvērt, ka viedokļi ir subjektīvu uzskatu žurnālistikas žanrs. Tā nav ziņa,» uzsvēra Lunde.

Saistītie raksti

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

ECT liek valstij maksāt Naglai 20 000 eiro par viņas mājā veikto kratīšanu

ECT piespriež Latvijai samaksāt 3000 eiro morālo kaitējumu saistībā ar neobjektīvu tiesas lēmumu

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu


Komentēt

Pietiek.com: Lai Latvija labāk līdzinātos Krievijai, tiesa piespriež TVNET maksāt 129 tūkstošus par VIEDOKLI, kas aizskar operas Z.Liepiņa godu un cieņu.

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Analītiskās publicistikas portāls Pietiek.com: „Es teicu, ka būs, un ir arī!!!” – tik triumfāli Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš paziņojis, ka viņam izdevies panākt, lai Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzliktu portālam TVNET par pienākumu atvainoties par viņa paša, citu valdes locekļu un operas goda un cieņas aizskaršanu portāla publicētā VIEDOKĻRAKSTĀ un izmaksāt „cietušajiem” 129 873 eiro lielu kompensāciju. Pietiek šodien pārpublicē Liepiņa godu un cieņu tik smagi aizskārušo viedokļrakstu, kas parakstīts ar pseidonīmu „Olivers Everts”, un novēl kādreiz zināmajam komponistam pietiekami daudz enerģijas, lai sāktu jaunu tiesāšanos.

Links uz pietiek.com publikāciju.

Vairāk par šo tēmu:

Valsts amatpersonas no Latvijas Nacionālās operas prasa tiesai ierobežot vārda brīvību 

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa 

Tiesa liek portālam «Tvnet» maksāt 130 tūkstošus eiro LNOB par goda un cieņas aizskaršanu